Ezers atrodas Rīgas rajonā, Garkalnes pagasts administratīvajā teritorijā. Vidējais dziļums ir 1.2 metri, bet maksimālais dziļums - 4.5 metri, platība - 10,1 ha. Šeit mīt asaris, karūsa, līdaka, rauda, kā arī sapals.
Interesants ar savu saliņu un pusnokaltušajiem kokiem, kas izskatās,
ka aug drīzāk ūdenī nekā uz zemes.
Svētdienas rītā, visi braucēji nāca smaidot uz norunāto vietu — autoostā pie Jelgavas autobusa. Ikvienā bija manāms humors un gaidas — tika minēti dažādi virzieni un katrs klusībā domāja savu par pareizo. Dažs spļāva saujā un zīlēja, uz kuru pusi vedīšot, kur būs tās spēkstacijas, fermas, zaļie meži, upes un ezeri. Tā zīlēdams pienāca norunātais laiks 8,55, visi bija sanākuši tad pēkšņi Eglīša kgs deva mājienu, un nu sākās nezināmā virziena risināšana. Neiekāpa nevienā autobusā, bet gājiens virzījās cauri tiltam uz tirgu.
Kanāli visi uzskatīja par pirmo upi, bet tirgus ēkas — par spēkstacijām. Pa Eglīša kga pēdām visi sekoja, garām Satiksmes ministrijai, tad pa mazām durtiņām, kā pa šauru spraugu pēkšņi atradāmies Rīgas galvenā stacijā. Sejās manāma nezina, vai tik šeit būs — bet kad gājiens virzījās uz priekšu, tad bija atkal dzirdamas piezīmes, ka nu vedīšot atpakaļ uz autobusu. Beidzot, kad parādījāmies uz Rīgas I stac. perona, tad katrs atklāja savu kluso domu. „Es jau teicu uz Saulkrastiem, šinī laikā tur iet vilciens". Cēsīm, Siguldu u. t. t. Kad iekāpām vilcienā, tad Eglīša kgs paziņoja, ka nu esot pirmais punkts atrisināts — bet braucējiem ar to nepietika, ziņkārību mocīti, tie meklēja sarakstu, pētīja braucamo maksu un pieturvietas. Un nebija ilgi jāgaida, kad atrisinājums izskanēja skaļi — uz Baltezeru. Klusā un saulaina rudens rītā mēs soļojām pa ēnainām takām. Un zili dzidrās debesis, kas savu atspulgu meta ūdeņos — deva mums zilus, skaistus ezerus. Vērojot tēvzemes bagāto un krāšņo dabu, cilvēks līdz ar to jūtas cildenāks, sevī dziļāks un bagātāks. Ja pagājušā gada noslēguma ekskursijā, apmeklējām Daugavu pie Ķeguma, kur bija izraudzīta vieta varenai gaismas spēkstacijai (un kuru mēs šogad apmeklējām), tad šogad — mūsu mērķis apskatīt, tās spēkstacijas, kas mums dod dzidro un garšīgo ūdeni. Un te nu arī esam nonākuši pie spēkstacijas, uz kuras vārtiem uzrakstīts: „Rīgas ūdens sūkņi." Meistara palīgi Rasa un Mirzeps mums deva loti -jaukus paskaidrojumus, it sevišķi Rasas kgs vairāk kā stundu skaidroja un skaidroja mūsu ziņkārīgiem tūristiem par ūdens iegūšanas sistēmu. Mežā esot vairāk kā simts artēziskas akas no 38—50 m dzijas. Tās savstarpēji savienotas ar cauruli. Tvaika
sūkņi sifonveidīgi sasūc aku ūdeņus divās galvenās akās. Vispirms ūdeni atgaiso, t. i. izsūc līnijas aku vadam gaisu, lai netraucētu sifonveidīgo ūdens uzsūkšanu. Tā kā austrumu aku līnijas augstākais punkts neesot vienāds ar rietumu akām, kuras atgaiso Sūkņu stacija, tad austrumu akām ir speciāla atgaisošanas stacija pie Venčezera, kuru arī redzējām. Vienā sek. viens sūknis izsūcot 192 l ūdens, (pavisam trīsi sukņi). bet dienā Rīgai caurmēra piegādā 53.000 kbik. ūdeni. Ja paskatāmies dažus simtus gadus atpakaļ, tad redzam, ka rīdzinieki dzēruši netīrumus, bet ne ūdeni. Ūdensvads darbojies Grēcinieku un Ūdensvada ielas stūrī. Ar zirgiem griezuši ratu, kas iedarbinājis sūkņus.
.jpg) |
| Sūknis stacijā pie Baltezera |
Ūdeni sasūca silveidīgā krātuvē un pa koka caurulēm izplatīja Rīgas namos, šis ūdens bija pilns ar baciļiem, jo Rīdziņupē visi sagāza netīrumus, visa zeme gadu no gada bija piesātināta netīrumiem — kur lai rastos tīrais ūdens. Tādēļ tanī laikā ap 1663. g. daudz mira ar holeru, mēri un citām slimībām. 1882. g. pilsētas valde uzaicināja speciālistu no Minchenes inž. Tliiemu, kas vadot urbšanas darbus, atrada labas un spēcīgas pamatūdens straumes Bukultu un Berģu muižas mežos. Labais ūdens nu bija atrasts un 1904. g. dec. atklāja jauno ūdens spēkstaciju uz mazā Baltezera krasta. Kad bijām iepazinušies ar ūdens piegādi, rīdziniekiem — tad vienam otram kļuva skaidrs, ka ūdeni neņem tieši no Baltezera. Mūsu ceļš turpinājās gar ezera malu, garām Aldaru muižai. Pāri ezeram mežmalā redzama Ādažu baltā svētnīca. Šur tur no zaļā meža pavīdēja vasarnīcu sarkanie jumti, dzeltenie rudenīgie koki - īsta, klusa rudens idile. Nemanot esam nonākuši pie kanāla. Kanāls savieno mazo Baltezeru ar Gauju. Kanālu rakusi tirgotāju sabiedrība, lai plosti nebūtu jāvelk pa jūru uz Rīgu. Kanālā vairākas slūžas, kur ūdens mutuļodams traucas uz priekšu, augsti mezdams baltus putu ziedus. Galvenās, jeb vartveidīgās slūžas, ledus iešanas laikā, kanālu noslēdz no Gaujas. Nākošās slūžas uzdevums ir uzkrāt ūdeni lejpusē tikpat augstu, cik tas ir augšpusē, jo vienpusīgais ūdens neļauj atvērt galvenās slūžas. Labu brīdi uzkavējušies pie galvenām slūžām, gan no skatu torņa vērojuši apkārtni — risinājām tālāk nezināmo virzienu. Un lūk, drīz mūsu acs ieraudzīja mežā ieslēgtu ezeru — tas Venču ezers, kas kā spogulis saulē mirdzēja un laistījās. Netālu no šī ezera Sudrablapsu ferma. Audzētavā sudrablapsu ap 700. Audzējot līdz gadam un tad, — „jātop par skaistumu", kas maksājot no Ls 300—500 gabalā. Kuriozākais gadījums bija tas, kad bijām jau tikpat kā apskatījuši skaistās, tramīgās kuplastītes, kādam nejauši ienāca prātā pajautāt, kas tas? uņ priekš kā tas? tad fermas uzraugs atbildēja, tie ir kalķi pret blusām, lapsām tās pa pilnam un tad jautātājs pameta nejauši acis uz savām kājām un nobijās, kad ieraudzīja tās brūnas — un visi sāka purināties un mukt prom, bet blusu humors staigāja mums visu vakaru līdz. Fermā bija kā pa brīnumu ļoti daudz kaķu, mēs prātojam kādēļ, bet uzraugs smaidot saka: kaķenes turam nespējīgo lapsu bērnu zīdīšanai. Ar humoru atstājam sudrablapsu audzētavu. Tuvojās pievakare un saule slīdēja aiz koku galiem, kad esam nonākuši pie Garkalnes Dūņu ezera un pie īpatnēja Seru ezera, kam balti zilganas krastu smiltis. Meža garās ēnas itkā tiekdamies uz ezera pusi, meta savus attēlus mežezera klusajos ūdeņos. Tā bija skaista dabas glezna, ko vakars gleznoja ar rietošām saulstaru krāsām. Vēl nedaudz soļi cauri mežam un mēs esam nokļuvuši Garkalnes p. kantorī. Tā vien visiem liekas, te pat jau nu būs noslēgums; bet kad pēc apskates virzāmies pa šoseju uz augšu — nesaprašana...
 |
| Venču ezers |
Noslēpums atklājās, kad ieraudzījām uzrakstu „Zalais mežs" un Eglīša kgu, kas laipnā kārtā aicināja visus iekšā. Nu sākas noslēguma daļa, kā jau bija minēts, ar ēšanu, dzeršanu, dejošanu, rotaļām un dziesmām. Pēc veiktā darba, visiem bija laba un liela apetīte. Eglīša kgs, kas bija uzņēmies šo nepateicīgo lomu, veica, kā uzvarētājs un tādēļ pie galda visiem pateicās par izturību un turpmāko neatteikšanos no soļošanas novēlēja nākošās ekskursijās. Pieminējām datus, kas veikts šinī gadā; notikušas septiņas eksk. ar 254 dalībniekiem (ieskaitot liepājniekus un jelgavniekus), ar vilcienu nobraukts 656 km — auto — 1030, bet kājām -nosoļots tikai 70 km. Mūzikas skaņās un dziesmās drīzi aizmirstas skaitļi un cipari. Tautisko deju možais ritms mūs visus tīksmināja un uzturēja visus jautrā omā. Par to mums jāpateicas Jirgena kgm. Viņš prata uzburt šos jautros motīvus. Kā piesiets viņš stāvēja pie muzicētājiem un neatlaidīgi dziedāja jautros motīvus, kamēr tiem instrumenti sāka paklausīt. Tautiskās dejas pamodās un visi nāca skatīties, kas sit taktī kājas un plaukstas. Senču jautrības ritmā ātri pagāja laiks. Tūristu sekcija un visi tūristi izsaka sirsnīgāko pateicibu Garkalnes pastm. Bērziņam, kas kā mūsu viesis, līdz ar mums ņēma dalību šai ekskursiju noslēgšanas vakarā — un mūsu čaklajām tūristēm — Tambaka un Kergala j-dzēm, kas vienmēr ir mūsu ekskursiju saimē, gadu no gada. Uz redzēšanos nākošajās ekskursijās!
Tūrisms
Pie jautājuma par Inčukalna viršāju apmežošanu
Baltijas mežkopji mūsu mežos
NEDĒĻAS NOGALĒ
1982.11.19 Rīgas Balss
Rīt atkal būs iespējams kārtot GDA ieskaiti tūrismā. Šoreiz maršruts atrodams pašā Rīgas pievārtē ar 1. autobusu jāaizbrauc līdz Baložkalnam. Tur pulksten 10 būs dalībnieku reģistrācija un pēc tam starts. Tālāk gar Brīvdabas muzeju (tie, kas vēlēsies, varēs to apskatīt) un Juglas ezera krastu uz Upesciemu. Vēl apmēram četri km jāveic pa priežu siliem, un tie tūristi, kas izvēlējušies visīsāko 10 km distanci, varēs novirzīties pa kreisi uz Baltezera staciju. Pārējiem jāturpina ceļš Ropažu virzienā. Tur beigsies 15 km distanca. Paši izturīgākie un uzņēmīgākie tūristi garām Venču ezeram varēs doties uz Alderiem, bet pēc tam gar Mazā Baltezera krastu uz finišu Baltezera stacijā. Viņi būs veikuši 25 km pa Pierīgas priežu mežiem un izpildījuši GDA ieskaiti, kā arī lieliski atpūtušies, un, ja vien nebūs aizmirsuši grozu, varēs to piepildīt ar sēnēm.
