Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Dabas parks "Piejūra" ^

* Nedēļa / 03.07.1923

Plūstošās piejūras smiltis.

Rīgas tuvumā, no Lielupes grīvas līdz Pabažiem piejūras joslā atrodas diezgan lielas smilšu platības, apm. 2.200 ha; pa lielākai daļai viņas apaugušas ar retām smilšu zālēm, bet vietām tās ir kailas un viņas pārvieto vējš. Pieskaitot pie augšā minētās platības vēl tādas pašas smiltis Kurzeme piekrastē, visā Latvijā sanāktu ap 3.900 ha, no kuriem, pēc no virsmežniecībām saņemtām ziņām, trešā dala pieskaitāma pie plūstošām smiltīm. Par plūstošo smilšu nodarītiem postījumiem, sevišķi Vakar-Eiropā, daudz rakstīts speciālā kāpu literatūrā. Šeit mēs Vakar-Eiropas piemērus neminēsim, bet pievedīsim tikai, kas attiecas uz Latvijas kāpām. Mežkopis Ranners savā 1884. g. izdotā apcerējumā par Baltijas jūras kāpām ziņo, ka Liepājas apkārtnes kāpas aizbērušas 11 kroņa zemnieku mājas (tagadējās Nīcas virsmežniecības robežās), un privātā Aizviķu muižā 7 mājas. Tur kur tagad atrodas visaugstākā Latvijas kāpa, tā sauktais Ķūpe kalns (240 pēd.) senākos laikos bija pusmuiža, kura esot atzīmēta vecā, 1637. g. sastādītā plānā, kas glabājoties Liepājas pilsētas valdē.

Rīgas real-ģimnāzijas skolotājs Gottfrīds pagājušā gadu simteņa septiņdesmitos gados pēc veca Rīgas apkārtnes plāna konstatēja, ka 135 gadu laikā apm. 200 ha lielu derīgu zemes platību aizbērušas plūstošās smiltis starp Daugavas un Lielupes grīvām. Vairākās vietās kāpas ir aizbērušas vecus mežus, par ko liecina vecie koku stumbri un celmi, no kuriem tagad smiltis tiek atkal atpūtinātas. No Ķīšezera iztekošo Langes upi vairākās vietās aizbērušas smiltis pie Langes ciema. Vietām upe tagad iznāk no smiltīm un vietām atkal pazūd viņās, bet apmēram 3 klmtr. no bij. ietekas Gaujā upi galīgi aizbērušas smiltis. Caur to, ka ūdens nevarēja notecēt, labās Langes upes pļavas palika purvainas un lai viņas glābtu, 2 gadi atpakaļ, vajadzēja izrakt kanālu ūdens novadīšanai jūrā, kas prasīja lielas zumas. Turpat pie Langes ciema smiltis apputina arī lielceļu no

Vec-Milgrāvja uz Carnikavu. Pie Līlasta kroga kāpa ir pienākusi pavisam tuvu ceļam no Ādažiem uz Pabažiem. Ievietotos fotogrāfiskos uzņēmumos redzams, ka vairākās vietās plūstošās smiltis vēl tagad aizber mežus, purvus un ezerus. Vislielākos apmēros, tas notiek Popes virsmežniecībā, kur 2 1/2 km gara kāpa, Baltais kalns, visā garumā iet uz priekšu un katru gadu aprok zem smiltīm apm. 3 1/2 ha. Lai nenogurdinātu lasītāju, mēs apmierināsimies ar minētiem piemēriem, kuri pietiekoši pierāda kāpu nostiprināšanas darbu nepieciešamību. Tiešām arī, darbi iesākti jau sen atpakaļ, bet tā kā viņus neizveda pēc zistemātiska plāna un viņu uzsākšana atkarājās no atsevišķu personu uzņēmības, kādēļ viņus ne visur izveda. Pirmie darbi iesākti 1835. g. un turpinājās līdz 1849. gadam, tagadējās Rucavas un Nīcas virsmežniecībās, kurās toreiz nostiprināja un apmežoja 572 desetinas; naudu izmaksāja tikai par sēklām, bet paši darbi izvesti klaušu kārtā, aprēķinot patērēto darba spēku ar 105 kājniekiem un 12 zirgu dienām uz 1 desetinas — pēc tagadējām cenām 1 desetinas nostiprināšana un apmežošana iznāktu uz 440 latiem.

Pēc tam sekoja darbi Ventspils apkārtnē, — ar pārtraukumiem no 1854. līdz 1880. g. Darbus izveda uz 2534 desetīnām, pie kam vienas desetinas nostiprināšana un apmežošana izmaksāja 63,6 rub. Pārrēķinot šo zumu latos un ņemot vērā darba roku tagadējās augstākās cenas, iznāktu apm. 300 latu. Tā tad mūsu laikmetam atlikušie smilšu nostiprināšanas un apmežošanas darbi, galvenā kārtā Vidzemes jūras piekrastē, prasīs diezgan lielas zumas, kuras nepieciešamas būs asignēt, ņemot vērā šī darba valstisko nozīmi. Meža departaments š. g. februāra beigās ir nolēmis iesākt smilšu kāpu nostiprināšanas darbus plašākos apmēros. Darbu organizēšana tagad jau iesākta vairākās virsmežniecībās un nākamā pavasarī darbus izvedīs visās 16 virsmežniecībās, kurās ietilpst sākumā minētie 3900 ha plūstošo un pusaizaugušo smilšu.

A. Nikitins.

* Nedēļa / 03.07.1923

Plūstošo smilšu nostiprināšana un apmežošana Rīgas virsmežniecībā.

Kā mantojums no krievu saimniekošanas mums Latvijā ir palikuši daži tūkstoši hektāru plūstošo smilšu lauki, kuri, pateicoties valdošo vakaru vēju iespaidam, lēnam, bet neatlaidīgi pārvietojas uz zemes iekšieni un nodara ārkārtīgi lielus zaudējumus un postu. Ēkas, meži, vērtīgi zemes gabali tiek pamazām aprakti zem biezas smilšu segas uz ilgiem gadu simteņiem un pat ir bijuši gadījumi kur lielas upju gultnes tiek aizbērtas, caur ko ļoti plaši auglīgi zemes gabali pārvēršas purvos un ezeros. Pie mums plūstošās smiltis sastopamas gar Baltijas jūras piekrasti, bet Krievijā viņas ir ari iekšzemē, lielāku ūdens baseinu rajonos.

Rīgas virs-bas robežās plūstošo smilšu lauku, kuri vēl nav nostiprināti ir apm. 1000 ha. Latvijas pastāvēšanas laikā smilšu nostiprināšanas un apmežošanas darbi visagrāk un plašāk uzsākti zem virsmežziņa K. Eiches vadības Rīgas virsmežniecībā. Nostiprināšanu izdara vairākos paņēmienos. Pirmkārt, cenšas savaldīt smilšu pārvietošanos apklājot tās ar kadiķa, priežu zariem, vaj kārkliem, kā ari ar dažādu zālaugu kultivēšanu (smilšu auzas), jeb arī apstāda smiltis ar kārkliem. Pēc tam kad ir zināmā mērā ierobežota smilšu „ceļošana" uzsāk apmežošanas darbus. Tieši pie apmežošanas darbiem var stāties arī uz pusapaugušām ar zāli smiltīm. Parasti stāda priedi, ņemot 1—2 gadīgus stādus, bet zemākās vietās, kur mitruma apstākļi labvēlīgāki arī dažas lapu koku sugas, kā apses, bērzus un tml. Rīgas virsmežniecībā stādīšanu uz smiltīm izdara ar t.s. Koļesova lāpstas palīdzību, kura pēc virsmežziņa K. Eiches kunga pētījumiem un ilggadējiem novērojumiem ir izrādījusies par visvairāk piemēroto tādas zemes darba rīku.

* Meža Dzīve / 01.11.1925

Ceļojošās kāpas spēja apbērt dārzus, tuvumā esošus mājokļus un mežus, bet Carnikavas kāpa daļēji aizbēra Langas upi, aizbēršana draudēja arī tagadējai Garciema teritorijai.

18. gadsimtā piejūras mežus izcirta darvas tecināšanai. Daudzas teritorijas cieta ugunsgrēkos. Arvien vairāk sāka veidoties kaila smiltis, kuras vējš dzenāja no vietas uz vietu.

Tā veidojās paraboliskā kāpa, kas aptuveni 200 gadus nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa šodien ir apstādīta ar kokiem, tās ziemeļos atrodas “Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne 27,6 metrus virs jūras līmeņa.

No tās paveras skaists skats, pēc šīs kāpas orientējušies jūrnieki, jo tā ir redzama no 7 kilometru attāluma.

Dienas skati

* Nedēļa / 03.07.1925

Dabas parks "Piejūra" ietilpst trīs pašvaldību teritorijās – Rīgas, Saulkrastu un Carnikavas. Parkā apskatāms kāpu amfiteātris un paraboliskā kāpa, kas izveidojusies dabīgi. Parks ir īpašs ar Rožu kāpu un Dzīvības ieleju. Dabas parkā ir vairākas lieguma teritorijas, piemēram, ezers Ummis.

Piejūras dabas parks ir trešais vecākais dabas parks Latvijā un dibināts 1962. gadā. Tas aizņem aptuveni piekto daļu no Carnikavas novada teritorijas - no Kalngales līdz pat Lilastes upei, ( 19 km gar jūru ) ietverot liedagus, kāpas un mežus. Savu stalto priežu mežu, kāpu un pludmaļu dēļ tā ir ļoti iecienīta atpūtas vieta.

Dabas parka teritorija veidota daudzu retu piejūras biotopu pasargāšanai gan ūdenstilpēs, gan to krastmalās. Ummja ezerā sastopama Dortmaņa lobēlija, ezerenes un kāds ļoti īpašs biotops – peldošais ezerrieksts. Fosiliju pētījumi liecina, ka kādreiz šis augs bijis plaši izplatīts, bet šobrīd sastopams vairs tikai četrās ūdenstilpēs Latvijā. Garezeros, ko veido trīs šauru ezeru virkne, konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas. Cauri Piejūras dabas parka teritorijai iet viens no nozīmīgākajiem putnu migrācijas ceļiem Eiropā.

Carnikavas muižas izdevīgais novietojums saistīts arī ar nozīmīgiem ceļiem, kas gājuši cauri Carnikavas novada teritorijai: Rīga – Pērnava ar vienīgo pārceltuvi pār Gauju tās lejtecē, kā arī Langas upes ceļš, kas savienoja Gauju un Daugavu, bet vēlāk to aizbēra ceļojošā kāpa. Katrīnas II pavēle izcirst piejūras mežus pamodināja ceļojošās kāpas, kuras gadiem sargājušas dabas parka „Piejūra" ainaviskos objektus. To vidū ir gan Garciema Paraboliskā kāpa, kas ir lielākais kāpu veidojums Rīgas jūras līča piekrastē, gan citas apskates vietas, kurām zvejnieki dāsni devuši nosaukumus. Ja vietai ir savs vārds, tad taču ir vieglāk kā atrast lomus, tā pārņemt zināšanas no pieredzējušiem amata brāļiem. Dzirnezerā vien esot bijuši 16 zvejas vietu apzīmējumi.

Vienu no parka "Piejūra" skaistākām vietām, dēvē par Rožu kāpu, bet tās austrumu malu – par Elizabetas augstieni. Rožu kāpas augstums ir apmēram 20m vjl. Kāpa savu nosaukumu ieguvusi daudzo savvaļas rožu dēļ, kas aug šajā vietā. Starpkāpu ieplakā bagātīgi aug maijpuķītes, tāpēc arī šo ieplaku dēvē par Maijpuķīšu ieleju.

Elizabetas augstienes dienvidu mala saskaras ar Garciema parabolisko kāpu un Kāpu amfiteātri – ļoti nozīmīgu dabas pieminekli. Tas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas līča piekrastē. Paraboliskā kāpa sāka veidoties 18. gadsimtā, kad jūras piekrastē izcirta mežus. Apmēram 200 gadus tā nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa daļēji aizbēra Langas upi, draudēja apbērt arī toreizējo Langas ciemu ( tagad Garciemu), vairākas reizes piespieda pārcelt tālāk Rīgas – Carnikavas ceļu. Tagad tā ir apstādīta ar kokiem. Paraboliskās kāpas ziemeļu austrumu malā atrodas „Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne, kas sasniedz 27,6 metrus virs jūras līmeņa. Leģenda stāsta, ka par Labošanās virsotni to sauc tāpēc, ka skaistais un plašais skats, kas no virsotnes paveras, aizdzenot visas sliktās domas. Senie zvejnieki orientējušies pēc šīs kāpas, jo tā redzama jau no 7 km attāluma. Otra augstākā kāpas virsotne ir Legzdiņu kalns ( 23,4 m virs jūras līmeņa), un tā šajā vārdā nosaukta, jo apbērusi kādreizējo Legzdiņu saimniecību. Arī Kāpu amfiteātra pauguriem ir doti vārdi, piemēram, rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās ir Augstā vērotava. Iepretī Augstajai vērotavai aug Vientuļā priede, bet ieplakā starp austrumu ragu un nākošo kāpu – Vārtu priedes

KŪP DŪMI PIEJŪRAS PARKĀ

Rīdzinieki pieraduši pie Vecāķu— Carnikavas pludmales. Retajam ienāk prātā, ka Erevānā tūristiem ar lepnumu rāda katru ūdenskrātuvi, pareizāk sakot, dīķi. Retais apzinās, ka maskaviešiem līdz jūrai jābrauc vairākas stundas. Tāpēc dažs labs pienācīgi nenovērtē mūsu jūrmalu. Skaists ir ceļojums gar jūru no Rīgas līdz Gaujai, taču katrā solī redzams, ka dabai ar vieglu roku nodara pāri. Vecdaugavas pussalā kā četrstūrains maizes klaips paceļas cietokšņa valnis, uz kuru ziņkārīgi lūkojas Vecmīlgrāvja celtņu kakli. Lai pussalā saglabātu retās augu un putnu sugas, ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu 1984. gadā izveidots Vecdaugavas kompleksais dabas liegums. To sargā ne vien likums, bet arī brīdinoši uzraksti ar dabas aizsardzības noteikumiem. Cilvēki pie skaidrības vēl nav tikuši. Kāpēc dabas liegums noteikts uz 15 gadiem, ja aizsargājamās sugas pussalā nolemts saglabāt uz visiem laikiem? Un otrādi: kāpēc tās saudzēt 15 gadus, ja nākotnē komplekso liegumu paredzēts likvidēt, to apbūvējot? Te nepārprotama un pozitīva atbilde jādod pilsētas izpildkomitejai. Tāpat kā Purvīša gleznas vai Raiņa dzeja ikviena aizsargājamā dabas teritorija ir unikāla un neatkārtojama. Komplekso liegumu nevar uzbūvēt un pēc tam nojaukt kā akmens garāžu, ķieģeļus pārvedot uz citurieni. Piejūras daba ir sevišķi mīļa gleznotājiem, taču nav zināms, cik ilgi te būs, ko mīlēt. Vecāķu prospekts krustojas ar Ziedu ielu. Pa kreisi paceļas stings smilšu vilnis 10—12 m augstā Vecāķu vaļņveida kāpa. Šī kāpa jau reiz apdraudējusi tuvējās ēkas un šoseju. Toreiz uz kāpas meža vēl nebija. Tagad veidojas līdzīga situācija. Kāpas ārējo malu bez žēlastības noblietējuši zābaki un nosliedējušas kurpes. Nāk prātā drastiskā dziesmiņa: «Cūka rikšiem, cūka rikšiem, sivēntiņi aulēkšiem . . .» Laimīgi garām gādīgi iekārtotajām kāpnēm. Vecāķu kāpu vajadzētu apmeklētājiem slēgt. 13 pludmales kilometri no Vecākiem līdz Gaujas grīvai var uzņemt 33 000 peldviesu.

Sākas Piejūras dabas parks. Tā robežas veido 1546 ha lielais meža masīvs ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu 1962. gadā izdalīts no valsts meža fonda cilvēku pilnvērtīgai atpūtai. Par kārtību šai parkā atbild galvenokārt Inčukalna mežrūpniecības saimniecība un zinātnes un ražošanas apvienība «Silava». Kārtības trūkums minētajā teritorijā liecina, ka vajadzētu izveidot vienu organizāciju, kas sargātu un koptu Piejūras dabas parku. Parķā atrodas divi republikas nozīmes aizsargājamie dabas objekti: Vecāķu vaļņveida kāpa un Kāpu amfiteātris. Ne mazāk nozīmīgs ir jau minētais kompleksais dabas liegums, kas pastāv «plecu pie pleca» ar Piejūras dabas parku. Manuprāt, vajadzētu šīs teritorijas apvienot, pievienojot arī mežus, kas plešas pa labi no Rīgas—Alojas dzelzceļa līdz Ķīšezera austrumu krastam. Šajās rīdzinieku atpūtas vietās atrodas nozīmīgi Lielā Tēvijas kara pieminekļi, Liepusala, unikālā Ķīšezera—Carnikavas kāpu josla, ozolu birzis ar dižiem kokiem, senais Pulksteņkalniņš, kā arī Ķīšezera pilskalns. Pēdējo nesargā pat uzraksti. Diez vai velosipēdistiem un bumbas spēlētājiem zināms, ka viņi plosās pa vēstures pieminekļa plato muguru. Sakiet nu, kur rodama ērtāka vieta ugunskuriem, ja ne Ķīšezera pilskalnā? Šāda apvienošana juridiski nostiprinās Rīgas zaļo zonu. Tās nozīme kļūst arvien lielāka, augot pilsētas iedzīvotāju skaitam. Zinātnieki aprēķinājuši, ka pilnvērtīga atpūta dabā paaugstina darbaspējas par 15—20 procentiem. Rīgas apkārtnē vislielākie atpūtas resursi pieder Vecāķu—Kalngales meža masīvam. Fitoncīdiem bagātajā gaisā skuju smarža sabiezē par zaļganu miglu. Ejot pa asfaltēto ceļu no Kalngales stacijas uz jūru, nonākam pie Rožu kāpas (20 m). Parka zinātnieki turējuši zem sava goda iekārtot kāpnītes, tomēr uzkāpsim virsotnē, kur vējo smilšu palagi. Elpa aizraujas no mežu, jūras un debesu plašuma! Rāmā laikā jūra ir maiga kā debesu atspulgs. Kāpas centrālajā daļā aug rudās rozes, sasniedzot 2,5 metru augstumu. Lejā stacijas virzienā kā pulks aiz pulka, lencot pilskalnu, klajumu piepilda priežu jaunaudze. Rožu kāpa augu daudzveidības ziņā ieņem pirmo vietu Piejūras dabas parkā. Kā rakstīts šim parkam veltītajā pētījumā, te zeļ īsts piejūras augu botāniskais dārzs: līdz 200 gadu vecas priedes, madaras, kaulenes, pulkstenītes . . . Un kur vēl citur, ja ne Piejūras dabas parkā visās varavīksnes krāsās viz 12 kārklu sugas! Tūlīt aiz priekškāpas priežu ēnas glāsta kalsnējās smilšu neļķes, pļavu silpurenes un citas spīvi ziedošās puķes. Rožu kāpa varētu kļūt par Piejūras botāniskā sektora centru. Otra tāda sektora nebūtu visā Baltijā. Pie jūras mežos mājo aļņi, stirnas, zaķi un vāveres. Atšķirībā no Tallinas un Ļeņingradas parkiem, šejienes vāverītes nedodas cilvēkiem rokās. Esmu par saprātīgu risku, bet kuplastes vietā darītu tāpat. Palūkojieties uz retajiem skudru pūžņiem! Kurš nav dabūjis ar koku pa apaļo «pauri»? Kurš nav izurķēts līdz pamatiem? Nav brīnums, ja zveļamais dod pa galvu arī lielākam kustonim. Piejūras mežus iemīļojušas apšu un sviesta bekas, mušmires, bērzlapes, rudmieses. Rudeņos silus «ķemmē» «sēņu mednieki». Rokās naži. Zodi pastiepti uz priekšu. Koncentrēts skatiens. Sēņotāji izskatās tik kareivīgi, ka jāsmejas. Viņu enerģiskie pulki vieš šaubas, vai citu rudeni Piejūras dabas parkā atradīsim botāniskos retumus kāpu tinteni, smilšu (Sahāras) kauseni, pelēko lapiņu ogļu sēni un bezsmaržas vērdiņsēni (šīs visas Latvijā ir jaunas sugas). Iespējams, ka daža retāka sēnīte no mums atvadījusies uz visiem laikiem. Cik esmu jautājis zinātniekiem, skaidru atbildi neesmu saņēmis. Trūkst pētījumu. Bez pētījumiem redzams, ka sēņotāju taciņas caurauž mežu kā asinsvadi veca cilvēka roku. Vietām kasītas sūnas, lai dabūtu no zemes nepiedzimušu poķīti, kā to dara ziemeļbrieži, meklējot barību zem sniega. Reizi trijos, četros gados parkā vajadzētu aizliegt «sēņu medības». Parku šķērso zaļa stiga. Tur sūcas Langas upe (Garupe), sākoties pie Slēpotāju kalna, kura dienvidu daļā paceļas Aprakto priežu kāpa. Šai kāpā 5—6 m attālumā no apbērtajiem stumbriem gaisā cērtas dzīvi zari, lienot no zemes kā sakņu atvases. Jūrmalas priedes iebrien smiltīs lēnām kā daudzkārtainā tortē, tāpēc nenokalst. Pēdējā laikā steigšus kalst arī koki Aprakto priežu kāpā, taču nav, kas noskaidrotu šīs nelaimes cēloni un to novērstu. No slēpotāju kalna 400 metri līdz jūrai. Līču ločiem izliecas sēkļi slīpi tuvojoties krastam, paceļot virs ūdens smilšu trīsstūrus, atvairot viļņus no lagūnām. Carnikavas tuvumā ceļā stājas mirusi atteka. To apejot, kājas stieg niedrājā. Nelaipnos dūksnājus radījusi Gauja, kas daiļa ikvienā līkumā. Upē nārstot iepeld laši, vimbas un nēģi. No jūrmalas uz Carnikavu ved lauku ceļš, tuvojoties Gaujai. Dzelmē ūdenszāļu blāķi kā līķauti vijas ap noslīkušām priedēm. Ar katru gadu jauns piekrastes stūrītis iebrauc rijīgajā upē, un nevienu, šīs katastrofas neinteresē. Jūtami izpostīts arī Gaujas labais krasts. To izbradājuši gan dārzkopības sabiedrību vasarnieki, gan nejauši jūrmalas viesi. Kam krasts būtu jākopj, nav rakstīts nevienā ceļvedī. Kreisajā krastā ainavu papildina fotogēniska bērzu birzs. Tā izskatās tik daiļa, ka derētu žurnāla vākam. It sevišķi Līgo svētkos, kad plīvo jāņugunis. Par nelaimi, Jāņu ugunis krietni modernizējušās. Stabu galos ārdās pats nelabais, tecinot piķa straumītes un spļaujot sēra dūmus. Sadegot «pekles lielskungs» atstāj zālē duci melnu atvaru un dzelžu «ribas» autoriepu stieples. Gadiem ilgi zaļajā zemes segā melno plankums, kas netiek apbērts ar augsni. Citkārt vainīgi tūristu ugunskuri. Birztala dedzināta vismaz 50 vietās! Ejot pa Vecāķu— Kalngales mežiem, reizēm redzams, ka kūp visās debess pusēs kā geizeru ielejā. Ugunsgrēki parkā nav retums, jo tajā nav iekārtota vieta ugunskuriem. Pa labi no tiltiņa pār Gaujas atteku atzarojas ceļš. Ceļmalā vairākas atkritumu izgāztuves. No kurienes tās radušās? Pēc simt metriem gribas izsaukties: «Lūk, kur tas suns aprakts!» Novadgrāvī izgāzta melna masa, kastes, zvejas tīkli . . . Smaka tāda, it kā te būtu aprakts nevis suns, bet vesels ganāmpulks. Nezināmi huligāni aiz tiltiņa novākuši uzrakstu «Piejūras dabas parks». Tiešām, šādā situācijā uzrakstu varētu atjaunot tikai huligāns. Lai «komplimentus» izdalītu vienmērīgi, atgādināšu, ka Vidzemes jūrmalā līdzīga kloāka veidojas pie dzīvojamās mājas blakus Kalngales stacijai. Laikam vainīgi mājas iedzīvotāji. Kaķis vismaz aizkašā savu bedri ciet, bet pie Kalngales stacijas cilvēki norobežojuši izgāztuvi ar dzeloņstiepli. Vietām kāpas piemētātas līdz beidzamajai iespējai, jo parkā nav atkritumu tvertņu. Aiz upes sākas silu un nelielu ezeru rajons, kur 1959. gadā ierīkoja pirmās Rīgas darbaļaužu atpūtas nometnes. Carnikavas apkārtnē atpūtas zona plešas no Laveru ezera Gaujas kreisā krasta tuvumā līdz Lilastei. Presē gadu gaitā daudz diskutēts par atpūtas nometnēm, vasarnīcu kooperatīviem un dārzkopības sabiedrībām. Manuprāt, jāšķir atpūtas teritoriju nozīme, organizējot darbaļaužu atpūtu, uzlabojot veselību un veicinot Pārtikas programmas izpildi, no tajā dzīvojošo vasarnieku nevīžības pret dabu. Apkārtējās vides postījumi krasi samazina šo teritoriju vērtību. Pelnīti tiek kritizētas atpūtas nometnes. Lūk, parastā ainava. Mežā rēgojas dēļu mājeles. Netrūkst atpūtas inventāra. Netrūkst arī glīti, precīzi (gandrīz ar pienākuma apziņu!) iebradātu celiņu, taku un taciņu. Sils viens vienīgs pastaigu laukums. Zvēru, putnu, ziedu, mētru vairs nav. Dzirnezera apkārtnes mežos vietām nenobradāts palicis vienīgi plakāts «Saudzēji dabu!». Laikam tāpēc, ka tam neplaukst lapas. Presē ziņots, ka pēdējā laikā stāvoklis uzlabojies. Ja uzlabojies, tad atsevišķās vietās. Piemēram, Rīgas traleru flotes atpūtas bāzē «Dzirnezers» vairākos sektoros daba kļuvusi skaistāka nekā cilvēka neskartajos mežos: betona plāksnēm klāti celiņi, košumkrūmi, sūnas un melleņu mētras. Toties citur dārzkopības «pašdarbnieki» mežā ierīkojuši sakņu dārzus, kaut gan to darīt stingri aizliegts. Iesaku dabas aizsardzības aktīvistiem veikt botānisku «inventarizāciju» atpūtas teritorijās, it īpaši dārzkopības sabiedrībās. Tur zaļo vairāk reto augu nekā daudzos Rīgas parkos sākot ar ārstniecisko tauksakni un beidzot ar introducēto etiķkoku. Rīgas un Salaspils botānisko dārzu vadībā šīs teritorijas varētu kļūt par izmēģinājuma poligoniem, kur plašāk ievieš jaunas apzaļumošanai vai dārzkopībai paredzētās kultūraugu sugas. Taču tās ir nākotnes iespējas. Šodien pietiek paskatīties pa vilciena logu uz Kalngales—Lilastes siliem, lai redzētu, ka līdz pozitīvām pārmaiņām tālu. Kopumā turpinās atpūta pie liesās dabas krūts vandāliski izjārētajā «zaļajā draugā». Un vai tas vairs ir zaļais draugs? Ja uzlabojumi turpināsies līdzšinējos tempos, pozitīvs iznākums gaidāms trešajā gadu tūkstotī. Pagaidām jaunā paaudze Carnikavas silos mācās necieņu pret likumu. Par katru atpūtas nometni atbild kāda uzņēmuma vai organizācijas vadība. Arvien skanīgāk dun klauvējieni pie vainīgo priekšnieku naudas maka. Tas tomēr ir piespiedu pasākums. Audzināšana aizkavējusies par gadsimta ceturksni, taču dabas aizsardzību pasaules mēroga sanāksmēs min tūliņ aiz cīņas par mieru. Vai šīs problēmas maz šķiramas! Domāju, ka, piešķirot vietu atpūtas nometnē, jāņem vērā cilvēka aktivitāte Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Jāsarēķina, cik stundu uzņēmuma darbinieks un viņa ģimenes veltījuši atpūtas nometnes un apkārtnes daiļumam. Dīvaini, ka, dibinot dārzkopības sabiedrības, atpūtas nometnes un vasarnīcu kooperatīvus, nav izstrādāti un realizēti speciāli dabas aizsardzības noteikumi. Vairākus mēnešus gadā 20— 70 km rādiusā ap Rīgu piepilsētas zaļajā zonā, kas līdzvērtīga rezervātam, uzturas vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku.

Viņu mītnes atrodas skaistākajās vietās— jūras, upju un ezeru krastos. Viņi tērē dabas veltes, smeļot no pārpilnības kausa. Tai pašā laikā neviens procents no kooperatīvu, sabiedrību, nometņu līdzekļiem netiek iztērēts dabas aizsardzībai! Aprēķināts, ka Piejūras dabas parka labiekārtošanai nepieciešami divi miljoni rubļu. Ne mazāk vajadzīgas arī darba rokas. Šai pasākumā mežkopjiem varētu palīdzēt atpūtnieki, kuri dzīvo parkā vai arī tā buferzonā. Meža draugiem nebūtu jābrauc simtiem kilometru, kā to dara vairāku Krievijas un Ukrainas pilsētu pārstāvji, lai vasarās pastrādātu Permas apgabala Ohanskas mežniecībā (skat. žurnālu «Ogoņok», 1981. gada 19. numuru!). Tur pilsētnieki par meža darbiem saņem samaksu. Darbarīkus mežniecība piešķir labprāt. Pietiek arī brīvā laika. Daudzi brauc uz mežniecību jau vairākas vasaras, jo Ohanskā pie stūres ir amatvīri, kas prot un grib organizēt. Varbūt līdzīgs pasākums iespējams arī Latvijā? Ja sākums būtu veiksmīgs, pienāktu kārta asfaltētiem autoceļiem un atspirdzinošu dzērienu kioskiem, kas nereti raksturo labiekārtotu dabas teritoriju. Bet vai Piejūras dabas parkam tie vajadzīgi? Manuprāt, ne vairāk kā zosij lietussargs vai kurmim saulessargs. Jūs mīlat dabu? Aizbrauciet līdz parka robežai un tālāk kājiņām. Līdz ar automašīnām atnāks benzīna tvans un eļļas traipi, parādīsies izbrauktas stigas, nerēķinot platības, ko izcirtīs, likumīgos ceļus būvējot. Ja mīlat dabu, nelielas ceļa grūtības iekveldēs mīlestību un veicinās ēstgribu. Slāpes veldzējot, derēs termoss ar tēju. Ja sākums būtu veiksmīgs . . . Bet mēs neesam tikuši līdz sākumam. Piejūras dabas parku plašāko Rīgas tuvumā nāksies vispirms nevis labiekārtot, bet glābt, uz laiku slēdzot vairākus katastrofāli nobradātus meža kvartālus, kur zem staigātāju papēžiem vaid kailās saknes. Spriedelējumi, ka daba aiz sētas atgādinot zvēru krātiņā, nav ņemami par pilnu. To liecina Jūrmalas pilsētas pieredze. Daba jāievieto nevis «krātiņā», bet «slimnīcā». Izteikšu «Silavas» speciālistu domas: ja situācija nemainīsies, nākošajos 10—15 gados Vecāķu—Kalngales mežus pilnīgi izbradās, t.i., iznīcinās. Atpūtnieki «palaidīs vaļā» klīstošās kāpas. Tas var gadīties. Savā laikā sabiedrība gan materiāli, gan morāli palīdzēja izveidot Gaujas nacionālo parku, un tas uzplauka līdzīgi ziedam Dzimtenes vainagā. Pienākusi kārta Piejūras dabas parkam, kas pašaizliedzīgi iet bojā, gādājot par rīdzinieku atpūtu un veselību.

KŪP DŪMI PIEJŪRAS PARKĀ

1986.04.01 Veselība

PLAUDIS, A.

* Latvija / 07.07.1986

Dzirnupe

Vairāk kā pusi no dabas parka aizņem piejūras meži, iekļaujot kā upes un ezerus, tā arī jūras piekrasti. Kamēr vienmēr jau izsenis šajā parkā interesējušas zvejas iespējas, citiem – to bagātīgie sauszemes resursi. Katrīnas II laikā izcirstie meži atstāja būtiskas sekas, „atdzīvinot” ceļojošās kāpas, savukārt zvejošanas intensitāte ir sekmējusi vairāku zivju sugu samazināšanos. Lai Vidzemes piekrastē saglabātu, reti sastopamus piejūras biotopus, mūsdienās ir izveidots dabas parks „Piejūra”, kura aizsardzībai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Garezeri

Trešais Garezers

Pirmais Garezers

Garezeri ir unikāli ģeoloģiskās izcelsmes ziņā, un tie ir vienīgie šādas izcelsmes ezeri Vidzemes jūrmalā. Savdabīgie jomas izcelsmes ezeri ir izstiepti 3,5 km garā teritorijā un ietver trīs šauru (180 – 220 m) ezeru virkni. To veido Ziemeļu Garezers, Vidus Garezers un Pulksteņezers.

Parka teritorijā esošajiem objektiem ir doti dažādi nosaukumi, kuri radušies laika gaitā un sevī slēpj dažādus stāstus, teikas un ticējumus. Kalngales tuvumā apskatāmi „Trīs draugi”, kas ir trīs kopā saaugušas priedes un atrodas netālu no dzelzceļa stacijas Kalngale. Savukārt tuvāk jūras piekrastei, netālu no Garciema Paraboliskās kāpas paveras skats uz Rožu kāpu un vislabāk to ir apskatīt vasarā, kad zied savvaļas rozes. Turpat blakus ieraudzīsit arī Dzīvības ieleju, kuras nosaukums tapis neparasto koku daudzveidības dēļ – priežu mežu ielenkumā ir attīstījusies neliela lapu koku ieleja, kur biežs viesis ir dziedātājputns.

Dabas aizsardzības pārvalde reģistrējusi daudzu retu piejūras biotopu. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.

Dabas aizsardzības pārvaldē ir reģistrēti 42 dabas parki Latvijas teritorijā, kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai.

=================================

Dzirnezers

Dzirnezers atrodas Gaujas labajā krastā, un to ar upi savieno Dzirnupe. Vidējais dziļums ir apmēram divi metri, bet maksimālais var sasniegt pat piecus metrus. Ezerā ir četras salas un viena pussala - Krievu sala, Sidrabiņsala, Grīnberga sala, Garā sala (pussala) un Vadoņa sala, saukta arī par Kārļa Ulmaņa salu, kas šādi nodēvēta pēc vienas no Valsts prezidenta apmeklējuma reizēm 1935.gadā. Uz Sidrabsaliņas ir iekārtota atpūtas vieta laivotājiem.

autors: Sergej T

Pulksteņezers

Pulksteņezers atrodas starpkāpu ieplakā un tā spoguļa laukuma platība ir 3,8ha, vidējais dziļums ir 2,4m, savukārt makslimālais dziļums 5m. Ezeram ir slīpi un lēzeni krasti, un tā pamatne ir dūņaina. Veģetācija ezerā ir nabadzīga, tomēr atsevišķas niedru un elodeju audzes ir redzamas.

Ummis

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Ummja ezera un tās apkārtnes pasargāšanai 1999.gadā izveidoja dabas liegumu, kuru 2006.gadā pārveidoja par dabas parka "Piejūra" dabas lieguma zonu. Tas kopumā aizņem 52 ha, un tā galvenā aizsargājamā vērtībā ir Ummis. Ezers ir 25ha liels un tā krasta līnijas garums ir 2,3km, savukārt vidējais dziļums 2,9m.

==============

Gaujas posmu, divus ezerus un jūras piekrasti nodod valdījumā Carnikavas pašvaldībai

Kāpa Garciemā

Carnikavas novada pašvaldības arhīvs
Valdība šodien atbalstīja ierosinājumu Carnikavas novada pašvaldībai valdījumā nodot divus ezerus un jūras piekrasti.
Ar valdības rīkojumu pašvaldībai tiks nodots pašvaldības administratīvajā teritorijā esošais Dzirnezers, Garezers, Gaujas posms un jūras piekrastes josla, vēsta LETA.
Carnikavas novada domei turpmāk būs tiesības izmantot šo publisko ūdeņu resursus, ūdens ekosistēmas un no tām tieši atkarīgās sauszemes ekosistēmas, zemi zem publiskajiem ūdeņiem, zemes dzīles, kā arī zemes dzīļu derīgās īpašības atļautiem un normatīvajos aktos noteiktajiem mērķiem. Tā varēs noslēgt līgumus ar trešajām personām par publisko ūdeņu un zem tiem esošās zemes nomu noteiktiem izmantošanas veidiem.
Pašvaldībai arī būs tiesības būvēt dažādas inženierbūves – plūdu aizsargdambjus, sūkņu stacijas, krasta nostiprinājumus, ja tas nepieciešams.
Lūgumu nodot Dzirnezeru, Garezeru, Gaujas upi un jūras piekrastes joslu tās valdījumā izteica pati Carnikavas novada pašvaldība, norādot, ka tas nepieciešams, lai nodrošinātu publisko ūdeņu pārvaldīšanu, sakopšanu un uzturēšanu, piesaistītu Eiropas Savienības struktūrfondu un citu ārējo finansējumu.
Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt publisko ūdeņu, tostarp jūras piekrastes joslas, ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un saglabāšanu. Tāpat tai ir pienākums nodrošināt publisko ūdeņu, tostarp jūras piekrastes joslas, ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un saglabāšanu.

01.04.2014
Autors Apriņķis.lv

===================

Īpaši aizsargājama auga dēļ peldsezona Ummja ezerā atsāksies augustā

Dabas aizsardzības pārvalde

Iestājoties vasarīgi siltam laikam, aizvien vairāk cilvēku dodas meklēt veldzi dažādās ūdenstilpēs. Tomēr, vairākas ūdenstilpes mūsu valstī ir ļoti īpašas – tās ir pēdējais patvērums retām un strauji izzūdošām dabas vērtībām. Tāpēc tajās jārēķinās ar dažiem ierobežojumiem. Viena no šādām dārgumu krātuvēm ir dabas parkā "Piejūra" Carnikavas novadā esošais Ummja ezers. Tas ir tikai viens no dažiem Latvijā vēl atlikušajiem oligotrofajiem jeb dzidra ūdens ezeriem, un tajā aug tikai šādos ezeros sastopams augs Dortmaņa lobēlija — vienīgā Latvijā sastopamā Lobēliju dzimtas suga, kas ir ļoti reta un tādēļ īpaši aizsargājama. Dabas aizsardzības pārvaldē (DPA) skaidro, ka pēdējo 100 gadu laikā ezeru aizaugšanas un ūdens piesārņošanas dēļ šis augs izzudis jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros.
Šī mazā, trauslā puķīte ir pielāgojusies dzīvei ūdenī. Tā sakņojas ezera dibenā pavisam nelielā dziļumā, tāpēc pārsvarā sastopama ezera piekrastē. Jūlijā tā paceļ virs ūdens 40–70 cm garu stublāju un zied ar baltiem ziediem, nobriedinot sēklas virs ūdens. Dortmana lobēlijas lielākais drauds ir ezera ūdens piesārņošana ar biogēniem (pamatā fosfora savienojumiem), un šo vielu pieplūde ūdenstilpēs pārsvarā notiek tieši lielā peldētāju skaita dēļ.
Dortmaņa lobēlija
Lai netraucētu šī trauslā un neparastā auga ziedēšanu, DPA atgādina, ka jau desmito gadu ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 204 "Dabas parka "Piejūra" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kuros noteikts aizliegums peldēties un atrasties ar laivu Ummja ezerā no 1. jūnija līdz 15. augustam.
Dabas aizsardzības pārvalde aicina šajā laikā Ummja ezera krastus izmantot tikai skaistai pastaigai, bet atpūtai uz ūdens un pie tā izvēlēties citu ūdenstilpi tuvākajā apkārtnē, piemēram, Lilastes ezeru, Dzirnezeru, Pulksteņezeru, Kadagas ezeru, Lielo un Mazo Baltezeru, Rīgas jūras līča pludmales un Gaujas krastus.
Dabas aizsardzības pārvaldes vides inspektori un pašvaldības darbinieki, uzraugot normatīvo aktu ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tāpat kā katru gadu, kontrolēs arī iepriekš minēto ierobežojumu ievērošanu Ummja ezera apkārtnē.

07.06.2016
Autors Apriņķis.lv

Kas redzams Piejūras parkā

Rīgas iedzīvotāji sensenis iecienījuši Vidzemes jūrmalu. Priežu sils, jaukas dabas ainavas, jūras gaiss sniedz patīkamu atpūtu. Šeit, territorijā starp Gauju un Rīgas jūras līča krastu, no Vecāķiem līdz Carnikavai ierīkots Piejūras dabas parks. Plašajā territorijā redzami dažādi kāpu veidojumi. Dabas parka izveides mērķis bija arī šo kāpu saglabāšana un aizsardzība.

Kāpa Piejūras parkā
Varens kā ansamblis ar nosaukumu Garciema kāpu amfiteātris ir 3,1 km garš loks vienu virsotni dēvē par Legzdiņu kalnu, un tā izslējusies 22 m virs jūras līmeņa. Te paceļas arī kalns, par kuru stāsta, ka, to sasniedzis, cilvēks kļūstot labāks. Tā ir gandrīz 29 metrus augstā Labošanas virsotne, augstākā vieta parka territorijā. Senāk virsotne noderējusi par orientieri zvejniekiem. Ziemā parka augstās, stāvās kāpas iecienījuši slēpotāji. Kāpu masīvam netālu no Carnikavas dots pat Slēpotāju kalna nosaukums. Bet vasarā kāpu ielokā var aplūkot jauko Mazlandziņas ezeru jeb Mežezeru. Netālu no Vecāķiem Vecdaugavas labajā krastā atrodas viļņveida kāpa. Tas ir 10 m augsts, kilometru garš smilšu valnis, kura vecums lēšams ap 200 gadu. Kāpas pakāje aug vītoli un kārkli, kas aizkavē smilšu piekļūšanu kāpai no jūras puses. Kāpu amfiteātrī paceļas arī Augstā vērotava un Ērgļu ligzdas kāpa - seni vēsturiski smilšu veidojumi. Viena no savdabīgākām un nozīmīgākām skatu vietām ir Rožu kāpa. Visā kāpas teritorijā aug savvaļas rozes, ļoti dekorātīvas no pavasara ziedēšanas līdz pat rudens un ziemas rotai. Arī šis augs veiksmīgi saista smiltis. Iecerēts izveidot 1,5 km garu Rožu taku. Ejot pa to, varēs aplūkot gan neparastās, rozēm apaugušās kāpas, gan arī īpatnējus kokus. Te aug Līkā priede - Vilkaču priede ar atkalinātām gaisa saknēm. Ar šādiem kokiem saistās ticējumi par vilkačiem. Ar plašu, gleznainu galotni saista Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs sasniedz 2,5 metrus, vecums - 260 gadus. Kalngales kāpās aug arī trīs kopā saaugušas priedes - Trīs draugi! Vēl te zaļo Cūku priede, Vētras priede. Uzsākta arī parastās īves ieaudzināšana. Ieplānots iekārtot autostāvvietas, tiltu pār Langas upi. Arī stendus ar paskaidrojošu tekstu.

Kas redzams Piejūras parkā

2005.05.21 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"

B. Lielmežas teksts