Jaunsudrabiņi ^

Rakstnieka dzīves lieciniece

NATEI JAUNSUDRABIŅAI 80 mūža gadi

Kērbekā 18. janvāri klusībā un vientulībā 80 mūža gadi aizritēja Natei Jaunsudrabiņai, dzimušai Valdmanei, lielā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvesbiedrei. Natālija Valdmane ar Jāni Jaunsudrabiņu iepazinās mūža otrajā pusē, kad viņai bija 63, bet Jānim Jaunsudrabiņam — 74 gadi.

 Kopš 1941. g. Nate stāvēja blakus lielajam rakstniekam un kā jaunākā vieglināja viņa gaitas viņa mūža visgrūtākajā posmā — vācu okupācijas laikā Latvijā un trimdā Vācijā dažādās vietās kara un pēckara laikā, Grēvenes lielajā bēgļu nometnē un visbeidzot lielā Mēnes ezera krastā "Mēnesnīcā", kā Jānis Jaunsudrabiņš nosauca šo savu pēdējo šīs zemes dzīves vietu. Nate Jaunsudrabiņa lielajam rakstniekam stāvēja blakus tepat ceturto daļu visa viņa mūža, līdz pat 1962. gadam, kad viņš sagaidījis šīs zemes mūža 86. gadu, nomira Kērbekas slimnīcā Kā zināms, Jāni Jaunsudrabiņu apbedīja Kērbekas kapos un pagājušā gadā, rakstnieka 90. dzimumdienā, tur atklāja viņam pieminekli. Nate Jaunsudrabiņa vēl kādu laiku dzīvoja "Mēnesnīcā", bet tur viņai vienai bija par daudz vientulīgi, tāpēc viņa pārcēlās uz Kērbekas ciemu, kur dzīvo mazā, siltā dzīvoklī sava vīra-rakstnieka atdusas vietas 'tuvumā. 

Par Nati Jaunsudrabiņu zināms tik daudz, ka viņa dzimusi Ādažu pagastā, kur tēvs bijis kalējs, bet  jaunību pavadījusi Ulbrokas muižā.  Ilgus gadus viņa pavadījusi Krievijā, kur strādājusi par audzinātāju,  un atgriezusies mājās tikai tad, kad  Latvijas valsts bijusi nodibināta. Visu brīvās Latvijas laiku dzīvojusi Rīgā un tikai 1941. gadā devusies uz sRopāžiem pie Jāņa Jaunsudrabiņa. Kas Nati Jaunsudrabiņu personīgi nepazīst, tas pazīst viņu no Jāņa  Jaunsudrabiņa kara un bēgļu laiku tēlojumu grāmatas — Es stāstu savai sievai, kuru viņš sarakstīja Grēvenes nometnē smagos un šauros apstākļos. Šī grāmata ir rakstnieka  celtais piemineklis savai Natei Jaunsudrabiņai. 

P. B. 

Nate Jaunsudrabiņa  

* Latvija / 27.01.1968 

Ropažniece Natālija Valdmane un rakstnieks Jānis Jaunsudarbiņš 

Vācijā 20.gs. 50-60.gadi. 

💢 💢 💢

* Darba Balss / 21.02.1959

==========================================================

JĀŅA JAUNSUDRABIŅA 90. DZIMUMDIENA

Ceļš līku loču nolaižas uz Mēness ezeru. Ainavā labi iederas liels labības vezums kādā līkumā, kuram ar mašīnu pabraucam garām. Sāk krēslot. Bālgans pelēkums savieno debesu pamali ar ezera ūdeņiem, kad to ieraugām no kādas piekalnītes. Tālāk ezeram priekšā izslienas tumšu mežu rinda, kurā guļ paslēpusies Mēnesnīca. Esam piebraukuši no Vameles puses, no Fellinghauzenas (Voellinghausen), uz kurieni 1955. g. gājām ar Jaunsudrabiņu un viņa kundzi ciemos pie tēlnieka Itermaņa, lai norunātu rakstnieka galvas veidošanu. Šis vācu mākslinieks, kas bija sadraudzējies ar Jaunsudrabiņu un bieži ar viņu tikās, bija izteicis vēlēšanos to darīt. Toreiz nevienam neienāca prātā, ka šī bronzas galva, kas 10 gadus greznoja Mēnesnīcu, un nu jau 3. gadu glabājās Jaunsudrabiņa mūzejā Minsterē, beidzot tiks iekalta rakstnieka kapa akmenī Kerbekas kapos. Piebraukuši pie ezera, mēs nepagriežamies pa Stokuma dambi, tā saukto Aspāzijas tiltiņu, kas šķērso Mēness ezera galu, veidojot klusu līci, kur vakaros mēness met sudraba tiltu, par ko runā Aspazija. Nē, mēs braucam līdztekus ezeram uz kapsētu. Šķērsām pāri, tur kreisajā stūrī starp zaļumiem pret debesīm paceļas kā klints virsotne. Tur pret ezeru debesis izlikās bāli pelēkas, te virs zaļajiem kapsētas kokiem tās spilgti zilas — šī krāsa patur savu spilgtumu visilgāk, kad visas citas jau zaudējušas savu košumu — ir kā melnbalts zīmējums, kas iesniedzas debesu zilumā. Tuvojamies piemineklim. Drusku drebēja sirds —un ja nu neizskatīsies labi? Jaunsudrabiņa kundze gan bija rakstījusi: "Jaunsudrabiņa garajam mūžam un lielajam darbam viņa kapakmens nebūtu par lielu, bet varbūt par lielu tas ir mazajai Kerbekas kapsētiņai." Nē! Tanī plašajā atklātajā vietā, kapu augstākajā punktā, šis akmens nav par lielu! Cik labi, ka Jaunsudrabiņa ārsts Althofs bija izkarojis savam ilggadīgajam pacientam šo vietu tad, kad viņam jau kaps bija izrakts vārtiņu tuvumā, kur tas būtu bijis visiem pa kājām, kā teica ārsts, iespiests citu kapu kopiņu starpā. Tur gan nebūtu bijis iespējams uzlikt tik varenu pieminekli. Kad pilsētas valdē jautāts, kas aizbērs izrakto kapu, ārsts atbildējis: "Ja nebūs neviena cita, tad to izdarīšu es." Līdzīgs šis akmens ir paša Jaunsudrabiņa zīmētajam, ko tas aizsūtīja uz Latviju, lai viņa mātei Ādažu kapos uzliek smagu pelēku akmeni, kā grūtu mūžu nodzīvojušai kalpa sievai pienākas. Nu viņa paša akmens tikpat pelēks, tikai sniedzas augstāk pret debesīm un viņa galvas bronzas veidojums piešķir to īpatnējo personisko noskaņojumu, kas pasaka: tas ir viņa un neviena cita! Jā, ieejot Jaunsudrabiņa mūzejā, verot vaļā durvis, tūlīt skats apstājas pie tādas pašas galvas, tā arī te, aplūkojot šo akmeni. Krēsla sabiezē. Akmens pelēkums saplūst ar galvas rūzgano veidojumu, tie ir kā viens. Pakājē uz kapa kopiņas sarkano ledus puķu sega — gar malām mazi kadiķīši kā cipreses tiecas uz augšu ar savām asajām smailēm — un aizmugurē, pieminekļa galotne iegulst mežā viņpus ezera taisni pret Mēnesnīcu. Nu tā ir tukša. Bet rītā, kad nāks tie daudzie, kas apmeklēs šo kapu rakstnieka 90. dzimumdienā, atklājot šo pieminekli, tie ies pāri ezeram, lai redzētu to vietu, kur pagājuši viņa pēdējie dzīves gadi. 

Kad vāca naudu kapa piemineklim, bija bažas, vai tikai sanāks vajadzīgā summa. Kad nolika pieminekļa iesvētīšanu vasaras brīvdienu laikā, likās, nezin, cik nu sabrauks. Bet bažas bija nevietā — naudas pietika un atlika. Un cilvēku pieminekļa atklāšanā bija tik daudz, ka lielākā Kerbekas viesnīcas zāle tos gandrīz vai nevarēja uzņemt mielastā pēc pieminekļa atklāšanas. 

Gandrīz tāda pati diena kā pirms pieciem gadiem, kad Jaunsudrabiņu guldīja šai vietā — tikai pāris dienu starpības, jo viņa miršana pārsniedza tikai trīs dienas pāri dzimumdienai. Saule sildīja kā karstā vasaras dienā. Vainagi un ziedi kā bēru dienā. Mācītājs Pīpe, kas te guldīja viņu atvērtajā kapā, tagad iesvētī kapa akmeni. Viņš lasa Dieva vārdu: Cilvēks ir kā zāle... Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība... Un kad es staigāju nāves ielejā, es nebīstos. Svētīgi ir mirušie, tie dus no savas darbošanās un viņu darbi tos pavada. Vareni atskan Lutera dziesmas vārdi Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Seko runas, daudz labu skaistu vārdu saka Mārtiņš Zīverts, Jānis Rudzītis, Roberts Legzdiņš. Tie visi no Zviedrijas. Runā arī Vācijas latviešu organizāciju pārstāvji. Runā Sostes apriņķa, Kerbekas ciema pārvaldes uzdevumā. Ir daudz latviešu, bet arī daudz vācu viesu.

Zauerlandē Jaunsudrabiņš bija iegājis vācu rakstnieku un mākslinieku saimē. Pie pieminekļa uz granita sola sēž Jaunsudrabiņa kundze, Jaunsudrabiņa meita Lilija, tālā viešņa no Zviedrijas Dziļlejas kundze un tēlnieks Robert Itermanis. Ilze Strautniece lasa izvilkumus no Jaunsudrabiņa Piemini Latviju latviešu un vācu valodā. Piemini Latviju! ir rakstīts uz pieminekļa. Arī šodien, pieminot Jaunsudrabiņu, mēs esam pieminējuši Latviju. Gadi ies, te nāks daudzi, noliks ziedu rakstniekam un dzimtenei, tos pieminot. 

Tālu no visiem lielajiem ceļiem šai mazajā ciemā, kas savas skaistās apkārtnes dēļ pēdējos desmit gados kļuvis par ļoti pazīstamu vasaras atpūtas vietu, nu paliek ziediem apsegtais kaps, kad aizejam... bet vakarā, kad daži, kas te vēl pārnakšņojam, atnākam vēlreiz, esam  pārsteigti par ļaužu straumi, kas nāk uz šo vietu. Tie ir ciema iedzīvotāji un vasarnieki, kas lasījuši un skatījuši uzņēmumus Vestfāles laikrakstos, ka te uzcelts piemineklis lielam latviešu rakstniekam. Daudzi arī zina, ka Zauerlandes skolās skolēni izvēlas Jaunsudrabiņu, kad viņiem ir jāraksta par kādu ievērojamu personību. No kapsētas mēs vēl aizstaigājam līdz Jaunsudrabiņa kundzes mājai. Arī viņa ir pārcēlusies uz šo ezera krastu, tuvāk kapsētai jaunā skaistā mājā, kuras logi, tāpat kā skats no pieminekļa, veras pret ezeru un Mēnesnīcu. Mēs gribam tikai redzēt, vai viņas logos vēl ir ugunis. To netraucēsim. Diena viņai ir bijusi smaga. Tik daudzi šodien ir runājuši ar viņu — jo ar visiem, kas te šodien bija nākuši, viņas un rakstnieka dzīvē ir bijusi kāda tikšanās — un kā liela saime mēs šodien esam tikušies kopā pie rakstnieka paša.

Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekļa atklāšanā 1967. gada 26. augustā sēž no labās: rakstnieka meita Lilija Jaunsudrabiņa-Šteplere, rakstnieka sieva Natālija Jaunsudrabiņa, tēlnieks R. Itermanis — Jaunsudrabiņa pieminekļa galvas veidotājs. 

Jāņa Jaunsudrabiņa piemineklis Kerbekas kapos, Rietum-Vācijā Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekli atklājot goda sardzē: Inta Klauss un Andris Strautnieks. 

1967.11.01 Treji Vārti 

AUSTRA RUDZĪTE

========================================================

 

 

Garkalnes baznīcai blakus atrodas kapi, kuros atdusas mūžībā aizgājušie vietējie iedzīvotāji. Tur apglabāta rakstnieka J.Jaunsudrabiņa māte – Ieva Jaunsudrabiņa (1850. – 1943.)-piemineklis uzstādīts 1960.gadā

GODINOT MĀTI

Klusi , bet smeldzīgi nopūšas sirmā priede, kas paceļas pār kapu, ko grezno milzīgs pusdienas saulē mirdzošs granīta piemineklis, kurā, mākslinieka M.Zaura rokām iecirsts, deg uzraksts: 

IEVA JAUNSUDRABIŅŠ 1850.-1943. 

APCIEMOJIS MĀTI VIEDU, 

NOLIECIES UN NOLIEC ZIEDU. 

Pieminekļa atklāšanā sirsnīgus ievadvārdus teica LVI direktors P. Bauģis. Pēc tam runāja Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūta direktors E. Sokols. Viņš nedaudzos vārdos pastāstīja par J. Jaunsudrabiņa literārās darbības nozīmi latviešu tautas dzīvē. — Rakstnieka reālistiskie darbi, — teica b. Sokols, — patiesi stāsta par sava laika dzīvi un cilvēkiem. Viņa darbi aicināja rūpju nomāktos ļaudis ar cerību raudzīties nākotnē, palīdzēja audzināt jaunu, stiprāku, drosmīgāku paaudzi, kas izcīnīja darbaļaužu loloto sapni — sociālismu un tagad cel komunismu. Mēs mūžam atcerēsimies sirmā rakstnieka vēstulēs uz dzimteni rakstītos vārdus — būt krietniem, īstiem cilvēkiem. Un par tādiem mēs tagad augam, lai varētu dzīvot komunismā.

 Cildens ir mātes vārds, — esošos uzrunāja Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretārs A. Talcis. — Godinot rakstnieka mātes piemiņu, mēs reizē godinām arī sirmo klasiķi. Lai arī tālu no mums nemierīgie kara ceļi aizveduši autoru, taču mēs zinām, ka viņa domas allaž kavējas dzimtenē, kuras dabu un cilvēkus tik patiesi savos darbos tēlo dižais mākslinieks. Šis piemineklis radīts rakstnieka mātei kā cilvēkam un rakstnieka mātei kā literāram tēlam, ko sastopam «Baltajā grāmatā». Sirsnīgi runāja arī skolotājs b. Baltkājs. Daudz aizkustinošu vārdu vēl teica «Garkalnes» kolhoza priekšsēdētājs b. Vilciņš, Garkalnes ciema bibliotekāre, rakstnieka radinieki. Sirmās mātes piemiņu godināt bija ieradusies rakstniece A.Sakse, dzejnieks M. Rudzītis, dramaturgi J. Anerauds, V. Sauleskalns, «Garkalnes» kolhoza ļaudis, Garkalnes ciema padomes darbinieki, Garkalnes septiņgadīgās skolas skolotāji un skolēni. No kapa pieminekļa runā skaidrā mātes sirds, ikviens dzird tās balsi, un sirdis sasaucas — lai mūžam valda miers pār visu zemju ārēm un ceļiem, lai mūžam ikviens gaišas un skaidras glabā atmiņas par māti. 

A. BROKS

GODINOT MĀTI

1960.08.20 Literatūra un Māksla

-

Kolhozs "Carnikava" ^

Pirms gadiem un šodien

Saruna ar zvejnieku arteļa «Carnikava» valdes priekšsēdētāju b. Tutinu

Lai pilnīgāk izprastu tās lielās izmaiņas, kuras mūsu zvejnieku dzīvē radījusi šodiena, jāpamet mazliet skats atpakaļ. Pēc grūtajiem baronu laikiem kā gaišs saules stars atausa brāzmainais 1919. gads. Līdz ar to, nodibinoties padomju varai, radās arī zvejnieku cerības labākai dzīvei. Jau no pirmajām padomju varas dienām drūmo zvejas kalpu dzīvi skāra brīvības likums. Bijušajā Carnikavas muižā noorganizēja valsts zvejas saimniecību. Par tām dienām zina stāstīt, piemēram, Atis Freimanis, kurš pašreiz ir mūsu arteļa revizijas komisijas loceklis, kā arī valdes loceklis Lezdiņš. Toreiz viņi strādāja šai saimniecībā. Taču, kā zināms, padomju vara ilgi toreiz nepastāvēja. Pie varas nāca buržuazija. Tūlīt sākās zvērīga izrēķināšanās ar zvejniekiem - padomju aktivistiem. Divpadsmit labākos zvejniekus, kuri nepaspēja atiet kopā ar sarkanajiem strēlniekiem, nošāva Carnikavas muižas parkā. Arī vēlāk buržuaziskās Latvijas laikā, kad Carnikavā nodibinājās tā sauktā «Zvejnieku savienība», īstajiem jūras arājiem neklājās labāk. Šo sabiedrību savās rokās turēja dažādi spekulanti, kuri sagrāba nozvejas «lauvas tiesu» un regulēja cenas pēc sava prāta. Tāda īsumā ir mūsu ciema drūmā pagātne, kuras pēdējā lappuse noslēdzās līdz ar padomju varas atjaunošanu 1940. gadā. Pēc kara, atsākot darbu, arī Carnikavas zvejnieki nāca pie slēdziena, ka tikai kopēji strādājot būs panākama strauja nozvejas palielināšanās un līdz ar to pašu labklājības pieaugums. 1947. gadā noorganizējās zvejnieku artelis «Carnikava». Sākumā bija jāpārvar daudz grūtību. Piemēram, toreiz bija tikai 8 stipri nolietotas motorlaivas ar 40 zirgspēku kopējo jaudu un 16 airu laivas. Palīgā nāca valsts. Lūk, tagad mūsu zvejas flotes kopjauda jau ir 450 zirgspēku. Zvejnieki iet jūrā ar labiem, izturīgiem tīkliem. Protams, ka līdz ar to gadu no gada krietnāki kļūst arī zvejnieku darba rezultāti. Ar sevišķi labiem panākumiem arteļa kolektīvs sagaida Oktobra revolūcijas 40. gadadienu. Tikai vienā mēnesī pēdējā ceturkšņa nozvejas plāns izpildīts jau par divām trešdaļām. Teicamus rezultātus nozvejā gūst I brigādes Kārļa Grūbes posms, kas vērtīgo zivju lašu un nēģu ieguves plānu izpildījis par 224 procentiem. Otrās brigādes posminieka Priedes vadītie zvejnieki plānu veikuši par 245 procentiem, bet tās pašas brigādes posminieka Radziņa ļaudis - par 215 procentiem un posminieka Kireja vīri - par 242 procentiem. Labi sekmējas arī Ernesta Rikerta un posminieka Bronšteina ļaudīm, kuri vienā mēnesī izpildīja pēdējā ceturkšņa plānu. Viena no arteļa saimniecības nozarēm ir lauksaimniecība. Intensīvi saimniekojot, šogad no 100 ha aramzemes, galvenokārt par dārzeņiem, ieņemti 850 tūkstoš rubli. Siltumnīcu saimniecība šajā gadā devusi 318 tūkstošus rubļu. Zvejnieku izpeļņa ir laba. Lauksaimniecībā nodarbinātiem arteļa biedriem šogad par katru izstrādes dienu izsniegs 15 rubļu naudā, 1,3 kg labības un 1 kg siena. Lai gūtu iespēju tālāk paplašināt nozveju, nākošajā gadā arteļa īpašumā būs arī zvejas kuģis «SRT». Ar to brauks siļķu zvejā. Lūk, to visu sasniegt mums pavērsa iespējas Padomju vara.

Pirms gadiem un šodien

 1957.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons) 

🐟🐟🐟🐟🐟

Sapņi piepildās 

Kalpu gaitās nomākti ļaudis. Kungu patvaļa. 1905. gada liesmainie apvāršņi. Nomocīto cilvēku brīvības alkas. Kazaku soda ekspedīcijas. Kapu kopas ar vainagiem un sarkanām lentēm. Lūk, no tiem laikiem sākas vecā zvejnieka Mārtiņa Rikerta bērnības atmiņu stāsts. Daudz sūru un nebaltu dienu savos jaunekļa un vīra gados ir piedzīvojis vecais jūras arājs. Vēl šodien, stāstot to dienu atmiņas, viņa acīs iekvēlo naids pret kungiem, kuri daudzām jaukām domām viņa dzīvē nesaudzīgi pārvilka svītru. - Nekad neaizmirsīšu, - stāstot par savu bērnību, saka Mārtiņš Rikerts, - to dienu, kad par piedalīšanos 1905. gada nemieros soda ekspedīcija arestēja un aizveda uz Valmieras cietumu manu tēvu. Nelīdzēja asaras un mātes lūgšanas. Nepielūdzami, bargi vīri paņēma tēvu un atstāja māti ar astoņiem mazgadīgajiem bērniem. Taču ar to vēl nebija pilns baronu atriebības mērs. Un, lūk, papildus visam vēl tika dots rīkojums par lielās ģimenes mazās iedzīvītes izūtrupēšanu. To arī nekavējoties izpildīja, neskatoties uz to, ka visas klaušas Duntes muižas baronam bija nokārtotas ar uzviju sākās vēl drūmākas dienas, klejojot un ubagojot darbu. Cik gan pazemojumu un nievu nācās paciest! Jā, ko gan vēl par pagātni lai stāsta? Vai par to, kā, strādājot, «Carnikavas» muižā par kalpu, viņš iesāka savas zvejnieka gaitas? Tas bija 1918. gadā. Nē, tur nav ko stāstīt. Bet vai vēlāk bija labāk? Arī tajos laikos nebija dzīve, kad zvejniekus savos spekulācijas žņaugos turēja dažādi Garozas tipa ķezberi. kalniņi, grīnbergi un kaplāni. Cik daudz briesmas nedraudēja šiem sīkstajiem, jūras vējos rūdītajiem vīriem, nelielajās laivās braucot zvejā! Ja vētrā satrakotais viļņu klājs saplosīja tīklus - dzīve bija pagalam: lai tiktu pie jauniem tīkliem, uz gadu gadiem nācās kļūt par spekulantu izmantošanas upuri. Godīgs darbs, kas šodien spēj piepildīt katru ieceri, toreiz bija vienīgi trūcīgas iztikas nodrošinātājs. - Lai paliek bijušais, tur prieka maz, runāsim labāk par šodienu, - saka Mārtiņš Rikerts un viņa sejā pagaist ēnas, kuras sagula, klīstot pagātnes atmiņu ceļos. Bet tagad? No tās dienas, kad arī Latvijā uzlēca uzvarējušā oktobra saule, arī zvejnieku dzīve pagriezās kalnup. Bažas nerada ne šodiena, ne rītdiena. Piemēram, kaut arī zveja šogad ļoti neizdevīga, tēvs ar dēlu Laimdotu, strādājot vienā posmā, nopelnījuši jau ap 9000 rubļu. Līdz gada beigām šī suma vēl krietni pieaugs, jo pašlaik nozveja sekmējas labi. Māte ar meitu Dzintru artelī nopelnījušas jau pāri par 500 izstrādes dienām. Par katru no tām izmaksās 15 rubļus, izsniegs kartupeļus un labību. Tagad aiz bijušās «Carnikavas» muižas parka lielajiem kokiem, kuru zariem jūras vējš jau notraucis pēdējo dzelteno lapu, balto jaunu dzīvojamo māju rinda - zvejnieku arteļa «Carnikava» jaunais ciemats. - Lūk, tas tur - ielas viņā galā ir mans nams, - saka sarunu biedrs. Vērojot viņa acīs jauneklīgo mirdzumu un spēcīgo stāvu, grūti ticēt, ka viņam tuvojas jau sešdesmitais mūža gads. Tik daudz enerģijas un spraiguma ir šī vīra domās un darbā. Labprāt un ar zināmu lepnumu viņš stāsta par savu ģimeni. Septiņas meitas un divi dēli. Vecākā meita Sarmīte nolēmusi kļūt par mediķi un patreiz strādā Rīgas pilsētas I slimnīcā. Meita Dzintra strādā tepat arteļa dārzniecībā. Anda ir mācekle vietējās patērētāju biedrības veikalā, bet viņas māsa Silvija atradusi nodarbošanos Carnikavas sakaru nodaļā. Skolā mācās Velta, Pārsla un dēls Jautris, bet mazā Inta, kurai nupat palika trīs gadiņi, pašlaik neatlaidīgi lūdz mātei atļauju lobīt virtuvē pupas. Vecākais dēls Laimdots, kurš nesen kā atgriezās no dienesta Padomju Armijā, tāpat kā tēvs ir zvejnieks. Tēva lepnums ir pamatots. Ja pajautāsiet jebkuram arteļa biedram par kādu no minētās ģimenes locekļiem, varat būt droši, kā atbilde būs šāda: «Godīgi un strādīgi ļaudis». Taču tas nu nepavisam nav tēva nopelns vien - te kāds vārds sakāms arī par māti Veltu Rikerti, kura savā spirgtumā spēj sacensties ar dažu labu jaunu sievieti. Jau piekto gadu viņa strādā arteļa zirgu novietnē par zirgkopi un par viņas darbu var tikai priecāties. Runājoties aizejam pie Rikerta jaunās ģimenes mājas. Te nu gan paskaidrojumi lieki - atliek tikai apbrīnot un priecāties. Ap glīto savrūpmājiņu ar gaumi izveidotās dobēs zied vēlīnie rudens ziedi. Jaunās dzīvojamās mājas četras gaišas telpas grezno glītas mēbeles. Te ir mājīgi un patīkami uzkavēties. Viss parocīgi, par visu padomāts. Lieli logi, krāsotas grīdas. Ko te vairs salīdzināt ar veco dzīvokli - istabiņu un virtuvīti, kurā bija jāsaspiežas visai ģimenei. - Un te manas ābeles, - saka saimnieks, ar patiku pārlaizdams skatu piemājas dārziņā augošajiem kokiem, kuri pēc pārdēstīšanas no vecās mājas dārza jau šogad devuši pirmos augļus. Zīmīgi tas, ka pārcelšanās uz jauno māju sakrīt ar Lielās Oktobra revolūcijas četrdesmitās gadadienas svētkiem. Krēslainā pagātne pagaisusi. Varbūt kādreiz, liesmainā 1905. gadā, par tādu dzīvi saviem darba biedriem stāstīja Mārtiņa Rikerta tēvs Pēteris Rikerts. Kaut arī pēc garas gadu virknes, viņa vārdi ir piepildījušies. Viņa dēla klusībā lolotais sapnis ir kļuvis īstenība. Nākotne, ko pavēra Oktobris, ir gaiša, nekādas ēnas vairs negulst uz ceļa. Stipra ir arī šī lielā, strādīgā ģimene. Jā, tādi cilvēki spēj savus sapņus piepildīt!

Sapņi piepildās 

1957.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons) 

Engels, O. 

🐟🐟🐟🐟🐟

Carnikavā atkal spāru svētki

Stacijas eksperimentālās palīgsaimniecības
 trīsstāvu jaunbūve

Carnikavā pēdējos gados izaugušas daudzas jaunceltnes. Būvējas zvejnieku kolhozs, ģimenes mājiņas ceļ jūras arāji, zivju apstrādāšanas fabrikas darbinieki. Pašreiz vainags uzlikts Baltijas augu aizsardzības stacijas eksperimentālās palīgsaimniecības  jaunbūvei. Tuvākajās dienās uzsāks ēkas apjumšanu un iekšējās apdares darbus. Gada beigās to nodos ekspluatācijā. Jaunceltnes pirmajā stāvā būs laboratorijas, bet abos pārējos - dzīvokļi saimniecības darbiniekiem. 

Carnikavā atkal spāru svētki

1963.09.18 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐟🐟🐟🐟🐟

  * Darba Balss / 04.03.1966

🐟🐟🐟🐟🐟

Miljonāre Gunta no Carnikavas 

Dažkārt Rietumu avīzēs nācies lasīt apmēram šāda satura sludinājumus: «Godīga meitene nopietnos nolūkos vēlas iepazīties ar partneri, kam būtu prakse rūpniecības uzņēmuma pārvaldīšanā ... kas prastu vadīt viņas lielo jahtu . . . apsaimniekotu īres namus ...» Ja Gunta Zālīte gribētu publicēt precību sludinājumu, viņa varētu rakstīt bez aplinkiem: «Esmu jauna un dzīvespriecīga. Pūrā — miljons . . .» Guntai ir mazas rokas, kastaņu krāsas mati, zilas acis. Nē, par to negalvoju. Tikāmies zvejnieku kolhozā «Carnikava», kopā pavadījām nepilnu stundu — nevarēju īsti iegaumēt. Pie tam šajā stundā daudz tika pārrunāts. Gunta ir kolhoza grāmatvede, strādā šeit tikai pus gadu. 

Pirms tam — mācības, darbs LPSR Ministru Padomes Centrālajā statistikas pārvaldē. Sirdij daudz kas var būt tuvs, bet, ja apmierinājumu nevar rast darbā, dzīvē pietrūkst skanējuma. Nē, Gunta nesaka, ka viņai nepatiktu skaitļošana, arī kolhozā viņas darba lauks ir ciparu virkne un kolonas. Taču šeit skaitļi šķiet pavisam citādi nekā pilsētā, tie  par dzīvi un darbu jūras krastā, kas viņai tik mīļš, jo Gunta dzimusi zvejnieku ģimenē. «Carnikava» nav liels kolhozs — tajā ir tikai nedaudz vairāk kā simt zvejnieku. Pērn viņi no jūras izsmēla vairāk nekā divarpus tūkstoša tonnu sudraba — siļķu, reņģu, lašu, sīgu, skumbriju un citu zivju. Kopā ar ienākumiem no lauksaimniecības un dārzkopības kolhozs 1965. gadā ieņēma 1,4 miljonus rubļu. 

Gunta Zālīte

Gunta ar cieņu, pat ar bijību uzlūko lielās un raupjās zvejnieku delnas, kad viņi ierodas kolhoza kantorī saņemt nopelnīto algu. Meitene ir priecīga, ja var tajās ielikt jo biezāku žūksni: kad skarbo jūras vīru sejas ir apmierinātas, arī pašai patīkami ap sirdi. Un šajā ziņā Guntai Zālītei nav jāsūdzas — vairums zvejnieku kolhozā nopelna ne mazāk kā 300 rubļu mēnesī. Okeāna kuģa traļmeistaram Gunāram Cipulim, piemēram, pērn vidējā izpeļņa bijusi 360 rubļu mēnesī, Mārtiņam Krūmiņam — 436 rubļi, bet Oļģertam Lūkinam pat vairāk nekā pustūkstoša rubļu. Jūra dāsni algojusi savus arājus. Taču ne jau visu nopelnīto var sabāzt kabatās. Kā tur lai ieliek dzīvojamos namus, ko kolhozs cēlis par kopējiem līdzekļiem, četrus zvejas kuģus, 20 motorlaivas, smagos automobiļus, traktorus un citas lauksaimniecības mašīnas? Tāpēc pie nopelnītās naudas zvejniekiem jāpieskaita vēl gandrīz pusotra miljona rubļu — tāda ir viņu saimniecības kopvērtība. Ar katru gadu tā palielinās, jo no ienākumiem prāvu daļu aizvien ieskaita nedalāmajā fondā: par šiem līdzekļiem ceļ jaunas ēkas, iegādājas dažādas darbā nepieciešamās mašīnas un ierīces. Un tādēļ «Carnikavas» zvejniekus var saukt par miljonāriem, bet līdz ar viņiem Guntu — kolhoza mazo grāmatvedi. 

Miljonāre Gunta no Carnikavas

1966.04.16 Dzimtenes Balss

V. SAKNE

🐟🐟🐟🐟🐟

Anta Braunšteina gan pati nezvejo. Toties viņas — kolhoza "Carnikava" feldšeru punkta vadītājas — pacienti ir zvejnieki. Un tad jau der redzēt arī viņu "darba rīkus".

Zvaigzne

1968.09.20 Zvaigzne

🐟🐟🐟🐟🐟

Carnikava šodien un nākotnē 

Carnikavā vēl var redzēt pirms Tēvijas kara celtās ēkas. Kādēļ gan lai tās neizmantotu? Tāpat dažas pirms pāris desmit gadiem tapušas pagaidbūves. Taču tās it kā pazūd daudzo jaunceltņu fonā, kas veido Carnikavas šodienu. Lai iepazītos, kāda tā ir, un mazliet ielūkotos arī nākotnē, vispirms labu brīdi runājam un cilājam plānus. Carnikavas zvejnieku kolhoza būvinženiera Edvīna Lāna kabinetā, tad apstaigājam daudzās vietas, kur top jauno māju sienas. Šobrīd ciemata centru visvairāk rotā kolhoza pārvaldes ēka. Ar tādu varētu lepoties jebkura saimniecība. Pirms dažiem gadiem, kad to uzcēla, šķita, ka nu kantora darbiniekiem nodrošināti ērti darba apstākļi uz gadu gadiem. Bet šodien — jau kļūst par šauru. Zvejnieku saimniecība attīstās tik strauji, ka arī pārvalde kļūst sarežģītāka. Kad visā drīzumā pabeigs siltumnīcu kombināta administratīvo ēku, lauksaimniecības nozaru vadītāji pārvietosies uz turieni. Grambaina ceļa malā aiz kuplām koku lapotnēm vīd jaunceltnes gaišās sienas. Tā ir pirmā ēka ciemata topošajā centrālajā ielā, un to būvē Baltijas dzelzceļa ceļu remontu mehānisko darbnīcu kolektīvs sadarbībā ar zvejnieku arteli. Dzelzceļnieki strādā pa vakariem, sabiedriskā kārtā un saņems šeit 12 dzīvokļus. Zvejniekiem paliek seši. Blakus top otra trīsstāvu ēka. To būvē kolhoza brigāde. Pirmo māju plāno pabeigt vēl šogad. Nākamo 1971. gada vidū. Šinī rudenī ieliks pamatus arī trešajai. Pavaicāju E. Lānam, kādas ēkas vēl paredzētas topošajā centrā. — Būs arī ceturtā dzīvojamā māja, bet droši vien nāksies būvēt vēl, jo jaunajās siltumnīcās vien papildus pieņemsim darbā apmēram 30 cilvēkus. Strādniekus vajadzēs arī iecerētajā kažokzvēru fermā. Tātad par dzīvokļiem jāgādā. Būs astoņgadīgā skola 420 bērniem. To projektē sabiedriskā projektēšanas organizācija «Stars». Būs universālveikals ar ēdnīcu — restorānu un bāru. Ēku projektējuši Latvijas patērētāju biedrību savienības arhitekti, un tā veiksmīgi iekļausies ciemata ainavā. Pirmajā stāvā būs pārtikas preču nodaļa, otrajā — rūpniecības preču sektors, ēdnīca un kafejnīca. Pircējus apkalpos 16 pārdevēji. 

Aiz augļu koku kuplajiem krūmiem tikko redzami

dārza mājiņu jumti. Te pēc darba dienas Rīgas uzņēmumos

un iestādēs atpūšas simtiem republikas galvaspilsētas darbaļaužu

Ēkas būvi bija iecerēts sākt šogad, bet grūtības rada dažu būvmateriālu trūkums — zvejnieku patērētāju biedrība nespēj tos nodrošināt. Līdz ar to atklāts paliek  jautājums, kad tirdzniecības komplekss varēs sākt darbu.  Visas ēkas apsildīs no centrālās katlu mājas. Kādreiz siltumnīcu kurinātāji priecājās, kad nevajadzēja vairs bērt akmeņogles, bet sāka izmantot šķidro degvielu. 1971. gadā uz Carnikavu būvēs Dašavas gāzes vadu. Šogad jau noasfaltēts ceļš uz siltumnīcām (ziedi taču ir tik vārīgi), drīz pelēkā asfaltbetona sega klās arī ielu pie jaunajām dzīvojamām mājām.  Par dažu projektu autoriem jau runājām. Bet kas veido pārējos? - pavaicāju biedram Lānam. - Mums ir pašiem sava projektu grupa. Pašlaik tā gatavo parka rekonstrukcijas plānus, izstrādā kažokzvēru fermas, kluba restaurācijas, ciemata elektroapgādes un ūdensvada projektus. . . . Upītes ieloka zālienā un agrākajā smilšainajā klajumā, Gaujas palejā taisnās rindās aizstiepjas zvejnieku individuālās dzīvojamās mājas. Iezīmējas topošo ielu kontūras. Ja agrāk kolhoza biedri būvēja tikai vienstāva mājas, tad tagad vairākos kvartālos top tikai divstāvu ēkas. Tās ir ērtākas ekspluatācijā, dod iespēju veidot interesantāku apkārtnes ainavu.Pašlaik  būvējas 33 kolhoza biedru ģimenes. Saimniecība tām palīdz gan finansiāli gan ar būvmateriāliem. Apbūves gabalu pieprasītāju skaits joprojām turpina augt. Pēdējo gadu laikā strauji izaugusi arī rīdzinieku - dārzkopju apvienība Gaujas piekrastē. Te ziedos un zaļumos slīgst vairāki simti mazu, bet lielākoties ļoti jauku un ar labu gaumi būvētu mājiņu. Un kur tad vēl telšu pilsētiņas pie Laveru ezera! Carnikava aug straujiem tempiem. Droši vien nepaies ilgs laiks, kad blakus tās nosaukumam rajona kartē varēsi lasīt «Pilsētciemats».

Carnikava šodien un nākotnē

1970.09.08 Darba Balss (Rīgas rajons)

Prīverta, I.

🐟🐟🐟🐟🐟

SPĀRES GAUJAS IELOKĀ 

FOTOREPORTĀŽA   

Carnikavas zvejnieku kopsaimniecība nav no lielākajām Latvijā, taču bagāta gan. Pērn vien kolhoza kasē ieplūda 2,1 miljons rubļu. Katrs zvejnieks, neskaitot ienākumus no piemājas saimniecības, mēnesī vidēji nopelna vairāk nekā 300 rubļu. Tāpēc nav jābrīnās, ka «Carnikava» patlaban strauji mainās, ka šeit tik daudz būvējas. Uzceltas vairākas jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Šā gada beigās tām pievienosies arī pirmais trīsstāvu nams ar astoņpadsmit dzīvokļiem. Iezīmējas «Carnikavas» ciemata jaunās, galvenās ielas apbūves sākums. Līdzās jau top otrā tāda pati pilsētas tipa māja ar visām ērtībām. Būvdarbi sokas, jo kopsaimniecības brigādē strādā ap 70 būvstrādnieku, viņi izmanto dažādus mehānismus un mašīnas, plaši pielieto saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas. Pavaicāju būvinženierim E. Lānam, kāds nākotnē izskatīsies topošais zvejnieku kolhoza centrs. — Šoruden, — teica E. Lāns, — gribam ielikt pamatus vēl trešajai trīsstāvu dzīvojamai ēkai, tai sekos ceturtā. Droši vien nāksies būvēt vēl citas mājas, jo kolhoza jaunajās siltumnīcās vien papildus tiks pieņemti darbā vēl trīsdesmit cilvēki. Strādnieki būs vajadzīgi arī iecerētajā kažokzvēru fermā. Kolhoza ciematā būs arī astoņgadīgā skola 420 bērniem, universālveikals ar ēdnīcu, kur vakarā darbosies restorāns ar bāru. Top katlu māja, kas jaunajās ēkās nodrošinās centrālapkuri. Ieriko arī kopēju ūdensvadu un kanalizāciju, nākamgad ceram līdz Carnikavai atvilkt Dašavas gāzes vadu. Mūsu zvejnieku kopsaimniecības ienesīgākā palīgnozare ir ziedu un agrīno dārzeņu audzēšana. Patlaban būvējam desmit augu mājas — katru 600 kvadrātmetru platībā. Divas jau uzbūvētas. Pašlaik būvbrigādes vīri vēl stiklo siltumnīcas jumtu, bet drīz vien te plauks maigi rožu pumpuri, lai iepriecinātu rīdziniekus. 

Top pirmā trīsstāvu ēka zvejnieku ciemata centrālajā ielā.  

— Kas jums gatavo ēku projektus? — Mums ir sava projektēšanas grupa. Patlaban tās speciālisti strādā pie senā parka rekonstrukcijas, kažokzvēru fermas, kolhoza kluba paplašināšanas, ciemata elektroapgādes u.c. projektiem. Upītes ielokā un Gaujas palejā taisnās rindās, iezīmējot ielu kontūras, aizstiepjas dārzos iegrimušās zvejnieku savrupmājas. Ja vēl nesen zvejnieki būvēja tikai vienstāva kotedžas, tad tagad jau top gandrīz tikai divstāvu ēkas. Pašlaik būvējas 33 «Carnikavas» biedru ģimenes, bet pavisam pēdējos gados uzceltas 64 individuālās dzīvojamās mājas. Visa Carnikava šodien aug tik strauji, ka droši vien nepaies nemaz ilgs laiks, kad Latvijas kartē to apzīmēs jau kā pilsētas tipa ciematu.

Lai arī ielai vēl nav nosaukuma,  tās abās pusēs dārzos slīgst zvejnieku savrupmājas. 

Attēlā redzamā pieder brigadierim Gunāram Priedem. Četras istabas ar vismodernāko iekārtojumu, divas virtuves (lauki taču!), vannasistaba. centrālapkure, gāze, garāža automašīnai . . .

SPĀRES GAUJAS IELOKĀ 

1970.10.16 Dzimtenes Balss 

I. PRĪVERTA teksts

🐟🐟🐟🐟🐟

Aģitāciju punktā vēlētāji iepazīstas ar 

deputātu kandidātu biogrāfijām.

Carnikavas aģitāciias punktā, kas iekārtots zvejnieku kolhoza sarkanajā stūrītī, notika daudz interesantu pasākumu - tikšanās ar deputātu kandidātiem, koncerti, kinoizrādes, kosultācijas. Sevišķi daudz kolhoza biedru pulcināja tikšanās ar deputāta kandidātu Latvijas PSR Augstākajai Padomei, LKP CK Partijas vēstures institūta direktoru A. Elvihu. 

1971.06.12 Darba Balss (Rīgas rajons)

Čipizubova, A.

🐟🐟🐟🐟🐟

Top pirmais Carnikavas daudzstāvu dzīvojamo namu kvartāla nams. Skaistās un ērtās 18 dzīvokļu mājās jau dzīvo dzelzceļnieku un zvejnieku kolhoza biedru gimenes. Blakus tām top nākamās  daudzstāvu dzīvojamo namu kvartāla ēkas.

1971.11.23 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐟🐟🐟🐟🐟

Carnikavas raksturīgākā iezīme

Top jaunais Carnikavas tirdzniecības centrs

A. Onužāne un A. Roga šogad izaudzēs ne mazāk par 92 tūkstošiem rožu.

Carnikavas raksturīgākā iezīme

1972.06.22 Darba Balss (Rīgas rajons)

H. Avota teksts

🐟🐟🐟🐟🐟

Carnikava aug 

Drīz siltumu dos centrālā katlu māja.

Nav nemaz tālā pagātnē tie gadi, kad staltākā ēka Carnikavā bija tā, kur atrodas zvejnieku kolhoza pārvalde. Tagad gandrīz vai ik gadu paceļas pa kādam modernam sadzīves vai ražošanas korpusam. Gandrīz pašā ciemata centrā top tirdzniecības komplekss. Vēl tālāk pa skaistu aleju nonākam jaunās astoņgadīgās skolas būvlaukumā. E. Lāna vadībā saimniecības celtnieki strādā ar tādu aprēķinu, lai nākamgad 1.septembrī te varētu iezvanīt Jauno mācību gadu. Skolotāju un audzēkņu rīcībā būs gaišas klases, mācību kabineti, sporta zāle. Turpat blakus veidosies arī stadions. Komplicēta un svarīga celtne ir centrālā katlu māja. No tās karstu ūdeni un siltumu centrālapkurei saņems jaunā skola, visas administratīvās ēkas, jaunās dzīvojamās mājas, tirdzniecības centrs un ražošanas iecirkņi. Siltumtrase aizies pat līdz zivju apstrādes ceham. Visa iekārta te jau uzstādīta. Pašreiz celtnieki veic iekšējo apdari. Skaistas ir jaunās dzīvojamās mājas. Tajās plaši priekšnami, lielas lodžijas un  galvenais - visas ērtības. Drīz vienā tādā mājā pārcelsies 18 ģimenes.  Skatot šīs jaunceltnes, neviļus rodas jautājums: cik daudz naudas tam visam vajag? — Iztiekam bez valsts kredītiem, - stāsta kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretārs. Šogad celtniecības vajadzībām esam paredzējuši izlietot pāri par 600 tūkstošiem rubļu. Turpmākajos gados carnikavieši būvēs klubu, bērnudārzu, dzīvojamo māju skolotājiem un ražošanas ēkas. 

Jaunās skolas būvlaukumā.

Carnikava aug

1973.09.25 Darba Balss (Rīgas rajons)

Pujāta, P.

🐟🐟🐟🐟🐟

TAVS LAIKS DARBS VĀRDS

Jaunais tirdzniecības centrs «Carnikava»

Carnikavas zvejnieku ciemats uzplaucis pēdējos gados. Uzceltas vairākas dzīvojamās mājas, moderns tirdzniecības centrs. Sadzīves apstākļu uzlabošanās ietekmējusi  carnikaviešu kultūras dzīvi. Gandrīz divdesmit gadu jau darbojas lietišķās mākslas pulciņi, kurā izauguši seši Tautas daiļamata meistari. Pulciņa dalībnieku austās segas, galdauti un paklāji ne vienreiz vien guvuši augstu novērtējumu republikas izstādēs. Ne mazāk populārs ir dejas prieks. Ciemata kultūras namā ir četri deju kolektīvi, sākot no pašiem mazākajiem un beidzot ar visvecākā gada gājuma ļaudīm. Tautas deju ansamblis "Carnikava" piedalījies republikas Dziesmu svētkos. Plaši pazīstams ir arī vīru koris «Enkurs», kas šogad rajona skatē ieguva otro vietu un līdz ar to tiesības piedalīties republikas skatē un Dziesmu svētkos. 

Kolhoza šoferis Vilis Banga jau ilgus gadus ir "Enkura" dziedātāju pulkā.

Zvejnieku kolhoza priekšsēdētājam Mihailam Filatovam un kora vīriem allaž atrodas ko pārrunāt

TAVS LAIKS DARBS VĀRDS 

1977.07.20 Cīņa 

🐟🐟🐟🐟🐟

VĒSTULE NO CARNIKAVAS

Ļoti patīkami, Valdi (tā sauc puisi Kallfornijā ASV, kas pagājušajā vasarā ciemojās dzimtenē. — A.), ka Tavs pamudinājums rakstīt par zvejniekciemiem radījis plašāku interesi, nekā sākotnēji biju iedomājies. Bet, kā jau Tev rakstīju, ik ciemā rit daudzkrāsaina dzīve. Un par to var stāstīt un stāstīt. Carnikava, starp citu, laikam gan ir vienīgais zvejniekciems Latvijā, kurš neatrodas jūras krastā. Trīsarpus kilometrus no tās. Carnikavā pēdējo reizi ciemojos pirms vairākiem gadiem kopā ar žurnālistu no Kaukāza, no Kabardijas Balkārijas autonomās republikas galvaspilsētas Naļčikas, un tas notika ap Jāņiem, kad ar pirmajām vētrām sākas lašu laiks. Viesis pēc tam savus spilgtākos iespaidus izteica reportāžas virsrakstā — «Zivis un rozes». Jāteic, zivis un rozes «Carnikavā» joprojām labi sadzīvo. Zvejniecība joprojām ir Carnikavas pamats. Puķu audzēšana — ļoti ienesīga palīgnozare. Peļņu un slavu nes arī katamarānu (sporta burenieku) būve. Bet pēdējā laikā carnikavieši aizvien nopietnāk met acis uz foreļu audzēšanu, Jo jūra kļūst skopāka ar zivīm, gan tepat Baltijas jūrā, gan Atlantijas okeānā. Arī nēģu Gaujā jau sen vairs nav tik daudz kā Pētera Pirmā laikā, kad viņš, kā stāsta, pēc uzvaras pār zviedriem esot izdevis saviem jātniekiem jo stingru pavēli. «Tajā upē aizliegts zirgus dzirdīt, jo tur mudžēt mudž ūdens čūskas.» Zvejnieks tagad maz pamazām kļūst arī par zivkopi, zivju audzētāju. Latvijā carnikavieši ir vieni no tiem, kas iet pa šo ceļu. 

Pareizāk, šķiet, būtu teikt — sāk iet šo ceļu. Jo paveiktais ir tāds nieks, salīdzinot ar iecerēto. Patlaban foreles viņi audzē divās vietās. Sākotnēji, tā dēvētajā inkubācijas laikā — Līgatnē pie vecajām dzirnavām, pēc tam — tepat kaimiņos Carnikavai Dzirnezerā, kur tās sasniedz tirgus svaru. Pērn pircēji saņēma jau 32 tonnas zivju. Zvejnieku kolhoza «Carnikava» valdes priekšsēdētāja vietnieks Leons Bergs man parādīja melnus vākus — tajos paslēptajās papīra lapās bija kādas lielas ieceres tehniski ekonomiskais pamatojums. Runa ir par foreļu audzētavu, ko paredzēts izbūvēt piejūras pļavās līdzās Gaujas ietekai Jūrā. Zivis audzēs jūras ūdenī. Izrādās, tajā foreles trīs reizes straujāk pieņemas svarā. Būvdarbus, domājams, varēs sākt jau nākamgad. Kad projekts īstenosies, tad carnikavieši paredz iegūt 300 tonnu foreļu gadā. Nezinu, vai esi baudījis, bet šī zivs ir lieliska delikatese — svaigi cepta, mazsālīta kā lasis, kūpināta. Carnikavā domā, ka no tās varētu iznākt garšīgi konservi. Kāds cits liels carnikaviešu projekts jau ir dabā skatāms. 

Carnikaviešu jaunā maiņa pie savas skolas

Jaunās milzu siltumnīcas, kur audzēs lielākoties puķes, mazliet arī agrīnos dārzeņus. Līdz šim «Carnikavā» zem stikla bija pusotrs hektārs, pēc jaunceltnes pabeigšanas — būs četrarpus. Carnikaviešu ziedus Rīgā labi pazīst — divi kioski Centrāltirgū, viens — Vidzemes tirgū. Šajās dienās durvis vērs «Carnikavas» ziedu veikals, pašā pilsētas centrā netālu no stacijas. Tur varēšot dabūt rozes, neļķes, gerberas, frēzijas un, protams, arī zvejnieku kolhoza «firmas puķes» — acālijas, kuru krāsu gamma sniedzas no šarlaksarkanām līdz tumši rozā un viegli iesārtām, ķieģeļa un laša krāsām, no jauktām ar baltu līdz koši baltām. Jaunzemniekos pie jaunajām siltumnīcām, kas celtas par valsts aizdevumu (uz 20 gadiem), sastapu populāro dārznieku Kārli Jākobsonu, to pašu, kuru pirms kāda laika par izaudzētajām vērtīgajām puķēm un dārzkopībā gūtajiem panākumiem apbalvoja ar PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes zelta medaļu. Kopā ar viņu bija Ivars Jākobsons. Izrādās, viņš tagad ir «Carnikavas» siltumnīcu un visas lauksaimniecības nozares šefs, bet tēvs, pēc aiziešanas pensijā, «pie dēla» strādā par galveno agronomu. Vēl interesanti tas, ka kolhozā, puķes audzējot, var nodoties arī dažādiem pētījumiem — Jākobsons juniors gatavojas aizstāvēt disertāciju, lai iegūtu lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu. Ar Jākobsonu senioru izstaigājām daļu no jaunajām siltumnīcām. Pat prātā nenāca, ka puķes varētu audzēt... automātiski. 

Foreļu dārzi Dzirnezerā.

Man parādīja mūsu zemē un Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotu aparatūru, kura no attāluma ļaus visā zemstikla saimniecībā uzturēt nepieciešamo siltumu, gaismu, nodrošināt rasināšanu un laistīšanu, pievadīt mākslīgo mēslojumu un ogļskābo gāzi. Painteresējos, kas kolhozam veic tik vērienīgu celtniecību. Pašu būvbrigāde, kurā strādā 250 cilvēku. Zīmīgi ir tas, ka viņi būvē ne tikai savām, bet visu carnikaviešu vajadzībām. Zvejnieku kolhozs Carnikavā ir uzcēlis skolu, tirdzniecības centru — vairākus veikalus un restorānu, pasta un telegrāfa ēku, patlaban ceļ bērnudārzu ar 150 vietām. Vēl varētu stāstīt par pārmaiņām nēģu cepšanā — malkas krāsnis nomainījušas elektriskās krāsnis, par katamarāniem, kuru būvei pasūtījumi pieņemti jau piecus gadus uz priekšu (katrs sporta burenieks kolhozam ienes 35 000 rubļu), par «Carnikavas» Tautas deju ansambli un vīru kori «Enkurs», un vēl par daudz ko, bet neba jau vienā reizē visu izstāstīt. Nākamo vēstuli gaidi no Kurzemes puses. Arnolds

VĒSTULE NO CARNIKAVAS

1979.04.19 Dzimtenes Balss

🐟🐟🐟🐟🐟

Darba vīra mūžs

Tieši pirms ceturtdaļgadsimta Kārlis Jakobsons sāka strādāt zvejnieku kolhozā «Carnikava». Toreiz viņam uzticēja stipri nolaistās nelielās dārzniecības vadīšanu. Enerģiskais un pieredzējušais dārzkopis drīz pierādīja, ka zemstikla kultūru audzēšana saimniecībai var dot prāvu peļņu. Viņš strādāja ar īstu degsmi un plašu perspektīvu. Tāpēc arī sešdesmito gadu beigās viņam uzticēja visas kolhoza lauksaimniecības nozares vadīšanu. K. Jakobsons strādāja apzinīgi. īpašu uzmanību pievērsa zemstikla kultūru audzēšanai, puķkopībai. Tagad siltumnīcu kompleksa vadību pārņēmis viņa dēls Ivars Jakobsons. Taču arī seniors joprojām ir darba ierindā — strādā par agronomu. Plašajā siltumnīcu saimniecībā bez viņa bagātīgās pieredzes nevar iztikt. Gadu ritumā viņam zināšanas krājās lēni un grūti, toties pamatīgi . . . Tukuma strādnieku ģimene savam dēlam Kārlim spēja dot tikai pamatskolas izglītību. Sekoja darbs Tukuma, vēlāk Rīgas privātajās dārzniecībās. Zinātkārais zēns ātri apguva praktiskās iemaņas un zināšanas dārzkopībā, tās neatlaidīgi papildināja pašmācības ceļā. Tā aizritēja gadi un gadu desmiti. Izstudēts milzīgs kalns speciālās literatūras. Lasītais analizēts un salīdzināts ar paša praksē gūtajām atziņām. Vērtēts, meklēts, eksperimentēts. Bijušas vilšanās, bijuši patiesi priecīgi brīži. Tagad sirmais dārznieks tālos un tuvos novados ir atzīta autoritāte savas nozares speciālistu vidū. — Kārlis Jakobsons bija pirmais mūsu republikā, kas lielražošanas apstākļos puķes — vispirms rozes — sāka audzēt granīta šķembās pēc hidroponikas metodes. — stāsta Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības vecākais agronoms Jānis Lasis. — Pēc viņa iniciatīvas saimniecībā izveidots trīs hektāru liels blokveida siltumnīcu komplekss, kur visas kultūras audzē barības vielu šķīdumā — granīta šķembās. Siltumnīcās ir izvietoti lieli vannas formai līdzīgi plaukti, kas pildīti ar granīta šķembām. Tajās iestāda augus. Zem savienotājmājas izvietoti lieli baseini, kuros agroķīmiķi sagatavo katram veģetācijas periodam nepieciešamos barības šķīdumus, ko ar spēcīgiem sūkņiem iepludina šķembās. Pēc augu pabarošanas šķīdums nonāk atpakaļ baseinos. Tādējādi nav vajadzīga samērā dārgā un darbietilpīgā speciālo augšņu sagatavošana, bet galvenais — agroķīmiķi pēc augu analīzēm uzreiz var noteikt, kādas barības vielas attiecīgajā brīdī ir nepieciešamas. Rezultātā tiek panākta straujāka puķu un dārzeņu augšana. Pie tam uzlabojas arī produkcijas kvalitāte, kas lielražošanas apstākļos ir īpaši svarīgi. Otra Kārļa Jakobsona aizraušanās, kurai veltīta prāva mūža daļa ir acālijas. Tagad tās guvušas plašu izplatību un popularitāti, un par to liels paldies jāsaka tieši viņam. Jau piecdesmito gadu sākumā, vēl strādādams Rīgas dārzu un parku tresta 20. dārzniecībā. K.Jakobsons izstudējis speciālo literatūru, mēģināja audzēt acālijas siltumnīcās. Gadu ritumā neatlaidīgais puķkopis izstrādāja savu acāliju audzēšanas tehnoloģiju lielražošanas apstākļos. Tagad «Carnikava» ik gadu realizē un pavairo desmitiem tūkstošu gan ziedošu acāliju, gan stādu. Tos iegādājas ne tikai mūsu, bet arī citu republiku dārzniecības. Jānis Lasis uzsvēra, ka pateicoties tieši Kārlim Jakobsonam, acālijas izplatās  tālāk visā Padomju Savienībā.

Kā redzams, septiņdesmitgadnieks Kārlis Jakobsons
ir labā noskaņojumā. Viņa izaudzētie ziedi iepriecinājuši
 neskaitāmus tūkstošus skaistuma cienītāju.

Par sasniegumiem puķkopībā K. Jakobsons apbalvots ar divām zelta un trim sudraba Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medaļām, bet kolektīvam piešķirta automašīna, 17 medaļas, daudz diplomu, goda rakstu. Kad pirms divdesmit pieciem gadiem Kārlis Jakobsons pārņēma «Carnikavas» dārzniecību, tajā strādāja pārdesmit cilvēku, gadā ražoja produkclju apmēram 35 līdz 40 tūkstošu rubļu vērtībā. Pašlaik siltumnīcu kompleksā, kura platība pārsniedz 4,2 hektārus, strādā 180 dažādi speciālisti un strādnieki. Dārzniecības kolektīvs pērn saimniecībai deva 929,6 tūkstošus rubļu peļņas, bet iedzīvotāji saņēma vairāk nekā 2.5 miljonus puķu, kā arī ievērojamu daudzumu agrīno dārzeņu. Arī šogad carnikavieši tirdzniecības tīklam jau piegādājuši vairāk nekā pustūkstoti centneru gurķu un 100 centneru tomātu. Puķu un dārzeņu aprūpētāji šogad apņēmušies izaudzēt vēl vairāk neļķu, rožu, acāliju, gerberu, hortenziju, gloksiniju, ceriņu, krizantēmu un citu puķu. Kad veterānam pajautāju, vai nedomā doties pelnītā atpūtā, Kārlis Jakobsons tikai nosmaidīja sirmajās ūsās. — Nevaru aiziet. Paša lolojums nelaiž vaļā. — pēc brīža viņš bilda. — Nākotnes ieceru nav mazums. Vairāki pleci kopā ir stiprāki, tāpēc darbs labāk sokas. Te es domāju par savu dēlu Ivaru, kas tagad stājies manā vietā un vada visu plašo zvejnieku kolhoza «Carnikava» lauksaimniecības nozari. Viņš Lauksaimniecības akadēmijā ieguvis labas teorētiskās zināšanas, taču arī manas daudzos gadu desmitos uzkrātās praktiskā darba atziņas nenāk par sliktu.

Darba vīra mūžs 

1984.06.27 Cīņa 

I. Ģiga 

🐟🐟🐟🐟🐟

 * Darba veterāni / 31.07.1984

Gan ērtu skolu, gan jauku bērnu dārzu carnikavieši uzcēluši savai jaunajai paaudzei. 

🐟🐟🐟🐟🐟

«9. Maijā» un «Carnikavā» 

Gatavās produkcijas iesaiņotāja
Aija Ķelle.

Zvejnieku kolhozā «9. Maijs», kas ir viena no labākajām mūsu republikas saimniecībām, vienpadsmitās piecgades pēdējā gadā ieplānots dot preču produkciju par 14,8 miljoniem rubļu. Saimniecības kuģi zvejo zivis tālās jūrās un tepat Rīgas jūras līcī. Izpildīt nospraustos uzdevumus zvejniekiem palīdz pilnīga zivju zvejas un to apstrādes mehanizācija. Nelielā tralera pirmrindnieku kolektīvs, ko vada kapteinis Leons Poēma, piecgades uzdevumu jau izpildījis. Šā kolektīva kontā ir aptuveni 1700 Rīgas jūras līcī nozvejotu mencu un reņģu. Laba darba organizācija un savlaicīgais traļu remonts ļauj kuģa apkalpei maksimāli daudz laika veltīt zvejai, novēršot dīkstāvi. Par godu PSKP XXVII kongresam zvejnieki uzņēmušies papildsaistības — līdz šīs piecgades beigām iegūt vēl 200 tonnas zivju. Pirmo produkciju izgatavojis jaunais konservu cehs, kas nodots ekspluatācijā zvejnieku kolhozā «Carnikava». Tas ražos gadā vairāk nekā 1 miljonu kārbu konservu. Visas zivju apstrādāšanas un augstās kvalitātes produkcijas izlaides operācijas ir pilnīgi mehanizētas un automatizētas.

Traļmeistars Vilnis Peskovs (no kreisās) un
kuģa mehāniķis Tālivaldis Rausis ar lielo lomu.

 Jaunā ceha autoklāvu iecirknis

«9. Maijā» un «Carnikavā»

1985.07.12 Padomju Venta (Ventspils)

🐟🐟🐟🐟🐟

Katrai pilsētai ir sava seja. Mazāk vai vairāk sakopta, tomēr neatkārtojama. Tāpat arī mūsu lauku saimniecībām. Tikai tajās fasāžu centru un nomaļu izskats liecina arī par visas saimniecības ekonomisko labklājību. Iebraucot Carnikavā, pārsteidz vērienīgā, plašā celtniecība. Top mājas, cehi, stadions... Šī rosība apliecinājums kolhoza augšupejai. Kvalitatīvām pārmaiņām. Un to apstiprina arī nesen saņemtā «LATINFORM» ziņa par savdabīgu «Camikavas» vizītkarti: «Zvejnieku kolhozā «Carnikava» uzbūvētais katamarāns nosaukts bijušā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes vārdā. Kuģus ar «Carnikavas» marku pērk Itālijas, Somijas, VFR un citu valstu firmas, taču kolektīvs nolēmis, ka katamarāns paliks kolhozā un to nodos jauno burātāju rīcībā. Nosaucot to Ulofa Palmes vārdā, padomju zvejnieki godina izcilā zviedru tautas dēla un miera cīnītāja piemiņu.» Bet pārējo, lai vērtē kolhoza priekšsēdētājs O. MAURIŅS, kā arī saimniecības darbinieki. Zvejnieku kolhoza «Carnikava» kolektīvs ir to skaitā, kas spēj pārvarēt stagnāciju. Tā bija izveidojusies astoņdesmitajos gados, kad izvirzījās jautājums par saimniecības kā neperspektīvas izformēšanu, jo vairākus gadus tās ekonomika buksēja un nespēja risināt jautājumus, ko izvirza partija un valdība. Kolhoza kolektīvs ar šādu situāciju nesamierinājās un griezās ar konkrētiem priekšlikumiem pie Latvijas KP rajona komitejas un Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības vadības par darba pārkārtošanu kolhozā. Kolektīva priekšlikumus atbalstīja. Kolhozā nomainījās vadība, galvenie speciālisti, nozaru vadītāji. Saimniecības jaunā vadība kopā ar speciālistiem izstrādāja sociāli ekonomiskās attīstības programmu līdz 1985. gadam ar perspektīvu līdz 1990. gadam. Iesaistot pārvaldes darbā kolektīvus, sabiedriskās organizācijas un aktīvistus, pašos pamatos izmainīts vadītāju un speciālistu darba stils. pārkārtots pārvaldes aparāta darbs, struktūra un raksturs. Protams, šāds pārmaiņu process ir ļoti sarežģīts, nevar notikt bez morālām sāpēm. Bija arī tādi, kas neatbalstīja centienus pārvarēt stagnāciju, aizgāja prom. Piemēram, komandieri, kas vadīja floti. Šie vīri bija pieraduši strādāt uz ekspedīcijas kuģiem, tālu prom no dzimtā krasta. Tāpēc ikdienas rūpes, problēmas viņus it kā neskāra. Pārkārtošanās procesā, kad vajadzīga katra, īpaši šādas augstas klases speciālistu līdzdalība, nejutām ieinteresētību. Galvenais ļaužu kodols palika, vēl vairāk nostiprinājās. Realizējot pieņemto programmu PSKP CK plēnumu lēmumu garā, kolhoza kolektīvs ne tikai izpildīja 11. piecgades uzdevumus, bet arī ievērojami pārsniedza visus ekonomiskos, sociālos, masu politiskās audzināšanas rādītājus, sociālistiskā sacensībā iegūstot godalgotas vietas. Kokapstrādes un katamarānu būves ceha iecirkņa strādnieks DŽEMS SLOKA: Šeit strādāju piecus gadus. Man kā komunistam, ceha partijas organizācijas sekretāram svarīga šķiet personiskā līdzdalība pārkārtojumu procesā. Palūkojieties visapkārt: ražošana iet plašumā. Konstruējam, celam, montējam. Tepat netālu top mēristēmu laboratorija. Regulāri tiek nodotas dzīvojamās mājas. Protams, to vēl par maz. Bet es pats, tāpat kolektīvā izjūtam perspektīvas vērienu. Ja agrāk galvenos ienākumus deva palīgnozares, tagad aizvien noteiktāks īpatsvars zivju rūpniecībai. Mainās pašu cilvēku attieksme. 

Par uzvaru Lielā Oktobra 10. gadskārtai veltītajā sociālistiskajā
sacensībā, Vissavienības jubilejas Goda rakstu lauksaimniecības
 nozares strādājošam brigadierim Gunāram Tīlītim (no labās)
pasniedz kolhoza priekšsēdētājs O. Mauriņš. 

Tie kļūst disciplinētāki, ieinteresēti gala rezultātā. Mēs, piemēram, pavisam nesen partijas sapulcē runājām par savas nozares attīstību. Ir mums labi meistari, ir idejas, bet nevaram tās pilnībā realizēt, jo pietrūkst kvalitatīvu izejvielu. Apkopoti sociālistiskās sacensības rezultāti, mēs esam gandarīti, brigādei, ko vada Aldis Kanevāls pirmā vieta. Arī starp nozarēm mūsu cehs priekšgalā. Vienpadsmitās piecgades laikā ieņēmumi pieauga no 5,1 miljona līdz 8,4 miljoniem rubļu un tīrais ienākums — peļņa sasniedza 1,6 miljonus rubļu. Uzsākot 12. piecgadi, saimniecības pamatlīdzekļi bija pieauguši no 7,2 miljoniem rubļu 1980. gadā līdz 14,5 miljoniem rubļu 1985. .gadā. Tai skaitā no jauna iegādāta Baltijas zvejas flote un izveidota ražošanas bāze Ventspilī, radīta pamatbāze vērtīgo zivju (nēģu um foreļu) atražošanai. Tā kolhozā ieņem ievērojamu vietu kā jauna nozare zivsaimniecības attīstībā. Rekonstruēts zivju pārstrādes cehs, un uzsākta zivju konservu ražošana, radīta ekonomiskā bāze jaunu, modernu ekspedīcijas zvejas kuģu iegādei. Plānu un ekonomiskās daļas vadītāja V. BAROVSKA: Šobrīd mums jābūt drošiem un pārliecinātiem, lai neatkārtotos iepriekšējās kļūdas. Saprotiet pareizi, augšupeju, peļņu neesam izvēlējušies par pašmērķi. Mums ir plānveidīga, ekonomiski pamatota visu nozaru attīstība. Te liels ieguldījums arī mūsu priekšsēdētājam Oļģertam Mauriņam, kas kooperatīvu izveides pieredzi guvis arī ārzemēs. Viņš bija klāt pie kooperatīvu izveides gan Somālijā, gan Angolā. Tā kā par kompetenci un autoritatīvu spriedumu šaubu nav. Par izvēlētā cela pareizību liecina fakti.  Mūsu saimniecībai Lielā Oktobra ideālu strauja virzība sākās pēc PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnuma, kurā izvirzīja uzdevumus pilnā mērā atklāt un izmantot visas jaunrades iespējas, paātrināt katra kolektīva sociāli ekonomisko attīstību, pacelt ražotājspēkus kvalitatīvi jaunā pakāpē, radot visus vajadzīgos apstākļus. Sekojot šiem principiem, kolektīvs 12. piecgades pirmajā ekonomiskajā gadā izpildīja visus plāna rādītājus un sociālistiskās saistības. 

Zivju pārstrādes cehā.

Darba ražīgums, salīdzinot ar 1980. gadu, pieauga no 5570 rubļiem uz vienu cilvēku līdz 10670 rubļiem un vidējā alga gadā no 1720 rubļiem uz 2970 rubļiem. Pildot sociālistiskās saistības par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai un kolhoza 40 gadu jubilejai, kolektīvs 23. septembrī īstenoja 1987. gada, bet 28. septembrī 12. piecgades divu gadu plānu visos pamatrādītājos. Vissavienības sociālistiskajā sacensībā kolektīvam par darba rezultātiem piešķirtas godalgotas vietas 1. un 3. ceturksnī otrā vieta, bet par otro ceturksni saņemts PSRS Zivsaimniecības ministrijas un VACP ceļojošais Sarkanais karogs. Pēdējos gados uzbūvēti un nodoti ekspluatācijā sadzīves pakalpojumu pārviljons, veikals, peldbaseins un mūzikas klase bērnudārzam, 51 labiekārtots dzīvoklis. Mūsu produkciju realizē visā Padomju Savienībā un ārzemēs: Itālijā, Somijā, Vācijas Federatīvajā Republikā u.c. Uzbūvēta un nodota ekspluatācijā «Veselības taka», 1986. gadā uzsākta sporta kompleksa būve. Tiek strādāts pie projektiem kultūras nama ur poliklīnikas celtniecībai. Komunālās daļas vadītājs Imants Zaļums: Mēs katrs vēlamies dzīvot labāk. Protams, ar vēlēšanos vēl par maz, ir jāstrādā. Kolhozam jau pašam par sevi ir tāda struktūra, kas nepielauj mīņāšanos uz vietas. Ja gribam ko sasniegt, nepārtraukti jāattīstās. Jā, daudz domāts par to, lai ikdienas saimnieciskās rūpes nenomāc galveno - darbu. Taču, diemžēl, vēl ne visu esam paspējuši. Lūk, arī ikdienā uz veikalu jāsteidz vairākas reizes, lai iegādātos atsevišķus nepieciešamos pārtikas produktus. Te nu arodorganizāciiai vēl savs vārds sakāms. No tās gribas sagaidīt lielāku atdevi. Domāju, ka par daudz runājam, vairāk jāstrādā.  Kolhozā ir 7 mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, 11 sporta sekcijas. Te darbojas katrs kolhozā strādājošais. Kopā ar skolas pedagogu kolektīvu kolhoza speciālisti otro gadu strādā izglītības reformā izvirzīto uzdevumu realizācijā. Ražošanas objektos katru dienu ir līdz 117 skolēnu. Izveidojušies lieliski darba organizatori nozaru vadītāji. Tādi ir lauksaimniecības nozares vadītājs Ivars Jākobsons, zivju apstrādes ceha vadītāja Vanda Mežecka, 2. zvejas brigādes brigadieris Gunārs Priede, VZTR-9142 kapteinis Boriss Ivanovs, STBK tralmeistars Pēteris Broks, šoferis Aleksandrs Stūris, celtniecībā strādājošais krāsotājs Alberts Mertens un daudzi citi. Otrās zvejas brigādes brigadieri: GUNĀRS PRIEDE: Kaut pamatā strādājam jūrā, viss, kas šeit notiek, mūs skar un interesē. Saimnieciskā aprēķina apstākļos savādāk nevar. Taču mēs vēl maz izjūtam darba stimulu. Zveja tiek limitēta. Cik mums ieplāno, tik arī dodam. No otras puses, tikai filmas noskatoties, šis darbs šķiet romantisks un viegls. Pamēģiniet paši. Kad pulksten piecos no rīta jādodas līcī... Jaunie nāk gan, viņiem materiālais stimuls. Ne jau par zveju. Kolhozā var būvēties. Individuālās mājas aug. Te vadība arī palīdz. Mūsu kolektīvs pilnīgi pamatoti var teikt, ka pārkārtošanās koncepcija, kas ietverta PSKP 27. kongresa un PSKP CK 1987. gada janvāra un jūnijā plēnumu materiālos, tiek iedzīvināta saimniecības ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā. 

Viens no kolektīva saviļņojošākiem brīžiem šogad
atskats uz 40 gados paveikto. 

Pagājuši tikai daži mēneši kopš dienas, kad saimniecības kolektīvs atskatījās 40 gadus atpakaļ uz kolhoza pirmsākuma posmu un noteica virzienu un uzdevumus saimniecības izaugsmei līdz 2005. gadam. Tos izpildīt nebūs viegli, jo paralēli ražošanai jārisina kardināli ciema labiekārtošanas darbi, apgāde ar papildus ūdeni, gāzi, attīrīšanas iekārtām. Jārealizē dzīvē programma «Dzīvoklis 2000», jāstrādā ar katru kolektīva locekli tā personības izaugsmē. Šodien kolektīvs ir zinošs, radošs, ar iecerēm bagāts, spējīgs veikt jebkuru izvirzīto uzdevumu, un tā potenciālās iespējas vēršas plašumā. Pašreiz kolhozā ir 1186 strādājošie, starp kuriem 182 PSKP biedri, 90 komjaunieši, 129 kolhoznieki ar augstāko izglītību, 285 ar vidējo speciālo izglītību. Kolhoza partijas komitejas sekretārs JĀNIS LIEPIŅŠ: Ikdienā iznāk saskarties ar pārkārtošanās procesa izpausmēm. Mūsu panākumi ir neapstrīdami. Tas pārliecina visus, arī tos, kas vēl svārstās vai šaubās. Skaidrs viens, atpakaļceja vairs nav. Šis gads mums īpaši bagāts saviļņojošiem notikumiem, kur vēl un vēl paveras iespējas izvērtēt sevi un citus. Noteikt savu vietu un spēkus līdzdalībā. Gribētos lielāku patstāvību. Par to esmu runājis dažādu līmeņu sanāksmēs. Vēl pārāk daudz novecojušu instrukciju, priekšrakstu. Bet rīcības drosme rodas, nevis tos pārkāpjot, bet gan izmantojot pilnīgāk iespējas laikā, kad var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu. Mūsu saimniekošana pierāda, ka labi darba rezultāti nodrošina saimniecības patstāvību, ceļ darbinieku atbildību par uzticēto pienākumu veikšanu, rada lepnumu un gandarījumu par savu kolektīvu. 

Zvejnieku dēli likteņceļos

1987.12.05 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐟🐟🐟🐟🐟

Viņas strādā «Carnikavā» 

Pašā jūras krastā pie kāda republikas zvejnieku ciemata slejas granīta cirsts sievietes tēls. Vēl pirms piecdesmit gadiem daudzas sievietes, pavadīdamas tuviniekus jūra, nebija drošas, vai viņi atgriezīsies. Atlika tikai gaidīt. Tagad Padomju Latvijas zvejnieku tuviniecēm ir pavisam citāds liktenis. Kopā ar vīriešiem viņas aktīvi piedalās sabiedriskajā ražošanā. Uzskatāms apstiprinājums tam rodams kolhozā «Carnikava». No saimniecībā strādājošajiem gandrīz katra ceturtā ir sieviete. Par pagājušajā gadā izcīnīto uzvaru sociālistiskajā sacensībā kolhozam Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā tika pasniegti divi ceļojošie Sarkanie karogi — PSRS Zivsaimniecības ministrijas un nozares arodbiedrības CK ceļojošais Sarkanais karogs un partijas Rīgas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas ceļojošais Sarkanais karogs. Droši var apgalvot, ka šo panākumu kaldināšana daudz pūļu ieguldījušas arī saimniecības sievietes. Aizvadītajā gadā kolhozs ieguva vairāk nekā divus miljonus rubļu lielu peļņu, turklāt gandrīz viens miljons rubļu bija virsplāna peļņa. Saimniecības lepnums ir zivju pārstrādāšanas nozare. Plašās gaišās telpās pie konveijeru līnijām strādā sievietes. Viņas ir sievas, māsas un meitas tiem vīriem, kas velk lomus Baltijas jūrā un tālajā Atlantijas okeānā, krastā ceļ dzīvojamās mājas, pirmsskolas bērnu iestādes, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus. «Carnikava» ražo dažādu produkciju — kūpinātas zivis un zivju konservus. Kolhoza zivju pārstrādes ceha priekšniece Vanda Mežecka pastāstīja: — Faktiski mūsu cehā strādā sieviešu kolektīvs. Vājā dzimuma pārstāves veido vairāk nekā 80 procentus no strādājošo kopskaita. Tā ir liela draudzīga internacionāla saime. Darbs pie konveijera prasa veiklas un prasmīgas rokas. Ik mēnesi 

Vecākā meistare Marija Karvele pārbauda,
 kā apstrādātas zivis.

mēs izlaižam 200 tūkstošus kārbu dažādu konservu, kas tiek nosūtīti uz visām mūsu zemes malām. — Latvija man kļuvusi par otru dzimteni, — teica ceha strādniece Gaļina Bobko. — Šeit es atradu savu ģimenes laimi, man blakus ir draudzenes, uz kurām varu paļauties grūtā brīdī. Pirms gada valde piešķīra manai ģimenei atsevišķu labiekārtotu divistabu dzīvokli jaunā māja. Pašreiz strādāju par brigadieri. Vecākā meistare Marija Karvele mums pastāstīja, ka cehā sievietēm noteikts īpašs darba režīms. Maiņa sākas pulksten 8 no rīta, un pirms tam var apdarīt mājas soli. Pulksten 10 ir pārtraukums. Tad var atpūsties pie aromātiskas tējas tases. Bet pulksten 12 cehā tiek piegādātas bezmaksas pusdienas. Zīmīgi, ka šāds «atvieglots» grafiks ir pozitīvi ietekmējis darba rezultātus. Darba ražīgums pieaudzis par 30 procentiem, nostiprinājusies disciplīna. 8. Marta priekšvakarā stāstot par «Carnikavas» sievietēm, protams, jāpiemin arī kolhoza zaļā saimniecība. Šeit pavasaris ir pilnā plaukumā: uzziedējuši baltie ceriņi, jaunās rožu šķirnes «Andželika» un "Atēna", acālijas. Tieši no siltumnīcām ziedus ved uz Rīgas un citu republikas pilsētu firmas veikaliem. Bet blakus puķēm aug loki un gurķi. Tas viss ir čaklo sieviešu nopelns.

Viņas strādā «Carnikavā»

1988.03.06 Cīņa

D. Gefters (LATINFORM) Rīgas rajonā

🐟🐟🐟🐟🐟

«Carnikavas» sievietes 

Pašā jūras krastā pie kāda republikas zvejnieku ciemata slejas granītā cirsts sievietes tēls. Vēl pirms piecdesmit gadiem daudzas sievietes, pavadīdamas tuviniekus jūrā, nebija drošas, vai viņi atgriezīsies. Atlika tikai gaidīt. Tagad Padomju Latvijas zvejnieku tuviniecēm ir pavisam citāds liktenis. Kopā ar vīriešiem viņas aktīvi piedalās sabiedriskajā ražošanā. 

Šādā iepakojumā auksti kūpinātās zivis
tiek piegādātas tirdzniecības tīklam.

Uzskatāms apstiprinājums tam rodams kolhozā «Carnikava». No saimniecībā strādājošajiem gandrīz katra ceturtā ir sieviete. Par pagājušajā gadā izcīnīto uzvaru sociālistiskajā sacensībā kolhozam nesen tika pasniegti divi ceļojošie Sarkanie karogi PSRS Zivsaimniecības ministrijas un nozares arodbiedrības CK ceļojošais Sarkanais karogs un partijas Rīgas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas ceļojošais Sarkanais karogs. Droši var apgalvot, ka šo panākumu kaldināšanā daudz pūļu ieguldījušas arī saimniecības sievietes. Aizvadītajā gadā kolhozs ieguva vairāk nekā divus miljonus rubļu lielu peļņu, turklāt gandrīz viens miljons rubļu bija virsplāna peļņa. Saimniecības lepnums ir zivju pārstrādāšanas nozare. Plašās gaišās telpās pie konveijeru līnijām strādā sievietes. Viņas ir sievas, māsas un meitas tiem vīriem, kas velk lomus Baltijas jūrā un tālajā Atlantijas okeānā, krastā ceļ dzīvojamās mājas, pirmsskolas bērnu iestādes, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus. 

Zivju pārstrādātāju brigadiere Gaļina Bobko. 

«Carnikava» ražo dažādu produkciju kūpinātas zivis un zivju konservus. Kolhoza zivju pārstrādes ceha priekšniece Vanda Mežecka pastāstīja: Faktiski mūsu cehā strādā sieviešu kolektīvs. Vājā dzimuma pārstāves veido vairāk nekā 80 procentus no strādājošo kopskaita. Tā ir liela draudzīga internacionāla saime. Darbs pie konveijera prasa veiklas un prasmīgas rokas. Ik mēnesi mēs izlaižam 200 tūkstošus kārbu dažādu konservu, kas tiek nosūtīti uz visām mūsu zemes malām. Latvija man kļuvusi par otru dzimteni, teica ceha strādniece Gaļina Bobko. Šeit es atradu savu ģimenes laimi, man blakus ir draudzenes, uz kurām varu paļauties grūtā brīdī. Pirms gada valde piešķīra manai ģimenei atsevišķu labiekārtotu, divistabu dzīvokli jaunā mājā. Pašreiz strādāju par brigadieri. Vecākā meistare Marija Karvele mums pastāstīja, ka cehā sievietēm noteikts īpašs darba režīms. Maiņa sākas pulksten 8 no rīta, un pirms tam var apdarīt mājas soli. Pulksten 10 ir pārtraukums. Tad var atpūsties pie aromātiskas tējas tases. Bet pulksten 12 cehā tiek piegādātas bezmaksas pusdienas. Zīmīgi, ka šāds «atvieglots» grafiks ir pozitīvi ietekmējis darba rezultātus. Darba ražīgums pieaudzis par 30 procentiem, nostiprinājusies disciplīna. Stāstot par «Carnikavas» sievietēm, protams, jāpiemin arī kolhoza zaļā saimniecība. Šeit pavasaris ir pilnā plaukumā: uzziedējuši baltie ceriņi, jaunās rožu šķirnes «Andželika» un «Atēna», acālijas. Tieši no siltumnīcām ziedus ved uz Rīgas un citu republikas pilsētu firmas veikaliem. Bet blakus puķēm aug loki un gurķi. Tas viss ir čaklo sieviešu nopelns.

Puķkope Vija Lukstiņa (no kreisās) un puķkopības saimniecības vecākā agronome Vaira Špīse ar izaudzētajiem baltajiem ceriņiem.

«Carnikavas» sievietes

1988.03.16 Rīgas Balss

Gefters, D.

🐟🐟🐟🐟🐟

Dažādas runas, saklausītas zvejnieku kolhozā «Carnikava» 

Mūsu dienās par izaugsmi nerunā, vismaz kautrējas lietot šo vārdu vēl nesen tik populārajā nozīmē. Arī par saimniecību augšupeju nav pieņemts gari un plaši klāstīt. Par izdzīvošanas spējām un stabilitāti gan. 

Attīrīšanas iekārtas Carnikavā

Savā ziņā tie ir tie paši vēži, tikai citā kulītē, kaut gan arī  vēži vairs nav agrākie un kulīte darināta no cita materiāla un laikam jau pēc apmēriem ir plašāka. Tātad runa ir par horizonta paplašināšanas iespēju, lai radot pārticību, izdzīvotu ekonomiskās nestabilitātes un cenu celšanās drudža apstākļos. Zvejnieku kolhoza «Carnikava» priekšsēdētājs Oļģerts Mauriņš par savas saimniecības lietām runāja gari un plaši. Daudz skopāki vārdos bija pieredzējušie zvejas brigādes 2. posma posminieks Alfons Lapiņš un 1. brigādes 2. posma posminieks Laimdotis Rikards. Veco zveju valoda smaržoja pēc jūras sāls un zvīņām, priekšsēdētāja pēc sausas statistikas, kuru tomēr atšķaidīja emocionālāka rakstura pārdomas un spriedumi par savējo labklājības nodrošināšanu. Nezin kāpēc no visām trim sarunām prātā visdziļāk iespiedās  Mauriņa atzinums: «Gauja ir pasaulē bagātākā nēģu upe.» Šo atziņu es paturēju prātā, klausoties priekšsēdētāja stāstījumā, kā Carnikavas kuģi zvejo Argentīnas un Āfrikas piekrastē, kā kolhozā attīstās lauksaimniecības nozare, kā un cik lielas ceļ dzīvojamās mājas, kā pērn panākta minimālās pensijas likme kolhozniekiem simts rubļu mēnesī, 24 darba dienu atvaļinājums, izdienas piemaksa un piemaksa daudzbērnu ģimenēm, kā par pagājušā gada darba rezultātiem kolhozam piešķirts PSRS Zivsaimniecības ministrijas  un VCAP ceļojošais Sarkanais karogs, kā kolhozā tiek inkubētas un audzētas foreles un nēģi, kā Alda Eglāja vadībā būvē jūras jahtas katamarānus gan iekšējam tirgum, gan eksportam, kā 1. jūlijā nodots ekspluatācijā attīrīšanas ietaišu komplekss . . . 

«IDILLE» PASAULĒ BAGĀTĀKĀS NĒĢU UPES KRASTĀ 

Ar zivju pārstrādes ceha vecākās meistares Marijas Karules palīdzību bija iespējams iepazīties ar daļēju visu šo sadzīves un ekonomisko pasākumu pozitīvajām sekām, proti, plašo un populāro kolhoza produkciju - Rojas delikatesi, šprotēm eļļā, reņģēm eļļā, saldētām un kūpinātām vimbām. Saklausījies par foreļu inkubēšanu un audzēšanu, jauno meristēmu  laboratoriju - īstu bioloģisku brīnumu, kurā no augu šūnām var izaudzēt stādus, par jauno sporta stadionu, kurš gan vēl nepabeigts, jau grasās vērt vārtus 32. LPSR Zvejnieku kolhozu spartakiādei. Es aizgāju līdz Gaujai, «pasaulē bagātākajai nēģu upei». Šeit savas iemaņas demonstrēja vietējie burātāji (ar tehnisko bāzi tos pilnībā nodrošinājis kolhozs), vēja brīze vieglās jahtiņas vai nu gāza apkārt vai trakā ātrumā dzina uz priekšu. Jauniešiem patiešām tas bija spēka un veiklības treniņš, taču karstās vasaras saules sasildītajā Gaujas ūdenī nopeldēties neriskēja tomēr neviens. 

Carnikavas jauniešiem par
romantisma trūkumu gan
neklātos gausties...

«Pasaulē bagātākās nēģu upes» krastā uz vecu, vēl nenojauktu «reņģu mājiņu» fona žuva tīkli, atgremodamas zāli, laiski tos apošņāja dažas brūnaļas un varbūt arī viņām radās nostaļģija pēc jūras plašumiem? Šeit, Gaujas krastā, kura kolhoza teritorijai dzen cauri jau augštecē ar rūpniecības atkritumiem sadraņķotos ūdeņus, es atcerējos arī veco zveju — Alfona Lapiņa un Laimdota Rikarda — teikto. Viņu vārdi bija daudz piezemētāki par priekšsēdētāja izrunātajiem, bet tieši šeit, vērojot «kluso dabu» ar tīkliem, govīm un dažām pīlēm, kas plunčājās apšaubāmi tīrajā ūdenī, man tie likās īpaši nozīmīgi. 

Pie Carnikavas pērn jūrā bija vistīrākais ūdens, bet nesen 8 metru dziļumā no Garciema līdz Zvejniekciemam esot pamanīts milzum daudz beigtu lucīšu. Vietējās zvejas vīru valodas bija šerpākas varbūt tāpēc, ka viņi savu grūto darbu veic ar necilo jūras viļņu apbružāto 75 zirgspēku laivu — īstu darba rūķi, kas necieš skaistu liekvārdību? Zvejnieku kolhozs «Carnikava» patiešām cīnās par izdzīvošanas iespējām un šķiet patlaban dara to sekmīgi. Sūdzējās arodbiedrības līderis Juris Liepiņš, kaut gan Gaujmalā «darbīgais jahtklubs» tā īsti viņa teikto neapstiprināja. Un lai šiem jauniešiem izdodas iepeldēt arī dziļākos ūdeņos, jo populāras tak ir arī Carnikavā būvētās jahtas! Bet par to citreiz. Laikam jau jāpabrauc vīriem līdzi zvejā vismaz līdz murdu vietām, lai izdzirdētu īsti patiesos ne vienmēr arī priekšnieku ausīm tīkamos vārdus. Pēc tam, Zvejnieku dienas iespaidiem gaistot, parunāsim arī par ikdienišķajām lietām.

«Carnikava»

1989.07.15 Darba Balss (Rīgas rajons)

Beķeris, V.