Gatis Karlovs un Reinholds Karlovs <>

Gatis Karlovs 

( 20.03.1967 - 30.11.2008 )

Gatis Karlovs dzimis 20.03.1967. bija zemnieks un uzņēmējs un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2008. gadam.

Viņa vadītā Rīgas rajona Sējas pagasta z/s Veģi bija lielākā rudzu audzēšanas saimniecība Latvijā un pēdējos gados pateicoties labiem sadarbības partneriem piedzīvojusi strauju attīstību.

2007. gadā uzņēmējs ar AS "Swedbanka" un citu sadarbības partneru papildus finansējumu iegādājās PS Līdums, kur attīstīja vērienīgu projektu – veidojot Baltijā lielāko un modernāko graudu, rapša pirmapstrādes un uzglabāšanas kompleksu 40 000 tonnu graudu glabāšanai, divas graudu pieņemšanas līnijas.

2007. gadā-  Latvijas lielāko zemes īpašnieku pirmajā septiņdesmitniekā ar gandrīz 1400 hektāriem zemes, kuras kadastrālā vērtība bija 1.47 miljoni latu. G. Karlova uzņēmumi kopumā apsaimniekoja aptuveni 3500 ha zemes, tostarp 2420 ha zemes atrodas īpašumā.

G. Karlovam piederēja kopumā ap 30 nekustamiem īpašumi Ventspilī, Rīgas, Balvu, Cēsu, Madonas un Limbažu rajonā.

G. Karlovs Rīgas rajonā bija lielākais zemes platību īpašnieks starp fiziskajām personām, liecināja Lursoft & Baltic Screen 2007. gada dati.

Veģi 2007. gadā strādāja ar 3.13 miljonu Ls apgrozījumu, kas bija par 95.5 % vairāk nekā gadu iepriekš, savukārt PS Līdums pagājušo gadu beidza ar 1.97 milj. Ls, kas ir par 74 % vairāk nekā gadu iepriekš.  Gatis Karlovs bija vienīgais abu uzņēmumu īpašnieks.

Viens no pirmajiem 2007. gadā sākušās krīzes upuriem. Izdarījis pašnāvību.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Gatis Karlovs bija saistīts ar šādām organizācijām:

• Akciju sabiedrība ""GP-ĀDAŽI""
• SIA ""MAZGAVEŅI""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""PS LĪDUMS""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""GP-INVESTĪCIJAS""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""Kurzemes AGRO""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""ZS VEĢI""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""Abra Trade""
• Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ""ZS Sidrabiņi""
• Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība ""Abra""
• Rīgas rajona graudkopības kooperatīvā sabiedrība ""RĪGAS GRAUDS""

Lolita Smelte (no kreisās), Gatis Karlovs, Agris Vikmanis, Aivars Strakšs - Lauksaimniecības akadēmijas studenti

* Jelgavas Ziņotājs / 25.04.1990

* Neatkarīgā Rīta Avīze / 13.12.1995

 * Darba Balss / 11.07.1985

***

PIRMOREIZ mums tādi svētki 

Bez sapņiem, bez nākotnes iecerēm nav iespējams dzīvot. Tās palīdz ne tikai augt un veidoties, tās dod spēkus tikt pāri visām grūtībām. Nav nemaz tik ilgs laiks ap ritējis, kopš kolhozu «Pabaži» vēl uzskatīja par atpalikušu saimniecību. Kolektīva darba griba, priekšsēdētāja Jāņa Vaivara un speciālistu degsme un izdoma kopā ar valsts palīdzību uzveica atpalicību. Un kolhozs divos gados jau sasniedza un atsevišķos rādītājos pat pārsniedza rajona vidējo līmeni. Ja kādu laiku neesi bijis šajā pusē, tad pārsteigts apstāsies: ezera krastā stalta un balta stāv divstāvu kantora ēka, bet kādreizējā pļavā iepretim jaunajām mehāniskajām darbnīcām «izaugušas» trīs mājas. Pirmā no tām ēdnīca, abas tālākās, katra ar trim istabām, visai drīz tiks nodotas kolhoza speciālistu rīcībā. Kad jaunajās mājās apmetīsies uz dzīvi to pastāvīgie iemītnieki, iela iegūs savu oficiālo nosaukumu. Lai vienmēr atcerētos, ka tā savu dzīvi sākusi visjaukākajā pavasara mēnesī, kad visas pasaules darbaļaudis atzīmē savu solidaritātes dienu, ielai došot Maija vārdu. Aprīļa lietus un sniegs krietni izmērcēja Pabažu ciema ceļus. Un ne tikai ceļus vien dubļu skrīnes, ūdens lāmas ilgi vizuļoja paugurainajos tīrumos. Taču tikko mākoņi pašķirās un kaut paskopi uzspīdēja saule, kolhoza agronoms Egons Ekmanis un mehāniķis Reinholds Karlovs jau steidza pārbaudīt, kurā laukā negrims traktori. Gadījās arī, ka grima. Tad mehanizatori devās cits citam palīgā un kopīgi pārvarēja grūtības. Kaut gan augsnes šeit nav tik sausas un smilšainas kā Rīgas tuvākās apkaimes saimniecībās, tomēr pabažnieki līdz svētkiem paveica daudz - 320 ha kultivēti, 250 ha iestrādāts amonjaka ūdens, bet 120 ha saņēmuši organisko mēslojumu. Un ne jau kādu nieka devu pa 60 tonnām uz katru hektāru. Bez tam vēl tīrumos izvests ap 5000 t kūtsmēslu un dažādu kompostu. Ar graudaugiem un zaļbarības kultūrām apsēti 52 ha. Darbs turpinās arī svētku dienās, jo jāsteidz padarīt tas, ko nokavēja untumainais aprīlis. Kolhoznieki no pieredzes zina, ka pavasara diena gadu baro. Laukkopības brigāžu ļaudis jau līdz svētkiem pabeidza sēklas kartupeļu pārlasīšanu, izlika bumbuļus jarovizēties. Pavisam izšķirotas 396 tonnas sēklas kartupeļu. Atliek tikai stādīšana. Krietns ir mehanizatoru Edgara Jansona, Jāņa Barņecka, Induļa Grunduļa, Kārļa Veiriberga un citu veikums. Aiz viņu vadītājiem tērauda kumeļiem aug augumā sastrādāto, apsēto tīrumu hektāri. Agronoms E. Ekmanis šogad ir nepielūdzams darbu vērtējumā kvalitātei jabūt labai. Uņ to var prasīt, jo traktoristi par labu darbu saņem piemaksu. Laukkopji Augusts Kazaks, gados vecais Jānis Bernharts, Emma Kruskopa, Taisa Radomska, Jānis Miķelsons, Eduards Zviedris un vēl daudzi daudzi citi pirmssvētku dienās strādāja ļoti čakli. Kodināta un ar mikroelementiem apstrādāta visa graudaugu sēkla, no jauna iežogoti aplokos 32 ha zālāju, tīrumos savākti daudzi kubikmetri akmeņu, sarīkotas vairākas talkas, uzpošot jaunās ēdnīcas un kantora apkārtni. Sēkla šogad bija sevišķi rūpīgi sagatavota visa šķirnes, un lielākā daļa no tās atbilda I un II klases kondīcijai. Tas agronoma E. Ekmaņa nopelns. Ne jau velti viņa kabinetā goda vietā stāv vimpelis «Labākajam agronomam». To tik viegli nedāvina. Pirmo reizi kolhoza vēsturē tā kolektīvam piešķirts rajona ceļojošais Sarkanais karogs par šā gada I ceturkšņa rezultātiem laukkopībā. Un kolhoznieki pamatoti saka pirmoreiz mums tik līksmi svētki. Čaklais kolektīvs zina: pirmie gan, bet ne pēdējie. Viņu sapņiem un iecerēm ir stipri spārni. 

Daina Dziļuma 

* Darba Balss / 01.05.1967

***

No sezonas sākuma 

saimniecības labākais kombainieris R. Karlovs.

Kolhozā «Pabaži» jau ar pirmajām ražas dienām priekšgalā izvirzījies kombainieris Reinholds Karlovs. Arī aizvadītajā nedēļā viņa izkūlums bija 89 nosacītās tonnas. kas ir augstākais saimniecībā. R. Karlovs pļauj labību gan ar tiešo kombainēšanu, gan arī kuļ no vāla. Saimniecībā ar agregātiem E-3o1 rudzus pļauj Ivans Jaroģs un Jānis Bernhards, bet tos izkuļ R. Karlovs un N. Jakovļevs (pēdējais arī aizvadītajā nedēļā ieguvis 2. vietu). Trešais ir J. Osmanis. «Pabažos» darba apstākļi ražas vācējiem nav viegli. Pat «Kustro» rudzi saveldrējušies. Turklāt šajās platībās ir pasēts āboliņš, kas tagad izaudzis cauri labībai. Lūk, tādēl turpat 80 hektāru platībā labība novākta ar dalīto paņēmienu. Tas nozīmē, ka ražas vācēji strādā divās grupās — vieni pļauļ ar tiešo kombainēšanu, otri kuļ ar dalīto.

V. Vecvagare 
* Darba Balss / 20.08.1981

AR TEORIJU UN TAKTIKU 

Kolhoza «Ādaži» ražas vācēju sacensībā izvirzījās daudzpieredzējušā mehanizātora Reinholda Karlova vadītais triju vīru posms. Viņi — R. Karlovs, N. .Jakovļevs un J. Miklaševičs — kopējo iekūlumu sadalīja vienlīdzīgās daļās. Tādējādi vidējais izkūlums katra kontā 209,5 tonnas graudu. Šāds rezultāts deva viņu darba vērtējumam 27 balles. Un, lūk, 1. vieta saimniecībā. 

 * Darba Balss / 17.09.1985

***

Dzīves kāpumā 

Rit ceturtais gads, kopš kolhozs «Pabaži» apvienojies ar Ādažu kopsaimniecību. Tātad garām pietiekams laika posms, dzīvojot un strādājot kolhozā «Ādaži». Var pavērtēt, kā mainījušies ļaudis, kā audzis darbs mūsu pusē. Darba rādītāji augstāki. cilvēki kļuvusi nopietnāki, apzinīgāki tā gribētos sacīt. Kādreiz no govs izslauca 2900 kg piena. Tagad vairāk par 4000 kilogramiem. Kolhozu apvienošanas gadā kartupeļu raža bija 130 centneri no hektāra. tagad 250. Graudus ievācām mazāk nekā 20 centnerus no hektāra. Tagad - divreiz vairāk. Tie ir tikai nedaudzi skaitļi, kas liecina par dzīves pavērsienu augšup. Raksturīgāka lielāka atdeve, rūpīgāka pieeja uzdevumiem. Kolektīva ikdienā liela loma komunistiem. Mūsu organizācijā to 42. Svarīga viņu virzītāja doma un paraugs. Minēšu šoferi komunistu Reinholdu Karlovu. Vasarās viņš strādā ar graudu kombainu, novāc graudaugus un pēc tam vāc lopbarības saknes. Partijas biedra stāžs viņam drīz vien būs trīsdesmit gadu. Šis cilvēks vienmēr dara kolhozam vajadzīgo. Viņš nešķiro: «Tas man patīk, tas ne.» Priekšzīmīgs kombainieris. Viņa posms iecirknī labākais. R. Karlovu visi pazīst kā izpalīdzīgu, sabiedrisku cilvēku. Viņš ir kolhoza partijas komitejas loceklis. Bija ceha partijas biroja loceklis, tagad darbojas iecirkņa tautas kontroles grupā. Ar personisko paraugu dēlu Gati izaudzinājis. Puisis, iedams Saulkrastu vidusskolā vasarās strādāja pie tēva par palīgu un nākotnē pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas grib atgriezties kolhozā «Ādaži». R. Karlovam dzīve ir darbs. Nīkuļošana šim vīram nepatīk. Viņa tehnika kārtībā. Viņš vienmēr zin, kas kombainā vai lopbarības sakņu novācējā pārskatāms, kāda detaļa nomaināma un tūdaļ šādās reizēs griežas pie mehāniķa: «Man vajag to un to.» Paviršību viņš neierauga ne acu galā. Gatavs jebkuram kolhozniekam pasacīt: «Tur vajag darīt tā.» . Varbūt pēc kolhozu apvienošanas šis komunists kļuvis vēl rūpīgāks, vēl asāk izjūt iekšējo nepieciešamību strādāt to, kas saimniecībai visvairāk vajadzīgs, strādāt no sirds. Kad iecirkņa partijas pirmorganizācijas sapulcē pieceļas viņš vai komunisti traktorists R. Upītis un lopkopēja A. Dreimane, viņu teiktais dziļi iesakņojas dzīvē. Atceros R. Karlovu un A. Dreimani pagājušajā gadā sapulcē par tematu «Ceha partijas organizācijas uzdevumi un loma darba disciplīnas uzlabošanā un nostiprināšanā.» Abi runātāji stingri vērsās pret tiem, kas darba stundās dīki vadīja laiku. Toreiz celtniecībā strādāja l. Bikovskis. Viņš bieži neieradās darbā, lietoja alkoholu un šo iemeslu dēļ bija spiests no «Ādažiem» atvadīties. Kad «Ādažos» sapulcē sanāk visi kolhoza komunisti, atkal jūtam viņu parauga spēku. Viņi vērtē paveikto, izsaka ierosinājumus. Lai minam mehanizētās slaukšanas operatori E. Mitriķi, traktoristu I. Bukinu, kolhoza priekšsēdētāja vietnieku D. Pakalnu. Viņu vārdiem ir svars. Mēs pabažnieki jūtam nopietno darba garu. Atceļā līdz mājām daudz ko no vērotā un dzirdētā pārrunājam. Katrā tādā reizē atklājas patiesība - kāds darbs, tādi augļi. Kopš esam kolhozā «Ādaži», kolhoznieku alga krietni lielāka. Tomēr nepareizi no sasniegtā apreibt un domāt, ka sākusies «zelta dzīve» un virsotnes jau sasniegtas. «Ādažos» mācāmies, ka ikviena veikumu stingri vērtē. Jādara vēl daudz. Ne jau tikai laba darba disciplīna, cīņa pret stiprās pudeles lietotājiem mūsu pusē radījusi dzīves kāpumu. Tiesa ražas pieaugušas. Bet mums vēl ir lielas iekšējās rezerves. Kāpināma graudu ražība, izslaukumi. Vairāk jāpievēršas kolektīva idejiski politiskajai audzināšanai. Pirmajiem dzīves tālāk virzītājiem jābūt mums, komunistiem. Aizvadītajā gadā vienas partijas sapulces darba kārtībā bija komunistu un kolektīva loma  piecgades sekmīgā izpildē. Tur komunisti secināja, ka pamatā ar ekonomiskajiem uzdevumiem galā tikts, bet robi palikuši zemkopības kultūrā. Trijos gados pēc apvienošanas graudu raža dubultojusies. Bet, kā atzina klātesošie kāpēc to nevarēja paveikt ātrāk? Jautājums bija pamatots. Varēja un vajadzēja. Noiets vieglākais posms. Dažs bildīs, ka sadzīvē un kultūrā daudz izdarīts. Nodota 18 dzīvokļu māja, moderns bērnudārzs ar 50 vietām. Uzbūvēta naftas bāze. Daļēji labiekārtots Pabažu iecirkņa centrs. Kādreizējam gandrīz vai vienīgajam kultūras pasākumam kinoizrādēm pievienojies pulciņu darbs, ekskursijas. Ļaudis kolektīvi apmeklē teātrus. Kolhoza «Ādaži» īpašumā pārgājis Sējas ciema klubs. Tie ir plusi. Diemžēl mūsos pašos paslēpušies arī mīnusi. Vai nav tā, ka dažkārt gaidām itin kā tādu kliņģeru lietu - ko kultūras dzīvē mums dos, ko piedāvās, bet paši talkā iet un kaut ko nozīmīgu izdomāt, ieviest nepiesakāmies? Ne katrs komunists iecirknī partijas dzīvē atradis īsto vietu. Cits stāv malā, kaut gan mūsu partijas organizācijas biroja septiņiem locekļiem līdzās varētu būt darbīgs. Atkal paļaušanās gan jau citi izdarīs. ko nu mēs. Gribētos aktīvākus audzināšanas darbā redzēt speciālistus. Diemžēi viņi ne katrreiz iekustina cilvēkus lekciju un politmācību apmeklējumiem, dažkārt nepietiekami kontrolē doto darba uzdevumu izpildi. Vainīgi esam arī mēs  iecirkņa partijas birojam biežāk jānoklausās speciālistu veikuma pārskati. Iecirknī vairāk jārosina partijas biedri, jāsaasina viņu uzmanība Statūtu prasībai aktīvi piedalīties saimnieciskajā un kultūras dzīvē, būt paraugam sabiedrisko pienākumu izpildē. Jāpanāk, lai visi mūsu iecirkņa komunisti 12. piecgadē ietu priekšgalā un būtu kolektīvā priekšzīmīgi.  

M. Gleizups, kolhoza «Ādaži» Pabažu iecirkņa partijas organizācijas sekretārs
* Darba Balss / 13.05.1986

***

ĪSTS DARBAVĪRS 

Gluži kā nelieli kuģi nobriedušās labības ezeros peld kombaini. Taču aiz tiem paliek nevis baltās putās sakults ūdens, bet simtiem metru gari salmu klājiena celiņi, ir patīkami iztālēm vērot «Ņivu» izlīdzinātu «peldējumu», kas арraujas tikai tad, kad bunkurs pilns ar graudiem. Pa gabalu raugoties var likties - vadīt kombainus šā gada dāsnās ražas ieguvē ir vienkārši un viegli. Taču atliek kaut vai īsu brīdi pabūt kopā ar Reinholdu Karlovu viņa «Nivas» kabīnē, lai pārliecinātos - smags ir katrs apriņķojums ap novācamo tīrumu. Viņa rokām mehānismi klausa. Droši, taču ar apdomu Reinholds vada savu agregātu vienā no kolhoza «Ādaži» Pabažu iecirkņa labības laukiem. Šķiet, viņš pamana katru, pat zemei pielīkušu vārpu. Stop! Kombains saņem spēju triecienu- akmens! Reinholds noplāta rokas:  Mūsu mūžīgais posts un nelaime! Lasam un vācam, bet akmeņi parādās atkal, vilks zina no kurienes! Dīkstāve ilgst vairāk par minūti. Līdz vidusskolas gatavības apliecības saņemšanai Gatim atlicis nepilns gads. Bet to, ka ies tēva pēdās, viņš nolēmis jau sen. Varam nešaubīties. ka cīņā par šā gada ražu gūtais rūdījums puisim noderēs iecerētajās studijās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Ziniet, labības pļaujas laiku es gaidu ar nepacietību — cauri kombaina dzinēja un kulšanas mehānismu troksnim dzirdu Reinholda skaļo balsi. Šis darbs man patīk un viss. Te uzreiz vari redzēt sava darba rezultātu. Sirds priekā silst, kad redzi  mašīnas kravas kastē plūst graudi! Jāteic tā: kombainiera darbs vainago visu saimniecības laukkopju veikumu. Un tādēļ no mums arī vairāk tiek prasīts. Tikai no mums  no mūsu atbildīguma un godprāta atkarīgs izaudzētās ražas liktenis. Nebūtu prāta darbs sēt, kopt, audzēt, bet pēc tam brīnīties, ka salmu kaudzes apaug ar zaļu velēnu. Mūsu sarunu atkal pārtrauc piespiedu apstāšanās. izkapts jānolaiž zemāk priekšā veldrē sagūlušu rudzu «saliņa». Reinholda kustības ir nesteidzīgas. taču pārdomātas līdz sīkumam: uz reiz redzams — viņš taupa saulainā laika minūtes Ne velti augusta spožajās dienās  posms strādāja garas darba stundas un bez atpūtas dienām. Tādā laikā dārga katra minūte,  it kā manas domas uzminējis. saka Reinholds. Var sacīt, pat īss dīkstāves miklis var radīt liclus graudu zudumus. Rūpes par izaudzēto ražu іг daļa no komunista Reinholda Karlova būtības. Tikko sacīto vārdu patiesīgumu viņš ir apliecinājis darbos. Viņa vadītais posms iet kolhoza kombainieru sociālistiskās sacensības priekšgalā. Neapgrūtināšu ar skaitļiem. Tie nemitīgi mainās. Taču, lai sauktos par labākajiem, nemainīga ir Karlova vīru attieksme pret savu darbu, cenšanās padarīt to labi. Un tieši šāda attieksme liek mirdzēt Karlova роsma veikuma rādītājiem. Pirms tikšanās ar pašu Reinholdu centos aprunāties ar cilvēkiem, kas viņu labi pazīst. Uz jautājumu, kas Karlovam pats raksturīgākais, dzirdēju dažādas atbildes. Taču vistuvāk patiesībai, šķiet nokļuva iecirkņa priekšnieks Jānis Leicis: «Viņš ir īsts darbavīrs, darbavīrs ar lielo burtu!» Gribas piebilst, ka Reinholdam rakstūrīga tieksme strādāt arvien labāk un labāk, ar augstāku darba ražīgumu. Strādāšanai «kā nebūt» viņš nikns ienaidnieks. Par tādiem vīriem kā Reinholds Karlovs tautā saka: lēnīgs vārdos, toties ašs darbos. Un ko viņš reiz nolēmis. to izdarīs un  panāks! Tā notika arī pirms trim gadiem. kad Karlova posms kļuva komunistiskā darba kolektīvs. Karlova posmā kopīgas kļuva ne tikai kombainu rezerves daļas, ne tikai iekulto graudu tonnas, bet arī prieki un raizes. Mehanizatoru savstarpējās attiecības sāka veidoties pēc sena principa: viens par visiem, visi par vienu! Tolaik - stāsta ierosmes līdzautors Nikolajs Jakovlevs - Reinholda priekšlikums mums likās visai neparasts. Ilgus gadus bijām strādājuši katrs par sevi. Nav ko noliegt skopuļojāmies, kad biedrs lūdza iedot kādu rezerves daļu. Spriedām tā: nu labi man šī rezerves daļa patlaban lieka, bet kur ņemšu, ja pēkšņi ievajadzēsies? Liela bija arī kāre dzīt «savas» tonnas. . . Tagad viss savādāk. Mūsu posmā ikviens var paļauties uz biedru atbalstu grūtākā brīdī. Arī graudu vākšanas kvalitāte stipri uzlabojusies. Vairs nedzenamies katrs pēc sava rubļa, jo peļņa visiem kopīga. Posmā noteicošais ir kolektīvais veikums. Bet, ja reiz tā - patīkamāk kļuvis gan strādāt, gan atpūsties. Mūs vieno kopējas intereses. Tādas parādības kā ķildošanās, savstarpēji aizvainojumi mums svešas. Stiprs, saliedēts kolektīvs izveidojās jau posma pastāvēšanas pirmajās dienās. ... Pavisam drīz beigsies pusdienas pārtraukums. Vīri ieturas un spriež par to, kā nosvinēt appļāvības. Posminieka priekšlikums ražas svētkus atzīmēt visiem kopā tiek pieņemts vienprātīgi.        

 J. Šabads 

* Darba Balss / 04.09.1984

=