 |
| Skolas būvlaukumā / no kreisās: Alberts Kauls, Guntis Ezis, Viktors Puriņš |
|
🔨🔨🔨
|
 |
| Talcinieki skolas būvlaukumā no kreisās-A.Kleinberga, J.Tikmers, P.Ose, A.Treiguta |
🔨🔨🔨
LIELA, BALTA UN KALNĀ
Ceļš ir tāpēc, lai nokļūtu šeit... Tāda izjūta rodas, no attāluma jauno Ādažu viduskolu ieraugot. Centrā apziņa vairāk nostiprinās, ja esi observatorijas torņa laukumiņā un vēro apkārtni: taciņas, ceļi un šoseja stīdz pretī skolai, savijoties. pie tās kā mezglā. Nav svarīgi, vai ģeogrāfiski vidusskola ir vai nav Ādažu viducī, vienalga tā nes sevī mūsu tautā tradicionālo priekšstatu par skolu kā galveno ēku apvidū. Šādus iespaidus nerada nejaušība. 
Tāpēc kolhozs, kura gada ienākumi tuvojas 40 miljoniem, spēj uzcelt saviem bērniem tādu skolu, kāda ir mūsdienās nepieciešama. To spētu arī daudzi citi, ja vien no runām par pārkārtošanos pārietu uz konkrētu darbību. Pierasts, ka, par Ādažiem runājot, nosauc skaitļus, kas raksturo, kā sacīt, šīs agrofirmas ļaužu bagātību ... Piemēram, vidējo izpeļņu, kas ir 268 rubļi mēnesī. Taču aiz rubļiem stāv cilvēks, kurš spēj šādu naudu nopelnīt, stāv kolektīvs, kas pēdējos desmit gados ir trīskāršojis ienākumus no 100 hektāriem izmantojamās zemes. Un vēl tas ir ādažnieks, kas šovasar neskaitīja stundas, kuras nostrādāja skolā. Varēji vasarā jebkurā laikā ieiet skolā vakarā vai svētku dienā un allaž sastapi kādus pāris desmitus vecāku, bērnu, kuri strādāja. Kolhoza ļaužu vidējais vecums ir 42 gadi.. Tas nozīmē, ka jaunā paaudze kuplot kuplo, un interese par bērnudārzu, par skolu ir vai katrā sētā. Atbildība, kuru izjūt ādažnieki par jauno ēku, jādomā, nebeigsies ar mācību gada sākšanos.
Ceļš ir tāpēc, lai nokļūtu šeit... Tāda izjūta rodas, no attāluma jauno Ādažu viduskolu ieraugot. Centrā apziņa vairāk nostiprinās, ja esi observatorijas torņa laukumiņā un vēro apkārtni: taciņas, ceļi un šoseja stīdz pretī skolai, savijoties. pie tās kā mezglā. Nav svarīgi, vai ģeogrāfiski vidusskola ir vai nav Ādažu viducī, vienalga tā nes sevī mūsu tautā tradicionālo priekšstatu par skolu kā galveno ēku apvidū. Šādus iespaidus nerada nejaušība. Tos paredzējuši skolas projekta autori Ilga Alsiņa un Vitālijs Fjodorovs, bet ieceri realizē Rīgas rajona agrofirma Ādažu kolhozs. Sākot no ēkas atrašanās vietas un beidzot ar sīku detaļu iekštelpās. Reiz pieņēmuši projektu, atzinuši to par sev piemērotu un labu, celtnieki pakļaujas autoriem. Pat tad, ja kaut ko īstenot nav vienkārši, un tāda projektā ir pietiekami, celtnieki gan brīdi apstājas problēmas priekšā un pārdomā, cik papildu pūļu un laika tas prasīs, taču galarezultāts ir saskaņā ar sākuma ideju. Ādažnieki strādā ar viņiem raksturīgo kārtīgumu, precizitāti, meistarību. To novērtē visi, kas jau apskatījuši skolu, bet vislielākais svars ir projekta autoru vārdam. Vitālijs Fjodorovs, kurš ir vairāk nekā trīsdesmit skolu projektu autors, saka: Patīkami redzēt, kā pilnībā tiek realizēts viss, arī sīkas nianses, un reti gadījies kopā redzēt tik daudz īstu meistaru, lietpratēju. Viņi savā pašapziņā nemaz nepieļauj domu par paviršību. 
Ceļam visi un ceļam sev, atzīst kolhoza priekšsēdētājs Sociālistiskā Darba Varonis lauksaimniecības zinātņu kandidāts Alberts Kauls. Skolas celtniecība ir kolhoza vadības iniciatīva, un kolhozs pats arī ceļ, kaut, protams, Izglītības ministrija celtniecību finansē tajās līdzekļu robežās, kuras pieļauj šāda profila ēku būve. Taču jau tagad (kaut ekspluatācijā nodota tikai pirmā karta, bet tādas pavisam ir trīs) ir redzams, ka Ādažos tapusi visskaistākā, vismūsdienīgākā un, protams, visdārgākā skola. Tomēr, kā saka, tā ir pašu ādažnieku darīšana, ko un cik viņi likuši klāt.
Pagaidām republikā nav precedenta šādai kompleksskolai. Šo vidusskolu nevar salīdzināt ar esošajām tipveida skolām. Lai to novērtētu, ir tikai viens kritērijs skolu reformas prasības. Atbilstoši tām skola projektēta. Un nu ir viena vieta, kur var aizvest jebkuru un parādīt (nevis izstāstīt vien, kā vajadzētu būt), kā ir. Pagaidām visa kompleksa vēl nav, taču celtniecība turpinās, un, skatot rosību un ritmiskumu, kārtību un plānveidību būvlaukumā, jātic, ka solītais - trešās kārtas pabeigšana 1988. gadā ir reāls. Ādažniekiem ir straujš temps, tomēr kvalitāte tam netiek upurēta. Ja būtu citādi, vai gan mēs jūsmotu par šo skolu, kas ir pierādījums iespējām, pierādījums gribai, pierādījums, ka kolhozs izprot savu pienākumu pret skolu un skolotājiem, pret viņu darbu. Skola stāv ar ozolu kā saktu ceļmalā. Un neviens vairs nevar apgalvot, ka kaut ko tādu nevar uzcelt. Un neviens, iepazinies ar skolu, vairs nevar pateikt, ka tādu nevajag. Tāpēc Ādažu vidusskola, kas vispirms, protams, ir iepriecinošs fakts sava ciema dzīvē, tomēr reizē ir visas republikas sabiedrības uzmanības centrā. Jebkurš kolektīvs sastāv no indivīdiem, un jebkurš indivīds vai nu ir bijis, ir vai būs skolēns ... 
Tāpēc kolhozs, kura gada ienākumi tuvojas 40 miljoniem, spēj uzcelt saviem bērniem tādu skolu, kāda ir mūsdienās nepieciešama. To spētu arī daudzi citi, ja vien no runām par pārkārtošanos pārietu uz konkrētu darbību. Pierasts, ka, par Ādažiem runājot, nosauc skaitļus, kas raksturo, kā sacīt, šīs agrofirmas ļaužu bagātību ... Piemēram, vidējo izpeļņu, kas ir 268 rubļi mēnesī. Taču aiz rubļiem stāv cilvēks, kurš spēj šādu naudu nopelnīt, stāv kolektīvs, kas pēdējos desmit gados ir trīskāršojis ienākumus no 100 hektāriem izmantojamās zemes. Un vēl tas ir ādažnieks, kas šovasar neskaitīja stundas, kuras nostrādāja skolā. Varēji vasarā jebkurā laikā ieiet skolā vakarā vai svētku dienā un allaž sastapi kādus pāris desmitus vecāku, bērnu, kuri strādāja. Kolhoza ļaužu vidējais vecums ir 42 gadi.. Tas nozīmē, ka jaunā paaudze kuplot kuplo, un interese par bērnudārzu, par skolu ir vai katrā sētā. Atbildība, kuru izjūt ādažnieki par jauno ēku, jādomā, nebeigsies ar mācību gada sākšanos. Lai gan Alberts Kauls neslēpj arī bažas: Skolā mācās tikai trešā daļa kolhoznieku bērnu, pārējie ir dažādu citu ļaužu, kas dzīvo skolas mikrorajonā. Mēs tagad nododam skolu pedagogiem, cerot, ka viņi un skolēni saglabās ēku tās pirmatnēja skaistumā, pratīs iemācīt cienīt citu darbu, novērtēs līdzekļus, kurus viņiem atvēlējusi gan valsts, gan mūsu saimniecība. Pie skolas, kur zāliena vidū stāv ozols, mēs gribam uzcelt pieminekli Krišjānim Baronam. Lai skolēni mācas cienīt savas tautas tradīcijas, kultūru, garamantas, lai zina tautasdziesmas, lai izjūt piederību savai zemei un atbildību par to. Tad no viņiem neizaugs tādi pašlabuma meklētāji, kādu diemžēl ir daudz. Apkārtstaigātāji no republikas
