[pārpublicētajā
tekstā saglabāta avotā izmantotā leksika, kura raksturo vācu sociālistu
centienus Latviju 1940.g. okupējušo krievu komunistu noziegumus uzvelt ebrejiem
(žīdiem)]
Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā. Vasarnīcas
rajonā uzietas 13 nogalināto aprakšanas vietas. Viena daļa upuru jau
identificēta.
Par drausmu vietu žīdu čekisti pārvērtuši zemes gabalu ar vasarnīcu Baltezera šosejas malā ezera kraujā. Te vispirms iekārtota noslepkavošanas un aprakšanas vieta daudziem simtiem cilvēku, te boļševiki paguvuši nonāvēt un aprakt pašu nelaimīgo izraktās bedrēs ap simts upuru, kuriem komunistu „tiesa" piespriedusi nāves sodu. Vakar un šodien te atvērās bedre pēc bedres, atklājot drausmīgas ainas. Nedēļām no vietas te notikusi sistemātiska cilvēku slepkavošana.
Bieži no Rīgas ieradusies slēgta vieglā automašīna un iebraukusi pa vienmēr no iekšpuses aizslēgtajiem vārtiem. Pāris reižu redzēti ieejam vai iznākam pa vārtiem daži privāti tērpti vīrieši, citreiz arī daži čekisti. Citādi vasarnīcā valdījis klusums. Neviens tajā nedzīvojis, arī sardzes iedzīvotāji nav manījuši. Visu aizsedza lielais žogs, kas izveidots tā, ka pat, uzkāpjot uz blakus vasarnīcas jumta, redzams vienīgi neliels brūnās ēkas stūris. Tagad prokuratūras izziņā noskaidrots, ka čekisti uz šo Baltezera vasarnīcu veduši nošaušanai apcietinātos, kam piespriesti nāves sodi. Vasarnīca tiešām nav apdzīvota. Tikai vienā istabā atrada galdus un krēslus, maizes atliekas un tukšas dzērienu pudeles. Uz palodzes atrada sieviešu matu kušķi, bet kamīna pelnos — sadegušu kalendāru, kas, domājams, piederējis kādam ārstam. Apcietināto šaušana notikusi pēcpusdienās un pievakarēs, pēc tam čekisti atkal devušies projām. Apcietinātie šauti ar mazkalibra pistolēm. Vasarnīcas rajonā uzietas 13 bedres. Prokuratūras un medicīniskiem darbiniekiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrokot bedres, izvācot līķus, un noskaidrojot upurus , atklājās drausmīgas ainas. No pirmajām 6 bedrēm vien vakar izņēma 51 līķi. Bedrēs līķi samesti pa 8 un 9, bet vienā bedrē 16 upuri, kam rokas ar auklām sasietas uz muguras.
Dažās no šodien atraktajām bedrēm upuru skaits vēl lielāks. Bedres, kā redzams, rakuši paši nāvei nolemtie, pie kam tie gandrīz bez izņēmuma nonāvēti ar šāvieniem no muguras puses galvā. Daži, šķiet, nošauti, vēl strādājot ar lāpstu bedres dibenā, jo lodes nākušas tieši no augšas. Mazkalibru ložu pēdas atrodamas arī dažās priedēs un žogā. Dažiem nogalinātiem atrada sitienu pēdas galvā. Lielākā daļa līķu identificēta pēc drēbēs atrastām kvītīm vai Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas vai arī Pribovo kara tribunāla nāves spriedumu norakstiem. No šiem spriedumu norakstiem redzams, ka visiem nelaimīgajiem pierakstīts 58. pants — par kontrrevolūcionāru darbību. „Tiesas" spriedēji bijuši galvenā kārtā žīdi, kā to rāda spriedumu teksti, žīdi bijuši arī nonāvēto nodevēji, uz kuru izteicienu pamata apsūdzētie notiesāti. Piemēram, sprieduma tekstā, ar kuru Mārtiņam Amatniekam un Voldemāram Tēraudam piespriests divkāršs nāves sods, tiesnešu, prokuratūras advokātu un liecinieku sastāvā figurē tādi vārdi, kā Kukļa, Pohvalovs (prokurors), Tankelis, Rodins un citi. Pēdējie spriedumi datēti 20. jūnijā, tātad šaušana notikusi arī vēl pēc tam.
Priedes drūmi šalc pār baigo vietu. Namu, kas reiz uzcelts, lai cilvēki te baudītu dabas skaistumu, gūtu atpūtu, sarkanie nezvēri pārvērtuši par ciešanu un nāves namu, ko mūžam neaizmirsīs katrs, kas bijis šo atklājumu liecinieks.
ŠODIEN APGLABĀS BALTEZERA UPURUS
Pirmajās sešās bedrēs atrasta piecdesmit viena nošautā nav vēl identificēti divpadsmit. Pārējie 39 ir:
Pirmajās sešās bedrēs atrasta piecdesmit viena nošautā nav vēl identificēti divpadsmit. Pārējie 39 ir:
- notārs, aizsargu lidotājs Žanis Grumdmanis,
- Jānis Bomlits,
- Arvīds Staune,
- lauksaimnieks Kārlis Sīklens no Smiltenes,
- bij. 9. Rīgas p. polic. iec. pr-ka pal. Krišs Dreijers,
- Jānis Bambits,
- politiskas pārv. ierēdnis Mārtiņš Prunskis,
- Eduards Ozols,
- politiskās pārv. ierēdnis Kārlis Ed. Purniņš,
- Aloizs Voits, Vilhelms Janelis,
- agr.Voldemārs Čeksters no Latgales,
- Nikolajs Kronbergs no Svitenes pag.,
- Paulis Kapilovs,
- Aleksejs Ostrovskis,
- Aleksandrs Baufals,
- Dimitrijs Fokļinajevs,
- Rīgas 10. pol. iec. priekšnieks Rihards Grinbergs,
- skolotājs Jānis Opincāns,
- policijas darbinieks Mārtiņš Amatnieks,
- Roberts Tions,
- zvēr. adv. Voldemārs Beķeris,
- vidusskolnieks Ģedimins Fronckevičs,
- Pēteris Gaidamovics,
- Rihards Volmars-Volmiers,
- galdnieks Jānis Spilva,
- Staņislavs Beļkovskis,
- Ventspils politiskās policijas priekšnieks Arvīds Zemītis,
- Pēteris Doreds(?),
- Jānis Kirilovs,
- Ditrihs Ekerts no Kuldīgas,
- Porfirijs Ivanovs,
- Pāvels Stepanovs,
- Alfrēds Muižnieks,
- Broņislavs Aizkalnītis,
- Semjons Ļaļins,
- Nils Višņakovs,
- strādnieks Nikolajs Ģermānis,
- Hermanis Kigitovičs un
- Osips Kigitovičs.
Upuru
kopskaits un galīgais identificēto saraksts noskaidrosies šodien un par to ziņosim rītdienas numurā. Visus
nelaimīgos čekistu upurus apbedīs šodien pl. 5, kopējā kapā Ādažu kapsētā. Upuru kapu vietas
numurēs. Bez šīs baismu vasarnīcas, prokuratūrai Baltezera rajonā pieteiktas
vēl kādas 8 vietas, kur aprakti čekas noslepkavotie. Arī tās atraks.
*Avots: "Tēvija", 23.07.1941
 |
| Klusa vasarnīca Baltezerā... Uz turieni slēgtās automašīnās bruņoti čekisti aizveda desmitiem latviešu patriotu. Aiz šīs vasarnīcas sētas beidzās viņu moku ceļš. |
 |
| Māja Baltezerā, kur nošāva latviešus 1941.gadā |
.jpg)
 |
| Krustām šķērsam bedres sasviestie vai iekritušie, no muguras puses nošautie čekistu-žīdu upuri sasietām rokām. |
 |
Jākobsones vasarnīca Baltezera krastā, uz kurieni čekisti un žīdi no Rīgas izveduši nošaušanai un aprakšanai savus upurus.Atrokot bedri pēc bedres, atrod arvien jaunus desmitus noslepkavoto — un līķu rindām, liekas, nav gala. |
 |
| Netālu no vasarnīcas, starp jauniem, dzīvības sulas pilniem kokiem blāvoja svaigi raktā zeme. |
 |
No asiņainā jūga atbrīvota, 1941. gada jūlijā zeme atdeva noslēpumu. Tā atklāja ļoti daudz no tā, ko boļševiki jo rūpīgi centās slēpt aiz restotiem logiem, dzeloņainām stieplēm, pagrabos un savās smadzenēs. |
 ===================================
Baigais gads tautas atmiņa nav izdzēšams 2011.08.13 Latvija Amerikā Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ================================= | ||
| Krustām šķērsām samesti, kopējā bedrē Baltezera vasarnīcas dārzā gulēja nošautie. Bedre atdeva aizvien jaunus un jaunus līķus. ZEME PATEICA, KAS IR BAIGAIS GADS |
 |
| Šeit atdusas 113 staļinisma upuri / nošauti Baltezerā 1941.gadā |
Vai aizmirsti?
Novembra mēnesī mēs atkal pulcēsimies gan dievkalpojumos, gan svinīgos aktos, lai pieminētu Latvijas brīvības cīnītājus un godinātu varonīgākos no viņiem — Lāčplēša kara ordeņa kavalieres — jo 11. novembris ir viņu diena. Tikai šo vīru cīņu nopelns ir, ka 1918. gada 18. novembrī latvju tauta varēja pēc gadsimtu verdzības atliekt salīkušās muguras un dibināt savu valsti — Latvijas Republiku. Kaut arī Pirmās Republikas laiks bija īss — tikai 22 gadi, tomēr straujā valstiskā un nacionālā uzplaukumā radušos latviskuma apziņu nespēja iznīcināt arī sekojošie boļševiku, nacistu un atkārtoti boļševiku okupācijas gadi. Kaut arī Otrās Republikas atjaunošanas laiks ir saistīts ar smago okupācijas seku likvidēšanu, tomēr nedrīkstētu aizmirst tos varoņus — Latvijas brīvības cīnītājus, kurus iznīcināja čekistu lodes un kuru mirstīgās atliekas guļ necienīgi pamestās kapu vietās. Tā, braucot ārā no Rīgas un pagriežoties pa Tallinas šoseju, netālu no Rīgas, pie Baltezera, ceļa malā stāv balts krusts. Tas izceļas pret aizmugurē esošo priežu audzi, tāpēc gandrīz skatam pazūd piecas prāvas bedru paliekas, kurās sākotnēji bija samesti un smiltīm apbērti čekas upuri. Kad 1941. gada vasarā, boļševikiem mūkot, atklājās viņu briesmu darbi, Latvijas avīzes bija pilnas ar izrakto un sakropļoto līķu fotoattēliem un kliedzošiem virsrakstiem: "Čekistu briesmu darbi Baltezerā", "Sistēmatiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā" un tamlīdzīgi. Sākās noslepkavoto identificēšana pēc atrastajiem dokumentiem un piederīgo liecībām. Pavisam no 22. līdz 23. jūlijam tika atrasti 113 upuri, kuri bija nošauti, sākot ar 1941. gada janvāri.
 |
| Kapu lauks pēc tā iekārtošanas 1941. gadā. |
Bet kur ir citi? Cilvēki pazuda un viņus šāva arī pirms tam. Baltezera zeme vaid... Šie upuri tika apglabāti turpat blakus esošās Ādažu kapsētas vienā malā, izveidojot slēgtu kapu lauku. Pie ikvienas kapu kopiņas krusta vietā zemē tika iestiprināts ozola koka dēlitis ar vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Kara apstākļos kapu kopas bija pieticīgi, bet kārtīgi apkoptas. Kad sekoja boļševiku otrreizējais iebrukums, komunistiskās varas nesējiem šie kapi bija kā dadzis acīs. Šeit apglabāto piederīgajiem kapu apmeklēšana kļuva ļoti bīstama. To laiku vispārējo ainu raksturo arī vietējās kolchoza priekšnieces paziņojums: "šiem kapiem ir jāpazūd iespējams ātri!" Sākās jaunu mirušo virsapbedīšana. Savu postošo darbu veica arī lielās, brālīgās tautas kultūras nesēji, izraujot ozola dēlīšus ar uzrakstiem, lai tos izmantotu par kurināmo materiālu. Lai kapu vietas pilnīgi nepazustu, piederīgie no vecajiem, izpostītajiem kapiem bija sanesuši vecus čuguna krustus, un tā nu aizauguši un nekopti šie kapi stāv vēl šodien. Nav tā, ka šī kapu vieta būtu anonīma arī šobrīd. Pie šī kapu lauka vienā malā ir novietots liels koka krusts ar plāksni un sekojošu uzrakstu: "Šeit atdusas 113 staļinisma upuri. Nošauti Baltezerā 1941. gadā." Tāpat garāku rakstu "Baltezers" ar fotogrāfijām jau 1989. gada 5. maija numurā bija ievietojusi Lauku Avīze. Arī laikraksts Diena 1994. gada 15. janvāra numurā apskata Latvijas atbrīvošanas kara Bauskas bataljona virsnieku un kareivju nošaušanu Baltezerā rakstā "Nošauti Baltezerā. Dienu pēc apžēlošanas". Bet nepietiek tikai ar atzītiem faktiem. Nedrīkst notikt, ka tie, kuri ir cīnījušies par Latviju, tās vārdā mocīti un noslepkavoti, tiek aizmirsti, šeit guļ diži latvju vīri: LKOK un Lāčplēša kara ordeņa biedrības pēdējais valdes priekšsēdis plkv-ltn. Jūlijs Ērglis, LKOK Alberts Broders, Bauskas bataljona un vēlāk 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieki: LKOK kv. Tālivaldis Lepše, vltn. Voldemārs Ērmanis, ltn. Edvards Bērziņš, ltn. Arvīds Ronis un kareivji Jēkabs Sprenģis un Roberts Tions. Protams, tie ir tikai daži no 113, droši starp viņiem vēl ir arī citi gan LKOK un atbrīvošanas kara dalībnieki. Vai šiem nomocītajiem un čekistu nonāvētajiem Latvijas brīvības cīnītājiem īstā atdusas vieta nebūtu Brāļu kapi? Cik bieži neesam dzirdējuši un nedzirdēsim pravietiskos vārdus: "Tauta, kura neciena savus varoņus, nav savas brīvības cienīga!"
Vai aizmirsti?
1994.10.10 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"
Oskars Baltputnis
1994.10.10 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"
Oskars Baltputnis
+++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++
+++++++++++++++++++++++++++++++++++
 |
| Brīvvalsts robežsargi - Roberts Golbergs, dienējis 3.Abrenes bataljonā, Masļenku traģēdijas aculiecinieks, un Artūrs Kārkliņš, dienējis 5.Krāslavas bataljonā, - Baigā gada upuru apbedījuma vietā Baltezera kapos 14. jūnijā |
Latvija piemin nošautos un nomocītos
2004.06.17 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
Ūdre, Dace
++++++++++++++++++++++++++++
 |
Baltezera kapsētā apglabāti 113-130 1941.gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941.gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. 1941.gadā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji apbedījuši Baltezera kapos. Domājams upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11-13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme ( koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem ). Kopš 1944.gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.
|
Izzināt patiesību.
1940. gada rudenī Baltezera un tā apkārtnes iedzīvotāji
ievēroja, ka ap būvinženiera Jēkabsona bijušo vasarnīcu (pats saimnieks
trīsdesmito gadu nogalē aizbrauca uz Vāciju) straujos tempos tiek būvēta augsta
sēta. Turklāt to uzcēla ar tādu aprēķinu, ka, pat uzrāpjoties uz blakus ēkas
jumta, Jēkabsona bijusī vasarnīca vienalga tikpat kā nemaz nebija saredzama.
Pat mums, puišeļiem, kļuva skaidrs, ka sēta kļūs par kāda noslēpuma aizsegu.
Bet ko gan no visu redzošajiem un dzirdošajiem apkārtnes iedzīvotājiem
noslēpsi: drīz vien paklīda runas, ka uz vasarnīcu čekisti vedot cilvēkus un
turpat tos arī nošaujot. Man, desmitgadīgam zēnam, tolaik pat šķita neticami:
atved un nošauj. Kāpēc tas tiek darīts? Turklāt tieši šajā namā.
No cilvēciskā viedokļa raugoties, arī vēl šodien nespēju atbildēt uz šo jautājumu, pat
nezinot, kādi „grēki” noslepkavotajiem bijuši.
Bet, ka tiešām šāva, dzirdēju pats savām ausīm. Todien, tas
bija 1940.gada rudenī, kopā ar tēvu pajūgā devāmies uz Rīgu. Jau pa gabalu redzējām,
ka pie noslēpumainā nama žoga stāv vairākas mašīnas, bet pie vārtiņiem - sargkareivji. Bija dzirdams arī skaļš
motoru troksnis, it kā mašīnas gatavotos spējam rāvienam. Piebraucot tuvāk,
starp šo rūkoņu laiku pa laikam saklausījām plīkšķus, kas atskanēja no žoga
viņas puses. Vēl tagad atceros, ka tēvs nemanāmi un pavisam klusi nočukstēja:
„Atkal šauj.”. Kopš tās reizes Jēkabsona
bijušajai vasarnīcai, kas tika iedēvēta par „čekas māju”, metu lielu līkumu.
Līdz pat 41.gada jūnija vidum, kad vairs nemanīja ne mašīnu, ne sargkareivju,
ne arī dzirdēja šāvienus.
Nedaudz vairāk kā pēc mēneša, tā teikt, mainoties varai,
tika uzsākta nogalināto atrakšana. Šajā nepatīkamajā darbā, protams, ne jau labprātīgi, piedalījās
arī mans tēvs. Varat iedomāties, kāda bija
viņa sajūta, atrokot neģēlīgi noslepkavotos, kuri droši vien tikai dažas
minūtes, vēl dzīviem esot, pavadījuši aiz
trīsmetrīgā žoga.
Tika atrasti pavisam 113 cilvēku līķi. Kas bijuši
noslepkavotie? Cik man zināms, pārsvarā sīkuzņēmēji un inteliģenti. 90 no
viņiem tika identificēti, par pārējiem nekādu ziņu nav. Es gan ceru, ka tikai
pagaidām ...
Vēl skaidrības labad gribu atgādināt, ka Jēkabsona vasarnīca
vēlāk nodega, tiesa, visai mīklainos apstākļos. Ādažu pagasta valde ar to bija
nemierā un pieprasīja vāciešiem namu atkal atjaunot. Dīvaini, taču prasība tika
izpildīta, lai arī vasarnīca precīzu iepriekšējo izskatu gan vairs neieguva: vāciešiem
tolaik jau vajadzēja domāt par atkāpšanos, un tāpēc būvdarbi ritēja trakā
steigā. Piebildīšu, ka māju atjaunoja apmēram mēneša laikā – tiktāl ādažnieka,
„Silmaču” māju īpašnieka Daiņa Virzas stāstījums par Baltezera notikumu laikā
redzēto, dzirdēto un izjusto. Kā noprotat, nezināmā šīs neģēlīgās slepkavošanas lietā vēl
ir pārāk daudz, lai pieliktu punktu tās izzināšanā. Tāpēc Dainis Virza,
negaidot ne vēsturnieku, ne arī republikas prokuratūras ( starp citu , Ādažu
ciema izpildkomiteja tai jau nosūtījusi iesniegumu Baltezera notikumu sakarā
) sarosīšanos, pats uz savu roku sācis
apkopot visus izziņas materiālus, kas varētu viest skaidrību par slepkavošanu baismīgajā namā.
Pagaidām gan ir tikai versijas, bet vēsture, kā zināms ,
balstās uz faktiem. Tomēr par vienu esmu
simtprocentīgi pārliecināts: Baltezera upuru skaits noteikti ir ievērojami
lielāks. 
Par to liecina fakts, ka pie nošautajiem tika atrasti dokumenti, datēti, sākot ar 1941.gadu. Kā zināms, šāva taču jau kopš 40. gada rudens. Esmu atradis piecus lieciniekus, kas šo versiju var pilnībā apstiprināt. Tagad jārod atbilde uz būtiskāko jautājumu: kas ir bijuši pārējie nogalinātie un kur meklēt viņu līķus. Varbūt daļa no tiem aprakta turpat vasarnīcas teritorijā? Starp citu, savas nojausmas un āderu rīkstītes vadīts, tādu vietu atradu. Pārliecināties par to, vai neesmu kļūdījies, gan varēs pēc izrakumu uzsākšanas.
Par to liecina fakts, ka pie nošautajiem tika atrasti dokumenti, datēti, sākot ar 1941.gadu. Kā zināms, šāva taču jau kopš 40. gada rudens. Esmu atradis piecus lieciniekus, kas šo versiju var pilnībā apstiprināt. Tagad jārod atbilde uz būtiskāko jautājumu: kas ir bijuši pārējie nogalinātie un kur meklēt viņu līķus. Varbūt daļa no tiem aprakta turpat vasarnīcas teritorijā? Starp citu, savas nojausmas un āderu rīkstītes vadīts, tādu vietu atradu. Pārliecināties par to, vai neesmu kļūdījies, gan varēs pēc izrakumu uzsākšanas.
Un vēl: nekādi nespēju tikt vaļā no domas, ka šeit tika šauti arī Latvijas armijas virsnieki.
Starp citu, necik tālu Jēkabsona
vasarnīcas atrasts zobens ar iegravējumu: „Aizsargu nodaļas priekšniekam
Linteram. Tiesa, ar šo zobenu vien ir par
maz, lai izvirzītu tik nopietnu versiju, bet manā rīcībā ir vēl daži fakti, kurus gan vēl neesmu pārbaudījis, bet kas manī vieš ticību. Vārdu sakot, jāatrota
piedurknes un jāķeras pie nopietna darba.
- Vai cerat arī uz
domubiedriem ?
Domubiedrus esmu atradis, nopietnus palīgus – vēl ne. Bet
gan jau viņi radīsies: jāliek tikai noticēt, ka Baltezera notikumu izzināšana
ir vajadzīga mums visiem. Un noslepkavoto piemiņas saglabāšana arī. Tas
atjaunotais lielais krusts, kuru kopā ar Vides aizsardzības kluba dalībniekiem
pērn uzstādījām Baltezera kapos, vēl ir par maz. Vismaz kārtīga piemiņas
plāksne jau nu tur noteikti jāuzliek.
- Paldies, un
veiksmīgus meklējumus arī turpmāk!
* V.Vilciņš / Ādažu ritmi Nr.9. 31.05.1989.
NEKAUNĪGI NOLIEDZ
Laika redakcijai: Komūnistu izdevumā par atgriešanos dzimtenē „Dzimtenes Balsī" izlasīju sekojošo: lai cik gari un plaši visādi LNFS informētu brīvo pasauli par boļševiku briesmu darbiem, fakts paliek tas, ka šādu briesmu darbu" inscenējumi, kādus ar masu kapeņu atrakšanu pasāka fašistiskā propaganda pēc Padomju Latvijas okupēšanas, neglābjami izgāzās un izrādījās par nekaunīgu viltojumu. Tā tad, komūnisti nāk ar noliegumu, ka uzietās un atraktās masu kapenes pie Baltezera un citur nav pildītas ar čekistu upuriem, bet masu kapeņu atrakšana ir inscenēta un esot nekaunīgs viltojums. Nelaimīgie upuri pa lielākai daļai no piederīgiem identificēti, un izrādījās par personām, kuras čekisti apcietināja. Līdzīgi Katīnas noziegumam, komūnisti stūrgalvīgi noliedz katru briesmu darbu, kaut arī viņu vaina neapstrīdami pierādīta. Varbūt, miljonārs Sīrus Ītons un līdzīgi politiski analfabēti tic komūnistu nevainībai, bet latviešu vidū tādu nebūs. Komūnistu redaktori ir izgāzušies, iespiežot savā izdevumā viegli pieķeramus melus."
A. C, Sacramento, Calif.
 |
| Kapu pieminekļi nav tikai cilvēku sāpju un ciešanu izteicēji, tie drīzāk ir ticības simboli, ticības cilvēka gara nemirstībai, tam gaišumam un darbu veikumam, kas paliek pēc aiziešanas no šīs saules. / Vija Dzintare / |
📖 📖 📖
Stāsts saistībā ar šo tēmu
|
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru