Alfrēds Graudiņš vada teritorijas labiekārtošanas darbus.
Alfrēds Graudiņš
Alfrēda Graudiņa ugunīgā aizraušanās
Fiziskā kultūra un sports laukos
Arvien lielāku sabiedrības interesi izraisa ugunsdzēsības sports, kas aizsākās pirms gadiem divdesmit kā komandu profesionalās sagatavotības pārbaude. Rīgā jau vairākkārt notikušas PSRS meistarsacīkstēs. Bet šogad kļuvām par aculieciniekiem sociālistisko valstu sacensībām. Pērn Itālijas pilsētā Trento sarīkoja pirmo pasaules čempionātu. Individuālajā vingrinājumā - uzkāpšanā ar triecienkāpnēm - zelta medaļu izcīnīja rīdzinieks Vladimirs Cavkins, republikas izlases vecāka trenera Visvalda Voina audzēknis, bet sudraba godalga pienācās ādažniekam Viktoram Kivirenko. Viņš izaudzis kolhoza sabiedriskajā sekcijā, ko organizējis un vada Alfrēds Graudiņš. «Ādažu» -ugunsdzēsēji ir neapšaubāmi spēcīgākie starp visas valsts brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību komandām. Pēdējos trijos PSRS čempionātos, kas notiek ik pēc diviem gadiem, Alfrēda Graudiņa puiši izpelnījās bronzas godalgas, zaudējot tikai Vissavienības «Dinamo» un Bruņoto Spēku izlases komandām. «Ugunīgā» sporta entuziasti arvien atceras sensacionālos notikumus 1973. gada valsts meistarsacīkstēs Kišiņevā, kad kolhoza komanda kļuva par čempionu vingrinājumā «izvēršanās kaujai».
Par «Ādažu» sekcijas darba pieredzi stāsta kolhoza saimniecības daļas vadītājs, ugunsdzēsības sporta sabiedriskais treneris ALFRĒDS GRAUDIŅŠ.
Mani panākumi sacensībās nebija visai spīdoši, bet interese tomēr radās. Pārnākot uz «Ādažiem», pirmos divus gadus aizstāju mehānisko darbnīcu vadītāju Valentīnu Grodzu, kas gatavojās nobeigt studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc tam kolhoza valdes priekšsēdētājs Josifs Kukelis man piedāvāja BUB komandas priekšnieka amatu un, lai būtu «ko darīt», reizē «piesvieda» klāt arī saimniecības vadītāja sabiedrisko posteni. Toreiz kolhozs bija krietni mazāks un aprūpējamais dzivokļu fonds pavisam niecīgs. Teicu: lai iet tā lieta, ugunsdzēšanai! «bilde» man ir skaidra. Bet nodarboties tikai ar ugunsgrēku profilaksi šķita par maz. Var būt radīt sporta komandu? Sešdesmito gadu beigās ugunsdzēsības sports vērsās plašumā, ieguva popularitāti. Rīgas «Dinamo» komanda sekmīgi piedalījās Vissavienības sacīkstēs. Braucu uz Rīgu un vēl tālākām vietām skatīties, kā trenējas un startē slavenākie meistari. Atgriezies mājās, savācu kopā kolhoza spēcīgākos puišus, tos, kam ir sprintera dotības, un sākām treniņu. Tajā pat 1970. gadā ķērāmies pie sava ugunsdzēsības sporta laukuma celtniecības. Izvēlētā vieta bija krūmiem aizaudzis purvājs, bet ciemata tuvumā, lai ērtāka pulcēšanās uz treniņiem, neko labāku nevarējām atrast. No darba brīvajā laikā jaunieši cirta alkšņus, plēsa krūmus, ņēmām palīgā buldozerus un greiderus, uzvedām šlagu ... Beigu beigās mums iznāca labākais laukums visā rajonā. Tāpat sabiedriskā kārtā uzbūvējam četrstāvu torni ar diviem logiem, uzstādījām baļķus un namiņus. Treniņos sākām pielietot hronometru, pieauga slodzes. Uzkāpšanā ar triecienkapnēm mūsu tornī rezultāti nav sliktāki ka Rīgas «Dinamo» stadiona paraugtornī. Mūsu starptautiskās klases PSRS sporta meistars, pasaules vicečempions Viktors Kivirenko galvenokārt trenējas tepat «Ādažos». Par sporta meistaru kļuva galdnieks Arvīds Ozols, meistarkandidāts Dainis Popovs brauc par šoferi, Vikentija Rozgaļa, Ģedmina Andriauska, Aivara Eglīša — vispār visu vīriešu panākumi lielā mērā balstās uz diezgan smagiem fiziskiem ikdienas darbiem. Mēs izmantojam veco labo principu — treniņu apvienot ar strādāšanu tāpat ka agrāko laiku Latvijas cīkstoņi un svarcēlāji, kas trenējas tirgū, bekonus nesdami. Taču ugunsdzēsības sports sasniedzis tik augstu līmeni, ka nevar cerēt uz panākumiem bez speciāliem treniņiem. Vasarā puiši katru vakaru nodarbojas pa trim, četrām stundām. Arī tagad, ziemā, līdz automātismam slīpējam šļūtenes pievienošanu sadalītājam, trenējamies ar āķa kāpnēm. Puiši rāpjas tornī veiklāk par pērtiķiem: 14 sekundes ceturtajā stāvā. Valsts čempionātos «Ādažu» komandai vienmēr priekšā turas Vissavienības «Dinamo» un Bruņoto Spēku izlases komandas. Bet mēs allaž izvirzām uzdevumu pārspēt vismaz ASK ugunsdzēsējus. Pērn Rostovā pie Donas pavīdēja izredzes uz otro vietu; bet pēdējā disciplīnā — mūsu «kroņa numurā» «izvēršanās kaujai» startā gadījās maza kļūmīte un atkal kopumā palikām trešie. Kā saka, sportiskā veiksme šoreiz vēl nebija mūsu sabiedrotā. 1971. gadā pirmo reizi sarīkojām nu jau par tradicionālām kļuvušās sacensības, kurās izcīna «Ādažu» kausu ne vien vīriešu, bet arī sieviešu komandām. Parasti ciemos aicinām sešas septiņas vīriešu un tikpat daudz sieviešu vienības, lai sacensības varētu sarīkot vienā dienā. Kaut arī šie kausi ir ceļojošie, praktiski tie neceļo projām no «Ādažiem». Zināmā mēra tas mums ir patīkami, taču mājnieku nemitīgās uzvaras citiem «nosit apetīti». «Ādažu» kausu pirmā izcīņa pārvērtās par grandioziem visa ciemata svētkiem, piepildījās mūsu sapņi par vīriešu un sieviešu komandas uzvaru. Tieši pirmo sacensību laikā kļuva zināms, ka pie mūsu veterāniem, kas gadsimta sākumā te, Ādažu pagastā, organizējuši brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, glabājas Adt lv BUB pirmais
karogs. Mums par lielu pārsteigumu, sacensību noslēguma parādē astoņdesmit gadu vecie ugunsvīri Jānis Kalniņš, Jānis Krēsliņš un Jānis Ozoliņš ieradās ar savu dārgāko relikviju un pasniedza to uzvarētāju komandai. Karogs šobaltdien glabājas kolhoza ugunsdzēsēju depo. Par to interesējas arī BUB muzeja organizatori Rīgā, taču mums žēl šķirties no karoga. Vecie vīri svēti lūdza, lai karogs glabājas pie «Ādažu» komandas, kamēr vien tā būs cienīga aizstāvēt uzvarētājas godu. Labus panākumus gūst arī kolhoza sieviešu komanda, kuru trenē Arvīds Dzerkalis. Vispār sieviešu aizraušanās ar ugunsdzēsības sportu šķiet diezgan neparasta, pie tam jāatzīmē, ka Latvijas BUB šajā ziņā ir pioniere.
Musu pieredzi ar Interesi pētī citu republiku ugunsdzēsības sporta organizatori. Ādažnieces jau vairākkārt kļuvušas par republikas čempionāta uzvarētājām komandu vērtējumā, bet Vera Kivirenko, Viktora sieva, 1975. gadā izcīnīja čempiones titulu arī 80 metru šķēršļu joslas pārvarēšanā. Nedomājiet, ka brīvprātīgie ugunsdzēsēji tikai sporto vien. Pēdējos desmit gadus kolhozā nav izcēlies neviens ugunsgrēks, nav gadījusies pat nopietna aizdegšanās. Mūsu vienībā darbojas apmēram 600 cilvēku — katrs ceturtais kolhoznieks. Viņus regulāri apmāca, kas jāievēro, lai izvairītos no nelaimes. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju redzīgās acis un darbīgās rokas savlaikus novērš visus bīstamos uguns perēkļus.
1978.02.09 Cīņa
Ē. Kehris
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru