Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Slimnīca

Slimnīcas vēsturiskā ēka, tālāk jaunā piebūve

MEDICĪNAS SĀKUMI LATVIJĀ

RĪGAS RAJONS

Livonijas landmaršala ārsts 1480. gadā Siguldā bijis medicīnas maģistrs Alberts van Zasens no Dancigas. Pēc tam medicīnas vēsture vairākus gadsimtus klusē, līdz 1859. gadā vietējā draudze darbā Siguldā uzaicina ārstu Eduardu Hērvāgenu, kas bijis arī veiksmīgs lauksaimnieks un miertiesnesis.

Nedaudz agrāk doktorāti izveidoti citās lauku apdzīvotajās vietās. Allažos ārsts apmeties jau 1840. gadā tas bijis Voldemārs Dāls (nejaukt ar viņa slaveno radinieku ārstu un valodnieku Vladimiru Dālu).

Salaspilī no 1841. gada strādāja ārsts Kristiāns Zuks. Ropažu doktorātu 1857. gadā izveidoja atvaļināts Baltijas flotes ārsts Kārlis Dumpe.

Krimuldas doktorātā savukārt pirmais no 1858. gada bija medicīnas doktors (disertācija veltīta holerai) Alberts Braže, vēlāk krievu un turku kara dalībnieks, kas pavadījis sagūstītos turkus uz Latviju. Mālpilī pirmais ārsts no 1863. gada bija Gustavs Dēters, bet Saulkrastos no 1888.gada medicīnas doktors barons Arvēds fon Engelharts.

Jau senākos laikos Rīgas tuvumā bijušas pazīstamas vairākas dziedniecības un atpūtas vietas, sevišķi gleznainajos Gaujas krastos, ko sauc par Vidzemes Šveici. Populāri bijuši vairāki minerālavoti, piemēram, arī visiem labi pazīstamajam avotiņam, kas iztek no Gūtmaņalas, piemitis dziedniecisks spēks. Bet par kūrvietu Sigulda sāka veidoties tikai pēc 1889. gada, kad tika atklāta dzelzceļa satiksme ar Rīgu. Vasarnieku kolonijas radās arī Inčukalnā, Turaidā, Ropažos, Salaspilī un citur.

Jūras piekrastē populārākā kūrvieta bija Neibādē, par kuras dibināšanu 1823. gadā vēl nesen liecināja piemiņas kolonna. Tur vasarās apmetušies klusas dzīves tīkotāji muižnieki, ar Rīgu pastāvēja kuģu satiksme. Pēc dzelzceļa līnijas atklāšanas 1935. gadā Neibādi apvienoja ar Pēterupi un nosauca par Saulkrastiem, vēlāk pievienoja arī Pabažus.

Latvijas Sarkanā Krusta kaulu tuberkulozes sanatoriju Krimuldas pilī nodibināja 1922. gadā, bērnu tuberkulozes sanatoriju "Gauja" Ropažos 1927. gadā, vēl darbojās skolotāju slimokases sanatorija Inčukalnā, ārsta Alfrēda Rubīna privātā sanatorija Siguldā un Pogiņa sēravotu iestāde Zušos. Pēc kara izveidojās vairākas citas sanatorijas Ādažos, Baltezerā, Inčukalnā, Saulkrastos un Siguldā.

Arī slimnīcas nodibinātas galvenokārt pēckara laikā: Siguldā 1950. gadā, Saulkrastos un Mālpilī 1952. gadā, Ādažos 1954. gadā, Inčukalnā 1961. gadā.

Aptieku tīkls sāka veidoties pirms gadsimta. Krimuldas aptieku 1883. gadā atvēra provizors Kārlis Libe, Mālpils aptieku 1889. gadā ārsts Gustavs Dēters. Trīs aptieku dibināšanu uzņēmās dižciltīgas personas:

Siguldā 1891. gadā kņaziene Olga Kropotkina, pārvaldnieka amatu uzticot aptiekāra palīgam Hugo Fogelim, Saulkrastos 1895. gadā Aleksandrs fon Pistolkorss (pārvaldnieks aptiekāra palīgs Gerhards Brikmanis), bet Ropažos 1898. gadā Džeimss fon Volfs, palīgos pieaicinot provizoru Ādolfu Brandenburgu. Salaspils aptieku 1892. gadā atvēra provizors Alberts Kumbergs, Inčukalna aptieku 1910. gadā aptiekāra palīgs Kārlis Grasmanis. Ādažu aptieka dibināta 1921. gadā, pirms kara vēl darbojušās aptiekas Garkalnē un Lorupē.

RĪGAS RAJONS

1989.04.01 Veselība

VĪKSNA, Arnis

Kolhoza poliklīnikas ārsta Pētera Balzāna kabinetā

================

Jānis Punāns

Ilga Liepa

PRETIM VIRSOTNĒM

1982.06.01 Veselība
ĀBELTIŅŠ, A.

💉💉💉

(SARUNA PAR SATIKSMES DROŠĪBU)

Vienīgais mūsu republikā, vienīgais Padomju Savienībā. Jānis Punāns ir vienīgais ķirurgs autosportists: augstākās kategorijas ķirurgs un meistarkandidāts autosportā. Cilvēks, kam darbs un vaļasprieks saistīts ar risku. Un tā gadiem ilgi. Nesavtīgi. Jānim Punānam ir liels autobraucēja stāžs. Un par ārstu viņš arī strādā ilgi. Bijis galvenā ārsta vietnieks Cēsu rajonā, Viļānu rajonā galvenais ārsts. Daudzus gadus strādājis Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā. No 1977. gada janvāra Jānis Punāns ir Ādažu zonālās slimnīcas galvenais ārsts. Jānis Punāns ir administrators un ārsts vienā personā. Viņš daudz operē. Aktīvam autosportam vairs neatliek laika. Lai gan... Jānis Punāns patlaban ir LPSR Iekšlietu ministrijas izlases vecākais treneris, nodarbojas ar dienesta daudzcīņniekiem.

KORESPONDENTE: Ārsts un autobraucējs. Vai tie viens otru papildināja vai traucēja? JĀNIS PUNĀNS: Jebkurš sporta veids cilvēkam palīdz, veicina viņa darba spējas. Nodarbojoties ar autosportu, mani nedaudz traucēja tas, ka esmu ķirurgs. Mašīna prasa rūpīgu kopšanu, bet man allaž bija jādomā par savām rokām... Operācijas laikā pirkstiem jābūt veikliem un jutīgiem.

KORESPONDENTE: Ja jūs varētu sākt dzīvi no jauna, kam jūs pievērstos medicīnai vai autosportam?

Ķirurgs J. Punāns

JĀNIS PUNĀNS: Es nekādā gadījumā nebūtu profesionāls autobraucējs. To uzskatu par savu vaļasprieku. Studētu medicīnu, jo citu profesiju pat iedomāties nespēju. Ārstētu slimniekus, bet brīvajos brīžos sēstos sacīkšu automobilī.

KORESPONDENTE: Autobraucēji (es šoreiz nedomāju sportistus) bieži vien kļūst pārgalvīgi. Rezultātā bēdīgas vai pat traģiskas sekas... Ko jūs kā ārsts un arī autosportists ieteiktu personisko mašīnu vadītājiem?

JĀNIS PUNĀNS: Runājot no autobraucēja viedokļa, man gribētos sacīt, ka viens no galvenajiem drošības priekšnoteikumiem autovadītājam ir disciplinētība. Labi pārzināt un pareizi vadīt automašīnu tas ir elementārs noteikums. Taču lielais vairums amatieru tam nepievērš uzmanību. Nemaz jau nerunājot par to, ka viņi neizjūt mašīnu. Bet ar mašīnu ir it kā jāsaaug. Un vēl mašīna ir jāmīl. To nedrīkst uzskatīt vienīgi par komforta līdzekli. Jāprot visu tā sabalansēt, lai, tiecoties pēc komforta, cilvēks nekļūtu par mašīnas vergu. Ir divas galējības, kurās reizēm nokļūst. Proti: vai nu nospodrina mašīnu un tikpat kā nebrauc, vai triec to bez jēgas un bez mēra. Kā ārsts varu sacīt, ka vajadzīga arī piesardzība. Sportisti ne treniņos, ne sacensībās nedomā par sadursmes iespējām, par varbūtējām sekām (citādi jau nevarētu braukt!). Labi pārvaldot automašīnu, viņi koncentrējas uz mērķi. Un tas ir pareizi. Nedomāju, ka amatieriem visu brauciena laiku vajadzētu domāt par varbūtēju nelaimes gadījumu. Taču laiku pa laikam to derētu atcerēties. Nevajag demonstrēt bravūru. Mēs, ārsti, savā ikdienā sastopamies ar smagām traumām, kuru cēlonis ir trakulīga braukšana. Labi, ja izdodas pacientu glābt. Taču reizēm mēs esam bezspēcīgi...

KORESPONDENTE: - Kāda ir jūsu attieksme pret risku autosportā un ķirurģijā?

JĀNIS PUNĀNS: - Risks ir nepieciešams gan vienā, gan otrā. Autosportā man varbūt būtu bijuši lielāki sasniegumi, ja es būtu nodarbojies vienīgi ar šo sportu. Tā kā esmu ārsts, tad man visu laiku kaut kur zemapziņā mita doma par riska pakāpi, par robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Es taču zināju, kāda cena ir pārgalvībai un pārliekai drosmei. Ķirurģija bez riska nav iedomājama. Bet arī te jāzina robežlīnija. Jāapsver visi «par» un «pret». Vienīgi riskējot, reizēm iespējams glābt šķietami bezcerīgu pacientu. Tiesa, ar gadiem, kad jau uzkrājusies lielāka pieredze, vieglāk noteikt iespējamā riska pakāpi, izšķirties par vienas vai otras rīcības pareizību.

KORESPONDENTE: - Šodien ir augsts politehnizācijas līmenis, bet vēl samērā maz redzam pie automašīnas stūres sievietes. Kā jūs vērtējat sievieti autoamatieri un profesionālu šoferi? Vai sievietei ir pietiekami ātra reakcija negaidītās situācijās?

JĀNIS PUNĀNS: Ja samērā maz redzam pie stūres sievietes, tad tas, manuprāt, izskaidrojams ar laika trūkumu. Lai gan tiesības tagad ir vienlīdzīgas, sieviete tomēr daudz vairāk laika ziedo ģimenei ēdiena gatavošanai un bērnu audzināšanai. Attiecībā uz reakciju varu sacīt, ka man gan nav gadījies novērot, ka sievietei tā būtu gausāka nekā vīrietim. Esmu sastapis sievietes, kas virtuozi vada automašīnu, tāpat esmu pie automašīnas stūres redzējis nemākuļus vīriešus.

KORESPONDENTE: - Daudziem patīk «izgreznot» savas automašīnas. Pie mašīnas priekšējā stikla nereti šūpojas lellītes un pērtiķis!, pie aizmugurējā gozējas rotaļu suņi vai tīģeri .. . Visi šie atribūti novērš citu automašīnu vadītāju uzmanību.

JĀNIS PUNĀNS: - Neatzīstu automašīnu «izgreznošanu». Par mašīnas labo izskatu domā konstruktori un dizaineri. Viņi neuzskata, ka vajadzīgs automobilim kā sastāvdaļu pievienot rotaļlietu. Ja runājam par uzmanības novēršanu, tad manuprāt, aukliņā iekarinātā lellīte visvairāk traucē tieši pašu mašīnas īpašnieku. Pretimbraucējs neskatīsies, kas iekarināts aiz citas automašīnas stikla. KORESPONDENTE: - Kāda ir jūsu attieksme pret skaitli «trīspadsmit»? Tas ir jautājums tikai autosportistam.

JĀNIS PUNĀNS: Māņticīgs neesmu. Nekad neesmu atsacījies startēt trīspadsmitajā datumā. Domāju, ka laimīgi vai nelaimīgi skaitļi vispār neeksistē.

KORESPONDENTE: - Paldies par sarunu!

ĶIRURGS UN AUTO
1978.08.01 Veselība
PRIEDĪTE, Armīda

========================

kolhoza «Ādaži» jaunā slimnīca

Kolhozam sava slimnīca

Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» attīstība cieši saistīta ar darba un sadzīves apstākļu uzlabošanu. Ievērojot kolektīva augsmes perspektīvas, uzcelta skola, bērnudārzs, sporta komplekss. Ar katru gadu vairāk līdzekļu atvēl kolhoznieku medicīniskās apkalpošanas uzlabošanai. Kolhoza slimnīcu un poliklīniku apgādā ar jaunāko aparatūru. Daudz paveikts slimību profilaksē.

* Komunisma Rīts / 13.02.1986

Slimnīcu 2013.gadā apmeklē veselības ministre I.Circene, pa kreisi P.Balzāns,
pa labi P.Pultraks

Slimnīcas reanimācijas palātā

Lasītājs CĪŅAI — «CIŅA» lasītājam
VĒSTULES lEROSINĀTS TEMATS

Mierīgi, attapīgi, par sevi pārliecināti

1984.03.27 Cīņa
L. Bebre

Slimnīcas fasāde ap 2005.gadu

no kreisās: daktere S.Platā, galvenais ārsts P.Pultraks, daktere A.Zara

Šajā dienās (2016.g.) Ādažu slimnīcai aprit 60. gadadiena. Slimnīcas valdes loceklis ķirurgs Pēteris Pultraks teic, ka lielas svinības gan neesot plānotas, taču ap 70 bijušo un pašreizējo slimnīcas darbinieku tiek aicināti pieminēt kopā pavadīto laiku.

Pēc daktera domām, 60 gadi ir cienījams laika posms, kas aptver pat vairākus darba mūžus.

=====================================================================

Ķirurgs Pēteris Pultraks no Rīgas uz Ādažiem atnāca 1986. gadā. Pēc Medicīnas institūta beigšanas neilgi pastrādājis Traumatoloģijas institūtā, bet, kad 1999.gada oktobrī brīva palika Ādažu slimnīcas galvenā ārsta Jāņa Kristona vieta, viņa specializācija ļāvusi kļūt par šīs iestādes vadītāju. Tā arī šeit palicis.

"Lai gan formāli mans amats saucas "valdes loceklis", jo slimnīca ir Ādažu pašvaldības kapitālsabiedrība, jau daudzus gadus esmu Ādažu slimnīcas galvenais ārsts un darbojos gan kā ķirurgs, gan, skaitot naudu, domāju kā slimnīcai labāk pakalpot cilvēkiem," teic P. Pultraks. Viņš ir arī novada domes deputāts un pašlaik pārstāv pozīciju.

Slimnīcas jaunais korpuss, pa kreisi - aptiekas telpas.

"Ja runājam par slimnīcas aizsākumiem, noteikti jāatgriežas pie 1930. gada," uzsver P. Pultrkas, atgādinot, ka šis gads Ādažu vēsturē bijis nozīmīgs ar to, ka šeit sākusies skolas un medicīniskās palīdzības punkta celtniecība. Doktorātā strādājis dakteris Bišofs un vecmāte. Nedaudz vēlāk uz namu tagadējā Gaujas ielā pārcēlusies arī aptieka. Kad kļuvis par šauru, doktorātam uzbūvēts otrais stāvs. Pēc kara te sācis strādāt arī zobārsts un ievācies arī jaunās varas pārstāvis – milicis.

Kā stāsta dakteris Pultraks, būtisks Ādažu veselības aprūpes vēsturē bijis 1954. gada novembris, kad ar Veselības ministrijas rīkojumu tika nodibināta Ādažu slimnīca. Par tās vadītāju kļuva dakteris Pētersons.

Tad arī 1959. gadā slimnīcai tika piebūvēts trešais stāvs un Ādažu slimnīca tika pārdēvēta par Rīgas rajona zonālo slimnīcu. No tā laika šeit darbojās ambulance, bet otrajā stāvā terapijas un trešajā – ķirurģijas nodaļas. Savulaik Ādažos bija arī sava ātrā palīdzība, kas nepieciešamības gadījumā slimniekus uz šejieni veda no Carnikavas, Garkalnes un apkaimes līdz Vangažiem.

Jau salīdzinoši nesenā pagātnē – 70. gados – slimnīcai piebūvēta papildus ēka – poliklīnika un vēl pēc kāda laika – trīsstāvu piebūve, kurā iemitinājās poliklīnika un paplašinājās stacionārs, kurā bija divdesmit gultas. Savukārt kolhozs "Ādaži" finansējis, piemēram, okulista, onkologa, dermatovenerologa un neirologa darbu.

Mainoties laikiem, 1993. gadā tika nodibināta Ādažu pagasta pašvaldības bezpeļņas organizācija "Ādažu slimnīca", kas pārtapa par diennakts stacionāru, bet pašlaik darbojas kā Ādažu slimnīcas veselības aprūpes centrs ar poliklīniku un dienas stacionāru.

Ķirurgs Pēteris Pultraks atzīst, ka viņa dzīves laikā medicīnas iespējas ir nemitīgi augušas. "Ja agrāk, paļaujoties uz savām zināšanām, galvu un rokām, slimību varēja atklāt, bet tā varēja palikt slēpta. Tagad arī Ādažos ir iespējams izdarīt izmeklēšanas ar ultrasonogrāfiju, kompjūtertomogrāfiju, ehokardiogrāfiju, asinsvadu izmeklēšanas iekārtām un veikt citas lietas, lai pēc iespējas labāk varētu tikt klāt slimībai un to ātrāk diagnosticēt," uzsver P. Pultraks.

Slimnīcā viesojas domes vadītājs Normunds Breidaks

Savukārt, kā stāsta ārsts, Ādažu poliklīnikas un dienas stacionāra pacienti pamatā ir cilvēki ar hroniskām kaitēm. Cilvēki no Ādažiem, Rīgas un pat citiem Latvijas reģioniem nāk arī uz plānveida operācijām. Parasti gan ceļš uz stacionāru sākas pie ģimenes ārsta, ar kuru kopīgi tiek pieņemts lēmums par ārstēšanas taktiku, un, ja nepieciešams, šeit, Ādažos var saņemt palīdzību terapijā, ķirurģijā un ginekoloģijā. Runājot par cenu pieejamība, P. Pultraks atgādina, ka tās ir valsts noteiktās medicīnas pakalpojumu cenas, lai gan pieejams ir arī maksas pakalpojumu klāsts.

Uz jautājumu, kad dzīve bija labāka – agrāk rajonā vai tagad novadā, P. Pultraks bilst, ka to gan esot grūti pateikt.

"Mums pamatā ir jādzīvo no tiem līdzekļiem, ko kvotas ietvaros no mums pērk valsts. Tas ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu par noteiktu veselības aprūpes pakalpojumu veidu un daudzumu pirkšanu, kas ļauj mums dzīvot un strādāt. Par to man ir bijis jādomā no laika gala.

Taču tas, kā izskatās jebkurā iestādē un kā norit darbi, pirmkārt ir atkarīgs no cilvēkiem, kas tajā uzņēmumā strādā. Mēs, Ādažos, esam centušies radīt normālus darba apstākļus gan tiem, kas pie mums strādā, gan tiem, kas pie mums atnāk.

Sākumā sakārtojām vienu istabu. Kad parādījās iespējas, sakārtojām visu stāvu, tad pēc kāda laika nākamo stāvu, poliklīnikas uzņemšanas daļu un tā uz priekšu. Tas, kā Ādažu slimnīcā izskatās tagad, nav izdarīts vienā dienā, bet pakāpeniski. Un tas nozīmē, ka laiks pie mums nav apstājies. Turklāt slimnīcas rekonstrukcija turpinās."