1937.10.01 Pasta-Telegrāfa Dzīve
Attiecībā uz K. Eiches pētījumiem Bukultu novadā, kas ietilpst Rīgas pilsētas mežu rajonā, man jāaizrāda, ka parauglaukumi (52 kv.) ir ierīkoti Venču ezera rajonā, kādus 4 km no
Ropažu stacijas uz Rīgas pusi. Šī ezera gultne atrodas uz aluviāla, t. i. pēclaikmeta,
slokšņu māla nogūluma. Šīs vietas augstums virs jūras līmeņa ir tikai ap 10 m, kamēr
Krustkalnos tas ir ap 40—50 m. Tātad gruntsūdens apstākļi šeit var būt daudz
labāki nekā Krustkalnos, tāpēc mēs arī šaubāmies, vai Bukultu pētījumu atzinumus varēs
izmantot Krustkalnos. Tādu pašu paskaidrojumu uz K. Eiches jautājumu varu dot
attiecībā uz Dreiliņu rajonu, tuvu pie Juglas ezera, kura ūdens līmenis ir vienā augstumā ar
jūras ūdens līmeni.
1938.08.01 Meža Dzīve
P. Delle
P. Delle
Caurbraucot Mangaļu, Ataru un Ādažu apgaitām un vērojot apkārtējo priežu mežu ainavas, ekskursanti nokļūst pie Mazā Baltezera. Šeit, sūkņu stacijā, kas apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni, atbraucēji gūst interesantu pārskatu par ūdens apgādes problēmām tagadnē un nākotnē. Ceļā tiek skārta arī pie Venču ezera esošā sudrablapsu audzētava «Zooloģiskā ferma Latvijā». Šī pirmā no vietējām sudrablapsu audzētavām savā pastāvēšanas laikā iekārtas ziņā pārdzīvojusi vairākas stadijas un patreiz daļa lapsu jau mitinās uz jauniem principiem iekārtotos būros. Lai apkarotu dažādas tārpu slimības, būrus vairs nenovieto tieši uz zemes, bet tagad lapsām jāstaigā uz paaugstinātas stiepuļu režģu grīdas.
1939.09.01 Meža Dzīve
Mūsu sudrablapsu ferma. Paju sabiedrība «Zooloģiskā ferma Latvijā", sakarā ar Latvijas ražojumu propagandas nedēļu, bij uzaicinājusi vietējos preses pārstāvjus uz viņas sudrablapsu fermas apskati pie Venču ezera, Ropāžu apkārtnē. Ferma atrodas skaistā jaunmežā uz ezera krasta, smilšainā vietā. Savu darbību ferma uzsākusi 1927. gadā ar 5 pāriem no Kanādas J.Daltona fermas importētām „Gastern Standard" sudrablapsām. Ferma sākumā atradās Seces pagastā, bet neizdevīgo apstākļu dēl tā tika pārcelta uz Ropažiem, kur no jauna vajadzēja izbūvēt visas saimniecības ēkas, kā arī visus vajadzīgos iežogojumus, ar parastām lapsu uzturas vietām, «sporta laukumu", izolācijas punktus un slimnīcas kamerām, kas prasījis no sabiedrības prāvus kapitāla ieguldījumus. Latvijas klimats sudrablapsu audzēšanai ir vairāk piemērots kā Vācijā un citās vairāk uz dienvidiem stāvošās zemēs, tālab arī izskaidrojams šī gada prāvais lapsu pieaugums, par apaļiem 100 proc. Fermā patlaban atrodas 85 sudrablapsas un arī dažas vietējās brūnās lapsas, ar kurām sabiedrība nodomājusi izvest krustošanas mēģinājumus. Katrai lapsai ciltsgrāmatā ir sava lapa, kurā tiek atzīmēti visi dati, kas zīmējas uz viņas ciltssākumu, kā arī sapārošanās un pieauguma dati. Lapsas fermā tiek loti stingri uzraudzītas un apsargātas, kādam nolūkam ierīkoti speciāli iežogojumi, pa kuriem, kā dienu, tā nakti staigā sargi, vairāku modrīgu un niknu vilku suņu pavadībā. Fermu vada sava aroda lietpratējs Pecholcs, kas Vācijā baudījis speciālu izglītību un arī praksē jau guvis labus panākumus. Sudrablapsu barošana tiek izvesta pēc noteiktas sistēmas un barības vielas mainītas sakarā ar dabas apstākļiem, grūtniecības periodu, kā arī sevišķi ādu nogatavošanās laikmetu — ziemā. Barība sastāv no jēlgaļas, zivīm, piena, olām, putrām, kviešu karašām, augļiem etc. 
Pie fermas atrodas arī plaša trušu audzētava, kas ierīkota ar to nolūku, lai lapsām zināmos laikmetos būtu svaiga gaļas barība uz vietas. Fermā atrodas arī prāvs pūlītis kaķeņu, kuru uzdevums ir bērnoties reizē ar sudrablapsām, lai tad uzņemtos vajadzības gadījumos dažu jauno lapsēnu zīdītāju lomu, ja īstās mātes to nespētu vai arī negribētu, kas nāk priekšā samērā ne visai bieži. Ievērojot lapsēnu lielo vērtību, ir jāpieliek visa uzmanība, lai tie neaizietu bojā savās mūža pirmās dienās, kad tie ir visvārīgāki. Tālab arī neparedzētiem gadījumiem rezervētas kaķenes, kas savu eventuālo audzinātāju lomu izpilda ar lielāko pašaizliedzību. Lapsu tēviņi no mātītēm dzīvo šķirti, katrs savos nodalījumos. Kopā viņi tiek laisti tikai pārošanās laikmetā, sākot ar janvāri. Par grūsniecības un atnešanās laiku — fermās tuvumā nelaiž nevienu svešu cilvēku vai dzīvnieku, lai lapsas nenervozētu un tām būtu pilnīgs miers un klusums. Šajā laikā lapsas apmeklē tikai viņu barotāji un apkopēji. Pieprasījumi pasaules tirgū pēc dārgajām, it īpaši sudrablapsu ādām, ir ārkārtīgi lieli un tie, sakarā ar pastāvošās modes prasībām, ar katru gadu pieaug. Londonas dārgādu tirgus, kas skaitās par pasaules dārgādu centrālo tirgu, spēj pieprasījumus apmierināt patlaban tikai 60—70 proc. apmērā. Agrākos — priekškara gados — vinš spēja apmierināt prasības pilnā apmērā, bet ar katru gadu šīs spējas mazinājās, jo pieprasījumi aug ātrākā tempā kā ādu piedāvājumi, kaut gan ar katru gadu vairāki desmiti miljoni dārgādu nāk no jauna klāt, pateicoties tam apstāklim, ka dārgādu zvēru audzēšana pusmāju stāvoklī ievērojami paplašinās un spēj laist tirgū aizvien lielākus ādu kvantumus. Mūsu sudrablapsu ferma ir loti priekšzīmīgi nostādīta un šajā zinā, kā arī sava plašuma ziņā, ieņem pirmo vietu jauno valstu vidū. Vaislas lapsu vērtība svārstās no 4—5000 latu. Fermā uzņem arī lapsas pansijā, par apm. 600 Ls lielu gada atlīdzību, kas ir visai parocīgi tiem, kas paši negrib atvērt savas audzētavas. Sudrablapsu audzēšana var dot it prāvus ienākumus no 50—150 proc. gadā. Sabiedrībai ir bijis jāpārvar lielas grūtības, kamēr ferma iekārtota un nostādīta tik priekšzīmīgā stāvoklī. Jānovēl viņai turpmākā darbā vislabākās sekmes, mūsu nacionālo bagātību vairošanā.
1930.10.01 Mednieks un Makšķernieks
Latvijas sudraba lapsu audzētava,
kuŗa tagad pārcelta uz Venču ezera krastu Rīgas v-bas Bukultu novadā.
Iekšzeme
1929.01.01 Meža Dzīve
«Salnas» 4. pārgājiens Rīgas pievārtē 21. novembrī pīkst. 8.17 ar Rīgas Valmieras vilcienu brauksim līdz Ropažu stacijai. Tālāk pa «Salnas» 4. pārgājiena maršrutu meža ceju līdz Venču ezeram. Gājiens turpinās pa skaistu paugurainu priežu silu. Iešana te patīkama; aizvējš, sausi meža ceļi un taciņas. Te nonākam pie Gaujas Daugavas kanāla. Tā ir daļa no gadsimtu mijā būvētās ūdensceļu sistēmas, kuras garums ir 26 km un ko agrāk izmantoja koku pludināšanai. Pārgājiens notiek Ādažu ciema teritorijā. Ciems atrodas Piejūras zemienē. Vietumis šeit vēl saglabājušās senā jūras krasta kāpas. Tās apaugušas ar mežu un kopā ar daudzajiem ezeriem veido skaistu, savdabīgu ainavu. Šie priežu sili ietverti Rīgas zaļajā zonā, tādēļ dabas aizsardzības noteikumi šeit jāievēro sevišķi stingri. Maršruta kopgarums ap 20 km, tas beidzas pie 6. tramvaja galapunkta.
Pārgājienu vada O. Ceriņš.
1982.11.19 Rīgas Balss
Garkalnes novadā atrodas kāds vareni ainavisks ezers, kas jo īpaši izceļas, ja uz to paraugās no putna lidojuma – lūkojoties no augšas, tas pārsteidz ar skaistu sirds formas saliņu. Venču ezers atrodas Baltezera sūkņu stacijas teritorijā. Šī teritorija ir liegta tūristiem.
Šis ezers ir tipisks mežezers ar skaidru un dzidru ūdeni. Vienā pusē ir smilšaina grunts, bet otra puse - purvaina.
Apkārt Baltezeram
Rīt atkal būs iespējams kārtot GDA ieskaiti tūrismā. Šoreiz maršruts atrodams pašā Rīgas pievārtē ar 1. autobusu jāaizbrauc līdz Baložkalnam. Tur pulksten 10 būs dalībnieku reģistrācija un pēc tam starts. Tālāk gar Brīvdabas muzeju (tie, kas vēlēsies, varēs to apskatīt) un Juglas ezera krastu uz Upesciemu. Vēl apmēram četri km jāveic pa priežu siliem, un tie tūristi, kas izvēlējušies visīsāko 10 km distanci, varēs novirzīties pa kreisi uz Baltezera staciju. Pārējiem jāturpina ceļš Ropažu virzienā. Tur beigsies 15 km distanca. Paši izturīgākie un uzņēmīgākie tūristi garām Venču ezeram varēs doties uz Alderiem, bet pēc tam gar Mazā Baltezera krastu uz finišu Baltezera stacijā. Viņi būs veikuši 25 km pa Pierīgas priežu mežiem un izpildījuši GDA ieskaiti, kā arī lieliski atpūtušies, un, ja vien nebūs aizmirsuši grozu, varēs to piepildīt ar sēnēm.
Koki nokaltuši un bojātos kokos krīt nost izēstas galotnītes. Priedes 120—150 g. vecas. SUDRABLAPSU PANZIJU, Inčukalna v-bā, pie Vangažu stacijas, ierīko ar saviem līdzekļiem norvēģu firma Geo. Hallers
Sudrablapsu farmā uzņem audzēšanai veselus, labi attīstītus un augstvērtīgākos eksemplārus no Norvēģijas sudrablapsu farmām. Līdz ar katru zvēru, pircējs saņem numurētu ciltsgrāmatas apliecību un attiecīgais numurs tiek arī piestiprināts pie farmā novietoto zvēru krātiņa, tā kā zvēru īpašniekam ir katrā laikā iespēja pārliecināties par to, kur un kādā stāvoklī ir viņa zvēri. Zvēri farmā skaitās kā pircēja īpašums. Katram dalībniekam, kurš piedalās vismaz ar vienu zvēru pāri, ir tiesības uz visu, farmā novietoto lapsu audzēšanas rezultātu sasniegumiem gadā, kaut arī šai laikā kāda dalībnieka lapsu mātes nedotu mazuļu pieaugumu, tad tomēr tādam dalībniekam viņa dala no koprezultāta ir nodrošināta. Panzijas gadā bojā gājušo zvēru skaits tiek aizvietots ar citiem, pirmām kārtām ar jauno pieaugumu. Visus farmā atrodošos pieaugušos zvērus apdrošina pret nāves gadījumiem uz farmas turētāja rēķina. Kaut arī viens vai abi zvēri nobeigtos, to īpašnieks dabū savu daļu no kopējā jaunā pieauguma sadalījuma. Slimības gadījumos zvērus ārstē uz farmas īpašnieka rēķina. Jauno lapsēnu savstarpējā sadalīšana notiek sekoši: līdz 1931. g. 1. sept. no farmas vadības katram dalībniekam rakstiski tiek paziņoti koprezultāti un sadalīšanas kvota. Reizē ar to tiek sniegts arī izsmeļošs ziņojums par pārdošanas izredzēm un cenām. Farmas līdzdalībniekiem ir priekšroka pie jauno lapsēnu iegādes. Starp vairākiem reflektantiem priekšroka tiek dota tam, kurš piedāvā augstāko cenu, bet ja piesolītās ccnas vienādas, tad pie sadalījuma ņem vērā to, ar cik vecajiem zvēriem katrs īpašnieks ņem dalību.
 |
| Geo Hallers sudrablapsu farma Vangažos. |
Uz dalībnieka vēlēšanos, panzijas farmai pienākas pārdot, bez kādiem atvilkumiem, jaunos lapsēnus vai ādas, kā iekšzemē tā arī ārzemēs, izmaksājot dalībniekam brutto ieņēmuma summu. Dalībniekiem, kuri vēlētos vēlāk ierīkot paši savas farmas, ir tiesības uz bezmaksas padomu saņemšanu, kā arī priekšroka pie zvēru kopēja-uzrauga zināšanu iegūšanas. Gada rēķinus noslēdzot, okt. nov. 1931. g., dažādu izdevumu segšanai, panzijas farma saņem dalu no izaudzēto lapsēnu skaita. Panzijas farmai pienākās turēt piedzīvojušus, krietnus sava aroda pratējus zvēru uzraugus un kopējus — norvēģus, kuri saņem noteiktu atalgojumu un zināmu % no panzijas farmas saņemtās pelņas. Firma Geo. Hallers pārdod viņu zvēru pāri, kuriem iepriekšminētās īpašības, par Ls 4500. Panzijas uzturam par 1 gadu līdz okt.nov. 1931. g. jāmaksā Ls 1000, tā tad kopā Ls 5500, no šīs summas puse maksājama pie iepirkšanas, bet otra puse līdz 1931. g. 1. okt., vai arī, uz vienošanās pamata, līdz vēlākam laikam. Panzijas līgums derīgs uz 1 gadu, t. i. līdz okt./nov. 1931. g. Līguma pagarināšana uz turpmāko gadu jānokārto līdz 1931. g. 1. sept. Jāpieņem, ka uzturēšanas izdevumi panzijā turpmākos gados pazemināsies. Rēķinot tikai oficiāli statistisko pieaugumu Norvēģijā — 3,5 lapsēnus no viena pāra, pārdodot tikai ādās var iegūt: par 3,5 lapsēniem (caurmērā Ls 800,—) Ls 2800,—, atskaitot daļu panzijas farmai — Ls 700,—, pelņa Ls 2100,—, jeb apm. 40% no ieguldītā kapitāla. Pārdodot pusi lapsēnu audzēšanai un pusi ādās, rēķinot pēdējo vērtību par 25% zemāk, var iegūt: par 1,75 lapsēniem (ā Ls 1750,—) Ls 3062,50, par 1,75 lapsu ādiņām (ā Ls 600,—) Ls 1050,—, atskaitot % panzijas farmai — Ls 1028,12, pelņa Ls 3084,38, jeb apm. 60% no ieguldītā kapitāla. Pārdodot visus lapsēnus vaislai var iegūt: par 3,5 lapsēniem ( Ls 1750,—) Ls 6125,—, atskaitot daļu panzijas farmai — Ls 1031,25, pelņa Ls 5093,75, jeb apm. 90% no ieguldītā kapitāla. Pieaugot interesei sudrablapsu audzēšanā, jāpieņem ka audzējamiem lapsēniem noņēmēju netrūks. Šī ir jau otrā sudrablapsu farma Latvijā, jo pirmā farma, arī Inčukalna v-ba, pie Venču ezera jau pastāv no 1925. g. Kažokzvēru audzēšana nav veca. Norvēģijā pirmais tīrasiņu sudrablapsu pāris ievests 1913. g., 1926. g. ciltsgrāmatās uzņemto zvēru skaits bija 2735, bet 1929. g. jau ap 30.000. leskaitot š. g. jauno pieaugumu sudrablapsu kopvērtību Norvēģijā rēķina vairāk par 100 milj. latu. Norvēģijas sudrablapsu audzētāji kā pirmie Eiropā apvienojušies Norvēģijas sudrablapsu audzētāju savienībā, kuras noteikumu un ciltsgrāmatu vešanu uzrauga un kontrolē zemkopības ministrija. Savienībā apvienotas visas 3600 zvēru farmas ar apm. 70.000 sudrablapsām. Vaislai un ādām nolemto zvēru šķirošana tiek stingri kontrolēta no zemkop. ministrijas ieceltiem inspektoriem, kādi pašreiz ir ap 30. Ņemot vērā, ka farmās audzēto zvēru ādas dod tikai apm. 5% no kopējā zvērādu patēriņa gadā, nav jābaidās no pārprodukcijas, it īpaši vēl tādēļ, ka savvaļā medījamo kažokzvēru skaits strauji samazinās. Z. A. S. V. farmās ir apm. 150.000 sudrablapsu, neieskaitot citus kažokādu zvērus, Kanādā ap 100.000 sudrablapsu un tomēr Z. A. S. V. ieved kažokādas par apm. 130 milj. dollāru. Novērojumi pierādījuši, ka tikai augstvērtīgi vaislas zvēri no solīdām audzētavām, piedzīvojušu lietpratēju uzraudzībā, devuši vislabākos sasniegumus. lepriekšējos principus ņēmusi pamatā arī Geo. Hallera firma, ierīkojot panzijas farmu Latvijā. Šo firmu Latvijā reprezentē konsuls B. Šattenšteins (agrākais Latvijas konsuls Norvēģijā). Firma pēdējos gados organizējusi lielāku skaitu farmu ar apm. 900 lapsām pie apm. 3 milj. latu kapitāla ieguldījuma. Norvēģijā pēdējos 5 gados, caur kažokzvēru audzēšanu, tautas ieņēmumi pavairojušies par apm. 70—80 milj. latiem un arī Latvijā ir vislabākās izredzes individuāli, kā arī tautsaimnieciski tamlīdzīgā veidā uzlabot bilanci.
Apskats.
1930.10.01 Meža Dzīve
================= 2019.g. ================
===
