No nēģiem līdz katamarāniem / Carnikava ^

 

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» vīri prot ne vien lomus vilkt, bet arī būvēt katamaranus - tālbraucējas jahtas, kuru teicamās īpašības jau atzinīgi novērtējuši burātāji.

FOTOOBJEKTĪVĀ — LATVIJA

1971.06.17 Dzimtenes Balss

⛵⛵⛵

Carnikavā būvēto katamarānu flotei pievienojas tikko ūdenī nolaistais «Centaurus».

Burātāju vasara
1978.09.01 Zinātne un Tehnika
ZAĻKALNS, P.

⛵⛵⛵

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» katamarāns ar uzrakstu «Interlatvija» augusta sakumā devās reklāmas braucienā uz VFR, Dānijas, Zviedrijas un Somijas ostām. Šis pasākums saistīts ar šādu katamarānu piedāvājumu eksportam.

AR KO TIRGOSIMIES?

1988.10.05 Zvaigzne
Ar ĀRIJU ZĪVERTU sarunājās LAIMONIS ZAKSS

⛵⛵⛵

Carnikavas katamarānu konstruktors burāšanas sporta meistars Aldis Eglājs, katamarāna "Orion" kapteinis.

SELGĀ KREISERJAHTU BURAS

1980.08.28 Dzimtenes Balss

⛵⛵⛵

Nu, protams, nēģi un katamarāni — tas nav viss, ja runa ir par zvejnieku kolhozu «Carnikava». Bez sensenās carnikaviešu nodarbošanās — nēģu zvejošanas — tagad klāt nākusi arī to audzēšana, ir vēl arī foreļu audzēšana un ķeršana, ir vēl plašas puķkopības plantācijas un, protams, arī citu zivju zveja gan Baltijas jūrā, gan tāljūrās un drīz pat kalmāru zveja zemeslodes otrajā, dienvidu, galā. 

Un vēl Carnikava — tā ir faktiski kūrorta vieta, kur vasarās uzrodas lieki 40 000 iemītnieku, un tad vietējam pilsonim grūti pat iekļūt paša kolhoza celtajā veikalā, kuram, protams, sastingušās plānošanas apstākļos neviens nekādus papildu pārtikas fondus daudzo vasarnieku dēļ nepalielina. Un tā, lūk, kopā ar fotokorespondentu Žani Legzdiņu braucam, lai stāstītu par zvejnieku kolhozu, kuru 70. un 80. gadu mijā ekonomiska kraha dēļ gribēja pat nolikvidēt, respektīvi, pievienot citam zvejnieku kolhozam, bet kurš pēdējos gados redzami iet augšup, kļuvis par ekonomiski spēcīgu saimniecību. 

Uz kolhoza operatīvā dispečeru dienesta sanāksmi
šoreiz bija uzaicināti Rīgas rajona (un Carnikavas)
 sadzīves pakalpojumu kombināta pārstāvji.

Mūsu brauciens pie carnikaviešiem iekrita tādā laikā — oktobra beigās— , kad kolhozs bija izpildījis jau visa gada plānu gan nozvejā un valsts iepirkuma apjomā, gan pārtikas produktu, arī konservu, ražošanā. Tātad izpildījis jau divus mēnešus pirms termiņa! Protams, kolhoza kolektīva panākums ir vajadzīgs, ar labu darbu godam nopelnīts. Bet te gribas uzsvērt kādu zīmīgu sakritību. Tieši tajā dienā, kad ieradāmies kolhozā, tā priekšsēdētājs līdz ar citiem sava amata brāļiem piedalījās republikas Zvejnieku kolhozu savienības valdes sēdē, kurā pieņēma aicinājumu visiem zvejniekiem rūpēties par jūras tīrību. Jā, šodien ne tikai ražošanas plāns, bet arī apkārtējās vides aizsardzība — tās ir kā divas teiksmainas klintis — Skilla un Haribda, kurām cauri jāprot izbraukt arī mūsdienu jūrasbraucējiem, arī zvejniekiem. Nedrīkst rēķināties tikai ar vienu vien — dzīt par katru cenu tikai ražošanas plānu vai arī vienīgi vaimanāt par dabas piesārņošanu. 

Mūsu ekonomikas kuģim, lai arī cik tas ir grūti pašreizējos saimniecisko grūtību apstākļos, jāuzņem aizvien straujāka gaita un tai pašā laikā jāatstāj aiz sevis aizvien tīrāka apkārtējā vide. Lūk, arī «Carnikavā» tagad par objektu nr. 1 uzskata attīrīšanas iekārtu rekonstrukciju — tās paredzētas kā kolhoza, tā visa ciemata notekūdeņu attīrīšanai. Būvdarbi virzās uz priekšu apmierinoši un . . . ar lielām grūtībām, proti, šim nolūkam plānotie līdzekļi tiek apgūti, bet nemitīgas raizes, kā sūdzas kolhoza speciālisti, sagādā būvei nepieciešamā metāla un citu materiālu sagāde. Jādomā, ka līdzīga situācija ir attīrīšanas ietaišu būvē arī citur. Un tāpēc jautājums: varbūt, ņemot vērā draudošo ekoloģisko situāciju republikā, attiecīgiem varas orgāniem likumdošanas kārtībā būtu jāfiksē šādu attīrīšanas iekārtu būves prioritāte to materiāli tehniskās apgādes ziņā? — Vai jūsu attīrīšanas iekārta arī darbosies tikpat efektīvi kā pie jūsu kolēģiem kolhozā «9. Maijs»? — vaicāju mūsu pavadoņiem, kad apskatām topošo objektu. — Tur, kā zināms, kolhoza speciālisti, kad atbrauc ekskursanti, iesmeļ krūzītē cauri attīrīšanas iekārtām izplūdušo ūdeni un visu acu priekšā izdzer, aicinādami arī citus nobaudīt attīrītā ūdens kvalitāti. Stāsta, pats Rīgas mērs esot iedrošinājies dzert, un nekas, dzīvs un vesels palicis. — Bet vai atceraties kādreiz Arkādija Raikina stāstīto anekdoti? — negaidot dzirdu pretjautājumu. — Proti, kādos trijos gadījumos var apsēsties uz eža? 

Tad, kad ezim nodzītas adatas, kad pakaļa, ar kuru sēžas, nepieder tev, bet kādam citam, un, treškārt, kad to prasa Dzimtene. Tā arī šajā gadījumā —varbūt, kad to prasa saimniecības gods, var arī tādu ūdeni iedzert. Bet vai tad nepietiktu, ja no Carnikavas un visām citām apdzīvotām vietām jūrā ieplūstu vienkārši tādi ūdeņi, lai tajos neietu bojā zivis, lai jūrā varētu peldēties. Bet cik vēl laika paies, kamēr visā republikā tā attīrīs notekūdeņus? (P. S. Iepriekš teiktais, protams, nenozīmē, ka mēs apšaubītu «9. Maija» attīrīšanas iekārtu darbību, — kaut tādas drīzāk būtu visiem republikas zvejnieku kolhoziem, varētu tikai priecāties.) Kā tad klājies «Carnikavai» laiku lokos? Un kas raksturo tās izaugsmi pēdējos gados? 

Priekšsēdētājs Oļģerts Mauriņš
sarunā ar galveno inženieri Verneru Jeļiņevski.

Kopā ar kolhoza priekšsēdētāju Oļģertu Mauriņu, kurš stājies pie kolhoza vadības stūres 1983. gadā, mēģinām īsumā atcerēties aizvadīto gadu raksturīgākās saimniekošanas tendences. «Carnikavas» attīstības ceļš zināmā mērā bijis savdabīgs, atšķirīgs no citiem zvejnieku kolhoziem. 

Kad ap 1958. gadu tajos parādījās mazo zvejas kuģu flote darbam Rīgas līcī un Baltijas jūrā un kad parādījās arī pirmie ekspedīcijas zvejas kuģi, «Carnikava» neiepirka mazo floti, bet palika tikai pie piecdesmitajos gados iedibinātās stāvvadu zvejas pašā piekrastē un, no otras puses, ķērās pie tālās ekspedīcijas zvejas citās jūrās, proti, vidējā tāluma zvejas posms tai it kā izkrita. Sešdesmito gadu beigās, kad nozvejas apjoms bija pieaudzis jau tiktāl, ka valsts zivju fabrikas vairs nespēja visu nozvejoto apstrādāt, kolhozi sāka paši apstrādāt savas zivis, un šis darbs izrādījās — un tāds tas palicis joprojām — daudz ienesīgāks nekā pati nozveja. Taču «Carnikava» arī zivju apstrādes organizēšanas ziņā palika citiem iepakaļ. Un, kad ap septiņdesmito gadu vidu sākās zvejas limitu noteikšana, «Carnikava» zaudēja daļu vietējo izejvielu — tai palika tikai neliels stāvvadu zvejas apjoms. 

