Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Avio katastrofas ^

* Latvijas Kareivis / 23.10.1926
DIVKAUJA AR ABVĒRU

Kalupes meža nomalē kāds gados vēl jauns vīrietis, ieraudzījis milici, tūlīt metās biezoknī. Viņa tramīgā uzvešanas radīja aizdomas.. Pieaicinot palīgus, milicis sekoja bēglim pa pēdām, kas bija palikušas sniegā. Tās aizveda pie kādas nozāģētas egles. Zem tās zariem gulēja cilvēks. Viņš sevi nosauca par Krūmu. Viņa kabatās atrada topogrāfisku karti un ciparu tīklu. Krūms paskaidroja, ka šos dokumentus nejauši atradis uz ceļa. Operatīvās grupas darbinieks Krūmu steidzīgi aizveda pie Krupa. Meža nomalē kādā šķūnī operatīvie darbinieki atrada divas brezenta somas. Tajās bija trīs automāti, divas pistoles, tols, detonatori, mīnas, kompass, topogrāfiskas kartes, rācija, baterijas, rezerves lampiņas, šifrēšanas tabula un vairākas šifrētas radiogrammas. Tagad Krups kategoriski pateica: — Mūsu rīcībā ir pietiekami pierādījumi, kas liecina, ka jūs esat ieradies vācu izlūkošanas dienesta uzdevumā. Krūms saprata visu apstākļu nopietnību, jo ne ar ko nespēja apstiprināt izdomātās versijas. Tad viņš sāka stāstīt: «Esmu ar izpletni izlēcis no vācu divmotoru bumbvedēja. Kopā ar mani bija vēl divi cilvēki — Jēkabsons un Lapiņš. Mums vajadzēja izveidot bāzi un sagaidīt vēl citu grupu. Pēc tam visiem kopā doties uz Rīgas pievārti. Taču nolaižoties es nomaldījos. Sāku darboties patstāvīgi. Šefam paziņoju: «Nolaidos svešā mežā. Draugus nesatiku. Maisu ar produktiem neatradu.» Saņēmu atbildi: «Meklējiet draugus.» Es rūpīgi pārmeklēju mežu, nekādu pēdu neatradu. Gulēju zem klajas debess. Nosalu. Pārraidīju otru radiogrammu: «Esmu viens. Savu atrašanās vietu nezinu.» Nākamajā dienā saņēmu pavēli: «Noskaidrojiet savu atrašanās vietu! Meklējiet draugus!» Dienā aprunājos ar kādu sievieti. Vakarā pārraidīju: «Atrodos kvadrātā 62—18 pie Muntiškiem.» Saņēmu atbildi. «Turieties. Ar laika uzlabošanos izlidos pārējie.» Laiks tiešām bija slikts. Migla. Lidmašīna nelidoja. Gāja dienas. Grūti bija sagādāt pārtiku. Es raidīju: «Laiks joprojām nelabvēlīgs. Snieg, redzamība vāja.» Šefs mani mierināja: «Laiks drīz uzlabosies. Pārtiku meklējiet uz vietas.» Es ziņoju: «Gaidīšu vēl divas dienas.» Biju pārraidījis jau vienpadsmit radiogrammas, taču otra grupa joprojām nelidoja. Man pietrūka pacietības. Noraidīju vēl vienu radiogrammu: «Darbu pabeidzu. Sveiciens draugiem. Rīt no rīta eju uz Rīgu.» Saņēmu atbildi: «Laimīgu ceļu! Kādreiz tiksimies.» Taču tūlīt sekoja papildinājums: «Rīt draugi izlido. Trīs cilvēki jūs gaidīs kvadrātā 62—20., divi atradīsies kvadrātā 60—30.» Tagad diversantu sagaidīšanā iekļāvās padomju operatīvie darbinieki. Viņi rūpīgi novēroja gaisa telpu, bloķēja ceļus, tiltus, pārceltuves, braslus, stigu krustojumos izlika posteņus. Bet, lai cik stipri sasprindzinātu uzmanību, nekādas lidmašīnas skaņas, nekādu troksni, kas liecinātu par cilvēku tuvošanos, viņi saklausīt nespēja. Tā pagāja vairākas diennaktis bez jebkādiem panākumiem. Beidzot kādā meža takā, kur likās, ka bez putniem un zvēriem neviena nav, satikās divi vīrieši. — Vai neesam likteņbraļi? — jautāja gados jaunākais. — Varbūt, — nedroši nomurkšķēja vecākais. — Būsim atklāti! — neatlaidīgi uzstāja jaunākais. — Vai jūs neesat partizāns? — Partizāns gan neesmu, bet dzīvoju puslegāli. Bēguļoju, jo esmu dienējis pašaizsardzības grupā. — Varat mani saukt vienkārši par Jāzepu, — teica jaunākais. — Bet mani par Albertu, piebilda vecākais. Jāzeps ierosināja turēties kopā. Viņš aizveda Albertu uz mājām, kur dzīvoja kāds Lazdāns. — Vai te nav bijis tavs brāļa dēls Jānis? — Jāzeps viņam vaicāja. — Nē, nav bijis, — Lazdāns atbildēja un tūlīt pajautāja: Vai tad viņam te jābūt? — Jā, jābūt. Mēs viņu uzgaidīsim. — Labi, — Lazdāns atbildēja. Drīz vien mājās ienāca trīs vīrieši. Viņu vidū bija arī Lazdāna brāļadēls. Jāzeps ar viņiem, jūsmīgi sasveicinājās un iepazīstināja ar Albertu: tas ir savs cilvēks, kas bēguļo. Ienācēji arī viņam pasniedza roku un nosauca savus uzvārdus: Lazdāns, Svēde, Pastars. No turpmākās sarunas Alberts saprata, ka viņi ir ieradušies no aizfrontes, lidojuši vienā lidmašīnā, bet ar izpletņiem lēkuši divās reizēs. Jāzeps ir lēcis kopā ar kādu Vilcānu. Sadursmē ar sarkanarmiešiem viņi esot izšķīrušies un pēc tam vairs nav sastapušies. Trijotne esot nolaidusies kādā citā vietā. Taču satikšanās bijusi norādīta Lazdāna mājā. Pēc rosīgām pārrunām Pastars grasījās iet uz savām dzimtajām mājām, kas atrodoties apmēram desmit kilometru no Lazdāniem. Viņam līdzi devās arī Alberts. Vēlāk Pastars liecināja: «Kad bijām nogājuši pāris kilometru, Alberts uzkliedza: «Rokas augšā!» Es, negaidīdams tādu notikumu pavērsienu, automātiski metos bēgt. Viņš ar pistoli uz mani šāva un ievainoja labajā rokā. Es neapstājos. Viņš izšāva vēl divas reizes, taču netrāpīja. Es ieskrēja mežā, bet tur priekšā bija apbruņoti cilvēki. Viņi mani aizturēja...» Krupa vīri izsekoja arī Lazdānu, Svēdi, Jāzepu Segleru. Viņus apcietināja tad, kad tie mazgājās pirtī. Diversanti pat nepaspēja satvert ieročus, kas atradās pirts priekštelpā. Čekisti šai operācijā sagūstīja astoņus diversantus. Vecākais leitnants Krups turpmākajā divkaujā ar abvēru izmantoja radistu Krūmu. — Kādas nosacītas zīmes jums bija jānoraida iekrišanas gadījumā? — Krups viņam jautāja. — Šuberts tādu iespēju nepielaida, — Krūms atbildēja. — Viņš teica, ka iekrišanas gadījumā mums pašiem sev jādara gals. Krūms sīki jo sīki izklāstīja savu šifrēšanas un atšifrēšanas tehniku. Kā veidojas horizontālas un vertikālas ciparu rindas, kā tās sadalītas grupās, ar kādiem cipariem tiek apzīmēts katrs burts, kā radiogrammās tiek uzrādīta atšifrēšanas un šifrēšanas atslēga, no cik cipariem tā sastāv, ko tie nozīmē, kā ar koda tabulas palīdzību tekstu atšifrē un aizšifrē .. . Krups lika Krūmam šifrēt un pārraidīt Šubertam šādu tekstu: «Draugus satiku. Viss kārtībā. Drīz dosimies uz Rīgu.» Sekoja atbilde: «Laimīgu ceļu!» Pēc dažām dienām Krūms Krupa uzdevumā pārraidīja otru radiogrammu: «Esam Rīgas apkaimē. Atsūtiet vienu apģērba komplektu, naudu, baterijas un dokumentus. Kravu gaidīsim pie Ādažiem.» No ziņojuma: «Apskatot notikumu vietu un aptaujājot aculieciniekus, noskaidrots, ka 1945. gada 9. februāri pulksten divdesmit trijos Rīgas tuvumā virs Ādažiem apmēram 350 metru augstumā ar izslēgtiem motoriem pārlidoja divmotoru vācu lidmašīna, kura, apmetusi loku, devās dienvidrietumu virzienā. Nākamās dienas rītā 500 metru no Ādažu pagasta valdes nama klajā laukā uz sniega atrasts saplēsts brezenta kravas maiss ar izpletņa saitēm un šādām lietām: pelēks civiltērps, pelēkas bikses, pelēks rudens mētelis, brūna žokejcepure, pelēki vilnas cimdi, četras sausās baterijas, sprāgstošā viela, detonatori, degaukla, magnētiskas mīnas, patronas, maize, siers. Tā kā baterijas, produkti un citi priekšmeti stipri sasisti, var secināt, ka tie no lidmašīnas izmesti bez izpletņa. Vai no tā atrāvušies ... Ķemmēšanas laikā, kurā piedalījās pāri par 400 karavīru, atrastas 43. izmēra apavu pēdas, kuras noveda pie Lāma mājām. Te atrasts pasažiera izpletņa gabals .. . Tālāk pēdas aizveda uz Gaujas krastu un sērsnā nozuda ... Leitnants Petrovskis.» Laika apstākļi izpletņlēcēja meklēšanai bija nelabvēlīgi. Pa sacietējušo sniegu virpuļoja draisks ziemas putenis. Taču, neievērojot dabas untumus, joprojām meklēja. Karavīri bloķēja ceļu, krustojumus, tiltus, apdzīvotas vietas, apturēja automašīnas un citus transporta līdzekļus, pārbaudīja dokumentus. Arī Rīgā kāpināja modrību, pastiprināja novērošanu sabiedriskās vietās - ēdnīcās, restorānos, autobusos, tramvajos, veikalos, teātros, kinoteātros. Kāda sieviete ziņoja, ka pie kinoteātra «Daile» staigājot kāds aizdomīgs virsnieks, uzbāžoties sievietēm, prasot pēc naktsmītnes, stāstot, ka esot iebraucis no frontes un nav kur apmesties. Operatīvie darbinieki aizdomīgo virsnieku aizturēja, lai noskaidrotu viņa personību. Viņš sevi nosauca par Georgu Dzeldi. Bet izkratot pie viņa atrada personības dokumentus uz Krūma, Petrova un padomju virsnieka Lukina vārda, pie viņa atrada pārtikas kartītes un neaizpildītas komandējuma apliecības. Dzelde bija spiests atzīties, ka nolaidies ar izpletni abvēra virsnieka Šuberta uzdevumā. Dzelde pastāstīja: «Šuberts man lika uzņemt sakarus ar abvēra radistu Krūmu, kurš agrāk ar izpletni esot izmests kaut kur pie Kalupes ezera, pēc tam devies uz Rīgu, Man vajadzēja noskaidrot, vai Krūms nestrādā padomju pretizlūkošanas dienesta labā. Viņa radiogrammas radot šaubas. Ja aizdomas atkristu, tad viņam vajadzēja nodot dokumentus, naudu, baterijas un saini ar mantām. Taču pēc nolaišanās šo saini es neatradu. Izdzirdēju cilvēku balsis un biju spiests no šīs vietas steigties prom. Naktī nogulēju kādā ierakumā. Nākamajā dienā ar zemnieka pajūgu iebraucu Rīgā. Vispirms devos pie kādas savas senas paziņas Bušas. Viņa zināja, ka esmu bijis aizsargos, tāpēc bija ļoti pārsteigta, ieraugot mani Sarkanās Armijas virsnieka formas tērpā. Paskaidroju, ka vācu okupācijas laikā nelegāli esmu strādājis Padomju Savienības labā. Pašlaik esmu ieradies īsā atvaļinājumā no Kurzemes frontes. Buša noticēja un atļāva pārnakšņot savā dzīvoklī. No rīta aizbraucu uz Juglasciemu, kur bija jāsatiekas ar Krūmu. Taču viņu nesatiku. Ilgāk palikt pie Bušas bija riskanti. Aizbraucu uz Pārdaugavu, kur dzīvoja mans paziņa Ozols. Taču viņu mājās neatradu. Staigāju pa veikaliem runāju ar pircējiem, pētīju preču cenas. Kādā Rīgas veikalā ieraudzīju stipri iereibušu padomji virsnieku. Ar ieganstu palīdzēt virsniekam nokļūt savā daļā izvedu viņu ārā. Ar ormani braucām līdz Vērmaņa parkam. Tur no virsnieka kabatām izņēmu visus dokumentus.».......

DIVKAUJA AR ABVĒRU
1981.06.06 Cīņa
F. Rekšņa

Gaisā sadūrušās divas lidmašīnas.

Bojā gājuši 3 lidotāji:

Jānis Putniņš, Aleksandrs Hvastkovs un seržants Jānis Rāviņš.

Vakar pl. 12 dienā, izdarot kārtējo apmācības lidojumus, pie nolaišanās gaisā sadūrās divas lidmašīnas, pie kam gāja bojā virsleitenants Aleksandrs Hvastkovs adm. kpt.-leitenants Jānis Putniņš un lidapmācības skolnieks seržants Jānis Rāviņš.
Īsi pēc notikuma katastrofas vietā ieradās aviācijas pulka komandieris plkv. J. Indāns. Notikuma vietu apmeklēja ģen. J. Balodis, kuru pavadīja armijas komandieris ģen. K. Berķis, armijas štāba pr-ks ģen. M. Hartmanis un tech. divīzijas komandieris ģen. Kureks. Bojā gājušos lidotājus paglabās ar militāru godu ceturtdien vai piektdien.

Adm. kpt.ltn. Putniņš bija 39 g. vecs, aviācijas pulkā lidotāja pienākumus izpildīja no 1920. gada, Atbrīvošanas cīņu dalībnieks. Sastāvēja aviācijas skolā par lidošanas apmācītāju, bija neprecējies. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.

Virsltn. A. Hvastkovs bija 27 gadu vecs, lidotājs aviācijas pulkā no 193
1. g., neprecējies. Aktīvi piedalījās Latvijas aerokluba un mūsu civilās aviācijas izveidošanas darbā.

Serž. J. Rāviņš bija 29 gadus vecs, aviācijas pulkā dienēja no 1926. g., neprecējies. Adm. kpt.ltn. J. Putniņš dzimis Ādažu pagastā, bet virsltn. A.Hvastkovs bija rīdzinieks. Serž. Rāviņš dzimis Ilūkstes apr. Gārsenes pag. Par notikušo dziļi sēro aviācijas pulks, mūsu karavīru saime un Latvijas civilā aviācija.