 |
| Pirmajā pedagogu padomes sēdē par tās goda priekšsēdētāju ievēlēja kolhoza priekšsēdētāju Sociālistiskā Darba Varoni lauksaimniecības zinātņu kandidātu izglītības darba teicamnieku Albertu Kaulu (no kreisās). Skolas pedagogu kolektīvu vada izglītības darba teicamnieks Jānis Tikmers. |
uz republiku. Meklē, skatās, vai kaut kur viss jau nav priekš viņiem gatavs, kur varētu ērti un bezrūpīgi dzīvot, nedomājot ne par ko. Zinu, ka pedagogiem visgrūtāk būs tieši ar šo kontingentu. Vai šāda dzīvesveida piekopēji izpratīs gaumīgo interjeru skaistumu, novērtēs mākslinieciskumu skolas vispārējā veidolā? Nesasitīs spoguļus, nenospārdīs sienas... Ar savējiem, domāju, tiksim viegli galā, jo kolhozā mums ir noteikta audzināšanas sistēma arī attiecībā uz ģimeni. Jā, priekšsēdētājs precīzi pateica galveno problēmu. Тā ir skolēnu dažadais iepriekšējās audzināšanas līmenis, piekrīt skolas direktors Jānis Tikmers. Kolhoza valdei ir savs ģimenes modeļa ideāls ... Kā jāaudzina bērni, kāda ir vecāku atbildība sabiedrības priekšā. Lielā daļa ādažnieku ir materiāli labi situēti, taču palaidnīgs bērns vai pusaudzis var no skolas «atnest» ģimenei zaudējumus. Premiālas piemaksas (līdz četrdesmit procentiem no mēnešalgas) kolhoznieks saņem tikai tad, ja ir teicams darba galarezultāts, šaja jēdzienā ietverot arī bērnu sekmes un uzvedību. Tādējādi palaidnis dažam var mīnusā «izmaksāt» pat tūkstoti un vairak ...
Protams, šis nav vienīgais veids, kā kolhoza valde stimulē vecākus rūpīgai pieejai bērnu audzināšanā, tomēr konkrēti nosacījumi ļoti palīdz pedagogiem. Kad skola būs pilnībā gatava, viens no četriem korpusiem tiks izmantots darbaudzināšanai. Faktiski ādažniekiem būs sava iekšējā profesionāli tehniskā skola ar plašām garāžām un darbnīcām. Skola izpildīs kolhoza sociālo pasūtījumu: skolēni apgūs apmēram 10 specialitātes, kuras visvairāk nepieciešamas saimniecībai. Audzēkņi iegūs profesijas, kas noderēs lauksaimniecībā, celtniecībā, sadzīves pakalpojumu sfērā, dažādo palīgnozaru cehos. Tas nebūt nenozīmē, ka Ādažos neizaugs inteliģence, tomēr tie, kuri pēc vidusskolas neies tālāk mācīties vai darīs to neklātienē, būs sagatavoti darbam. Konkrētam, vajadzīgam, iepazītam. Pedagogi visvairāk priecājas par lieliski izprojektēto un uzcelto galveno vienību kabinetklasi. Tā sastāv no trim telpām: auditorijas, laboratorijas un mācību līdzekļu glabātavas. Kabinetos iekārtotas arī 6—8 darba vietas tiem, kuri vēlas fakultatīvi nodarboties, apgūt papildu iemaņas fizikā, ķīmijā vai kādā citā priekšmetā. Domāts ir par visu. Kopumā un arī detaļās. Vienā skolas spārnā izveidoti īpatnēji stūrīši, atšķirti no pārējās vides. Tā ir vieta, kur skolotāji strādās individuāli ar atsevišķiem skolēniem. 
Klasē allaž atrodas bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ vai nu nespēj sekot stundas ritmam, vai arī viņiem ir kādi defekti, kas traucē brīvi atbildēt kolektīva priekšā, īpaši domāts par vecākiem, kuri nāk uz skolu, lai satiktu klases audzinātāju, kādu no administrācijas vai priekšmeta skolotāju. Tāpēc atsevišķā telpā risināsies sarunas, kuras ne vienmēr ir patīkamas, un labi, ja tās dzird tikai tie, kuriem vajadzīgs. Kā izaicinājumu pārējām skolām, kur nekā tamlīdzīga nav, Ādažu vidusskola kā pirkstu gaisā paslējusi observatorijas torni. V. Fjodorovs zina sacīt, ka daudzās citās sociālistiskajās valstīs šādas skolu observatorijas ir pierastas un, pēc vispārējiem atzinumiem, — nepieciešamas un vajadzīgas. Vai nav paradokss, ka mūsu kosmosa iekarošanas laikā paaudze vāji orientējas debesu kartē, mēs nevaram pat ar saviem vecvecākiem sacensties zvaigžņu valodas zinašanās. Zvaigznes ir ne tikai romantika, bez šaubām, arī tā ļoti vajadzīga. Zvaigznēs raudzīties un to noslēpumus pārzināt ir divdesmitā gadsimta cilvēka prestiža lieta. Katram laikmetam ir savas iezīmes, un, ja skola ir gaismas centrs, kāda tā bijusi allaž, tad ne jau abstraktas, bet tādas gaismas, kuru izstaro attiecīgā laikmeta zinātne, tehnika un tās nepārtrauktais progress. Tāpēc ādažniekiem ir savs skaitļošanas centrs, kura «bankā» glabāsies ziņas par skolēnu no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei. Šāda socioloģiska personības karte palīdzēs ne tikai audzinātājam, bet arī jaunietim objektīvi novērtēt pašam sevi nākamās profesijas izvēlei. Gan skaitļošanas centra, gan televīzijas centra darbu skolā palīdzēs uzsākt kolhoza speciālisti, jo viņiem ir pieredze. Ādažu skola ir loģisks bērnu dārza turpinājums visplašākajā nozīmē: gan ar gaumi ēku izveidē, iekārtojumā, gan ar kopīgu audzināšanas darbu galvenajos virzienos. Abās iestādēs ir optimāli apstākļi personības veidošanai. Kaut vai tas: visi bērnudārza audzēkņi ir labi peldētpratēji. Skolā šo māku vēl vairāk nostiprinās nodarbības divos peldbaseinos. Viens mazākais iesācējiem, otrs, divdesmitpiecmetrīgais, tiem, kuriem peldēšana ir iemīļots sporta veids. Ir vienkārši uzcelt vienu objektu, kā saka, līmenī. Daudz grūtāk šādā līmenī izveidot veselu sistēmu, taču tieši tāds ir Ādažu kolhoza stils. Skolā aktu zāle paredzēta 800 vietām. Skatuve neatšķirsies no tām, uz kurām strādā vislabākie republikas profesionālie teātri. Nepieciešamības gadījumā aktu zāli savienos ar sporta zāli, kuras izmēri būs 48x24 metri. Pēc kompleksa pabeigšanas Ādažu vidusskolā mācīsies jau 1300 bērnu, līdz ar to rezerve ir tikai pašlaik. Pēc dažiem gadiem plašās telpas būs piepildītas. 
Ādažu bērnudārza medicīnas darbinieki savus pacientus apmeklē un ārstē arī mājās, tādējādi viņi iepazīst slimnieku un zina, kā jāārstē katrs bērns. Šādu pašu medicīniskas apkalpošanas sistēmu ieviesīs arī vidusskolā, kurā ir lieliski kabineti dažādu profilu ārstiem. Daudz oriģināla var redzēt Ādažos. Reizē moderna un mūsdienīga. Ēdnīcu, piemēram, nevar salīdzināt ar citu skolu ēdnīcām, priekšstatu par to var gūt, ja esam televīzijā redzējuši ražošanas apvienības VEF ēdināšanas kompleksu. Ādaži ir pirmā skola, kuru apkurina ar gāzi. Sava romantika ir skolas pagrabos. Piemēram, lai nokļūtu skolas šautuvē, ir jāiet pa īstiem «ierakumiem»... Tas, kurš redzējis, kā izskatās skolas inženiertehniskais tīkls, sapratīs, ka te par saimnieku nevar būt tas lāga vecītis, kurš nereti sastopams citas skolās. Vēl paliek daudzas nenosauktas telpas, piemēram, zāles koriģējošajai vingrošanai, simpātiskais skolas centrs, kurš neapšaubāmi ir arhitektoniska veiksme: ar milzīgu gaismas kupolu griestos un iekšējo balkonu. Centrs reizē ir sapulcēšanās vieta un reizē iespēja atpūsties. Ādažu vidusskolas pedagogi ieguvuši principiāli jauna stila skolu. Uzsākot darbu, viņiem nevajadzēs nodarboties ar tām daudzajām problēmām, kuras saistās ar nepiemērotām telpām, ar sīkumiem, kas tik ļoti nomāc skolotājus. Mēs zinām, ka tādu sīkumu ir ļoti daudz, šaurās, mācībām nepiemērotās skolas. Stingrs pamats jauno mācību gadu uzsākt atbilstoši skolu reformas prasībām Ādažos ir. Pamats, bet ne garantija. Jebkuros apstākļos pastāv problēmas, tikai tās ir citādākas, no šiem apstākļiem izrietošas. Kā jau teica Alberts Kauls, skolā no visiem 800 audzēkņiem mācās tikai ap 300 kolhoznieku bērnu. Par tiem tiek domāts īpaši, viņiem seko, viņiem vairāk dod, no viņiem vairāk prasa. Skolotājam visi bērni ir vienādi. Kā atrast līdzsvaru? Kā pareizu attieksmi pret visiem? Skolotājs nav kolhoznieks, un nebūt nav vienkārši strādāt republikas labākajā kolhozā un nebūt tā biedram ... Kaut, protams, pedagogi nešaubās, ka palīdzību no kolhoza viņa saņems. Kopā sanākuši lietpratīgi audzinātāji, pieredzējuši pedagogi un arī tikko no augstskolas sola aizgājuši jaunie skolotāji. Puse bijušās Ādažu astoņgadīgās skolas pedagogu, puse jaunu klātpienācēju. Arī viņiem vispirms jākļūst par kopīgu Ādažu vidusskolas skolotāju kolektīvu. Protams, šīs skolas pedagogiem ir daudz dots, daudz arī prasīs. Iespējams, ka vairāk nekā no citiem. Lai darbā viņus šī apziņa netraucē! Nekādi vārdi par skolotāja prestiža celšanas nepieciešamību nepārliecina tā, kā to izdara jauna, skaista, moderna, kārtīgi uzcelta skola un atslēga, kuru celtnieki nodod skolas kolektīvam.
* Piecas minūtes pirms zvana...
Tāds varētu būt fotogrāfa MARTINA ZELMEŅA tverto mirkļu nosaukums.
1986.09.02 Skolotāju Avīze
Pētersone, Vita
🔨🔨🔨
|
* Darba Balss / 30.08.1986
🔨🔨🔨
 |
| Konferencē piedalījās VITĀLIJS FJODOROVS |
Konferencē piedalījās arī viens no Latvijas skolu projektēšanas erudītākajiem arhitektiem, institūta «Pilsētprojekts» Tipu un eksperimentālās projektēšanas nodaļas projektu galvenais arhitekts VITĀLIJS FJODOROVS. Pēdējos trīsdesmit gados (tik ilgi V. Fjodorovs jau strādā izglītības iestāžu jomā) pēc arhitekta un viņa vadītās grupas projektiem uzbūvētas gandrīz vai visas mūsu pilsētu skolas. Tagad Vitālijs Fjodorovs tālu pazīstams kā Ādažu vidusskolas projekta autors. Arī konferencē viņš vairākkārt tika uzteikts par šī oriģinālā kompleksa radīšanu. Klātesošie uzsvēra, ka šajā realizētajā objektā sazīmējami nākotnes trešā gadu tūkstoša skolas silueti. Lūdzām Vitāliju Fjodorovu dalīties iespaidos par tikšanās reizē, gūtajiem iespaidiem, kā arī pastāstīt par perspektīvās Latvijas skolas tapšanu Rīgas projektēšanas darbnīcās saistījumā ar tikko dzirdēto un redzēto. Kaut arī konferencē būtiski jaunu informāciju neguvām, tomēr svarīga bija Izglītības ministrijas darbinieku, arhitektu un celtnieku domu apmaiņa visiem kopīgo problēmu risināšanā. Tikšanās laikā apjautām arī izglītības iestāžu projektēšanas un būvēšanas līmeni vissavienības mērogā un Latviju šajā kontekstā. Iepazināmies ar jauno konstrukciju perspektīvajām sērijām, kā arī ar uz šo konstrukciju bāzes izstrādātajiem projektiem. Aplūkojot eksponētos rasējumus un maketus, nonācām pie sensenās atziņas, ka par mūsu darba veiksmīgu galarezultātu uzskatāma nevis racionāli un ekonomiski plānota lēta skola, bet gan labi ekspluatējama skola. Tātad runa ir ne tikai par ekonomisko, bet es pat teiktu galvenokārt par sociālekonomisko efektu. Diemžēl vairākos projekta metos tik būtiskais faktors nebija respektēts.
Norādīdams uz šīs parādības kaitīgumu, LKP CK Zinātnes un mācību iestāžu nodaļas vadītājs A. Gruduls to trāpīgi dēvēja par pārprasto ekonomiku.
Gan no konferences tribīnes, gan debatēs izskanēja doma, ka vairākos valsts reģionos vēl labu laiku būs jābūvē pēc novecojušiem projektiem. Kā mūsu republikā skolu projektēšanā un celtniecībā tiek realizēta reforma? Skolu reformā izvirzītās prasības dabiski nevaram izpildīt uzreiz kā pēc burvju mājiena. Tam bija nepieciešams, ja tā var sacīt, pārejās periods. Šajā laikā institūtā «Pilsētprojekts» izstrādājām projektu kompleksām piebūvēm, kurās izvietotas sešgadīgo telpu grupas, darbmācības kabineti, skaitļošanas tehnikas kabinets, pagarinātās darba dienas grupas telpas, sporta zāle u. tml. īsāk sakot, viss nepieciešamais atbilstoši jaunajām prasībām. Piebūves var ērti piebloķēt ikvienai mūsu pēc tipveida projekta būvētajai skolai. Koriģējām skolu 856 vietām. Vairākās Rīgas skolās veicām to iekšējo funkcionālo pārplānojumu, tas ir, būvapjomu izvietojumā neko kardināli nemainot, pārgrupējot telpu savstarpējo izvietojumu. Tāpat jaunās karkasa un paneļu konstrukcijās esam izstrādājuši tipveida skolu projektus 916 un 1384 audzēkņiem būvniecībai Latvijas pilsētās. Diemžēl mūsu būvražotāji konstrukcijas ieviest nesteidzas, un šobrīd vēl grūti prognozēt, vai 1988. gadā varēsim uzsākt skolu būvniecību jaunajā karkasā. Saskaņā ar jaunajiem projektēšanas normatīviem skolas ēku papildinājušas vairākas telpu grupas, specializēti kabineti, otra sporta zāle u.c. Samazinot skolēnu skaitu klasē, paplašinās lietderīgā platība uz vienu audzēkni (līdz šim tā bija 1,25 m2, bet perspektīvajos projektos jau 1,5 m2). Tātad skola kļūst komfortablāka. Un tomēr vēl joprojām neliela ir aktu zāle (tā paredzēta tikai ceturtdaļai skolēnu kontingenta), šauri vestibili, ko pamatoti varētu uzskatīt par ēkas sabiedrisko centru, niecīgi tēlotājas mākslas kabineti. Redzot normās attiecīgajām telpām pretī ierakstītos parametrus, tā arī varētu likties. Taču tā ir jautājuma šķietamā puse. Šai ziņā pievienojos I. Podoļska viedoklim, ka pašreizējās normas dod iespējas radīt mūsdienu izpratnē modernu, un komfortablu skolu, pārāk nepalielinot skolas kopapjomu. Uz iekšējo telpu racionālas izmantošanas rēķina. Ar sienu transformāciju, ar telpu sapludināšanu, kas paver to daudznozīmīgas izmantošanas iespējas. Jūs sakāt: maza aktu zāle. Bet vai ir nepieciešams radīt grandiozu saiešanas telpu, kas netiek pilnīgi noslogota. Ja šo pašu, jūsuprāt, saskaņā ar trūcīgajām normām projektēto zāli būtu iespējams sapludināt ar līdzās esošo rekreacijas zo- nu, radnieciska rakstura grupām, tad šāds jautājums pats par sevi atkristu. Teiktais attiecināms arī uz divām sporta zālēm. Patiesībā būtu nepieciešama viena liela sporta zāle, ko ar sienu transformācijas palīdzību vajadzības gadījumā varētu sadalīt divas. Diemžēl mūsu vietējā rūpniecība pagaidam nav spējīga kvalitatīvi izgatavot tik ļoti nepieciešamos interjera elementus. Mēģinājumi ekspluatēt starpsienas Rīgā, Kaļiņinā, Maskavā un citviet beigušies neveiksmīgi. Labi, ja pāris reižu sienas izdevies pārbīdīt. Kas attiecas uz atsevišķo kabinetu piemēram, tēlotājas mākslas telpas platību, arī tur jāmeklē iespējas racionāli izmantot telpu iekšējo plānojumu. Skolas elastīgā plānojuma struktūrā, racionālā būvapjomu sistēmā saskatu arī ekonomisko efektu. Tur, manuprāt, slēpjas simti, tūkstoši, pat miljoni rubļu. Nedomāšana šādā kopsakarā vai cīkstēšanās ap dažiem kvadrātmetriem it kā taupīšanas vārdā ir nevis ekonomika, bet gan rotaļāšanās ar ekonomiku. Jūs sacījāt: nepieciešams meklēt racionālu skolas plānojuma struktūru, elastīgu būvapjomu sistēmu. Tam pamatā acīmredzot ir jābūt atbilstošam skolas ēkas pedagoģiskajam modelim. Jābūt. Taču šāda zinātniski argumentēta pedagoģiskā modeļa nav. Līdz ar to arhitekti arī nesaņem vispusīgi pamatotu sociālo pasūtījumu. Toties eksistē dažnedažādi tēžveida norādījumi. Piemēram, skolā jārod iespējas individuālajai apmācībai. Bet kā to iekļaut skolas plānojumā, kā šī norise optimāli korespondētu ar mācību procesu, tādu rekomendāciju projektētāju rīcībā nav. Tādēļ praksē bieži vien arhitekti saka priekšā potenciālo būvprogrammu pasūtītājam, nevis otrādi kā tam vajadzētu būt. Tāpat sastopamies ar grūtībām jauno telpu iekārtošanā. Par informātikas kabinetu izveidi nav nekādu reglamentāru norādījumu. Bet mūsu inženieri, strādājot pašdarbīgi, informātikas kabinetu pielīdzinājuši vērienīga skaitļošanas centra līmenim. Dabiski, tam mēs piekrist nevaram, jo skolā tomēr nepieciešams informātikas kabinets, nevis skaitļošanas centrs. Varētu vaicāt ar ko tad nodarbojas mūsu pedagoģiskās, projektēšanas un celtniecības jomas zinātnieki? Diemžēl ne ar esošās un pagātnes būvniecības pētīšanu, perspektīvā skolas ēkas modeļa radīšanu. Ja arī zinātniski pētījumi tiek izdarīti, tiem pagaidām vēl ir nulles vērtība, jo tie pilnīgi ir atrauti no prakses. Mūsu Latvijas skolu arhitektūrā plaši lietojam gāzbetonā paneli, kura apdare ir gaužām nabadzīga. Par paneļa faktūras kvalitāti savu vārdu vajadzētu teikt mūsu celtniecības un arhitektūras ZPI darbiniekiem, tomēr tie joprojām klusē. Vairāki runātāji bija nobažījušies par it kā zūdošo perspektīvās skolas intimitāti. Uzmanības centrā bija arī skolas celtņu slīpie un plakanie pārsegumi. Lai skola būtu intīma, tai jābūt kompaktai. Šai ziņā nevar piekrist Igaunijas PSR izglītības ministra vietnieka K. Lutsa sacītajam, ka intimitāte panākama ar skolas ēkas un tās apkārtējās teritorijas palielināšanu. Mūsu skolas teritorijas jau tagad ir sasniegušas galējo robežu. Būsiet ievērojuši, ka šo plašo saimniecību neprotam pat pienācīgi uzturēt kārtībā. Pārāk maz republikā ir skolu ja ne ar ideālu, tad vismaz vidusmēra līmenī sakoptu apkārtni. Par plakanajiem un slīpajiem pārsegumiem Esmu gan par vieniem, gan par otriem. Pareizi tika uzsvērts, ka lauku apstākļiem slīpie ir piemērotāki gan no būvniecības tradīciju, gan ainaviskā, gan skolas apjoma izmantošanas aspekta. Vai mūsu republikā kā segmateriālu izmantosim galvenokārt kārniņus? Šobrīd tā ir nostaļģija. Netiekam taču pat ar Vecrīgas jumtiem galā. Tādēļ jāmeklē arī citu materiālu lietošanas iespējas. Plakanie jumti savukārt ir pareizi jāekspluatē. Vairākās skolās esam izbūvējuši solārijus, radījuši visas iespējas pastaigām uz jumta. Tomēr gadījies novērot, ka durvis izejai uz jumtu ir slēgtas, un labākajā gadījumā tās tiek atdarītas, kad skolā ierodas viesi. Tā kā izglītības celtnes būvējam un būvēsim galvenokārt pēc tipveida projektiem, arī sanāksme bija veltīta šī projektēšanas atzara tā lākajai attīstībai. Un tomēr, runājot par nākotnes skolu, nevaram nedomāt par indivi duāliem risinājumiem, kas pa tiesi ļauj atraisīties arhitekta radošajai domai un fantāzijai. Galarezultātā top arhitektūras darinājums, kas liecina par mūsu projektētāju augsto profesionālo prasmi un mūsu būvmākslas potencēm. Ikviena arhitekta sapnis ir strādāt šāda objekta projektēšanā. Jums tagad pieder Ādažu vidusskola. Izstrādājot Ādažu skolu kompleksu, tāpat kā tipveida projektos, neaizmirsām mūsu darba pamatpostulātu: radīt racionālu un ekonomisku būvķermeni. Un faktiski ne ēkas iekšējā plānojumā, ne eksterjera, ne interjera iekārtojumā nav lieku greznību. Intīms ieejas mezgls, vestibils, kas kalpo kā komplekss sabiedriskais centrs, būtu nepieciešams arī ikvienā tipveida projekta ierindas ēkā. Turklāt lielo vestibilu esam ar sienu transformācijas palīdzību iecerējuši daudznozīmīgi izmantot, iekārtojot tajā atpūtas rakstura pulciņu telpas. Veiksmīgs ir arī skolas zāļu savstarpējais izvietojums. Sapludināšanas gadījumā tajās var uzturēties divtūkstoš skatītāju, kas nav iespējams nevienā cita agrofirmas sabiedriskajā objektā. Ādažu skolai ir arī pionieru nama iezīmes. Tajā iespējams organizēt visdažādākās pulciņu nodarbības. Ādažos praktiski veicams pilns apmācības kurss, kā arī profesionālo iemaņu apguve laukkopībā, lopkopībā un celtniecībā. Protams, darbs pie šī objekta projektēšanas bija grūts, tomēr ļoti interesants. Jāatzīst, ka daudzas idejas nerealizētos, ja darbus neveiktu agrofirmas būvniecības pārvalde, kas projektu īstenoja teicamā kvalitātē. Turklāt Ādažos projekts bija likums un arhitekts galvenais padomdevējs, kas mūsu praksē vis tik bieži negadās. Brīžiem pat paši ādažnieki pret būvniecības kultūru bija prasīgāki nekā mēs, projektētāji, darbodamies autoruzraugu statusā. Eksistē noteikti stereotipi tipveida risinājums, pabāla, vāja arhitektūra. Individuāls risinājums tātad gaidāms patīkams pārsteigums. Strādājot Ādažu skolas projektēšanā un būvniecībā, vēlreiz pārliecinājos par celtniecības kvalitātes tieši tā arī uzrakstiet (!) kolosālo nozīmi arhitektūras darinājuma tapšanā. Varat man ticēt, pat ikviena ierindas celtne, nonākusi Ādažu amatnieku rokās, iegūtu pavisam citu izskatu.
Konferencē bija un materiālu apkopoja Andra Mangale
1986.11.11 Skolotāju Avīze
🔨🔨🔨
Uzslavas bija vietā
Uzslavas bija vietā
KĀ PROJEKTĒT UN BŪVĒT TREŠAJAM GADU TŪKSTOTIM
1986.11.11 Skolotāju Avīze
1987.09.15 Darba Balss (Rīgas rajons)
🔨🔨🔨 |
KĀ PROJEKTĒT UN BŪVĒT
TREŠAJAM GADU TŪKSTOTIM |
| Rīgas rajona Ādažu vidusskolas interjers. |
Tipveida projekta variants vidusskolai ar 1384 audzēkņu vietām. Makets.
 |
| Ādažu skolu komplekss. Makets. (Arh. V. Fjodorovs, I. Alsiņa.) |
KĀ PROJEKTĒT UN BŪVĒT TREŠAJAM GADU TŪKSTOTIM
1986.11.11 Skolotāju Avīze
🔨🔨🔨
KO TURPMĀK DARĪSIM, KĀ TĀLĀK lESIM?
JĀNIS DRIPE
 |
| Ādažu vidusskola ( Arh. I. Alsiņa. V. Fjodorovs I. ) / 1987.g. 1987.03.01 Māksla 🔨🔨🔨 |
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru