Muzikālie iespaidi VDR / Jumis <>

No Ligitas Ķikutes sarunas ar Normundu Vaici

1989.gada 3.martā mūsu saimniecības jauniešu koris „Jumis” atgriezās no ekskursijas pa Vācijas Demokrātisko Republiku. Divas nedēļas ilgais brauciens bija Mūzikas biedrības speciālbalva, kas „Jumim” piešķirta par mākslinieciski augstvērtīgāko izpildījumu jauniešu kamerkoru festivālā.

Ar kora diriģentu Normundu Vaici tikos dažas dienas pēc atgriešanās no tālā ceļa. Zinot, ka Normunds ir ārkārtīgi aizņemts cilvēks – kordiriģents, Konservatorijas students un, piedevām, kopš četriem mēnešiem – tētis, lūdzu viņu īsumā dalīties iespaidos par visnotaļ interesanto ekskursiju.

Pirmkārt, ne jau visi kora dalībnieki tika uz Vāciju, tikai 35 cilvēki. Tas nozīmē -  aktīvākie, dziedošākie, disciplinētākie, kas korī dzied no sirds, nevis tikai apmeklē mēģinājumus. Mums tas bija pirmais kopīgais brauciens uz tik ilgu laiku, un varu teikt, ka kolosāli satuvinājāmies sadzīviskos apstākļos, iepazinām cits citu reizēm gluži negaidītā plāksnē. Vispārējais noskaņojums – vienreizēja atraisītība. Gulēt gājā vēlu kā jau jauni ļaudis, cēlāmies agri, bet noskaņojums visiem bija labs, galvas skaidras un visam – humora piegarša.

Pirmā pilsētiņa, kur apstājāmies bija Drēzdene – akurāta, sakopta. Vispār vācu pilsētās ļoti jūtams vāciskais pedantisms, akurātība.

 

Šis taču nebija koncertbrauciens, vai tomēr?

Tā bija ekskursija pa ievērojamāko vācu komponistu piemiņas vietām. Bet dziedājām visās iespējamās vietās un gadījumos, tāpat vien – savam prieka. Piemēram, Erfurtes pareizticīgo katedrālē dziedājām savas tautasdziesmas. Kāda akustika! Es, starp citu, pēc pulksteņa pārbaudīju – skanēja vēl septiņas sekundes pēc tam, kad bijām beiguši dziedāt!

Nākošais pieturas punkts, kā jau minēju, bija Erfurte. Šeit bija kāds kuriozs moments – gide ieveda mūs mazā šaurā ieliņā, gar abām malām privātbodītes, un teica, ka mēs atrodoties uz tilta. Negribējām ticēt, kamēr paši nepārliecinājāmies.

Apmeklējām Ticīgās jaunatnes svētkus, sarīkojuma tēma – „Kristus manā dzīvē”. Turienes jaunieši šo tēmu uztver ļoti nopietni, katram ir sava apzināta attieksme pret reliģiju. Noskatījāmies dažnedažādus priekšnesumus, kuros jaunieši attēloja, kā kurš uztver Kristu, - pantomīma, dziesma, deja. Tas viss bija ļoti izjusti un patiesi, no sirds, bez mazākā salkanuma vai pliekanības.

Vai milzīgajā iespaidu pārpilnībā ir kaut kas tāds, kas Tevi, vēl šobrīd atceroties, izsauc smaidu?

Kā jau teicu, humora gaisotne mūs pavadīja pastāvīgi. Izstāstīšu vienu epizodi. Hallē, piemēram, gide aizveda mūs pie kādas mājas, uz kuras ir unikāli sienu gleznojumi – viss tik dabīgi un telpiski uzgleznots, ka, piemēram, īsto logu nevar atšķirt no zīmētajiem. Vienā attēlā bija redzami dažādu slāņu cilvēki izpriecās, piemēram, vesels bars dzērāju, kas izskatās kā dzīvi. Uzgleznotas durvis, pa tām iznākusi pusizģērbta meiča un diņģējas ar blakus stāvošu vīrieti. Viņi izskatījās tik īsti, ka kora puiši, velnu dzīdami, grabināja pa kabatām sīknaudu un stājās rindā aiz uzzīmētā kunga. Tās gan, protams, jauniešu nerātnības...

... tomēr Tu par tām stāsti ar smaidu. Vai bija arī sarūgtinājuma brīži?

Pirmkārt, gluži bērnišķīgas ilgas pēc mājām. Ne vienu vien vakaru bija skumji, izjūtot milzīgo attālumu, kas šķir no tām. Un vēl – būtu bijis daudz patīkamāk, ja mūsējiem nebūtu uznācis iepirkšanās bums.

Gan jau Tu pats arī kaut ko pārvedi...

Tikai kafijas automātu. Bet tas tad arī ir īsti vāciski kvalitatīvs.

Un kafiju, ko vārīt šajā automātā?

Es esmu optimists. Kafiju neatvedu.

Ernsta Tēlmana piemiņas vieta ( VDR  )

Tu minēji, ka ekskursija bija komponistu piemiņas vietām.

Hallē apmeklējām Georga Frīdriha Hendeļa muzejmāju. Iedomājies: mājai divi stāvi, daudz telpu, un, katrā ieejot, skan cita melodija. Katrai zālei attiecīgi piemērotas notis, fotogrāfijas. Es personīgi vispār jūsmoju par Hendeli, ceru ar mūsu kori iestudēt kaut ko no viņa darbiem.

Hendeli – ar pašdarbības kori? Tās taču ir ļoti smagas, sarežģītas kompozīcijas!

Uzskatu, ka mūsu kora mākslinieciskais līmenis to atļauj. Vācijā, piemēram, mūs klausoties, negribēja ticēt, ka neesam vis profesionāļi, bet gan pašdarbnieki, kas mūzikai veltī tikai divus vakarus nedēļā.

Berlīnē apmeklējām Vācu Nacionālo operu. Solīda, pastāvīga publika, vienreizējs orķestris. Un pēc šī operas apmeklējuma mums izraisījās īsta diskusiju vētra, un nebūt ne „patīk – nepatīk” līmenī. Mani, diriģentu, tas ļoti iepriecināja, ka koristi spēj spriest par mūziku kā profesionāļi. Jutos patiesi gandarīts.

Apmeklējām Gētes un Šillera muzejus, Veimārā – Lista muzeju. Redzējām Lista unikālo treniņinstrumentu – klaviatūru ar koka taustiņiem pirkstu vingrināšanai.

Vai koru mūzika arī Vācijā ir tādā pašā cieņā kā pie mums?

Profesionālu koru netrūkst, bet pašdarbība šajā jomā ir salīdzinoši vāji attīstīta.

Tātad šajā augstas kultūras zemē jums nenācās justies kā plebejiem?

Mēs nekādā ziņā tā nejutāmies, bet jāteic, ka attieksme pret mums bija visai piesardzīga – „atbraukuši no Krievijas”. Kad sākām dziedāt, tad, protams, attieksme mainījās.

pie Bernburgas pils ( VDR )

* Andreja Bindera fotogrāfijas; izmantots Ligitas Ķikutes  raksts "Muzikāli iespaidi VDR", kas bija publicēts  izdevumā "Ādažu ritmi" Nr..6.  (10.04.1989.) 

===