Zivju apstrādes cehā

Arī ar ekspedīcijas zveju neveicās — no četriem kuģiem viens nogrima, divi nolietojās, līdz beidzot palika tikai viens. Tai laikā carnikavieši mēģināja organizēt arī zivju apstrādi, bet galvenokārt uz ekspedīcijas zvejas pamata, kas gala rezultātā nesa tikai zaudējumus. Tāpat nerentabla izrādījās arī 1974. gadā uzsāktā foreļu audzēšana. Ar 1982. gadu, pēc kolhoza vadības maiņas ( Filatovs, ilggadējais kolhoza priekšsēdētājs, daudz darīja, bet nebija ekonomiskās stratēģijas, — atceras tagadējie kolhoza vadītāji) un pēc nozaru vadītāju nomaiņas «Carnikavai» sākās it kā «otra elpa». 1983. gadā izstrādāja kolhoza attīstības 7 gadu plānu, kura sekmīga izpilde nodrošina 11. piecgades plāna izpildi. Bet pērnā gada septembrī tika pieņemts jauns kolhoza attīstības plāns, kas nosprauž perspektīvas līdz pat 2000. gadam. Kādi tad ir šīs «otrās elpas» rezultāti? 1980. gadā kolhoza pamatlīdzekļu apjoms bija 7 miljoni rubļu, tagad — 18 miljoni. Ja toreiz izstrāde uz 1 cilvēku bija ap 6000 rubļu gadā, tad tagad — 14 000. Ja izpeļņa uz 1 cilvēku toreiz bija 1700 rubļu, tad nu tā pieaugusi līdz 3000 rubļiem. Kolhoza ienākumi šajā laikā pieauguši no 5 līdz 13 miljoniem rubļu, bet peļņa — no nepilna 1 miljona līdz 4 miljoniem rubļu. Un nākamajā piecgadē šos skaitļus paredzēts palielināt šādi; pamatlīdzekļu apjomam jāsasniedz 35 miljonus rubļu (tagadējo 18 vietā), kopējiem ienākumiem — 25 miljonus rubļu (13 vietā), bet peļņai — 5 līdz 6 miljonus rubļu (4 vietā). Agrāk, kad kolhozam bija grūti ar līdzekļiem, Carnikavā mājas saviem darbiniekiem naski cēla citi resori. Tagad regulāri būvējas paši zvejnieki. Sākot ar 1986. gadu, katru gadu nodod pa vienai daudzdzīvokļu mājai. Pērn paplašināja katlumāju, ar ko, pēc kolhoza speciālistu domām, būs atrisināta siltuma apgādes problēma līdz 2000. gadam un varbūt vēl tālāk. Pie kolhoza izveidots arī dzīvokļu būves kooperatīvs. Tiek sniegta palīdzība individuālajiem būvētājiem — pašlaik top ap 100 dzīvojamo māju. 1984. gadā ar kolhoza celtnieku spēkiem uzbūvēja sadzīves pakalpojumu kombinātu, kuru, kā nācās dzirdēt, tā iecienījuši arī rīdzinieki, ka šo «vietējās nozīmes migrantu» dēļ, kuri te veido garas pierakstīšanās rindas, paši carnikavieši atkal netiek pie teikšanas. 1985. gadā kolhozs uzbūvēja veikalu, 1987. gadā — bērnudārzam peldbaseinu. Dienaskārtībā vajadzētu būt jaunas poliklīnikas un aptiekas būvei, vajadzētu tikt pie lielāka kultūras nama, bet astoņgadīgā skola (tā darbojas divās plūsmās, taču ne vairāk par 15 skolēniem klasē) būtu jāpaaugstina līdz vidusskolas līmenim. — Mūsu ražošanas objektos vienmēr strādā arī skolēni, — ar gandarījumu saka priekšsēdētājs, un man nāk prātā jau daudzkārt kritizētās instrukcijas, kas aizliedza zvejnieku bērniem savlaikus sākt praktizēties savu senču arodā un tādējādi attālināja viņus no dzimtās jūras. Tāpat kā no jūras viņus attālinājis arī zvejniecības skolu trūkums republikā. — Jaunajam ekspedīcijas kuģim, kuru nupat saņēmām, arī speciālistus nācās aizgūt no citām saimniecībām, — stāsta priekšsēdētājs. —- Jo Latvijā nav nevienas augstākas mācību iestādes, kura gatavotu jūrniekus zvejniecībai. Kādreiz Liepājas jūrskolā tika radīti tādi apstākļi, ka latviešu puišiem tur vairs nebija, ko darīt. Tagad nodibināta skola Engurē, taču tā sagatavos kadrus vietējai zvejai, tā teikt, līča vajadzībām. Bet tāljūras zvejai vajag citus speciālistus. Un, ja mēs tagad runājam par republikas ekonomisko patstāvību, tad vajadzēs pašiem gatavot sev arī vajadzīgos speciālistus. Carnikava — tie ir nēģi. Un nēģi — tie ir Carnikava. Tā tas redzams arī kolhoza emblēmā. Un mūs, te atbraukušos «Zvaigznes» žurnālistus, protams, ved uz nēģu žāvēšanas iecirkni. Pirms tam, tiekoties ar nēģu zvejas brigādi, esam noklausījušies, ka šodien ar lomu bijis tā ne visai. Un vēl pirms tam kantorī mums ir stāstīts, ka nēģu, tāpat kā foreļu, audzēšana tagad padarīta par rentablu nodarbošanos un ka Līgatnē uz upes tagad izbūvē nēģu inkubācijas iecirkni, lai nākotnē ik gadus varētu ielaist Gaujā 10 līdz 15 miljonus mazuļu. — Gauja nēģu ražošanā ir pasaules līmenī, — saka priekšsēdētājs un aicina mūs pie elektriskajām krāsnīm, kur strādnieki ar rokām sprauž glumos tārpveidīgos uz iesmiem. Tie cits pēc cita ieslīd cepšanas krāsnīs un, izgājuši tām cauri, jau skaitās apcepti. Gandrīz pirms 50 gadiem žurnāls «Atpūta» (1940. gadā) reportāžā par Carnikavu rakstīja: «Nēģu cepšana ir liela māksla. Siltums nedrīkst būt ne par stipru, ne par vāju, lai nēģi nezaudētu īpašu garšu un aromu. Sagatavošanas māksla ir katra cepēja noslēpums, kuru ne labprāt izpauž citiem.» 

Vecākā meistare Ženija Andrijanova
ar tradicionālo produkciju

Tagad visi cepēji strādā vienā iecirknī, un, protams, par noslēpumu glabāšanu nav runas. — Bet vai senāk, ar malku kurinot, neiznāca tas «aroms» garšīgāks? — vaicāju. Man atbild, ka ne. Kaut gan diez vai kāds gardēdis spēj vēl atcerēties mutē toreizējo nēģu garšu, lai salīdzinātu ar tagadējo. Tagadējie nēģi, kā te redzams, no krāsnīm, arī ar strādnieču roku palīdzību, nokļūst 860 gramu kārbās, kuru pārdošanas cena noteikta 5 rubļu apmērā (zināšanai, ja nu jums kādreiz tomēr gadās tādu veikalā ieraudzīt). Mehanizācija te, protams, varētu būt augstāka, un kolhoza vadība krāšņu modernizāciju jau ir iecerējusi. Kas ir nēģis? Nu, vispār, protams, delikatese. «Ai, nēģi . . . jums tur droši vien dos nēģus .. .» padzirdējusi par mūsu braucienu, teica kāda darbabiedrene, un viņas acis kļuva tumši dziļas kā Gaujas atvari . . . Bet ja nu tev šī delikatese tomēr nepavisam negaršo? Gadās taču tā. Un, kad viesmīlīgie saimnieki patiešām aicina tikko saražoto produkciju nogaršot, lai pēc tam raksts par to «Zvaigznē» iznāktu zinošāks, mums ar fotomeistaru jāsēžas pie galda. Ar grūtībām tieku galā ar divām siltajām delikatesēm, bet Žanis, devējus slavēdams, noloka veselus sešus. (Vēlāk, pārbraukušiem atpakaļ redakcijā, jākonstatē, ka arī seši vēl nav nekāds izcilais sasniegums. Izrādās, mūsu slavenais makšķernieks Ruduļu Juris pa to laiku bijis Salacgrīvā un vienā piesēdienā pieveicis astoņus.) Bet, redz, «Atpūtā» kādreiz bija rakstīts tā: — Silti nēģi ir visgaršīgākie, — saka cepējs un noliek galdā kūpošus nēģus un rupjas maizes šķēli. — Vienai maltītei parasti pietiek ar 5 — 6 nēģiem, bet esmu redzējis arī tādus cilvēkus, kas derībās noloka trīs kāļus. Bet tas acīmredzot bija toreiz, kad nēģi nebija pārgājuši citā kvalitātē, proti, kļuvuši par deficītu. Kā te izskatījās tagad, nēģu degustācijas brīdī? — tas ar fotokameru nav fiksēts, jo fotokorespondents bija aizņemts. 

Meristēmu laboratorija

Līdz Līgatnei, kur bez nēģiem gadā izaudzē arī 800 000 foreļu mazuļu, neaizbraucām. Rudens ir mazuļu promvešanas laiks. Teica, fotogrāfam tur pašlaik nebūšot īsti ko knipsēt. No minētā miljona 200 000 mazuļu tiek atstāti audzēšanai pašiem (daļu no tiem laiž jūrā, lai tiek arī citiem, — par zvejas resursu papildināšanu kolhozs saņem atlīdzību), un trīs gadu vecumā tie dod līdz 40 tonnām preču produkcijas — 600 līdz 800 gramu smagas foreles. Pārējos 600 000 mazuļu pārdod audzēšanai citiem, un tos ved projām ar mašīnām, pat ar lidmašīnām. Lielos apmēros organizēta, zivju audzēšana tagad kļuvusi rentabla, un tomēr ne visai — pērnā gada 9 mēnešos tā devusi tikai 62 000 rubļu peļņas (pavisam maz, salīdzinot ar kopējo peļņu 3 miljonu rubļu apmērā). Nu, lai, audzētu vajag tik un tā. Bet toties, kad dabīgi augušas un mākslīgi ieaudzētās zivis dabū no jūras ārā — tad gan, domājams, jābūt lielai peļņai? Taču arī nekā. Minētajos 9 mēnešos kolhozs nozvejojis 5394 tonnas zivju un visa šī nozveja tam devusi . . . tikai 170 000 rubļu peļņas. Tas nozīmē, ja kolhozs visas savas nozvejotās zivis par pastāvošajām cenām būtu pārdevis tālākai apstrādei valsts zivju fabrikām, tad tas ar šādu saimniekošanu drīz, kā saka, izkūpētu skurstenī. Tāpēc vienīgā iespēja pelnīties — nozvejotās zivis apstrādāt pašiem, un tas jau kaut ko dod — 9 mēnešos kolhozs tā ieguvis tīro peļņu 1,2 miljonu rubļu apmērā. 

Siltumnīcu kompleksā

Tomēr pat tad zvejniecība un zivju apstrāde kopā tādā mūsdienīgā zvejnieku kolhozā kā «Carnikava» dod mazāko daļu kopējās peļņas. Pārējo lielāko daļu kopā dod blakusnozares—lauksaimniecība (1,1 miljonu rubļu) un apkalpojošās un palīgnozares (0,67 miljonus rubļu). Atšifrēsim: lauksaimniecība — tā te ir puķkopība. «Katrs laikā neapkopts augs ir zemē nomests rublis!» tāds lozungs sagaida mūs pie 4 hektārus lielajām siltumnīcām, kurās ražu iegūst ar hidroponikas metodi — audzējot puķes bez zemes, ar automātisku barības vielu piegādi katram augam. Cilvēki te iestāda puķes un novāc ziedus, visu pārējo siltumnīcās dara automātika. Un kur vēl topošais modernās zinātnes atziņu iemiesojums — meristēmu laboratorija! Republikā vislielākā šāda veida iestāde ražos stādāmo materiālu visām puķēm. Un tad varbūt «Carnikavai» Rīgā nebūs 9 puķu veikali vien . . . Nu, bet kur tad virsrakstā minētie katamarāni? Redzējām arī tos. Kad apmeklējām kokapstrādes un katamarānu būves cehu, viens tāds liels tur bija tikko tapis (par 100 000 rubļiem jeb 80 000 dolāru gabalā!), un gatavs taisījās būt arī pirmais minikatamarāns. 

Jaunie carnikavieši mācās braukt ar kartingu.

Piezīmēsim, ka «Carnikavas» katamarāni figurē Vissavienības apvienības «Sudoimport» eksportpreču sarakstā, bet pagaidām gan tos tirgo kā «piedevas» komplektā ar citu padomju kuģubūves produkciju. Kas vēl līdz šim te palicis neminēts no kolhoza apmeklējuma laikā piezīmju blokā ierakstītā? — Ka no tām 5394 tonnām zivju, kas izvilktas 9 mēnešos, uz Rīgas jūras līča rēķina ir tikai 225 tonnas. — Ka visas galvenās kolhoza ražošanas nozares jau sen strādā pēc saimnieciskā aprēķina, bet to dažu iecirkņu darbiniekiem, kur šāda aprēķina nav, gada beigās arī paredzētas prēmijas par sekmīgu darbu divu un vairāku mēnešu algu apmērā. — Ka brīvpusdienas pašreiz kolhozā dod zivju audzētājiem un apstrādātājiem, bet nākotnē tādas būtu jādod visiem kolhozniekiem. — Ka visos lielākajos ražošanas iecirkņos jāiekārto ēdināšanas punkti un nelieli veikaliņi. — Ka būtu vēlams, kooperējoties ar ārzemju firmām, uzbūvēt zivju barības cehu. — Ka kopīgi ar zinātniekiem (tagad «Carnikava» sadarbojas ar 11 zinātniskām iestādēm) varbūt izdosies izmantot te 350 metru dziļumā atrastos apakšzemes siltos ūdeņus. Varētu audzēt vēl citas zivju sugas. Kā redzams, šajos pierakstos jau ir darīšana ar nākotnes iecerēm. Bet tādas attiecībā uz savām saimniecībām neapšaubāmi ir katra kolhoza vadītājiem. Kā šādas ieceres īstenot — tas vienmēr atkarīgs no visa kolektīva, no katra tā locekļa darba. «Carnikavā» šādu darbu darītāju pašlaik ir ap 1100, tai skaitā 130 cilvēku ar augstāko un 300 — ar vidējo izglītību. Ar kolhoza stipendijām dažādās mācību iestādēs mācās 45 cilvēki. Un vēl kas. Laikam gan pirmo reizi žurnālista gaitās, ierodoties kādā no aprakstāmajiem objektiem, mums ar fotokorespondentu, kopā ar priekšsēdētāju nācās veikt arī . . . veselības trasi 951 metra garumā, kas te ierīkota piekrastes mežā un bijusi pirmā tāda republikā. 

Bet trase — tas vēl nav nekas īpašs. Pats galvenais sporta objekts kolhozā vēl tikai top — plašs stadions, kura būve nosaukta par tautas celtni, jo ārpus kolhoza līdzekļiem nekādi citi tās celšanai nav piešķirti. Taču stadions tiek būvēts starptautisko prasību līmenī, zem tā tribīnēm izbūvēs manēžu vieglatlētiem, šautuvi, telpas sporta spēlēm. Aiz tribīnēm — brīvdabas laukumi hokejam, tenisam, sporta spēlēm. Un tam visam jātop gatavam jau līdz šā gada vasarai, kad jaunajā Carnikavas stadionā paredzēta kārtējā zvejnieku kolhozu spartakiāde. Vārdu sakot, «Carnikavai», kura agrākajos gados ar īpašu sporta gaisotni nevarēja lepoties, turpmāk būtu jāiet uz augšu arī fiziskajā kultūrā un sportā. Jo vesela miesa vajadzīga ne tikai, kā teica senie prātnieki, lai tajā mājotu vesels gars. Tā vajadzīga arī gan nēģu un kalmāru ķeršanai, gan ziedu audzēšanai un katamarānu būvei, gan visiem citiem darbiem, kas aizvien vajadzīgāki arī pārbūves laikmetā. Jo pārbūve vai nepārbūvē, tik un tā visu vērtību radītājs ir un paliek darbs. Bet, kas attiecas vēl uz nēģu ķerša nu, tad amatieriem varbūt derēs šāds padoms no 1940. gada «Atpūtas»: — Kā ķer nēģus ar slotiņām? — Tas gluži vienkārši: sasien alkšņu zarus slotiņā, piesien akmeni un laiž dibenā. Virs ūdens paliek tikai auklā piesietais pludiņš. Austot dienai, nēģis pārtrauc ceļošanu un meklē paslēptuvi. Gadās, ka kāds ielien ari nogremdētajā slotiņā. Tad uzmanīgi jāceļ uz augšu un izveicīgi jārauj laivā. Lai tādam ķērājam laba apetīte! 

CARNIKAVA: NO NĒĢIEM LĪDZ KATAMARĀNIEM
1989.01.05 Zvaigzne
A. LEDIŅŠ

Žaņa Legzdiņa foto

-