No Ligitas Ķikutes sarunas ar Normundu Vaici
1989.gada 3.martā mūsu saimniecības jauniešu koris „Jumis”
atgriezās no ekskursijas pa Vācijas Demokrātisko Republiku. Divas nedēļas
ilgais brauciens bija Mūzikas biedrības speciālbalva, kas „Jumim” piešķirta par
mākslinieciski augstvērtīgāko izpildījumu jauniešu kamerkoru festivālā.
Ar kora diriģentu Normundu Vaici tikos dažas dienas pēc atgriešanās no
tālā ceļa. Zinot, ka Normunds ir ārkārtīgi aizņemts cilvēks – kordiriģents,
Konservatorijas students un, piedevām, kopš četriem mēnešiem – tētis, lūdzu
viņu īsumā dalīties iespaidos par visnotaļ interesanto ekskursiju.
Pirmkārt, ne jau visi kora dalībnieki tika uz Vāciju, tikai 35 cilvēki.
Tas nozīmē - aktīvākie, dziedošākie,
disciplinētākie, kas korī dzied no sirds, nevis tikai apmeklē mēģinājumus. Mums
tas bija pirmais kopīgais brauciens uz tik ilgu laiku, un varu teikt, ka
kolosāli satuvinājāmies sadzīviskos apstākļos, iepazinām cits citu reizēm gluži
negaidītā plāksnē. Vispārējais noskaņojums – vienreizēja atraisītība. Gulēt
gājā vēlu kā jau jauni ļaudis, cēlāmies agri, bet noskaņojums visiem bija labs,
galvas skaidras un visam – humora piegarša.
Pirmā pilsētiņa, kur apstājāmies bija Drēzdene – akurāta, sakopta.
Vispār vācu pilsētās ļoti jūtams vāciskais pedantisms, akurātība.
Šis taču nebija
koncertbrauciens, vai tomēr?
Tā bija ekskursija pa ievērojamāko vācu komponistu piemiņas vietām. Bet
dziedājām visās iespējamās vietās un gadījumos, tāpat vien – savam prieka.
Piemēram, Erfurtes pareizticīgo katedrālē dziedājām savas tautasdziesmas. Kāda
akustika! Es, starp citu, pēc pulksteņa pārbaudīju – skanēja vēl septiņas
sekundes pēc tam, kad bijām beiguši dziedāt!
Nākošais pieturas punkts, kā jau minēju, bija Erfurte. Šeit bija kāds
kuriozs moments – gide ieveda mūs mazā šaurā ieliņā, gar abām malām
privātbodītes, un teica, ka mēs atrodoties uz tilta. Negribējām ticēt, kamēr
paši nepārliecinājāmies.
Apmeklējām Ticīgās jaunatnes svētkus, sarīkojuma tēma – „Kristus manā
dzīvē”. Turienes jaunieši šo tēmu uztver ļoti nopietni, katram ir sava apzināta
attieksme pret reliģiju. Noskatījāmies dažnedažādus priekšnesumus, kuros
jaunieši attēloja, kā kurš uztver Kristu, - pantomīma, dziesma, deja. Tas viss
bija ļoti izjusti un patiesi, no sirds, bez mazākā salkanuma vai pliekanības.
Vai milzīgajā iespaidu
pārpilnībā ir kaut kas tāds, kas Tevi, vēl šobrīd atceroties, izsauc smaidu?
Kā jau teicu, humora gaisotne mūs pavadīja pastāvīgi. Izstāstīšu vienu
epizodi. Hallē, piemēram, gide aizveda mūs pie kādas mājas, uz kuras ir unikāli
sienu gleznojumi – viss tik dabīgi un telpiski uzgleznots, ka, piemēram, īsto
logu nevar atšķirt no zīmētajiem. Vienā attēlā bija redzami dažādu slāņu
cilvēki izpriecās, piemēram, vesels bars dzērāju, kas izskatās kā dzīvi.
Uzgleznotas durvis, pa tām iznākusi pusizģērbta meiča un diņģējas ar blakus
stāvošu vīrieti. Viņi izskatījās tik īsti, ka kora puiši, velnu dzīdami,
grabināja pa kabatām sīknaudu un stājās rindā aiz uzzīmētā kunga. Tās gan,
protams, jauniešu nerātnības...
... tomēr Tu par tām
stāsti ar smaidu. Vai bija arī sarūgtinājuma brīži?
Pirmkārt, gluži bērnišķīgas ilgas pēc mājām. Ne vienu vien vakaru bija
skumji, izjūtot milzīgo attālumu, kas šķir no tām. Un vēl – būtu bijis daudz
patīkamāk, ja mūsējiem nebūtu uznācis iepirkšanās bums.
Gan jau Tu pats arī
kaut ko pārvedi...
Tikai kafijas automātu. Bet tas tad arī ir īsti vāciski kvalitatīvs.
Un kafiju, ko vārīt
šajā automātā?
Es esmu optimists. Kafiju neatvedu.
Ernsta Tēlmana piemiņas vieta ( VDR ) |
Tu minēji, ka ekskursija
bija komponistu piemiņas vietām.
Hallē apmeklējām Georga Frīdriha Hendeļa muzejmāju. Iedomājies: mājai
divi stāvi, daudz telpu, un, katrā ieejot, skan cita melodija. Katrai zālei
attiecīgi piemērotas notis, fotogrāfijas. Es personīgi vispār jūsmoju par
Hendeli, ceru ar mūsu kori iestudēt kaut ko no viņa darbiem.
Hendeli – ar
pašdarbības kori? Tās taču ir ļoti smagas, sarežģītas kompozīcijas!
Uzskatu, ka mūsu kora mākslinieciskais līmenis to atļauj. Vācijā,
piemēram, mūs klausoties, negribēja ticēt, ka neesam vis profesionāļi, bet gan
pašdarbnieki, kas mūzikai veltī tikai divus vakarus nedēļā.
Berlīnē apmeklējām Vācu Nacionālo operu. Solīda, pastāvīga publika,
vienreizējs orķestris. Un pēc šī operas apmeklējuma mums izraisījās īsta
diskusiju vētra, un nebūt ne „patīk – nepatīk” līmenī. Mani, diriģentu, tas
ļoti iepriecināja, ka koristi spēj spriest par mūziku kā profesionāļi. Jutos
patiesi gandarīts.
Apmeklējām Gētes un Šillera muzejus, Veimārā – Lista muzeju. Redzējām
Lista unikālo treniņinstrumentu – klaviatūru ar koka taustiņiem pirkstu
vingrināšanai.
pie Bernburgas pils ( VDR )
* Andreja Bindera fotogrāfijas; izmantots Ligitas Ķikutes raksts "Muzikāli iespaidi VDR", kas bija publicēts izdevumā "Ādažu ritmi" Nr..6. (10.04.1989.)
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru