 |
=
pirmdiena, 2020. gada 20. jūlijs
svētdiena, 2020. gada 12. jūlijs
Labrīt, mana rūgtenā diena / A.Kauls <>
 |
| Izdevniecība "Avots" - 1988.gads / 175.lpp |
LABRĪT, MANA RŪGTĀ DIENA
ALBERTS KAULS
Tāds nosaukums ir agrofirmas "Ādaži" priekšsēdētāja Sociālistiskā Darba Varoņa pārdomu grāmatai, kuru Ilgoņa Bites pierakstā laidusi klajā izdevniecība «Avots». Janvāra sākumā Rīgā notika otrais Padomju Latvijas kolhoznieku kongress, tajā grāmatas autoru ievēlēja par Republikas kolhozu padomes priekšsēdētāju. Šajā numurā publicējam nelielu fragmentu no grāmatas nodaļas «Piederība». Ir taisnība, ka lauku ļaudis redakcijām un uz citurieni raksta, ka ikdienā viņiem stipri pietrūkstot pirmo pēckara partorgu un kolhozu pirmo priekšsēdētāju. «Tiem cilvēkiem mēs jebkurā diennakts laikā varējām izstāstīt visu, kas bija uz sirds, bet tagad ...» Piekrītu, ka tagad vairāku iemeslu dēļ partorga, kuram izkratīt sirdi, nav. Nav palielinājušos mērogu dēļ. Nav arī tāpēc, ka paši esam daudz savādāki, daudz vairāk iekapsulējušies darbā un pēc tam mājokļu četrās sienās. Un nav arī tāpēc, ka pārāk bija ielaista morāle: ar vienām domām dzīvojām un runājām mājā, ar citādām darbā, bet no tribīnēm, svētkos papagaiļojam kaut kam par godu. Lai gan jau senču senči brīdinājuši, ka ienaidnieks, kurš atklāj tavas kļūdas, ir daudz vērtīgāks par draugu, kas tās noklusē. Bet kurš gan no mums gribēja, kurš arī tagad grib būt brīvprātīgs ienaidnieks? Partorgu nav varbūt arī tāpēc, ka zemākā posma partijas sekretāra amatam līdz šim izraudzījās vai nu dažādiem parametriem atbilstošus, vai arī pavisam neatbilstošus biedrus. Vulgāri sakot, pēc te domāta ģīmja un līdzības, nevis tādus, kuriem kolektīvā ir īsta autoritāte un pie kuriem cilvēkiem gribētos pieiet izrunāties. Kas attiecas uz mani, tad tie, kuri sēj, pļauj, ar zemi vai kopj lopiņus, labi zina, kādas stundas mēdzu būt fermās un uz lauka. Visbiežāk tad, kad daudzi zootehniķi un agronomi vēl nav pat uzvārījuši rīta kafiju. Es gribētu, lai tas notiek biežāk, bet jāsaprot arī medaļas otra puse. Diennaktī ir tikai 24 stundas. Ja ielāgojam, ka mūsu veselība nav personīga lieta, tad nepilna trešdaļa no tām ir jāatdod miegam. Vēl pāris stundu jāveltī sevis garīgai un fiziskai sakopšanai, lai cilvēkos mēs nerādītos prātā un drānās apskriduši kā strūdzinieki. Vismaz trīsreiz dienā ir jāietur maltīte. Un kas tad paliek pāri? Var teikt, ka daudz. Diemžēl mums tikai tā liekas! Ar šo atkāpi negribu attaisnoties. Priekšsēdētāji un lauku cilvēks vispār darbam un sabiedrībai, protams, atdod daudz, daudz vairāk par 3000 stundām gadā. Taču vadītāja, arī manu laiku apēd burzīšanās citu kabinetos, atsēdēšanas. Ja saimniecisko mehānismu beidzot izdosies uzstatīt uz ekonomiskiem pamatiem, noregulēt bez smadzeņu skalošanām, akcepta medībām — tikai tad īsti tiksim klāt cilvēkiem. Tiksim fiziski un garīgi neaizlauzti un gudrākai dzīvošanai uzlādēt spējīgi. Kamēr valda diktāta metodes, kamēr speciālistu darba dienas lielāko daļu — pat līdz 70 procentiem — aizņem papīru kārtošana, tikmēr līdz katram darītājam netiksim. Jā gan! Vienmēr esmu centies atturēties no saviesīgiem galdiem un arī no aizrautīgās modes čupoties zināmos medību laukos ar bisēm rokā. Labi saprotu, ka Ādaži līdz ar to reizēm palikuši zaudētājos, bet Kauls ir noturēts par pašlepnu vienpatni. Neatminos, kurš no skandināviem to teicis, bet doma palikusi: draugi ir zagļi, kas zog mūsu laiku, un tie ir sliktāki par citiem zagļiem, jo nočieptais vairs nav aizstājams. Un es par laimi vai par nelaimi sev esmu tādās pašās domās. Mājas ir mans akumulators, pie kura ar lielu patiku pieslēdzos un uzlādējos. Akumulators tāpēc, ka sieviņa vienmēr ir centusies un prot uzturēt mājas garu. Jāsaka, par spīti visām ūdens āderēm, kas apakšā, nevienā jubilejā mēs nepulcinām viesus, tikai paši un savējie, atbrauc Elzastante no Skrundas, atnāk lielais Alberts ar vedeklu, un viss. Nav burzmas, nav liekulību, un visi varam tiešām justies kā mājās. Arī 31. decembrī, kad nāk gadmija un ir mūsu kāzu jubileja. Un kas gan var būt labāks par piederību konkrētai vietai! Katrs zina, ka rudeņos un pavasaros kūp un smaržo lapu ugunskuri, bet neviens no tiem nekur nesmaržo tik vienreizēji saldenrūgti kā mūsu pašu sanestais, pašu aizdegtais un uzturētais. Šīs dažas stundas divreiz gadā man ir kā nelieli dvēseles svētki, jo uguns uzturēšana laikam ir dziļi mūsu asinīs. Motori turas kopā ar skrūvēm, cilvēki — ar piederību. Virziens - caur pašu iebūvētām durvīm uz lielajiem pasaules vārtiem. Arī latviešiem ir savi dzīvi, no paaudzes uz paaudzi pārmantoti emociju vāli. Dainas .. . Rainis .. . Daugava . Līgosvētki .. . Sarkanie strēlnieki Nāves salā, pie Ļeņina durvīm, Perekopā un arī 1937. un 1938. gadā. Brāļu kapi ar tur apraktajiem par un pret .. . Vilis Lācis rakstnieks un valstsvīrs .. .
Gaiziņš — kādulaik presē nepieminēts, tad atkal ļaužu pilns . . . Un vēl, un vēl. Katram savs uzkalns, sava leja, ieva, līcis vai dzidrs avots ar sapņu pērli iekšā. Tikai ļoti žēl, ka šo lielumu izpratnei mūsu paaudzi skoloja aplam bailīgi un ļoti maz. Es pat teiktu tikpat kā nemaz. Pārāk agri pārlecot uzreiz pie Puškina, pie "Jaunās gvardes". Ieveļoties lielās bagātībās, plašumos bez savu māju sarežģītās vēstures apjēgas, bez tautas pieturpunktiem. Atceros, ka pirmajā gadā Ādažos vienvakar kabinetā ienāca kaujinieciska sieva. Strādājot gan Rīgā, bet dzīvojot kolhoza mājā. Lai aši izremontējot viņas dzīvokli! Viešņai paskaidroju: Mums ir tāda kārtība, ka priekšroku dodam kolhozniekiem. Turklāt, cik zinu tā māja nesen kā remontēta. Bet norīkosim komisiju, pārbaudīsim. Komisiju - apmeklētajā sašuta. - Kādu vēl komisiju?
Neaizmirstiet biedri, ka mēs jūs atbrīvojām. Mums ir priekšroka. Tas mani pārsteidza kā ar nātru. Domāju, cik labi, ka sarunā piedalās arī mans vietnieks, un atbildēju, sak, ja spēlējam pēc tādam notīm, tad paskatīsimies dziļāk. Vai, piemēram, Oktobra revolūcijā un Pilsoņkara frontēs bija tāda diena un vieta, kur nebūtu cīnījušies arī latviešu sarkanie strēlnieki? Neviens nedomā mazināt citu tautu un arī lielās krievu tautas lomu cīņā pret fašismu. Taču nevajag šo svēto misiju valkāt savtīgi, nevietā. Pēc šādas atbildes sieviete palika domīga un izgāja. Taču viņas pretenzijas nerimās. Izmantodama kareivīgo raksturu, viņa sāka rakstīt sūdzības. Instances Rīgā bailulības un mīļā miera labad nevajadzīgi piekāpās, un zem viņu spiediena nācās piekāpties arī mums. Bet kam tas vajadzīgs Savtīgumu, lai kādās drānās tas tērpjas, kultivēt nevajag. Tāda attieksme var izraisīt neveselīgas atbalsis kolektīvā. Kad jāvairās no savas piederības, tad vairs nav normāla dzīvošana. Un man to laimīgi gadījās apjaust jau pusaudzībā. Pēc pirmā mācību gada mehanizācijas skolā Jelgavā mani un vēl vienu zēnu apbalvoja ar ceļazīmēm uz atpūtas namu - sanatoriju Krimā. Tā toreiz bija vesela sensācija ir skolā, ir mājā. Vaļa iedota, bet no tāluma arī bail. Braucām caur Maskavu un, protams, apmeklējām Ļeņina Mauzoleju. Toreiz - 1955. gada rudenī, blakus Ļeņinam tur vēl gulēja arī Staļins. Tikko pirms diviem gadiem ļoti daudzu apraudāts. Un nu tepat aiz pāris metriem kā dzīvi abi vadoņi aizsniedzami. Ar tiešu klātbūtni, ar pabiezā puskrēslā neredzamu, bet uz visa ķermeņa jūtamu savāda spēka starojumu. Iespaids bija liels. Tālāk uz Krimu, likās, braucu nevis es, bet kāds cits zēns, tikai ar manu vārdu un uzvārdu. Es vēl biju turpat Mauzolejā. 
Sanatorijas galvenā ārste, krievu sieviete jau krietni gados, uzzinājusi, ka esmu latvietis, sāka stāstīt, ka pirms kara dzīvojusi kopā ar latviešiem. Ar bijušajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Tavi vectēvi, dēls, bija nelokāmi cilvēki, izpalīdzīgi, bet ar tērauda raksturu. To viņa apgalvoja atkal un atkal. Un man sirds dziļumos bija kauns, ka jāklausās kā aklam kucēnam un uz visiem viņas: «Vai tu, dēliņ, zini?» —jāpurina galva un sarkstot jāatbild: Nezinu . . . Jo pašu mājās, Padomju Latvijā, sarkano strēlnieku vārds vēl tika turēts aiz deviņām atslēgām. Viņa noņēmās ar mani kā māte un vēl pārliecināja, ka lietas labad vajagot palikt sanatorijā uz otru ārstniecības kursu. Un es paliku, bet viņa stāstīja un stāstīja par streļķiem. Diemžēl, naivs būdams, toreiz, neko nepiezīmēju. Tagad vairs ueatminos pat viņas vārdu un uzvārdu. Taču interesi par sarkanajiem strēlniekiem manī pamodināja tieši viņa. Un Krimā sāku domāt, kas īsti esmu un kādam man vajadzētu būt. Jo tas bija tāds vecums, kad raksturs vēl ir pilnīgi atvērts, bez aizspriedumiem un skepses. Bet tagad man ir jādomā, kā tas varēja iegrozīties un notikt, ka toreiz 1955. gada rudenī, vērodams svinīgo sardzes maiņu pie Mauzoleja, es nekā nezināju, piemēram, par tautieti Pēteri Pakalnu? Tieši par viņu, kurš bija Ļeņina apsardzes vecākais Gorkos. Pēc Fēliksa Dzeržinska priekšlikuma valdība viņu iecēla par Mauzoleja pirmo komandantu. Tieši viņš izstrādāja svinīgā rituāla pirmmetus, ko valdība apstiprināja un kas pamatā palikuši līdz pat mūsdienām: sardzes maiņa, valsts posteņa numur viens noteikšana. Mauzoleja apmeklēšanas kartība un tā joprojām. Un kāpēc neko nezināju par to, ka manā republikā vēl diezgan ilgi pēc kara ir dzīvojusi Pētera Pakalna sieva Emīlija-Milda Cinovska, kura 1918. gada jūlijā strādājusi Kremļa komandantūrā par telefonisti kontrolieri, bet no 1920, gada jūnija pārcelta uz tā saukto augšējo, Tautas Komisāru Padomes, komutatoru, kas pārzināja tālruņa sakarus ar Ļeņinu? Kāpēc atbildes uz šiem jautājumiem mums jāgaida tik ilgi? . . . Pašapziņā savā paaudzē mēs laikam modāmies kopā ar gaujmalieti Ojāru Vācieti. Modāmies caur svārstīgiem drīkst un pārlieku biežiem nedrīkst. Ojārs Vācietis Tautas dzejnieks, PSRS Valsts prēmijas laureāts, internacionalists dzīvē un savā dzejā - garīgi prata sargāt arī savu krāsu, upi, tautu un mūsu Es. Ar salkano, ar svēto krāsu sirdī iet Latvija uz gadu simteni ... Bet daudzi no mums to neprata. Daži negribēja saprast. Un ļoti daudziem vienkārši nebija vaļas to mācīties. Visi izaugam ar maizi. Bet, nudien, nav taisnīgi, ka gara censoņus saulītē ceļot ! (tagad - piemirstos arī), saimniekotāji gandrīz vienmēr paliek kulstāmajos. Taču plauktā noliktu filmu vai grāmatu var vēl parādīt, izlasīt arī pēc gadiem desmit. To, kas zaudēts lauksaimniecībā, nevar vairs atgūt nekad. Labu graudu, sātīgas šniceles tapšanai dažreiz ir vajadzējis tikpat daudz pilsoniskas drosmes, cik tiem, kuri savulaik Padomju Jaunatnē nodrukāja šo Ojāra Vācieša dzejoli.
No kuras vietas. Atklāti pasakot, ka bez lielas mums katram vajadzīga arī mazā dzimtene. Katram — vai tu esi dzimis pie Baltijas jūras, pie Baikāla, Volgas vai Kamčatkā. Un ļoti žēl, ka daudzi citādi braši puiši vēl šodien izbrauc vagā, jūrā bez Viļa Lāča romāna Zvejnieka dēls varoņa Oskara vitālas piederības, Šķiet, Alunānam pieder doma: turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes, jo kas sevi pašu netur godā to arī citi negodās. Taču būdams dažādos kabinetos, es līdz šai dienai nevaru aptvert kāpēc Rīgā ir iestādes, kurās divi vai trīs latvieši savstarpēji sarunājas krievu valodā? Vai to kāds ir noteicis? Nav! Vai tā būtu kāda īpaša idejiskās piederības apliecināšana? Stipri šaubos, jo idejiskums ir internacionāls, pēc valodas pazīmēm nedalāms Esmu kļuvis caurcaurēm lauksaimnieks. Pabraukājot pa mūsu plašo valsti, ir diezgan skumji dzirdēt, ka ar labiem vārdiem piemin lietuviešu izslaukumus, skaisti sakoptos lauku ciematus un viņu apgādātību. No mums pār visu lielo Dzimteni un vēl tālāk skan Raimonds Pauls, skan Imanta Kokara iesvaidītais Ave sol un citi meistarīgi kori.
Mūs apbrīno par krāsainajiem Dziesmu svētkiem, kas nu iesniegušies jau otrajā simtgadē. Kultūras elpa ir dziļa, bet lauku atbalsis paseklas. Vai par to tiešām nesāp sirds nevienam. Esmu pārliecināts, ka sāp gan sirdis, gan galvas. Tikai sāp diezgan savdabīgi - turot lielas dzirkles rokā un dīvainu pieņēmumu prātā, ka pie visa ir vainīgas galotnes. Mēdz teikt: zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks kur labāk. Bet ko nozīmē — kur labāk? Vai tā nav tiekšanās pēc Klondaikas? Sak došos tālēs un sadabūšu. Cik daudz tādu ar pavērtiem maciņiem klimst apkārt pa mūsu lielo valsti! Patiesībā — bez sava noteikta kvadrāta un bieži vien arī bez savas noteiktas sociālās nišas. Lūk, viena no vēstulēm. "Labdien, Albert Ernestovič. Jums raksta jaunas ģimenes no Kolimas ziemeļiem. Skatījāmies televīzijas pārraidi un mums ļoti iepatikās jūsu saimniecība un jūsu novads. Kontinentā mums nevienam nav dzīvokļa. Nezinām, ko lai dara. Pēc pārraides noskatīšanās (domāta centrālās TV Seļskij čas). Vienmēr rakstam daudziem kolhoziem, bet atbildes nesaņemam. Un tagad nolēmām uzrakstīt jums. Ļoti lūdzam, jūs mūs iepriecināt ar darbu. Mums visiem ir bērni, mēs būtu apmierināti arī ar vienistabas dzīvokļiem. Visi esam dzimuši kolhozā. Mums ir traktorista, buldozerista arī šofera tiesības, un mēs varētu strādāt, kur vien vajag, bet tikai jūsu kolhozā. Lūdzam neatteikt, mēs darba nebaidāmies, jo ziemeļi visu ko ir iemācījuši. Fjodors K., Vladimirs K. un Oļegs M. Jagodninskas rajonā. Uzvārdus nerakstu tāpēc, ka autoriem, kuri dzimuši Moldāvijā neesmu lūdzis atļauju vēstuli publicēt, lai gan kāda te nozīme uzvārdam? Ir taču runa par veselas ļaužu daļas domu ievirzi. Jaunā paaudze mūždien ir saņēmusi kaut ko jau gatavu. Tas ir negrozāms dzīves likums. Taču aiziešanai no sava dzimtā sliekšņa uz citurieni, kur šobrīd pil šķietams taukums, spīd cauri maz censonības un daudz savtīguma. Cik daudz taurenīšu agri apsvilst lielpilsētu un mazpilsētiņu pažobelēs! Nezin kāpēc mēs par to maz runājam? Bet, kad tādi atbrauc ciemos tad krūtis ir izrieztas, deguntelis gaisā un smēķis vai košļene mutē. Skats no augšas uz leju. Bet patiesībā tāds cukurgailītis vien iznāk. Arī ar visu javu un arī ar žiguli, jo tie parasti ir pirkti par senču iekrājumiem. Kuri ir bijuši uzņēmumos, tie varbūt būs ievērojuši, ka tur ir nelieli ūķīši ar pāris biljarda vai novusa galdiem. Kā pārtraukums, tā vīri iet pie bumbām. Bet kādas tās ripas, kailas lodes un kijas! Visbiežāk ar zobiem, kiju stumbeņi. Reiz piegāju un pajautāju: — Jums taču ir galdniecības iecirknis. Vai tad nevarat izvirpot kārtīgu inventāru? — Kas virpos, vai es? Lai jūs tūliņ salauztu? Daži vārdi, bet kas par mazasinību apakšā! Jūs varat nošķaudīties, bet tādam būs slinkums pateikt: uz veselību! neies par velti tērēties. Jo ne viņš vairs ir zemkopis, ne vēl strādnieks. Viņš ir spēlmanis. Nenosakāma vecuma spēlmanis.
Ja par mākslas darbu vēl saka es saprotu vai es nesaprotu, tad lauku būšanās gadu desmitiem gudri bijuši visi. Katram absolūti viss ir skaidrs. Tikai apbrīnojama patiesība, ka kolhozu uzbūvē nekas būtisks netika mainīts kopš trīsdesmito gadu sākuma. Ja resursus dodam, tad — galdiņ, klājies! Resursiem ir sava struktūra. Nedrīkst taču iedot cilvēkam, teiksim, piecus pārus lakādas kurpju, trīs pārus gumijnieku un pēc tam brīnīties: «Kāpēc tu saki, ka neesi paēdis. Saimniecības piespeķoja ar lieljaudas traktoriem, bet darbarīku tiem trūkst joprojām, rēķina kopā zirgspēkus, enerģētiskā apgādātība palielinās, diemžēl jēgas maz. Un vēl. Desmitās un vienpadsmitās piecgades laikā līdz konveijeram netika neviens jaunas konstrukcijas traktors Kur tad ir lieliskie DT-I758, kur LTZ-145 vai MTZ-142.
Pie papīru slitēm piesieti, novecoja tīrumos netikuši. Un kāpēc nav vietējiem apstākļiem atbilstošu, smalki izstrādātu lauksaimniecības mašīnu komplektu gan darbam uz lauka, gan fermā. Aizpērn zonālajā sanāksmē Ļvovā republikas zemkopju vārdā es teicu: Inženieri ir tā samodernizējuši arklus, ka tie vairs nepilda savu agrotehnisko funkciju. Starpbrīdī viens no Valsts agrorūpnieciskā kompleksa vadītājiem pienāca mierināt:
— Jautājums ir nokārtots. Odesā sāks atbilstošu arklu izlaidi. Diemžēl, lai tiktu pie piemērotiem arkliem, mēs bijām spiesti paši uzņemt sakarus ar lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu Odesā un sūtīt komandējumā uz turieni piecus strādniekus. Lai viņi tos arklus atstrādātu. Bet kur tu liksies? Kā tiksi pie malkas, ja nav cirvja? Lauksaimnieki ir vienīgie, kam katru dienu ir darīšana tikai un tikai ar dzīvām būtnēm. Jo arī dzīva zeme ir dzīvību pilna, un arī tas jārespektē. Bet atstrādāt tāpat ir nācies cementu un ķieģeļus arī. Un tas viss turpinās! Varbūt pārspīlēju, bet man šķiet, ka Latvijā ilgus gadus nav bijis savu lauksaimniecības patriarhu. Svētas autoritātes bez krusta kaklā. Vēl pirms ar klusu zemnieka gudrību uzlādētā Kauliņtēva. Pirms! Un arī ar viņu pa ceļam. Pietrūcis tādu zinīgi smagnēju, bet prātā tādu cilvēku, kuri būtu pratuši karsti ieiet citos, droši aizdegt un raut uz priekšu - uz gudru zemkopību, bez sadomātām modēm un ierēdņu iztapīguma. Kuri pēctecības pilni būtu mācījuši laukus noturēties uz kājām. Tiesa, pēckara gados mums bija lauksaimniecības ministrs Jānis Vanags. Bija šajā amatā arī Aleksandrs Ņikonovs. Kā stāstījuši viņu laikabiedri no šiem cilvēkiem esot jautuši gudru iesākumu. Bet viņus, piediedzot dažādas pašu mājas apkrāsotas birkas ātri vien izdzīvoja. Cik tas bija saprātīgi, par to liecību ir devis laiks. Jāni Vanagu ar viņa enciklopēdiskajām zināšanām un vēstures atmiņu no Jelgavas jau esam paklusām atdevuši kapukalnam. A. Ņikonovs Maskavā ir V. I. Ļeņina lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents. Mūsu republiku lauksaimniecībā vispirms apsteidza ziemeļu, tad arī dienvidu kaimiņi. Un nu jau sāk apsteigt Baltkrievija, Moldāvijā. Es neskaužu, ka kaimiņbiedriem veicas. Bet mums skaidri jāatzīst — visi šie fakti pēc kārtas ir dziļi likumsakarīgi un ar izteiksmīgām mielēm. Tik daudziem nosituši censonības garu.
Attēlā: Alberts Kauls sarunā ar LPSR Tautas skatuves mākslinieku un latviešu sarkano strēlnieku Ēvaldu Valteru, kurš tikko kļuvis par «Ādažu» Goda kolhoznieku. 1985. gads. Vidū kinokritiķis Ģirts Dzenītis.
LABRĪT, MANA RŪGTĀ DIENA
1988.03.20 Zvaigzne
ALBERTS KAULS
🍀 🍀 🍀 🍀 🍀 🍀 🍀
Pārdomu grāmata
Manai bērnībai saules tika maz. Zēnelim man likās, ka tās pietrūkst pat debesīs, lai gan patiesībā pietrūka uz zemes, paša pirmsākuma. Vispār latviešu senči nekad nav dzīvojuši pilnīgi savrup. Kā trāpīgi raksta fašistu nāves nometnes izgājušais Miervaldis Birze, uz mūsu senču apmetnēm atnāca arī svešas zintis, saplūzdamas ar mūsējām. Viens ceļš veda no Bizantijas cauri Krievzemei. Otrs no Traķijas un Grieķijas cauri Romai un Vāczemei. Mani vecāki, tāpat vecvecāki, ir dzimuši, auguši un strādājuši Skrundā un tās apkaimē. Tātad, kā liecina vēsturnieki, Livonijas ordeņa Rīgas—Prūsijas lielā pasta trakta ceļmalā, kur gandrīz pirms trim gadu simteņiem pilī Ventmalā reiz esot atvilcis elpu pat Zviedrijas karalis Kārlis XII. Kur hercoga laikos darbojušās pulvera dzirnavas, naglu un lielgabalu lietuves, šauteņu fabrīķis... Pats esmu dzimis 1938. gadā. Un jūs sapratīsit, ka līdz ar to man nav miņas ne par nākamo gadu aukstajām ziemām un augļu dārzu izsalšanu, ne par padomju varas atjaunošanu Latvijā 1940. gadā. Ne arī par fašistiskās Vācijas uzbrukumu 1941. gada Līgosvētku priekšvakarā. Mana apjēga sākās ap to laiku vācu okupācijā, kad kopā ar māti un viņas vecākiem dzīvojām jau bez tēva. Māte, atceros, saslima, tagad zinu, ka tās bija 1944. gada beigu dienas. Toreiz Latvijas lielākā daļa no vācu okupantiem jau bija atbrīvota. Tikai republikas rietumu novadā vēl pastāvēja tā saucamais Kurzemes katls. Mēs bijām tajā katlā, Skrundā. Ļoti labi atminos, kā drīz pēc jaungada kopā ar vecmāmiņu aizgājām uz hospitāli apciemot māti. Zinājām, ka pēc sekmīgas operācijas viņa jo dienas, jo palika žirgtāka. Vēl vakar abas ar vecomāti esot spriedušas par darāmo, līdzko mamma tiks ārā. Bet todien, piegājis pie gultas, apjautu, ka mātei ir slikti. Izrādījās, no rīta viņai glāzē iedota brūngana putriņa. Un nu — jo tālāk, jo paliekot grūtāk — Tāds kā lietuvēns rāpjas uz krūtīm. Bet jūs, mīļie, turieties! Gan viss būs labi... Skaidri atceros, kā otrā dienā māti pārveda mājās, ienesa istabā un nolika uz grīdas. Jau mirušu. Tā bija pirmā tikšanās ar nāvi. Un manī iemetās izmisums. Kā zibens spēriens galvā ietriecās apjēga, ka nu mēs ar mazo brāļuku šajā briesmu pasaulē esam atstāti vieni. Bez mātes siltuma, aizsardzības un glāsta. Kāpēc tāda nežēlība?! Es nolīdu otrā istabā un raudāju, raudāju līdz nespēkam ... Vectēvs zārkam nekur nevarēja sadabūt dēļus. Un tad lielie izlēma: citas izejas nav — jāizlīdzas ar skapi. Vectēvs pārzāģēja vienīgo drēbju skapi uz pusēm un vienā tāda pusītē ieguldīja māmuļu. Kā notika bērēšana, to īsti neatminos. Zinu tikai, ka bija auksts laiks, neviena cita pavadītajā un neviena vainaga, zieda.. Vēlāk stāstīja, ka pie kapa esot briesmīgi raudājis un rāvies no vecmammas rokām līdzi bedrē. Tā sāpe ir palikusi cauri gadiem, skumjākos brīžos to dienu asaras deg uz vaigiem vēl tagad. Deg līdz ar apjēgu, ka toreiz mātes likteni, iespējams, izšķīra okupantu steiga.
Nule kā klajā nākusi Alberta Kaula, agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētaja, pārdomu grāmata «Labrīt, mana rūgtenā diena!». Publicista llgoņa Bites literārajā pierakstā mēs varam ielūkoties vadītāja dzīves un darba skolā, tā cilvēka nerimtīgajos meklējumos, kuram Mihails Gorbačovs 1987. gada 18. februārī, ar pavadoņiem ieradies «Ādažos», sacīja vārdus: — Sen gribēju iepazīties. Grāmata iznākusi «Avota» apgādā, sniedzam tās fragmentu.
Padomju karaspēka spiediena dēļ hospitāli no Skrundas gribēja evakuēt tuvāk ostām. Un tādā drudžainā brīdī vācieši ar nopietni slimajiem nemēdza ķēpāties. Taču ne jau visiem tādās reizēs deva brūnganu putriņu. Deva pēc nopelniem. Un mātei to varbūt iedeva tēva dēļ. Tētis Ernests Kauls strādāja mūrdarbus. Būdams 1940. gada padomju atjaunotnes aktīvists, Skrundas laukstrādnieku arodbiedrības priekšsēdētājs, fašistu uzbrukuma dienās viņš tika līdz Igaunijai, tur saņēma partijas rīkojumu atgriezties Skrundā un gaidīt tālākos uzdevumus. Es negribu nevienu ne celt, ne pelt. Tāpēc būs objektīvāk, ja citēšu vēsturnieka Jāņa Dzintara pētījumu grāmatu. Viņš raksta: «...Dienvidkurzemes antifašistiskās pagrīdes organizācijas dalībnieku un kritušo patriotu ģimenes locekļu atmiņu pierakstu analīze un salīdzināšana ļauj tagad drošāk nekā līdz šim secināt, ka jautājumu par bruņotu kaujas grupu izveidošanu Skrundā Aizvīķos un Nīcas pagasta Otaņķu ciema mežos E Elerts jau 1943. gada augustā bija saskaņojis ar E. Kaulu un T. Gaiķi vēl pirms viņu atbrīvošanas no Brocēnu nometnes. Par to liecina fakts, ka jau tā paša gada oktobrī Ernests Kauls ar sava drauga Jura Reihlera palīdzību 12 kilometrus uz dienvidiem no Skrundas, Ventas kreisajā krastā, Aizputes apriņķa Rudbāržu pagastā, apmēram 500 metrus uz ziemeļiem no Varkaļu mājām ierīkoja slepenu zemnīcu, kurā varēja dzīvot 4—6 cilvēki. (..) Nelegālisti bija bruņojušies ar šautenēm un pistolēm ...»
Jūs sapratīsit — man katra šī rinda ir svēta. Sevišķi tāpēc, ka tas sasniedza mani jau pusmūžā. Līdz tam no visa lielā cēliena zināju tikai pēdējo ainu. Un arī vienīgi atstāstā.
...Kaujinieku grupā bija ielavījies nodevējs. 1944. gada 28. martā jau pieminētajos Jaunvarkaļos — skaista priežu meža ielokā pie Ventas — ar aplenkumu iebrukuši šucmaņi. Tajās dienās bija sākušies pali. Tētis kopa ar Juri Reihleru un vēl diviem biedriem lejā pakrastē drošības pēc jau drīvējuši laivu. Kad meža atskanēja šāvieni, līdz zemnīcai un ieročiem vairs nevarēja tikt. Viņi iemetušies laivā un īrušies pāri Ventai. Taču pali ir pali, un lencēju ložmetēji no kraujas izdarījuši savu. Laiva gan sasniegusi upes otru krastu, bet tajā brīdī pie dzīvības vairs palikuši tikai trīs. Juris Reihlers bijis pagalam uzreiz. Mans tēvs nāvīgi ievainots un miris lēnām. Abus dzīvos arestējuši okupantu pakalpiņi. Reihleru un tēti šucmaņi slepus aprakuši Ventas palienā. Kā stāsta, tēvs iemests bedrē vēl pusdzīvs. Tēvu tātad nošāva 1944. gada 28. martā, bet V. Šmidta rediģētais lauksaimniecības žurnāls «Darbs un Zeme», kas tolaik iznāca okupētajā Jelgavā, februāra numurā gavilējoši aicināja latviešu jauniešus doties darba dienestā. Ir vērts palasīt. «Ja nupat publicētie uzsaukumi atkal sauc latviešu jauniešus brīvprātīgam darba dienestam Lielvācijā, tad tas nav vergu darbiem, kā to melš Maskava, bet gan jaunai un brīnišķīgai dzīves un darba skolai, kurā zaļoksnēji jaunieši norūdās par īstiem vīriem un patiesiem savas tautas un tēvzemes dēliem. Dzimtene mums visiem mīļa, un tās laimei pukst ikviena latvieša sirds. Arī Darba dienesta nometnē latviešu jaunekļi kalpos dzimtenei, jo tie norūdīsies par tēvzemes aizstāvjiem, mācīsies par vadītājiem, kuru rokās nākotnē augs mūsu tautas ziedoša paaudze.» Var tikai pabrīnīties, cik maz pelēkas vielas galvā un cik daudz nodevības jābūt asinīs, lai tā fanfarētu tobrīd, kad fašistiskas Vācijas liktenis Austrumu frontē praktiski jau bija izlemts sakāvei. To saprata visi, kas gribēja saprast. Vai tā nebija dubulta suniska padevība, kas iemantota septiņsimt gadu vācu jūgā un dažreiz kritiskos brīžos izpaužas? ... Lai, kad kurš dzimis, bet mēs katrs nākam, bērnības izgaismoti un reizē arī apzīmogoti. Kad tagad mēģinu atskatīties un labāk saprast sevi, skaidri jūtu: to nevar izdarīt bez Elzas tantes līdzdalības. Būdama mātesmāsa (oficiāli pēc pases nevis Elza, bet Marija Kaufmane. viņa drīz pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas atgriezās no Bergen-Belzenes nāves nometnes), pārveda tēva mirstīgās atliekas no Ventmalas palienas uz Skrundas kapiem un uzņēmās manis un jaunāka brāļa Ilmāra audzinātajās lomu. Kā Elzas tante nokļuva svešumā? Par to ieskats republikas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta uzziņā. Lasām: «... Skrundas pagasta teritorijā darbojās divas bruņotas pagrīdes partizānu grupas, kuras vadīja 1941. gada jūlija beigas no Igaunijas frontes uz okupēto Latviju nosūtītais tautas cīņas organizators strādnieku gvardes bataljona kaujinieks Ernests Kauls. Marija Kaufmane kļuva par E. Kaula vadītas bruņotās grupas sakarnieci.» Tūlīt pēc tēva nobendēšanas Ventas krastā apcietināja Elzas tanti Skrundā. Viņas tālākais moku ceļš: spīdzināšana Liepājas cietumā, Salaspils koncentrācijas nometne, Štuthofa, Neiengama, Bergen-Belzenes nāves nometne. Spīdzināšana. Nāves nometne. Cik vairs vispār palicis tādu cilvēku, kam šie ir ar paša miesu un asinīm izsāpēti, nevis televīzijas ekrāna jēdzieni? Piekrītu, ka sevi nevajag šaustīt ar pagātni. Taču arī putu vannās vien nedrīkstam plunčāties: jo pasaulīte nebūt nav tik mierīga. Un tāpēc, domāju, ir vērts kādreiz ieslēgt magnetofonu arī ar nedziedošu balsi diskā. 
«... Izkāpusi Skrundā, ievilku gaisu — bet tik stiprs kā velns! Atkal dzimtenes gaiss. Un galvā uzreiz viena doma: vispirms jāaiziet uz kapiem. Eju, skatos — otrā malā tāds liels bērza krusts uzlikts. Skaidrs, nodomāju, tur vācu karavīri aprakti, vairākas bedres vēl palikušas tukšas. Izlīdu caur žodziņu un gāju pie savējo kapiņiem. Sak, varbūt tēvs pa šiem pusotra gadiem ir aizgājis? Kad vēl biju Salaspils nometnē, māsa arvien rakstīja: «Mašelīt, galvu augšā! Tētis ir tāds paslims, bet gan viss būs labi » Nāku pa kapu taciņu uz leju un jau pa gabalu redzu — jā, pie kopiņas iesprausts neliels koka krusts. Pieeju klāt, lasu: Līne Kauls, dzimusi Kaufmane.
Māšele! Manu mīļo māsiņ ...
Tā biju tur zemē saļimusi. Kad iegāju mājā, pēc sejas neviens mani nepazina...»
Arī tā, redzat, bija vienas nodevības cena, ko nedrīkst aizmirst ne jaunie, ne vecie. Elzas tante izturēja. Un tādā garā stipra cilvēka gādībā mēs ar brāļuku augām. Bez Elzas tantes es nebūtu tāds, kāds esmu. Viņa, būdama paskarba rakstura un ar gādīgu sirdi, bet bez savas ģimenes, mūža lielāko daļu ar apbrīnojamu enerģiju darīja visus vīrieša darbus, baļķu vešanu ieskaitot. Tādu cilvēku rokām ir maz vaļas glāstiem. Viņas dzīve daļēji atbalsojās arī manī: nepieļaut, lai apstākļi tevi salauž. Skolā pret mani sirsnīgi izturējās vecāko klašu puiši. Apzināti vai neapzināti viņi iesaistīja mani sportošanā. Vēl tagad kā kinolentē stāv prātā Gunārs Balodis, Fricis Strengrevics. Gunārs Jankevics. Tie bija puikas ar raksturu. Viņi, lai gan biju gados jaunāks, aizrautīgi iemācīja man slidot, slēpot, saintriģēja ar futbolu. Vārdu sakot, izvilka no čaulas un ierāva zēnības raibajos virpuļos. Vasaras brīvlaikos abi ar brāļuku palīdzējām arī mājas darbos. Vectēvam bija zirgs, ar kuru Elzas tante vēlāk kā vīrišķis gadiem ilgi brauca meža darbos. Bija arī pāris govju un citi četrkājainie visu pārtikšanai. Tāpēc jau agri iemācījos apieties ar izkapti — gan pļaut un strīķēt, gan kapināt. Iemācījos kraut siena vezumu, aizjūgt un izjūgt zirgu. Ganos, mums par laimi, katru dienu nebija jāiet, Skrundenieki govis laida koppulkos, un tāpēc ganīšana iznāca pēc grafika. Vārdu sakot, lauku ikdienas soļus dabūju iziet ar visu pēdu — ir sūri, ir prieka, visam kopā mijoties. Pēc septītās klases izlaiduma meijām vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk. Es tolaik biju grāmatu romantikas pārpilns. Un ... sasapņojies par formu, uzplečiem, jūrām, par nahimoviešu skolu Rīgā. Pat aizbraucu pieteikties, bet izrādījās, ka tieši tovasar šī skola pārcelta uz Ļeņingradu, un Ļeņingrada maniem prātiem bija par tālu. Ar lielu sirdssāpi nācās atgriezties mājās. No mācību iestādēm vistuvāk Skrundai bija Kazdangas lauksaimniecības tehnikums. Arī vidusskola, protams, bet līdz tai savus kilometrus sešus vajadzēja iet kājām. Tāpēc izvēle krita uz Kazdangu. Tos 20 kilometrus reizi nedēļā varēja izbraukāt. Taču pēc pirmā mācību gada pārgāju uz Jelgavas mehanizācijas arodskolu, kur vajadzēja mācīties tikai divus gadus. Jau pirmajā mani nezin kāpēc izraudzīja par grupas vecāko. Puiši bija labi. Un tur pirmoreiz izjutu, ko nozīmē vadīt un atbildēt ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Beidzot arodskolu, reizē saņēmu piektās kategorijas remontatslēdznieka kvalifikāciju un arī kombainiera tiesības. Bet vēl tagad glabāju piezīmju grāmatiņu, ko man uzdāvināja pirmais meistars V. Kāns ar šādu ierakstu: «Centies izturēties tā, lai Tavi labie darbi var aizbildināt Tavus trūkumus.» Šo vēlējumu esmu turējis prātā līdz pat šai dienai. Un tāpat arī devīzi no populārā Venjamina Kaverina romāna «Divi kapteiņi» galvenā varoņa — ja būt, tad būt starp labākajiem. Iespējams, ka tas izklausās pārāk gailīgi, bet toreiz jau biju labas spīts pilns. Un tā manī laikam ir iesēdusies «uz pavisam». Protams, ne katrreiz un ne visur pareizi izdodas, bet šī stīga, jutu arvien paliek. Arī pēc vissāpīgākajiem puniem. Otrajā gadā «Ādažos» dažu speciālistu paklusa spurošanās pieņēmās un līda ārā. Mēs mēdzam teikt, ka Latvija ir maza. Taču Rīga, kad dzīvo tās tuvumā, ir vēl mazāka. Tu kārtīgi vēl neesi uzminis kādam «uz astes», kad pēkšņi no aizmugures jau iedur papēdī. Mani sāka psiholoģiski ģērēt ar anonīmām vēstulēm. Mērķis, šķiet, bija viens — atšķelt no domubiedriem. Bet, lai atšķeltu, gribēja apviļāt dubļos. Glāzītes draugs neesmu bijis nekad, tāpēc vajadzēja izgudrot ko citu. Ko tik man nepārmeta un uz kādām instancēm nerakstīja! Kauls nedodot speciālistiem rīcības brīvību. Esot sašaurinājis kolhoza valdes lomu. Nevajadzīgi sarežģot cilvēku pieņemšanu darbā. Nerēķinoties ar mūsu partijas komitejas domām. Vārdu sakot — jo vēstule, jo kara vāle. Man ar «ka tik labs cilvēks», nekad nav pieticis un nepietiks Jau pašā sakumā skaidri pateicu: «Ādažu» materiālā bāze ir daudz labāka par rezultātiem ražošanā, jāpanāk kāpinājums. Liekas — viss normāli, loģiski. Taču anonīmiķi no tuvāko vidus nelikās mierā. Kā viena pārbaudes komisija prom, tā otra atkal klāt un purina visu no sākuma. Un skumjākais bija tas — ejot pa vieglākās pretestības ceļu un uzreiz neiedziļinoties lietas būtībā, ar muguru pret mani daļēji nostājās arī daži rajona vadītāji, kuriem miers šķita ērtāks par konkrētu rīcību. Sūdzību rakstītājiem to tik vajadzēja. Lai Kaulu dabūtu vismaz nokdaunā, viņi centās, tā sakot, piesmērēt pat mīļākās. Kad tas neizdevās, mēģināja saduļķot ģimeni caur sievu. Lai tikai būtu vairāk dūmu, lai rastos priekšstats, ka esmu arī despots un amorāliķis, kurš jāpadzen ar tādu blīkšķi, lai visi krēsli viņam sabrūk. Kādā nejaukā dienā piezvanīja no Rīgas — pārbaudē braukšot vesela svīta: partijas Centrālas Komitejas, Ministru Padomes, Lauksaimniecības ministrijas un partijas rajona komitejas pārstāvji. Vispirms iepazīšoties ar stāvokli saimniecībā, pēc tam būšot jāsasauc kolhoza partijas komitejas sēde. Domāju, ka neesmu no drebulīgajiem, bet toreiz sirds pukstēšanu sāku just ausīs. No vienas puses, biju pārliecināts, ka taisnība taču ir manā dārzā un visi strādāt gribētāji ir ar mani. No otras puses, sāka uzmākties vainas apziņa: tātad esmu bijis kaut kur par vārgu, ir pietrūcis izturētības novest visu līdz galam. Taču neiesi jau sūkstīties. Nav man tāda iejava dota — sniegties pēc līdzcietības. Neteikšu, ka kritu izmisumā, bet šķērmi ap dūšu bija. Kuram gan patīk, ja citiem jābrauc uzslaucīt tavas mājas putekļi?
Partijas komitejas sēdi sasauca pievakarē, ar augsto Rīgas iestāžu pārstāvju piedalīšanos. Bija noteikts, ka savas domas atklāti jāizsaka katram ķomitejas loceklim pēc kārtas. Un iznāca, ka vienai no pirmajām deva vārdu slaucējai Elzai Mitriķei. Viņa piecēlās, un, atceros, man pēkšņi sāka svilt delnas — Esmu slaucēja, vīrs ir mehanizators un tāpat dēls arī. Nezinu, kā ir citiem, bet mums - darba cilvēkiem, Kauls ir savs cilvēks. Elza droši vien teica vēl ķaut ko, bet atmiņā ir iekritusi tieši šie vārdi. Iekrituši tāpēc, ka vējrādītājs toreiz varēja iegrozīties arī citādāk. Bet Rīgas pārstāvjiem, gods kam gods, par visu svarīgākas tomēr bija darba cilvēka domas. Un tās sakrita ar kolektīva vairākuma domām. Jāatzīstas, ka tovakar man akmens novēlās no sirds.
Pārdomu grāmata
1988.10.27 Dzimtenes Balss
🍀 🍀 🍀 🍀 🍀 🍀 🍀
lekāpt vagā un tikt laukā no tās
A. Kauls. Labrīt, mana rūgtenā diena! Agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāja Sociālistiskā Darba Varoņa pārdomu grāmata, Ilgona Bites pieraksts. R., «Avots», 1988. 174 Ipp.
Grāmatas pēdējais teikums: «Jāsaka tā: esmu uzlādēts līdz malai — tikai jāstrādā!» Alberts Kauls ir sabiedrības uzmanības degpunktā. Tāpat kā savulaik Edgars Kauliņš. Priekšsēdētājs savas dzīves piecdesmitgadi sagaidīja ar paša sapelnītām atzinībām — partijas Vissavienības XIX konferences delegāts un republikas Tautas frontes Domes loceklis, V. I. Ļeņina Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis un republikas Kolhozu padomes priekšsēdētājs. Ādažu vadītājs metas iekšā tautsaimnieciskās un ideoloģiskās diskusijās. Zinātņu kandidāts noraida piedāvājumu kļūt par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāju, likdams manīt, ka tad vajadzētu nomainīt visu izpildvaras nama aparātu. Alberta Kaula darbadiena ir tik blīva, ka tajā ir grūti atrast brīvu spraudziņu. Un tomēr iznāk laika izrunāties gan ar ministru un Tautas dzejnieku, gan ar Amerikas fermeri un vīru, kurš sastrīdējies ar sievu. Pie priekšsēdētāja brauc no republikas, no valsts, no pasaules. Un priekšsēdētājs brauc pa republiku, pa valsti, pa pasauli. Cilvēks orbītā. Par kuru jūsmo. Kuru apskauž. Kuru nolād. Izlasu kopdarbu un man kļūst skaidrs, kāpēc jūsmo, kāpēc apskauž un kāpēc nolād. Tā ir atbilde lasītājiem, kuri gadu gadiem dažnedažādās sarunās uzdevuši simtiem un tūkstošiem jautājumu par Albertu Kaulu un «Ādažiem». Ne velti pirmā rindkopa adresēta tiem, kuri apšauba: «Es zinu: daudzi joprojām domā, ka Kauls ar saviem kolhoza ļaudīm ir dzimuši laimes krekliņos un «Ādažos» dzīvo kā vienos taukos.» Agrofirma ir turīga. Un cilvēki dzīvo turīgi. Taču viegli nekas nenāk. Mēs lappusēs līdzizdzīvojam spraukšanos cauri paragrāfiem, izjūtam belzienus, uztraucamies, kā beigsies kārtējais pārbaudītāju uzbrukums. Tad, kad viss ir laimīgi garām un varētu ievilkt elpu, Alberts Kauls negrasās atdusēties uz «Ādažu» miljoniem: «Pēc konferences visi atkal esam cerīgi. Taču manā pārliecībā ir radusies viena būtiska atšķirība. Skaidri apjaušu, ka labi lēmumi vien paši par sevi neko neatrisina. Tie ir jāpiepilda ar jauniem, drosmīgiem risinājumiem, tā laužot dzīves logus un vārtus arvien plašākus nevis tikai tur, Maskavā, bet tāpat arī šeit, Rīgā, Saldū, Madonā, Ludzā, — visur, kur vien ir no bailēm izšķīlušies prāti.» Un mēs ticam, ka agrofirmā nebūs atslīdējumu, ka te atkal uztaustīs pamatus jauniem ceļiem un ka te turpinās jaunā kvalitātē aizsākumus. «Ādažnieki šo un to ir sasnieguši tieši kooperatīvajā lielražošanā. Mēs balsojam par to. Smejies vai raudi, bet jau kopš Josifa Kukieļa laikiem un, iespējams, vēl no Mārtiņa Krēsliņa gadiem, kad kolhoza kases labad pat pīrādziņus cepuši un veduši uz Rīgu pārdot, kad puķu sēklas audzējuši, bet Mangaļu pusē arī baltās pelītes un jūrascūciņas, — par «Ādažiem» ir iegājies miglains teiciens: — Tur viņi naudu taisa. Kurš ir mazliet labāk noskaņots, tas pieliek vienu vārdu klāt: — Tur viņi prot naudu taisīt. Bet skeptiķi ir pavisam strupi: — Viņi tur naudu vien taisa! Vai naudu vien, par to jau stāstīju, bet gādājam arī par ienākumiem. Jābūt vientiesim, lai iedomātos, ka Latvijas lauku ģeogrāfijā ir tādas īpašas vietas vai magnētiskie lauki, kur pietiek nolikt gultas ar galvgali pret austrumiem un ķiļķeni sāks no debesīm mutē birt.» Vai tad picērija lielā ceļa malā nav pīrādziņi mūsdienu variantā? Ja kādreiz dienā apgrozījās daži rubļi, tagad apgrozās tūkstoši. Pie miljoniem jāprot tikt. «Ādažos» taisa logu un durvju blokus, darbarīku kātus, kastes, mēbeles. Ražo polietilēna plēvi, sporta laivas un kamaniņas. Šuj darba apģērbus un cimdus. Darina metālkalumus, krāsotāju un apdares rullīšus. Pārstrādā cigoriņus ekstraktā un kartupeļus salmiņos un stērķelē. Cep baltmaizi «Franču batons». Pilda burciņās ziedputekšņus un dārzeņus. Audzē polārlapsas un ūdeles. «Neiecietīgākie, kā vienmēr, sauks: «Vai tas vairs ir kolhozs?» Piekrītu, tas vairs nav kolhozs šā vārda vecajā izpratnē. Un tieši tāpēc mēs tik neatlaidīgi — pa vienām durvīm izmesti, meklējot tūdaļ otras — gājām uz agrofirmu. Taču rūpnieciskās iekrāsas ražošana daudzus ērcina joprojām, lai gan reālajos apstākļos tā patiesībā ir nevis zemkopības ķirmis, bet drīzāk rūķis. Un smieklīga tur nav nekā ne no viena viedokļa. Ja vien spriedējs stāv uz reālās zemes un nav uzkāpis kādā teorētiskā stikla tornī.» Un vēl viena atbilde: «Parasti saka tā: nu labi, jums ir kokapstrāde, bet kāds kolhozam sakars ar polietilēna izstrādājumiem? Vistiešākais. Plēves ražošanu sākām toreiz, kad centralizēti nedeva, ar ko nosegt siltumnīcas. Pēc tam vēl vajadzēja pārklāt skābbarības tvertnes. Vēlāk nāca skābsiens. Atceros, ka slapjajā septiņdesmito gadu nogalē kolēģi meklēja plēvi vai ar uguni. Un atkal, cik vien varēja, tik «Ādaži» palīdzēja.» Tās visas ir neparastības, kas radoši straujina dzīvi. Un pārsteidz. Kad kolhoznieki sāka veidot krājkasi no saviem ieguldījumiem, bija jādzird bremzētāju viedoklis: «Bet tā nekur nav.» Kad kolhoznieki grasījās Ukrainā uz pusgrauda apstrādāt zemi, bija jādzird bremzētāju viedoklis: «Bet tā nekur nedara.» Ilgonis Bite ir pierakstījis lietišķu stāstījumu. Autori nav centušies pēc saskaistinājumiem. Un nav iekrituši otrā galējībā — tehnoloģismā. Lappuses ir izlīdzsvarotas. Pats priekšsēdētājs grāmatai devis raksturojumu: «Negribētos jūs nogurdināt ar skaitļiem, bet šī tomēr nav pasaku grāmata, un tagad dzīvē pienācis lielās rēķināšanas laiks.» Taču man gribētos kopdarbu nosaukt par likteņgrāmatu, kurā ir līdz sirds dziļumiem aizkustinošas rindkopas. Alberts vācu laikā kļuva bārenis. Tēvu nošāva. Māti nozāļoja hospitālī.
«Skaidri atceros, kā otrā dienā māti pārveda mājā, ienesa istabā un nolika uz grīdas. Jau mirušu. Tā bija pirmā tikšanās ar nāvi. Un manī iemetās izmisums. Kā zibens spēriens galvā ietriecās apjēga, ka nu mēs ar mazo brāļuku šajā briesmu pasaulē esam atstāti vieni. Bez mātes siltuma, aizsardzības un glāsta. Kāpēc tāda nežēlība?! Es nolīdu otrā istabā un raudāju, raudāju līdz nespēkam ... Vectēvs zārkam nekur nevarēja sadabūt dēļus. Un tad lielie izlēma: citas izejas nav — jāizlīdzas ar skapi. Vectēvs pārzāģēja vienīgo drēbju skapi uz pusēm un vienā tādā pusītē ieguldīja māmuļu. Kā notika bērēšana. to īsti neatminos. Zinu tikai, ka bija auksts laiks, neviena cita pavadītāja un neviena vainaga, zieda... Vēlāk stāstīja, ka pie kapa esot briesmīgi raudājis un rāvies no vecmammas rokām līdzi bedrē.» Pēc kara, kad Alberta mātesmāsa atgriezās no Bergen-Belzenes nāves nometnes, viņa uzņēmās audzināt abus bez vecākiem palikušos puikas. Elzastantes pārdzīvotās šausmas autori ietilpinājuši lappusēs. Priekšsēdētājs nopamato, kālab tas darīts: «Spīdzināšana. Nāves nometne. Cik vairs vispār palicis tādu cilvēku, kam šie ir ar paša miesu un asinīm izsāpēti, nevis televīzijas ekrāna jēdzieni? Piekrītu, ka sevi nevajag šaustīt ar pagātni. Taču arī putu vannās vien nedrīkstam plunčāties, jo pasaulīte nebūt nav tik mierīga. Un tāpēc, domāju, ir vērts kādreiz ieslēgt magnetofonu ...» Alberts Kauls paldies saka Elzastantei. Visiem tuviniekiem. Un ikvienam, kurš bijis kopā un sekmējis tautsaimnieciskos atradumus. «... nebūtu mūsu strādīgā kolektīva un speciālistu, nebūtu man viņu pastāvīga atbalsta, tad «Ādažos» nebūtu arī tāda Kaula.» Priekšsēdētājs aicina katru, kam kaut visniecīgākā saskarsme ar laukiem, «.. iekāpt vagas dziļumā». Un pēcāk atzīst, ka «.. zemkopis nedrīkst tupēt vagā vien». Tā nav pretruna. Lai no zemes dabūtu rekordražas, nenodarot tai pāri, vaga ir jāizjūt. Bet, lai vagas aprēķini nekļūtu mantrausīgi, ik pa brīdim jāpaceļ galva, lai ieraudzītu debesis. Tāpēc Ojārs Vācietis «Ādažos» kļūst par nepieciešamību.
1989.02.01 Karogs
ĒRIKS HĀNBERGS
=
trešdiena, 2020. gada 8. jūlijs
Dina Medne <>
Izturības eksāmens
 |
| slaucēja komjauniete D. Medne |
1980.11.29 Darba Balss (Rīgas rajons)
Juhta, H.
🐄🐄🐄
JAUNIEŠU RŪPES LOPKOPĪBAI
«Ādažus» pazīst daudzi, lai gan kolhoznieku saime itin prāva — vairāk nekā četri tūkstoši strādājošo un viņu vidū pat sava Sociālistiskā Darba Varone — lopkopēja Aina Dreimane.
Dina ir jauna, klusa, kautrīga, un šo slaido gaišmati nezinātājam iesākumā pat grūti iedomāties par teicamu slaucēju, aktīvu sabiedriskā darba veicēju. Viņas iznesība un zinīgums vairāk vedina uz domām par kādu zinātniskās pētniecības institūta vai, teiksim, specializētas bibliotēkas darbinieci. Bet, protams, viss ir dabiski. Vai tad lopkopībā strādājošās sievietes nav tādas pašas kā visas? Vai tad viņu vidū tagad mazums skaistu, gudru un sievišķīgu?
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Fermās un tīrumos, siltumnīcās un palīgcehos, celtniecībā un zvēraudzētavā — visās daudzšķautņainajās jomās «Ādažos» katrs trešais strādājošais ir jaunietis, bet saimniecības ļaužu vidējais vecums — 39 gadi. . . .
Dina piedzima pirms 26 gadiem Alūksnes rajona Liepnas ciemā. Dinas māte tur strādāja par slaucēju. Jau septiņu gadu vecumā arī meitene iemēģināja roku, kā jau īsts lauku bērns. Tāpēc vēlāk, kad vien vajadzēja, bija mātei krietnākais palīgs. Pēc vidusskolas beigšanas meitene laiciņu strādāja par vilciena pavadoni — vilināja attālumi, ceļu romantika. Šai laikā redzētais un dzirdētais lika nopietnāk ieskatīties sevī un saprast, ka īstā vieta tomēr laukos. Vecāki mainīja dzīvesvietu. Ādažu kolhoza Garciema ferma no saimniecības centra atradās patālu. Māti un meitu tas sevišķi nesatrauca — vajadzēja strādāt, godīgi pildīt savu pienākumu, jo viņu gādībā nu bija ap piecdesmit brūnaļu. Tagad, atceroties to laiku, Dina saka: — Kad sāku, bija astoņpadsmit. Pieci gadi Garciemā — tas ir tāds laiciņš . . . To izrunājot, skaidri jūtams miers, nesteidzība un paļāvība. Sev un darbam.
Dinas kluso, neuzkrītošo mērķtiecību un stabilitāti ādažnieku saime ievēroja. 1982. gada jūlijā vinu uzņēma par PSKP biedri. Būdama komjauniete, Dina aktīvi piedalījās visos pasākumos — salidojumos, sacensībās, skatēs un komjauniešu sestdienas talkās. Kā organizētāja un dalībniece. Arī tagad viņa ir saimniecības komjaunatnes organizācijas aktīva locekle, atbild par šefības darbu skolā.
PAKĀPENĪBA
Garciema periods Dinas dzīvē nozīmīgs vēl arī tāpēc, ka atnāca mīlestība, kļūdama par pamatu ģimenei. Kad netālu no Ādažu ciema pēc saimniecības toreizējā jaunā priekšsēdētāja Alberta Kaula iniciatīvas (un viņa tiešā vadībā) uzcēla moderno lopkopības kompleksu «Briljanti» tūkstoš govīm, tad Dinas un daudzu saimniecības jauniešu dzīvē notika būtisks pagrieziens — viņa sāka tur strādāt. Jāpiebilst, ka arī Garciema fermas gotiņas pārcēlās uz Briljantiem.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Kopš 1974. gada «Ādažu» attīstībā sākās jauns posms — tas kļuva par lielas ražošanas koncentrācijas, jaunas tehnoloģijas ieviešanas, darba kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju krasu uzlabošanas cēlienu.
Strādāt Briljantos — tas Dinai bija kā atalgojums par teicamo darbu Garciemā, kā avanss vēl ražīgākam veikumam nākotnē. Ciematā vecāki bija uzcēluši savu māju, Dina nu bija īsta ādažniece! Briljantu slava gadu no gada aug augumā — ne tikai Latvijā, Padomju Savienībā, bet arī ārzemēs daudzās respektablās lauksaimniecības izstādēs saņemti cildinoši vērtējumi, diplomi un medaļas. Briljantu lielfermas mehanizācija un automatizācija var pārsteigt daudzus.
Ne velti šī lielferma tiek uzskatīta par piena ražošanas nākotnes modeli. Tās ļaudīm sagādāti vislabākie darba apstākļi — moderni iekārtoti kabineti speciālistiem, atpūtas telpas, dušas. Arī mācību klase profesionālās meistarības celšanai. No vadības pults fermas brigadieris ar telemehānikas palīdzību var vadīt darba procesus, kas lielākoties ir automatizēti. Šāds darba līmenis nosaka arī kolektīva mikroklimatu — prasa katram likt lietā savas zināšanas un nemitīgi bagātināties.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Visuzskatāmāk Ādažu kolhoza izaugsme redzama celtniecībā. Tās apjoms no nepilna miljona rubļu 1975. gadā izaudzis līdz trim miljoniem 1983. gadā. Šai laikā uzceltas 12 daudzstāvu dzīvojamās mājas, poliklīnika bērniem, ēdnīca, automātiskā telefona centrāle... Un lielas ražošanas ēkas: «Briljanti», putnkopības komplekss «Pērle», cūkkopības komplekss «Dālderi» un barības virtuve, minerālmēslu noliktavas pirmā kārta. Veikti lieli rekonstrukcijas darbi.
Dina jūt gandarījumu par to, ka strādā tieši Briljantos. Viņasprāt, tur ir interesanti. Darbs patīkams. Jā, patīkams. Ja cilvēks vēl sevi šādi noskaņo, tad, protams, darba rezultāti nav ilgi jāgaida. (Caurmēra izslaukums no govs saimniecībā ir tuvu četrarpus tūkstošiem kilogramu). Viņas maiņā darba biedri ir iejūtīgi un izpalīdzīgi. To var teikt, ne tikai darba jautājumus kārtojot. Biedru skatam nepaslīd garām arī Dinas rūpes un domas par mājām, ģimeni, Briljantos strādā tikai jauniešu kolektīvs, sadalīts divās maiņās — rīta un vakara. Savu brīvo laiku var droši plānot. Pat ilgākam brīdim uz priekšu. Un tas rosina saimniecības jauniešus vairāk domāt par sevis pilnveidošanu.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Ar kolhoza ceļazīmēm augstākajās mācību iestādēs skolojas 45 jaunieši, vidējās speciālajās — 25, profesionāli tehniskajās — 30 jauniešu. Republikas augstskolu un tehnikumu neklātienes nodaļās mācās 47 jaunie kolhoznieki. Pašlaik augkopībā, lopkopībā, celtniecībā, transporta dienestā un citās ražošanas nozares strādā 870 kolhoznieki ar augstāko un vidējo speciālo izglītību un 768 ar vispārējo vidējo izglītību. Speciālistu saime ir pieci zinātņu kandidāti.
Arī Dinai ir nopietna doma par studijām Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē. Saimniecība atbalstīs un vīrs Leonards būs pirmais, kas sapratīs un uzmudinās. Medņu ģimenē aug divi bērni — pirmās klases skolniece Inese un četrus gadus vecais Armands. Arī Leonards pats domā par iespējām apgūt augstāko izglītību. Abi jaunie Medņi sadala veicamos pienākumus mājas,, palīdz viens otram, lai varētu apmeklēt labas teātra izrādes, koncertus atpūtas pasākumus.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
«Ādažos» strādā 1044 jaunieši vecumā līdz 30 gadiem, ir 828 bērni līdz 7 gadu vecumam, 560 - no 7 līdz 12 gadu vecumam un 447 — no 12 līdz 16 gadu vecumam. Pavisam 1845 cilvēku liela jaunā maiņa.
Bērnībā Dinai bija viens liels sapnis — mācīties par ģeoloģi, piesaistīja šīs profesijas iespēja daudz ceļot. Ceļojumu prieks Dinai nav zudis, līdz ar teicamiem sasniegumiem darbā radusies iespēja sapni piepildīt. 1981. gada Dina apmeklēja Bulgārijas Tautas Republiku. Kolhozs samaksāja visus ceļa izdevumus. Pēc šā brauciena Dinai radās daudzas un dažādas pārdomas, būtiski secinājumi. Viens — noteikti jāapgūst kāda svešvaloda. Un kad «Ādažu» saimniecībā pēc kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula iniciatīvas atklāja svešvalodu kursus, Dina bija un ir viena no cītīgākajām angļu valodas apguvējām.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Ādažnieki apvienoti 1575 kolhoznieku sētās. Liela dala dzīvo centrālajā ciematā, kurā vairākstāvu namos ir ap 400 labiekārtotu dzīvokļu.
Arī Medņu ģimene pērnvasar svinēja jurģus. Saņēma labiekārtotu divistabu dzīvokli, kurā tagad vēl daudz kas iekārtojams un iegādājams, lai mājām būtu mājas omulība. Un tas, protams, pirmām kārtām būs Dinas ziņā.
Dina Medne1984.04.28 Padomju Jaunatne
J. ČAPIŅŠ
=
Abonēt:
Ziņas (Atom)