Divi tēlnieki ^

Divi tēlnieki — divas jaunrades pasaules

MĀKSLINIEKU RADOŠAJĀS DARBNĪCĀS 

Vasaras rītos, kad austošās dienas stari glāsta Baložu meža galotnes, blakus kādam nelielam namiņam no krēslas iznirst slaidu meiteņu silueti. Bet, pieejot tuvāk, atklājam šo meža meitu noslēpumu: tās izcirstas granītā.

Tēlnieces Ēvī Upenieces rokās
aukstais akmens sāk dzīvot.

 Drīz vien no namiņa iznāk sieviete un vīrietis vienkāršā darba tērpā. Meža klusumā atskan āmuru un kaltu klaudzieni: tēlnieki Ēvī Upeniece un Vladimirs Rapiķis sāk savu darba dienu. Vissavienības mākslas izstādē Maskavā rets apmeklētājs vienaldzīgi pagāja garām «Astrahaņas zvejniecei» — Volgas grīvas zvejnieku kalmiku meitenes Bakturganas atveidojumam slīpētā bronzā. Bija radīts lakonisks, bet valdzinošs mākslas tēls. Kopš tā laika aizritējuši vairāk nekā divi gadi. bet pati Ēvī Upeniece «Bakturganu» joprojām uzskata par vienu no saviem labākajiem darbiem. Tam sekojuši daudzi citi darbi — ļoti dažādi un atšķirīgi pēc ieceres un risinājuma: «Medicīniskā māsa», «Celtnieki», «Lido dzērves», «Ziedi, mana linu druva» ... Granīts, marmors, keramika ... Un vienmēr mākslinieces radošā darba pamattēmats: sieviete un laiks. Daudzveidīgs temats, kas nekad neapsīkst. 

V. Rapiķis granītā iemūžinājis diženos
K. Marksa un V. Ļeņina tēlus. 

Pretstats mākslinieces liriskajiem darbiem ir viņas dzīvesbiedra Vladimira Rapiķa radītie vīrišķīgie, spēcīgie tēli. Viņa iemīļotais materiāls — metāls: varš, bronza, alumīnija kausējumi. Bronzas kareivis ar kreiso roku rauj karavīra blūzi no krūtīm: tur iestrēgusi lode. Bet labā roka satvērusi granātu: tūlīt tā lidos turp, kur vērsts kareivja bargais skatiens — ar pēdējo elpas vilcienu uz ienaidnieku. Bet latviešu strēlniekam nav lemts mirt: viņš mūžīgi dzīvos mākslinieka atveidotajā tēlā. Metāla kalumos V. Rapiķis veiksmīgi atklāj padomju karavīru tēlus, paaudžu gājuma dinamiku, rada darbus ar lielu idejisko spēku. Pašlaik mākslinieks uzņēmies lielu un grūtu uzdevumu — radīt Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina tēlus. Šoreiz saviem darbiem viņš izvēlējies granītu — materiālu, kas radniecisks lielo revolūcijas vadoņu gara spēkam un diženumam Līdz vēlam vakaram no nelielā namiņa Baložu priedēs atbalsojas kaltu klaudzieni akmenī - tur dzimst jauni mākslinieku iecerētie tēli. 

Divi tēlnieki — divas jaunrades pasaules
1963.12.04 Dzimtenes Balss

M. LIVGURS

V. RAPIĶIS.
Marksa portrets.
(Granīts)

V. RAPIĶIS
Ļeņina portrets.
(Granīts)

V. Rapiķis. V. I. Ļeņina portrets veikalā «Politiskā grāmata

V. Rapiķis.
Sarkangvardietis

V. RAPIĶIS.
«Zaldāts» 

V. Rapiķis.
Sarkanarmietis

💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢

Rīgas Jūrmalas izbūve 

Arvien labāk un krāšņāk tiek iekārtota viena no iecienītākajām mūsu zemes darbaļaužu atpūtas vietām Rīgas Jūrmala. Republikas Kūrortu un sanatoriju pārvalde paredzējusi Dzintaros izbūvēt Turaidas ielas noslēgumu pie Jūras, izveidojot te architektoniski skulpturālu ansambli.

Architekta L. Goldenberga izstrādātais izbūves projekts. 

Rīgas Jūrmalas izbūve 

 Celtniecības darbi jau uzsākti tiek betonēta pamatbūve. Ansambļa projekta autori architekts L.Goldenbergs un tēlnieks V. Rapiķis-Kristovskis pēc ilgiem meklējumiem un vairākiem projekta variantiem, veiksmīgi atrisinājuši architekturas un skulpturālo elementu apvienojumu, kā arī šā ansambļa pieskaņošanu Jūrmalas apkārtnei priedēm un kāpām. Lokveida belvederu ar plašu skatu uz jūru noslēdz skulptūras vīrietis un sieviete, kas veltītas veselīgas, saulainas atpūtas tēmai. Autori, izvēlējušies vienkāršas formas, centušies skaidri izteikt celtnes saturu. Tēlnieku brigāde pašreiz darina abas skulptūras, kas apmēros ir visai lielas. Autora V. Rapiķa-Kristovska vadībā šo darbu veic jaunie tēlnieki J. Mauriņš, L. Kristovskis un E. Upeniece. Brigāde paredz darbu pabeigt vēl martā, lai tūlīt pēc tam skulptūras varētu nodot izkalšanai šūnakmenī.

Tēlnieki V. Rapiķis-Kristovskis, J. Mauriņš un E. Upeniece veido skulptūras Rīgas Jūrmalā, Turaidas ielas noslēgumā paredzētajai izbūvei

Rīgas Jūrmalas izbūve

1955.02.06 Literatūra un Māksla Rapiķa darbi Vladimirs Rapiķis «Spīdola»  V. RAPIĶIS. «Uz zemes, debesīs un jūrā». (Kapara kal.)  V. RAPIĶIS. «Daugava». (Metālkalums) V. RAPIĶIS. Jātnieks (Metāls) V. Rapiķis. F. A. Canders.  ( Ģipsis. )  PIEMINEKLIS MILICIJAS DARBINIEKIEM  Madonā 💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢 kultūres aktualitātes Tad māksliniece ķērusies pie marmora. Iecere — Jaunietes tēls. Tās vaibstus un, gribas sacīt, arī dvēseli E. Upeniece izkaļ milimetru pēc milimetra tieši marmorā. Tas prasa koncentrētību. Izturību, prasmi, kam pāri stāv mākslinieces radošā darba prieks un mīlestība. Izaug klasisks Jaunietes tēls, kam Evi Upenlece devusi vārdu «Dūja». Mākslas draugi to varēja skatīt vienā no 1968. gada izstādēm. Pēdējos gados tēlniece pievērsusies kultūras un literatūras darbinieku portretu veidošanai. Aizpērn viņa radīja Doras Stučkas portretu. Pašreiz strādā pie Martas Mendes tēla veidošanas. Savu daļu Evi Upeniece devusi arī sabiedrisko ēku mākslinieciskā apdarē, veicot pasūtījumus gan kopā ar vīru tēlnieku V. Rapiķi, gan patstāvīgi. Radīts Latvijas Lopkopības zinātniski pētnieciskā institūta muzeja iekārtojums Siguldā, padomju saimniecības «Latgale» kultūras namā veikti mākslinieciskās apdares darbi. Uzkavēsimies kādu brīdi kopā arī ar tēlnieku V. Rapiķi un viņa radošo darbu. Raksturīgs kāds mākslinieka zīmējums bērnībā. Zēnam ir tikai četri gadi, kad viņš dzird šādu sarunu. — Tev vajadzētu nopirkt jaunus zābakus, — saka māte tēvam. — Nauda iznāk tikai vienam zābakam, — tēvs atbild. Voldi ļoti apbēdina, ka tēvs nespēj nopirkt abus zābakus. Viņš nolemj otru tēvam uzdāvināt. . . Zēns ķeras pie zīmēšanas. Kad Voldis savu darbu pabeidzis un uzzīmēto zābaku uzdāvinājis tēvam, viņš saņem uzslavu, ka tas izskatoties pavisam īsts. Tā rodas V. Rapiķa pirmais radošais darbs. Kopš tā laika aizritējuši gadi, mazais zēns kļuvis tēlnieks, kura darinātie pieminekļi, kompozīcijas, dekoratīvie darbi sastopami Rīgā, Jūrmalas pilsētā, Dobelē, Siguldā, Limbažos un citur. Gadu ritējumā V. Rapiķis akmeni nomainījis pret metālu. — Mēs diezgan daudz esam veikuši citu pilsētu mākslinieciskā apdarē — saka tēlnieks. — Rīga bija it kā mazliet piemirsta. Bet nu, pateicoties tam, ka noorganizēta speciāla brigāde Rīgas Izpildu komitejas Labierīcību pārvaldes ietvaros, mūsu senā pilsēta dekoratīvi mākslinieciskā ziņā arī daudz ko gūst. Tēlnieks parāda darbus, gan tos, kas jau izveidoti, gan tos. kas pašlaik top. Kā pirmo darbu V. Rapiķa vadībā brigāde izgatavojusi Rīgas ģerboni. To Jūs varat apskatīt fotoattēlā. Tiek gatavots arī liela izmēra dekoratīvs pulkstenis ar Zodiaka zīmēm. To uzstādīs Vecrīgā. Vēl savdabīgāks ir otrs pulkstenis, tas būs bez rādītājiem. Minūtes un stundas rādīs ar gaismas palīdzību. Simboliski šajā pulkstenī it kā sasauksies vecā Rīga ar jauno. Tas būs panākts, pielietojot veclaicīgu metālkalumu, vitrāžu un elektroniku. Tēlnieka V. Rapiķa vadītās brigādes rīcībā ir jau arī arhitekta L.Strautmaņa mets lielai dekoratīvai emblēmai Ļeņina rajonam. Metālkalumā un vitrāžā izveidos it kā simbolisku ozolu, kas pacelsies Daugavas kreisajā krastā un atainos šī Rīgas pilsētas rajona saimniecisko un kultūras dzīvi. Tiek domāts par vēl lielākiem mākslinieciski dekoratīviem darbiem mūsu senās pilsētas daiļošanai, piemēram, Rīgas vārtiem. Iebraucējiem Rīgā tie stāstīs par Latvijas galvaspilsētu, tiem, kas dosies ārā, — runās par citām pilsētām, uz kurām ved ceļš. Mazajā Baltezerā, kur dzīvo un strādā tēlnieki Evi Upeniece un Vladimirs Rapiķis, kūsā spraigs darbs.  1970.09.25 Dzimtenes Balss A. MALCĀNE 💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢 «Purva velna» jubilejas pārdomas Atceros, toreiz ar mani bija pamatīga noņemšanās. Mālpils pusē tēlnieks V.Rapiķis ievēroja un noskatīja kādu izdegušu, nolūzušu ozolu, kas lieliski varēja noderēt manai varenajai figūrai. Tad sekoja ceļojums uz Ādažiem, uz tēlnieka darbnīcu, lai tā stumbrs pēc sava vaiga un līdzības pārtaptu īstā purva valdniekā. ZPS «Sigulda» šajā laikā bija pabeigts liels, grūts un nozīmīgs darbs - zemju_ nosusināšana un šim notikumam par godu tika nolemts izveidot piemiņas zīmi, par simbolu, izraugoties mani. Pacietīgi mani veidoja tēlnieks V. Rapiķis ar saviem palīgiem R. Rībenu un J. Krūmiņu cirta, kala, mērīja un cilāja ar celtņiem, līdz beidzot tieši pirms 15 gadiem atceloju uz īsto un pastāvīgo mājvietu ZPS «Sigulda» teritorijā, Mālpils ceļa malā. Grūti jau vīriem nācās mani noriktēt savā vietā un tā, kā vajag. Neesmu taču nekāds regulāras formas kubs, kas iekārts diedziņā un karājas kā svērtenis. Brīžiem strādāja pat trīs autoceltņi reizē, bet vīri ērcīgi rūca bārdās: «Jānoņemas kā ar tādu velnu!» Toties piemiņas zīmes atklāšanas brīdis 1974. gada 6. septembris bija īsti svētki. Pēc visām tradīcijām tiku ievīstīts baltos palagos, bija svinīgas runas, bija ciemos Ķencis ar Pāvulu. Ļaužu sanāca daudz. Tiku aprunāts un apbrīnots, iemūžināts bildēs. jampadracis bija liels. Visu to atceroties, pat mana velna sirds kļūst šļaugana. Ka tā padomā visādi ir gājis šajos 15 gados. Bet vienu gan varu teikt droši garlaicīgi nekad nav bijis. Ne tikai tāpēc, ka no saviem augstumiem labi tālu varu pārskatīt saimniecības plašos tīrumus un redzēt rosīgus ļaudis. Kas gan var saskaitīt visus tos daudzos cilvēkus, kuri piestāj aplūkot mani tuvāk, nofotografēt vai manā kompānijā pasēdēt un uz mirkli atpūtināt kājas. Fotogrāfijās un diapozitīvos reizē ar ārzemju viesiem esmu aizceļojis uz daudzām valstīm un kontinentiem. Esmu pabijis uz daža laba žurnāla vāka. Vai tad es būtu tik slavens un iepazīts, ja joprojām slapstītos purvājos? Par mani tikai mēļotu visneiedomājamākās lietas. Īpaši man patīk tās reizes, kad pie manis krāšņi greznotās mašīnās atbrauc jaunlaulātie un atstāj pa krāšņai ziedu buķetei. Reizēm tā jocīgi liekas par ko, jo par mani ir izplatīta nevis savedāja, bet pavedēja slava. Vedēju režijā te notiek dažādas izdarības skan šampānieša glāzes, dzirkstī smiekli un sprēgā asprātības. Dažādiem paņēmieniem cenšas man pielabināties, lai es būtu labs un nedarītu ļaunus jokus jaunā pāra dzīves ceļā. Citkārt pie manis ir nākuši pilngadnieki, skolu izlaiduma klašu audzēkņi, ļaužu izdomai robežu nav. Visāda ambrāža ir redzēta un piedzīvota. Ja kāds īgņa jūs sūta: «Ej pie velna, tad neuztraucieties, tas nav sliktākais variants. Tiesa, bija laiki, kad ar mani kā bubuli baidīja, īpaši bērnus. Ja istabā kāds svilpoja, tad teica: «Nepiesauc velnu!» Mūsdienās daudz kas ir citādāk, pat gluži otrādi. tagad nevis bērni baidās no manis, bet es no bērniem. Jāsaka pavisam atklāti un godīgi — pat mazie velniņi ellē nedara tik daudz nerātnību un sliktuma, kā cilvēkbērni zem saules. Kad man tuvojas puišeļi, mana velna sirds saraujas bailēs ,un cietajā paurī ielien doma kas nu būs! Akmeņu kaudze, uz kuras stāvu, vai ik pārdienu tiek izvandīta un apkārtne pārvēršas nekārtīgā izgāztuvē. Pie manām kājām pat cielaviņa cerāja rast mieru un laimi, novīdama ligzdiņu, taču mazajiem vandāļiem bija cits prieks - to izpostīt. Daudzas reizes ir izsistas manas stikla acis. Bija gadījums, kad tika nolauzts un aizmests mans lepnums staltais rags. Vasarās cilvēki parasti priecājas, bet man tas ir visdrūmākais gadalaiks, jo tad man visvairāk tiek nodarīts pāri. Netrūkst sasistu pudeļu, izmētātu papīru, cigarešu galu. Manos sānos reiz kāds bija iemēģinājis pat motorzāģi. Tādās reizēs man liekas, ka labāk būtu mājot elIē vai atgriezties purvā. Nelāgu joku ar mani izstrādāt reiz bija sadomājis arī kāds stārķu pāris, proti, sāka pīt uz mana greznā kroņa savu ģimenes ligzdu. Viss jau būtu amizanti un labi domāts, tikai es ar katru dienu kļuvu raibāks un nožēlojamāks. Labi, ka par mani rūpējas cilvēki un šito nesmukumu laikā novērsa. Lai gan stārķi sauc par svēteli, taču tas nenozīmē, ka šis putns var atļauties visu, ko grib. Cik reizes no tuvējās birzs nav skanējusi dziesma: «...ir visādi gājis un visādi bijis...» Patiesi vārdi un meldiņš skaists. Arī man tādas domas, uzmācas par sevi un aizvadītajiem gadiem cilvēku sabiedrībā. Smukulis jau neesmu, bet jauns ne tik, tādēļ man vienmēr jādomā, kāpēc tik bieži man dara pāri. Ticiet man, ļautiņi, neesmu ne ļauns, ne slikts. Esmu kārtīgs velns. Savā jubilejas reizē neko jau neprasu un negaidu. Tik vien lūdzu pasaudzējiet mani. Reizēm arī man sāp. Tāpēc izskatos tik drūms. Gribu draudzēties ar jums, cilvēki. Jūsu dēļ te gribu stāvēt vismaz līdz savai simtgadu jubilejai. Dzīvosim tā, lai man nekad, nekad nerastos vēlēšanās atgriezties purvā, lai es arī savā simtgadu jubilejā jums varētu uzsmaidīt. Vai tad tas tik grūti? «Purva velna» pārdomas uzklausīja un pierakstīja J. Stuklis Viņa augstība „Purvu velns"  «Purva velna» jubilejas pārdomas 1989.09.16 Darba Balss (Rīgas rajons) Stuklis, J. 💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢  💢====================  Rapiķa ciļņi «Zinātne», «Dzīve», «Māksla»

-