Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Ādažu bērnudārzs ^

Pie bērnudārza maketa

* Literatūra un Māksla / 04.02.1989

Centra parka un bērnudārza vietā agrāk bija liels ābeļdārzs, no kura dažas ābeles saglabājušās joprojām

Laukā pa labi tapa uzcelts Ādažu bērnudārzs

PADOMJU DZĪVESVEIDS

Saimniecību stipru dara ģimenes

Jaunais kolhoza «Ādaži» bērnudārzs uzcelts, tā sakot, ar pielaidi augšanai. Tāpēc tajā ir brīvas vietas. Taču iekārtot bērnu diennakts grupā nav viegli. Valde piekritīs tikai tajā gadījumā, ja vecāki minēs svarīgus iemeslus, kāpēc viņi nevar vakaros veltīt laiku mazajam. Bērnudārzs, lai cik labs tas arī būtu, nevar pilnībā aizstāt vecākus, uzskata kolhoza priekšsēdētājs A. Kauls. Saki, ko gribi, bet morālo un darba rūdījumu bērns vispirms iegūst ģimenē. Tā paša iemesla dēļ saimniecība atteicās no mazbērnu novietnes celtniecības. Tā vietā jaunajām mātēm saglabā darba stāžu, kamēr bērnam paliek trīs gadi. Viņas saņem ikmēneša pabalstu pēc pirmā bērna no 35 līdz 50 rubļiem atkarībā no tā, cik ilgi sieviete strādājusi kolhozā. No pirmā acu uzmetiena tas var likties pārāk dārgi saimniecībai, turpina A. Kauls. Taču apsvērsim priekšrocības. Pirmkārt, kura jaunā māte strādās ar pilnu atdevi, ja sāp sirds: kā tur mans pirmdzimtais iztiek bez manis? Otrkārt, biežās slimības lapas bērna kopšanai un šai sakarā steidzamie aizvietotāja meklējumi un nervu bojāšana. Treškārt, ar summām, kuras mēs iztērētu mazbērnu novietnes celtniecībai, pietiek, lai 15 gadus mātēm izmaksātu papildu pabalstus. Rūpes par jaunajām mātēm un vismazākajiem «Ādažu» iedzīvotājiem ir tikai daļa no kompleksās sociālās ģimenes no stiprināšanas programmas, ko realizē saimniecībā. Jaunlaulātie saņem prāvus aizdevumus dzīves iekārtošanai, no kuriem 50 procentus dzēš kolhozs, ja viņi labi strādā. Pēc katra piedzimušā bērna mātes atvaļinājums tiek pagarināts par dažām dienām. Nav mazums arī citu atvieglojumu. Dzīves un sadzīves apstākļu uzlabošana dod savus rezultātus. Aizvadītajā piecgadē pieaudzis to ādažnieku skaits, kuru ģimenēs ir vairāk nekā viens bērns. Tagad tādu ir apmēram 120. Kas tad sedz «Ādažu» izdevumus ģimenes nostiprināšanai? Jautājums priekšsēdētājam, kurš, starp citu, pats ir triju bērnu tēvs. Jo stiprāka ģimene, jo stiprāks kolhozs, viņš atbildēja. Saskanīgi un pārticībā dzīvojoši taču neskatās apkārt, viņi tāpat vien neatstās savu mājvietu. Tas, tā sakot, ir šās dienas ieguvums. Bet mūsu programmai ir arī tālāks mērķis mēs ceram, ka ar tādu mazuļu «rezervi» mēs esam apgādājuši sevi ar kadriem daudzus gadus uz priekšu.

LATINFORM korespondents V. Semjonovs

* Komunisma Rīts ( Tukums ) / 15.07.1986

Ādažu pirmsskolas izglītības iestādes
vēsturiskā attīstība

Mana bērnudārza vēsture cieši saistās ar Ārijas Kaulas vārdu. Viņa bija ļoti darbīgs, enerģisks cilvēks ar jaunām, progresīvām idejām un interesantām nākotnes vīzijām. Toreiz Latvijā bērnudārzus būvēja pēc tipveida projektiem, bet Ārija Kaula Ādažiem bija sameklējusi individuālu projektu, kurā ieviesa savas jaunās idejas.

Tā - pašā Ādažu centrā tapa jaunais kolhoza bērnudārzs. Toreiz visiem komjauniešiem bērnudārza tapšanā celtniecības palīgdarbos bija jānostrādā astoņas stundas mēnesī bez atalgojuma.

Bērnu rīcībā dārziņš tika nodots 1983. gada oktobrī. Tas atradās Ādažu pagastā Pirmā iela 26a. Tā nosaukums „Strautiņš ” bija pārņemts no Baltezera dārziņa. Arī darbiniekus Kaula kundze, jau iepriekšējā darbavietā strādājot, atlasīja pēc savas patikšanas. Viņa ļoti augsti vērtēja izglītotus cilvēkus.

Lai arī pati jaunajā dārziņā nestrādāja par vadītāju, bet gan tikai par konsultanti, tomēr viņas iespaids un klātbūtne visur bija jūtami.

Par jaunatvērtā bērnudārza vadītāju sākumā strādāja Aleksandrina Orlova, kura atnāca no Rīgas. Pēc darbinieku stāstījuma, viņa šeit nespēja iejusties. Pēc vairākiem gadiem viņas vietā nāca Sarmīte Bogdanova, kura līdz tam Ādažu bērnudārzā strādāja par audzinātāju.

Bērnudārza ēkā bija divi baseini (3 - 4 un 5 - 7gadus veciem bērniem), metodiskais kabinets, medicīniskais kabinets, logopēda kabinets, fizio procedūru kabinets, bibliotēka, mūzikas zāle, aktu un sporta zāle, veļas māja, virtuve, frizētava, ziemas dārzs, metodiskais kabinets, frizētava un ēdamzāle darbiniekiem.

Bērnudārzs bija domāts 325 vietām. Pavisam trīspadsmit grupiņām. Sākumā viena grupiņa bija atstāta nodarbībām bērniem ar speciālām vajadzībām - logopēdiskā grupa. Bija arī diennakts grupa, bērniem, kuru vecāki strādāja maiņās. Bērnudārzs kolhozniekiem bija par brīvu. Tikai divas stundas mēnesī bija jānostrādā bērnudārza sakopšanā.

Arī toreiz dārziņa grupiņas bija pārpildītas. Grupiņā bija pat 28 bērni, lai gan telpas paredzētas 25 bērniem. Grupās bija viena vecuma bērni. Dārziņu apmeklēja no 3 līdz 7 gadus veci bērni. Vidēji apmeklēja 364 bērni. Ar viņiem strādāja 26 audzinātājas un 26 auklītes. Bija 3 metodiķi, 3 muzikālās audzinātājas, logopēde, deju skolotāja, darbmācības skolotājs, mākslas skolotāja, baseina trenere. Tāpat bija 2 administratori, 3 mediķi, 4 grāmatveži un uzskaitveži, saimniecības daļas vadītājs, friziere, daiļdārznieks, 3 sētnieki,

6 pavāri, 2 virtuves strādnieki, 5 darbinieki veļas mājā, santehniķis, nakts aukles un citi. Kopā gandrīz 100 darbinieku.

Bērnudārzā valdīja stingra disciplīna. Nodarbības pēc savas struktūras bija pietuvinātas skolai.

Bērni nodarbībās sēdēja pie galdiem (līdzīgi kā skolā).

Katrai nodarbībai bija ievads, galvenā daļa un nobeigums. Tās notika precīzi noteiktā laikā. matemātikai pēc noteikumiem vajadzēja būt pirmajai nodarbībai. Šajā priekšmetā strādāja pēc Ļeušinas grāmatas. Peldēšanā izmantoja Osokinas peldēšanas apmācības metodes.

Savā laikā viņa arī viesojās bērnudārzā. Toreiz uz Ādažiem brauca ļoti daudz delegācijas, kuras tika vestas arī uz bērnudārzu. Arī Mihails Gorbačovs 1987.gadā savas vizītes laikā Latvijā apmeklēja mūsu bērnudārzu.

Pienāca pārmaiņu laiks, kolhozi putēja, bērnudārzus likvidēja, to darbiniekus atlaida. Neviens neprata un nezināja, kā to var glābt. Toreiz pirmsskolas iestādēs neviens neko nezināja par projektu vadību, biznesa plāniem, aizņēmumiem un kredītiem. Tā 1991. gada 4. martā kolhoza vadība paziņoja, ka Ādažu bērnudārzs „Strautiņš ”tiekot slēgts. Darbiniekiem sarīkoja skaistu atvadu balli - priekus caur asarām, jo raudāja gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Pēc bērnudārza likvidēšanas telpas izīrēja Brīvajai Valdorfa skolai. Vienā dārziņa spārnā trīs grupiņas izīrēja Ādažu vidusskolas pirmās, otrās un trešās klases bērnu nodarbībām.

Skolotājas, kurām nebija kur atstāt savus mazuļus, apvienojās un lūdza, lai tiktu saglabāta vismaz viena bērnudārza grupiņa. Būdamas neatlaidīgas un enerģiskas, skolotāju pārstāves devās uz pagasta deputātu padomi, rakstīja vēstuli pašvaldībai, līdz beidzot panāca, ka viņu lūgums tika uzklausīts.

Apvienoja divas no trim dārziņā izvietotajām sākumskolas klasēm vienā telpā, tā atbrīvojot vienu klases telpu mazo grupiņai, kur tagadējā mūsu vadītāja Sandra Breidaka sāka strādāt ar 17 dažādu vecumu skolotāju bērniem, vienlaikus būdama gan audzinātāja, gan auklīte, gan muzikālā audzinātāja, gan veļas pārzine utt.

Pusdienas bērniem veda termosos no Podnieku ēdnīcas. Šoferis termosus atstāja pie bērnudārza žoga un Sandra pati tos stiepa iekšā, dalīja ēdienu, baroja bērnus. Tagad neviens likums kaut ko tādu nepieļautu, bet toreiz viss tieši tā arī notika. Grupas telpa bija tukša. Sandriņa (kā savu vadītāju mīļi sauc bērnudārza darbinieki) atveda savas personīgās mēbeles, vecāki sagādāja saliekamās gultiņas un gultas veļu, atveda savas klavieres un strādāja. Tā nostrādāja apmēram gadu, vienlaikus pulcinot kopā domubiedrus. Pamazām „savācot” atpakaļ bijušos darbiniekus. Tā izveidojās Ādažu novada pirmsskolas izglītības iestāde.

Sākumā darbojās viena grupa, tad atvēra kristīgo grupiņu, kas sākumā piederēja Brīvajai Valdorfa skolai un ar laiku pārveidojās par parasto grupiņu. Tā pakāpeniski nākot klāt pa vienai grupiņai, bērnudārzs pieauga līdz deviņām grupām. Tad Ādažu pagasts izveidojās par novadu. Bērnudārzs arī saņēma jaunu nosaukumu: Ādažu Pirmsskolas izglītības iestāde. Pašlaik Ādažu pirmsskolas izglītības iestādē ir 13 grupas – kopā 325 bērni. Vecākiem ir iespēja iesaistīt bērnus daudzos pulciņos, ko organizē pirmsskolas izglītības iestāde. Mūsu iestādē darbojās šādi pulciņi:

1.angļu valodas;

2.mākslas skolas;

3.ŠOV deju pulciņš;

4.džudo;

5.peldēšana.

Mūsu pirmsskolas izglītības iestādes ēka atrodas ļoti pateicīgā vietā, ciemata centrā, blakus parkam un ābeļdārzam. Netālu tek Gauja un Vējupīte, kur mēs ar bērniem aizejam pastaigāties. Ir iespējams iepazīstināt bērnus ar visiem
ciemata objektiem: pastu, aptieku, kultūras centru, maizes ceptuvi un veikalu „Kukulītis”, vidusskolu, veikaliem „Maksima”, „Elvi”, „Super Neto” u.c.

Mūsu bērniem ir iespēja augt un attīstīties ekoloģiski tīrā vidē un baudīt visas dabas veltes, kā arī iespēja iepazīt dzīvo dabu. Pirmsskolas izglītības iestādei ir ziemas dārzs, kuru izmantojam dabas vērojumiem un arī darba audzināšanā.

Ādažu pirmsskolas izglītības iestādē ir arī savas tradīcijas:

1. Zinību diena;

2. Miķeļdienas izstādes;

3. bērnudārza dzimšanas dienas svinības;

4. Mārtiņdienas tirgus;

5. Latvijas Republikas proklamēšanas diena;

6. Ziemassvētki;

7. Sirsniņsvētki jeb Valentīndiena;

8. Lieldienas;

9. Mātes diena jeb ģimenes diena;

10. sporta svētki;

11. audzēkņu izlaidums;

12. absolventu ekskursija;

13. darbinieku ekskursijas.

Ģimenēm tiek piedāvāti dažādi veidi un iespējas sadarboties ar mūsu izglītības iestādi. Vecākus mēs aicinām uz kopīgām talkām. Viņi palīdz grupas labiekārtošanas un laukumiņa sakopšanas darbos. Aktīvi piedalās sūnu, čiekuru, gliemežvāku un smilšu sagatavošanā smilšu terapijai u.c. dabas materiālu vākšanā. Vecāki ar bērniem aktīvi iesaistās Mārtiņdienas tirdziņa tapšanā. Ziemassvētkos kopā ar bērniem gatavo rūķīšus. Ģimenes divas reizes nedēļā – ceturtdienās un piektdienās var nākt peldēt baseinā kopā ar bērniem. Ir arī ūdens aerobika.

Mūsu pirmsskolas izglītības iestādē ir viena krievvalodīgo bērnu grupiņa. Arī latviešu grupiņās ir daži krievu tautības bērni. Tāpēc skolotājām ir jābūt labām krievu valodas zināšanām, jāpārzina šīs tautas tradīcijas un temperamentu. Priecē tas, ka neskatoties uz tautību, vecāki izprot mūsu latviskās tradīcijas un kultūru. Arī mēs no viņiem mācāmies viņu kultūru un tradīcijas.

Sporta nodarbības notiek aktu zālē, nepieciešamības gadījumā izmantojam novada sporta kompleksa zāli. Arī laukumiņi vēl nav pilnīgi iekārtoti. Lai gan projektā tas jau ir paredzēts.

Iestādē šobrīd strādā 64 darbinieki. To vidū: vadītāja, metodiķe, saimniecības daļas vadītājs, skolotājas, skolotāju palīgi, sporta, mūzikas, dejošanas, mākslas, logopēdijas, angļu valodas skolotājas, uzskaitvede, trīs sargi, sētnieks, medmāsiņa, virtuves darbinieki utt. Daudzām skolotājām ir liels pedagoģiskais stāžs, bet daudzas ir studentes gan Latvijas Universitātē, gan RPIVA, gan Daugavpils Universitātē. Mēs visi kopā esam komanda, vienots kolektīvs. Arī uzskati un mērķi vienoti - pirmajā vietā vienmēr ir bērns, nākamajā bērnu vecāki, un tikai tad varam domāt paši par sevi. Mēs cenšamies darīt nevis tā, kā vieglāk, bet tā, kā labāk bērnam.

Grupās ir jaukta vecuma bērni, kur brāļi un māsas ir kopā un tās mēs saucam par ģimeniskajām grupām. Tajās vienkopus dzīvojas visu vecumu mazuļi, sākot no trim un beidzot ar sešiem gadiem. Tā kā sākumā bija tikai viena grupa, tad tā bija nepieciešamība. Tā bijām iesākuši un iesākto turpinājām. Sākumā šaubījāmies, jo trūka metodikas darbam ģimeniskajās grupās. Šobrīd turpinām darbu, jo esam izstrādājuši savu metodiku.. Apkopojot labāko pieredzi, izveidota pašiem sava mācību programma. Tā nav pilnībā aizgūta no Valdorfa pedagoģijas, ne arī kādas citas alternatīvās pedagoģijas novirziena, bet tāda, kādu esam pētījumu rezultātā atzinuši par vislabāko saviem apstākļiem un situācijai piemērotāko. Citur nav tādas „skoliņas”, kāda ir mums. To pēcpusdienā apmeklē sešus gadus veci bērni, un tajā tiek nostiprinātas zināšanas, kuras bērni ieguvuši rotaļnodarbībās rīta pusē. Lai arī skolotājām strādāt ir grūtāk (jāizstrādā divas reizes vairāk rotaļnodarbību plānu, diendienā aptverot visas vecumu grupas), taču bērni ir ieguvēji, jo viņu attīstībai šādi nokomplektētas dažādu vecumu grupas ir vērtīgākas par parastajām. Skolotājai strādājot ar vecākajiem audzēkņiem, mazie gribot negribot mācās līdzi, visu apgūst dabiski un nepiespiesti. Bērni nejūt, ka iemācās burtus, daži sāk lasīt pat četru gadu vecumā. Ieguvēji ir arī tie bērni, kuru attīstība notiek lēnāk, kas parastajā grupā varbūt tiktu atstumti. Mūsu grupiņās vienmēr ir kāds, kurš ir jaunāks, kurš nezina to, ko lielais jau apguvis. Tā bērni, kuru attīstība notiek lēnāk, nejūtas atstumti un tādējādi ceļ savu pašapziņu.

Pirmsskolas izglītībā izmantojam integrētās mācību metodes. Katrai nedēļai ir sava tēma, kura vijās cauri visās nodarbībās. Mērķi integrējam visās aktivitātēs gan fiziskajās, gan intelektuālajās. Izglītības saturu pirmsskolā realizējam ar attīstošo vidi, kur bērns ir pārveidotājs, radītājs, pilnveidotājs, ar bērnu aktīvu darbību, ar rotaļām un rotaļnodarbībām.

„Mūsu iestādes mērķis - veidot radošu un brīvu personību, attīstot katra bērna vispārējās spējas, sniedzot stabilu, vecumam piemērotu zināšanu, prasmju un iemaņu bāzi, kas ļautu sekmīgi turpināt mācības un sagatavotu dzīvei nemitīgi mainīgā vidē.”-tā teikts Ādažu novada pirmsskolas izglītības iestādes reklāmas bukletiņā. Pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir tikai skaista frāze. Iepazīstoties ar iestādes darbiniekiem un audzēkņiem, redzot viņu kopīgā darbā sasniegto un klausoties nākotnes iecerēs, rodas pārliecība, ka visu, kas pateikts, noteikti izdosies arī realizēt. Jo, Zentas Mauriņas vārdiem runājot, bērni patiesi „ir kā puķes Dieva pasaules dārzos, kas uz laiku ir uzticēti mūsu mīlestībai un kopšanai. Ja nepietrūks mīlestības, puķes zaļos, augs un ziedēs, ar savu skaistumu visu mūžu priecēdamas uzticamos kopējus.”

Nākotnē gribētu, lai mūsu izglītības iestādes telpās būtu tikai pirmsskolas bērni, jo tagad zem viena jumta ir arī Brīvā Valdorfa skola. Lielākā daļa skolēnu jau ir pārvākušies uz savām jaunajām telpām – jauno skolu, kuras pirmā kārta jau ir uzsākusi savu darbību un, kā izrādījās, Latvijā šī ir pirmā no jauna uzbūvētā skola pēdējo 15 gadu laikā. Sporta nodarbības gribētos vadīt lielā gaišā sporta zālē, kura būtu aprīkota ar visu nepieciešamo inventāru. Arī mākslas skoliņai būtu savas telpas. Sapnis ir arī estrāde ābeļdārzā, jo mums patīk svinēt svētkus.

Pirmsskolas izglītības iestādes mērķis: Sagatavot 3-7 gadus vecus bērnus pamatizglītības uzsākšanai.

Attīstīt katra bērna aktivitāti (ētiski estētisko, intelektuālo un fizisko).

Veidot iekšējo vēlmi izzināt apkārtējo pasauli un apgūt pieaugušo pieredzi.

Veidot bērnā „Es” apziņu, kas balstās uz savas rīcības, darbības, jūtu, vēlmju un interešu apzināšanu, uz savu spēju izpaušanu aktīvā darbībā, ievērojot vispārcilvēciskās vērtības.

Pirmsskolas izglītības iestādes uzdevumi:

1.Iepazīstot apkārtni, attīstīt bērnā sociālās iemaņas, emocijas un jūtas personības attīstībā, uzmanību, sajūtas, uztveri, atmiņu, domāšanu.

2.Veidot bērnos saskarsmes kultūru, sadzīves iemaņas, morāles normu izpratni, patriotiskās jūtas.

3.Iepazīstināt bērnus ar apkārtni un sabiedriskās dzīves norisēm, ar dabas norisēm. Attīstīt skaņu izrunas kultūru, paplašināt un aktivizēt bērnu vārdu krājumu, veidojot gramatiski pareizu runu, vingrināties stāstītmācīšanā, lasītmācīšanā, rokas sagatavošanā rakstītmācīšanai, izmantojot gan folkloru, gan daiļliteratūru. Vingrināt bērnus matemātisko priekšstatu veidošanā.

4.Attīstīt individuālās spējas tēlotājmākslā, muzikālajā audzināšanā, dejošanā, sportā.

Programmas apguves plānotie rezultāti: Bērns ir sagatavots pamatizglītības apguves uzsākšanai intelektuāli, fiziski un emocionāli.

Bērnudārza atklāšanas pasākums

Ādažu bērnudārza atklāšana 1983. gada oktobrī, tieši pirms 35 gadiem. Fotogrāfijā redzams kolhoza “Ādaži” vadītājs Alberts Kauls, atklājot bērnudārzu 1983. gada oktobrī. Kolhoza laikos Ādažos viena pēc otras pacēlās vairākas ievērojamas celtnes, kas kontrastēja ar apkārt valdošo padomju laikam raksturīgo arhitektonisko pelēcību. Anita Šaicāne atceras: “Padomju Latvijā bērnudārzus būvēja pēc tipveida projektiem, bet Ārija Kaula, Alberta Kaula sieva, Ādažiem bija sameklējusi individuālu projektu, kurā ieviesa savas jaunās idejas. Ārija Kaula bija ļoti darbīgs, enerģisks cilvēks ar jaunām, progresīvām idejām un interesantām nākotnes vīzijām. Toreiz visiem komjauniešiem bērnudārza tapšanā celtniecības palīgdarbos bija jānostrādā 8 stundas mēnesī bez atalgojuma. Bērnu rīcībā jaunā iestāde tika nodota 1983. gada oktobrī. Nosaukums “Strautiņš” bija pārņemts no Baltezera bērnudārza. Bērnudārzs bija domāts 325 vietām. Pavisam trīspadsmit grupiņām. Sākumā viena grupiņa bija atstāta nodarbībām bērniem ar speciālām vajadzībām – logopēdiskā grupa. Bija arī diennakts grupa bērniem, kuru vecāki strādāja maiņās. Bērnudārzs kolhozniekiem bija par brīvu. Tikai divas stundas mēnesī bija jānostrādā bērnudārza sakopšanā. Arī toreiz dārziņa grupiņas bija pārpildītas. Grupiņā bija pat 28 bērni, lai gan telpas paredzētas 25 bērniem. Grupās bija viena vecuma bērni. Dārziņu apmeklēja no 3 līdz 7 gadus veci bērni. Vidēji apmeklēja 364 bērni. Ar viņiem strādāja 26 audzinātājas un 26 auklītes. Bija 3 metodiķi, 3 muzikālās audzinātājas, logopēde, deju skolotāja, darbmācības skolotājs, mākslas skolotāja, baseina trenere. Tāpat bija 2 administratori, 3 mediķi, 4 grāmatveži un uzskaitveži, saimniecības daļas vadītājs, friziere, daiļdārznieks, 3 sētnieki, 6 pavāri, 2 virtuves strādnieki, 5 darbinieki veļas mājā, santehniķis, nakts aukles un citi. Kopā gandrīz 100 darbinieku.” Anitas Šaicānes stāstījums Ingunas Baueres grāmatā “Ādaži. Novads un ļaudis”. (120.-121.lpp.)

👭

Gādība par cilvēku - norma

bērnudārza «Strautiņš» ziemas dārzā.

Par Vissavienības sociālistiskās sacensības uzvarētāju kļuvis agrofirmas «Ādaži» kolektīvs. Par PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības 1986. gada valsts plāna sekmīgu izpildi agrofirma apbalvota ar PSKP CK, PSRS Ministru Padomes, VACP un VĻKJS CK ceļojošo Sarkano karogu. Agrofirmas «Ādaži» augstie ražošanas rādītāji ir tieši atkarīgi no kompleksās sociālās programmas sekmīga risinājuma. Šogad kolhoznieku dzīves apstākļu tālākai uzlabošanai asignēti 3 miljoni rubļu. «Ādažos» jau vairs nav tādas problēmas kā mazuļu iekārtošana bērnudārzā. Mātēm pēcdzemdību atvaļinājums, saglabājot darba stāžu un ikmēneša pabalstu, palielināts no pusotra līdz trijiem gadiem. «Ādažos» liela uzmanība tiek pievērsta labiekārtotu dzīvokļu celtniecībai pagājušajā gadā vien jurģus nosvinējušas apmēram 100 ģimenes. Īsts agrofirmas lepnums ir jaunā skola ar oriģināli noformēto interjeru un klasēm, kas apgādātas ar displejiem. Drīz skolai būs savs peldbaseins un observatorija. Gādību par katru konkrētu cilvēku simtkārtīgi atlīdzina visa kolektīva augstražīgs darbs.

1987.05.01 Ļeņina Karogs (Preiļi)

Labvēlīgā Amerika

Firmas vilcienam «Jūrmala» Rīgas stacijā pienākot, radi un draugi nopuķoja, atbraucējus tādiem ziedu klēpjiem, kādus parasti saņem tikai dzimšanas vai vārda dienās. Televīzija un prese «ielenca» 7. vagonu, mājās no, Maskavas atgriezās četri Latvijas pārstāvji, kas piedalijās amerikāņu un padomju miera aizstāvju kopējā gājienā no Vašingtonas līdz Sanfrancisko. Vašingtona, Baltimora, Aijova, Losandželosa... — nu jau viņiem kļuvušas par vēsturi.

Agrofirmas «Ādaži» bērnudārza logopēde Irēna Bērziņa.
RPI Arhitektūras un celtniecības fakultātes dekāns
Raimonds Eizenšmits.

Amerikas «iekarotāju» vidū bija arī agrofirmas «Ādaži» bērnu dārza logopēde Irēna Bērziņa. — Vai gājiena laika bija tādi brīži, kad gribējās iesaukties «Mirkli, apstājies!»? — Tādu brīžu bija |oti daudz. Sevišķi, kad viesojāmies amerikāņu un turienes latviešu ģimenēs. Tur vadījām gandriz pusi visa laika. Pārējo bijām savā nometnē. — Kāda bija cilvēku attieksme pret jums? — Biju pārsteigta par viņu labvēlību. To jutām miera mītiņos, kas notika gandriz vai katrā pilsētā. Gājiena laikā, kad bija |oti karsts, cilvēki nāca klāt. Nesa mums ūdeni, ābolos... — Vai varēja just, ka Amerikā tuvojas prezidenta vēlēšanas? — Dažās vietās varēja gan. Plakāti, nozīmītes ar kandidātu attēliem. Cik runājām par politiku, tad viņiem par Reiganu nav tas labākais iespaids. Lielākā daļa domā par Dukaki. — Vai masu informācijas līdzekli par jums interesējās? — Interviju bija daudz. Dažādos izdevumos. Lūk, te manā somā arī avīze par mums.

Labvēlīgā Amerika
1988.07.28 Dzimtenes Balss
M. Bukleviča

===============================

* Darba Balss / 09.10.1975

Bērniem allaž inieresējis darbs, ko dara bērnu tētis un māmiņa. Kolhoza «Ādaži» pirmsskolas bērnu iestādes audzinātājas viņiem stāsta arī par lopkopēja profesiju, par lielfermu «Briljanti». Viena no jaukākajām rotaļām ir tā, kurā mazie paši spēlē lopkopējus un slaukšanas operatorus.