Jānis Leicis ir dzimis 1930. gada 7. aprīlī. Rīgā, galdnieka un mājsaimnieces ģimenē. Lai arī dzimis rīdzinieks, Rīgas bruģis nespēj pieburt sev. Sirds paliek brīva un gaida savu laiku.
Apzinātā bērnība paiet četrus km no Viļāniem. 1938.gadā nomirst Jāņa vectēvs, un Jāņa tēvs atgriežas sava tēva mājās. Lauki pamazām ienāk zēna dzīvē. Tajā pašā gadā Jānis sāk iet Viļānu pamatskolā. Karam beidzoties, beidzas arī pamatskola. Tālāk 1946.gadā ceļš ved uz Rēzekni. Tur viņš nomācās tikai vienu gadu, jo ir smagais pēckara laiks un mazais zemes pleķītis nevar dot līdzekļus, lai uzturētu viņa skolas gaitas Rēzeknē.
  |
| Jānis Leicis un Marga Apsīte saviesīgā pasākumā, kur balvas pasniedza labākajiem TDA Sprigulītis dejotājiem / 1977 vai 1978 /. |
 |
| Jānis Leicis sveic Margu Apsīti / Balvu pasniegšana TDA Sprigulītis dejotājiem / 1977 vai 1978 / |
 |
| Imants Magone un Jānis Leicis / Balvu pasniegšana TDA Sprigulītis dejotājiem / 1977 vai 1978 / |
Tā kā Rīgā pulsē cits dzīves ritms, un tur dzīvo Jāņa radi, viņš dodas uz Rīgu. Rīgā ir grūtības ar dzīves vietu pie radiem un grūtības ar ‘’maizes kartiņām’’. Jānis Rīgā pabeidz grāmatvežu kursus , bet piemērotu darbu neatrod. 1947.gadā Jānis Leicis sāk mācības poligrāfiķu arodskolā par burtlici. Skolā ir gan kopmītne, gan dod apģērbu - vārdu sakot pilna valsts aprūpe. Jānis mācās ļoti labi. Aktīvi sporto, piedalās pašdarbības nodarbībās: dejo, dzied, sāk mācīties spēlēt klarneti. Kaut gan viņu stāda priekšā par paraugu, pats gan Jānis saka, ka skolas gaitas ir bijušas, kā lielākoties visiem tā laika zēniem. Esot bijušas gan ballītes, gan kautiņi (gan meiteņu dēļ, gan teritorijas dēļ). Pēckara Rīga bijusi sadalīta teritorijās. Šo teritoriju robežu pārkāpšana draudējusi ar zilu aci. Jānis nav bijis pionieris, bet Arodskolā viņu pierunā iestāties komjaunatnē, kā ļoti aktīvu jaunieti. Viņš to arī izdara. 1950.gadā beidz arodskolu kā burtlicis un pusgadu strādā ’’CĪŅAS’’ tipogrāfijā.
1952.gada rudenī Jānis kļūst par Komunistiskās partijas biedru. Latvijā sāk dibināties administratīvie apgabali un laukiem vajadzīgi jauni vadītāji. Jāni izsauc uz Partijas apgabala komiteju, apsveic ar iestāšanos partijā un vaicā: “Kā tu domā? Ja partijai tu būtu vajadzīgs kādā citā vietā, kas tev būtu jādara?” Jānis atbildēja: “Jādara tā ,kā vajag”. – “Apsveicu, tu esi iecelts par 2.komjaunatnes sekretāru Saulkrastos,’’ saka sekretārs un smaida.
 |
| Grāmatas par Albertu Kaulu "Triumfā un traģismā" atvēršanas svētkos 2010.gadā. |
Pēc jaunākā agronoma kvalifikācijas saņemšanas, partija Jāni nosūta strādāt uz Pabažiem - ’’Baumaņa’’ kolhozā par priekšsēdētāju. Blakus kolhozā „Ādaži” no 1956. gada strādā vairāk pieredzējis kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis, vecs zemnieks, kam kolhoza vadīšana veicas labāk.
 |
| No Pabažu laikiem |
Kaimiņš neatsaka palīdzību un biežo tikšanās reižu rezultātā viņiem rodas ideja apvienot kolhozus, kas 1963.gadā arī notiek. Jānis Pabažu iecirknī paliek par brigadieri.
Pēc Viļņas partijas skolas beigšanas, Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kukelis Jāni labprāt pieņem darbā par vietnieku ražošanā lauksaimniecības nozarē. Šeit paveras plašs darba lauks.
💐 💐 💐
LAI GROŽI DROŠĀS ROKĀS SPECIĀLISTIEM
DIALOGĀ PIEDALĀS LLA PROFESORE, VETERINĀRIJAS ZINĀTŅU DOKTORE ANNA NICMANE
UN
RĪGAS RAJONA KOLHOZA «ĀDAŽI» PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS JĀNIS LEICIS
A. N. Lauksaimniecības speciālista darbs nav viegls. Tāpēc tie jaunieši, kas izvēlas LLA, jau par to vien ir augsti vērtējami. Viņi nav viegla ceļa meklētāji, vējaziedi. Kaut vai mūsu fakultātes piemērs. No vairāk nekā 80 jauniešiem, kas līdz 27. jūlijam bija iesnieguši dokumentus, tikai 18 rīdzinieku. Vēl nedaudzi — no rajonu pilsētām. Visi pārējie — lauku bērni. Bet arī tiem 18 rīdziniekiem saknes sniedzas kaut kur zemē: vai nu laukos dzīvo vecvecāki, vai kāds no radiniekiem mācījies akadēmijā. Vēl citi pilsētnieki iemīlējuši dzīvniekus, darbodamies jāšanas sporta sekcijās vai suņu audzētāju klubā. Tāpēc var teikt, ka uz LLA nāk apzināti, ne tāpēc, ka te būtu viegli iestāties. Mums visās fakultātēs jāiztur konkurss. Akadēmijā gatavojam dažāda profila lauksaimniecības speciālistus. Jums nu vajadzētu pateikt, vai viņi saimniecībās iegūst prestižu, vai kļūst par cienījamiem cilvēkiem.
J. L. Liekas, ka kaut kā tomēr pietrūkst... Smagākās situācijās jaunais speciālists reizēm apjūk. Paiet krietns laiks, pat pāris gadu, kamēr īsti iedzīvojas. Tā vien liekas, ka mēs savā laikā — tā gan bieži mēdz salīdzināt «mēs savā laikā» — bijām drošāki, labāk sagatavoti.
A. N. Piekrītu! Bet piecdesmitajos gados jaunais speciālists taču atgriezās tādā pašā pazīstamā saimniekošanas vidē, no kādas bija nācis. Turpretim šobrīd akadēmijas absolvents nokļūst lielražošanas apstākļos, rūpnieciska rakstura lauksaimniecības uzņēmumā. Augstskola nemaz nevar iemācīt visu, kas te jāzina un jāprot, mācībām jāturpinās ar saimniecības speciālistu palīdzību arī pašā darba procesā. Un jaunajos apstākļos orientēties un strādāt jāmācās ne tikai topošajam speciālistam vien, arī pašiem pasniedzējiem tas nepieciešams. Bet mūs tur pat lāgā iekšā nelaiž ... Es pati jūsu slavenajā «Briljantu» kompleksā esmu bijusi tikai vienu reizi, bet ar kādām grūtībām to izdevās izcīnīt...
J. L. Ko lai dara? Mums jau visu ekskursantu izvadāšanai vajadzētu divus trīs īpašus cilvēkus ... Bet vēl par speciālistu gatavošanu. Augstākajās mācību iestādēs tā iegājies, ka galvenā vērība pievērsta teorētiskajām zināšanām. Bet praktiskajā darbā nebūt nav viegli un vienkārši. Speciālists saskaras ar veselu grūtību kompleksu. Organizatoriskais darbs, kontakti ar cilvēkiem, arī tiešie specialitātes jautājumi, kad sevi jāparāda sarežģītās situācijās. Un kur vēl papīru plūdi... Tas viss reizēm izsit no sliedēm.
A. N. Cerams, ka papīru plūdi samazināsies, jo tā jau nav īstā darba forma.
J. L. Saimniecībām, to speciālistiem vajadzētu dot lielāku patstāvību, nevis visu kā pa plauktiņiem priekšā izlikt... Tagad speciālistu vadošais kodols — agronomi, zootehniķi, veterinārārsti un citi ir ar augstāko izglītību, cilvēki ar pieredzi. Un vadošā darbā izvirzās labākie, tie, kuri domā un spriež patstāvīgi, nevis akli norādījumu izpildītāji. Un tomēr par lauksaimniecību vispār vēl ir diezgan savādi priekšstati. Daudzreiz esmu teicis, ka par mūsdienu laukiem nevar spriest, piemēram, pēc M. Šolohova «Plēsuma». Kolhoznieki tagad ir pavisam citi cilvēki nekā tajos laikos.
A. N. Man arī ļoti sāp sirds, ka mūsu plašā rakstnieku un dzejnieku saime neatrod īstās krāsas lauku ļaužu, lauksaimniecības speciālistu atainošanai. Ar studentiem bieži kopā dodamies uz koncertiem un izrādēm. Operetes teātris. Meitene kaunas pateikt, ka viņas izredzētais ir veterinārārsts. Zālē smiekli. Drāmas teātris. Visu mūsu iemīļotais interesantais aktieris Gunārs Cilinskis smieklīgā lomā — absolventu salidojumā pasaka, ka ir agronoms. Skolā bijis tik interesants cilvēks, bet, izrādās, tādu profesiju izvēlējies. Un vai tikāt uz skatuves vien tā ir? Bija pie mums cienījama dzejniece. Palielījos, ka mūsu fakultātē mācījušies dzejnieka Bruno Saulīša bērni, kļuvuši par labiem speciālistiem. Un tad dzejniecei, gluži negribot, izspruka vārdi: «Jā, visa Rakstnieku savienība brīnījās! No tik inteliģentas ģimenes uz tādu fakultāti ...» Bet bez lauksaimniecības speciālistiem mūsu dzīve nemaz nav iedomājama!
J. L. Un kāda tā tomēr ir romantika! Skatos, piemēram, kā strādā mūsu Holcmanīte. Jebkurā brīdī var zvanīt un viņu izsaukt. Naktī, svētdienā, arī tādā reizē, kad pie galda viesi ... Bet bez veterinārārsta iztikt nevar. Dzīvnieki — tā viņai ir sava īpaša pasaule. Un strādā viņa patiešām ar sirdi un dvēseli.
 |
| ar būvvaldes darbiniekiem - Dace Medniece un Zigurds Mednis |
A. N. Un visu mūžu! Mēs ar Austru Holcmani jau reizē studējām. Toreiz likās tāda trausla meitene, bet par kādu nopietnu darbinieci izvērtās. Un visu laiku vienā darbavietā! Jā, kā jūs uzskatāt — vai sieviete var būt laba lauksaimniecības speciāliste?
J. L. Var, protams, var. Tiesa, grūtāk jau dažreiz ir. . .
A. N. Grūtāk varbūt pašai. Bet vai saimniecībai no viņas būs mazāka atdeve nekā no speciālista vīrieša, to nevar teikt.
J. L. No daža vīrieša jau nav nekādas atdeves.
A. N. Jā, viņiem jau dažreiz tie hobiji tādi ne visai ...
J. L. Manā skatījumā, sievietes ir uzcītīgākas. Vīrietis varbūt gan ir ātrāks, bet ne katru lietu noved līdz galam. Sieviete gan. Protams, ja viņa ir īsta speciāliste. Grūtības rodas tikai ģimenes apstākļu dēļ, kad piedzimst mazulis. Un ja saimniecībā nav bērnudārza.
A. N. Tas jau ir īpašs jautājums. Un vēl: sievietei reizēm var būt grūtāk saskarē ar vienkāršajiem darba darītājiem.
J. L. Te viss atkarīgs no pašas speciālistes rakstura, attieksmes, prasīguma, uzstājīguma.
A. N. Vēl kāds jautājums, par kuru dzirdēti dažādi viedokļi, — ģimenes dibināšana jau studiju gados. Kā uz to raugāties jūs?
J. L. No pieredzes zinu, ka augstskolas absolventam pirmajā darbavietā vieglāk visu uztvert, vieglāk iedzīvoties, ja blakus ir tuvs cilvēks.
A. N. Arī mēs akadēmijā neesam pret to, ka studenti iepazīstas, sadraudzējas, apprecas. Ir ideāli, ja viņi katrs no savas fakultātes, tad pēc LLA beigšanas vieglāk iekārtoties darbā abiem vienā saimniecībā. Bet gadās arī citādi. Piemēram, jauna speciāliste aizbrauc uz laukiem. Vairums viņas vecuma jauniešu te ģimenes jau nodibinājuši, jauniete jūtas vientuļa, atrauta no kolektīva. Protams, visi darbi un visas profesijas ir vajadzīgas un cienījamas, tomēr uzskatu, ka jauno speciālistu dzīvesbiedriem arī vajadzētu būt ar augstāko izglītību.
J. L. Noteikti, noteikti! Un lai būtu kopīgas intereses.
A. N. Tāpat ir arī no vīrieša viedokļa raugoties: viņam nepatiks, ja sieva būs izglītotāka. Ģimenes nesaskaņas savukārt izraisa mazvērtības kompleksu, tas iespaido darbu, un ne tikai darbu vien. Jaunajam speciālistam jābūt organizatoram, kolektīva veidotājam. Mēs savā audzināšanas darbā arī par to daudz domājam. Pozitīvi jāvērtē apstāklis, ka akadēmijā mācās galvenokārt lauku jaunieši un ka viņi dzīvo kopmītnē. Ir jau savi mīnusi arī kopmītnēm... Un tomēr — te studenti daudz labāk cits citu iepazīst, sarod, dzīvo līdzi katra bēdām un priekiem, kļūst draudzīgāki, izpalīdzīgāki.
J. L Cilvēks nelaimē nepaliek viens. . .
A. N. Un vēl. Ne reizi vien dzirdēts no mūsu studentu kādreizējiem skolas biedriem: nevienā citā augstskolā starp studentiem un pasniedzējiem neesot tik sirsnīgas attiecības kā LLA. Lauksaimniecības augstskolas absolventiem jābūt biedriskiem un atsaucīgiem, jāsaprot cita cilvēka prieki un bēdas. Studiju laikā studentiem arvien atgādinām: ja nepratīsiet ieklausīties cilvēkos, kas diendienā ir jūsu tiešie palīgi, ja viņus necienīsiet, tad arī paši cieņu neiegūsiet.
J. L. Varu piebilst par agronoma profesiju: arī viņam jāpazīst katrs darba darītājs, jāzina, pie mēram, kā runāt ar traktoristu ...
A. N. ... Arī tādā brīdī, kad tas iedzēris .. .
J. L. Kādā tonī, kādā balsī, kurā reizē vispār klusēt. Jāpazīst katra raksturs.
A.N. Šādai cilvēku iepazīšanai, kā jau teicu, daudz dod dzīve kopmītnē. Arī mums, pasniedzējiem, tur labāk studentus iepazīt. Ja nemīlēsim savus studentus, ja nemeklēsim viņos labo, tad saskanīgas attiecības neizveidosies. Un, ja studenti necienīs pasniedzēju, tad no viņa neko lāgā neiemācīsies. Un tā jau jābūt vienmēr un visur, visā dzīvē. Cilvēkiem, kuri kopā strādā, citam citu jāciena. Cilvēki ir dažādi, bet, ja tajos pratīs saskatīt labo, tad būs arī rezultāti. Tas jāiemācās. Un, protams, lauksaimniecības speciālistam jābūt zinošam.
J. L. Ar tām zināšanām, kuras iegūtas akadēmijā, var strādāt gadus divus trīs, varbūt četrus. Bet, ja speciālists nesekos visam jaunajam savā nozarē, viņš drīz vien atpaliks no dzīves. Mūsu dienās vairs nevar tikai konstatēt, reģistrēt pašreiz notiekošo, jāprot analizēt, atklāt dažādu parādību cēloņus un paredzēt sekas.
A. N. Speciālistam jāprot sajust, ka vēl nepietiek zināšanu. Vissliktākais ir pašpārliecinātība, vai ne tā?
J. L. Pareizi!
A. N. Jāapzinās, ka augstskolā iegūtais ir tikai minimums, ka jāaug tālāk, jāaug līdz pat mūža galam. Jā, augstskola jau visu iedot nevar. Gribu minēt šādu piemēru no mūsu fakultātes. Visi tās absolventi saņem veterinārārsta diplomu. Bet mums pie labākās gribas nav iespējams katram dot detalizētas zināšanas un iemaņas tajās daudzajās jomās, kurās pēc LLA beigšanas mūsu absolventi strādā. Viens, piemēram, nokļūst ZA Organiskās sintēzes institūtā, saistīts ar dažādu medikamentu izgatavošanu, cits — A. Kirhenšfeina Mikrobioloģijas institūtā, strādā yirusoloģijā, pēta ļaundabīgo audzēju izcelšanos. Vēl kāds aiziet darbā pufnu fermā.
J. L. ... Vai zvērkopības fermā.
A. N. Jā, arī zvērkopības fermā. Varbūt būtu mērķtiecīgi turpmāk fakultātē — un tas ir fakultātes iespējās! — līdzšinējo piecus gadus ilgo mācību laiku papildināt vēl ar pusgadu, kad students varētu īpaši specializēties tajā jomā, kurā viņam nāksies strādāt pēc valsts komisijas sadales. Vēl jāpiebilst, ka pieņemts arī lēmums lauksaimniecības augstskolu beidzējiem diplomus izsniegt tikai pēc tam, kad viņi sevi pierādījuši pusgadu ilgā praktiska darbā.
J. L Jā, speciālistam jābūt ne tikai ar bagātīgām zināšanām, viņam jāprot tās arī lietā likt. Dažreiz pat piespiest dažu labu kūtrāku vadītāju vai darba darītāju ņemt vērā zinātnes atziņas. Mūsu saimniecībā veidojas speciālistu rezerve no jauniešiem, kas beiguši vidējās speciālās mācību iestādes. Viņi nereti veic pašu parastāko darbu, ar perspektīvu, ka jebkurā brīdī var izvirzīties. Tā ir brīnišķīga atlase! Var pārbaudīt, cik labi viņš izprot savu darbu, vai ir apmierināts un gandarīts par paveikto, kā prot iejusties cilvēkos. Un pēc tam pakāpeniski izvirzīt. Anna Avotiņa, kas nekad agrāk nebija audzējusi tulpes, tagad «Sautiņos» vada dārzniecību. Bet pēc Bulduru sovhoztehnikuma beigšanas viņa sāka par ierindas strādnieci. Tāpat varu minēt Maiju Bērziņu un daudzus citus. Donats Janevics neklātienē beidza Bioloģijas fakultāti, tagad raksta kandidāta disertāciju.
A. N. Piekrītu, ka tas ir ļoti labi un pareizi. Arī augstskolu beigušos tūdaļ nevajadzētu likt augstos posteņos. Ļoti bieži tā cilvēkus samaitā, viņi vairs sevi pareizi nevērtē. Jābūt zināmai pakāpenībai, jāizvirza tad, kad iegūts prestižs.
J. L Vieglāk būs strādāt, i tam cilvēkam, i viņa pakļautībā esošajiem. Es kā saimniecības vadītāja vietnieks informāciju saņemu ne vairs tieši, kā agrāk, bet no attiecīgo nozaru vadītājiem. Kādreiz, sešdesmitajos gados, piemēram, pazinu katru no 57 traktoristiem, vienmēr zināju, kur katrs strādā. Bet tagad taču vairs nav iespējams tā izsekot katram no divsimt mūsu saimniecības traktoristiem un divsimt šoferiem. Bet man taču jāzina, kur ir kādas rezerves, kur nepieciešami papildspēki, kā ko izkārtot. Tāpēc noteiktībai, precizitātei, atbildības sajūtai, izdarībai katrā lauksaimniecības speciālistā jābūt augstā līmenī.
A. N. Un vēl — cilvēkam jāprot atzīt savas kļūdas. Ja arī kļūdījies, nedrīkst kā buks iecirsties...
J. L Arī par to esmu praksē pārliecinājies. Citu domās jāieklausās. Jebkurš darbinieks strādā pavisam citādi, ja zina, ka ar viņu rēķinās. Prasības ir augstas, bet speciālistiem laukos tiek radīti arī labi sadzīves un darba apstākļi.
A. N. Vispirms jau vajag labu algu, pāri par 150—200 rubļiem, tad — labiekārtotu dzīvokli. Vēl viena prasība — lai tuvumā būtu bērnudārzs un skola...
J. L. Un dienesta transportlīdzeklis.
A. N. Jā, arī tas. Varbūt tieši tāpēc jaunieši labprāt stājas LLA, ka zina: pēc beigšanas viņiem būs nodrošināti labi apstākļi, šajā ziņā ar Lauksaimniecības ministriju esam vienis prātis. Bet ir kāda cita problēma, kurā reizēm tādas saskaņas nav. Pēdējos gados Lauksaimniecības ministrija ir neapmierināta, ka akadēmija spiesta daudz jauno speciālistu nosūtīt darbā uz tiem rajoniem, no kuriem jaunieši atnākuši ar saimniecību stipendijām. Mums citu iespēju nav — stipendija ir finansu lieta. Ir tādi rajoni, kas savas puses jauniešus neorientē uz akadēmiju, nemaksā viņiem stipendijas. Un par speciālistiem sāk interesēties tikai sadales laikā. Bet vajadzēja to darīt jau pirms pieciem gadiem! Tad netrūktu speciālistu, nebūtu jābēdājas, ka ierodas gadījuma cilvēki.
J. L. Ir vēl kāda problēma. Katrai saimniecībai ir savs ritms, savs temps. Dažādi kritēriji. Tas viss gadiem ilgt veidojies. Uzskatu, piemēram, ka pie mums, «Ādažos», šis temps ir ļoti īpatnējs. Un tieši šī ritma un tempa atšķirību dēļ katrā saimniecībā speciālistiem ir citādi darba apstākļi. Runāšu par Rīgas rajona saimniecībām. Ir starpība — strādāt, piemēram, «Pabažos» vai «Mārupē». Bet, ja salīdzina «Mārupi» ar «Ādažiem», — atkal starpība.
A. N. Savs ritms ... Grūtāk iekļauties ... Bet vai nebūs vēl grūtāk, ja atnāks speciālists pusmūža gados, kas pieradis pie lēnā tempa, vai viņš spēs piemēroties? Vai daudz labāks tomēr nebūs jaunais, tikko augstskolu beigušais? Viņš būs jūsu speciālists, jūsu tempam piemērojies.
J. L. Pareizi. Piekrītu: jaunais patiešām spēs ātrāk iekļauties, iejusties kolektīva darba ritmā.
Dialogā ieklausījās un fotografēja VELTA KNOSPE
LAI GROŽI DROŠĀS ROKĀS
1979.09.01 Liesma
Dialogā ieklausījās un fotografēja VELTA KNOSPE
💐 💐 💐
 |
| Jubilāru un viņa sievu sumina no kreisās: sociālā dienesta vadītāja Ieva Roze, domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks, priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns. |
 |
| Jānim Leicim-80; Kopā ar dzīvesbiedri Jeļenu. |
1970.gada oktobrī Jānis smagi saslimst. Slimība ir nopietna - daļēja paralīze. Jānis ārstējas vienā no labākajiem Rīgas hospitāļiem. Taču slimība negrib atkāpties. Ārstu prognozes ir dažādas. Četri mēneši paiet nopietni ārstējoties. Pie Jāņa ciemiņi nāk nepārtraukti: viņš ir izpelnījies kolhoznieku atzinību. Vēl tagad viņš atceras, ka palātā visu laiku bijuši svaigi nesti ziedi. Tas uzturēja arī Jāņa garu. Jānis sāk atveseļoties. Tas nekas, ka vēl kādu laiku pie rokas būs jātur spieķītis. Jānis atkal ir gatavs darbam un cīņai, ja vajadzēs.
1974.gada jūnijā pārvēlēšanu sapulcē Albertu Kaulu ievēl par jauno, nu jau trešo un pēdējo “Ādažu” vēsturē, priekšsēdētāju. Jānis kļūst par pirmo vietnieku.
Darba mūžs ir bijis saspringts. Strādājot vairāk un vairāk, arī neskaidrību šķita vairāk. Visu Jānis gribēja izzināt līdz galam. Jo vairāk zini, jo vairāk gribas zināt.
Tā pamazām paiet gadi un pienāk laiks, kad jādomā par pensiju. Atmiņā dotais solījums Viļņā, kur vienpadsmit vienādi domājošie jaunie speciālisti parakstīja zvērestu, ko deva paši sev, ka, sasniedzot pensijas vecumu , viņi godīgi aizies pensijā un atstās savu vietu jaunajiem. Jānis 1990.gada rudenī aiziet pensijā.
Tagad ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadu. Jāņa acu priekšā ir pagājusi pārbūve. Mūsu šodienas dzīvi, viņš salīdzina ar vētras sakultu jūru. Viss ir juku jukām, netīrumi un ūdens, putas un salauztas drazas. Vētra pāriet, viļņi pamazām norimst, netīrumi lēnām nogrimst. Aizejot pie jūras pēc dažām dienām, nevienam pat prātā neienāk, cik putu un drazu ir bijis virspusē. Mūsu sabiedrība šobrīd ir tāda sakulta jūra. Tikai dabā viss notiek ātrāk, ābele nozied un dod augļus gada laikā. Rudzi uzdīgst, pārziemo, uzaug un atdod graudus gada laikā. Taču cilvēce neattīstās tik strauji. Jāizaug jaunai paaudzei, varbūt pat divām, lai ūdens virspuse būtu tīra un skaidra.
 |
| Kopā ar domes darbiniekiem: ( no kreisās) I.Roze, E,Kāpa, A.Blaževiča, I.Vilcāne |
* izmantots Ādažu vidusskolas skolēna Edgara Korola raksts
==
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru