Ezeru un rūpnīcu valstībā <>

Ezeru un rūpnīcu valstībā – Ādažos

2007. 20. jūlijs 

Ādažu novadā attīstība notiek visa reģiona teritorijā. Pieprasītākie zemes gabali, protams, atrodas pie lielajiem autoceļiem, taču pamazām attīstītāji pievēršas arī nomaļākām vietām.

Attīstības pamatos – kolhoza saimniecība

Ādažu iedzīvotājus un viesus piesaista vispirms jau šī novada krāšņā daba. Un, kā gan ne, ja vairāk nekā trešdaļu novada teritorijas klāj meži, kuros ir izkaisīti neskaitāmi ezeri. Lielākie no tiem ir Lielais un Mazais Baltezers, Dūņezers un Lilastes ezers. Cauri Ādažu novadam tek Gauja. 

Ne velti tieši Baltezers, puse no kura ietilpst Ādažu novadā, 90. gados kļuva par vienu no Latvijas jauno projektu attīstības vietām. Atpazīstamību Ādaži ieguva jau padomju laikos, kad šeit atradās slavenais kolhozs un agrofirma ar tādu pašu nosaukumu. Un tieši ilgstošā saimnieciskā darbība ir bijis labs pamats novada turpmākajai attīstībai. Jau ilgstoši Ādažu novadā aktīvi tiek būvētas dzīvojamās mājas – gan savrupmājas, gan mazstāvu un daudzstāvu ēkas. Beidzamajā laikā strauji augusi interese tieši par daudzdzīvokļu projektiem. Pamazām aktīvāki kļūst arī komercīpašuma attīstītāji, bet kopš pagājušā gada jūtama interese arī par rūpniecisko objektu būvniecību. Rūpnieciskās zonas Ādažos gan ir ierobežotas, tādēļ ieguvēji būs tie, kas pirmie paspēs tās izmantot. 

Ceļā

Tiešais Rīgas tuvums (līdz galvaspilsētai – tikai 25 km) un labā satiksmes infrastruktūra ir galvenās Ādažu novada lielāko ciematu – Ādažu, Kadagas, Baltezera un Alderu – priekšrocība. 

Novada teritoriju šķērso VIA Baltica, savukārt ceļa posms Rīga-Ādaži rekonstruēts pavisam nesen – 2004. gadā. Satiksmi ar kaimiņu novadiem nodrošina arī autoceļi Ādaži-Carnikava un Ādaži-Garkalne. Pie autoceļu Rīga-Ainaži un Ādaži-Carnikava krustojuma Rīgas rajona plānojums paredz kompleksu tranzīta apkalpes objektu teritoriju. Ieplānots, ka šeit varētu atrasties liels tranzīta satiksmes apkalpes centrs, kur tālsatiksmes dalībnieki varētu saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus, nenovirzoties no lielceļa. Tāpat šajā vietā varētu veidot vairumtirdzniecības un lielo iepirkumu centrus un tamlīdzīgus objektus. Ādažu novada labi uzturētā ceļu sistēma drīz piedzīvos vēl arī citus vairākus būtiskus uzlabojumus. Tuvākajā nākotnē iecerēts izveidot Baltezera apvedceļu. Tālākā nākotnē plānots izbūvēt VIA Baltika autoceļu gar novada austrumu robežu, kā arī savienojošu ceļu Rīgas ostas (Ziemeļu tilta) virzienā. Tuvākajos gados tiks strādāts arī pie Alderu-Podnieku autoceļa būvniecības. 

Ādaži aug 

Ādažu novada teritorijas attīstības plāns, kas pieņemts 2006. gadā, paredz Ādažos ļoti daudzveidīgu apbūvi – pamīšus izvietotas dzīvojamās, rūpniecības un tehniskās apbūves teritorijas, jauktās apbūves zonas, zemes mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Iecerēts, ka nākotnē novads būs blīvi apdzīvots un neapbūvētu teritoriju būs pavisam nedaudz. Vairāk nekā desmito daļu novada teritorijas aizņem ūdeņi, kas veido lielu un līdz šim vēl salīdzinoši maz izmantotu sporta, atpūtas un tūrisma attīstības potenciālu. 2006. gadā Ādažu būvvalde sagatavojusi 372 plānošanas arhitektūras uzdevumus, akceptējusi 338 projektus (no tiem – 162 dzīvojamās mājas), ekspluatācijā pieņēmusi 80 būves un izsniegusi 224 būvatļaujas. Tikusi arī apsekota novada teritorija, fiksējot īpašniekus un lietotājus, kas zemi neapsaimnieko vai izmanto neatbilstoši plānotajam, un sastādīti 117 akti par pārkāpumiem. Bet šī gada pirmajos piecos mēnešos saskaņojumu saņēmuši jau 159 projekti. Jūnija vidū gan Satversmes tiesa ierosinājusi lietu par Ādažu novada teritorijas plānojuma daļas, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilstību satversmei. Un Ādažu novada dome uzaicināta līdz 15. jūlijam iesniegt tiesā atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. „Pagaidām neviens nevar pateikt, kā Ādažu novada turpmāko attīstību varētu ietekmēt Satversmes tiesas spriedums, ja tas būs teritoriālajam plānojumam negatīvs,” no konkrētām prognozēm izvairās Ādažu novada Būvvaldes vadītāja un galvenā arhitekte Dace Medniece. „Grūti arī pateikt, kā tas ietekmēs šobrīd procesā esošos projektus.” 

Rūpniecībai izdevīgi 

Tomēr Ādaži attīstās, un apturēt šo procesu diezin vai ir iespējams, ja nu vienīgi – aizkavēt. Ādažu novada izaugsme notiek reizē ar galvaspilsētu, un, kad Rīga rūpniekiem vairs nespēja piedāvāt piemērotus zemes gabalus un izdevīgas transporta iespējas, Ādaži kļuva par lielisku alternatīvu. Šeit var nodarboties ar specializēto lauksaimniecību, pārtikas ražošanu, kā arī attīstīt citus biznesa virzienus. To jau tagad pierāda Ādažu uzņēmumi – daudzi no tiem produkciju izplata ne vien visā Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Ādažos darbojas tādas kompānijas kā LatFood, Berlat, Kimmels Rīga, GP Ādaži u.c. Tāpēc var prognozēt, ka Ādažos turpinās attīstīties ne vien dzīvojamās, bet arī rūpnieciskās zonas. Atbilstoši plānojumam, rūpniecība varētu attīstīties teritorijās pie Tallinas šosejas un pie ceļa uz Carnikavu. Interese par zemes iegādi šajās zonās jau tagad ir ļoti liela. Novada teritorija ir piemērota arī lauksaimniecības attīstībai. Lai gan pēdējos gados lauksaimniecībai atvēlēto zemju palicis mazāk, arī šobrīd novadā reģistrētas apmēram 80 zemnieku saimniecības. Jāpiebilst gan, ka arī Ādažos investoriem nu ir jāsaskaras ar visai Pierīgai raksturīgajām augstajām zemes cenām un pieprasījumu, kas pārsniedz piedāvājumu. Cenu kāpumu vēl vairāk sekmē daudzkārtējā zemes gabalu īpašnieku maiņa. 

Ierobežo meži un poligons. Būtisks ierobežojums apbūvei Ādažos ir plašās mežu zonas, kas pieder Latvijas Valsts mežiem. Atbilstoši plānojumiem, novada teritorijā ir jāsaglabā vismaz 5000 hektāru meža, izņēmuma gadījumā samazinot šo skaitli līdz 3000 hektāriem, un apbūve ir iespējama tikai atsevišķi izdalītās meža parku zonās. Apbūve nenotiek arī Ādažu poligona vairāk nekā 7000 hektāros un aizsargjoslās ap to. Pagaidām noteiktās aizsargjoslas platums ir 25 m. Aizsardzības ministrijas nesen sagatavotajā likumprojektā bija ieteikts aizsargjoslu ap poligonu palielināt līdz 600 m. Tādā gadījumā ierobežojumi attiektos uz visām Kadagas ciemata daudzdzīvokļu mājām, Cita Mežaparka privātmāju kompleksu, pieeju ezeram, iecerēto parku un golfa laukumu... 

Senas skološanas tradīcijas 

Iedzīvotāju ērtībām Ādažos izveidots plašs pārtikas veikalu tīkls, vairākas finanšu iestādes, poliklīnika, slimnīcas un ārstu privātprakses. Ādažnieki var apmeklēt vietējos sporta klubus, kafejnīcas un izklaidēties makšķernieku laivu bāzē. No seniem laikiem nopietna uzmanība Ādažos tiek pievērsta izglītībai – ne velti pirmā skola te atvērta jau 1755. gadā. Tagad šeit darbojas spēcīgas un daudzveidīgas skolas – Ādažu vidusskola, Brīvā Valdorfa skola, Mākslu un mūzikas skola, bērnudārzs, kā arī pieaugušo izglītības un biznesa izglītības iestādes. 

Risinās ūdens problēmas 

Pagaidām daudzviet Ādažos problēmas rada kanalizāciju un ūdensvadu maģistrāļu trūkums. 

Sevišķi asi centralizētas ūdensapgādes problēmas jūtamas Garkalnē, taču tuvākajos gados situācija varētu mainīties. Šogad novada dome Garkalnes ciemata dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanas pasākumiem atvēlējusi 35 000 latu, bet 21 000 latu paredzēti ciemata kanalizācijas sistēmas remontam. 2007.-2008. gadā iecerēts strādāt arī pie Kadagas ciemata kanalizācijas attīrīšanas iekārtu renovācijas, bet 2007.-2009. gadā par pieciem miljoniem latu tiks realizēts investīciju projekts „Ādažu ciemata ūdenssaimniecības renovācija”. Ūdensapgādes un kanalizācijas maģistrāļu izveidei un remontam tiek izmantots gan pašvaldības, gan Eiropas Savienības finansējums. 

No ciemata – par pilsētu? 

Jau tagad Ādaži ar 8000 iedzīvotāju izceļas starp daudziem citiem Pierīgas novadiem, bet tuvāko 12 gadu laikā iedzīvotāju skaits varētu pieaugt līdz 9000. Iespējams, ar laiku Ādažu ciems varētu kļūt par pilsētu. 

===============

29.05.2017
Saudzējot īpaši aizsargājamu augu, liegts peldēties Ummja ezerā
Autors Apriņķis.lv

       Dabas aizsardzības pārvalde 

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) atgādina, ka Piejūras dabas parkā esošajā Ummja ezerā no 1. jūnija līdz 15. augustam, sargājot ļoti retu un tādēļ īpaši aizsargājamu augu – Dortmaņa lobēliju, būs peldēšanas aizliegums. Ummja ezers ir tikai viens no dažiem Latvijā vēl atlikušajiem oligotrofajiem jeb dzidra ūdens ezeriem, un tajā aug tikai šādos ezeros sastopams augs Dortmaņa lobēlija — vienīgā Latvijā sastopamā lobēliju dzimtas suga, kas ir ļoti reta un tādēļ īpaši aizsargājama. Pēdējo 100 gadu laikā ezeru aizaugšanas un ūdens piesārņošanas dēļ šis augs izzudis jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros. Šī mazā, trauslā puķīte ir pielāgojusies dzīvei ūdenī. Tā sakņojas ezera dibenā pavisam nelielā dziļumā, tāpēc pārsvarā sastopama ezera piekrastē. Jūlijā tā paceļ virs ūdens 40–70 cm garu stublāju un zied ar baltiem ziediem, nobriedinot sēklas virs ūdens. Dortmaņa lobēlijas lielākais drauds ir ezera ūdens piesārņošana ar biogēniem (pamatā fosfora savienojumiem), un šo vielu pieplūde ūdenstilpēs pārsvarā notiek tieši lielā peldētāju skaita dēļ. Lai netraucētu šī trauslā un neparastā auga ziedēšanu, jau vienpadsmito gadu ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 204 "Dabas parka "Piejūra" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kuros noteikts aizliegums peldēties un atrasties ar laivu Ummja ezerā no 1. jūnija līdz 15. augustam. Tā vietā atpūtai ūdenī DAP iesaka izmantot, piemēram, Lilastes ezeru, Dzirnezeru, Pulksteņezeru, Kadagas ezeru, Lielo un Mazo Baltezeru, Rīgas jūras līča pludmales un Gaujas krastus. DAP vides inspektori un pašvaldības darbinieki, uzraugot normatīvo aktu ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tāpat kā katru gadu, kontrolēs arī iepriekš minēto ierobežojumu ievērošanu Ummja ezera apkārtnē.

===================

03.04.2013
Ādažu pašvaldībai plāno nodot vairākus valsts īpašumā esošus ezerus
Autors Apriņķis.lv

)

  www.adazi.lv  

Ādažu novada pašvaldības valdījumā plānots nodot Lielo Baltezeru, Mazo Baltezeru, Lilastes ezeru, Dūņezeru un Gaujas upes daļu, kas atrodas tās teritorijā.   Tā tiks nodrošināta ilgtspējīga, racionāla un vides kvalitāti uzlabojoša apsaimniekošana, vēsta LETA. Kā norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), nododot šos patlaban valstij piederošos publiskos ūdeņus pašvaldības valdījumā, tiks nodrošināta ilgtspējīga un racionāla vides aizsardzība, zivju resursu racionāla izmantošana un sugu sastāvu uzlabošana, kultūrvēsturisko un dabas vērtību apzināšana un apsaimniekošana, tūrisma un uzņēmējdarbības attīstība ezeram piegulošajās teritorijās, infrastruktūras attīstība ezerā un tam piegulošajās teritorijās.  Noteikts, ka pašvaldība varēs iznomāt publiskos ūdeņus zvejai, rekreācijai, ūdenssportam, slēdzot līgumus ar trešajām personām. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldības valdījumā tiek nodoti publiskie ūdeņi, kuru sastāvā ir arī salas, ir noteikti ierobežojumi šo salu izmantošanai un nomai, nosakot, ka šīs salas iespējams izmantot rekreācijai, ar ūdenssportu saistītu objektu izvietošanai un īslaicīgas lietošanas būvju izvietošanai.  

Pašvaldībai arī ir noteikts aizliegums veikt publisko ūdeņu apbūvi bez Ministru kabineta ikreizējas atļaujas saņemšanas, tomēr ir noteikti arī izņēmumi, piemēram, pašvaldība bez saskaņošanas ar Ministru kabinetu varēs iznomāt vai pati veikt peldvietu, celiņu, laivu un motorizēto transporta līdzekļu piestātņu būvniecību publiskajos ūdeņos, ja tas atļauts saskaņā ar ūdenstilpes ekspluatācijas noteikumiem.  

VARAM paredzējusi, ka gadījumā, ja publiskie ūdeņi netiks izmantoti rīkojumā noteiktajiem mērķiem, Ādažu novada pašvaldībai valdījuma tiesības uz publiskajiem ūdeņiem vai attiecīgo publisko ezeru, vai upi tiek izbeigtas un tos nodod atpakaļ valstij.  

Lēmumu par šo ezeru un Gaujas pārņemšanu savā pārvaldībā jau šā gada sākumā pieņēmusi arī Ādažu novada dome. Tā arī lūgusi nodot tās valdījumā valstij piekrītošo būvi – Gaujas–Baltezera kanālu –, tomēr VARAM norāda, ka kanālu apsaimnieko Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi, tāpēc kanāls nav nododams Ādažu novada domes valdījumā.   

Noteikumu projektu par publisko ūdeņu nodošanu pašvaldības valdījumā 4. aprīlī izskatīs valsts sekretāru sanāksmē.  

==================

Latvijas Makšķernieku - Sportsmeņu Biedrība 26. aprīlī š. g. parakstīja līgumu ar Meža departamentu par sekošu foreļu upīšu nomu uz vairākiem gadiem: 

1) Inčukalna virsmežniecībā — Arupīte, Tumšupe, Masbarga un Egļu upīte; 

2) Madonas virsmežniecībā — Aronīte; 

3) Kalsnavas virsmežniecībā — Arona; 

4) Kandavas virsmežniecībā — Lašupe; 

5) Tukuma virsmežniecībā — Lāčupe. 

Visas šās upītes ir jau tagad samērā bagātas ar forelēm, bet tā kā biedrības mērķis ir nevien ķert, bet arī dot, tad biedrība ir jau nopirkusi 10.000 foreļu mazuļus, kurus šogad ielaidīs šajās upītēs. Visas upītes arī tiks stingri apsargātas un pieejamas būs tikai biedriem. Biedrība visiem spēkiem centīsies pavairot šajās upītēs foreļu skaitu, nevien katru gadu viņas papildinādama ar jauniem foreļu mazuļiem, bet arī noteikdama biedriem, cik maksimumā viņš katrā izbraucienā drīkst foreļu ķert. Cerams, ka tad pēc pāra gadiem šajās upītēs būs atkal veco laiku zivju bagātība. Kā zināms, biedrības rīcībā ir jau un būs ilgus gadus skaistais Sudrabezers pie Baltezera stacijas. Šai ezerā biedrība jau ielaidusi zušus, plaužus, sīgas, vēžus u.t.t. Tā kā ezers ir visvieglāk sasniedzams no Rīgas, tad vasarās viņu visvairāk apmeklē biedri, bieži līdz ar savām ģimenēm. Še gūst vislabāko atpūtu, arī ar lomiem var apmierināties, sevišķi līņu un līdaku sezonā. Lai Latvijas Makšķernieku-Sportsmeņu Biedrības biedriem dotu Rīgas tuvumā vēl otru zivīm bagātu un skaistu atpūtas ezeru, tad biedrības valde nupat, š. g. 5. aprīlī nosolīja uz vairākiem gadiem skaisto Ūdru (Atara) ezeru, 3 km no Ādažu baznīcas, mežā, uz Ķīšezera pusi. Ezers ir viegli sasniedzams nevien no Ādažu baznīcas, bet arī no Mīlgrāvja kuģīša piestātnes. Ūdra ezers ir ne vien tikpat skaists kā Sudrabezers, bet ar zivīm daudz bagātāks; še ir sevišķi daudz lielu brekšu, līņu un ruduļu. Šos abus savus ezerus Latvijas Makšķernieku - Sportsmeņu Biedrība grib pārvērst īstos makšķerēšanas un spiningošanas ezeros un tāpēc ir iegādājusi arī 40.000 līdaku mazuļus, kurus ielaidīs šogad savos Sudraba un Ūdra ezeros. Arī laivu skaits Sudrabezerā tiks papildināts ar vienu laivu, Ūdru ezerā ar 2 laivām, kuras tiks pārvestas no Babītes. 

p.s. Ūdru ezers, Rīgas apriņķī, Ādažu pagastā, sasniedzams no Ādažu baznīcas (apm. 3,6 km.), vai no Bakšu mežsarga (apm. 3 km.), Braukšana ar Baltezera autobusu līdz galam vai ar Carnikavas autobusu līdz Bakšu mežsarga ceļam. Ezerā atradīsies divas biedrības laivas

APSKATS

1933.06.01 Mednieks un Makšķernieks

=================

* Mednieks un Makšķernieks / 01.11.1929

==================

UZ ŪDEŅIEM PEC MOŽUMA

Šā gada spiningošanas sezonu uzsākuši daudzi jo daudzi Mednieku un makšķernieku biedrības Rīqas nodaļas spiningotāji. Atļaujas spiningošanai Lielajā Baltezerā, Lilastes un Ainažu ezeros saņēmuši, protams, tie nodaļas biedri, kas aktīvi piedalījušies biedrības saimnieciskajā un sabiedriskajā darbā. Kaut arī vēsā laika dē| lomi bija mazi un daudziem nācās krastā atgriezties bez līdaciņas, uz ūdens paredzētās atpūtas dienas devušas možumu visai darba nedēļai.

spiningotāji atgriežas Lielā Baltezera laivu bāzē.

UZ ŪDEŅIEM PEC MOŽUMA
1980.05.16 Rīgas Balss

==============

Ekoloģija un mēs. Reids

Saules stari ezera ūdenī ņirb kā sudrabotas zivs zvīņas. Krastā bērzos draiskojas vējš, bet zāle, kas sakuplojusi turpat vai līdz jostas vietai, līgani veļ vieglus zaļus viļņus. Ezerā aizrautīgi divi plunčājas. Saulainā diena un neparasti tīrais ūdens sagādā viņiem baudu. Tas redzams pēc smaidošajām sejām, pēc tā, kā viņi te ienirst, te atkal, skaļi sprauslodami, izbāž galvu no ūdens un ļaujas rāmā ezera svētlaimei. Tagad iedomājieties, ka viņi ir izpeldējušies jūsu glāzē ar ūdeni, mums teica Saša. Man un fotokorespondentam Andrim gluži neviļus kļuva šķebīgi. Jāteic, ja nu ne gluži burtiski, tad tomēr šie vārdi bija tuvu patiesībai. Sudrabezers, kurā divi tīksmi plunčājas mūsu acu priekšā, nav vienkāršs ezers, bet ūdenskrātuve. Tādas ūdenskrātuves šeit ir četras, un tieši tās apgādā ar dzeramo ūdeni visu Rīgu. Bet tas nozīmē, ka no šā paša ūdens, kurā skaļi sprauslo un spļaudās peldoņi, mēs vārām sev tēju, no šā ūdens, kurā, lūk, tās kompānijas iemet ēdiena atliekas, mēs vārām zupu, šajā ūdenī, pa kuru sabristos zābakos ar tīkliem un makšķerēm slāj flegmatiskie makšķernieki, mēs pēc tam vannā peldinām savus zīdaiņus. Pietiek tikai laiciņu pastāvēt krastā, lai saprastu, kāpēc pilsētā laiku pa laikam uzliesmo dzeltenās kaites vai zarnu infekciju epidēmijas un presē parādās draudīgie sanitāri epidemioloģiskās stacijas brīdinājumi nedzert nevārītu ūdeni. Bet kā te sanitārās aizsardzības zonā nokļuvuši visi šie cilvēki? 

Šeit, kur viss pa perimetru apjozts ar dzeloņstiepļu žogu? Nē, ne visur. Dažās vietās nožogojums enerģiski pārveidots. Zemē nogāztie dzelzsbetona stabi, kas domāti dzeloņstiepļu nostiprināšanai, vedina uz domām, ka te pretim spirdzinošajai veldzei drāzies slāpju mocīts mežonīgu bifeļu bars vai arī daži ņipri ziloņi. Bet pietika tikai palūkoties uz kuplajām ģimenēm, kas, pārvarējuši durstošos šķēršļus, svētlaimīgām sejām krastmalā noņēmās ar azaida krājumiem, mazgāja ūdenī tomātus un, lai atdzesētu, iegremdēja pudeles ar limonādi, lai kļūtu skaidrs, ka mūsdienu atpūtnieks kārotā mērķa sasniegšanai būtu spējīgs taranēt arī kādu nepieejamu feodāļa pili, kas savā laikā nepadevās pat Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem. Palūkoties uz šiem aktīvās atpūtas entuziastiem mūs, «RB» korespondentus, uzaicināja milicijas darbinieki, profesionālie sargi, kas apvienojušies kooperatīvā «Sargs». Pateicoties līgumam, kas noslēgts starp ūdenskrātuves saimnieci Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldi un «Sargu», šiem ezeriem, brīnišķajai dabai un visiem 22 kilometriem sanitārās zonas pirms mēneša radās apsardze, kas dienu un nakti meklē, atklāj un izvada no šejienes zonas teritoriālās neaizskaramības pārkāpējus. Vai tas ir vienkārši izdarāms? Pamēģināsim piedalīties. Jo vairāk tāpēc, ka viens no peldētājiem veselu pusstundu ar angļiem piemītošu aukstasinību ignorēja milicijas darbinieku aicinājumu iznākt krastā. Visbeidzot viņš tomēr nolēma atstāt Sudrabezera lāsmainos ūdeņus un garām mums devās pie savām mantām. Sakiet, lūdzu, mēs viņu uzrunājām,— vai jūs zināt, kur atrodaties? Neizpratnes pilno skatienu vispirms nomainīja viegls apmulsums, tad vāji slēpta nepatika: Nu, kas par lietu? Tā taču ir aizliegtā zona. No šejienes visa Rīga saņem ūdeni, kuru dzer. Viņš tāda cilvēka tonī, kuram gribot negribot jāved garlaicīga saruna: Vai tiešām? Bet mēs nezinājām. Bet vai dzeloņstieples, kurām līdāt cauri, nevedināja jūs uz domu, ka ieeja te aizliegta? Atbildes nebija. Pa to laiku ap mums jau bija sadrūzmējušās kompānijas, kurām pēc milicijas darbinieku aicinājuma tomēr nācās piecelties un atstāt labi iesildītās vietiņas. Un tad sākās! 

Ko tik visu mums nenācās dzirdēt! Gan to, ka pludmale Jūrmalā piesārņota, tāpēc viņiem esot pilnīgas tiesības plunčāties te. Gan to, ka tikai nelaimīgo proletariātu vien vienmēr un visur vajājot, kur tad lai šie vienkāršie ļautiņi liekas? Bet milicija vispār lai turot mutes ciet vai tā jau aizmirsusi, ko Gruzijā savārījusi? Ļaunas sejas, naidīgi skatieni. Cilvēki, kas ar jums noticis? Cik agresīvi un plēsīgi mēs nomīņājam visu sev apkārt, un cik uzvaroši un pārliecinoši to darām. Senajos laikos nebija drausmīgāka grēka kā sabojāt dzeramo ūdeni. Šodien nodarītā smagums sirdi nespiež. Daba iet bojā, bet mums dvēselē līksme un nav ne ēnas no šaubām par savām tiesībām uzplēst tai kārtējo vāti. Mirst Jūrmala tātad jāvirzās tālāk, jāmeklē, kur vēl kāds nostūris paglābies. Griežos pie ģimenes galvas, kuram pie rokām pieķērušies divi lolojumi. Vai jums nav ienācis prātā, ka tie taču būs jūsu bērni, kas, padzērušies krāna ūdeni pēc visiem šiem atpūtniekiem, nīks slimnīcās. Vai jums nav žēl kaut vai bērnu savējo un citu? Bet tagad jau slimnīcā nezin no kā var nokļūt, filozofiski atbildēja tētis. - Te nitrāti augļos un dārzeņos, te piesārņots gaiss, nešķīstība visapkārt. . .

Pasaules apcerētājs. Raugoties uz zemes bēdām no visuma augstumiem, tad jau gan ezers mazāk, ezers vairāk . . . Domubiedru viņam visapkārt netrūkst. Piemēram, aizpagājušajā piektdienā dažu stundu laikā «Sarga» patruļas aizturēja 25 sanitārās zonas pārkāpējus. Mēs neesam speciālisti un nezinām, cik ātri ūdenskrātuves straumes iziet cauri nostādināšanas baseiniem pilsētas ūdensvadā. Tāpēc nevaram pateikt, vai rīdzinieki dzer to ūdeni, ko pieduļķo tieši šie pārkāpēji, vai ari šis malks viņiem vēl priekšā. Taču, šķiet, Rīgas iedzīvotājiem būs interesanti uzzināt viņu vārdus (galu galā, ja nu pēkšņi šajā saraksta iekļuvis paziņa iespējams, tas piešķirs vakara tējas tasei īpašu piegaršu). Tātad peldētāji ar tik anglisko aukstasinību: Andrejs Mavromadis, komjaunatnes Kirova rajona komitejas darbinieks, un Vadims Kuzņecovs, apvienības «Varavīksne» kurinātājs. Bet tie, kuri mielojās krastā (jau izpeldējušies jebšu vēl gatavojās to darīt): Larisa Kuzņecova, nekur nestrādā, Igors Kuharenko, nekur nestrādā, Olga Balašova viņu viešņa no Ļeņingradas. Aizsargzonā tika aizturēts arī Zigmunds Masaļskis, kurš kategoriski atsacījās nosaukt savu darba vietu: Igors Ponomarenko milicis, Kirova rajona ārpusresoru apsardzes darbinieks: Jurijs Proņko fabrikas «Boļševička» atslēdznieks un Antons Vaivodišs autobāzes šoferis. Ceļš uz šejieni, jāteic, allaž piesaista tos, kas vēlas iegremdēt sakarsēto ķermeni vēsajā ūdenskrātuve. Uz šī ceļa viņi ar «Sarga» vīriem spēlē partizānus. Nē, paldies Dievam, mīnas zemē viņi vēl neierok, toties naglas un citus asumus zem apsardzes mašīnu riteņiem likuši gan, bet ar kritušo koku stumbriem reiz aizšķērsojuši ceļu tik pamatīgi, ka «Sarga» puiši nebeidza vien brīnīties laikam strādāts visu nakti. Jāsaka, tas bija pašās pirmajās patrulēšanas dienās. Saniknotie pludmales vandāļi atriebās par sabojātajiem vīkendiem. Šobrīd zonas centrā reti kādu’ sastapsi ziņa par ezeru diennakts apsardzi izplatījusies tālu. Toties zonas nomalēs, īpaši tur, kur tā cieši pietuvojas automobiļu ceļam Tallinas šosejai caur daudzcietušo dzeloņstiepļu žogu joprojām laužas arvien jauni neskartās dabas smalko cienītāju pūļi. Aplaiduši riņķi ap kādu no ezeriem, mēs atgriezāmies vietā, no kuras sākām savu reportāžu, un atkal atradām te jaunas kompānijas, kas uzbudināti reaģēja uz mūsu parādīšanos. Personiski neesmu dzirdējis, ka jūru Jūrmalā būtu piesārņojuši peldētāji, paziņoja viens no atpūtniekiem, kas teicās esam pietiekoši tīrs, lai pēc viņa varētu nobaudīt ūdeni. Bet kāpēc te ir tikai dzeloņstieples? nervozi taujāja cits. Kāpēc neuzlikt barjeru, lai visiem būtu skaidrs, ka ieeja aizliegta? Viens no «Sarga» darbiniekiem pieraksta pārkāpēju vārdus. Viņi negribīgi mīņājas ap mūsu mašīnu: Andrejs Soldatenkovš, nekur nestrādā, Vadims Brovkins, nestrādā, Genadijs Mihailovs, mācās, Vladimirs Minajevs, mācās. Otra kompānija Edgars Loganovskis, autoelektroaparātu rūpnīcas šoferis, un Aleksandrs Mihejenkovs, «Alfas» santehniķis, ar sievām un bērniem atpūtušies, ar tīru sirdsapziņu atstāja ūdenskrātuves malā ēdienu atliekas un tukšās pudeles. Apbraucam ezeru no otras puses. Šķiet, esam izjaukuši vienreizēju pikniku. Uzkalniņā stāv divas mašīnas, viena no tām ir mācību un pieder Rīgas 2. autoskolai. Mēs jau izpeldējāmies un tūdaļ brauksim, mundri ziņoja iedzērušais mašīnas saimnieks minētās autoskolas instruktors Nikolajs Tokarevs. Izrādās, piknikam ir visai savdabīgs iemesls tris šajā kompānijā esošās sievietes tieši šodien nokārtojušas autovadītāja tiesību eksāmenu. Autoskolā gūto zināšanu bagāžu mēs pratām pienācīgi novērtēt; jaunizceptās absolventes droši iebrauca zonā, pat neievērojot aizlieguma zīmi uz ceļa. Tāpēc viņu vārdus minam speciāli autoskolas vadītājiem, kuras reputāciju viņas tagad pārstāv: Jekaterina Juzjuka, Ādažu slimnīcas darbiniece, Rita Zālīte, 5. mazbērnu novietnes audzinātāja, un Jeļena Ļevkovska, kura par katru ezera sargu piezīmi tikai pasmējās. 

Sudrabezers

Uzzinājuši, kur Ļevkovska strādā, mēs pienācīgi novērtējām viņas humora izjūtu: viņa ir Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldes Baltezera sūkņu stacijas mašīniste. Tās pašas pārvaldes, kas griezās pēc palīdzības pie «Sarga». Nākamajā dienā mēs atkal atbraucām uz Sudrabezeru. Pirmais, ko ieraudzījām, bija brīnišķīgās ūdensrozes, kas, nesaudzīgi izrautas, acu priekšā zaudēja savu skaistumu. Ūdensrozes plūca meitenīte. Ar patiku izplunčājusies, viņa nevērīgi pārmeta ziedus pār plecu. Apmierinātā māmiņa uz svītrainā peldpalaga smiltīs sagaidīja meitu ar smaidu. Tās taču ierakstītas Sarkanajā grāmatā! iesaucās Andris, steidzīgi klišķinādams aparāta slēdzi. Sodīsiet? Kāda ir soda naudas summa? es jautāju, ieslēgdama diktofonu. Taču viss izrādījās ne tik vienkārši. «Sarga» priekšsēdētāja Aleksandra Cabadzes paskaidrojumi ir neticami: atbrīvojot sanitāro zonu no nelūgtajiem viesiem, apsardzes vīriem, izrādās, nav tiesību izmantot nekādas sankcijas. Arī šeit uzvaroši savu varenību nodemonstrē resoriskā izkliedētība. Par tām pašām ūdensrozēm sodu var uzlikt tikai mežsargs, par mežā iekurto ugunskuru Ugunsdžēsības pārvaldes pārstāvis, par malu zvejniecību Baltijas baseina zivju aizsardzības inspekcija utt. Taču aizliegtā zona ir pilsētas dzeramā ūdens krātuve, tātad īpaša zona un tās sargiem jābūt īpašām tiesībām- Mūsuprāt, nepieciešams steidzami izstrādāt sanitārās zonas īpašo statusu, kā arī dot tiesības tās sargiem uzlikt sodu uz vietas. Citādi šajās teritorijās nekad nebūs kārtības, bet Rīgā tīra ūdens. Gādīgi saimnieki te mazgā un peldina savus četrkājainos mīluļus un aizbrauc nesodīti. Autovadītāji ar Sudrabezera ūdeni spēkratus cītīgi spodrina un tiek vaļā ar mutisku brīdinājumu. 

Sudrabezers

Arvien tuvāk nāk medību sezona, kad šajā pusē parādīsies medījuma tīkotāji un viņu sašautās pīles kritīs mūsu un jūsu dzeramajā ūdenī, bet dzinējsuņi metīsies ūdenī, meklējot saimnieku guvumu. Tajā dienā sanitārās zonas apsardze aizturēja 33 pārkāpējus, kuri atpūtās vai atradās aizliegtajā teritorijā. Viņu vidū, piemēram, Nikolajs Petrovs, kooperatīva «Teika» šoferis, kurš, kad viņu palūdza atstāt šo vietu, uzsāka īstu skandālu. Jevgeņijs Gupanovs visai tālīns viesis no Piejūras novada Partizānu rajona, savā agresivitātē, jāteic, pārspēja savus kolēģus ar Rīgas pierakstu. Viņa sieva Tatjana. Oktobra rajona izpildkomitejas ekonomiste Gaļina Maliņa. Praporščiks Sergejs Daņiļins. Kooperatīva «Langa» darbinieks Jurijs Bolhovitins un viņa dzīvesbiedre, kura, ieraugot fotoaparātu, izmisīgi slēpa seju aiz avīzes. Jurijs Gončarovs, ceļu patruļdienesta inspektors, kurš zem aizlieguma zīmes esot iebraucis, lai «paraudzītos, vai ogas jau gatavas». Lielu kompāniju ar bērniem, gumijas laivu un suni nacas aizturēt gandrīz vai ar spēku tik iecirtīgi un pārliecinoši viņi soļoja garām patruļas mašīnai, nevēlēdamies reaģēt uz milicijas darbinieku vārdiem. Tie bija: Vineta Ločmele, nekur nestrādā, Andrejs Ločmelis, 1. remonta un celtniecības pārvaldes traktorists, Valdis Šiliņš, šīs pārvaldes strādnieks, Jāzeps Aglenieks, nekur nestrādā invaliditātes dēļ. Visai nervozi uz apsardzes darbinieku prasību nodzēst ugunskuru un atstāt zonas teritoriju reaģēja leva Grīnberga. Viņas vīrs Aivars Grīnbergs, maizes kombināta cepejs, atvainojās par sievas rupjību. Pēc viņu aiziešanas krastmalā palika ugunskurā nomelnējis plankums un beigti zivju mazuļi. Pārkāpēju sarakstu šoreiz beidzam. Pārējie izturējās solīdāk un atvainojušies steidzīgi un akurāti iznīcināja savas uzturēšanās pēdas sanitārajā zonā, zvērēdami te nekad vairs nerādīties. Tomēr milicijas darbinieku un «RB» korespondentu kopīgie reidi Baltezera pirmajā sanitārās apsardzes zonā turpināsies. Kamēr Rīgas pilsētas izpildkomiteja nav izstrādājusi precīzu šās zonas aizsardzības nolikumu un noteikusi tās sargu statusu, laikraksts «Rīgas Balss» kā izpildkomitejas orgāns ņem problēmu savā kontrolē un palīdzēs Rīgas dzeramā ūdens sargiem ar savu ieroci atklātumu.

KURŠ VĒL GRIB IESPĻAUT AKĀ?
1989.08.10 Rīgas Balss
POLTORAKA, Irēna

===