Imants Magone svin 50; 60 *

Tautas skatuves māksliniekam Imantam Magonem - 50 / Koncerts Operā

* Darba Balss / 06.05.1986 

 

🎀 🎀 🎀

Ko var daži, vajag varēt visiem
POPULĀRS CILVĒKS
Antra Krastiņa speciāli Dienai

Pēc tikko nodancotajiem Tautas deju ansambļa Liesma 50 darbības gadu jubilejas koncertiem maestro Imants Magone tieši 18.aprīlī kļuva tikai desmit gadus vecāks par Liesmu. Pirmo nodejoto tautas deju atceros kā šodien tas bija Ačkups. Pārī ar māsu. Vēlāk vecākā māsa mani ierāva kultūras dzīves murskulī—paspēju būt arī aktieris. Tad pārmetos uz balles dejām, divas nedēļas pa astoņām stundām un paralēli vēl strādāju. 

Bija smagi, bet ļoti centos. Cits nekas neatlika, jo tēvs pamazām nodzērās, stāsta Imants Magone. Kad Cēsu dejotāji koncertēja Rīgā, Imantu kā staltāko no visiem puišiem uzaicināja dejot Dailē. Viņš katru dienu mēroja ceļu no Cēsīm uz Rīgu, jo Cēsīs vēl bija jābeidz skola. «Pēc eksāmeniem apdomāju nākotni, pametu Daili un iestājos juristos, dancoju universitātes ansamblī. Pēc tam Helēna Tangijeva-Birzniece piedāvāja dejot Operas un baleta teātrī. Citi, lai dejotu uz šīs skatuves, mācījās deviņus gadus, bet es tā vienkārši uzreiz. Tangijeva-Birzniece teica uz taviem pleciem dejotāja var justies kā gultā! Tas izskanēja kā neapšaubāms lēmums.» Imants saspringto ritmu mēģinājumi, mācības būtu izturējis, bet to neizturēja pasniedzējs Kalniņš. Viņš nemīlējis sprigano dejotāju, licis nesekmīgas atzīmes un teicis kamēr dejosi, labākas nedabūsi! Tā 5. kursā Imants studijas pārtrauca. «Vairāk gan uz šo soli pamudināja ģimenes apstākļi bija jāstrādā. Vēl mēģināju izmācīties par kora diriģentu, bet —nekā! Brīdi mocījos ar mazvērtības kompleksu re, nesanāca no manis ne diriģents, ne jurists... Acīmredzot tam tā bija jānotiek, lai nokļūtu savā īstajā vietā Liesmā, kuru vadu no 1961. gada,» atzīst maestro. No tā laika Imanta moto ir: ko var daži, vajag varēt visiem. Pirmie koncerti Rīgā bija satraukuma pilni, tad sekoja koncerti Maskavā. «Maskavas laikā», pa Kremli dzīvojoties, Latvijas kompartijas līderi ansambļa uzturēšanai naudu neliedza. «Nauda gan tika dota «strādnieku deju» tērpiem, bet šo kostīmu atsvaidzināšanai nopirkām jaunus lakatiņus un vēl šādus tādus lētus niekus. Par ietaupīto naudu nopirkām Bārtas un daudzus citus kostīmus. Tāpēc Liesmai tagad ir bagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei!» Kā Liesmas «ziedu laikus» viņš atceras kopīgo darbu ar Raimondu Paulu — Liesma dejoja Māsu Keriju, Paula kinomūziku. «Ar Paulu strādāt bija grūti. Viņam ir smags raksturs, un arī manējais nav no vieglajiem, bet man mūsu rīvēšanās tīri labi patika,» smaidot atceras Imants Magone. Vēlāk, Ādažos vadot ansambli Sprigulītis, viņam sava rakstura dēļ iznāca saķerties ar Albertu Kaulu. Kauls viņu lamājis un sviedis laukā no kabineta, bet Imants nekustējis ne no vietas un savu panācis — Sprigulītis turpināja spriguļot Imantam Magonem vienmēr bijušas augstas prasības gan pret sevi, gan dejotājiem. «Man nav iznācis laika slimot, jo tādu vaļību nekad neesmu varējis atļauties. 

To prasu arī no visiem dejotājiem. Liesma ir lielisks kolektīvs, šajā ziņā esmu sasniedzis kalngalus, bet—vai tādus var sasniegt mākslā? Nezinu, kam jānotiek, lai dejotājiem pateiktu nu ir gana labi. Arī pēc pirmā jubilejas koncerta viņi «dabūja pa kaklu», bet pēc otrā gan pateicu labi... Ne uz vienu nemāku turēt ļaunu prātu. Ja sakliedzu uz dejotājiem, tad nevaru mierīgi aizmigt un vai tūliņ esmu gatavs iet atpakaļ pie viņiem salīgt mieru.» Magones māju Garciemā zina parādīt visi ciemata iedzīvotāji, jo tik skaistu un koptu dārzu nākas redzēt reti. Izrādās, maestro mīļākie ziedi ir gerberas, lilijas un ceriņi.  

Liesmas jubilejas svinībās dejotāji viņam uzdāvinājuši lielu šūpuļkrēslu un ceriņu klēpi. Imantam Magonem patīk rīta stundas—lai arī gulēt visbiežāk aiziet vēlu, jau sešos viņš ir piecēlies. «Mani mulsina bailīga balss telefonā desmitos no rīta vai jūs jau esat pamodies? Nogulēts laiks ir zaudēts, to nedrīkstu atļauties. Un kad esmu mājās, manā mājā deg svece. Ja tā nav aizdegta, jūtos neomulīgi.» Imantam Magonem visu mūžu apkārt dancojušas neskaitāmas jaunas un skaistas meitenes, bet sievu viņš tā arī nav apņēmis. «Kad biju jauns un samīlējies, nebija naudas ģimenes uzturēšanai studējot nācās gavēt nedēļām ilgi. 

Vēlāk visu laiku un naudu paņēma darbs. Neesmu jau vienīgais darba apsēstais arī daudzi mani kolēģi nepaguva apprecēties. Pusi mūža esmu pavadījis Skapī. Man patika nakts dzīve un, kaut arī ne vienu vien mašīnu Skapī esmu atstājis, neko nenožēloju. Kad dejoju, tad gan neņēmu ne mutē, bet citādi—man patīk savu reizi iedzert Bet dikti nepatīk noskatīties, kā citi piedzeras. Vienīgais, kas kremt joprojām,— ka atņēma, aizliedza lietot Tautas mākslinieka nosaukumu. Es to nopelnīju godīgi, un tāpēc sāp sirds. Paldies, ka Diena mani vismaz jubilejā atcerējās. Visu laiku valdīja tāds klusums, ka vārdu bilst bija bail.»
Liesmai ir visbagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo - kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei, saka Imants Magone.  

Ko var daži, vajag varēt visiem

1996.04.19 Diena Antra Krastiņa

Imants Magone

BĀZELE – RĪGA-MASKAVA

1985.07.12 Rīgas Balss Čikste, B.

🎀 🎀 🎀

 

Dzimis 1936.gada 18.aprīlī Balvu pagasta Taureskalnā deviņu bērnu ģimenē. Balvu 1.vidusskolā beidzis astoņas klases, tad mācības turpināja Cēsu 1.vidusskolā, jo ģimene 1953.gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu. Kā savu pirmo deju skolotāju min Alīdu Pušpuri no Balviem, bet pa īstam nodoties dejai Imants sāka Cēsīs. Toreiz māsa strādāja par Cēsu rajona kultūras nama direktori, un, dzīvodams pie viņas, Imants drīz vien kļuva par jauniešu deju kolektīva dalībnieku. Mildas Letiņas vadībā tur tika nodejoti visi vidusskolas gadi. Tad nāca liktenīgais koncerts Rīgā, kurā pārējo cēsnieku pulkā tika pamanīts dejotāju pāris - Imants Magone ar partneri Valdu Freimūti. Viņus uzaicināja dejot Valsts deju ansamblī "Sakta". Pēc vidusskolas beigšanas Imants iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un dejoja universitātes deju ansamblī "Dancis" un Nacionālās operas baleta trupā. 1958.gadā sāka vadīt Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu. Kad bērni pārauga pionieru vecumu, ar visu bijušo kolektīvu pārgāja strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kas uzskatāms par tautas deju ansambļa "Liesma" sākumu 1961.gadā. 1964.gadā ansamblis iegūst Tautas deju ansambļa Goda nosaukumu. Te I.Magone izveidoja arī bērnu tautas deju ansambli "Dzirkstelīte", ko vadīja līdz 1993.gadam.

1992.gadā Imants Magone nodibināja savu privāto Tautas deju un mūzikas klubu "Liesma", kurā dzied, dejo un spēlē 9 amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk kā 600 dalībnieku.

Imants Magone bija tas cilvēks, kas Balvu rajona deju kolektīviem palīdzēja gatavoties Dziesmu un deju svētkiem, uzņēmās rajona deju svētku virsvadītāja pienākumus. Kopā ar Latgales novada dejotājiem Balvos tika nosvinēts I.Magones 60 gadu jubilejas koncerts 1996.gadā.

Imants Magone bijis piecu Deju svētku virsvadītājs (1980., 1990., 1993., 1998.,2003.) un Deju svētku goda virsvadītājs 2008.gadā.

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, daudzu starptautisku atzinību laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, KKF mūža stipendiāts. Ilona Brūvere ir izveidojusi portretfilmu "Horeogrāfs Imants Magone".

Dziesmu un deju svētku virsvadītāja, deju ansambļa "Liesma" ilggadējā vadītāja Imanta Magones audzēkņi un citi ziedotāji Meža kapos uzstādījuši pieminekli savam aizsaulē aizgājušajam deju pedagogam. Skulptūra veidota no pamatīga akmens, ko tās autors tēlnieks Pauls Jaunzems uzskata par personību - ar savu dvēseli, enerģētiku un dzīvesstāstu.

Imants Magone mira 72 gadu vecumā, 2008. gadā.

 

 

Horeogrāfs Imants Magone  /2002/

-

Sprigulītis Anglijā / 1990.gada augusts *

 Svētdiena, 26. augusts

sākās ar dievkalpojumu māc. J. Jurģa un prāv. Dr. P. Cirša vadībā. Pēcpusdiena piederēja Londonas dejotājiem - tautas dejām, dziesmām, mūzikai Dr. Viktora Griguļa vadībā. Londoniešu sastāvā bija ap 50 dalībnieku, un sniegums tuvojās daudzinātās Saules jostas līmenim. Negaidītu papildinājumu deva Ādažu tautas deju kopa Sprigulītis. Zināmā mērā pievīla Ievas Akurāteres koncerts vakarā, jo māksliniece klausītāju iztēlē bija palikusi kā kāda dīva iepriekšējā patriotiskā sniegumā pie Brīvības pieminekļa Rīgā, ļaužu tūkstošu apbrīnota. 

  

* Austrālijas Latvietis / 28.09.1990  

💢💢💢💢💢

Ligitas Ķikutes saruna ar Imantu Magoni un Aleksandru Bleikšu

Apmēram seštūkstoš kilometru – ja rēķina nobraukto ceļu. Un vēl krietni vairāk, ja pieskaita attālumu starp divām būtiski atšķirīgām valstīm, mentalitātēm, politiskajām un ekonomiskajām sistēmām. Toties dabas dotās robeža – Lamanšs, kas šķir Britu salas no Eiropas kontinenta, pārvarama četrās stundās – ar prāmi. Pareizāk sakot, ar peldošu kvartālu, kurā var pat apmaldīties: disko, video, dansingi, restorāni, ... Un kur vēl pasažieri – gan ar personiskajām automašīnām, gan ar tūristu autobusiem... Vienīgā bēda, ka līdz šim prāmim pagrūti nokļūt, pirms tam jāšķērso četras valstis: Lietuva, Polija, Vācija un Beļģija. Protams, tajā gadījumā, ja no Latvijas izbrauc ar autobusu – tā, kā to šovasar darīja mūsu slavenie ceļotāji, Tautas deju ansamblis „Sprigulītis”.

Kolektīva vadītājs, LPSR Tautas skatuves mākslinieks Imants Magone:

Es noteikti pastāvēju uz to, ka jābrauc ar autobusu. Tā bija mūsu neatkarība, gabaliņš no mājām. Šis brauciens tika plānots pasen: jau ap gadu miju saņēmām uzaicinājumu piedalīties starptautiskajā folkloras festivālā Klīvlendā. Esam ļoti pateicīgi agrofirmai: pirmo reizi braucām uz svešu zemi ar savu valūtu kabatā, par to bija parūpējusies agrofirmas vadība. Paldies arī par dāsni sarūpēto ceļamaizi, kas ļāva taupīt valūtu: katram taču gribas kaut ko pārvest no tālā ceļa, bet, piemēram, Vācijā vienas pusdienas maksā tikpat, cik labu kurpju pāris.

Kādas atšķirības varēja vērot, tik īsā laika sprīdī šķērsojot četru valstu robežas?

Līdz  Rietumvācijai braucām, pēc mūsu priekšstatiem, normālos apstākļos, tas ir, bez ērti pieejama servisa, bez iespējas nomazgāties atpūtas vietās. Kontrasts sākās aiz kritušā „dzelzs priekškara”. Bijušās Rietumvācijas teritoriju un Beļģiju šķērsojām jau tajā komforta atmosfērā, ko mūsu tūristi iepazīst, diemžēl tikai aiz sociālistisko valstu robežām. Pāris stundu atpūtāmies Hanoverā, tad izmetām nelielu loku pa Ķelni, apskatījām slaveno Ķelnes katedrāli. Pēc tam no Ostendas (Beļģijā) braucām pāri Lamanšam  uz Angliju.

 

„Kreisās puses satiksmes” zeme... Cik daudz galvassāpju jums sagādāja šī atšķirība?

Aleksandrs Bleikšs, grupas vadītājs, agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks:

Pirmajā mirklī tas likās neparasti, nepareizi, ačgārni. Mūs gan sagaidīja Londonas latviešu tautas deju kopas vadītāja dzīvesbiedre, kura palīdzēja pārvarēt pirmās grūtības. Jāpiebilst gan, ka arī mūsu šoferi Imants Vīgants un Ojārs Balodis bija malači, godam izveda mūsu „Ikarusu” garajā un grūtajā ceļā.

Runājot par kreisās puses satiksmi, jāteic, ka grūti bija ne tikai šoferiem. Nav viegli arī nepieradušam gājējam šķērsot ielu citādā secībā, nekā pierasts pie mums. Jāteic gan, ka satiksmes noteikumi Anglijā lielā mērā balstās uz savstarpēju pieklājību.

 

I.Magone:

Divas dienas, ko pavadījām Londonā, dzīvojām Londonas latviešu tautas deju kopas dalībnieku ģimenēs. Tas bija laiks, ko pavadījām pēc saviem ieskatiem – gan kopīgās, gan individuālās ekskursijās, gan pulcējāmies kopā Daugavas Vanagu namā, kur notika arī kopmēģinājumi ar Londonas dejotājiem.

Ko darījāt, piemēram, Jūs šajās brīvajās dienās?

Pirmajā dienā laistīju dārzu. Mājas saimnieks, pie kura dzīvoju, palūdza apliet puķes, bet es aizrāvos: bija pieturējies ilgstošs sausums, viss zaļums bija panīcis, tad nu es pacentos ... Izrādās, par savu centību es būtu pelnījis sodu: Londonā tajā laikā bija dzeramā ūdens trūkums, sakarā ar sauso laiku ūdens patēriņš bija limitēts. Paldies dievam, viss beidzās laimīgi, mani nepieķēra. Vispār tās bija divas kolosāli brīvas dienas: saimnieki, darbā aizejot, atstāj mājas atslēgas, un dzīvo, kā zini.

 

Vai Anglijā var sastapt daudz latviešu?

Londonā vien dzīvo aptuveni septiņdesmit tūkstoši. Daudzi runā par atgriešanos dzimtenē, krāj ceļanaudu. Jo sevišķi pēc Dziesmu svētkiem izvējojies daudz kas no iepriekšējo gadu neziņas: kā viņi tur, Latvijā, dzīvo ... Pēc Klīvlendas festivāla noslēguma piedalījāmies latviešu kultūras svētkos „Straumēnos” (tā ir paliela muiža, latviešu kultūras centrs), kur satapām arī mūsu māksliniekus – Ievu Akurāteri un Dailes teātra aktieru grupu. Sniedzām koncertu kopā ar Londonas dejotājiem.

Kā saskanēja dejas soļi?

Nu šoreiz mēs krietni piekāpāmies saimnieku stilam. Toties pirms tam Dziesmu svētkos mēs viņus izdancinājām pa mūsu vīzei...

Mēs vēl ne ar vārdu neesam pieminējuši jūsu brauciena galveno mērķi – piedalīšanos folkloras festivālā...

Tas ir jau trīspadsmitais pēc kārtas. Šādi festivāli Klīvlendā tiek rīkoti ik pēc diviem gadiem, un tajos piedalās kolektīvi no dažādām pasaules malām. Gan mēs, gan lietuviešu deju kolektīvs „Rasa” turējāmies ap 4.-6. vietu. 

 

Vai „Sprigulītim” pietrūka pulvera pirmajam trijniekam?

Nē. Tikai kritēriji, pēc kuriem tika vērtēti konkursu dalībnieki, mums nebija ne saprotami, ne pieņemami. Piemēram, mūsu lauku kapela, kura ieguva nedalītu publikas atzinību, pie godalgas netika tādēļ, ka žūrijai likās – viņi atskaņojot komponētu mūziku, nevis tautasdziesmas. Tas pats bija ar dejotājiem: mūsu dejas soļi tika atzīti par pārāk baletiskiem, sinhroniem, ornamentāliem. Radās iespaids, ka par atbilstošu konkursa noteikumiem tiek uzskatīta pirmatnēja tautas dejas soļu improvizācija bez jebkādas horeogrāfijas.

A.Bleikšs:

Skumji, bet fakts: acīmredzot nevienam no komisijas locekļiem nebija priekšstata par baltiešu folkloru, deju, dziesmu. Mums tika piesūtīti festivāla konkursu noteikumi, un mēs pie tiem pieturējāmies punktīgi, bet par festivāla vērtētājiem to nevarēja teikt. Toties publikai „Sprigulīša” priekšnesumi ļoti patika, un tas ir gandarījums.

Jums, Bleikša kungs, bija iespēja vērot „Sprigulīša” uzstāšanos kā skatītājam, salīdzināt to ar citu kolektīvu priekšnesumiem. Kā izskatījās mūsu „Sprigulītis” uz citu valstu dejotāju fona?

Man, skatītājam, mūsu dejotāju mākslinieciskais līmenis likās salīdzinoši augstāks par kopējo.

I.Magone:

Zināt, ko es uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu šajā braucienā? Ne jau iegūto festivāla diplomu, bet gan to, ka mūsu sarkan-balt-sarkanais karogs festivālā plīvoja kopā ar citu brīvu valstu karogiem (arī Lietuvas). Mēs nebijām „dejotāji no Padomju Savienības”, kā tas būtu bijis vēl pirms nedaudz gadiem. Mēs bijām Latvijas deju kolektīvs, un neviens izbrīnā neraustīja plecus,  sak’, kas tie latvieši tādi ir. Pasaule sāk atpazīt Baltijas valstis, un tas ir liels gandarījums.

Tas, ka „Sprigulītis” netika līdz godalgotai vietai, mani nesarūgtina. Pasaulē ir izsenis izstrādāta konkursu sistēma – piemēram, daiļslidošanā jau pirms priekšnesuma ir zināms, uz ko var pretendēt tās vai citas valsts pārstāvji, ir jau sadalītas kategorijas, un nepieciešams patiesi briljants priekšnesums, lai izsistos augstākā kategorijā nekā tā, kurā tu esi iepriekš iedalīts. Tāpat bija šajā festivālā. Kurš gan zināja, ko spēj latviešu dejotāji, ja neviens latviešu kolektīvs agrāk šādos konkursos nav piedalījies?

 

Patiesi, pēdējā laikā pasaule saņem arvien vairāk informācijas par Baltijas valstīm. Cik objektīva, jūsuprāt, ir šī informācija?

A.Bleikšs:

Kā kuro reizi. Ir daudz tāda, ko sveštautieši nevar vai negrib saprast. Bez tam, mēs jau nebijām pirmie latvieši, kas viesojas Anglijā. Piemēram, tās angļu ģimenes, pie kurām mitinājāmies festivāla laikā, pastāvīgi uzņem pie sevis viesus no citām zemēm, arī latviešus. Katrs jau pasniedz to informācijas drusciņu tādā aspektā, kā viņš saskata. Bet, ja runājam par turienes latviešiem, viņiem Latvija ir palikusi nemainīgi idealizēta kopš 1940. gada. Viņiem grūti pieņemama tā latviešu valoda, kādā runājam mēs, Latvijā dzīvojošie, viņiem pasveša mūsu šodienas mentalitāte. Lai gan, no otras puses, daudzi trimdas latvieši, it sevišķi jaunieši, dzīvo ar domu par atgriešanos dzimtenē. Daudzi, piemēram, studē Oksfordas vai Kenbridžas universitātēs ar domu, ka pēc izglītības iegūšanas brauks strādāt uz Latviju. Tomēr jāteic, ka kopumā iespaids par Latviju no malas vēl ir stipri tāls no realitātes.

Kā sapratāties ar saviem angļu saimniekiem, pie kuriem dzīvojāt?

Es gan ar angļu valodu esmu „uz jūs”, bet Imants to pārvalda, kopīgiem spēkiem sapratāmies. Dejotājiem gāja vieglāk, daudziem jau ir savas valodas iemaņas, daudz devis pērnā gada brauciens uz Ameriku. Šodien man ir žēl, ka savā jaunībā netiku sadraudzējies ar valodām, vāciski saprotu, bet tas arī viss. Tagad, kad pieejamas tik daudzas un dažādas iespējas mācīties svešvalodas, gribu jo silti ieteikt visiem, it sevišķi jauniešiem: mācieties valodas! Ai, kā tās dzīvē noder!

Vai divas nedēļas nebija pārāk īss laiks, lai gūtu kaut cik pareizu priekšstatu par zemi, kurā bijāt pirmo reizi?

Pašā laikā. Godīgi sakot, gribējās uz mājām – nezinu, kā bija citiem, bet par sevi varu teikt, ka iespaidu pārbagātība notrulina uztveri. Tikām jau gan daudz redzējuši.

Vai bija arī kaut kas tāds, kas nepatika?

Mēs dažkārt šausmināmies par Līvānu māju puduriem, kas izkropļo Latvijas ainavas. Anglijā līdzīga tipa mājas ir nevis puduriem, bet veseliem ciematiem, vienādas līdz pēdējam sīkumam, līdz pat durvju kliņķim. Tik perfekta vienādība ir nomācoša.

Vai Jums, grupas vadītājam, bija daudz problēmu?

Nebūt ne. Šajā braucienā patiesi valdīja vienprātība un disciplīna. Ādažnieki savu firmu godam turēja. Protams, nevar nepieminēt saimnieku organizatorisko precizitāti. Visa mūsu dienas kārtība ar precizitāti līdz minūtei mūsu saimniekiem bija zināma un viņi godprātīgi rūpējās par to, lai mēs katrā konkrētā brīdī atrastos tieši tur, kur mums jāatrodas pēc paredzētās programmas. Kāda tur vairs grupas vadītājam bēda ... .

***

 

Festivāla laikā mūsu ceļotājiem bija vēl viena interesanta tikšanās. Par to vislabāk varētu pastāstīt „Sprigulīša” dalībnieks Normunds Breidaks. Diemžēl laika trūkuma dēļ viņš nevarēja piedalīties mūsu sarunā. Proti, dejotāju delegācijas tika aicinātas uz pieņemšanu mērijā (starp citu, turienes mērs ir dāma). Katrai delegācijai atvēlētas 15 – 20 minūtes, bet tikšanās ar ādažniekiem ievilkās divas stundas. Kā gan citādi, jo izrādījās, ka tiekas divi mēri, pie tam mūsējais  - dejojošs! Varbūt „dejojošais mērs” Normunds būtu varējis sīkāk pastāstīt par šo tikšanos. Piemēram, par to, ka viņš sēdēja Anglijas karalienes krēslā ... Bet nenožēlosim nenotikušo sarunu. Kāpēc gan nevarētu gadīties, ka nākamajā „Sprigulīša” ārzemju turnejā tiksies, divi lordi un mūsējam atliks laika pastāstīt par šo tikšanos sīkāk? ...

* Ligita Ķikute  „Cik tālu līdz Anglijai?” / Ādažu ritmi / 25.09.1990.

-

Imants Magone un TDA "Sprigulītis" *

TDA  "Sprigulītis"  pie kultūras nama - 1987/1988.gads

TDA "Sprigulītis" dejotāji sagaidot ārzemju viesus.

Esmu dzimis 1936.gada 18.aprīlī Balvu rajona Taureskalnā daudzbērnu ģimenē. Ģimenē mēs bijām deviņi bērni. Balvos beidzu 1.vidusskolā 8 klases. Kad māte ar bērniem 1953.gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu, turpināju mācības Cēsu 1.vidusskolā, ko beidzu 1955.gadā.
1955.gada septembrī iestājos Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, pabeidzu pilnus četrus kursus, taču trūcīgo ģimenes apstākļu dēļ biju spiests strādāt, lai palīdzētu uzturēt mazākos brāļus un māsas, tādēļ studijas pārtraucu. Zināju, ka savu dzīvi veltīšu kultūrai un mākslai 

 

Imants Magone
( 18.04.1936.-21.08.2008.) 
 ilggadīgs TDA "Sprigulītis"
mākslinieciskais vadītājs

 

 

 

Imants Magone starp 1998.gada Republikas Dziesmu un deju svētku dalībniekiem Mežaparkā.

Dejas mākslu apguvu Balvos pie skolotājas A.Pušpures un Cēsīs pie M.Letiņas. Studiju laikā dejoju tautas deju ansamblī Dancis pie Harija Sūnas (1955.-1958.), Latvijas Nacionālās operas baleta trupā (1958.-1959.), vadīju Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu (1958. -1961.). Kad bērni pārauga pionieru vecumu, ar visu bijušo pionieru kolektīvu pārgāju strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kas uzskatāms par tautas deju ansambļa Liesma sākumu 1961.gadā, un to vadu vēl šodien. Poligrāfiķos izveidoju bērnu tautas deju ansambli Dzirkstelīte, ko vadīju līdz 1993.gadam. Rīgas rajona kolhozā Ādaži 1973.gadā izveidoju tautas deju ansambli Sprigulītis, kuru vadīju 17 gadus. 

1996.gada aprīlī 60 gadu jubilejas koncertā Imantu Magoni Latvijas Nacionālajā operā sveic Latvijas Republikas prezidents Guntis Ulmanis un komponists Raimnds Pauls

Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, 1992.gadā, izjūkot Poligrafiķu kultūras namam, nodibināju savu privāto Tautas deju un mūzikas klubu Liesma, kurā pašlaik dzied, dejo un spēlē 9 amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk kā 600 dalībnieku. Šajā laikā esam kapitāli izremontējuši izpostītās bērnu dārza telpas Rīgā, Brīvības ielā 70, jo no telpām Poligrāfiķos bija jāaiziet mūsdienās tik prozaiskā iemesla dēļ - māja tika pārdota (tajā pašlaik ierīkots tirdzniecības centrs).

Aleksandrs Bleikšs sveic Imantu Magoni

Mani kā cilvēku uztrauc nihilistiskā attieksme pret tautas mākslas amatieru kolektīviem, kas sevišķi izteikta pēdējos gados. Rodas iespaids, ka Latvijas republikai nav liela vajadzība, lai bērni, jaunieši un vecākā paaudze lietderīgi pavadītu savu brīvo laiku.
Ar savu darbu, uzturot klubu Liesma, gribu pierādīt, ka tās ir labākās Latvijas ģimenes, kuras rūpējas par savu bērnu izglītošanu, maksājot arī par dejošanu, dziedāšanu un spēlēšanu.

Dzīves laikā esmu bijis četru Deju svētku virsvadītājs (1980., 1990., 1993., 1998.). Visa mana dzīve ir veltīta latviešu kultūras un mākslas apguvei un tālākai nodošanai visām paaudzēm. Esmu juties mazliet neērti un tomēr patiesi gandarīts, lasot par sevi Dziesmu un deju svētku katalogā (1998.) sekojošus vārdus: Imanta Magones dejiskā fantāzija allaž atnākusi kā devītais vilnis, aptverot visu aktuālo dejas dzīvē un nereti paredzot to, ko deju grīda, skatuve, estrāde prasīs rīt.
Par nopelniem Latvijas labā 1998.gadā man tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera nosaukums.

* izmantots I.Magones raksts par sevi / 2002.gads

TDA "Sprigulītis" ASV

 

«Liesma» veda «Sprigulīti»

Ar plašu un daudzpusīgu programmu vecā gada nogalē 21. decembrī Saldus rajona kultūras namā viesosies Latvijas PSR Nopelniem bagātais kolektīvs Tautas deju ansamblis «Liesma» un tā jaunākais brālis, Tautas deju ansamblis «Sprigulītis». Abus kolektīvus vada Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone. «Liesmu» saldenieki pazīst jau 12 gadus. Visu šo laiku tā regulāri dejojusi Saldū gan solo koncertos, gan kopā ar vecāko māsu, Tautas deju ansambli «Kursa». Pēdējos trīs gados Saldus skatītāji «Liesmu» nav redzējuši. Pa šo laiku tā izaugusi vēl spēcīgāka, par ko liecina 1973. gadā iegūtā zelta medaja un laureāta nosaukums X Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Berlīnē, I vieta republikas Tautas deju ansambļu skatē 1975. gada pavasarī. «Liesmas» vokālajam ansamblim pieder II vieta republikas vokālo ansambļu skatē, bet instrumentālais ansamblis ir Vissavienības Centrālās televīzijas tautas mākslas skates uzvarētājs. Pirms dažiem mēnešiem «Liesma» atgriezusies no kārtējā koncertbrauciena pa Vācijas Demokrātisko Republiku. «Liesmas» jaunākais brālis, Tautas deju ansamblis «Sprigulītis» darbojas Rīgas rajona kolhozā «Ādaži». Kopš 1973. gada, kad to sāka vadīt Imants Magone, kolektīvs strauji audzis, ieguvis pirmās vietas ne tikai Rīgas rajonā, bet 1975. gada vasarā arī Valmieras zonā, sacenšoties ar četru republikas rajonu spēcīgākajiem deju kolektīviem. Par šī kolektīva izaugsmi liecina augustā piešķirtais Tautas deju ansambļa goda nosaukums. Koncertā Saldū abi ansambli skatītāju vērtējumam nodos plašu un daudzpusīgu programmu ar 24 dejām. Muzikālo pavadījumu sniegs vokālais ansamblis D.Kaktiņa vadībā un instrumentālais ansamblis N. Stengrēvica vadībā. 

«Liesma» veda «Sprigulīti» 1975.12.20 Padomju Zeme (Saldus) Strazdiņa, I. 🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹 Sprigulītis uz Operas skatuves 1977.01.20 Darba Balss (Rīgas rajons) Pavasara, L. 👣👣👣👣 Tautas deju ansamblis "Sprigulītis" Polijas Tautas Republikā Ščecinas vojevodistē  Latvijas delegācijas sastāvā. * kadri no kinožurnāla "Padomju Latvija"Nr.3 ( 1979.g.) 👣👣👣👣      ----      Kolektīvās jaunrades avots 1979.05.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Magone, Imants Nest dejas skaistumu pasaulē  Gaišajā skatuves salā ienāk balti tērptie Jāņa Grigaļa vadītās kolhoza «Ķekava» lauku kapellas mūziķi. Vienīgi vijolniece Silvija Laukmane uzvilkusi tautas tērpu. Kolhoza Ādaži tautas ansambļa «Sprigulītis» dejotāju tumšzilās sagšas ar spožajiem metāla piekariņiem šķiet kā zvaigznēm piesēts debesu jums skaidrā vēsā rudens naktī. Ieskanas tautas dziesmas «Ar dancīti piecēlos» melodija un dejotāji iesāk atveidot pazīstamo Imanta Magones horeogrāfiju. Tālajam koncertceļojumam uz PSRS Kultūras dienām Etiopijā sagatavoto programmu Tautas ansambļa "Sprigulītis" dejotāji kā pirmajiem parāda sava kolhoza ļaudīm; mehanizatoru vakara dalībniekiem. Saimniecības valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls stāsta par maizes audzētāju čaklo darbu pirmajā vienpadsmitās piecgades vasarā. Jā, mehanizatori zina, cik lauku viņiem jāapar un jāapsēj, cik graudu jāizkuļ, lai godam izpildītu un pārsniegtu plānu. Bet vai kāds var izskaitīt un aprēķināt, cik kilometru nācies nodejot "Sprigulīša" jauniešiem šajā pirmajā piecgades darba cēlienā? Pēc skaistā dejojuma pērnās vasaras Dziesmu un deju svētkos uz lauriem nedusēja un jaunā programma bija rādāma skatītājiem jau decembra sākumā. Jauno gadu ievadīja PSKP XXVI kongresam veltītajos koncertos Operas un baleta taētrī - kopā ar republikas Nopelniem bagāto ansambli "Liesma" un citiem Dziesmu un deju skates laureātiem. Dejoja kongresa atklāšanas dienā. Katrā koncertā ievijās "Sprigulīša" jauno dejotāju izteiksmīgie soļi. Tad nāca satraukuma un prieka pilnā vēsts "Sprigulītim" uzticēts pārstāvēt mūsu Padomju zemes deju Āfrikā. - Tas ir pirmais latviešu mākslinieku brauciens uz šo kontinentu. Arī pats vēl nekad neesmu bijis Āfrikā, - sarunā vēstīja republikas Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone. Šādu gandarījumu "Sprigulītim"sagādājis kolektīva mākslinieciskā vadītāja augsti profesionālais, atdevīgais darbs. - Ja tā strādā kā Imants Magone, visu var sasniegt, - mēģinājuma vakarus novērtē kultūras nama direktore Biruta Zande. Imants Magone savukārt uzteica jauniešus: - Saprata lielo atbildību. Ļoti nopietni strādājām visu augustu un septembri. 18.oktobrī sprigulēni kopā ar "Liesmu" iedejoja sezonas atklāšanu koncertā Operas un baleta teātrī. Septembrī "Sprigulīša" soļus filmēja Rīgas televīzija un mūsu republikas skatītāji tos varēja iepazīt koncertā "Padomju tautu melodijas" PSRS konstitūcijas dienā. Pavisam sezonas ieskaņas mēnešos nodejoti seši koncerti. Jau saņemts Centrālās televīzijas ielūgums jaunās programmas ierakstīšanai. Iesākta gatavošanās Imanta Magones autorkoncertam. Tagad "Sprigulīša" seši dejotāju pāri Āfrikā pārstāv ne tikai mūsu Padomju Latvijas, bet visas daudznāciju Padomju zemes tautu mākslu. Tāpēc kopā ar skaistajām mūsu tautas dejām "Viksim košu zelta jostu", "Rucavietis", Klipu klapu, kaimiņ Janka", iemācījušies "Sibīrijas krievu deju" Anatolija Ivanova horeogrāfijā, kurā meitas un puiši lidot lido. Vēl repertuārā ir "Ukraiņu polka"un baltkrievu "Mogiļevas kadriļa". Programmu Imants Magone veidojis kā vienotu, uzvedumu. Starp dejām kapellas izpildījumā skan mūzika: gan _latviešu tautas liriskā melodija "Aiz ezera augsti kalni" R.Paula apdarē gan Paula Dambja "Danču dziesmas" gan paša Jāņa Grigaļa apdares "Dundurjānis" un "Rikšiem bērīti es palaidu, gan J.Ķepīša "Gruzīnu skerco", gan A.Hačaturjana "Zobenu deja" un vēl citas. Vakar, Oktobra revolūcijas svētku ieskaņā, nodejots pirmais — PSRS Kultūras dienu atklāšanas koncerts Adisabebas drāmas teātrī. Jau 2500 metru augstumā virs jūras līmeņa biezajos tautas apģērbos pārdzīvota dienvidu saules svelme. Jau iepriecinājusi afrikāņu sirsnība. Vēl priekšā brauciens pa Etiopijas lauku ciemiem un pieci koncerti. Jo dalīties kultūras sasniegumu bagātībā ar pasaules tautām, nest prieku vistālāko kontinentu iedzīvotājiem ir Oktobra zemes bērnu svēts, pienākums.

Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone

  

"Sprigulīša" dejotāji koncerta ieskaņā

Nest dejas skaistumu pasaulē

1981.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons) Neiburga, A.

👣 👣 👣

*Latviešu dzīve Kanādā

Tautas dejas, sadejošanās un atšķirības  

(9.latviešu dziesmu svētkos Kanādā 1991.g.3.jūlijā)

Tā kā deju kolektīvs "Liesma" no Rīgas nevarēja ierasties dziesmu svētkos, to atvietoja Imanta Magones vadītais Ādažu "Sprigulītis". Priekšnesums bija nosaukts par "Sadraudzības koncertu", pieteicēja bija "Daugaviņas" dejotāja Anda Bulmane. Sarīkojums bija sasteigti sagatavots un skatītājam grūti izsekojams savirknējums, kur etnogrāfiskas dejas mijās ar choreografētām un rakstura dejām. Še arī ļoti krasi sadūrās lielā atšķirība starp trimdā choreografētajām tautas dejām (etnogrāfiski tradicionālas) un tām, kas radušās okupētajā Latvijā (akrobātiski baletiskas). Trimdā mēs esam centušies godāt un sataupīt etnogrāfiski pareizo gan tautas tērpos, gan tautas dejās, nepienest neko svešu un nelatvisku. Mēs esam kļuvuši pedanti, izravējot katru svešo nezāli, katru nelatvisko elementu. Mūsu tautas dejas ir rāmas, vienmērīgas un rotaļīgas — kādreiz pat garlaicīgas. Turpretī Latvijā kā tautas tērpi (stilizēti "Sprigulītim"), tā arī tautas dejas ir kļuvušas skatuviskas, uzlabojamas un pārstrādājamas ("Rucavietī" lēciens), lai uzvedums būtu krāšņāks un pievilcīgāks. Arī kustības dejās ("Vilksim košu zelta jostu" — meitenes nokrīt uz ceļa) un formācijas ("Ekusēze") ir pārstrādātas, lai skatuviski labāk izskatītos. Bet vai tā vairs ir latviešu tautas deja? Rāmais un smagais latviešu zemnieka solis ir kļuvis krievisks lēciens ("Latgales polka'") visādos virzienos ("Man sabrauca precinieki"), un straujas kustības un roku vēzieni ("Ļaudonietis") atgādina pātagu vicināšanu. Un kur nu vēl visas baleta kustības! Arī mūzikā ("Latviešu deja") ir sveši elementi, kas liek vaicāt, vai tie patiešām ir latviski. Toronto "Daugaviņa" pārstāvēja tradicionālo jaundeju pūru ar vienīgi Edvīna Kalviņa choreografijām. Būtu ieteicams dejot arī citu choreografu darbus, jo Kalviņa dejas ("Rietumu deja", "Staru deja", "Rota-Auseklītis", "Žandarmiņš") ir vienmuļas, atkārtojas tie paši gājieni, tās pašas formācijas. Vienīgais izņēmums bija "Dejotprieks" - tā kustībās un temperamentā līdzinās Zigurda Miezīša dejām. Divas nodejotās F. Aigara dejas nevar vairs par tādām saukt, jo Kalviņš tās galīgi pārmainījis. Ir izzudušas Aigaram raksturīgās smalkjūtīgās puišu un meitu attiecības, trūkst kautrības. Kalviņa izpildījumā puiši piesper kāju, kad lūdz meitu ("Māsiņas lepnais dancis"). Aigara vecmeita nekad nebija tik uzbāzīga un neķītra. Kur paliek skaistā jostas mešana ap puisi, to ķerot un velkot? No "Sprigulīša" dejām vislabāk patika I. Magones "Ģērbies saule sudrabota" un "Pagasta ziņnesis". Tāpat "Alsungas polka", kaut straujāka nekā mēs to dejojam, bija pievilcīga. "Sprigulīša" izpildījums dejās bija profesionālā līmenī. Patika abu ansambļu kopīgi dejotās dejas: I. Magones "Svētku solis" un E. Kalviņa "Sveiciens". Šeit pierādījās, ka labi pierakstītas dejas var iemācīties atsevišķi un bez grūtībām sadejot kopā. "Daugaviņas" un "Sprigulīša" dejotāji veica savu uzdevumu teicami, bez lielām kļūmēm, viņu prieks un iejūtība dejās aizrāva skatītājus, kuri arī neskopojās aplausiem. 

* Laiks / 28.09.1991

***

TORONTO ZIŅAS
1991.08.10 Latvija Amerikā

Gatavojoties Dziesmu svētkiem Toronto 

Uz dziesmu svētkiem Toronto vīru koris "Viesturs" (Toronto) ir aicinājis Latvijas mežu darbinieku vīru kori "Silvicola" 80 dziedātāju sastāvā ar diriģentu P. Kveldi, Toronto DV tautas deju kopa "Daugaviņa" aicinājusi Poligrafiķu kultūras nama tautas deju ansambli "Liesma" ar 43 dalībniekiem I.Magones vadībā, Hamiltonas tautas deju kopa "Vainadziņš" aicinājusi agrofirmas "Ādaži" tautas deju ansambli "Sprigulītis" ar 36 dejotājiem, arī I.Magones vadībā. Latvijas viesu koriem un ansambļiem paredzēts piedalīties kopkorī vai tautas deju lieluzvedumā, kā arī uzstāties atsevišķos sarīkojumos. Gadu gaitā dziesmu svētku programmā izveidojušās zināmas tradīcijas, bet līdztekus tradicionālajiem sarīkojumiem rīcības komiteja allaž centusies dot arī kādu jauninājumu. 

A. LIBERE

Dziesmu svētku informācijas daļas vadītāja 

* Laiks / 06.02.1991

👣👣👣

Brālītis un māsiņa — tēva sētā

9. Latviešu dziesmu svētku Kanādā tautas deju lieluzveduma tēma "Brālītis un māsiņa — tēva sētā" izpauž tautas deju komitejas ieceri šajos svētkos izveidot tuvākas draudzības saites starp dejotājiem, deju kopām un arī mūsu brāļu tautām. Lieluzveduma tēmu veidos ne tikai atsevišķās dejās, bet arī sadejošanos starp kopām, ieskaitot dalībniekus no Latvijas. Sarīkojumu kuplinās vietējo igauņu un lietuviešu deju kopu piedalīšanās ar savu viesu deju un ar kopēju baltiešu deju. Tas deju Lieluzvedumam, kas notiks svētdien, 7. jūlijā, plkst. 15 "Maple Leaf Gardens" arēnā, pieteikušās 43 vienības ar 850 dejotājiem, no kuriem 200 ir jaunāki par 14 gadiem, bet 140 pārsniedz 30 gadu vecumu. Dalībnieku skaitā ieskaitītas ne tikai Ziemeļamerikas vienības, bet arī trīs ansambļi no Latvijas — Daugavpils "Laima", Rīgas "Liesma" un Ādažu "Sprigulītis".  Svētku laikā mēģinājumi atsevišķām lieluzveduma daļām paredzēti ceturtdien, 4. jūlijā, piektdien, 5. jūlijā, sestdien 6. jūlijā, plkst. 8 no rīta, un kopmēģinājums svētdien, 7. jūlija no plkst. 8 līdz 14. Tautas deju rosmes šajos dziesmu svētkos ievadīja divarpus dienu gari tautas deju kursi Sidrabenē, tos sākot pirmdien, 1. jūlijā, pēc folkloras dienas Sidrabenē. Uz intensīvajām nodarbībām kursos aicināti pieteikties deju kopu vadītāji un dejotāji, kā arī individuāli dejotāji, kam nav iespējas dejot kādā tautas deju kopā, bet tomēr vēlētos piedalīties dziesmu svētku lieluzvedumā. Kursos apmācīs un sagatavos lieluzvedumā paredzētās dejas, iestudēs jaundejas choreografu vai kopu vadītāju vadībā un  sniegs praktiskas zināšanas par deju elementiem, tautas tērpiem un to  valkāšanu, rotām, kopu vadīšanu,  uzvedumu organizēšanu, līdzekļu vākšanu, choreografēšanu, jaundeju  vērtēšanu un techniskiem jautājumiem par apgaismošanu un skaņu  sistēmu. Visi temati tiks piemēroti  dalībnieku vajadzībām un interesēm.  

Cerams, ka kursu laikā attīstīsies interesanta informācijas un ieskatu izmaiņa tautas deju jautājumos starp Ziemeļamerikas un Latvijas dalībniekiem. Visu kursu laiku no 1. jūlija līdz 3. jūlija pēcpusdienai dalībnieku uzturēšanās paredzēta Sidrabenē. Lai paplašinātu interesi par tautas dejām un lai veicinātu jaunu deju rašanos, dziesmu svētkos izveidojusies tradīcija sarīkot jaundeju skati, kur notiek arī jauno deju izvērtēšana un godalgošana, pēc vērtētāju kolēģijas lēmuma. Šajos svētkos pirmoreiz paredzēta arī skatītāju balva, dodot iespēju skatītājiem balsot par viņuprāt labāko deju, savu izvēli atzīmējot uz biļetes un nododot pēc uzveduma. Jaundejas vērtē četrās kategorijās — etnogrāfiskas dejas ar astoņiem vai vairāk pāriem, etnogrāfiskas dejas ar mazāk nekā astoņiem pāriem, rakstura dejas, kas izsaka stāstu vai darbību un bērnu dejas. Jaundeju skatei, kas notiks ceturtdien, 4. jūlijā, plkst. 17 "Convention Centre" zālē, līdz šim pieteikušās 18 kopas. Interesants papildinājums šiem tradicionālajiem sarīkojumiem būs divi atsevišķi atšķirīga rakstura tautas deju uzvedumi. Otrdien, 2. jūlijā, paredzēts Daugavpils Pedagoģiskā institūta tautas deju ansambļa "Laima" Latgales etnogrāfisks uzvedums, 42 dalībnieku izpildījumā ar vadītāju E. Belinski un māksliniecisko vadītāju A. Spuri. Trešdien, 3. jūlijā, paredzēts Toronto DV tautas deju kopas "Daugaviņa" un Rīgas Poligrafiķu kultūras nama tautas deju ansambļa "Liesmas" kopējs viņu vadītāju I. Magones (Rīga) un E. Kalviņa (Toronto) choreografēts deju uzvedums. Abi šie uzvedumi arī notiks "Convention Centre" zālē, plkst. 17. Tautas deju komitejā darbojas Namejs Batraks, Baiba Bredovska, Raimonds Brencis, Ruta Fogele, Roberts Freimuts, Sarma Maliņa, Arnis Markitants, Zigurds Miezītis, Māra Simsone, Maija Sukse, Dace Vītuma un Ilze Viljamsone (Williamson), Edvīna Kalviņa vadībā. Tautas deju kursu rīkošanā komitejai nāk palīgā Detroitas "Auseklīša" vadītāja Lidija Zariņa. Pieteikšanās kārtojama un informācija par kursiem vai sarīkojumiem saņemama pie E. Kalviņa, 23 Averdon Cres., Don Mills, Ontario, Canada, M3A IP4; tel.: (416)444

Dziesmu svētku tautas deju nozares vadītājs

EDVĪNS KALVIŅŠ

* Laiks / 02.03.1991

👣 👣 👣

Pietrūka karogu
Toronto Dziesmu svētku iespaidi

Astoņi Ādažu " Sprigulīša" dejotāju  pāri izcēlās gan ar savu tautas deju māku, gan ar vienveidīgiem tautas tērpiem, kurus viņi kā vienīgie pa brīžam apmainīja uz cita novada rakstiem  rotātiem. Dzimtenes dejotāji dejoja  gan atsevišķi, gan arī kopā ar šejieniešiem, tāpat kā igauņu un lietuviešu  ansambļi, kuri sniedza savus tautiskos  priekšnesumus, pēc tam kopīgi ar pārējiem dejojot "Baltiešu draudzības deju". Turpat 400 dalībnieku vidū bija arī kāds simts jaunākās un pašas  jaunākās paaudzes dejotāju. Aizkustinošs bija ievadījums, kurā, pēc deju  kopu iepazīstināšanas, mazs, varbūt  sešgadīgs, tautu dēls lielās arēnas centrā dancināja tikpat mazu un  skaisti tērptu tautu meitu. Žēl, ka tie  neparādījās programmā kā pirmais numurs. Bagātīgais un krāšņais tautas  deju uzvedums noslēdzās ar "Sudmaliņām" un kopīgi dziedātu "Daugav's  abas malas". Skaists noslēgums skaistiem svētkiem!

DIMITRIJS RUBENIS
* Laiks / 27.07.1991

ŠIS UN TAS PAR NOTIKUŠO 9.DZIESMUSVĒTKOS.

 2. v. Imanta Magones choreografetā Ģērbies, saule, sudrabota! To dejoja Ādažu Sprigulītis.  

Sarīkojuma skatītāju balvu izpelnījās Ādažu Sprigulītis par D.Donika  choreografēto deju Ļaudavietis. 

 

* Latvju Mūzika / 01.01.1993 

Kas raksturoja un atšķīra šos Kanādas latviešu 9. dziesmusvētkus no agrāk aizvadītajiem? Vai vilšanās sajūta, ka neieradās daudzi paredzētie programmu dalībnieki no Latvijas? Tā nebija viņu vaina, to saprata visi. Tie, kas ieradās, pašos svētkos tomēr tā kā pazuda, nejutām to, ka esam no abām pusēm kopā. Nebija iespēju satikties. Dalībnieki no Latvijas, sevišķi Radio un televīzijas Teodora Kalniņa koris, kā arī Ādažu tautas deju kopa Sprigulītis rādīja izcilus, prasmīgus priekšnesumus. Dalībnieku skaitam kopā ar Latvijas atbraucējiem vajadzēja būt lielākam, nekā iepriekšējos dziesmusvētkos. Kopkoris bija apmēram uz pusi mazāks! Arī apmeklētāju bija daudz mazāk, nekā citās reizēs šādos svētkos Torontā. Jā, varētu teikt, šie svētki atšķīrās tieši ar šo: par daudz! Par daudz izstiepti arī bija šie svētki. D c v i ņ a s dienas ir par garu! Par daudz vēlu laikrakstos parādījās informācija par paredzamajiem sarīkojumiem. Eiropas latviešu avīzē Brīvajā Latvijā nebija nekā! Par rakstnieku cēlieniem Amerikas latviešu laikrakstā Laikā ziņas parādījās tikai nedēļu pirms svētkiem,  pašu laikrakstu Torontā, Kanādā, saņemam pēc dziesmusvētkiem. Par daudz sarežģīta iznāca biļešu iegāde. Cilvēki grib redzēt, ko pērk. No citām vietām piezvana paziņām uz Toronto: Lūdzu nopērc man, bet tas izrādās pavisam sarežģīti! Aizbrauc uz Latviešu centru, uz Latviešu namu — vienreiz, otrreiz — bet biļešu nedabū. Nav, izbrauc uz Royal York viesnīcu, jo tur 11 būšot, bet tur neviens nekā nezina... Tad atmet ar roku! Diemžēl visi pa pastu biļetes negribēja pasūtināt! Par daudz dārgas bija sarīkojumu biļetes, arī Royal York viesnīca, kurā jābūt svētku centram. Teorētiski jau tas tā bija, bet īstenībā iebraucēji sameklēja lētākas viesnīcas un Royal York likās latviešu pamesta, salīdzinot ar citiem agrākajiem dziesmusvētkiem. Balle, kas parasti bijusi satikšanās vieta, ar četrdesmit dolāru ieeju bez vakariņām, atturēja daudzus, jo daudzus, un cilvēki nesatikās! Tā kā bija jārūpējas arī par Latvijas ciemiņiem, šejienieši saprata, kāpēc cenas augstas, bet tas tomēr daudziem neļāva ilgāk svētkos piedalīties, kā pāris dienas vai tikai dažos sarīkojumos. Par daudz sarīkojumu! Bija 10 teātra izrādes, 7 balles, 11 koncerti! Tad vēl vairāki tautasdeju sarīkojumi, rakstnieku cēlieni, referāti, izstādes, dievkalpojumi, sporta spēles un vēl dažādi blakus sarīkojumi! Vai nederētu vairāk padomāt, kāpēc mēs šādus svētkus rīkojam? Vai nebūtu tomēr vairāk jāpaliek pie vārda: dziesmusvētki? Protams, mums sen tie nav tikai dziesmu svētki, bet mūsu kultūras daudzinājums. Viss būtu jādod ar zināmu mēru. Tieši mēra sajūta ir tā, kas, liekas, rīkotājiem vai atsevišķā sarīkojuma vadītājiem pietrūka. Kaut vai, lai pieminam Tautasdeju lieluzvedumu. Kāpēc vajadzēja 30 dejas? Tas ir par daudz! Dzīvē taču vienmēr ir tā: kas par daudz, tas par daudz — tas nekā laba nedod! Un tādēļ, ka sarīkojumu bija par daudz, zāles nepiepildījās, cilvēki sadalījās un nebija iespējams arī citam citu satikt. Satikšanās mūsu apstākļos ir visai svarīga. Bet — nebija jau ne — kad, ne arī īsti kur? Viesnīcas atmosfaira neradīja ne siltuma, nedz mājīguma sajūtas, un uz Latviešu centru vai Latviešu namu nokļūt nezinātājiem attālumu dēļ nemaz nebija vienkārši. Autobuss gāja tikai pēdējā sestdienā un svētdienā vienreiz dienā, un tieši tajās dienās vismazāk bija laika šīs vietas apmeklēt. Par daudz bieži informācijas darbiniekiem vajadzēja teikt: mēs nezinām, jo pašas informācijas viņiem trūka. Koncerti un citi sarīkojumi bija vērtīgi labi sagatavoti, varēja priecāties par tiem, bet, likās, ka ir tikai sarīkojumu virkne, nav dziesmusvētku sajūsmas, nav kopības sajūtas, nav pacilājuma! Kur palika dziesmusvētku plakāti? Tiem taču vajadzēja būt pie visu sarīkojumu telpu ieejām, tad tās vieglāk atrastu un būtu tomēr bijis arī ārēji kaut kas latviskāks. Par Latvijas nacionālajiem karogiem, kā tas vairākos trimdas dziesmu svētkos tik iespaidīgi parādīts, maz ko teikt. Tie, kas pie Maple Leaf arēnas gaidīja svētku gājienu, pievīlās, jo tā tuvumā gājiens pajuka. Daļēji latvisks pacēlums radās kopkora koncertā kamēr patukšā hokeja arēna un karstumi darīja savu. Tīkams un izdevies jauninājums, kas labi iederējās dziesmusvētku ietvaros, bija netālajā Sidrabenē brīvā dabā sarīkotā folkloras un draudzības diena. Gandrīz bez pārtraukuma skanēja dziesmas, kokle, flauta, ģitāras, stabules, stāstījumi, ņirbēja tautasdejas un sakārtojumi, kuros iesaistīti arī bērni. Darbojās podnieki, rotkaļi, audēji, dziju krāsotāji, salmu pinēji un vainagu vijēji. Bija nopietni, jautri, priecīgi un latviski! Visai skaista un gaumīga bija tautiskās mākslas izstāde, tikai atkal žēl - tajā bija jāmaksā par ieeju. Tas atturēja daudzus jaunos un bērnus! Un kam  visvairāk būtu jāredz šis īpatnējais latviskais, kas tik daiļi parādās tieši šādās izstādēs? Jaunajiem! Bet īstenība ir tā - esam pret tām nevērīgi, bērnam naudu nedodam un viņiem nav ko maksāt. Kaut arī rīkotājiem būtu jāpicmaksā - šīm izstādēm vajadzētu būt bez maksas, lai var bieži tajās iegriezties, lai tām ietu cauri katru dienu! Bija arī citas izstādes: tēlotājas, filatēlijas plakātu. Bija daudz laba un skaista, bet dziesmusvētku pacēluma trūka, šādu svētku mums par biežu?  Es nezinu... Mums jādzied un jāgavilē netikai, lai dzird tēvuzeme, bet arī lai šeit svešumā izkaisītie latvieši, dziesmā atkal sakustu kopībā, un šajās dažās diena justos kā tautas daļa. Ar labiem sarīkojumiem vien to nevar panākt, vēl klāt jābūt gaišajai, baltajai dziesmusvētku dvēselei! 

* Latvju Mūzika / 01.01.1993

👣 👣 👣 

Svētku gājiens / Rīga

-