Alberts Kauls: "Es jums godīgi teikšu..."
33. "Lauku Avīzes" dienā Jēkabpils rajona Rubeņos pirmoreiz savas valdīšanas laikā tik plašu ieskatu Zemkopības ministrijas nodomos tuvākā un tālākā nākotnē sniedza ministrs ALBERTS KAULS, klātesot meža valsts ministram ARVĪDAM OZOLAM, kooperācijas valsts ministram JĀNIM MUIŽNIEKAM, "LA" galvenajam redaktoram VOLDEMĀRAM KRUSTIŅAM un vairāk nekā trijiem simtiem klausītāju no daudziem Jēkabpils puses pagastiem.
A. Kauls: — Esmu jums patiesi pateicīgs, ka esat ieradušies tik kuplā skaitā, un tā ir jābūt, tiekoties ar "Lauku Avīzi", kas vispirms ir lauku ļaužu avīze un vienmēr, cik nu ir varējusi, ir paudusi un aizstāvējusi jūsu intereses. Šodien, kad man ir tas gods kā ministram būt jūsu priekša, vienlaikus es, mīļie kolēģi, gribu teikt: esmu zemnieks. Arī šodien, tāpat, kā jūs, bridu āra no savas mājas un vajadzēja pāris stundas attīrīt pieputināto ceļu, lai varētu izbraukt ar mašīnu. Kopš 1988. gada, strādājot par zemnieku, esmu visā pilnībā izbaudījis tos priekus, grūtumu un rūgtumu, kas gadās zemnieku ceļā. Un tāpēc, cienījamie kolēģi, esot pie jums, es mēģināšu runāt ar to izpratni, kāda ir, sarunājoties divu zemnieku starpā. Centīšos arī izskaidrot, kāda ir jaunās valdības politika un ko mēs centīsimies panākt tuvākajā laikā un kādi ir mūsu nodomi turpmāk. Tas, kas ir noticis Latvijas laukos, tā ir liela traģēdija. Vēl nav arī pienācis brīdis, lai to visā pilnībā izvērtētu. Bet šajā pavasarī ķersimies pie darba un mēģināsim sakārtot to, kas vēl ir sakārtojams. Mēģināsim apzināties, ka mēs visi, kas dzīvojam laukos, atbildam par lauku likteņiem. Reiz dzima zemnieks, tad dosim viņam arī iespēju izveidoties ka zemniekam. Jaunās valdības nostāja ir viennozīmīga — Latvijas laukos būs zemnieks. Un mēs viennozīmīgi visai republikai pasakām, ka tie, kas kūko, ka Latvijā nebūs lauksaimniecības, sevi ir izkūkojuši. Mēs, visi latvieši, viennozīmīgi pateiksim: Latvijā būs lauksaimniecība. Būs mums grūti, bet darīsim visu, lai savu lauksaimniecību sakārtotu. Es ceru, ka jūs mani atbalstīsiet, ja teikšu: laukos ir zemnieki, kas izveidosies, nostiprināsies, bet līdzās viņiem arī pastāvēs vēl atlikušās paju sabiedrības un arī citas kolhozu atliekas. Par valsts saimniecībām: vai tās ir statūtsabiedrības vai kādas kooperatīvās saimniecības — lai tās pastāv. Labāk lai mums ir vairāk darbavietu, vairāk to, kas strādā pie zemes, nekā nezāļu un aizaugušo tīrumu. Ar šo pavasari visi formējumi, kas ir laukos, ķersimies pie lauku sakārtošanas. Un es lūdzu visus, kas vien ar laukiem ir saistīti, — mēģināsim arī to psiholoģisko barjeru, kas šajos gados ir veidojusies, likvidēt. Izpalīdzēsim viens otram! Jo, ja mēs gribēsim apgādāt visas zemnieku saimniecības ar vajadzīgo tehniku, visiem uzcelt to, kas ir vajadzīgs, tad valstij būtu vajadzīgi vairāk nekā 13 miljardi latu. Tik daudz šodien nav. Tāpēc mēģināsim organizēt. Ne kolhozu, mīļie cilvēki. Šeit ir vecās, sirmas galvas, kas vēl atminas, kāda tais Ulmaņa laikos bija kooperācija. Ulmaņlaiku kooperāciju sāka iedzīvināt jau gadsimta sākumā. Un arī mums tagad tā ir jāatjauno, jo visā pasaulē kooperācija ir atzīta. Kooperācija dod iespēju zemniekam apmierināt visas tās vajadzības, ko viņš viens pats nevar izdarīt. Ne katrs zemnieks, kam ir 15—20 hektāru, šodien var nopirkt kombainu. Bet varētu būt tā, ka viņš kaut kur piesaka, atbrauc kombains un nopļauj. Ne katrs zemnieks šodien var iegādāties kāpurķēžu traktoru vai kādu citu lieljaudas traktoru. Ne katram šodien būs sava kalte vai mehāniskās darbnīcas. Tādēļ, redziet, pasaulē tiek veidota kooperācija, kad saimnieki apvienojas un izveido šos kooperācijas uzņēmumus, agroservisa pārstrādes uzņēmumus, kas strādā kā bezpeļņas uzņēmumi, bet peļņa veidojas lauksaimniekam savā darbā. Tā arī mēs domājam turpmāk organizēt. Mēs neko neuzspiedīsim, bet lūgsim katru lauksaimnieku par to padomāt un aktīvi līdzdarboties. Mēs pat jums neprasīsim lieku naudiņu, jo zinām, ka jums tās nav! Doma ir: maksimāli ar valsts palīdzību šīs struktūras sākt veidot. Lūgt tās saimniecības, kur kaut kas vēl ir palicis (kaltes, darbnīcas...), izmantot visa pagasta zemnieku vajadzībām. Protams, par attiecīgu samaksu. Bet lai šī samaksa nebūtu tāda, ka vilktu ādu nost. Es saprotu, ka šeit vēl ir nekārtības likumdošanā. Nodokļi ir tik lieli — līdzko pakusties un sniedz šos pakalpojumus, zemnieks paliek nabags. Mēs aicinām šajā pavasarī paradīt maksimālu atjautību, lai nepilnības likumdošanā jūs pārvarētu darba kārtībā, un mēs tajā laikā arī pacentīsimies sakārtot tos likumus. Tālāk es lūdzu jūs izprast to, ko pašreiz plaši runā Latvijā, ka pie jums atkal no augšas tiks piestiprināts kāds organizators, koordinators. Nē! Mīļie cilvēki, noteikti arī jūsu pagastā ir lauksaimniecības biedrība. Taču tā droši vien ir kā mirusi. Un mēs par valsts līdzekļiem jums iedosim šo menedžeri, lai viņš sāktu apkalpot jūs. Kā tas veidosies, dzīve parādīs. Es ar to, cienījamie rubenieši, gribu pateikt, lūk, ko. Mēs — Zemkopības ministrija un valdība — darīsim visu, lai šis pavasaris būtu lūzuma pavasaris jūsu dzīvē. Vakar Saeima pieņēma jauno budžetu, kurā nekas daudz lauksaimniekiem jau nav atvēlēts, tomēr ir atvēlēts tik, cik nu daudz vien varēja. Pateicoties deputātiem, pats labākais šā gada budžetā ir tas, ka viņi atļāvās nobalsot par to, lai lauksaimniekiem atkal būtu šīs subsīdijas. Vakardienas balsojuma rezultātā mēs par pagājušo gadu jums visiem, kam pienākas, izmaksāsim subsīdijas pilnā apjomā. Visiem! Ministrija parūpēsies, lai līdz aprīļa vidum, 1. maijam visi šīs subsīdijas būtu saņēmuši. Otrkārt. Mēs arī esam panākuši, un vakar budžetā ierakstīja, ka to daļu, ko mēs samaksāsim par pagājušo gadu, valsts mums iedos papildus. Un tātad mēs varam teikt, ka šoreiz valsts norēķināsies gan par pagājušo gadu, gan arī par šo gadu, kam atvēlēti 8,9 miljoni latu. Tas ir tik daudz, lai šogad subsīdijas saglabātu iepriekšējā līmenī. Es saprotu, ka tas nav pietiekami, bet nu vismaz sākumam jaunajai valdībai ir radusies iespēja šo summu izdalīt. Tālāk, lai jūs šaja pavasarī cik necik varētu uzsākt darbus, mēs esam vienojušies ar visiem pārstrādes uzņēmumiem — pieninieki lai samaksā jums laikus, lai jums būtu naudiņa, par ko nopirkt visu, kas vajadzīgs sējai. Atsevišķi piena pārstrādes uzņēmumi jums samaksās avansā. Esam vienojušies ar gaļas pārstrādātājiem, ka viņi darīs to pašu, ar labības pārstrādātājiem, ka arī viņi izmaksās avansā. Vislabākā vienošanās ir panākta ar cukurbiešu pārstrādātājiem. Viņi pilnīgi kreditēs minerālmēslu, sēklu, ķimikāliju iepirkšanu. Mēs ar Finansu ministrijas atbalstu, par ko jau esam vienojušies, mēģināsim atrast līdzekļus, lai maksimāli varētu kreditēt jūsu darbus pavasarī. Un tad, mēs ceram, ka jūs iedosiet zemītei cik necik pilnvērtīgu mēslojumu, cik necik kvalitatīvi sastrādāsiet augsni. Un tad pamēģināsim kopīgi piestrādāt pie sējumu kopšanas. Un tad varbūt rudenī arī būs, ko novākt. Lai mēs visi kvalitatīvi sastrādātu zemi, jūs neapvainojieties, ja kāds varbūt visu jau zina, bet mēs tomēr tos, kuri par savām zināšanām ir mazāk pārliecināti, aicināsim uz zemnieku mācībām. Tās nebūs nekādas lielās lekcijas, bet praktiska saruna par darbu pavasarī, vasarā un rudenī. Par to, kā savus šāgada darbus vajadzētu plānot, cik tie varētu izmaksāt un kur tad dabūt to, lai segtu šīs izmaksas. Kopīgi risināsim šos jautājumus. Šajā sakarā valdība mums ir devusi tādu kā piekrišanu, ka Zemkopības ministrijas ietekmē paliek Hipotēku un zemes banka. Tai tiks papildināti pamatlīdzekļi un tātad radīsies lielāki kreditēšanas resursi, ko mēģināsim, cik vien būs iespējams, pagriezt uz laukiem. Es pat domāju, ka sākumā bankas līdzekļus mēs novirzīsim uz tiem uzņēmumiem, kas jums pārdos minerālmēslus, un, kad rudenī jūs norēķināsieties ar savu ražu, viņi tad atkal ar mums — par kredītiem. Šajā sakarā mēs pārtrauksim birokrātiju "Laukkredītā". Droši vien arī jūsu pagastā ir kāds saimnieks, kam bijusi saskare ar šo uzņēmumu. Lai birokrātiju tur pārtrauktu, nomainīsim vairākus darbiniekus, noliekot priekšgalā savu cilvēku. Es gribu vēl teikt, ka Ministru prezidents ir devis piekrišanu, ka no Investīciju bankas uz šīm bankām pārcels 11 miljonus dolāru tieši lauku darbu kreditēšanai. Premjerministrs ir devis piekrišanu, ka mēs Eiropā meklējam vēl 25 miljonus dolāru, ko droši vien saņemsim vasaras otrajā pusē un kas atkal tiks novirzīti tieši laukiem. Es gribu jums, cienījamie zemnieki, teikt: kaut arī pagājuši tikai divi mēneši, kopš strādā jaunā valdība, šajā laikā jau puslīdz ir skaidrs, ka valdība ir pagriezusies ar seju pret laukiem. Un iespēju robežās palīdzēs lauku stabilizācijai un lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai.
Es gribu jums teikt ar tādu lielu optimismu, ka arī rudenī mēs visu jūsu ražu nopirksim. Lai jums tam rastos ticība, pieminēšu tikai vienu skaitli, Pašreiz Latvijas lauksaimnieki Latvijas iedzīvotāju vajadzības nodrošina tikai apmēram par 60—70%. Aiztaisot robežu, sakārtojot muitu, jūsu produkcijai ir neierobežots noiets uz vietas. Un vēl pietrūkst. Lai šeit ieviestu kārtību, mēs atkal veselai virknei dažādu padomju mainām to sastāvu un ieceļam savus cilvēkus, lai tie nedotu tās atļaujas, jo kontrabanda ir visur. Bet otrs ir tas, kas oficiālā ceļā ir ienācis Latvijā. Un, izradās, ka pērn dažādā veidā Latvijā ir ievests ap 70 000 tonnu gaļas un gaļas izstrādājumu. Tagad padomājiet: ja tādu daudzumu būtu ražojuši mūsu, latviešu, zemnieki, vai jums nepietiktu naudas? Un droši vien pat paliktu pāri, lai normāli savā zemnieku saimniecībā organizētu darbus šajā pavasarī. Tātad redziet — mums ir iespējas. Un arī pats premjerministrs Šķēles kungs atrod iespēju izbraukt uz robežas un sākt ietekmēt šos sakārtošanas darbus. Arī šajā sakarā valdībai jau izstrādāta zināma politika, bet par to es nevaru runāt, pirms nav publicēti attiecīgi lēmumi. Es tikai gribu teikt: uz robežas kārtība būs. Un ar laiku arī citos jautājumos kartība būs. Par rudeni. Tātad iepirksim graudus. Jau pašreiz valstī ir labības deficīts — vairāk nekā 250 000 tonnu. Maizes deficīts no pagājušā gada rudens līdz jaunajai ražai ir 90 tūkstoši tonnu. Lopbarības graudu deficīts — 180 tūkstoši tonnu. Tātad redziet, cik daudz mums pašiem iespēju ražot un tirgus ir pašu mājās. Lai savu graudu ražu jums būtu iespēja realizēt, sākumā šos jautājumus palīdzēs kārtot valsts, tātad Zemkopības ministrija. Bet ar laiku, kad izveidosies jūsu pašu kooperatīvās saimniekošanas struktūras, tās pašas arī nodarbosies ar produkcijas realizāciju,_tirgus meklēšanu un cenu kārtošanas jautājumiem. Valsts, tātad Zemkopības ministrija, tad tikai centīsies saskaņot ar jums šo subsīdiju jautājumu, cik_ ir jāsedz valdībai, lai jūs varētu normāli attīstīties. Iespējamā cena maizes labībai šoruden Latvijā varētu būt pasaules cenu līmenī. Kā izteicās Šķēles kungs, tad tas varētu būt ap 100 latiem tonnā. Galīgo cenu mēs spēsim noteikt un jums paziņosim tuvāko pāris nedēļu laika. Jau pagājušajā otrdienā tika apstiprināts labības kopievākuma plāns un labības patēriņa bilance šim gadam. Tagad mēs arī zinām šo deficītu. Tāpēc varam sākt plānot, cik lielai jābūt valsts labības rezervei, valsts lopbarības labības rezervei un kādu varētu atļauties šo cenu. Bet, ja jau sarunas ir, ka tā nebūs zemāka kā pasaules cena, tātad, lūdzu, jau uz šo cenu orientējieties. Ja nu šī cena jums nesegs izmaksas, tad tālāk domāsim kopā. Valdība ir spērusi arī pirmo soli. lai mainītu nodokļus. Kaut arī ar grūtībām, bet sociālais nodoklis aizgāja. Tas nav labākajā variantā, bet valdības deklarācijā un valdības programmā ir paredzēts, ka pienāks brīdis, iespējams, jau šogad, kad laukos nodokļus pamatā atcelsim. Atcelsim gan zemes nodokli, gan peļņas, gan pievienotās vērtības nodokli — visu to, kas jūs šodien spiež pie zemes. Es jau jums varu pateikt: ja mums tas neizdosies, tad jāsaka atklāti — jums vajadzēs atrast kādu, kas jums piemaksās par to darbu, ko jūs veiksiet savā zemnieku saimniecībā. Aprēķini rāda, ka tādā gadījumā jums būs jāmeklē 21 lats uz katru hektāru, jo jūsu ienākumi nesegs izdevumus. Ja neizmainīs šos nodokļus un nāks klāt vēl akcīzes nodoklis un obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, tādā gadījumā, jūs saprotat, būs svītra pāri Latvijas laukiem. Bet, kā jau minēju, Šķēles kungs tā nav paredzējis un arī liekas, ka koalīcijas valdība kopumā tomēr tā nav paredzējusi un sekmēs šīs izmaiņas. Viena no pirmajām izmaiņām, kas varētu skart arī laukus, ir šis akcīzes nodoklis degvielai. Tas ir paredzēts liels — četri un seši santīmi uz katru litru benzīna un dīzeļdegvielas. Bet šo summu laukiem atkal kompensēs. Faktiski laukus tas neskars. Skars tikai un tos, kas brauks ar vieglajām mašīnām. Kompensācija pašreiz ir paredzēta, ka uz katru hektāru sedz 80 litrus dīzeļdegvielas un 30 litrus benzīna. Un vēl. Ļoti nopietni meklējam sakarus ar Austrumiem un Rietumiem, Tuvākajā laikā, domāju, panāksim rakstisku vienošanos, ka mūsu produkcijas noiets uz Austrumiem varētu būt neierobežots. Šajās dienās Zemkopības ministrijā notiek sarunas arī ar Eiropas Savienību par to produkcijas daudzumu, kādu mēs drīkstētu izvest uz Rietumiem. Teikšu godīgi: pagājušajā gadā mēs šo atļauto daudzumu izpildījām tikai par 15—20%. Redziet, ja labi padomā, tirgus ir uz visām pusēm — kā šeit uz vietas, tā uz ārzemēm. Cita lieta, ka ne vienmēr mūs apmierina cenas. Uz Austrumiem cenas mūs apmierinās, ja Krievija noņems muitas nodokli, kāds pašreiz pastāv mūsu produkcijai, ko izvedam uz Krieviju. Cerēsim, ka arī ar šo valsti Latvijai turpmāk veidosies nomālas attiecības un tad jau arī uz robežas veidosies labvēlīga situācija. Rietumos mūsu produkcijai vēl jāsatiekas ar lielām problēmām, tur, protams, šīs izmaksas ar cenu netiek segtas. Arī tur mēs mēģināsim šo starpību segt ar subsīdijām. Par iekšējām cenām. Tas pašreiz ar ekonomiskām svirām ir grūti ietekmēt, tāpēc maizes cena ceļas, jūsu produkcijai cena krītas, arī gaļas izstrādājumiem cena ceļas, bet jums — krītas. Lai mēs vairāk to turpmāk varētu ietekmēt, atkal ir jāizveido valsts labības rezerve (šobrīd tādas nav). Tāpēc arī bijām spiesti sacelt trauksmi un pirms nedēļas valdība bija spiesta atzīt, ka labības jautājums Latvijā ir krīzes situācija un tāpēc tas troksnis, ko sacēla žurnālisti, tas kalpo drīzāk mafijai, nevis tautai. Jo, ja šī žurnālistu ažiotāža ap manu personu nebūtu notikusi, tad Latvijā lopbarība jau būtu ievesta pirms trim nedēļām un noteikti būtu mazāk kritušo un nokauto lopu, nekā tas ir šobrīd. Bet nu tā tas ir noticis... Kāpēc es to saku? Pagājušā gada rudenī varēja iepirkt lētu labību gan Ukrainā, gan rietumvalstīs un arī tālajā Kazahijā. To neizdarīja. Tātad valdībai maizes labības rezervju uz jauno gadu nebija, un attiecīgas struktūras varēja pacelt maizei cenu un pateikt, ka graudi, lūk, ir dārgi. Valdība neko ietekmēt tur nevarēja. Vienīgais, ar kādu dekrētu varēja ierobežot cenu griestus. Bet nu tas ir pagājis. Sakarā ar to, ka mums nebija lopbarības, lopi tika izkauti. Un tos izaudzēt vajag daudz ilgāku laiku nekā iesēt graudus un novākt ražu. Tātad rudenī mums šīs produkcijas atkal nebūs. Un tad kādā brīdī var gadīties, ka esam spiesti pavērt vaļā robežu. Ja mēs laikā nebūtu attapušies, tad robeža jau šajā pavasarī būtu jāatver. Tagad, kā es teicu, mēs spēsim graudu trūkumu likvidēt ar valsts palīdzību. Lopbarību sagādāsim, un lopiņi paliks maksimāli iespējamajās robežās. Redziet, kā mums ir jāsaskaras ar visām šī brīvā tirgus realitātēm, un tāpēc ir svarīgi, lai zemnieki apzinātos, ka viņiem ir jāapvienojas kooperācijās, lai pretī latviešu zemnieks stādītu savu monopolu. Tā tas notika arī 30. gados, kad Latvijas laukos veidojās tāds monopols — pret pilsētu tirgotājiem un uzņēmējiem, kuri sāka nospiest zemniekus. Diemžēl šodien mums jādara tas pats, jo privatizācijas un jaunās saimniekošanas sistēmas sākumposmā daudz kas ir palaists garām. Tāpēc es lūdzu jūs ar sapratni izturēties pret kooperācijas nepieciešamību. Tā mūs varēs pasargāt. Kooperācija jāveido demokrātiski, un mēģināsim jums te palīdzēt, cik nu vien varēsim, lai jūs varētu realizēt savas vajadzības, lai ar šiem kooperatīviem mēs varētu ietekmēt cenu un arī visu tirgus procesu. Katrs atsevišķi jūs nevarēsiet ilgi braukāt uz tirgu un ar savu kanniņu staigāt pa Rīgu vai citu lielpilsētu. Laiks maksā naudu! Ar katru dienu vairāk jūs to sāksiet skaitīt. Mēs uzskatām, ka laukos nav jāpaliek tikai lielajām saimniecībām un visiem pārējiem jāizzūd. Latvijā ir 64 tūkstoši zemnieku saimniecību. Normāli apgādāti ir 3,5 tūkstoši. 15 tūkstošos saimniecību ir kāds traktors un jumts virs galvas, bet tie vēl nav preču produkcijas ražotāji. Tātad redziet, cik daudz vēl ir cerīgu zemnieku! Un mūsu valdības nostādne ir tāda, ka arī šiem cilvēkiem ir jādod iespēja dzīvot, un dzīvot pārticīgi. Un to var, tikai organizējot šo kooperāciju. Tā ļauj.zemniekam domāt par specializāciju, par papildu spēku piesaistīšanu savai saimniecībai un saņemt maksimālu izdevīgumu no efektīvas ražošanas. Tāda ir realitāte, pēc kuras mums jātiecas.
.png)
Šim pavasarim republika ir nodrošināta ar sēklu. Ja jums savā pagastā radīsies problēmas, griezieties rajona lauksaimniecības departamentā, kur šīs seklas ir papilnam. Kopuma sēklu bilance Latvijā ir pozitīva — ir gan mieži, gan vasaras kvieši, gan auzas un citas sēklas. Ir arī jau vajadzīgais minerālmēslu daudzumus sākumposmam. Pārējo iepirksim, un ir zināms, no kurienes. Ir arī zināms, kur saņemsiet rezerves daļas un visu citu, kas jums ir vajadzīgs. Tāds, lūk, ir stāvoklis. Tas nav diez cik iepriecinoši, bet sāksim šajā pavasarī nopietnu darbu, strādāsim, un stāvoklis mainīsies. Es lūdzu jūs izprast gan jaunās valdības, gan Zemkopības ministrijas politiku šodien un turpmāk, ja tā atšķirsies no pēdējos gados piekoptās politikas. Jo, ja iepriekšējos gados pamatā bija politiskie ministri un politiskā valdība, kas rūpējās par politiku, šodienas valdība ir saimnieciska valdība, kas atbildēs arī par saimniecisko stāvokli valstī. Un katrs ministrs — par savu nozari. Un mēs, Latvijas Vienības partija, kas ieguvusi iespēju strādāt agrorūpnieciskajā kompleksā, mēs darīsim visu, lai realizētu gan savu programmu, gan valdības programmu šajā nozarē. Gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, gan zivsaimniecībā. Es lūdzu jūs, kuri ir optimisti, tādi arī palieciet! Ne vienā dienā tiks palielināta pensija, ne uzreiz uzlabosies stāvoklis daudzbērnu ģimenēs, bet šie jautājumi kārtosies. Vecie ļaudis, pienāks arī tāds brīdis, kad jums par iepriekšējo gadu darbu pateiks paldies. Un būs jums kādā brīdī arī labāka dzīve. Jo, tīri filozofiski, jūs jau saprotat — tā ir visa mūsu dzīve un katrs jūs esat šīs mūsu tautas dzīves sastāvdaļa. Un kāda gan var būt attīstība, ja kādu posmu no savas dzīves mēs izraujam? Ja mums nebūs savas pagātnes, tad kāda gan mums var būt skaidrība nākotnē? Mums nav uz ko balstīties, tikai pašiem savas tautas pieredze. Tāpēc ņemsim droši līdzi to, kas ir bijis 20., 30. gados, kas ir bijis labs 70., 80., 90. gados, un veidosim šo savu jauno dzīvi. Tai jābūt cilvēciskai Tas, kas notiek šodien, ir, kā ārzemju presē raksta — viss ved uz iznīcību... Bet kas to visu pārvarēs? Mums pašiem ir jānāk pie prāta un jāķeras pie darba. Un arī jūs daudz ko varat padarīt savā pagastā. Un arī jūs varat ietekmēt, kā nobalsos deputāti Saeimā. Nav viegli, bet palēnām mums jāveido tāda sistēma, kas spētu viņus ietekmēt. Pienāks brīdis, un mums jāprasa izmainīt likumus, lai deputātus varētu atsaukt. Un arī droši vien pienāks brīdis, kad jūs prasīsiet, lai tauta vēlētu savu prezidentu un lai viņš atbild jūsu priekšā. Bet nu šodien vēl dzīvojam pēc tās Satversmes, kāda ir pieņemta un kas ir jāievēro. Par lauku arodvidusskolām, par tehnikumiem. Šo skolu darbu pilnveidos. Mēs darīsim visu, lai mūsu bērni saņemtu pilnīgāku izglītību, nekā tas ir šodien, un ne mazāk pilnīgu, kā ir pilsētās. Mēs darīsim visu, lai latviešu lauku cilvēks un latvietis kopumā nepaliktu par kalpa cilvēku, bet lai viņš klūtu par savas zemes saimnieku. Līdz tam vēl būs tāls ceļš jāiet, bet mums pa to ir jāiet. Tāpēc latvieši, tautieši, mums jābūt kā vienam veselam. Atminieties Kārļa Ulmaņa vārdus: "Būs vienota tauta, būs vienota un brīva valsts." Šodien tā vēl nav tautas valsts, šodien vēl nav Tautas varas. Prese runā, ka tā ir ceturtā vara, bet civilizētā sabiedrībā, demokrātiskos apstākļos ir tikai viena vara — tautas vara. Es atbildēšu arī uz tiem jautājumiem, kas presē pēdējā laikā skāruši mani un ir arī jūsu iesūtītajos jautājumos. Es šajos piecos gados neesmu privatizējis vai prihvatizējis nevienu objektu, un to, ko es esmu uzcēlis, to es uzcēlu ar kredītu, ko saņēmu un ko pēc diviem gadiem arī atmaksāju. Man bija tā laime 90. gados audzēt kartupeļus. Tauta ēda kartupeļus, es audzēju 30 hektāros. Un visus laimīgi pārdevu. Trīs gadus pēc kārtas man bija lieli ieņēmumi un es varēju atmaksāt visus kredītus, kādi vien man ar dēlu bija. Kredīts toreiz nebija mazais — 30 tūkstoši mums par abiem. Bet ik gadu raža nebija mazāka par 30 tonnām no hektāra. Un tad jūs varat atcerēties, kāda toreiz bija cena, un parēķināt.
Vēl varu teikt par tiem sakariem ar reketu un dažādām mafiozām struktūrām, ko sakarā ar mani dažreiz piemin. Cienījamie tautieši, es teikšu jums godīgi: es esmu vienmēr bijis cilvēks un vienmēr esmu bijis latvietis. Lai arī ko man tas ir maksājis un kā varbūt kurā brīdī tas ticis saprasts. Attiecībā par reketieriem: tā ir kārtējā bradāšana ar netīrām kājām pa manu dvēseli. Jo vai tad šie reketieri būtu atļāvušies maniem dēliem kokapstrādes uzņēmumā prasīt 700 latus mēnesī, ja es būtu bijis reketa priekšgalā? Vai tad viņi būtu iedrošinājušies nonāvēt manus dēlus? Tāpēc, tautieši, mums ir jāstiprina savas zemessardzes vienības, jāatbalsta tās. Labākajiem dēliem un meitām nevajag kautrēties stāties zemessardzē. Tā ir reāla vienība, kas aizstāv laukus un latviešu tautu. Un Die's vien zina, kurā brīdī tā mums noderēs. Vēl ir jautājumi par tādu cilvēku kā Saifuļins. It kā mums ar viņu esot kopēja firma. Jā, ir mums kopēja firma, kas tika veidota tad, kad gribējām lauksaimniekiem Rīgā privatizēt vienu armijas būvi, metālizstrādes uzņēmumu. Jo toreiz bija doma, ka varēsim sākt ražot saliekamās mājas zemniekiem. Mēs pat atradām celtniecības organizāciju, kas apsolīja šīs būves pielāgot zemniekiem. Domājām: ja atradīsim vēl banku, kas finansēs, mēs būtu reāli varējuši zemniekiem celt saliekamās mājas — piecistabu, sešistabu, uzreiz kūtis arī pagrabus un visu, kas zemniekam ir vajadzīgs. Bet nu toreiz, kā tas bija pieņemts, mums nedeva, jo tur atkal klāt bija Kauls. Un atdeva, varbūt esat dzirdējuši, tādam Ārgalim. Pēc gada viņš izputēja, un tā šis uzņēmums ir izlaupīts un vairs neko tādu neražo. Toreiz domāju izmantot Saifuļinu, jo viņam ir kopēja firma ar zviedriem, kas savukārt varēja palīdzēt ar naudu. Tā kā mums šo objektu neiedeva, mūsu kopīgajai firmai neviena operācija nav notikusi. Cita lieta, ka šis Saifuļins ir mācījies Latvijā, Aviācijas institūtā un palicis strādāt Latvijā. Ir apprecējis latviešu meiteni un nopircis Rīgā māju, tāpat kā daudzi cittautieši, arī viņš ir veiksmīgi pastrādājis biznesā un vēl šodien to dara lielos apjomos, tirgojoties ar krāsainajiem metāliem. Šoreiz viņš bija gatavs, it kā lai attaisnotu savu atrašanos Latvijā, nopirkt lopbarības graudus, pārdot lauksaimniekiem ar pēcapmaksu un gaidīt šo apmaksu veselu mēnesi vai pat vēl ilgāk. Jo Latvijā šobrīd nav nevienas bankas, kas gribētu lēti kreditēt lopbarības graudu jepirkšanu. Pagājušajā otrdiena valdība pieņēma lēmumu izdalīt graudu pirkšanai 1,5 miljonus latu. Bet līdz tam šīs naudas arī nebija, tāpēc izpalīdzēt neatteica Saifuļins. Parādījās arī kāds biznesmenis no Holandes. Taču prese sacēla ažiotāžu. Tās cenas, par kādām pašreiz valsts iepērk graudusjr augstākas nekā tās, par kādām bija gatavi graudus piedāvāt abi šie biznesmeņi. Bet nu redziet, tas atkal bija saistīts ar Kaulu. Patiesība ir tāda, ka Kauls, aizejot uz ministriju un redzot, ka graudu valstī nav, ka nav lopbarības, ka jāizkauj putni un cūkas, izsauca pie sevis attiecīgos dienestus un pateica, ka jāsāk strādāt. Un, ka, lūk, ir firmas, ejiet un slēdziet līgumus un līgstiet par cenām. Nu izradās, ka mūsu ierēdņi tā nebija pieraduši, ka ministrs, kas līdz šim ir bijis politiskais darbinieks,sāk komandēt un liek kaut ko darīt. Un tas Labības birojs diemžēl ir "pie" ministrijas, nevis ministrijas sastāvā. Es, ministrs, pat īsti nevaru ietekmēt tā darbu. Tāpat ir ar veterināro dienestu, kas pēn ir parakstījis 6900 atļaujas, kas ir bijis par pamatu tam, ka tika ievesti tie 70 tūkstoši tonnu lopkopības produkcijas. Un vainīgā nav, jo viņi it ka pildījuši tikai savu pienākumu, parakstījuši atļaujas, ka ievedamajā precē nav atklāta kāda slimība. Bet cik tas ir bijis lietderīgi? Tā ka šis formējums ir bijis "pie" ministrijas, tad pa īstam to neviens nekontrolē. Tas strādā patstāvīgi un zināmu struktūru interesēs. Tāda, redziet, ir reālā situācija. Mēs mēģināsim to mainīt. Vai tas izdosies uzreiz, grūti pateikt; Bet Ministru prezidents pateica, ka viņš piekrīt, ja pie Zemkopības ministrijas veido komisiju, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas un kas dod atļaujas. Tādā gadījumā atļaujas varētu dot tikai tad, ja mūsu produkciju nav kur likt. Un vēl par vienu jautājumu, par ko mani "kar pie lielā zvana": es esot teicis, ka valdībai varbūt vajadzēs ietekmēt cenas. Stāvoklis ir tāds, ka pārstrādes uzņēmumi nav zemnieku, agroservisa uzņēmumi arī nav zemnieku. Tātad labi, ja pašreiz šajos uzņēmumos ir cik necik saprātīgi vadītāji un negrib gūt pārāk lielu peļņu un jums ir gatavi laikā daudzmaz samaksāt. Bet, tikko viņi sāks parādīt zobus, sāks grābt arvien lielāku peļņu (no kurienes to ņemt?}, pircējs nav spējīgs samaksāt, tātad vienīgais, no kā paņemt, ir tas, kurš piegādā izejvielu — graudus, pienu, gaļu. Tie esat jūs, zemnieki. Tātad var samazināties iepirkuma cena, ko viņi maksā jums. Un tad kādā kritiskā brīdī var gadīties, ka tāpat kā tas ir bijis Vācijā pēckara gados, ka valstij ir jāizveido komisija, kurā ir arī valdības pārstāvis, kam jāizanalizē, kāda faktiski ir šī produkcijas pašizmaksa, cik zemniekam vajadzētu saņemt, un tad nosaka šo cenu, par kuru mazāk pārstrādātājs maksāt vairs nedrīkst. Jau šodien pēc tā prasās, jo Rīgā ir uzņēmumi, kas cep maizi un gūst peļņu — pat 52%. Kam tādas galējības, kad visai tautai iet grūti? Es jums godīgi varu pateikt, ka pasaule ir tikai viena valsts, kur nav regulēts tirgus, šī valsts ekonomika. Tā ir Brazīlija, kur 90% tautas ir nabagi un 10% — multimiljonāri. Mums uz tādu valsti nav jāiet. Mums ir vajadzīgs, lai pati tauta būtu ja ne bagāta, tad pārtikusi gan. Un tādā gadījumā, tāpat kā visā Eiropā, mums ir jāregulē tirgus. Un es iestāšos par to, lai valdība droši rīkotos tur, kur tas ir vajadzīgs tautas interesēs. Pirmkārt — zemnieku interesēs. Pagaidām, kaut grūti, bet sāk izdoties. Vakardienas panākums, kad 70 deputāti no 100 nobalsoja par jauno budžetu, liecina, ka deputāti valdībai uzticas. Tātad mēs varēsim sākt rīkoties drošāk un stingrāk.
- Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar Zemnieku savienību?
A. Kauls: — Es jums_teikšu godīgi: es ļoti cienu Kārli Ulmani. Esmu par viņu daudz lasījis arī pirms atmodas un cienījis šo cilvēku. Gan pienāks vēl tas laiks, kad latviešu tauta viņu pa īstam novērtēs. Gan to, ka viņš jau gadsimta sākumā staigāja pie zemniekiem un stāstīja: apvienojieties kooperatīvos, kopīgi risiniet vienu realizācijas jautājumu, kopīgi kuliet sviestu un kopīgi pārdodiet. Un arī vēlāk, kad pēdējos gados viņš bija Valsts prezidents, jūs taču visi zināt, ka Latvijas uzplaukums bija saistīts tieši ar šiem — viņa valdīšanas gadiem. Varbūt vienam otram šodien vēl nepatīk viņa tālaika politika, bet es domāju, ka tā bija tautiska politika, kas aizstāvēja tautas un zemnieku intereses. Un arī tas, ka viņš kā prezidents parakstīja to līgumu un Latvijā ienāca Padomju Savienības karaspēks, arī tas liecina par viņa gara pilnību. Jo izlēma ne jau viņš, ka Latviju okupēja, bet izlēma lielvalstis. Un vai tad bija saprātīgi likt mūsu tautu uz spēles un pakļaut apkaušanai? Jūs taču pēc pieredzes zināt, ka arī Krimā bija tautas, kas pretojās un tās izveda, un tās vēl šodien nevar atgriezties savos dzimtajos novados. Ulmanis un Zemnieku savienība bija kā viens vesels. Tāpēc no manas puses šai savienībai un partijai bija vislielākā cieņa. Bet nu var gadīties, ka kaut kādā brīdī — vai nu panākumu reibonī, vai arī šajā kopējā haosā — Zemnieku savienība nenostājās tautas un lauksaimnieku priekšā. Un tad nu, lūk, parādījās ar lauksaimniecību saistītas citas partijas, tajā skaitā pagājušajā gadā parādījās arī Latvijas Vienības partija. Nākotnē. Ir jāiet kopīgs ceļš. Jo pašreiz jau (es ceru, ka jūs man piekritīsiet), ja ir domstarpības, tad tās ir tikai partiju vadoņiem. Tautai, zemniekiem šo domstarpību nav. Es ceru, ka saprāts ņems virsroku, un zemniekiem un lauksaimniekiem būs viena partija. Kā to sauks? Pilnīgi iespējams, ka to sauks tā, kā kādreiz šo partiju sauca Ulmaņlaikos.
- Kas vainojams pie lauksaimniecības nelaimēm? Vai tie bija apstākļi, valdība, vai tieši ministrija, kurš ir bijis visvairāk vainīgs?
A. Kauls: — Vislabāk par šo jautājumu mums būtu runāt nākamā gada pavasarī. Tad daudz kas būs skaidrāks. Bet vienu es gribu teikt — tas atkal bija ne jau Latvijas tautas izlemts. Tas nāca no ārpuses. Un uz šo rīcību, uz visu šo traģisko spieda no ārpuses. Vienkārši tie cilvēki, kas bija šeit, ne vienmēr varbūt apzinājās, kas notiek. Viņi gribēja šo jauno, viņi pat neaptvēra, ka šis jaunais ved pie šī traģiskā. Jūs jau zināt, ka atmodas otrajā etapā priekšgalā izgāja dzīvi nepieredzējuši cilvēki, kuri ar savām rokām nebija maizi pelnījuši un naudu skaitījuši, kuri nezināja, ko nozīmē citu cilvēku sāpes un tautas izmisums. Tāpēc es domāju, ka te ir saistīti faktori gan no ārpuses, gan tepat Latvijas iekšiene Protams, varēja arī ministri un ierēdņi darīt daudz ko citādi, un vajadzēja darīt, bet varbūt šodien vēl nav īstais brīdis, lai mēs par to nežēlīgi spriestu. Esmu jau teicis: domāsim labāk, kā mazsāpīgāk pārvarēt to nelaimi, kāda ir, kā sākt kopīgi strādāt. Kā īstajā vietā pielikt roku, kā pasargāt mūsu bērnus no tālākas nelaimes. Jūs piekritīsiet: visvairāk pašreiz cieš bērni. Gan ar to, ka viņi nepaēd, gan ar to, ka ir tik dažāda materiālā nodrošinātība. Bērni mums ir jāpaņem kā dzīves pamats. Jau šodien jādara viss, lai nenotiktu bērnu psiholoģijas traumēšana. Līdzko dvēsele tiek aizskarta, paliek kaut kas rūgts, un, ejot tālāk, tas var pāraugt naidā, pat kaut kādā šķiru naidā un tautas dažādu slāņu pretstatīšanā. Tagad, kad mēs varam tā brīvāk sākt domāt par savas brīvvalsts veidošanu, padomāsim, kā to veidot saturīgāku. Lai būtu tā, ka visa mūsu tauta būtu bagāta un nebūtu mums to galējo izņēmumu. Būs centīgāki un mazāk centīgi, veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi, bet atšķirība nedrīkstētu būt tik liela, kā tas ir šodien. Kad vieni badojas tāpēc, ka nav ko ēst, bet otri badojas tāpēc, ka ir pārēdušies.
- Tie ierēdņi ministrijā pašreiz ir slikti.'Vai viņi nav jāatlaiž?
A. Kauls: — Cienījamie tautieši, to nevar izdarīt. Likums viņus aizsargā. Tāpēc tiek veidota reorganizācijas programma. Tad, lūk, var ierēdņus atlaist, samaksājot viņiem divus mēnešus uz priekšu. Tikai pēc tam var pa jaunam komplektēt ministriju. To mēs izdarīsim kaut kad marta sākumā. Ir doma Zemkopības ministrijā apmēram par 30% samazināt ierēdņu skaitu un atkal ļaut ministrijā strādāt speciālistiem.
- Vai pietiks spēka izturēt?
A. Kauls: — Es jums godīgi teikšu, vienīgais, ja nu tiešām kāda nelaime mani skars, bet citādi, cik vien varēšu kaut ko labu darīt jūsu labā, es palikšu tur, kur ko varēšu ietekmēt. Un tas, kas atkal tika pieminēts, ka Kauls grib mukt, tās ir pasakas. Kad veidojās šī valdība, tad arī musu frakcijai un partijas vadībai bija iespēja sarunas izvirzīt savu spēli, priekšlikumus, prasības. Viena no mūsu prasībām bija, protams, par attieksmi pret zemniekiem, pret nodokļiem, lauksaimniecības attīstību un otra bija, lai dod mums iespēju no savas partijas izvirzīt Ministru prezidenta vietnieku, protams, zemkopības un tos ministrus, kas strādā zemkopībā. Toreiz visi vienojāmies, ka lielākā partija ir "Saimnieks" un tātad arī Čevera kungam ir jādod šī vienīgā atbrīvotā biedra vieta, jo pašreiz likums atļauj tikai vienu tādu vietnieku Ministru prezidentam. Un ka, lūk, šie pārējie — Kauls un Grīnblats — pienāks klāt tad, kad šo likumu mainīs. Mēs uzskatījām to par normālu. Šeit tā pienākumu sadale būtu bijusi tāda: Dilbas kungs, kas arī ir no mūsu partijas un pēc izglītības lauksaimnieks, vadītu Zemkopības ministriju, kas pamatā pildītu savas funkcijas kā valsts iestāde. Tātad likumu izstrādāšana un to uzraudzība, šīs visas valsts inspekcijas, kas ir, arī, teiksim, kaut kādu resursu, rezervju veidošana un kontrolēšana. Bet līdzās ir jāveido formējums, kāds tas bija arī tā sauktajos Ulmaņlaikos, kas bija tāds pusvalstisks, kas kārtoja sēklkopības, ciltslietu, pārstrādes, kooperācijas jautājumus, ārējo un iekšējo tirdzniecību. Sakaru veidošana ar Austrumiem un Rietumiem. Ar šiem jautājumiem būtu jānodarbojas šim Ministru prezidenta biedram. Jūs saprotiet, ja Ministru prezidenta vietnieks ir lauksaimnieks un tieši strādā ar visiem šiem jautājumiem, tātad diendienā viņš var urdīt arī pārējos kolēģus, ka tieši lauksaimniecība ir mūsu tautas galvenā nozare. Pēc visas šīs ažiotāžas Ministru prezidents lūdza šo jautājumu uz laiku atlikt.
A. Kauls: — Mums šī zemes reforma ir jāizved līdz galam, un katram sava zemīte jāsaņem atpakaļ. Jā, zeme tiek aizlaista. Bet vai nav tā, ka tad, kad ņēma atpakaļ, mantinieki cerēja, ka valsts palīdzēs? Vai būtu godīgi tagad ņemt nost to zemi, ja nav bijusi iespēja iegūt izdevīgus kredītus? Tāpēc jau minēju, ka Hipotēku un zemes banka jārada tādas iespējas. Jāpalīdz īpašniekiem tikt skaidrībā, ka viņi to savu zemīti var labāk izmantot. Ja būs tādi, kas redzēs, ka netiek ar zemi galā, tad arī šajā bankā jums jābūt iespējai pārdot šo savu zemi par pieņemamām cenām. Nevis par tādām, kā pašreiz tas notiek. Šī banka būs valsts, kaut pašreiz jau aizkulisēs spriež, ka arī to pakļaus privatizācijai. Tādā gadījumā, cienījamie zemnieki, saliksim katrs kaut vai pa latam, un jūs visi būsiet šīs bankas līdzīpašnieki, un nepieļausim, ka tā strādātu kādu citu interesēs, nevis tikai zemniecības un tautas interesēs. Ir bijuši ārzemju biznesmeņi un teikuši: ja jūs sakārtosiet šīs lietas, mēs dosim jums izdevīgus kredītus.
- Cik lielu samaksu valdība garantēs par graudu iepirkumu rudenī?
A. Kauls: — Es jau teicu, ka Ministru prezidents ir izteicis domu, ka cena būs pasaules cenu līmenī — ap 100 latiem tonnā.
- Vai patiešām bijušajām kolhozu lopkopēm netiks paaugstināta pensija?
A. Kauls: — Diemžēl jāsaka: pašreiz tāds paaugstinājums nav reāls. Izmaiņām vajadzēs būt — pensijai jābūt atkarīgai no darba stāža un kādreizējās izpeļņas.
- Lūdzam pateikt, vai importa graudu ievešanai robeža būs vai nebūs slēgta?
A. Kauls: — Robeža būs slēgta un atslēgu paņems Zemkopības ministrija.
 |
Zemkopības ministrs Alberts Kauls:
"... šodienas valdība ir saimnieciskā valdība,
kas atbildes arī par saimniecisko darbību valstī."
|
- Vajag pateikt skaidri, vai rajonu departamenti tiks likvidēti un to vietā nāks pagastu lauksaimniecības valdes?
A. Kauls: — Pagaidām rajonu departamenti likvidēti netiks. Bet viss, kas rajonā ir, tiks pakļauts šim departamentam, un rajona direktors būs galvenais saimnieks visos lauksaimniecības jautājumos. Šā gada laikā mēs tiksim skaidrībā, kā mums tālāk vajadzētu strādāt. Mēs šajā pavasarī Valmierā uzsāksim tādu izmēģinājumu, ka visus mūsu valsts ierēdņus un departamentus nodosim rajona pašvaldībai un direktors kļūs par pašvaldības priekšsēdētāja vietnieku. Kad mums izveidosies šīs saimnieciskās strukūras, tad jau valstij vajadzēs maz cilvēku, kas pārstāvētu valsts intereses — tās būs tikai atsevišķas inspekcijas, kontroles iestādes, tīri valstiska uzraudzība.
- Kā pašreiz klājas Ādažos?
A. Kauls: — Pašreiz Ādažos daudz kas sāk atveseļoties.
- Kāpēc patstāvīgajiem saimniekiem ir jāmaksā sociālais nodoklis?
A. Kauls: — Mēģināsim strādāt tā, lai budžetu pilnveidotu. Tikai viens skaitlis: pērn ir iekasēti tikai 50% no degvielas akcīzes nodokļa — 22 miljoni latu. Ja iekasēs šos otrus 22 miljonus, atkal var rasties nauda, ko atvēlēt laukiem. Šādu miljonu ir ļoti daudz, kas Latvijā nav iekasēti. Vismaz otrs budžets, ja ne vairāk.
- Vai patiešām ļaus ieviest degvielas akcīzes paaugstinājumu?
A. Kauls: — Uz to iet. Bet ir pilnīga drošība, ka lauksaimniekiem pamatā tas tiks kompensēts.
- Kā ietekmēt nacionālo ienākumu nesošo preču cenu pazemināšanos?
A. Kauls: — Kad veidojās Čevera valdība, bija paredzēts, ka ar 1. janvāri pazeminās elektrības cenu un bija paredzēts pazemināt arī gāzes cenu. Pašreiz par šo jautājumu esmu ieminējies Ministru prezidentam. Viņš man atbildēja tā: pagaidi, pieņemsim budžetu un tad ķersimies arī pie šiem jautājumiem un tiksim skaidrībā, kāds tajās nozarēs īsti ir stāvoklis. Jo kādreiz Kreitusa kungs bija saskaitījis, ka ar 1. janvāri cenas vajadzētu nevis pielikt, bet atņemt.
- Vai valdība plāno iedzīvotāju pirktspējas palielināšanu?
A. Kauls: — Tāda īsta plāna vēl nav. Šķēles kungs ir pasludinājis, ka jau marta sākumā sāksim strādāt pie nākamā gada budžeta, lai to varētu sastādīt tādu, kas patiesi atbilstu tautas interesēm. Var pat gadīties, ka vairākās ministrijās tiks upurēti daudzi ierēdņi, lai mainītu šo plānošanas stilu, lai par pamatu ņemtu konkrētas mērķprogrammas, tātad iedzīvotāju pirktspēju un citus jautājumus.
- Vai līdz pavasarim būs līdzekļi Lauku attīstības fondā?
A. Kauls: — Tajā fondā pašreiz ir 10 000 latu. Pilns kapitāls ir bijis pāri par 700 000. Pašreiz privatizācijai ir pakļauti pēdējie Zemkopības ministrijas uzņēmumi. Arī pērn ir parakstīts rīkojums par Zemkopības ministrijas ēkas nodošanu privatizācijai. Mums. jaunajai valdībai, nekāda ietekme pār šo jautājumu nav atstāta. Vienīgais, ko esmu lūdzis: lai tas, kurš nopirks šo ēku, atļauj mūsu ministrijai kādu laiku palikt tur. Nu ja ne, tad mēs piepilsētā meklēsim vietu teltij. Un vēl esam lūguši, lai to naudiņu, kas tiktu samaksāta par šo ēku — ap 1,5 milj. latu —, ieskaitītu Lauku attīstības fondā, un to mēs atkal kā lētus kredītus varētu izsniegt zemniekiem. Nākamās nedēļas sākumā man būs tikšanās ar Krievijas valdības vadītājiem un es izvirzīšu jautājumu par lielāka daudzuma gāzes iepirkšanu par Krievijas cenām, par lētākas dīzeļdegvielas iepirkšanu. Tātad tur atkal paliks naudiņa, ko varēsim novirzīt šajā fondā.
- Kas pavasarī būs ar minerālmēsiu cenām?
A. Kauls: — Kad sāksiet nākt uz pagastiem uz mācībām, mēs jums pateiksim visas šīs cenas. Pēc mūsu ziņām, vislētāk pārdod tā firma, kas kādreiz saucās "Agroķīmija".
- Kad būs izdevīgi kredīti?
A. Kauls: — Tiek veidota tāda sistēma, lai labības pārstrādātāji, tātad galvenie uzpircēji, arī piena un gaļas pārstrādātāji saņemtu kredītus, un tālāk viņi šos kredītus par minimāliem procentiem izdalītu zemniekiem. Šeit kā ķīla būs gan jūsu saimniecība, gan arī tie sējumi, ko jūs veidosiet. Tas būs pēc iespējas vienkāršāk un lētāk. Pie tā tiek strādāts. Es arī nenosaukšu banku, caur kuru tas tiks darīts, lai kāds nepaliek kāju priekšā. Kredītprocenti šeit būs apmēram līdz 12% gadā.
- Samaksājiet par pienu par 1993. gadu!
A. Kauls: — Šķēles kungs ir devis piekrišanu, un Zemkopības ministrija to izdarīs. Tos parādus, kuros tiešām vainīga ir valsts, tos mēs ar subsīdiju naudiņām šaja pavasarī atmaksāsim. Es pēc 15. marta vēlreiz būšu pie jums un atbildēšu konkrētāk, ja tad tas vēl būs aktuāli.
- Par birokrātiju finansu inspekcijā...
A. Kauls: — Vēl kāds laiciņš būs jāpagaida... Bet arī šo subsīdiju saņemšanu mēs veidosim tā, lai zemniekam kā nabagam nebūtu jāstaigā apkārt. Pietiks, ka viņš iesniegs pamatotu informāciju, ko un kam viņš ir pārdevis, un, tā kā pagastos būs mūsu cilvēks (menedžeris), tad viņš arī palīdzēs jums nokārtot šīs lietas, lai jums nebūtu jābraukā apkārt.
- Kā tuvākajā laikā varētu veidoties neapstrādāto zemju liktenis?
A. Kauls: — Ja atdzīvināsim visu to, kas mums laukos ir, kad te sāks parādīties tehnika un atdzīvosies tās ražotnes, kas jau ir — gan fermas, gan kaltes —, tad jau arī jūs paši uz vietas izlemsiet, ko ar to darīt. Tas būs atkarīgs no tā, cik veiksmīga būs valdības politika šajos līdzekļu jautājumos.
- Par zemesgrāmatām...
A. Kauls: — Stāvoklis normalizēsies pāris mēnešos. Vakar Saeima nobalsoja par to, ka šo jautājumu ātrākai sakārtošanai papildus tiks izdalīti 120 000 latu.
- Daudz runā par pagastu apvienošanos
A. Kauls: — Šāds jautājums valdībā tiešām ir pacelts. Lēmums vēl nav pieņemts. Tas arī tuvākajā laikā nenotiks. Bet par katra pagasta likteni, es domāju, vispirms lai lemj paši pagasta iedzīvotāji.
- Kas būs ar pārstrādes uzņēmumiem, kas paņēmuši G-24 kredītu un nevar atmaksāt?
A. Kauls: — Būs jāatmaksā. Jaunajiem īpašniekiem. Ko tu no tautas esi paņēmis, tas tev tautai jāatdod. Ja nespēj pats, tas jāatdod taviem bērniem. Tāda ir mūsu partijas nostādne arī par banku "Baltija", jo visa šī nauda nav noplītēta un nodzerta. Tā visa ir kaut kādās vērtībās ielikta. Ir jārada likumi, lai pie šīm vērtībām valsts drīkstētu pieķerties neatkarīgi no tā, uz kā vārda tās noformētas. Šeit valdībai vienkārši jāparāda_raksturs un šie jautājumi jānokārto. ... Jūsu jautājumu ir daudz. Atbildēšu uz visiem vēl konkrētāk, kad pēc 15. marta atkal būšu pie jums.
Alberts Kauls: "Es jums godīgi teikšu..."
1996.02.20 Lauku Avīze
Pierakstījis V. Serdāns
.png)
