Ar laika slāpi <>

AR LAIKA SLĀPI

«Ādaži» ir viens no Rīgas sliekšņiem. To slidenums sen zināms — atbrauc ģimenīte ar dažiem čemodāniem. Iztapīgi iejūk piedāvātajā darbā, bet rudens vakaros jau vēro lielpilsētas uguņu izgaismoto pamali. Vēro vienu, divus vai trīs gadus, līdz pieripo smagā automašīna un jauno iedzīvi aizvizina vilinošajos pilsētas reklāmu labirintos. Un tad atkal ir jābalso par kāda izslēgšanu no kolhoza un par kāda cita uzņemšanu kolhozā. Jābalso bieži vien par veselu sarakstu. Bet tādi saraksti var saimniecību pārvērst par caurstaigājamu pagalmu, kurā paliek tikai nevīžīgu soļu iemītas pēdas. Kā šo caurplūdi aizturēt? Šī problēma tad arī kādreiz galvenokārt nodarbināja bijušā valdes priekšsēdētāja Josifa Kukieļa un viņa domubiedru prātus. Vispirms vajadzētu rast iespēju, lai kolhoznieku izpeļņa kā nakts pret dienu neatšķirtos no Rīgas uzņēmumu strādnieku izpeļņas. Tā katra ar savu sāpi dzima palīgnozares kasei un cilvēku nodarbināšanai ziemas mēnešos. Tas bija nepieciešams, lai varētu noturēties pret interešu straumi, kas vienmēr plūdusi pilsētas virzienā un nepilnu 25 kilometru attālumā kļūst sevišķi stipra. Sākotnējā rūpe par blakusražošanu, kas ar gadiem, iespējams, pārauga sava veida azartā un pārspīlējumos, paņēma Josifa Kukieļa enerģiju un veselību pa šūnai vien.

PIRMAIS ATSKATS ... 

Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieku Albertu Kaulu izsauca partijas rajona komitejas pirmais sekretārs. — Kukieļa veselība, kā redzi, sāk pamatīgi streikot. Ko tu ieteiktu kolektīvam viņa vietā? Pēc šī jautājuma iestājās neveikla pauze. No «Ezerciema» uz parvaldes priekšnieka krēslu viņš, Kauls bija atnācis ar neoficiālu norunu ka pēc pāris gadiem tiks atpakaļ uz kādu saimniecību. Un tagad šāds jautājums. Tātad — nekā, būs jāsēd tepat... Vilšanās brīdis laikam bija tik karsts, ka sekretārs to nevarēja nepamanīt. — Kā tu skaties, ja mēs ieteiktu biedru Kaulu? Vēl viena karsta šalts! Tikai pēc trim gadiem Alberts Kauls atzīsies: — Darbs pārvaldē ir interesants, bet tu tomēr neesi saimnieks. Viņš gribēja saimniekot. Un 1974. gada jūnijā pilnvaroto sapulce, kur nolasīja slimā Josifa Kukieļa labu vārdu ceļamaizes vēstuli, ādažnieki par Kaulu pacēla rokas. 

. . . Jauna slota tīri slauka. Šī tautas gudrība nav no gaisa paķerta. Tāpēc ādažnieki jauna priekšsēdētāja pirmos soļus gaidīja visai piesardzīgi. Nebija vairs noslēpums, ka «Ezerciemā» no viņa gan šķīrušies ar dziļām nopūtām. Kā no enerģiska vadītāja, kurš ātri kļuvis par savējo pat grūtajā 1972. gada rudenī. «Ādažos» zināja, ka Kauls tur pratis saliedēt divus apvienoto kolhozu kolektīvus, padarīt bagātāku gan saimniecības rēķinu bankā, gan katra ģimenes budžetu. Tātad ir saprašanās, un ir saprašana. Ja vien rajona lauksaimniecības pārvaldes priekšnieka amats pēc tam nav piepūtis vaigus, kas pēc pēkšņiem paaugstinājumiem dažreiz gadās. Par krēsla ietekmi ir grūti spriest. Vismaz Kaula amata kāpnes neliecināja, ka viņš ar abām rokām turētos pie kāda sēdamā. No komjaunatnes rajona komitejas pirmā sekretāra amata aizgāja uz dažu izpratnē tādu kā pažobeli — vēl prom aiz Vidrižiem. Tur viņu ievēlēja par kolhoza «Ļeņina ceļš» priekšsēdētāju. » 

OTRAIS ATSKATS ... 

Viņš, pēc vīru sprieduma, jauniņš. Vīri ar sirmiem bārdas rugājiem un daži ar aizlūzušiem likteņiem ievēlēja, bet saimniecība kā piemircis baļķis — tik tikko peld. Nosaukuši skaņi par "Ļeņina ceļu". Taču vecie nīgri smīn: — Redz vellos, kurp šis ved... Sak, saproti, jaunekli, kā gribi: par darba dienu tikai piecdesmit kapiķi iznāk. Jau pēc gada vidēja izpeļņa palielinājās līdz trim rubļiem! Tāpēc Kauls pēc diviem gadiem ar padarīta darba apziņu varēja braukt uz Viļņas augstāko partijas skolu. Pēc tās, kā zinām, nāca «Ezerciems». . . . Lai gan Kaulu par sava amata mantinieku Kukielis bija uzdomājis jau 1972. gadā, lai gan sapulcē nolasītā ieteikuma vēstule tika uzņemta ar aplausiem, tomēr pirmās atbalsis «Ādažos» bija nepārprotamas. — Nav jau mūsu Vecais, nav. Gan te patīrīs ... 

Sava rīcības programma atnācējam, bez šaubām, bija. Savādāk pieaudzis vīrietis tādu pagriezienu dzīvē nedarītu. Sevišķi aplami to gaidīt no Kaula. — Taču iegaumē, ka «Ādaži» nav nekāds nulles cikls! — viņu pagriezienā brīdināja. — Tur ir savi favorīti. Un tomēr viņš izlēma rīkoties diezgan krasi. Vai tad ir normāli, ka tāda daudznozaru saimniecība republikas sabiedrības priekšā gadiem ilgi atradusies it kā zem necaurspīdīga matētā stikla kupola? Kad pienācīgi jāuzņem kāda ārzemju delegācija, tad limuzīnu riepas bieži aizšvīkst arī uz «Ādažiem». Visi zina, ka tur viesus uzcienās gods godam un katru svārstīgo pratīs ar padarītā realitātēm pārliecināt par kolektīvās lielsaimniekošanas priekšrocībām. Padomāsim — ap simts delegāciju gadā. Tātad vai katru trešo dienu tuvi un tāli viesi. Kad instancēs atkal iereģistrēta kārtējā sūdzība, turp brauca kārtējā komisija, revīzija. Tas viss notika tādā kā zemtecē. šķietami klusām, tikai pa retam izmetot virspusē intriģējošu burbuli: — Šie tur atkal ir savārījuši kādas ziepes ...

Sliktākais tas, ka tādi tumšu aizdomu lēveri apēno ne , tikai kādu vienu, trīs vai desmit cilvēkus, bet ar laiku it kā izolē visu kolhoza kolektīvu. Un šāda situācija pamazām slidina uz trunēšanu. — Mēs, lūk, tādi esam. Ko Jūs padarīsiet? — Ko Kauls tur padarīs, pie pilna galda aizgājis? «Ādaži» nav «Ezerciems». Katram vadītājam ir savs organizatora un administratora rokraksts. Josifam Kukielim bija nepieciešama klātbūtne. Tiešs kontakts, pārskatāmība. Vajadzība pašam uzņemties atbildību. Šķiet, ka līdzīgs vadīšanas rokraksts ir arī, piemēram, Arturam Čikstem «Nākotnē».

 

TREŠAIS ATSKATS 

— Jūs pasakiet, kas šodien ir kolhoza priekšsēdētājs? — vienreiz, emocionāli uzkūries, Čikste noprasīja žurnālistam un, pēc kārtas atliekdams pirkstus, tūlīt sirdīgi sāka skaitīt: Sagādnieks un vecmāte, miertiesnesis un dispečers. ugunsdzēsējs, apstāvētājs, cilvēks, kuram no visām pusēm var noņemt skalpu ... Bet, saprotiet, ir arī saimniecība jāvada! . . . Taču vai kopumā visvarētāju direktoru un priekšsēdētāju laiki jau nav pagājuši? Vai saimniecības vadītājs ciemā tagad ir vis-viszinošākais, vis visizglītotākais un reizē vienīgā autoritāte? Viņam blakus dzīvo un strādā vairāki tikpat izglītoti kolēģi saimniecībā, strādā skolotāji, kuru humanitārās zināšanas ciema sabiedriskajā dzīvē ieauž neaizstājamus pavedienus. Tāpēc pienākumu sadale, specializācija kļūst arvien aktuālāka ne tikai lauku ražošanas, bet arī vadības jomā. Ieradumam allaž ir liels spēks, tāpēc tas dažreiz jālauž.

1. AR LAIKA SLĀPI

1978.04.23 Cīņa I. Bite ⏳⏳⏳

Mēs tagad esam ļoti jūtīgi. Elkoņa piebikstījums pilnā autobusā, neapsveicināšanās ceļā uz ciema veikalu, saspringtāks skatiens kāda sapulcē vai atklātāk izmesta humora atsperīte — tūlīt sākam tulkot, kas viņam ir aiz ādas? Tā laikam ir nervu uzkurbulētība. Jo nekas tik stipri nepielīp kā šaudīga nervozitāte, nenoteiktība cilvēku darba attiecībās. Un tad katru pārmaiņu — sevišķi lauku cilvēks, kas pēc dabas joprojām ir konservatīvāks — uztver adataini. pat pārvērtību īsto cēloni nezinādams. Kad vadības grožus «Ādažos» pārņēma Alberts Kauls turienieši, protams, nezināja par viņa rokasgrāmatas esamību. Nezināja, ka grāmata numur viens — Viļņas augstākās partijas skolas studiju biedra atstāta, ādas apvalkā ietērpta — grāmata par racionālām vadīšanas metodēm un stilu aptuveni Andreja Upīša lielāko romānu biezumā atnācējam ir gandrīz kā talismans. Cilvēki redzēja un dzirdēja tikai jauno patiesību: — Kauls sev un trim vietniekiem uzreiz noteicis pieņemšanas dienas un stundas . . . Pirmā etiķete gatava: kundzisks birokrāts. Bet atnācējs vēlējās tikai elementāru kārtību, lai cilvēki netekalē apkārt kā skudras. Lai viņiem velti nav jādirn aiz vadītāju durvīm, lai, izgājušo vai aizbraukušo priekšsēdētāju gaidot, vīri pīpēdami stundām ilgi nestutē kantora durvju stenderes. Pirmo etiķeti vēl krāsaināku padarīja nākamais noteikums. Katrs priekšsēdētāja vietnieks ikdienā vada un atbild par savu dzīves un darba nozari. Jānim Leicim tā ir lauksaimniecības ražošana. Teodoram Rubenim — palīgnozares. Dainai Dzirkalei — kultūras, audzināšanas jautājumi un visai ietilpīgie kolhoza partijas komitejas sekretāres pienākumi. Ja ļaudis par katru sīkumu taisnā ceļā ies pie priekšsēdētāja, tad tādā lielā daudznozaru saimniecībā aiz viņa durvīm vienmēr būs rinda. Un ko stratēģijas labā varēs izdarīt pats kabineta saimnieks? Tāpēc noteica, ka lietas vispirms jākārto ar tiešajiem priekšniekiem iecirkņos un cehos. Tikai galīgas nesaprašanās gadījumā vajag pieteikt vizīti pie Kaula. Toties tad būs nolikta ne vien stunda, bet arī minūte — bez nervozēšanas un zemē nomesta laika. Diemžēl daudzi to saprata kā barikāžu likšanu. Un šī uztvere aizlidoja tālu pār «Ādažu» robežām. Aizlidoja ar visu piekabināto apzīmētāju komplektu: formālists, lepns, iedomīgs, godkārīgs... — Mēs visi esam mazliet godkārīgi, bet kāds tam sakars ar zināmas kārtības noteikšanu? - Kauls paraustīja plecus. — Ar pļāpāšanu nekur nevar tikt. Cilvēku domāšana dažkārt met savtīgas cilpas. Pieņemšanas stundas dažs labs pasteidzās nokrustīt par demokrātisma ierobežojumu. Tajā pašā laikā Kaula ieteikums turpmāk iekļaut valdē nevis galvenos speciālistus, bet vairāk biedru no ražošanas — atkal nebija pa prātam. To uztvēra kā atstumšanu. Un šajā gadījumā par demokrātiju vairs nebilda ne vārda, lai gan pamats būtu vistiešākais. Kauls nepieder pie tiem, kuri demokrātiju uzspēlē izrādīšanās dēļ. Viņš domāja par pārvaldīšanas svirām un lietderīgumu. Kad valdei izrauga galvenos speciālistus, tad sēdes iznāk pēc principa: paši pūta, paši dega. Šoreiz es nebalsošu pret tevi, nākamreiz tu nebalsosi pret mani. Lai tas priekšsēdis lec kaut vai no ādas laukā. Rezultātā cieš prasīgums Vai arī — valdes sēdes pārvēršas par garu garo izrunāšanos, kas beidzas ar savstarpēju kompromisu. 

— Atceraties piecdesmitos gadus? Vīru spriežas ilga līdz pusnaktīm. Piepīpēts — cirvi var pakārt, bet skaidrības nekādas. Ir jābūt tā: ja reiz sasaukta valde, tad tās lēmumam kādā kolhoza dzīves jomā jāatstāj būtiskas pēdas ilgākam laika posmam. Tāpēc sēžu galveno tematiku plāno veselam gadam. Šajā plānā ir atzīmēts kurš valdes loceklis attiecīgo jautājumu gatavos un kurš speciālists sniegs pārskatu, kurš, ja vajadzīgs problēmas padziļināts pētījums, būs līdzziņotājs. Tā ir tagad. Pašā sākumā dažs labs turpināja izklāstīt pašatskaites. Un tad Kauls bez kautrēšanās pārtrauca: — Runājiet, lūdzu, par būtību! Uz aprakstītā papīra būtības, protams, nebija. Ziņotājs neveikli saminstinājās, tad dusmīgi piesarka: — Es nesaprotu, ko Jūs gribat? Bija arī tādas reizes, kad priekšsēdētājs pilnvaroto sapulcē piecēla kādu galveno speciālistu: — Pastāstiet sapulcei par savas nozares perspektīvu! Speciālists klāsta, kas jāsēj, cik jāsēj un cik jāizkuļ. Bet Kaulam iekšā viss vārās: — Ar tādām patiesībām aizkavēt pilnu zāli? Tā neies! Un negāja arī. — Tā ir tīša konfliktu meklēšana. — zūdījās speciālisti. — Pat skolā nevienu neceļ augšā bez iepriekšēja uzdevuma. Skaņu viļņi aizšūpojās kā pēc dīķī iemesta akmens. Pat neitrālie nesapratnē raustīja plecus. — sak, tiešām — ko viņš īsti grib? Taču visi galvenie gan zināja, ko Kauls grib, jo savu rīcības programmu viņš izskaidroja jau pašā sākumā: atklātību darbā bez izlikšanās un diplomātijas līčločiem; sīki pārzināt stāvokli savā nozarē balstoties uz jaunām idejām iezīmēt nozares attīstības perspektīvu. Vairāk zinošas patstāvības!  

CETURTAIS ATSKATS ... 

- Pārvaldē viņš arī dažiem likās kundzisks. Patiesībā Kauls ļāva strādāt patstāvīgi tikai ar vienu noteikumu — ja izdomāts darāmais, Kauls noteikti jāinformē. Un kā savādāk? Saimniekotājam jāzina - teica agronoms Visvaldis Pirksts, kurš tolaik strādāja Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldē. Kad vidējā graudaugu raža svārstās ap četrdesmit centneriem, tad dīdīties tikai par sējas termiņiem, par kūtsmēslu tonnām ir amatnieciskums. Jādomā, kādas augstražīgākas šķirnes dabūt, kādu komplekso mēslojumu kurai kultūrai izmantot nākotnē. Jādomā, jālasa. Jākonsultējas ar zinātniekiem. Tas viss tika pateikts jau kopstrādāšanas pirmajās dienās. Jo Kauls ir pārliecināts, ka katram galvenajam speciālistam nozares attīstība kaut vai nakts vidū jāzina kā reiz rēķins. — Ja kāds tiešām nevar tikt līdzi laikam, tad lai ienāk, parunāsim, ko darīt. — teica priekšsēdētājs. Un pārprast viņu toreiz nevarēja. Kā domāja, tā pateica, jo nespēj samierināties ne ar kāda negribēšanu, ne arī ar nevarēšanu pārkārtoties. —Ja ko dari, tad dari vai godīgi padodies, — tāds ir Alberta Kaula kredo. Viņam iebilda: — Jāļauj cilvēkiem pārorientēties. Pat apavam jāpamirkst, kad tajā iedzen lielāku liesti. — Jūs, saprotiet, mīņāties nav vienkārši laika! — viņš atbildēja savu. 

2. AR LAIKA SLĀPI 1978.04.25 Cīņa I. Bite

⏳⏳⏳

Alberts Kauls ir par domu ātrāku apriti kad nauda rēķinā ir, ir jau ciešams materiālais pamats, tad ideju trūkums nedrīkst kļūt par bremzi. Idejai, iecerei vienmēr jāskrien vismaz kilometru pa priekšu, lai cilvēkiem, kolektīvam būtu pēc kā tiekties.

PIEKTAIS ATSKATS ... 

Šo dziņu lieliski izteicis Nopelniem bagātais skolotājs G. Špungins: «Par laiku cilvēki runā dažādi. — Laiks ir mūžīgs. — saka viens. — Laiks ir mirklis, — atzīst otrs. Vairums ļaužu uzskata, ka viņiem laika nekad nepietiek. Ko darīt? Varbūt dārgās dienas, stundas un minūtes glabāt seifā vai dziļā pazemē? ... Diemžēl tas nav iespējams. Laiks jāglabā ar apzinīgumu un organizētību. Jo lielāka cilvēka iekšējā organizētība, jo stundas it kā kļūst ietilpīgākas.» Viens no Kaula pazinējiem sacīja: — Nevar teikt, ka priekšsēdētājam būtu viegla galva. Tā, nudien, nav. Bet, ja viņš kam ķeras klāt, tad urbjas, kamēr izurbjas cauri. Tādi cilvēki, droši vien daudz sāpīgāk izjūt laika vērtību. Tāpēc Kaula tiekšanos pēc stundu un minūšu ietilpības var saprast. Pretējā gadījumā kādreizējais Jelgavas arodskolēns nebūtu pēc gadu, darba un skolu kāpēm ticis līdz aspirantūrai. Nespriedelēsim par cilvēku iedzimto kūtrumu. To var ārstēt ar ražošanas kārtību un ritmu, kas ieinteresē līdzdarbībā. 

Bet šo ritmu var izveidot tikai speciālisti. Tāpēc, runājot par tuvākajiem palīgiem, priekšsēdētājs saka. — Jo lielāka būs atdeve, jo vairāk saskanēs mūsu domas. Par to gādājot, «Ādažos» rūpīgi studē sacensības partneru pieredzi Igauņu pusē. Domā, kā ražošanas vadītāju izpeļņu padarīt tieši atkarīgu no viņu saimniekošanas gala rezultāta. Bet toreiz, 1975. gadā, kad Kauls runāja par tikšanu līdzi laikam, daži viņam aiz muguras, aiz sienām un aiz durvīm niknumā purpināja: «Nu. pagaidi! Atradies, kas mūs te regulēs . . .». Un kā pārziedējušas papeles plūkas gan anonīmās, gan parakstītās sūdzībās paklīda melu pīlītes . . . «Viņam pie Baltezera ir slepus uzcelta vasarnīca.» «Mūsu priekšsēdētājam ceļ villu pie Gaujas.» Un tā joprojām. Kādam gribējās, kā mēdz teikt, cilvēku sasmērēt, izsist no uzņēmības orbītas, sapluinīt nervus. Tāpēc kādu vēstuli aizmuguriski adresēja pat PSKP XXV kongresam. Tas nekas, ka vasarnīcas Kaulam nekad nav bijis, ka pie Gaujas necēla villu, bet gan kolhoza bišu dravas laboratoriju utt. Galvenais — palaist smaciņu . . . — Nu, un kā iznāca? — Jautāju. — Kā varēja iznākt? Pati kongresa norise un tā dokumenti viņiem izsita ieročus no rokām. — Kauls negribīgi atbildēja. Vai tas nav paradokss? Par Kukieli rakstīja tāpat! Tāpat brauca komisijas, šo un to atklāja, taču tas neskāra priekšsēdētāju personiski. Par Kaulu tas pats, tikai ar atšķirīgām niansēm: viņš ir pārāk jauns, lai mēģinātu tam pierakstīt nedarbus, teiksim, kara laikā. — Tās visas ir muļķības. Ļaujiet cilvēkam strādāt! — komisijai pateica kolhoza labākā slaucēja Elza Mitriķe. Un Kauls strādāja, tikai, aizbraucot mājā, reti kad pasmaidīja. Arī par to aizmugurnieki bija parūpējušies. Tomēr laika izjūtu jaunajam priekšsēdētājam atņemt neizdevās. Braucot pie sacensības partneriem uz Kirova kolhozu Igaunijā, valdes sēde notika autobusā. Vīri mazliet paburkšķēja par sauso ceļu, bet tukšu stundu nebija. Toties tajā reizē, kad Kauls visu delegāciju ātrāk nekā dažiem gribētos piecēla no bagātīgā mielasta galda, viņu nesaprata. — Kā tad tā? Es pat balzamiņu nepaspēju kolēģim atdot .. . Citiem vārdiem — kas tā par saistību pārbaudi bez gruntīgas piesviķošanās? Kauls neteica: nē, nedrīkst! Viņš teica, ka atceļā vēl jāpaspēj apskatīt viens no vislabāk izveidotajiem kaimiņu ciematiem un tāpēc jābrauc. Bet nākamajā rītā pats pārbaudījis, vai visi vakardienas ceļinieki ir uz strīpas, darbā. 

Un, ja kāds tādu rīcību nosauc par drakonisku, tā ir viņa darīšana — bez cēloņa taču paģiru nav. Cīņa par stundu ietilpību bija arī brauciens ekskursijā ar kuģi. Biļetes nopirka visam «Ādažu» kolektīva ziedam uzcītīgākajiem, veiksmīgākajiem. Un tieši šajā braucienā jūrā valde un partijas komiteja izraisīja kopīgu sarunu par kolhoza ļaužu saistībām desmitajā piecgadē. Nebiju brauciena aculiecinieks, bet visi saka: «Ja Jūs zinātu, cik interesanti!» Interesanti nevis tāpēc, ka varētu lepoties ar iztukšotā šampanieša vai konjaka kastēm, sak, lai redz — te vaļojas ādažnieki! (Jā, daži mēdz atgriezties mājup arī ar tādu pacēlumu.) «Ādažu» vīri un sievas pārbrauca krastā ar izstrīdētu un oficiāli nobalsotu apņemšanos šo piecgadi izpildīt četros gados. Atbrauca ir labi atpūtušies. Ir vērtīgas atziņas izsijājuši, jo ceļā viņus pavadīja arī lauksaimniecības zinātnieki. Pavadīja domas par saimniecības rītdienu. . . . Bet atgriezīsimies pie kolhoza valdes, kurā tukšu krēslu parasti nav. Traktorists Ivans Bukins grūtos brīžos neskatās pulkstenī. Priekšsēdētāja uzvārda brālis traktorists Zigfrīds Kauls. Lopkopējas, bijušais pirmā iecirkņa priekšnieks Heinrihs Ūdris, tagad pensionārs, dārzniece galvenais agronoms, Alberta Kaula visi trīs vietnieki. Tāds ir valdes sastāvs. Izskatāmie jautājumi ir tikpat daudzpusīgi, pat kolhoznieku atvašu sekmību skolā neaizmirstot — Vai biedri, kas strādā tieši ražošanā, spēj lietpratīgi līdzi lemt? — apjautājos — Bet viņi jau nenāk  uz baznīcu, kad cilvēks nezina, kādus pātarus mācītājs šoreiz skaitīs. Katram mājās ir tematiskais plāns. Katrs par kaut ko atbild. Un no līdzziņojumiem racionālo kodolu var izlobīt pat nejaušs ienācējs. Turklāt īpašos vāciņos katrs saņem lēmuma projektu ar visu nepieciešamo izziņas materiālu ... Ja valde spriež, piemēram par kolhoza ciemata un viensētu labiekārtošanu, tad lēmums ir rīcības programma ilgākam laikam. Ja runā par kultūras dzīvi, sportu un audzināšanas darbu, tad analīzē visu kompleksi. Dinamiskumu, rezultātus! Tādi ir sarunu kritēriji. Ne velti divus mēnešus iepriekš izziņoja sēdi, lai izrunātu pieņemto lēmumu izpildi kopš 1975. gada. — Kāpēc devām tādu laiku? — Kauls pārvaicāja. — Ar sodiem mētāties nav māksla. Divos mēnešos vadītāji var ne tikai atsvaidzināt atmiņu, bet arī piemirsto padarīt. Un tas ir galvenais. Raksturīgi, ka valdes sanākšana dažreiz nemaz neatbilst vārdam «sēde», jo tā notiek lietišķi iepazīstoties ar sacensības partneru studēšanas cienīgiem objektiem. Tā notiek arī pašu būvlaukumos Bet it bieži, izskatījuši kādu problēmu kantorī, valdes locekļi kāpj automašīnās un brauc uz kādu iecirkni pārbaudīt zemkopības kultūru vai kārtību fermās. Tā ir kontroles cirkulācija. — Par mani vai iecirkņa priekšnieku kāds, iespējams, var vēl pasmīkņāt, bet par valdi kopā neviens.

3. AR LAIKA SLĀPI
1978.04.28 Cīņa
I. Bite

⏳⏳⏳

SESTAIS ATSKATS ... 

Kāds "Cīņas" ārštata autors, kas lauksaimniecībai atdevis vairāk gadu nekā Kauls, ar patiesu apbrīnu sacīja: — Neatceros, vai tas bija vēl "Ļeņina ceļā" vai jau "Ezerciemā", bet viņš mani burtiski sašāva ar saviem avīžu un žurnālu izgriezumiem. Rāda vienu paciņu par vienu tēmu, rāda otru paciņu par citu tēmu un tad saka "Redzi, te ir tavs artiķelis." Tas ir raksturs! Tur jābūt pašdisciplīnai. — Jā, ir tāda lieta, — atzinās pats vainīgais. — Tur man sieva ir tā kārtotāja. Bet kā jūs domājat, vai tad ar Lāčplēša ielas skolu vien varēja vīrus pārliecināt, kā noregulējama, teiksim, sējmašīna? . . . Jānim Blūmam Saldus rajona «Jaunajā komunārā» kabinetā tālruņa aparāta nemaz neesot. Alberts Kauls tur pretī bez tā justos kā zivs uz sauszemes. Kad kolēģis no kāda republikas tālāka rajona ir uzmetis lūpu — esot izbraukājis «Ādažus», bet pašam neticis klāt — Kauls atpleš rokas: — Bet priekš kā tad ir telefons? Būtu vispirms piezvanījis, visu norunātu kā divdesmitā gadsimta otrajā pusē pieklājas . . . Par visu vairāk viņš, šķiet, necieš haosu, aritmiju. 

Tālab pārvaldes aparātā ir panākta diezgan strikta sistēma. Ja vien pats ir saimniecībā, tad ik nepārdienu pie viņa sanāk uz tēju — vārda tiešā nozīmē — visi trīs vietnieki un jaunais celtniecības priekšnieks, un tad pie kūpošā dzēriena notiek neoficiālas pārrunas par ikdienas plusiem un mīnusiem. Katrs priekšsēdētāja vietnieks reizi nedēļā noteiktā dienā bez Kaula klātbūtnes tiekas un izrunā aktualitātes ar savas nozares apakšvienību vadītājiem un speciālistiem. Bet vienreiz mēnesī notiek kopējas ražošanas sapulces, kurās speciālistiem izvirza konkrētas prasības Jau valdes priekšsēdētāja līmenī. Sistēma. Pirmajā brīdī varbūt tiešām var iesaukties: «Kas par hierarhiju!» Taču informācijas apritei jāpulsē. Ir jābūt rīcības skaidrībai un iespējami pilnīgākai kopsakarībai. «Ādažos» gada ienākumi svārstās ap 15 miljoniem rubļu. Celtniecības vajadzībām vien šajā laikposmā tur izlieto divus miljonus. Kad ir tāds ražošanas vēriens, tad gulēt uz ausīm neviens nedrīkst. Tad pati par sevi ir saprotama prasība: katra iniciatīvu padarīt par obligātu, vidējā posma speciālistus ieskaitot. Un tad arī kontrolasistentei ražošanas sapulcē ar pilnām tiesībām var uzdot šķietami retorisku jautājumu: «Ko Jūs darāt? Ak noņemat fermās piena analīzes. Bet jūsu noteiktais tauku saturs taču nesakrīt ar pienotavā ierakstīto!» Viņai jāatzīst — nesakrīt. Bet kuram gan viņas vietā būtu jānoskaidro starpības cēlonis — Jums pašai. Ja reiz esat KONTROLasistente! Vai, piemēram, dārzniecība. Gadā tā dod vairāk nekā miljonu ienākuma. Iespaidīgi, vai ne? Bet pelņa salīdzinoši — uzpirksteņa lielumā, tikai pāri par simttūkstoš rubļiem. Tātad kaut kas tur nav kārtībā. Acīmredzot būs jāskata valdē .. . Kauls teica: , — Mēs nenoliedzami esam relatīvi bagāti, bet tieši tāpēc nedrīkstam pieļaut tādus labas laimes gājienus, kādus, protams, labu gribot, izdarīja koknesieši ar karuseļfermu. Atklāti sakot, tā bija veikli ieprecināta avantūra. Nē, «Ādažu» priekšsēdētājs nav pret vajadzību eksperimentēt. Ar pētniecību kolhozā nodarbojas bioloģijas zinātņu kandidāte agronome Daina Malceniece. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas aspirants kolhoznieks Donāts Janevics. Kolhozā strādā vēl citi speciālisti ar zinātniskajiem grādiem. Augstākā un speciālā izglītība šajā kolektīvā ir vairāk nekā 200 cilvēkiem. Klātienē un neklātienē mācās vēl apmēram četrdesmit ādažnieku. Tādu bagātību nevar turēt zem pūra. Un tomēr viena no galvenajām Kaula prasībām ir — maksimāli izmantot zinātnisko iestāžu konsultācijas un līdzdarbošanos katrā jaunas problēmas šķetinājumā. Arī pamatjautājumā: kā ekonomiski pareizāk sabalansēt agrāro ar rūpniecisko. Kaut vai tā pati importa automatizētā līnija eļļā vārītu kartupeļu šķēlīšu ražošanai. Ekskursanti ir pārsteigti, šķēlīšu kraukšķinātāji — sajūsmā. Dodiet! Taču pamatoti ir dzirdēts: — Tādu līniju vajadzēja uzstādīt kaut kur Valmieras vai Valkas rajonā, nevis Rīgas pievārtē. Šeit galvaspilsētai jādod svaigi kartupeļi. Jāsaka: pēc tam visi ir gudri. Un rezultātā par valūtu iegādātajai iekārtai ir tikai desmit procentu noslodze. Jo plānotāji tiešām liek «Ādažiem» audzēt kartupeļus Rīgai. — Ja šī prasība paliks spēkā. — teica Kauls. — tad iekārtu pārdosim, lai velti negulst uz pamatfondiem. Aprēķins. Bez tā vairs neviens nevar saimniekot. «Izpildīsim piecgadi četros gados!» Tas, vizuāli izlasot, skan diezgan plakātiskl. Taču aiz šīs apņemšanās kūp konkrētu cilvēku muskuļu un smadzeņu šūnas. Tikai viens no kāpumiem šajā piecgadē piena ražošanu palielināt par 50 procentiem. Turklāt iegaumēsim, ka jau tāpat kolhozā bija 1200 govis un rēķinot uz simts hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, ādažnieki ir pārāki par pašu rajona kolhozu «Padomju Latvija». Tātad — pirms uzņemties tādu piena ieguves kāpinājumu, vajadzēja skaidri zināt, ar kādiem līdzekļiem to panāks. 

SEPTĪTAIS ATSKATS ... 

Mani brīdināja: ar žurnālistiem Kauls esot diezgan mazrunīgs. Ja nevari citādi iesildīt, tad sāc runāt par Briljantiem. Redzēsi, ka viņš tūlīt atkusīs. Tā ir viņa ideja, viņa miesa un asinis.» — Kā tad tā?! - bija jābrīnās, jo zināju, ka pēc izglītošanās ievirzes Kauls piederējis pie tehnokrātiem. Pēc Kazdangas tehnikuma viena kursa un pēc arodskolas beigšanas viņš Skrundas MTS strādājis par kombainieri. — Piecdesmit septītā gada rudenī, atceros, veselu nedēļu bez darba nostāvējām, jo tādu bleķa kulbu kolhozā nelaida uz  lauka. Visu ražu sabojāšot... Un tomēr lielferma Briljantos tūkstoš govīm ir tieši viņa sāpju bērns. Atklāta 1977. gada 10. novembrī. Lielākā republikā, par kuru «Cīņā» stāstīju 1. janvāra numurā. Komplekss ar ļoti daudziem raksturojumiem, kas gribot vai negribot jāsāk ar vārdiem «pirmo reizi mūsu republikā». Uz Briljantiem brauc lietpratēju ekskursijas. Vieni ir sajūsmā, citi humāni šņaukājas par mājkustoņu ieslodzīšanu tehnikas, mehanizācijas skavās. Bet pats Kauls visu skata turpinājumā. Pusautomātiska slaukšana. Tesmeņu apstarošana. — Mēs Leņingradā sazinājāmies ar slaveno racionalizatoru Vasiļjevu. Viņa dēls ir elektronisko robotu inženieris. Sarunājām, lai dabū gatavu robotu tesmeņu masāžai, — teica Kauls. Un tā nebija Kukielim kādreiz raksturīgā emocionālā eksplozija, ne arī panaivs filologa sapņainums par mūžseno garīgā un fiziskā darba robežu izzušanu. Tā runā lietišķs darījumu cilvēks, kuram tukšu norunu nav, jo ir droši kontakti, ir zinoši konsultanti. Kā tagad arvien biežāk mēdz teikt, ir savs «adrešu galds».

ASTOTAIS ATSKATS ...

No Briljantu oficiālās atklāšanas aculiecinieka: — Nedomājat, ka Kauls tā aizgāja, tā izdomāja un tā uzvarēja. Jau Kukielis domāja par kompleksu. Cerēja uz pieticīgāku, sešsimt govīm. Tā sēkla, zināt, bija iesēta, pirms trim četriem gadiem. Tikai toreiz bija citi domāšanas mērogi. Ari zinību vīriem un arī vadītājiem. Bet par Briljantiem, kādus tos izrādīja. Kaulam — cepuri nost! Ne velti Kukielim atklāšanā asaras saskrēja acīs. Ne velti viņš apkampa Kaulu un tēvišķi nobučoja. Tādas lietas notiek pa desmit gadiem reiz ... — Tagad jau viņš mums ir sācis smieties. — Kaulu šķelmīgi uzteica dzīvesbiedre. — Nodarbojos ar pašaudzināšanu. — uzteiktais atsmaidīja. — Nevar visu diennakti sevi turēt zem tvaika. Tas ēd veselību.

4. AR LAIKA SLĀPI
1978.05.01 Cīņa
I. Bite

=