Anna Jēkabsone-Kvēps ^

Anna Jēkabsone ceļā uz teātri.

Bērnība man aizritēja Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur Gauja piekļaujas lielajai mātei — jūrai. Augu vientulīgi, ārpus trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un mazrunība, un jūras lielais plašums un varenība. Tuvākais klusais draugs bērnībā, bez vecākiem, kurus ļoti mīlu, bija mājas dārzā veca, liela egle. Zem tās zariem sēdēju stundām ilgi un ļāvos bērna sapņiem. Šī apkārtnes mazrunība mani, varbūt, jau no bērnības tā iespaidojusi, ka man grūti runāt, stāstīt. Sajūta tāda: vai tas būtu nepieciešami ? 

Tuvākie ir dzīves gaišie brīži, tāpēc arī vispatīkamāki stāstīt par to, kas dzīvē tas mīļākais — kas pilda mūsu dzīvi. Neapzinīgas ilgas pēc skatuves manī pamodās jau agrā bērnībā. Parastās bērnības rotaļlietas man bija tālas un svešas. Mana patīkamākā rotaļa bija — pārvērst sevi gan lielās, greznās dāmās, gan palaidnīgos zēnos, gan dzīves grūtību nospiestās vecenītēs. Patika šausmināt un dažreiz arī smīdināt mājiniekus. Pirmā lielākā un gaišākā diena manā dzīvē bija, kad pēc Latviešu labdarības biedrības skolas beigšanas izturēju konkursa eksāmenu un iekļuvu Dolgicha ģimnāzijas 5. klasē. Tas bija arī solis tuvāk skatuvei. Sāku pasniegt stundas un radās izdevība apmeklēt teātrus. Jo vairāk izrādes redzēju, jo dziļāki izpratu, cik varena ir skatuves māksla. Toreiz tā man likās tāla un nesasniedzama. Bet ilgas pēc skatuves auga ar katru dienu, ar katru redzēto izrādi. 

Pēc ģimnāzijas beigšanas nāca nejaušs gadījums: ziemsvētkos manā pagastā, Ādažos, bija nolemts izrādīt Aspazijas «Zaudētās tiesības". Tagadējais saeimas deputāts Grantskalns mani lūdza tēlot galveno lomu, kam — ar dziļu, klusu prieku, bet ari ar lielām bažām — piekritu. Tā bija pirmā un ari liktenīgā izrāde, kas mani galīgi saistīja pie skatuves. Tūliņ nākošā rudenī iestājos Dubura dramatiskos kursos, kurus absolvēju 1915. gadā. Un tā paša gada rudenī, oktobra mēnesī, sāku savas skatuves gaitas Rīgas latviešu biedrībā. Kursu gaitas nebija vieglas.

Lai sagādātu

Anna Jēkabsone 
 Klostera priekšniece E. Šekspīra lugā.

kursiem vajadzīgo naudu, sāku strādāt kā mājskolotāja. Bet kad darba devējs dabūja zināt, ka esmu dramatisko kursu audzēkne, vietu zaudēju. Arī vecākiem no sākuma slēpu savas gaitas, bet visu saprotošā vecāku mīlestība beidzot piekrita manai izvēlētai profesijai. Tagad mana sirmā māmuliņa skatuvi ļoti iemīļojusi un ar visiem saviem 74 gadiem labprāt sēž teātrī. Kopš mūsu lielākās mākslas iestādes — Nacionālā teātra nodibināšanās, visu laiku tur strādāju. Grūtību un sāpju pilnajam skatuves darbam, kurš skatītājiem dod augstāko aistētisko baudu un iztālēm izliekas ļoti bezrūpīgs un saulains, nododos ar prieku un aizrautību. Lomas — ja tām cik necik garīgs saturs — man visas vienlīdz mīļas, jo katra par sevi ir īpatna un ierosinoša. 

Ļoti mīlu lauku sētu ar viņas īpatnībām un dzīves veidu. Nav man sveši nekādi lauku darbi un  pie gadījuma  nekaunos no tiem. Visiespaidīgākais no lauku sētas — skaistie, klusie sestdienas vakari ar savu dziļo svētsvinīgo mieru. Ar savu tuvāko cilvēku — vīru, Nacionālā teātra aktieri Kvēpu iepazinos jau Dubura dramatiskos kursos. Mana intīmā dzīve ir apslēpts stūrītis manā sirdi, kurš pieder tikai man vienai un kurā nevienam neļauju ieskatīties.

 T.

* Zeltene / 15.05.1934

 

Anna Jēkabsone

 

Aktrise Anna Jēkabsone (Karašu Anniņa) ap 1916.gadu.

aktrise Anna Jēkabsone kādā no teātra uzvedumiem Ādažu Tautas namā / 1928.g.

aktrise Anna Jēkabsone / 1928.g.

Ādažu pagasta "Karašās" dzimusī Nacionālā teātra aktrise Anna Jēkabsone. / aktrise ar dzīvesdraugu K.Kvēpu izrādē 1928.gadā.

* * * * * * * * * * * * * * * * * *

Konrāds  Kvēps  (1891 – 1961)

aktieris

Dzimis Lubānā. Bijis burtlicis līdz 1919.g. 1915.g. beidzis Dubura dramatiskos kursus un strādāja A.Freimaņa vadībā Rīgas latviešu teātra grupā, tad  P. Ozoliņa vadībā  Tautas teātrī , no 1919.g. Nacionālajā teātrī. 1920 - 1921 Jaunā teātrī, 1921 - 1922 un vēlāk  Nacionālajā teātrī. Sākumā tēlo dabas zēnus, tad arī raksturlomas.  Antiņš - Raiņa Zelta zirgā, barons Ralfs - Niedras zemē  u. c.

 

Konrāds Kvēps

-

Edgars Vinters ( 22.09.1919 – 29.04.2014 ) - gleznotājs ^

Pie Baltezera / 1948.g.

Rīgas rajons krāsu paletē

Gleznotājs Edgars Vinters dzīvo Rīgā, bet viņa labākā darbnīca ir daba un visbiežāk Rīgas rajons, kas kā gredzens ieskauj republikas galvaspilsētu. E.Vinters ir ainavists, tāpēc viņu jo bieži var sastapt Ulbrokas apkaimē Brekšu upītes krastos vai arī gleznojot mežus un paugurus ap Stopiņiem. Mākslinieks ir daudz atainojis Gauju un tās senleju Ādažu apkaimē, īpaši ziemā, kad uz gaiša dzirkstoša sniega palaga asi iezīmējas brūnganpelēkie koku stumbri un zarotne. Ādažu astoņgadīgajā skolā viņš vairākkārt ir sarīkojis savu darbu skates. Gleznotājam patīk Gaujas krastu varenība Siguldas apkaimē rudeņos, kad lapu zelts vieš dabā brīnumainu krāsainību. Arī Siguldā, Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā viņam bija plaša darbu izstāde un tikšanās ar zinātniekiem. Daudz rosinoša E. Vinteram ir pavērusi Rīgas tuvākā apkaime. Viņš ir gleznojis marta sniegu Ropažu ciema pakalnos, ar gleznotāja kasti plecos ir izstaigāti Lielās Juglas krasti. Bajāru apkaimē dziļās gravas un krāčainā Juglas straume atmiņā izsauc Pērses ūdenskritumu pie Kokneses. Mazas Juglas krasti pavēruši māksliniekam kustošā sniega, briestošo pumpuru skaistumu. E. Vinters pieder pie tiem māksliniekiem, kas nemeklē īpaši skaistus momentus, bet katrā dzimtās zemes kvadrātpēdā tiecas saskatīt un atklāt nozīmīgas estētiskās vērtības, lai Dzimtenes tēls katra skatītāja apziņā iezīmētos emocionāli daudzkrāsains un spilgts. Māksliniekam ainavu gleznošana nav ierakšanās dabas idilē, aiziešana no sociāli nozīmīgas problemātikas. E. Vinters tiecas dzimtās zemes sejā nolasīt tos vaibstus, ko tur ierakstījis mūsu vērienīgais industrializācijas laikmets. Tāpēc nebrīnīsimies, gleznotāju satiekot pie Sauriešu celtniecības materiālu kombināta, Doles salā vai Daugavas krastos pašā galvaspilsētas pievārtē, kur top Rīgas HES. Cilvēka prāts un rokas te ainavai liek mainīties ik dienu, ik mēnesi. Daudzas E. Vintera gleznas ir kļuvušas par sava veida, krāsās formulētu mūsu laikmeta hroniku. E.Vintera ainavas nav tikai optiski nozīmīgā fiksējums dabā. Dzimtenes ainava mākslinieka traktējumā pāraug par kultūras dzīves, tautas revolucionāro cīņu. tās varonīgā darba emocionāli kāpinātu apliecinājumu. Gleznotājs atgādina, ka dzimtā zeme jāskata arī gara acīm, jātver ar sirdi un prātu. Tāpēc nav nejaušība, ka E. Vinters ir izstaigājis un gleznojis partizānu kustības tēva, Padomju Savienības Varoņa Otomāra Oškalna dzīves un darbības vietas. Mākslinieks vairākkārt ir atainojis Kākciema skolu, kur no 1927. gada līdz 1934. gadam O. Oškalns strādāja par skolotāju. Himniskos ritmos gūst atspoguļojumu latviešu tautas likteņupe Daugava, tās klinšainie krasti un varenā straume. E. Vinters tai veltījis daudzus desmitus audeklu. Rīgas rajona robežās Daugavu viņš gleznojis gan Ķekavas un Saulkalnes, gan arī Daugmales pilskalna un Nāves salas tuvumā, cenzdamies pamodināt tēlainas asociācijas par tautas brīvības cīņām pret iebrucējiem. Šie darbi ir savā laikā izstādīti kolhozā «Sarkanais strēlnieks» un ZA Bioloģijas institūtā Salaspilī. Daudzas E. Vintera gleznas radušas ceļu uz kolhoznieku mājām un strādnieku dzīvokļiem. Dzimtā zeme sniedz E. Vintera glezniecībai ne tikai idejisko saturu un emocionālās ekspresijas pamatlīnijas, bet palīdz rast arī saturam atbilstošu reālistisku māksliniecisko formu. Reālisms nav māksliniekam ārīga maniere, bet kā jaunrades metode dziļi sakņojas viņa pasaules uzskatā, estētiskajā pārliecībā, visā gleznotāja radošajā personībā. Tāpēc E. Vintera glezniecība ir tik tuva un saprotama skatītāju masām. 

mākslas zinātnieks J. Pujāts 

* Darba Balss / 13.05.1975

 * Cīrulītis / 01.06.1938

Baltezera apkārtne ir skaista. 

Edgars Vinters 

Baltezera vārdu būs dzirdējis katrs, bet ka vasarā tur tūristi var rast daudz skaista, to zinās maz. Baltezera tuvā atrašanās vieta pie Rīgas, dod katram iespēju tur nokļūt. Tur daudz skaistu dabas skatu, kādu varbūt  nebūs pat tādās vietās, kur tūristi brauc diezgan bieži.
Skaisti skati atveras pie kanāla, kas savieno Lielo Baltezeru ar Mazo Baltezeru. Turpat stāv Ādažu baznīca. Lejā pie baznīcas guļ L. Baltezers ar savām krāšņajām salām, ko Mežu departaments ņēmis apsardzībā, kā sargājamus dabas pieminekļus. Netālu no Baltezera stacijas, dzelzceļa malā guļ Sudrabezer, uz kura krāšņa saliņa.
Ejot no Baltezera stacijas, pāri Vidzemes šosejai, pa taku mežā var nonākt pie skaista mežezera — Langstiņezera, kas radies mākslīgi aizsprostojot Langstiņupi. Gar ezermalu saceltas daudzas vasarnīcas. Vasarnieki te klusumā, pie ūdens var labi atpūsties un pavadīt vasaru. 

  * Cīrulītis / 01.06.1938

* Darba Balss / 13.05.1975

 * Skolu dzīve / 01.05.1936

* Mazpulks / Darba prieks / 15.08.1938

Mazā Jugla / 1963

Edgara Vintera dzīvesgājums

Edgars Vinters ir vienīgais bērns daiļkrāsotāja Hermaņa Vintera (1874-1939) un viņa sievas Annas, dzim. Kalniņas, (1879-1953) ģimenē. Desmit gadu vecumā viņš iepazinās ar populāro pasteļgleznotāju Voldemāru Irbi, kurš zēnā saskatīja talantu un ierādīja viņam pamatus pasteļglezniecībā, iemācīja saskatīt skaistumu dabā šķietami nebūtiskajā.

Gauja pie Carnikavas

1935. gadā bērnu un jaunatnes žurnāli sāka publicēt Vintera nelielos rakstiņus, kurus viņš pats ilustrēja ar spalvas zīmējumiem un lingrebumiem. No honorāriem tika maksāta skolas nauda komercskolā, kurā viņš mācījās līdz 1940. gadam. Iepazīstoties ar gleznotāju Hugo Kārli Grotusu 1937. gadā, Vinters mainīja savu gleznošanas stilu. Grotuss viņam ieteica atteikties no „tumšās fāzes“, kas bija izveidojusies Irbes ietekmē, un izmantot gaišākas krāsas, kas ienestu svaigumu un krāsainību gleznās.

Kuzņecova porcelāna fabrika viņam uzticēja apgleznot vairākus porcelāna šķīvjus, kas bija paredzēti dāvināšanai prezidentam Kārlim Ulmanim. Pēc komercskolas pabeigšanas 1940. gadā Vinters iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1944. gadam pie profesoriem Jāņa Kugas, Leo Svempa, Jāņa Cielavas, Valdemāra Tones, Jāņa Annusa, Kārļa Miesnieka un Vilhelma Purvīša. Vācu okupācijas laikā Vinters publicēja savus zīmējumus un akvareļus arī vācu žurnālos. 

1944. gadā Vinteram bija jāpārtrauc studijas, jo viņu iesauca Latviešu leģionā un nosūtīja darbos uz Toruņu. 1945. gadā Vinters nokļuva krievu gūstā un nonāca kādā gūstekņu nometnē pie Maskavas. Krievu virsnieki saskatīja viņa talantu un deva iespēju izveidot orķestri un iekārtot sev darbnīcu gleznošanai. Šajā laikā tapa daudz zīmējumu un gleznu, kurus Vinters tikai 2012. gadā pirmo reizi parādīja kādam viņa mākslas cienītājam, kurš bija jau rakstījis par gleznotāja dzīvi un daiļradi un kurš jau tajā pašā gadā publicēja tos grāmatā. 1947. gadā Vinters atgriezās Rīgā un sāka strādāt skolā, kur mācīja tēlotājmākslu un rasēšanu. Paralēli darbam skolā viņš pats mācījās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un 1949. gadā ieguva tur skolotāja darbam nepieciešamo pedagoģisko kvalifikāciju.

Mazā Jugla vasarā

Vinters glezno priekšmetiski, pārsvarā plenērā. Bērnībā un jaunībā viņš zīmēja ar zīmuli un tušas spalvu, tad kādu laiku sekoja linogrebumi un pasteļi līdz viņš nonāca pie darba ar eļļas krāsām. Ik pa laikam Vintera daiļradē parādījās akvareļi, un septiņdesmitajos gados kas īpašs – monotipijas. Gleznojot savas mīļās Latvijas ainavas visos gadalaikos, ziedus un pilsētas skatus, Vinters galvenokārt izmanto eļļas krāsas. 

Padomju varas gados viņa darbu izstādes tika organizētas Rīgā un citās Latvijas PSR pilsētās. Kad Latvija 1991. gadā atguva brīvību, Vintera daiļradei tika pievērsta arvien lielāka uzmanība un tā guva atzinību. Vintera darbu
personālizstādes notika regulāri ne tikai Latvijā, bet sākot ar 1993. gadu arī Anglijā un ASV un kopš 2006. gada Vācijā. Viņa darbi arvien vairāk tiek piedāvāti pārdošanā mākslas galerijās visā pasaulē.

Kad 2013. gada 2. aprilī valsts vizītē Latvijā viesojās Turcijas prezidents Abdullahs Gils, Latvijas prezidends Andris Bērziņš pasniedza Gila laulātajam pārim kā dāvanu Edgara Vintera gleznu.

Gaujas krauja / 1989.g.

1951. gadā Vinters apprecēja savu kolēģi skolotāju Helmu Krauzi. 1958. gadā viņiem piedzima dēls Ilmārs. 2014. gada 2. maijā Vinteru apbedīja blakus viņa mātei Rīgas 1. Meža kapos. 

Mazā Jugla agrā pavasarī / 1990.g.

2009. gada 16. novembrī prezidents Valdis Zatlers pasniedza Edgaram Vinteram Triju Zvaigžņu ordeni.

-

Lielais Baltezers ^

 

 

12.03.2012
LielaisBaltezers.lv

 Publiski ūdeņi kompromisus nepazīst

Autors: Artūrs Priede,

biedrības «Par brīvu Lielā Baltezera krastu» vadītājs

 

Sākot ar globālās politikas veidotājiem Briselē un Vašingtonā, beidzot ar Latvijas pagastveci Latgalē, vārds «kompromiss» tiek lietots kā gudru un rīcībspējīgu cilvēku vienošanās, kas apmierinās visas iesaistītās puses. Ikdienā kompromiss ir mums visapkārt: ģimenē, darbā, biznesā un politikā. Bet vai mēs drīkstam vienoties par kompromisiem publisku ūdeņu pieejamībā? Kas ir devis tiesības mūsu kopējos (lasi – publiskos) ezerus, upes un jūru ierobežot, lai tie būtu pieejami un lietojami vienīgi izredzētiem?

Viena no atbildēm slēpjas visvarenā vārdā «privātīpašums». Vārds, kuru Latvijā sāka iepazīt tikai pirms 20 gadiem, tagad ir sasniedzis savu virsotni. Ar privātīpašuma tiesībām Latvijā ir iespējams viss: būvēt lielveikalus vēstures pieminekļos, taisīt naktsklubus zem iedzīvotāju guļamistabām, norakt kāpu benzīntanka būvniecībai un tā tālāk.   

Un, protams, agri vai vēlu, šīs privātīpašuma tiesības sasniedz arī ezerus un upes. Nepaiet ne pāris gadu, un iedzīvotāji, kas visu mūžu nodzīvojuši Baltezerā, Juglā vai Lielupē, pēkšņi konstatē, ka no ezera vai upes pieejama ir tikai sēta un nikns suns.  

Šodien pircējs ir gatavs maksāt 150-300 latu kvadrātmetrā par zemi pie ezera/upes, un viņš zina, ka būs vinnētājs, jo iegūs ne vien sev mājokli, bet arī ekskluzīvas tiesības pašam savos ieskatos izmantot to, kas pieder mums visiem. Tauvas josla nevienu pircēju nebaida, jo piekrastes kaimiņi saprot viens otru pat bez vārdiem – svešie šeit nav gaidīti.  

Ikdienā mēs to neredzam, taču arī šodien Rīgas, Garkalnes, Ādažu un Jūrmalas pašvaldībās tiek turpināti saskaņotas būvniecības ieceres pie publiskiem ūdeņiem.  

Un būvniecība norit bez kompromisa – piekrastes tiek uzbērtas, nostiprinātas un iežogotas, lai jaunais īpašnieks varētu realizēt savu dzīves sapni par savu mazo karaļvalsti, kas viņu paceļ jaunā izredzēto kārtā. Tagad viņš ir laimīgs! 

Es šeit nerakstīšu par iemesliem un nemeklēšu vainīgos. Es gribu, lai cilvēki, lai, kur dzīvotu un ar ko nodarbotos, kaut brītiņu padomā, kāpēc 93 gadus pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas mēs esam zaudējuši tēvzemes upes un ezerus. Un kāpēc mūsu bērniem ir jāaug vidē, kur lielākais prieks ir pašvaldības uztaisīts spēļu laukums.  

Vai nebūtu pareizi, ka mēs un mūsu bērni varētu brīvi un droši izbaudīt Latvijas dabu – mežus, ezerus, upes un jūru.?  

Mans redzējums ir viens – nevienam nav dotas tiesības izrīkoties ar publisku ezeru pēc saviem ieskatiem. Tas domāts visiem un lietojams ikvienam. No tā izriet loģiski secinājumi, kuri, starp citu, ir atrodami arī mūsu likumdošanā. Satversmes 105.pants saka, ka «Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm».  

Latvijā ir 189 publiski pieejamie ezeri un 43 upes. Vai tas kādu interesē? Diemžēl nē! Jo patiesībā sabiedrība nekad nav pa īstam sajutusi, ko nozīmētu brīvi pastaigāties gar brīvi pieejamu upi vai ezeru. Un dzīve pierāda: ja nav tauvas josla, nav šādas iespējas. 

Manis vadītā biedrība kopā ar Jūrmalas aizsardzības biedrību un Vides aizsardzības klubu ir iesniegusi Saeimas Tautsaimniecības komisijā konkrētu priekšlikumu - «Grozījumi Aizsargjoslu likumā», kas paredz, ka «Apdzīvotās vietās vietējā pašvaldība nodrošina tauvas joslas brīvu un drošu lietošanu, kā arī vides aizsardzībai organizē tauvas joslas sanitāro apkopi».  

Es zinu, ka daudziem cilvēkiem šāds priekšlikums liekas bezjēdzīgs, jo vietējā pašvaldība jau neko nedarīs. Es šeit vēlētos atkārtot Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes nesen publiski teikto, ka «neviens likums nesāks strādāt bez mūsu līdzdalības un atbalsta.»  Līdz ar to es aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju paskatīties tālāk par savu viensētu un nākamreiz, kad būs darīšana ar pašvaldību (nodokļu maksāšana, vēlēšanas, palīdzība pagastvecim), mudināt pašvaldības darbiniekus un deputātus rīkoties. Un ieviešam jaunu saukli: «Sūdīga ir tā pašvaldība, kura iedzīvotājiem nevar nodrošināt brīvu ezeru un upi!». 

Un ir mums arī labi piemēri, kur iedzīvotāji nosargājuši vidi, piemēram, Rīgas Dome pērn neapstiprināja privātīpašumā esoša Mazā Arkādijas parka būvniecības ieceri. Parks ir nosargāts, tagad laiks atgūt mūsu upes un ezerus! 

 

 

1922-1925

 

 

  

Spiningotāji atgriežas Lielā Baltezera laivu bāzē.

-