Zveja Carnikavā ^

Zvejniecības vēsture Carnikavas novadā

1938.gadā apceļodams Latvijas, tajā skaitā arī Vidzemes zvejniekus līdz pat Ainažiem, dzejnieks Vilis Veldre ir viedi sacījis: “Vecs Vidzemes zvejnieks atgādina krietnu amatnieku. Viņš ir stings kā sakaltis ābols. Viss viņa mūžs pagājis grūtā darbā, toties mūža vakarā, ja viens vīra gados taupīgi dzīvojis, viņš nav nekāds tukšinieks.”

To var droši teikt arī par Carnikavas zvejniekiem, jo, “ūdeņu aplenktie” tie strādāja dienu un nakti, tā ritēja gadi un pat gadsimti, jo zveja vienmēr bija viens no svarīgākajiem carnikaviešu iztikas veidiem. Pateicoties Gaujas un jūras tuvumam, šeit bija izturīgu zvejnieku dzimtene. Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem. Eksistēja arī dažādi zvejas tīklu veidi: velkamie, metamie kurvji un bogari. Tīklus vietējie zvejnieki auda no mājās vērptiem liniem, vēlāk pirka fabrikas kokvilnas diegus un tikai 20.gs. sākumā sāka izmantot gatavos tīklu linumus. Tīklus zvejnieki lāpīja paši, arī šodien Carnikavas zvejnieki māk lāpīt savus tīklus un māca arodu arī jauniņajiem.

Viens no Carnikavas simboliem ir nēģu (jeb kā to sauca vietējie – zuteņu) un lašu ķeršanas pasīvais rīks tacis. Tacis tika ierīkots aizsprosta veidā Gaujas upes seklajās vietās lašu un nēģu migrācijas vietās. Tā bija īpašas konstrukcijas laipa, konstrukcijas stiprināšanai izmantoja īpašas sasaistes, no tača iegremdēja vairākus murdus. Carnikavieši tačus būvēja no jūnija un ņēma nost īsi pirms ledus iešanas, gatavojot konstrukciju no vairākus gadus gatavinātiem materiāliem. Katrai konstrukcijas daļai bija savs nosaukums, speciālus grozus – murdus gatavoja no kārklu klūgām. Nēģu zveja sākās no jūlija beigām, nēģus Carnikavā zvejoja jau Livonijas valsts laikā.

Carnikavā pastāvēja arī sava zvejas māja. Ir ziņas, ka jau 19.gs. eksistēja ēka ar zivju audzētavu pagrabā, no veciem laikiem eksistēja nēģu ceptuve. Modernu zvejas māju ar ceptuvēm, noliktavām, skatu torni un sarīkojuma zāli sāka celt 1933. gadā. Ražošana paplašinājās arī kolhoza laikā. Šajā ēkā noritēja arī Nēģu degustācijas un ekskursijas, uz šejieni jau 20.gs. 30. gados brauca speciālie Nēģu vilcieni. Īpaša ir arī senā Carnikavas nēģu recepte, kopš 2015. gada Carnikavas nēģi iekļauti ES tradicionālo īpatnību un ģeogrāfiskās izcelsmes produktu.

Carnikava ir ūdeņiem bagāta, tāpēc zvejoja ne tikai Gaujā, bet arī jūras līcī un apkārtējos ezeros. Tikai īsu periodu uz pavasara pusi zvejniekiem bija laiks salāpīt tīklus un vadus. Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem.

Pie tīkliem

Zemāk piedāvājām aplūkot carnikaviešiem ekonomiski nozīmīgākus zvejas veidus, kas veidoja Carnikavas zvejnieku tradīcijas.

Renģu zveja nozvejoto reņģu daudzuma dēļ, bija ļoti ienesīga. Ar tīkliem reņģes zvejoja visu gadu un atkarībā no reņģu daudzuma, meta tīklu dziļāk, vai seklāk. Ar vadu reņģes zvejoja apmēram līdz maijam. Reņģu vadi bija ap 60-120 m gari un 3 m plati, agrākos laikos vadi bija īsāki un šaurāki. Padomju laikā reņģu nozvejai bija noteiktās kvotas un tā turpināja būt viena zvejojamām un pārstrādājamām zivīm. Interesanti, ka mūsdienās tik ļoti populārā reņģu kūpināšana izplātījās  tikai 19.gs. beigās, līdz tam reņģes ēda sālītā un svaigā veidā. Reņģu zveja ar vadiem turpinās arī mūsdienās, katru gadu pilnībā apgūstot kvotas.

Lašu zveja bija ienesīga gandrīz tikpat ļoti, cik nēģu zveja. Lašu zveja bija ienesīga no jūnija līdz septembrim, kad laši trekni un tos viegli pārdot. Vēsturiski lašus zvejoja ar vadiem un murdiem, kā arī Gaujā ar lašu būriem. Lašu vadi sastāvēja no 34 gabaliem. Tos virs ūdens turēja korķa plāksnes un gremdei apakšējai malai tika piestiprināti brezentā iešūtie oļi. Kā atceras Carnikavas iedzīvotāji, oļu maisiņus speciāli šuva zvejnieku ģimenes locekles. Lašus ķēra arī ar lašu būriem un lašu murdiem. Carnikavā lašu būri sauca arī par lašu kasti vai kummi. Īsi pirms Otrā Pasaules kara lašus ar lašu būru palīdzību zvejoja galvenokārt lašu pavairošanai. Pašlaik lašus vairs Carnikavā tikpat kā nezvejo, jo pasliktinoties ekoloģijai, lašu daudzums upēs ir samazinājis. 

Carnikavieši praktizēja arī zušu zveju ar āķiem, to gan darīja tad, kad bija lašu zvejai nepiemērots laiks. Zušu āķis sastāvēja no darvotas 4 mm resnās centrālās auklas, pie kurām bija piestiprinātas 4 mm resnas centrālās auklas ar Zušu āķis, jeb jeda bija 2 km gara ar 1000 āķiem. Šobrīd makšķerniekiem ir atļauts vienlaicīgi izmantot tikai 2 āķus. Ēsmai lietoja mazos lucīšus, sliekas un arī ņurņikus, tagad ņurņikus kā ēsmu izmantot ir aizliegts, pašlaik žušus Carnikavā vairs neķer, bet zuteņi carniekaviešu galdā tomēr ir, jo par  “zuteņiem” vēsturiski sauc Carnikavas nēģus. 

Runājot par “Carnikavas zuteņiem”  jeb ierastāk – upes nēģiem, tad to zvejas vispopulārākais zvejas rīks ir tači ar murdiem, bet arī nēģu zveja ar slotiņām, kura mūsdienās ir viens no maluzvejniecības veidiem. Slotiņa bija nopietna nēģu ķeršanas ierīce – gatavota no apmēram divu metru gariem baltalkšņiem vai melnalkšņiem, kuru resgali bija sasieti kopā ar stiepli un kuri izskatījās pēc lielas slotas, no turienes arī nosaukums – slotiņa jeb pistonga. Mūsdienās zveja uz slotiņām nav atļauta un Carnikavā vairs nav populārā arī maluzvejnieku vidū, bet Otrā Pasaules kara laikā šāda metode bija ļoti populāra. Zuteni jeb nēģi varēja noķert arī ar plikām rokām, noķert, bet ne noturēt.

Nēģus zvejoja ziemas periodā Gaujā, bet populāra bija arī ziemas zveja ezeros, jo ezeru Carnikavas novadā ir daudz. Zveja ziemā atšķīrās no vasaras zvejas, zvejas vietā vispirms izcirta taisnstūra āliņģi, kurā pa nakti atstāja ragavas ar vadu, lai tas neaizsaltu. Ziemas vads sastāvēja no diviem spārniem un āmja. Zvejā piedalījās 16 zvejnieki, vadu vilka ar speciālām jostām, bet zvejniekiem pie zābakiem bija iestrādāti metāla trīsstūrīši, lai uz ezera neslīd.

Jaunu laiku, tehnoloģiju globalizācijas, kā arī Carnikavas attīstības vēstnese bija Atlantijas zveja, jaunā ēra sākās Carnikavas kolhoza laikā. Tāljūras jeb ekspedīcijas zveja starptautiskajos ūdeņos zivju baru migrēšanas vietās sniedza iespēju nopelnīt nesalīdzināmi vairāk nekā piekrastes zvejā. 1959.g. janvārī kolhozam tika nodots pirmais ”siļķu kuģis”, kas februārī devās zvejā uz Atlantijas okeānu. 1960.gada dokumentos atspoguļojas ekspedīcijas rezultāti, nozvejoto zivju sugu vidū ir gan siļķes, gan sardīnes, gan laši. Kolhozam “Carnikava” piederēja arī divi Atlantijas zvejai paredzētie kuģi.

Mūsdienās zvejas tradīcijas mainās, Carnikavas zvejas kuģus vairs neapskalo Atlantijas okeāna viļņi, vairāki zvejas veidi ir aizmirsti un saglabājušies tikai jūras vilku atmiņās un uz nodzeltējošām  fotogrāfijām var redzēt vecos lašu vadus un Baltijas jūras norūdītos zvejniekus, patlaban zvejniekus nomainīja makšķernieki. Bet divas Carnikavas zvejnieku brigādes ar savām laivām nodarbojās ar piekrastes zveju un liek murdus, gaidot atpakaļ Gaujā dzimušos nēģus.

Nēģis ir īstens Carnikavas iemītnieks. Laiku laikos vārdi nēģis un Carnikava kļuvuši gluži par sinonīmiem. Carnikavieši nēģus ķēra ar pasīvās zvejas rīka - tača un murdu palīdzību. Zveja ar tačiem bija izplatīta lielo upju – Daugavas, Gaujas, Salacas – lejtecēs, kur ar šo konstrukciju palīdzību ķēra augšup pa upi nārstot ejošos nēģus. Dažreiz nēģu taču galos piebūvēja tā sauktās lašu kastes lašu ķeršanai.

Carnikavā tači tika izmantoti no seniem laikiem un līdz pat 20.g.s. 60.gadu vidum, pēc tam pārgāja uz nēģu zveju ar tīkla murdiem. Tiklīdz carnikaviešu druvās labība bija novākta, tā lunkanais upes iemītnieks uzsāka savu kāzu ceļojumu no jūras pa Gauju uz augšu, nonākot zvejnieku tačos un murdos. Ne velti carnikaviešiem jau izsenis bijis kāds teiciens – “kad rudzi gubās, tad nēģi murdos”. Tačus Gaujā sāka būvēt pēc Jāņiem, bet materiālus gatavot jau pēc pavasara sējas, jo būve bija darbietilpīga un laikietilpīga. Vispirms Gaujas gultnē iedzina pāļus – stāvkājas, tiem ieslīpi pretī citus pāļus – pretkājas, tad pāļus savienoja ar īpašām kāršu konstrukcijām un laipām, pa kurām pārvietoties. Starp stāvkājām iedzina tievākus pāļus – bostagus, pie kuriem piesēja ūdenī ielaisto murdu ceļamos kokus - ailes. Pēc tača uzbūvēšanas to novīgoja – iegremdēja upē vīgas – no skujām sasietus kūļus, kam vidū velēnas. Vīgas aizturēja straumes nestās smiltis un veidoja pamatu, uz kura lika murdus. Murdus pina no kārklu klūdziņām, tie sastāvēja no divām daļām – apvalka un tajā ievietota piltuvveidīga iecirkņa. Abas daļas priekšpusē ar priedes saknītēm piestiprināja pie kārklu klūgas riņķa. Nopīt labu murdu bija liela māksla.

Sākoties zutiņu sezonai, vakaros uz tača saradās vīri, ielika murdus ūdenī un palika pa nakti zvejas būdās. Naktī murdus bija jāpārlūko vairākas reizes. No rīta ap saules lēktu lūkojot pēdējo reizi, tos izcēla no ūdens un atstāja žūt atkal līdz vakaram. Ziemā paturēja ūdenī arī pa dienu, lai tie neapledotu, jo tādos apledojošos zutiņi nemaz nelīda iekšā. 

Noķert nēģus nemaz nebija tik vienkārši, pagalam tiem nepatika gaišais laiks – īpaši jau pilnmēness naktis. Vislabākais brīdis – tumša, bezmēness nakts, kad “vējš ir augšā” (jūras vējš).

Piemēram, 19.gs. Carnikavas muižas robežās Gaujā bija piecas taču vietas apmēram 300 metru attālumā cita no citas. No tām divās pirmajās, skaitot no upes grīvas, ķērās visbagātākie lomi. Īsi pirms ledus iešanas – Gaujas nēģu tačus ņēma nost. Visām lietām bija savs laiks un sava lietu kārtība.

Augusts ir laiks, kad nosvinēti Zvejnieksvētki un 1.augustā sākusies jauna Gaujas nēģu ķeršanas sezona. Datums paliek nemainīgs, nēģis liek atcerēties, cik sena un bagāta  ir zivju resursu aizsardzībai veltītās likumdošanas vēsture un to, ka likumu ievērošana senos laikos palīdzēja mums saglabāt vietējās Carnikavas zvejas tradīcijas un ļāva pasargāt vairākas zivju sugas no  iznīcības. Interesanti, ka tieši pateicoties nēģu jeb zuteņu ķeršanas noteicošiem regulējumiem, mēs varam ieskatīties senā pagātnē.  1435.gadā Valkā landtāgs panāca vienošanos par to, kādā veidā notiks nēģu ķeršana Livonijas teritorijā: zuteņu tačus ordenim un bīskapam bija tiesības ierīkot pārmaiņus, ik pēc gada. No regulējuma uzzinām, ka jau tolaik eksistējuši nēģu tači. Problēmas ar lašu un nēģu zveju Gaujā pie Carnikavas rakstos pieminētas arī 1601.gadā. No tā varam secināt, ka neskatoties uz to, ka ūdens resursu saudzēšanu reglamentējoši starptautiskie dokumenti un vadlīnijas parādījās 20.gs. vidū, zivju resursu saudzēšanu, zvejojot un izmantojot vietējos resursus, atrunāja jau tālā pagātnē.

Pirms Latvijas valsts neatkarības par zivju resursu sadali, zvejnieku darbu, ūdens tilpnēm un kārtību uz ūdens bija atbildīgi vietējie muižnieki. Carnikava nebija izņēmums: pirms Pirmā Pasaules kara zvejas tiesības saskaņā ar Vidzemes guberņas privāttiesībām, upēs un ezeros piederēja Carnikavas muižai, kura tās varēja izmantot pēc saviem ieskatiem. Vietējiem iedzīvotājiem bija jāpilda vairāki noteikumi,  eksistēja vaku jeb nomas zveja. Nozvejas apmēri un zvejas veidi arī tajā laikā tika regulēti. Saskaņā ar muižas noteikumiem, bija aizliegti zvejas rīki, kuri mainīja Gaujas tecējumu un līdz ar to nodarīja skādi Gaujas, tajā laikā Gauju sauca par AA upi, krastam. Ja līdz nēģu taču būvniecībai bija nepieciešams veikt krasta stiprināšanas darbus, to laicīgi un par saviem līdzekļiem veica pats nomnieks. Tolaik zvejas tiesības zaudēt bija vieglāk nekā iegūt: vietējais nomnieks varēja zaudēt nomas tiesības, ja viņš vai pat viņa ģimenes locekļi gan Gaujā, gan ezeros zvejoja zivis neatļautā veidā. Bet bija arī pozitīvi momenti - vietējiem iedzīvotajiem, neprofesionāliem zvejniekiem, kuri ķēra zivis tikai savas ģimenes vakariņām, muiža to oficiāli atļāva darīt bez maksas, arī mazos, dabai nekaitīgos tačus varēja likt, bet ar muižas vadības atļauju. Ar malu zvejnieku rūpalu izrēķinājās savādāk: ja kāds atrada nelikumīgi uzslietus tačus, tos nekavējoties likvidēja. Tāpat kā zvejniecībai, arī maluzvejniecībai ir sena vēsture. 19.gs. 70.gados, kad intensīvas zvejas rezultātā iekšējos ūdeņos stipri juta zivju un līdz ar to zvejas ienākumu samazināšanos, notika zivju mākslīgas audzēšanas mēģinājumi. Zīmīgi, ka tā laika pētnieki zivju daudzuma samazināšanos saistīja ar zivju resursu pārmērīgu nelikumīgu iznīcināšanu. Zivju samazinājums atspoguļojās arī tālaika presē, lasītājus uztrauca šāda rakstura problēmas. Carnikava problēmu risināja ļoti profesionāli un inovatīvi. Muiža bija viena no pirmajām Latvijas teritorijā, kura ap 1875.gadu, lai mēģinātu atjaunot zivju resursus, piesaistīja  speciālistu - zivkopi Alvīnu Ķiršu. 1880.gadā Ķiršs Carnikavā ierīkoja nelielu zivju audzētavu. Jau 1884.gadā viņš Gaujas attekās ielaida 84 000 lašu un taimiņu mazuļus. Tas bija pirmais šāda veida projekts ne tikai Latvijas teritorijā,  bet visā cariskajā Krievijā. Redzam, ka sākums bija daudzsološs, ņemot vērā tālaika tehnoloģijas un tehniskās iespējas. Mūsdienās zivju resursus Gaujā papildina vidēji ar 135 tūkstošiem lašu un 120 tūkstošiem taimiņu mazuļu. Kamēr trūka zināšanu un iespēju nēģu mazuļu pavairošanā, nārsta problēmu risināja savādāk, no seniem laikiem nēģu tacī atstāja ķēniņa ceļu -  speciālo spraugu starp blīvi ievietotiem murdiem, pa kuru nēģi varēja tikt augstāk Gaujā un iznārstot nēģu mazuļus – kāpurus. Tikai 1903.gadā izveidoja centralizēto Ķeizariskās Krievijas zivkopības  - zvejniecības Kurzemes nodaļu, kura attīstīja zivju plānveidīgu inkubāciju un ielaišanu upēs. Pētnieks Pāvels Borisovs vienu sava 1913.gada pētījuma nodaļu veltījis gan zivju resursu nozīmei, gan zvejas īpatnībām dažādos ūdeņos Carnikavā – Dzirnezerā, Dūņezerā un Gaujā. Darbā viņš uzsvēra, ka Carnikavas muiža varēja kalpot par piemēru racionālai zvejas organizēšanai un ka Carnikavas zvejas rūpalam nav līdzīga visā Rīgas apriņķī. Agrāk nekā Krievijas  pētnieki Gauju jau 19.gs. pirmajā pusē pētījis arī pats Carnikavas muižas īpašnieks  - .sava laika slavenais palentologs Kristians Heinrishs Panders. Viņš izdeva pirmo monogrāfiju, kas veltīta Baltijas devona zivju izpētei. 

Pēc Pirmā Pasaules kara līdz ar valsts neatkarību veidojās pamatīga likumdošanas bāze un zivju resursu izmantošana tika strikti kontrolēta no valsts puses, noteikumi bija balstīti uz citu valstu pieredzi un senču zināšanām. Zivju resursu uzraudzību dažādos līmeņos uzņēmās gan Zemkopības ministrijas zivjsaimniecības un zivjkopības nodaļa, kā arī vairāki citi zinoši, bieži vien vietējie speciālisti - meža resori un kārtības policija, uz vietām strādāja zvejniecības uzraugi un vispārraugi. Visām instancēm un atsevišķiem speciālistiem bija plašas tiesības, jo darbalauks bija nopietns - tiem bija jāuzrauga zivjsaimniecība visos valsts un privātos ūdeņos, tie pārbaudīja zivju tirdzniecību, zivju noliktavas un pat zivju transportu. Mūsdienās zvejnieki, makšķernieki un vides speciālisti atzinīgi vērtē likuma pantu, kurā teikts, ka lieguma laikā nedrīkstēja ne tikai ķert, bet arī uzglabāt un, kas ir zīmīgi, arī tirgot konkrētas sugas zivis.

1931.gadā pieņemtajā “Zvejniecības likumā” atrodami vairāki ar zivju resursu saudzēšanu saistīti panti: likumā tika atrunāts, cik lielas katras sugas zivis var ķert, uzglabāt, sarakstā iekļautas deviņpadsmit zivju sugas, ieskaitot Carnikavā agrāk tik ļoti izplatītos lašus, zušus, taimiņus un vimbas. Likuma 12.punkts noteica arī noteiktus dabas resursu saudzēšanas laikus – liegumus, kad vienā vai otrā laika periodā ir aizliegts ķert vienu vai otru zivju sugu, lai varētu nodrošināt zivju sugu saglabāšanu un atjaunošanu ilgtermiņā. Sīki un smalki atrunāti noteikumi par iespēju pasargāt nārsta vietas, bet pilnīgi konkrēti ir reglamentēta zveja upju ieteku rajonā. Tas skāra arī Gaujas ieteku jūrā. 13.punktā ir teikts: “pie upju ietekām jūrā līdz viena kilometra attālumam no krasta saudzēšanas joslai jābūt ne mazākai par 500 metriem (...) Uzstādot zvejas rīkus, noliegts aizsprostot zivju izeju vai ieeju upēs”.  Tajā laikā iedzīvotājus un zvejniekus informēja par aktualitātēm un likumdošanu zivjsaimniecības jomā, katru gadu izdodot rakstu krājumus.

Runājot par aizliegumiem, interesi izraisa sodi, kurus saņēma likumu pārkāpēji – nelikumīgas zvejas rīkotāji - tīkotāji. 1933.gadā izstrādātajā Soda likuma 262.pantā ir teikts, ka tas, kas zvejojis vai ķēris zivis, vēžus vai citus ūdens dzīvniekus aizliegtajā laikā, aizliegtā veidā vai aizliegtā kārtā, sodāms ar arestu vai naudas sodu ne augstāku par piecsimt latiem. Ja vainīgais nodarījumu bija atkārtojis vai arī savā nelikumīgajā rūpalā ir izmantojis indi vai sprāgstvielas, ir sodāms ar cietumsodu līdz pat sešiem mēnešiem. Malu zvejniekiem zvejas rīki un loms tika atņemti.

Liela nozīme bija tieši nēģu zvejas kontrolēšanai un uzraudzībai. Tika izstrādāta speciālā instrukcija par zvejas tačiem un aizžogojumiem uz ūdensceļiem. Tapāt kā muižas laikā bija jāsaņem speciāla atļauja, un tāpat kā muižas laikā pirms ledus iešanas, konstrukcija bija jāizjauc, lai, ejot ledum, nekas nepaliktu upes dibenā un nebojātu upes gultni. Bet karaļa ceļš bija jāatstāj ne šaurāks par 8 metriem, spraugu nedrīkstēja pasēklināt, bet taču būvniecībā izmantot jebkuru materiālu, kas bojā un piesārņo upi – akmeņus, betonu utt. Arī tajos laikos tači tradicionāli tika būvēti tikai no koka. 20.gs. 30.jos gados taču vietas tika apsargātas, lai ne ar kādiem citiem zvejas rīkiem tur netiktu zvejot. Tolaik taču sargāšanā tika iesaistīti vietējie kārtības sargi,  ziņas liecina, ka ūdens tilpnes tika cītīgi sargātas arī muižas laikā. 

Uzsākot runāt par zivju aizsardzības veiksmēm un neveiksmēm Carnikavā muižas laikos, nonācām arī līdz relatīvi nesenam, pretrunīgi vērtētam padomju laikam.

Pieminēsim, ka līdz ar padomju gadu iestāšanos, vietējo Carnikavas zvejnieku dzīve, zvejas paņēmieni, kontrole, nozveja, darbarīki ir ļoti mainījusies salīdzinājuma ar 30.gadu pieredzi un tradīcijām. Pašā padomju varas sākumā ieviestie zvejnieku arteļi, kas vēlāk pārtapa par kolhoziem, Carnikavā zvejnieku kolhozs izveidojies 1949.gadā, kolektīvā saimniecība bija tikai vārda pēc. Ja arteļos, kas neatradās padomju zemē, peļņa tika sadalīta atbilstoši līdzekļu un darbaspēka ieguldījumam, padomju arteļiem lielāko daļu saražotā un sazvejotā bija jānodod valstij.

Zivju nozvejas un apstrādes normas ar katru gadu palielinājušies, to veicināja arī jauno zvejas rīku izmantošanā, piemēram Carnikavā jau 1940.gadu beigās ieviesa lielus stāvvadus. 40.gadu beigās nozvejas normas tika izpildītas par vidēji 150%. 1951.gadā vidējā reņģu nozveja ar vienu stāvvadu zvejnieku kolhozā ”Carnikava” bija 599 centneri, bet 1952.gadā kolhozā jau ar 10 stāvvadiem nozvejoti 5470 centneri reņģu, kas veicināja ekonomisku attīstību, bet nevarēja neatstāt arī paliekošas sekas nākotnē.

1953.gadā tiek uzsvērts reņģu rūpnieciskas zvejas nozīme un tehnoloģiju attīstības perspektīvas. Kā svarīgākais faktors tiek minēta reņģu pielāgošanās mazāk sāļajam ūdenim. Ir zināmi padomju zinātnieku ziņojumi par to, ka sāļums Baltijas jūrā ar katru gadu samazinās. Arī Carnikavas karalis – nēģis ticis celts godā kā nozīmīgs rūpnieciskas zvejas objekts, pētījumos ticis uzsvērts, ka no visām Latvijas upēm, upes nēģis visvairāk ienāk tieši Gaujas upē.

Neskatoties uz pretrunīgi vērtēto laiku un uz visiem laikiem izmainītam zvejas tradīcijām, piemēram, no 1970-tajiem gadiem nēģu ķeršanā vairs neizmantoja tačus un klūdziņu murdus, padomju laikā eksistēja vairāki nozveju un resursu aizsardzību reglamentējošie normatīvie akti un likumi, zveju un zivju pavairošanu kontrolējošas instances, tika pārbaudīts arī zvejnieku darbs un nozveja. Padomju laikā likumu par dabas resursu aizsardzību pirmo reizi pieņēma 1959.gadā, bet LPSR ūdeņu kodekss tika izveidots 1973.gadā. Tika veikti arī vairāki zinātniski pētījumi, diemžēl vairāku padomju laika pētījumu rezultāti šodien nav pieejami. Viena no pētniecības un uzraudzības iestādēm bija Baltijas zivju aizsardzības un pavairošanas pārvalde (BALTRIBVOD ), tika pieņemt nozīmīgs lēmums par Zivju krājumu atražošanu un aizsardzību PSRS iekšējos ūdeņos, jo 60.gados nozveja jau trīskāršojās.

Šāds lēmums bijis Carnikavai labvēlīgs, jo arī pie mums 70.gados tika praktiski risināts jautājums par zivju resursu pavairošanu. 1975.gadā Carnikavas kolhozā tika uzsākta reto zivju – foreļu, lašu, ar laiku arī nēģu mākslīga pavairošana un audzēšana. Zivju audzēšanas bāzē ”Brasla” audzēja 400 tūkstošus foreļu mazuļu pēc zvejnieku kolhoza pasūtījuma. Mazuļi tika ielaisti kolhoza zivju audzētavās Dzirnezerā un Līgatnē, kur foreles ”ganījās” linuma aplokos. Carnikavas zivsaimniecības speciālisti arī centās slēgtajos ūdensbaseinos ieaudzēt jaunas zivju sugas - piemēram, no Astrahaņas atvestos storu mazuļus.  Līgatnē gadā tika izaudzēts apmēram miljons nēģu un foreļu mazuļu. 200 000 foreļu mazuļu tika atstāti audzēšanai pašiem - daļu no tiem laida jūrā, jo par zvejas resursu papildināšanu kolhozs saņēma atlīdzību, bet pārējie trīs gadu vecumā deva līdz 40 tonnām preču produkcijas - 600 līdz 800 gramu smagas foreles. Pārējos 600 000 mazuļus pārdeva audzēšanai citiem, un tos veda projām ar mašīnām un pat ar lidmašīnām.

Jau 80.gados PSRS un arī Carnikava piesārņojuma un aktīvās saimniekošanas sekas. 1983.gadā tika atzīts, ka bagātu pacēlumu zvejniecībā laiki ir beigušies, jo zveja sarukusi kopš 1976.gada, kad piejūras valstis noteica savas ekonomiskās zonas, turklāt zvejots pārāk intensīvi, un ūdeņi ir piesārņoti. Tika veiktas arī citas zivīm un zvejniekiem nelabvēlīgas aktivitātes, piemēram, nekonsultējoties ar zvejnieku kolhoza ”Carnikava” valdi un saimniecības speciālistiem, Gaujā uzsāka grants eksperimentālu ieguvi. Šis ”eksperiments” ilga desmit gadu, 80.gados zvejnieku kolhozs nozvejoja vismaz desmit reizes mazāk nēģu nekā pirms tā, jo grants sūcēji iznīcināja pieaugušos nēģus, bet sevišķi daudz – to mazuļus. Tika aprēķināts, ka zvejnieku saimniecība no tā cietusi zaudējumus aptuveni divu miljonu rubļu apmērā. Kad zvejnieki sāka protestēt, izveidoja speciālu komisiju, kas 1981.gada 26.maijā piecdesmit minūtēs zemessūcēja nofiltrētā ūdens zonā savāca 76 ņurņikus. Pareizinot šo skaitli ar stundām, cik ilgi gadā tika darbināts zemessūcējs, varēja aprēķināt, ka bojā bija gājuši 190 000 nēģu mazuļu. Tas deva jauno grūdienu mākslīgās pavairošanas izpētei un eksperimentiem.

Interesanti piebilst, ka agrīnos padomju laikos par maluzvejniecību presē netika pieminēta, šo tēmu aktīvāk saka atspoguļot presē tikai 80.gadu beigās, bet tas nenozīmēja, ka maluzvejniecības neeksistēja, jo viss oficiāli iegūtais loms ticis pārstrādāts un sūtīts projām, pirmkārt uz iekšzemi. Viesturs Renkēvičs, bijušais SIA “Grif 93” Carnikavas zvejnieku brigādes vadītājs atceras, ka par simts kilogramus no vairāku tonnu vienā naktī nozvejotiem nēģiem gandrīz nebija iespējams pārdot vietējos veikalos, viss aizgāja un PSRS centriem. Tikai 20.gs. 90.gados Carnikavas zvejniekiem un cepējiem ir izdevies nodibināt uzņēmumus un piedāvāt savu produkciju brīvajā tirgū. Lielākais nēģu loms kopš neatkarības gadiem tika sagaidīts 2011.gada rudenī.

Ģimene no Carnikavas
  ( no Veltas Pētersones arhīva )

* Zemkopis / 31.03.1926

Ko makšķernieki gūst Carnikavā? 

Pirms jauna Rīgas - Limbažu dzelzceļa atklāšanas ar Carnikavu nebija gandrīz nekādas regulāras satiksmes un tā viņas diezgan zivīm bagātie ūdeņi plašākām sportistu aprindām nebija pieietami, neskatoties uz to, ka Carnikavu un Rīgu šķir tikai 30 km. Tagad ar jaunā dzelzceļa atklāšanu šīs neērtības ir novērstas. Nav tāda gada laika, kas nevilinātu makšķernieku, kaut dažas stundas, paklejot pa Carnikavas lēzeniem Gaujas krastiem. Tur Gaujas gausie ūdeņi vienu otru, varbūt, aizvilinās no viņa īstā mērķa — makšķerēt, un pavedinās to uz klusām pārdomām: Tu nosēsties uz tīras baltas smilts un netālu, pāri kāpām, klausies jūras šalkās. Lūk, tā ir miera dziesma Gaujas nerātnai straumei. Atliek pamest skatu uz vakara pusi un tu redzi balto jūru, kā nāk vilnis pēc viļņa un saloka Gauju, šo niķīgo bērnu, savā milzīgā azotē, un viņu vairs nav. 

Dzirnezers

Tu atceries Piebalgu ... Sikšņu krāces, kur tā kā palaists skolas skuķis lēkā pa akmeņu mugurām. Un nu ... tā piekususi un gausa velkas tev gar kājām un tad tu atceries pats sevi — cerību pilno spiningotāju, kas kādreiz nostaigājis 30 km dienā. Bet nu? Vai arī tu neesi palicis gausāks? Pamet vēl reiz skatu uz vakaru pusi un tev ienāks prātā, ka reiz Mūžības jūra tevi tāpat ielocīs savā milzīgā azotē... Tā domājot ir pagājis nemanot laiks un tu brauci mājā makšķeri neattinis. Daudz būs tādu, kuri netiks tālāk par ņēģu žāvētavu. Jo kurš gan ņems no Rīgas līdz apnīkstošo „knakdesu", ja Carnikavā to sagaida tikko no krāsns izvilkts Latvijas gardums — nēģis? Tas tak ir jānogaršo! Bet nēģi garšot bez „dzidrā" ... Paejot garām nēģu žāvētavai, makšķernieku sagaida brīnišķīgie septiņi Carnikavas ezeri un Gaujas klusās dzelmes. 

Dzirnezers

Sevišķi Dzirnezers, kura skaisto salu pagājušo rudeni apmeklējis mūsu tautas vadonis un kura arī tagad nosaukta par „ Vadoņa salu". Šis ezers ir sevišķi bagāts ar līdakām un prāviem asariem. Spiningotāji aprēķinājuši, ka šinī ezerā uz katra desmitā metiena ķerot līdaka. God. kollēgas tālākos aprēķinus varēs taisīt katrs individuāli, cik līdaku kuram dienā sanāks, jo skaits še neslēpjas vis laimē, bet izveicībā. Man gan jāpiezīmē, ka šis ezers iznomāts zvejas sabiedrībai, bet ar Carnikavas zvejniekiem var kādreiz arī saprasties. Citādi ir ar Gauju. Līdz šim es vēl neesmu ne no viena dzirdējis skaidrību, ko Gaujā pie Carnikavas drīkst un ko nedrīkst makšķerēt. Vietējais policijas kārtībnieks kādam makšķerniekam sastādījis protokolu un iekasējis Ls 10, — par to, ka tas bijis iebraucis Gaujas vidū un makšķerējis no laivas. Kāda tur starpība, vai makšķerē no laivas, vai krasta? Vai vidū upei, vai malā? Tā pati upe, tās pašas zivis staigā visur. Loģiski liekas, ka minētais makšķernieks samaksājis Ls 10, — par ērtību sēdēt laivā, jo turpat desmitiem makšķerējuši no krasta. Būtu saprotami, ja noteicot kur zivju saudzēšanas rajonu - noliegtu tur katru zvejas un makšķerēšanas veidu. Visvairāk makšķernieku uz Carnikavu traucas maija mēnesī, jo tad no jūras uz nārstu vietām traucas asaru bari.  

Tuvu pie simts makšķernieku tur katru dienu met garās auklas ar svina plombām un paši kā kaķi lēkā drīz pie vienas, drīz pie otras iemestās auklas, kad to parausta kāds garāmejošs asarītis. Tā ir tā saucamā «makšķerēšana uz grunti", ko es, diemžēl, par makšķerēšanu kā sportu, nevaru atzīt. Tā ir stulba pinķēšanās uz vienas vietas ap vairākām garām auklām, tās metot, velkot un ritinot. Tas nav makšķernieka-sportsmeņa cienīgi. Šo makšķerēšanas veidu man gribētos saukt par „gaļas iegūšanu uz naktsauklām", kam nav nekā kopēja ar mūsu jauko sportu, tikai ar to starpību, ka uz nakts auklām zivis pieķeras pa nakti, bet šeit pa dienu. Grunstmakšķernieki! metiet prom šo neinteresanto makšķerēšanas veidu, un es galvoju, ka jums nebūs jāslēpj bezmēra asarīši no Carnikavas pol. kārtībnieka. Carnikavā var loti labus panākumus un interesantus piedzīvojumus gūt, makšķerējot ar zivtiņu — grunduli, vai vīķi. No jūras kāpjošie asari un līdakas uz grunduļiem ir sevišķi kāri. Varbūt, ka kāds man gribēs pārmest, ka šāda veida makšķerēšana ir zivtiņu mocīšana?  

Carnikavas zvejnieki
( no Rozenbergu ģimenes arhīva )

No vienas puses šāds pārmetums būs dibināts, jo zivis sajūt sāpes. Šo jautājumu vienā no saviem rakstiem „M. un M." ir pareizi apgaismojis L. Maskovskis. Bet tas, kā zivis sajūt sāpes, lai makšķernieku tūlīt nepataisa par antimakšķernieku. Arī šinī gadījumā, makšķerējot ar zivtiņu, ir jārod izeja, lai negultos uz mūsu sirdsapziņas to tūkstošu grundulīšu mokas, kuri savu dzīvību izbeidz pie mūsu līdaku āķa. Ir visādi paņēmieni zivtiņas uzkabināšanai uz āķa un no šo paņēmienu izvēles arī atkarājas, vai zivtiņa tiek mocīta. Piem., zivtiņai maz tiek nodarīts pāri, ja ņem viņas lielumam attiecīgi pieskaņotu āķi, to izdurot cauri augšlūpiņas muskuļainai ādai. Šinī ādā ir maz nervu un sevišķu sāpju zivtiņa nejūt. Ka tas tā tiešām ir, to var spriest no tā, ka šādā veidā uzdurta zivtiņa pie āķa dzīvo ilgi un ir sevišķi sprigana; līdz ar ko līdaka tiek vairāk uztraukta un rezultātā — makšķernieks gūst biežāki patīkamos pārsteigumus.  

Tie, kas praktizē makšķerēšanu ar zivtiņām, zinās, ka viņu saķeršanai ar makšķerīti ir kādreiz jāziedo 2 —3 vislabākās rīta stundas. Lai šo neērtību novērstu, daudzi lieto mazus tīkliņus, ar tiem apņemot grunduļu baru. Un ja laimējas, tad 10 minūtēs ir iegūta līdaku ēsma visai dienai. Bet Carnikavā pol. kārtībnieks vajā arī šos «zvejniekus". Un viņam ir savs dibināts pamats to darīt. Pavirši skatoties, izliksies šī pol. kārtībnieka rīcība pārspīlēta: jā, kur gan grundulis, vai vīķis citur der, ja ne līdaku ēsmai? Protams, pret to nebūtu ko iebilst, jo zvejojot grunduļus, tīkliņā neiekļūtu arī citu zivju mazuļi, kā asarīši, sapalēni, raudiņas u. c. Esmu novērojis, ka ir daudz tādu makšķernieku, kuri šos mazuļus bieži atstāj nevērīgi uz krasta, kur tie nobeidzas.  

Apzinīgs cilvēks tos, protams, ar vajadzīgo uzmanību ielaidīs atpakaļ ūdenī. Kārtībniekam ir grūti izšķirt apzinīgos no neapzinīgiem un tāpēc viņa rīcība nav peļama. Pie ūdeņiem dzīvojošie pagastu pol. kārtībnieki var tiešām darīt ļoti daudz zivju aizsargāšanas labā. Sevišķi kas attiecas uz pavasara nārstiem. Aizvien vēl mūsu zemītē atradīsies ļaudis, kas ar prieku metīs šķērsli nabaga zivtiņai, kad tā trauksies piepildīt lielo dabas vēlējumu. Šeit ar vislielāko atzinību man jāmin Zvārtavas vec. pol. kārtībnieks H. Stūres kgs. Pavasaros, pa Gaujas uzplūdu laiku, šis cilvēks naktis negul. Un rezultāti ir pārsteidzoši — visas upītes un grāvji, kas savieno Gauju ar viņas vecupēm un Zvārtavas ezeru, ir no tačiem un venteriem tīri. Un nu zivtiņa var brīvi izvēlēties sev vispiemērotāko nārsta vietu. Un par to mēs, makšķernieki, kā viens vīrs, Stūres kgm sakām — mīļš un sirsnīgs paldies. 

1936.03.01 Mednieks un Makšķernieks 

Arturs Vilks

* Kurzemes Vārds / 06.02.1938

* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938

* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938

* Lauksaimnieks / 15.07.1942

* Lauksaimnieks / 15.07.1942

* Lauksaimnieks / 15.07.1942

* Lauksaimnieks / 15.07.1942

* Lauksaimnieks / 15.07.1942

Pie Carnikavas zvejniekiem

Zvejnieku darba diena kolchozā «Carnikava» tāpat kā visos citos sākas līdz ar ausmu. Pie motorlaivu piestātnēm pulcējas brigāžu ļaudis, kurus vada b. Līviņš, Sčerbakovs un Kīns, lai dotos pārlūkot stāvvadus un vestu lomus uz Carnikavas zivju fabriku. Šogad vēlā pavasara dēļ Vidzemes piekrastēs zvejniekiem un arī carnkaviešiem pirmajā ceturksnī un šā ceturkšņa sākumā ar zveju neveicās. Vēl maijā gar krastmalu klejoja ledus un traucēja ielikt stāvvadus. Tagad pilnā sparā sākusies zveja ar stāvvadiem un ir dienas, kad zvejnieki pārved krastā krietnus lomus — līdz četrām tonnām zivju. Sacenšoties ar Igaunijas zvejniekiem un paši savā starpā, carnikavieši uzņēmušies palielinātas saistības: pirmās un trešās brigādes zvejnieki apņēmušies virs šā ceturkšņa plāna nozvejot 40 tonnas zivju katra, bet trešā brigāde — 50 tonnas. Labāki panākumi ceturkšņa plāna izpildē patlaban ir otrās brigādes vīriem. Ar labu nozveju piecās dienās ceturkšņa plāns būs izpildīts. Stāvvadi sola lielu nozveju, — saka kolchoza priekšsēdētājs b. Tutins. — tomēr, lai izpildītu uzņemtās saistības, mūsu kolektīvs izmanto arī citus zvejas rīkus. Pārlūkojuši stāvvadus un nodevuši izsmeltās zivis fabrikai, zvejnieki netur rokas klēpi, bet dodas jūrā vai nu ar velkamajiem vadiem, vai tā saucamajiem buguriem. Šāda prakse dod labus panākmus. Piemēram, šajās dienās zvejnieki pamanīja jūrā salaku baru un izgājuši ar velkamajiem vadiem pārveda krietnus lomus. Ar tā saucamajiem buguriem viņi sekmīgi zvejo butes. Carnikavieši nedomā tikai par šodienu, bet rūpējas arī par savu darba rītdienu. — Lašu zvejas laiks vairs nav tālu. Pirmie laši sāk parādīties ap Līgo svētkiem. — saka brigāžu ļaudis, kārtodami vadus un skubinādami brigadierus un priekšsēdētāju saņemt no Rīgas MZS iztrūkstošos tīklus. Viņi arī cītīgi sagatavo auklas, āķus un murdus zušu ķeršanai. Nēģu zvejai arī gatavo klūdziņu murdus, un šai darbā krietns palīgs ir vecais zvejnieks b. Freimanis. Carnikavas zvejnieki sūdzas. Latvijas zvejnieku kolchozu savienības un Rīgas MZS speciālisti maz nodarbojas ar pirmrindas pieredzes izplatīšanu. Piemēram, zvejā varētu sekmīgi lietot āķus, kā arī murdus, bet neesot tās skaidrības, kādus murdus visizdevīgāk un pareizāk gatavot. Tā, zvejnieki turpat kaimiņos zušu zvejā ar murdiem esot lieli speciāli un guvuši labas sekmes, bet carnikaviešiem tikai tagad trešās brigādes posminieks Pētersons sācis interesēties, kā viņi ar murdiem zvejo. Jāpiebilst, ka pirmrindas pieredzes neizplatīšanā vainojami ne tikai Zvejnieku kolchozu savienības un MZS speciālisti, bet arī kolchoza «Carnikava» valde, kas nemudina zvejniekus iepazīties kā strādā kaimiņi un kādēļ viņiem labas sekmes. Lašu, zušu un nēģu zvejā carnikaviešiem šogad uzdevums ir krietni liels. Skaidrs, ka varēs izpildīt, tikai laikus sagatavojoties, lietojot piemērotus zvejas rīkus un pareizus paņēmienus. Kolchozā «Carnikava» līdzās nozvejas plāna izpildei redzama gādība par zvejnieku labklājību, sabiedriskās saimniecības augšupeju, lielākiem ienākumiem. Piemēram, patlaban kolchoza būvbrigade b. Būmaņa vadībā ceļ sešas jaunas ģimenes mājas zvejniekiem. Būvē arī divas jaunas siltumnīcas. Šogad paredzēts paplašināt garāžu, izbūvēt pagrabu un veikt daudz citu pasākumu, kas veicinās kolchoza tālāku saimniecisko attīstību.

Kolchoza «Carnikava» zvejnieki izsmeļ zivis no stāvvada.

Galvenais izpildīt nozvejas gada plānu, dot iedzīvotājiem vairāk zivju. Par to mūsu kolchoza zvejnieki nemitīgi cīnās, lai uzvarētu savstarpējā sacensībā starp brigādēm un arī ar Igaunijas zvejniekiem. Novēlēsim carnikaviešiem šai sacensībā gūt labas sekmes!

Pie Carnikavas zvejniekiem

1956.06.19 Cīņa

J. Dagda

Carnikavā bagāti lomi

Zvejnieku kolchoza «Carnikava» ļaudīm, tāpat kā pārējiem Vidzemes piekrastes zvejniekiem, pagājušais gads bija neveiksmīgs. Rīgas jūras līcis nedeva cerētos lomus, kādēļ mencu nozvejas uzdevums tika izpildīts tikai par 3 procentiem. Neraugoties uz to, ka liela izmēra zivis jūrā un ezeros ieguva četras reizes, bet mazās divas reizes vairāk nekā paredzēts, kā arī ievērojami pārsniedza nēģu nozveju, carnikavieši gada plānu izpildīja par apmēram divām trešdaļām. Šogad kolchoza saime jau ar pirmajām dienām cīnās par augstu nozveju gan Gaujā un ezeros, gan jūrā; jau kopš 13. decembra zvejo arteļa rīcībā nodotais traleris. Sevišķi labi sokas nēģu zveja. Līdz šodienai jau izpildīts ceturkšņa plāns un virs uzdevuma nozvejotas un nodotas apstrādāšanai vairākas tonnas šo garšīgo zivju. Samērā labi sokas zveja arī jūrā un ezeros. Mums laimējās būt klāt, kad labu lomu izvilka Dzirnezerā. Tīkls nāca smagi, bet zvejnieku sejās bija lasāms prieks. Kad vads parādījās virs ledus, tajā bija gan varenas līdakas, gan brangas vimbas, spuraini asari un raudas. Šajā lomā bija gandrīz viena tonna zivju. Šogad zveja sokas, — saka ezera saimnieks Pēteris Ozoliņš, kas zvejo jau 35 gadus. Līdz šodienai ceturkšņa plāns liela izmēra zivju nozvejā izpildīts par apmēram 50 procentiem.

Zvejnieki Jānis Rozenbergs, Jānis Lidiks, Broņislavs Brazevičs

un Roberts Stepanovičs velk lomu.

Ezera saimnieks Pēteris Ozoliņš ar vienu no izvilktajām līdakām.

Carnikavā bagāti lomi

1957.01.23 Darba Balss (Rīgas rajons)

Kalniņš, R.

40 gadus uz jūras un Gaujas 

Carnikavas zvejnieku arteļa I brigādes posminieku Jāni Lūsi visā apkārtnē pazīst katrs. Šogad viņš var atzīmēt jubileju, aizritējuši 40 gadi, kopš 15 gadus vecais Jānis, kara vētru dzīts, no Mīlgrāvja ieradās Carnikavā un kļuva par zvejnieku. Bez tam vinš ir komunists. Šo divu iemeslu dēļ Jāņa Lūša dzīve un darbs nekādi nav atdalāmi no visa arteļa kolektīva. Tieši par darbu sākās mūsu sarunas, kad vējainā un lietainā rudens svētdienas pēcpusdienā satikāmies ar Jāni Lūsi viņa dzīves vietas dārza malā pie lielas liepas. Palūkojies negaidītajā ciemiņā, viņš nepārtrauca jaunā nēģu kurvja gatavošanu, bet tikai noteica: - Lūk, būs vēl viens zvejas rīks! Tagad nēģu laiks, un katrs kaprona kurvis ir zelta vērts! Sākām spriest par zveju. Nāca atmiņā arteļa kantorī dzirdētais, ka J.Lūša posms jau vairāk nekā divkārt izpildījis nēģu nozvejas uzdevumu šajā ceturksnī, pārsniedzis lašu un taimiņu plānu, bet kopējās nozvejas ceturkšņa uzdevumu par vairāk nekā 2 tonnām. Kārtība, labā disciplīna. Lietas parastas un visiem zināmas, bet ne visi tās ievēro. Tāpēc, lūk, arī nozveja! — un padzīvojušais zvejnieks, kura sejā ar jūras vēju un kādreizējo dzīves grūtību ievagotajām grumbām spilgti kontrastēja pavisam jauneklīgās acis, sāka stāstīt, kā artelī kādreiz gājis ar to pašu kapronu: — Vēl pirms pāris gadiem, kā jau parasts, šos pašus nēģu kurvjus gatavojām no kokvilnas. 

Bet tā, kā zināms, ūdenī nav pārāk izturīga. Un nēģis ir tāda zivs — ja atradīs vienā vietā kaut mazāko caurumu, otrā rītā kurvis tukšs kā izslaucīts! Tad gadījuma pēc manās rokās nonāca kaprona tīkls. Daļu no tā izārdīju un noaudu kurvi. Tas bija pavisam kas cits! Kaprons daudz izturīgāks, vieglāks, straume iet linumam vieglāk cauri, tāpēc zivis nejūt pretestību. Tātad zvejas rīku ietaupījums, lielāka nozveja! Tagad jau artelis katram posmam iegādājis pa četriem kaprona kurvjiem. Tā jaunais nāk katrā vietā. Bet tas jau nenozīmē, ka arī vecais kādreiz neder. Tagad gribu mūsu motorlaivai uzlikt zēģeli. Kāpēc? Ietaupīs degvielu. Jāņa Lūša vārdos dzirdama pieredze, sava darba mīlestība. Garus gadus izstrādājies par zvejas puisi, no agras jaunības izbaudījis visus kalpa dzīves sūrumus, kā vienīgo bagātību viņš ieguvis apķērīgu prātu, rokas, kas nebaidās darba, un prasmi. Tas viss lieti noderēja, kad J. Lūsis drīz pēc kara kļuva par vienu no Carnikavas zvejnieku arteļa organizētājiem. Toreiz gan nevarējām īsti izprast, no kā sākt! Taču pietiek paraudzīties tepat visapkārt, lai redzētu, kā Carnikavas zvejnieku artelis savā pastāvēšanas laikā kaut lēnām, bet nerimtīgi gājis augšup.

 Par to liecina gan augošais ciemats, gan plašais siltumnīcu kombināts, jaunā valdes ēka, jebkura zvejnieka dzīve. Šogad artelis no motorizētās zvejas stacijas pārņēmis savā īpašumā prāvu floti. Jo lielāki būs lomi, jo vairāk ieņems artelis, jo ātrāk varēs nokārtot visu samaksu par šo pirkumu. Tāpēc arī J. Lūsis tā priecājas, ka kolektīvam labi veicas ar šī ceturkšņa plāna izpildi. Un mēs varētu dabūt vēl vairāk, ja dažs labs zvejnieks vēl joprojām pārāk nemīlētu «sīvo». Kā tas kavē darbu! — itkā domu turpinādams, runā posminieks. Cik gan pašam neesot nācies karot ar diviem sava posma ļaudīm tēvu un dēlu (neminiet nu šoreiz vārdā, viņš piebilda, vai tad tiešām nelabosies), ne tik vien vecie, bet arī dažs labs jaunais nekādi nevarot atturēties no šī netikuma. Vairāk jaunu formu pašdarbībā, sportā, vispār sabiedriskajā dzīvē — tad pret šo lietu vieglāk būtu cīnīties! Var redzēt, ka komunistam J. Lūsim interesē ne tikai sava posma, brigādes vai arteļa darbs, bet jebkura vietējās dzīves joma. Visu viņš zina, visur no zvejas brīvajos brīžos cenšas pielikt roku, lai dzīvē grumbuļi samazinātos un tā ātrāk ietu augšup. To viņš apliecinājis, gan strādādams par brigadieri, gan tagad par posminieku un rosīgi darbodamies zvejnieku pašpalīdzības kases valdē. Un visbeidzot mūsu saruna ievirzās pavisam neparastā gultnē, kas vēlreiz pierāda, kāpēc Jānis Lūsis tā necieš dzīves ēnas puses, kāpēc tā tiecas pēc visa gaišā. Ja toreiz, manā jaunībā, padomju vara Latvijā nebūtu noslīcināta asinīs, droši kļūtu nevis par zvejnieku, bet par gleznotāju. Zimēju katru brīvu brīdi. Taču no tā nekas neiznāca, bija jāpelna maize... šīs atmiņas cilājot, jūras arāja sejā it kā ciešāk iegulst tai brīdī gar debesīm klīstošo mākoņu ēnas. Gribējās zīmēt daudz gaiša un laba. Bet tagad šo gaišo redzam pašā dzīvē, un tas ir galvenais. Tādu J. Lūsi pazīst visā Carnikavā. Tikai tad, kad sīkās lietus lāses nomainīja krusa un rudens laikā negaidīta pērkona dārdi, viņš pārtrauca darbu, kuram nevarēja nociesties neveltījis savas nedaudzās svētdienas pievakares atpūtas stundas. Tad arī atvadījāmies. 

I brigādes posminieks Jānis Lūsis 

40 gadus uz jūras un Gaujas 

1959.09.20 Darba Balss (Rīgas rajons) 

Prīverta, I.

CARNIKAVAS ZVEJNIEKU LIELĀ UZVARA 

Reportāža

Gaujas grīvas apvidū

CARNIKAVAS ZVEJNIEKU LIELĀ UZVARA

1963.09.14 Cīņa

I.Ģiga

Pirmais desmittūkstošnieks

Septembrī no tālās Amerikas krastiem, kur Džordža sēklī mūsu zvejnieki velk lielus siļķu lomus, dzimtenē atgriezis Carnikavas zvejnieku kolhoza traleris refrižerators VZTR-9142, kuru vada kapteinis Jelims Tihonovs. Šajā reisā vien zvejnieki bija izpildījuši gada plānu un nozvejojuši 9110 cnt zivju. Bet viņu kopējais šī gada devums ir 11 000 cnt augstas kvalitātes zivju. Kuģa komanda bija pirmā starp mūsu republikas zvejnieku kolhozu komandām, kas ar vidējo zvejas traleri gadā nozvejojusi 10 000 cnt zivju. Līdz šī gada septembrim Carnikavas pirmrindnieku loms ir lielākais arī starp ekspedīcijas zvejas pārvaldes vidējiem zvejas traleriem. Kapteiņa J. Tihonova vīri šogad nolēmuši sasniegt 15 000 cnt robežlīniju un līdz gada beigām vēl nozvejot 4000 cnt siļķu. Tāpēc novembrī VZTR-9142 atkal izies jūrā.

VZTR-9142 kapteinis Jefims Tihonovs.

Pirmais desmittūkstošnieks
1963.11.05 Zvaigzne
I. GIGAS teksts

Jūras sudrabs, kur krastā nāk 

Bija jau pēcpusdiena, kad sasniedzām Carnikavas zvejnieku laivu piestātni. No jūras pūta rudenīgi dzestrs vējš, un Gauja — nemierīga, ūdeņu piebriedusi — pret krastu sirdīgi meta pelēkus viļņus un baltu putu vērpetes. Oda pēc svaigām zivīm. darvas un slapjiem zvejas rīkiem. Zvejnieki, kas tikko atgriezušies no selgas, cēla ārā no laivām un krāva uz svariem kastes ar sudrabotām zivīm. — Kāds šodien loms? — Tā ... viduvējs ... — atbild kāda jūras vējos mazliet aizsmakusi balss. Bet pēc visa redzams: zvejas vīri ir apmierināti — laivas gandrīz līdz malām pilnas jūras sudraba. Sākam sarunu ar zvejas brigadieri Gunāru Priedi, kas pa to laiku pienācis klāt. Viņa brigāde ar lielu uzviju jau nozvejojusi iepriekš plānoto zivju daudzumu un joprojām velk labus lomus. — Šoruden labi nāk laši. — piemetina Gunārs Priede. Viņa balsī skan apmierinājums. 

— Septembra otrā puse bija vētraina. Laši nemīl klusumu. Uz upju grīvām viņi dodas, kad jūrā uznāk stiprāks pūtiens. Tepat pie piestātnes steķiem līgojas laivas. Un tajās: ūdens pilnās kastēs laiski kustina žaunas laši. — Loms? Kādi divi trīs simti kilogramu uz laivu. Bet kas par skaistuļiem! — jaunais zvejnieks Jautris Rikards nenociešas un ar priecīgu smaidu vēja aprautajā sejā  papliķē pamatīga laša sudrabainos sānus. Zivis tiešām lieliskas — pa 20—25 kg katra. Pašlaik lašu nārsts, un noķertos sudrabzvīņainos skaistuļus īpaši iekārtotās automašīnās vispirms aizvizinās uz zivjaudzētavu, kur «noslauks» ikrus un pieņus. Braucam līdzi zvejniekiem, kas dodas pārbaudīt murdus. Upi šķērso tacis — tā spraugās novietoti pītie nēģu murdi. Nemierīgi čalo viļņi gar laivas malām, gar tača kārtīm. Zvejnieki izceļ murdu — tajā lokās un ņudz simtiem nēģu. Ik dienas izceļam turpat tonnu nēģu. daždien arī pusotras, — saka zvejnieki. Pašlaik labi veicas šīs delikateses zveja. To nodod apstrādāšanai tepat krastā, Carnikavas zivju apstrādes fabrikā. Irēna Zagurila — jaunā zivrūpniectbas speciāliste, kas vada šo fabriku — labprāt iepazīstina ar uzņēmumu. Sālīšanas cehā valda svaigi sālītu siļķu īpatnējā smarža. Tās atvedis no tālās Atlantijas, no Džordža sēkļa Carnikavas zvejnieku kopsaimniecības zvejas kuģis. Loms bijis varens — vienā reizē izpildīta visam gadam paredzētā nozveja.Tagad šeit siļķes šķiro pēc lieluma un treknuma, liek mucās. No šejienes ceļš tālāk — uz veikaliem. Citā cehā lokanos nēģus veiklas rokas liek vienu pie otra uz metāla restēm, novieto uz oglēm krāsnīs, apgroza, pēc tam applaucē trijos karstos ūdeņos, saliek koka kubuliņos un aplej ar īpašu mērci... Viss rit raiti, un gardēžu delikatese var ceļot pie patērētājiem. ... No Carnikavas aizbraucam, kad krēslo jau vakars. Vēl ilgi tāumā blāzmo zvejnieku ciemata spožās ugunis — tur mīt čakli cilvēki, kam darbs nes panākumus un laimi. 

Ārija Gulīte ir mūsu olimpiskā cerība. Nesen viņa kopā ar citiem labākajiem padomju slidskrējējiem saņēma PSRS olimpiskās komandas kandidāta nozīmīti

Un ne mazāk dāsna ir Gauja ar
lieliskajiem Carnikavas nēģiem.

Nāk laši — jūra dāsni
dod savas balvas.

Jūras sudrabs kur krastā nāk 

1963.11.24 Dzimtenes Balss 

A. SVEDRA 

 Selgā metu lielo vadu 

REPORTĀŽA 

Virs šaurās svītras, kur saplūst debess un zeme, izpeld pa mākonim. Tie kraujas cits uz cita, uz krasta pusi peldēdami, lietu solīdami. Spirgti un raženi ir šie agrā rīta cēlieni zvejnieku kolhozā «Carnikava». Tikko vēl mostas bērni un skolēni, namamātes sper pirmos rīta puses mājas soļus, kad vīri jau dodas jūrā. Cita aiz citas selgā aizpeld laivas. Rudens šogad dāsns. Ne tikai ar ābolu ražu un zeltīto graudu birumu, bet arī ar jūras sudrabu. To selgā vareni smeļ tās arāji. Kolhoza kantorī sastopam nozvejas tehniķi Robertu Līviņu, plānotāju Maldu Lūsi un valdes priekšsēdētāja vietnieku Mihailu Filatovu. Plānotāja pašreiz rezumē vakardienas guvumu: — Visa artela gada plāns vietējā piekrastes zvejā izpildīts. Jau šodien tas pārsniegts gandrīz par 2000 centneru. Labi veicas arī tālbraucējiem. Piekrastes zveja ... Cik nesen vēl zveju tā nedalīja. Visas laivas tepat pa līci vien gāja. Bet nu arī «Carnikavas» ļaudis dala: ekspedīcijas un piekrastes zveja. Un kā gan citādi? Kolhoza divi tālbraucēji kuģi VZTR-9142 un VZT-4591, ko vada pieredzējuši kapteiņi Jefims Tihonovs un Jevgeņijs Lačms, sekmīgi zvejo Džordža sēkļa rajonā. Kaut arī tālbraucēji smeļ jūras bagātības tā, ka dažreiz no zivju smaguma plīst traļi, tomēr piekrastes zveja nav ne ar ko aizstājama. Tā dod pašas vērtīgākās zivis — lašus, zušus, nēģus. Un, lūk, esam jūrā. Braucam pie Oļģerta Lukina un Gunāra Priedes brigāžu vīriem. Abas brigādes lašu nozvejas plānus jau paveikušas, bet vīriem darba spars nav zudis. Aplūkojuši lašu stāvvadus, viņi nesēž, rokas klēpī salikuši, bet met selgā lielus vadus. 

— Krietni, — priecājas zvejnieki, apraudzīdami lašus. — Re, kāds maktens!

Pāri piecpadsmit kilogramiem noteikti būs. Un tādu zivju jau visai daudz. Pievakarē, kad saule jau taisās grimt aiz apvāršņa malas, brigādes vīri dodas mājup. Pa ceļam Gaujā nēģu kurvjus izraudzījuši, zvejnieki ved lomus Skultes zivju konservu rūpnīcas Carnikavas nodaļai, kas arī atrodas tepat, pie pašas upes ietekas. Daudz prieka ir zvejniekiem, kad zivis sanākušas tīklā, bet prieks vēl lielāks, kad redzami visi darba pūliņi. Par Augusta Rozenberga vadītā posma dienas devumu: izrakstītās kvītis liecina, ka zivu konservu fabrika pieņēmusi no viņiem vairāk nekā 800 kilogramu vērtīgo ziviu — lašu un nēģu.

Lūk, kādas dāsnas rudens dienas ir jūras arājiem. 

Kad āmis pievilkts pie krasta, tur mudž un puto: kā bultas pa šauro tīkla loku šaudās sudrabainie laši. Vēl mirklis, un no āmja laivā sabirst dzīvais sudrabs. 

Darba jau daudz, bet iznākums labs, — saka posminieks Augusts Rozenbergs.  Lūk, velkam vadu. Paši redzēsit.

Carnikavā gādā, lai ļaudīm būtu gards azaids

Krūmiņš. Vai nav krietni laši, ko nule tas atvedis zivju pieņemšanas punktā?

Selgā metu lielo vadu 

1964.09.17 Cīņa 

A. Urālieti

KUR JŪRA NES SUDRABU

Jūra rudenī mēdz būt barga, bet šodien tā mūs saņem kā mīļa māmuļa. Kad izbraucam selgā, tikko manāms vējiņš šūpojas vilnīšu galotnēs. Te, kur Gauja atdod savus ūdeņus jūrai, Carnikavas zvejnieki apskata lašu stāvvadus. Jau iztālēm redzamas pludiņu rindas, kas kā krelles vizuļo zaļganzilajos ūdeņos. Citi velk krastā lielo vadu. Šogad Carnikavas zvejniekiem veicas raženi. Piekrastes zvejā tie jau pārsnieguši gada plānu gandrīz vai dubulti. Bet lašu zveja aizvien vēl turpinās. Vai tam par iemeslu stiprās vēja brāzmas, kas šoruden bango jūru, vai cits kas, bet laši retums lieli. Pa piecpadsmit, astoņpadsmit kilogramiem, arī lielāki. Pievakarē pie Carnikavas zivju konservu fabrikas piestāj laivas, un uz svariem vīri ceļ smagās kastes ar jūras sudrabu. Kad nosvērti laši, kārta nēģiem. Arī tie šoruden murdos lien pamatīgi.

Nāk krastā jūras sudrabs. Arī šodien Carnikavas zvejniekiem ķēries labs loms.

KUR JŪRA NES SUDRABU
1964.11.11 Dzimtenes Balss
A. TĪSĒNA teksts

Jūras dēli lomu ved  

Kad pirmie saules stari ielūkojas ūdeņos, «Carnikavas» vīri jau ir jūrā. Un tad no astoņiem, kad ciemats pamostas darba dienai, viņus var gaidīt atgriežamies ar lomiem. Pašai saulei tad acis apžilbst, cik sudrabaini laši mirdz Augusta Rozenberga un Mārtiņa Krūmiņa laivās. Posmu vadītāji ir apmierināti. Varēs brigadieriem Oļģertam Lukinam un Gunāram Priedem ziņot, lai pievēl kādus centnerus gadadienas lomiem. Līdz Padomju Latvijas jubilejai Carnikavas zvejnieki nolēma virs plāna dot 250 tonnas zivju. Savu dāvanu viņi pasniedza jau svētku mēneša sākumā. Tagad Zvejnieku dienu ar lieliskiem panākumiem sagaida vietējās nozvejas pirmās un otrās brigādes ļaudis (brigadieri O.Lukins un G.Priede). Viņi pirmajā pusgadā izpildījuši gada plānu un tagad jau 40 līdz 70 procentus virs tā rēķina 1966. gadā.

Gaidot savus svētkus 11. jūliju jūras vīru soļi bija kļuvuši vēl steidzīgāki. Augusts Rozenbergs kopā ar saviem puišiem Ēriku Eglīti, Jāni Miškunas un Eduardu Plunci, veikli šķirojot, uz svariem lika lašus, zušus, butes un zandartus. Tiklīdz Skultes konservu rūpnīcas Carnikavas nodaļas vadītāja Emīlijā Kalniņa nosvēra lomu, zvejnieki atkal devās lejup pa Gauju. Bija jāpaspēj salabot zušu kurvi. Kad zivju nodošanas vietai tuvojās Mārtiņa Krūmiņa posma laiva, krastā stāvētāji sarosījās. Vai pašu Neptunu izvilkuši, vai? Paskat, kā iegrimusi! Laivā tiešām bija bagāts lašu loms, bet Neptuna vietā gan reņģu tīkli. Līdz savu svētku dienai zvejnieki bija nolēmuši priekšzīmīgi sakārtot darba tehniku un piederumus. Drīz vien puiši tīklus jau skaloja un izžāva piestātnes krastmalā. Līksmi aizšalks svētku prieki «Carnikavā», un atkal tad redzēsim zvejniekus, «jūrā kas brauc, lai pārvestu bagātu lomu». 

Esam katrs savā vietā, nebēdājies, brigadieri - Oļģertam Lukinam saka posma vadītājs Mārtiņš Krūmiņš.

Vīri atveduši lašus - krietnu papildinājumu gadadienas lomam.Broņislavs Brazevičs un Laimdots Rikards tos tūlīt liks uz svariem. 

R. Blaumanes teksts

Jūras dēli lomu ved

1965.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons)

Divu gadu plāns — vienā gadā 

Rīgas rajona zvejnieku artelis «Carnikava» ir viens no labākajiem mūsu republikā. Arteļa panākumos lieli nopelni ir Augustam Rozenbergam: viņa vadītais posms sistemātiski pārsniedz nozvejas plānu. Rezultātā savu gada plānu, sazvejot 976 centnerus zivju, posms izpildīja jau 3. jūnijā, bet visu otro pusgadu zvejnieki deva produkciju virs plāna. Par godu gaidāmajam PSKP XXIII kongresam Augusta Rozenberga posms uzņēmās paaugstinātas saistības un atkal velk lielus lomus. 

Augusts Rozenbergs

Divu gadu plāns — vienā gadā

1966.02.05 Zvaigzne

A. Čipizubova teksts un foto

  * Darba Balss / 04.03.1966

Jūras vīriem stipras rokas

Rītos vēl pirms saules lēkta Carnikavas zvejas vīri pulcējas Gaujas malā. Laivu piestātnē iedunas dīzeļi, un gara karavāna, līkumojot pa kuģojamo ceļu, dodas jūrā. Tagad, siltajās vasaras dienās, abos Gaujas krastos līdz pat jūrai izaugušas telšu pilsētiņas un vientuļnieku teltis. Upes līkumos un pie meldru puduriem uz nenosakāmas formas kuģošanas rīkiem zvejā izbraukuši agrīnie makšķernieki. Kad viņiem garām aizslīd lielās motorlaivas, tāds asarīšu, raudiņu un ķīšu mednieks droši vien iztēlē redz arī lielos sudrablašus un melniem punktiem nosētos taimiņus, kas stāvvados un jūras murdos gaida tikai īstos zvejniekus. . . Vispirms uz Lilasti vai «launadžiem»? motorists Rihards Radziņš noprasa Kārla Rozenberga vadītā posma vīriem. Sāksim ar tālāko, zvejnieki atbild. Jūras vārtos motorlaiva uzsēžas viļņu galotnēm un nesteigdamās dodas uz Lilastes bākas pusi. Motorlaivā esam septiņi. Pēteris Kirejs, Jānis Rozenbergs, Ernests Rikards vecākais. Ziedonis Ozoliņš, Rihards Radziņš un Roberts Līviņš jūru jau vagojuši neskaitāmas reizes. Es pa šo «maršrutu» braucu tikai otru reizi. Lēkājot no viļņu mugurām ielejās, lašu stāvvadu un murdu bojas un karodziņus grūti ievērot. Bet vīriem katra zvejas vieta zināma kā sava kabata. Kad nonākam pie stāvvada. Ziedonis Ozoliņš, Roberts Līviņš un Ernests Rikards pārsēžas līdzatvestajā airu laiviņā, bet lielo motorlaivu Rihards Radziņš stūrē vēl tālāk, kur jūras dzelmē noenkurots murds. Raugiet, lai kaste būtu pilna zušiem, vīri laivā uzsauc nopakaļus. Ar zušiem trūcīgi, Pēteris Kirejs domīgi nosaka. Pērn šai pašā vietā no murda pa 50 un pat 100 kilogramiem uzreiz cēlām ārā, bet šogad tukšums. Labi, ja kāds pārītis iemaldījies . . . Zutis ir tāda savāda zivs. Tās dabu neviens nevar īsti izprast. Reizēm zuši atnāk ar siltu ūdeni, reizēm piekrastes vējā, reizēm kad pūtiens no jūras. Ar lašiem citādi. Ja svilpo ziemeļrītenis. tad zini, ka stāvvados un murdos ūdens mutuļos vien no viņu griezieniem. Vīri atrota piedurknes, un viņu spēcīgās muskuļotās rokas iekrampējas murda virvēs. Lēni virs ūdens parādās linums. Ievizas jūras sudrabs. Zvejnieki strādā ātri, noteikti. Katrs savu lietu prot, katrs to darījis simtām un tūkstošām reižu. Piekrastes zvejas vīriem, kas jūrā dodas motorlaivās, pagaidām nav nekādu mehānismu, kas atvieglotu viņu darbu. Tīkli un murdi jāizvelk ar rokām. Tagad vasarā nekas, ūdens silts, laiks parasti saulains. Bet rudens mēnešos, īstajā lasu laikā, kad salts ziemelis vienmēr viļņu galotnes apjož ar putu krēpēm, kad ūdens kļuvis stindzinoši auksts, lielos lomus izcelt no dzelmes nenākas viegli. Samirkst drēbes, vējš izvelk cauri līdz kaulam. Un tā diendienā. .. Grūts, ļoti grūts ir piekrastes zvejnieku darbs. Pie motorlaivas sāniem piestāj tās mazā pavadone. Nu, kā šodien ir? motorists vaicā. Atbildes vietā Ziedonis Ozoliņš paceļ kilogramus 15 smagu ķeņķi. Lašu tēvu nogulda kastē, bet tam līdzās vēl citus gandrīz tādus pašus smagsvarniekus. Citu pēc cita vīri pārlūko stāvvadu un murdus, kastēs krājas laši, taimiņi, zandarti, vimbas, butes, asari. Loms labs. Un tad pēkšņi jūras vaigs kļūst bargs. Viļņi kāpj aizvien augstāk un augstāk. Laiva lido kā šūpolēs. No pamales nāk melni negaisa mākoņi. Jau pēc brīža tie ir mums virs galvas un dara savu darāmo. . . Ar pilnām zivju kastēm atgriežamies mājup. Atceļš nav patīkams. Slapjās drānās vēsi. Jūrā jūlijs nereti līdzīgs oktobrim krastā. Redzi, šitādā reizē gribot negribot mājās viens mēriņš sīvā jāuzņem uz krūts, Ziedonis Ozoliņš mēļo, lai asinis riņķo straujāk un kāds nelabums nepiemetas. Tagad nekas neiznāks, kāds no vīriem atteic, no mūsu veikala visi krājumi uz Salacgrīvu aizvesti. Zvejnieku svētkiem. Kad zivju pieņemšanas punktā nodots loms, posma kontā pieskaita 80 kilogramus lašu un taimiņu. Savu artavu atved arī citas laivas. Uz svētkiem varam braukt ar smaidu, vīri spriež. Un tā ir, carnikavieši veiksmīgi izpildījuši pusgada nozvejas uzdevumu, veiksmīgi vago zilo lauku arī tagad. Priecīgus svētkus jums, Carnikavas zvejas vīri. 

Un nu pienācis brīdis, kad vīri saņem stāvvada lomu

Kad stavvadā nokļūst, lūk, šāds ķeņķis, Pēteris Kirejs ir apmierināts.

Jūras vīriem stipras rokas

1967.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons)

KALVĀNA, A.

Liesma

1967.09.01 Liesma

Uzņēmumā redzami zvejnieku kolhoza "Carnikava" 1. brigādes 1. posmā vīri - posminieks K. Razenbergs, E. Rikards, J.Grūbe, Z. Ozoliņš un M. Rikards labojam tīklu

"Ražām"
1970.05.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
PŪCĪTE, V.

CARNIKAVAS ZVEJNIEKI 

Paši gardākie nēģi nāk no Carnikavas. To jums apliecinās ikviens, kas prot novērtēt jūras izauklētās delikateses. Pašlaik sākusies nēģu zveja, kas notiks līdz martam. Septembris ir pats ražīgākais mēnesis arī Lašu zvejā. Tāpēc pašlaik Carnikavas kolhoza abām piekrastes zvejas brigādēm ir darba pilnas rokas .. . Tikko svīst gaismiņa, bet zvejnieki jau sapulcējušies pie galvenās piestātnes. Drebinādamies rīta dzestrumā, motoristi rosās ap dīzeļiem, zvejnieki ieņem vietas motorlaivās un airu laivās. Vai tad tagad ir agrs? — brīnās otrās brigādes vadītājs Gunārs Priede. - Vasarā, tad gan cēlāmies agri — jau ap trijiem braucām zvejā. Zvejnieki vispār paraduši saullēktu sagaidīt uz jūras. Iekāpjam posminieka Augusta Rozenberga laivā, un karavāna, izbraukusi no Gaujas attekas, dodas uz grīvu. Tur tā sadalās divās daļās — viena brauc uz jūru pie stāvvadiem, otra turpat Gaujā sāk pārbaudīt nēģu kurvjus, ko nēģi aiz savas vieglprātības uzskata par ļoti drošu paslēptuvi — citādi jau tie tur nelīstu ... Stundas aizrit nemanot. Kurvju saturs pāriet maisos. Pilni jau viens, otrs, trešais maiss, bet vēl jāpārbauda kādi 30 kurvji (pavisam posma rīcībā ir 90 nēģu kurvju). Rudens saule jau tveicē kā vasarā, kad Gusts (tā zvejnieki sauc savu posminieku), noslaucījis nosvīdušo pieri, beidzot saka: «Bastat» No jūras atskan otras laivas dizeļa puktkēšana. Zvejnieki, kas visu laiku bija strādājuši klusēdami, atdzīvojas: ar ko varēs lepoties lašu zvejnieki? Izmantoju brīdi, lai aprunātos. — Vai tā bija veiksmīga diena? Rozenbergs tā nenoteikti parausta plecus. — Var iztikt. Dažkārt vedam krastā pa četrām tonnām. Paskatīsimies, kā tiem būs veicies. — vinš māj ar galvu uz otras motorlaivas pusi. Ar posma otru daļu, kas brauca lašu zvejā, mēs sastapāmies Skultes zivju konservu fabrikā pie Carnikavas nodaļas piestātnes. Redzot zvejnieku sejas, kas staro priekā, uzreiz ir skaidrs, ka viņi nav atgriezušies tukšām rokām. Par to mēs pārliecināmies pie svariem. Viens otrs lasis nelien iekšā kastē, ko liek uz svariem. Kopīgie rezultāti ir tādi: 560 kilogramu nēģu, divi centneri lašu un gandrīz centners taimiņu. Interesanti atzīmēt, ka prāva daļa no tai dienā nozvejotajiem lašiem dienas gaismu ieraudzījuši un divu gadu vecumu sasnieguši Kārļu zivju audzētavā. To apliecina apgrieztās taukspuras. Pēc tam tie laši sākuši patstāvīgu dzīvi Baltijas jūrā, kas ilgusi no trim līdz deviņiem gadiem — kamēr zivju ceļā nostājās Carnikavas zvejnieku stāvvadi. ...Laši sāk ceļu uz saldētavu un turpmāko apstrādi, bet nēģus jau gaida karsti sakurinātas krāsnis, koka muciņas un tālāks vai tuvāks ceļš uz patērētāju svētku galda. Carnikavas zvejnieku kolhozs jau 9. septembrī izpildīja pēdējā ceturkšņa plānu. Līdz mēneša beigām zvejnieki dos patērētājiem vēl vairākas tonnas Baltijas baseina vērtīgāko zivju — lašu un nēģu.

20 gadu laikā Nikolaja Dubrovska rokām gājuši cauri daudzi tādi milzu laši. 

Nēģu zveja. 

Anita Baltvilka (pa kreisi) un Ruta Bice gatavo nēģus cepšanai.

CARNIKAVAS ZVEJNIEKI 

1970.09.20 Padomju Jaunatne 

S. TORANS 

Zvejnieki izmet tīklus

REPORTĀŽA 

Pār Gauju plešas viegla dūmaka. Līdz rudens saules lēktam vēl tālu. Taču Carnikavas zvejnieku kolhoza zvejnieki jau sapulcējušies. Viņi par kaut ko dzīvi sarunājas. Tuvāk ieklausoties, izrādās, ka tās ir parastās zvejnieku runas par laiku, par lomiem, par izredzēm . . .  Carnikavas kolhozā ir divas piekrastes brigādes, ko vada Oļģerts Lūkins un Gunārs Priede. Abas brigādes sen sacenšas viena ar otru. Panākumi nosveras reizēm vienas, reizēm otras brigādes pusē. tomēr abas savā darbā krietni aizsteidzas priekšā nozvejas grafikam, ik ceturksni ar uzviju izpilda nozvejas plānu. Pēdējie priekšdarbi paveikti. Motorlaivas, kāpinot ātrumu, izbrauc upes grīvā un pēc tam - Rīgas jūras līcī. Zvejnieki, kas citkārt labprāt mēdz pārmīt vārdu, kļūst nopietni un klusi. Gadu desmitiem, varbūt pat gadu simtiem ilgā laika ritējumā izveidojies paradums, kad izbrauc zvejā, visa uzmanība tiek veltīta tikai darbam. Mums paskaidrojumus sniedza Jānis Miškūns. - Katrai zivju sugai ir savs raksturs: lasim, piemēram, patīk dzidrs ūden, tas dūņainām vietām met apkārt lielu līkumu. Lasis bēg arī no netīriem tīkliem. Tādēļ ik pa desmit piecpadsmit dienām tīkli jāizceļ un ar spēcīgu ūdens strūklu jāizskalo, jāizvāc visas dūņas un ūdenszāles. Tas ir ilgs, sarežģīts un grūts darbs, tąču zvejnieki ir iemanījušies to paveikt ātri un veikli.  Motorlaivas brauc aizvien tālāk. Tālāk rit arī Jāņa Miškūna stāstījums. Lai vilktu smagus lomus, zvejniekiem ir daudz jāzina. Pat vēja virziens ir svarīgs. Ja pūš krasta vējš, lomu nav ko gaidīt. 

Tad laši, nēģi un vimbas aizklīst tālu no savām ierastajām pulcēšanās vietām. Zvejniekiem vistīkamākais ir viegls dienvidrietenis, tas sola brangus lomus. Lūk, arī pašreiz pūš no dienvidvakariem, - saka Jānīs Miškūns.  Nu tīklos būs zivis.  Itkā lai apliecinātu viņa vārdus, no kaimiņu laivām atskan priecīgas balsis. Vīri ceļ no tīkliem ārā lašus. - Esam izlikušl arī murdus. - turpina Jānis Miškūns. - Galvenokārt nēģiem. Lasis iet tikai stāvvadā, murdā to neiemānīsi. Bet nēģi labvēlīgos apstākļos tur salien veseliem bariem. Paskatieties, - zvejnieks pamāja uz laivu, kas peldēja mums līdzās. Tur divi zvejnieki patlaban cēla ārā murdu. Nēģi tajā ņudzēt ņudzēja.  Savi kilogrami četrdesmit būs,  ar zinātāja aci lomu novērtēja mūsu sarunu biedrs. - Taču reizēm gadās vēl vairāk.   Oļģerta Lūkina un Gunāra Priedes brigādes ir kolhoza  sacensības priekšgalā. Ik dienu viņu brigādes gūst jaunus panākumus. Krietnu ieguldījumu kopīgajā veikumā dod arī kolhoza visvecākie zvejnieki. Viņi neliedz savu padomu un pieredzi jaunajiem zvejas vīriem, māca viņiem ilgos gados pārbaudītus zvejas paņēmienus. Piekrastes zvejas veterāns Arvīds Blūzmanis piekrastes zvejai veltījis daudzus savas darba dzīves  gadus. Kopš hērnības no motorlaivām un tīkliem nav šķirams Elmārs Pētersons, kas tagad kļuvis par motoristu. Arī Augusts Rozenbergs 30 mūža gadus atdevis jūrai. Viņa vadītais posms pirms termiņa izpildījis gada nozvejas plānu. Labāko vidū minams arī viņa brāļa Kārļa Rozenberga vadītais posms, kas jau kopš augusta strādā 1972. gada kontā. Teicamus rādītājus, īpaši trešajā ceturksnī, sacensībā guvuši arī Jāņa Braunšteina posma zvejas vīri.  Labas vēstis Dzimtenei sniedza arī citi Carnikavas zvejnieku kolhoza piekrastes zvejnieku posmi. Visi cenšas sagaidīt Lielā Oktobra 54. gadadienu ar jaunām darba uzvarām, dot savu ieguldījumu devītās plecgades plānu izpildē pirms termiņa.

Zvejnieks Ziedonis Ozoliņš

Zvejnieks Arvīds Blūzmanis, motorists-Elmārs Pētersons,
 posminieks Augusts Rozenbergs.

Zvejnieki izmet tīklus

1971.10.25 Rīgas Balss

Borlsovs, A.

Sudrabs laivās...

Pār krastiem un upes jostu ceļas rīta dūmaka. Priežu galotnēs iedzirkstās pirmie saules stari. Taču jau ilgi pirms saules lēkta pie motorlaivām sapulcējušies Carnikavas zvejnieku kolhoza vīri. Zvejniekiem pacilāts noskaņojums. Krasta zvejas vīru brigādes G. Priedes un O. Lukina vadībā astoņas dienas pirms termiņa pabeigušas otrā ceturkšņa nozvejas plāna izpildi. Nepilnos trīs mēnešos Gaujā un Rīgas jūras līča piekrastē izcelts vairāk nekā trīsarpus tūkstošu centneru reņģu, luču, vimbu, asaru un citu zivju. Kopš 23. jūnija abas kolhoza brigādes sākušas strādāt otrā pusgada kontā. Lielos darba panākumus zvejnieki veltī savai svētku dienai. Darbs raiti rit arī jūlija sākumā. Arī šodien gaidāms bagāts loms.  Visas zīmes rāda, ka zivis nāks, - sacīja viens no Carnikavas kolhoza vecākajiem zvejniekiem Jemeņins Skavaņecs. Četrdesmit mūža gadus viņš atdevis Gaujai un Rīgas jūras līcim.Kā gan viņš nezinās ilgajos gados pārbaudītās laika zīmes? Lai nu zīmes kur zīmes, taču īstenība var izrādīties arī citāda. Zivju bari ir niķu pilni. Var gadīties, ka tieši šodien tie paslīd tīkliem garām .. . Šāda iespēja ienāk prātā gan 62 gadus vecajam J. Rozenbergam gan jaunajam motoristam A. Ozoliņam, posminiekiem M. Krūmiņam. A. Rozenbergam, J. Braunšteinam - visiem, kas sēdēja laivās. Un tad tiek izcelti pirmie tīkli. Sudraba straumē laivās plūda zivis. Vēl, vēl un vēl! Drīz vien laivas bija pilnas, zvejnieki sāka vērtēt lomu. Apmēram piecu vai visu septiņu dienu plāns . . . Laimīga diena; Šādas dienas brigadieru G. Priedes un 0. Lukina zvejas kalendārā nevar ne saskaitīt. Brigādes regulāri ik mēnesi, ik ceturksni izpilda nozvejas plānu. Jau gadiem ilgi. Par šiem panākumiem galvenokārt jāpateicas zvejnieku prasmei. saliedētībai un darba mīlestībai. Gadu desmitus piekrastes zvejai atdevis zvejnieks J. Grūbe. Arī viņa dēls Juris ir zvejnieks. Krustu šķērsu Gauju un līci izvagojuši trīs brāļi Rozenbergi.  Carnikavas kolhoza zvejnieki un krasta ļaudis gatavojas vēl vieniem ievērojamiem svētkiem viņu dzīvē. 15. jūlijā aprit 25 gadi kopš kolhoza dibināšanas. Tā ir jubileja. Kā vienmēr šādās reizēs, to viņi atzīmēs ar jaunām darba veltēm-Dzimtenei. 

Trīs brāļi zvejas vīri - A. Rozenbergs, J. Rozenbergs un K. Rozenbergs.

Sudrabs laivās...

1972.07.08 Rīgas Balss

Bortsovs, A.

Ar tādu kapteini labi doties selgā

Otrais tāljūras reiss sācies kolhoza «Carnikava» VZT-4588 komandai. Pirmais tika aizvadīts sekmīgi, plāns izpildīts. Arī šoreiz cclš ved uz Ziemeļjūru. Un atkal tralera apkalpes ļaudis ir pārliecināti, ka brauciens vainagosies panākumiem. Varbūt tāpēc, ka vīri tic savam kapteinim. Viņš prasa daudz, bet selgā citādi nevar. Ja nevēlies cieši strādāt, paliec mājās. Iepriekšējais reiss beidzās pirms pusotra mēneša. Kad kolhozā lutināja tā veiksmes un neveiksmes, zvejnieki sacīja, runādami par nākamo reisu: ja Smirnovs ies, mēs visi iesim līdz. Šķiet, ka tas ir labākais novērtējums tralera komandierim. Raksturojums bez skaistiem vārdiem, bet tāds, kas nāk no sirds. No vīra, kas stāv uz kuģa komandtilta baltās un nebaltās dienās, komanda prasa daudz. Pirmkārt, lai viņš prot uzmeklēt un nozvejot zivis. Otrkārt, lai prasībās ir stingrs arī pret sevi. Treškārt, lai spēj saliedēt komandu. Nelielā kolektīvā, kas uz vairākiem mēnešiem škirts no mājām, tas nav viegls uzdevums. Smirnovs atbilst visiem šiem priekšnosacījumiem. Protams, komandas saliedēšanā viņam ir labi palīgi. Kapteinis ir bezpartejisks, bet allaž var paļauties uz kuģa komunistiem. Partijas grupas organizators V. Noskovs ir vecākais mehāniķis. Mašīntelpā, kur pukst traleru karstā sirds, viņš nodibinājis labu kārtību. Galveno un palīgdzinējus uzrauga un apkopj gandrīz tāpat kā māte savus bērnus. Arī kārtējos remontus mašīnkomanda bieži veic saviem spēkiem, ietaupīdama saimniecībai prāvus līdzekļus. Valerijs ļoti rūpējas par vīriem, kas gādā par kuģa dzinējiem. Tas izpaužas dažādi: gan sarunā par jaunākajiem notikumiem pasaulē, gan padomā darba lietās, gan pastāstot par izlasīto grāmatu, kura likusies tik interesanta, ka ar to būtu jāiepazīstas katram. Satiksme ar cilvēkiem nav vienkārša un viegla. Arī V. Noskovam ir gadījušās neveiksmes. Komanda labi atceras, kā viņš pirms vairākiem reisiem ņēmās ar toreizējo trešo mehāniķi. Iepazīstināja ar mašīnām, konsultēja, veltīja daudzas brīvas stundas, lai jaunatnākušais biedrs kļūtu lietaskoks. Darīja, ko varēja, bet viss bija veltīgi, jo šim vīram nepatika ne kuģa dzinēji, ne arī darbs selgā. Valerijs bija ļoti sarūgtināts, bet savus pārdzīvojumus neizrādīja. Pēc reisa trešais mehāniķis aizgāja no kuģa, pašlaik viņš ir krastā un strādā labi. Ne visi ir jūras ļaudis. Kad kapteinis ierosināja izmēģināt jaunu  trali, proti, tādu ar ko var vilkt lomus gan augšējos gan zemākos jūras slāņos, kuģa komandieri ļoti atbalstīja vecākais nozvejas meistars B. Redjko un viņa palīgs G. Kulešs. Zvejas snaili, kas biia aizgūta no kaļiningradiešiem, pārbaudīja vairāk nekā 10 dienas. Sākumā neveicās, taču vēlāk lomi arvien pieauga. Tralis izrādījās piemērots. Par panākumiem bija priecīga visa komanda. Pēdējā reisā kuģa komanda deva kolhozam desmitiem tūkstošu rubļu peļņas. Viens no kapteiņa labākajiem palīgiem ir kuģa bocmanis. Viņa rokās atrodas visa tralera saimniecība. Māris Boitmanis mīl, ka katra lieta ir savā vietā: citādi steigā nevar. Skopajās atpūtas stundās vīri klausās radioziņas.

Rīgu ne vienmēr var sadzirdēt, bet Maskavu gan. Tad zvejnieki dalās iespaidos par jaunāko informāciju, dažkārt pastrīdas ar partijas grupas organizatoru, ar citiem biedriem. Tad atkal pienāk kārtējais pasts, var pašķirstīt avīzes, žurnālus, dziļāk paanaiizēt notikumus. Tiesa, pasts nenokļūst vis tik bieži uz kuģa klāja. Dažkārt tas «ierodas» gandrīz vai ik nedēļu, bet citreiz jāgaida mēnesi un ilgāk.

Tādos tukšajos brīžos vīri izdod paši savu avīzi. Tā ir neliela, bet izskatīga, jo te savu roku pieliek trešais stūrmanis J. Gadžijcvs. Viņš lieskī zīmē, raksta arī. Piezīmes un domas savai sienas avīzei veltī arī citi zvejnieki. Avīze, ko laiž klajā uz VZT-4588, kalpo par paraugu pārējo traleru apkalpēm, jo ir gan saturā bagāta, gan glīta. 

Kolhoza «Carnikava» zvejnieki selgā

Ar tādu kapteini labi doties selgā

1975.07.12 Darba Balss (Rīgas rajons)

Lanka, P.

Oļģerts Lūkins.

1978.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Kolhoza «Carnikava» 1. vietējās zvejas brigāde

Projekta laikā notika mūsu novadu piekrastes zvejnieku pieredzes stāstu uzklausīšana

 * Darba Balss / "Galdiņ, klājies"tik viegli nerodas / 11.06.1981

Carnikavas zvejnieki

 * Darba Balss / 09.02.1984

NOPIETNI VĪRI

—tā par otro piekrastes zvejas brigādi saka mūsu kolhozā. Carnikavieši pamatoti var lepoties ar A. Liepiņu, E. Freibergu, J. Neilandu, A. Pildiņu. A. Ozoliņu. V. Burdiļevu, K. Cukuru un M. Reisonu (attēlā). Pagājušajā gadā šī brigāde nozvejas plānu izpildīja par 232 procentiem. Bet kopumā vienpadsmitās piecgades uzdevums jau bija sasniegts 21. maijā! Tagad, ziemā, vīri sekmīgi strādājuši koku sagatavošanā valstij. Gada pirmajos mēnešos J. Neilanda vadībā brigāde izstrādājusi 683 kubikmetrus no 900 saimniecībā plānotajiem. Šobrīd vīri atpūšas, tad remontēs zvejas tehniku, un aprīļa beigās, maija sākumā  dosies pēc lomiem. Bet iegūtās zivju tonnas pamatoti varēs ierakstīt jaunās piecgades fondā.  

A.Liepiņu, E.Freibergu, J.Neilandu, A.Pildiņu,
A.Ozoliņu, V.Burdiļevu, K.Cukuru, M.Reisonu 

NOPIETNI VĪRI,

1985.04.02 Darba Balss (Rīgas rajons)

Auzāns, U.

Zvejnieku kolhoza CARNIKAVA zvejnieki Jānis Lagockis un Bruno Purviņš ar forelēm. Carnikava, 1985.gada 9.septembris. Foto Imants Prēdelis

🐟 🐟 🐟

Ziemā pie Carnikavas veidojas ledus sastrēgumi, zemo Carnikavas apvidu pali var appludināt plašā teritorijā

Ja pūš ziemelis, vakarā gurst, tad rītā būs reņģe 

Šobrīd visā Rīgas līcī notiek reņģu zveja ar stāvvadiem. Arī Carnikavā SIA "Leste" vīri ik rītu četros piecos auj garos zvejas zābakus un kāpj divās motorlaivās un divās mazās laivās, lai brauktu pēc reņģēm. No malas raugoties, šķiet, laivas met līkumu likumus. Vainīgi kārtējie palu ūdeņi, tāpēc zvejniekiem katru gadu no jauna "jāiztausta" Gaujā un tās grīvā dziļākās vietas, lai laivas neuzskrietu uz sēkļa. SIA "Leste" strādā jau trešo gadu, veidojusies no zvejnieku kolhoza "Carnikava"  zvejas brigādes. Par pajām privatizētas laivas un zvejas rīki. Šobrīd komandā divdesmit vīri — Jānis Pētersons, Jānis, Aigars un Gundars Miškunas, Andris Bethers, Andris Zvaigzne, Andris Kārkls, Gunārs un Ivars Cipuļi, Ilgonis un Aldonis Lukini, Jānis Lūsis, Andris Legzdiņš, Rihards Radziņš, Haralds Rēde, Alberts Skanevecs, Jānis Krastiņs, Jānis Martinsons, Ēriks Eglīte un prezidents Oļģerts Lukins. Vīri stingri turas pie ģimenes tradīcijām — kopā zvejo brāļi, tēvi ar dēliem. Svešiniekus savā kolektīvā neņem. Jaunie gan īpaši vairs negribot iet zvejā, darbs nav nekāds vieglais, arī peļņa liela neiznāk. Bet lestieši ir optimisti. Maijā nozvejotas kādas 100 tonnas reņģu. Tas nav daudz. Bet no šīm zivīm arī nekāda lielā peļņa neiznāk, jo kilogramu reņģu var pārdot tikai par astoņiem santīmiem. Jādomā par to, kur likt ik rītus nozvejoto. SIA "Carnikava-1" zivis pērkot tik, cik varot pārstrādāt. Ja ir daudz reņģu, tad zivju konservu kombināts "Kaija" brauc pakaļ, bet tonnai, divām pat transporta izmaksas neatmaksājas. 100 vai 200 kilogramus regulāri pērk mazās firmas, tās ar vieglajām mašīnām jau gaida zvejniekus pie tā saucamā tirgus steķa. Nekad nevar zināt, no kuras puses iegriezīsies vējs, kāds būs laiks, tāpēc loma lielumu grūti prognozēt un organizēt pircējus. Jūnijā sāksies lašu zveja, rudenī būs nēģi, tad ir cerības arī ko nopelnīt. SIA prezidents ir noraizējies: nezin kā būs šogad, tirgus ir pilns ar norvēģu lašiem. 

Līdzko laivas piebrauktas pie tirgus steķa,
tā zivju pircēji ir klāt — gan ar auto un velosipēdiem, gan ar laivu, gan kājām

Gunārs Cipulis ir viens no vecākajiem zvejniekiem,
un viņa padoms allaž ir vērā ņemams.

Pakāpeniski paceļ vadu un smeļ reņģes laivā.
Šoreiz loms nav liels — divas tonnas

Tikko saule uzlēkusi (torīt 4.48), vīri jūrā sāk darbu.

Ja pūš ziemelis, vakarā gurst, tad rītā būs reņģe

1994.05.31 Lauku Avīze

I. Politere

* Austrālijas Latvietis / 15.08.1997

🐟 🐟 🐟

Zvejnieka darbs Carnikavā ticis pārmantots no paaudzes paaudzē.