 |
| Skaitļošanas centra vadītājs - Uldis Ernests Biders |
 |
| Šefības klases pasākumā |
Par sevi Ingunas Baueres grāmatā „Ādaži Novads un ļaudis” Uldis Biders
raksta „Esmu straupēnietis, tikām izsūtīti 1949. gada martā. 1956. gadā, kad
mana māte un jaunākais brālis devās mājup uz Latviju, es studēju Tomskas
universitātē. Vasarā pēc ceturtā kursa atbraucu šurp, taču nevarēja atstāt
mācības pusratā un es atgriezos Tomskā. Latvijā ierados, kad pabeidzu augstskolu, tas
bija 1958. gada jūlijs. Strādāju Cēsu kolonijā par pasniedzēju, tad Rīgā par
inženieri, vēlāk jau Zinātņu akadēmijā Elektronikas un skaitļošanas tehnikas
institūtā. Kad Ādažos izveidojās skaitļošanas centrs, mani uzaicināja par
centra vadītāju. Tas bija kolhoza uzplaukuma laiks.
 |
| Uldis pirmais no kreisās |
Mani pārsteidz Kaula
milzīgā enerģija, līdz šai dienai brīnos, kur viņš to ņēma, bet savus
speciālistus viņš izdzenāja ne pa jokam. Un darbi veicās, lai arī speciālisti
mainījās viens pēc otra. Esmu viens no retajiem, kas visus gadus noturējās
vienā amatā, kurš gan nebija no pašiem augstākajiem. Mums, tiem „šaubīgajiem”,
kas Sibīriju izgājuši, uz augstākiem amatiem jau cerību nebija. Skaitļošanas
centram gāja ļoti labi, darbs bija interesants un man patika. Tagad esmu
pensionārs un rēķinu, ka Ādažos esmu aizvadījis jau 27 gadus”
U.Biders darba gaitas beidza kā galvenais speciālists skaitļošanas
tehnikas pielietošanā VEF Iespiedplašu rūpnīcā.
Uldis Biders bija Ādažu novada Politiski represēto kluba
priekšsēdētājs. Jautāts par novada
Represēto kluba biedru sastāvu , Bidera kungs izvelk sarakstus, kuros pāri par
septiņdesmit piereģistrēto dalībnieku. Aktīvi gan esot labi, ja pārdesmit.
„Kādas tur lielas aktivitātes? Katru gadu 14 jūnijā salasāmies kopā un ar
ziediem braucam uz Baltezera kapiem, kur notiek piemiņas brīdis. Pēc tam
pulcējamies kopā un pasēžam, iedzeram pa vīna glāzei, parunājamies. Otrs
svarīgākais pasākums – ikgadējais represēto saiets Ikšķilē, kuru regulāri
apmeklējam. Pagasta sociālais dienests un pagasta padome divreiz gadā
Ziemassvētkos un uz Lieldienām rīko pensionāru un represēto vakarus, kur varam
sanākt kopā un atpūsties. Lielākie optimisti piedalās pensionāru kluba darbā.
Sevišķam optimismam gan nav pamata, jo kļūstam veci, katram ir savas problēmas,
kuras tikšanās reizēs priekšplānā neizvirzām”
Brīvajā laikā aktīvi nodarbojies ar medībām, spiningošanu, kalnu
slēpošanu, fotografēšanu, videofilmēšanu un dārzniecību. Daudz ceļojis.
Precējies. Ir dēls un četri mazbērni.
U.Biders ir vairāku desmitu zinātnisko publikāciju autors .
Izmēģinājis roku literārā darba radīšanā. SIA „Drukātava” 2014.gadā
izdod viņa pirmo grāmatu „Grēksūdze kokā”. Tajā ir ainiņas iz medībām un
dzīves. Ilmārs Tīrmanis par grāmatu raksta: ”Šī grāmata pierāda, ka cilvēks bez
literāta pieredzes spēj radīt ļoti augstvērtīgu lasāmvielu.
Autors pats par savu stāstu krājumu saka, ka tā ir grāmata vīriem.
Uzdrošinos viņam oponēt. Manuprāt, tā ir grāmata jebkuram, kurš nebaidās no
nestandarta pozīcijām palūkoties uz norisēm dabā, attiecībām starp cilvēkiem,
attiecībām starp cilvēkiem un dabu. Visvērtīgāk, manuprāt, ir ar dzīvi
pieredzējušā rakstnieka acīm ieraudzīt tieši cilvēku savstarpējo attiecību
plašo spektru.
Nedrīkst neuzsvērt, ka „Grēksūdze kokā” daudzkrāsaini atspoguļo arī
latviešu tautas vēsturi – stāstus caurvij atmiņas par autora paša bērnību, par
izsūtījumu un pēc izsūtījuma gados pieredzēto un pārdomas par to.”
 |
| represēto piemiņas pasākumā Baltezera kapos |
=
Uldis Biders bija Ādažu novada Politiski represēto kluba
priekšsēdētājs. Jautāts par novada
Represēto kluba biedru sastāvu , Bidera kungs izvelk sarakstus, kuros pāri par
septiņdesmit piereģistrēto dalībnieku. Aktīvi gan esot labi, ja pārdesmit.
„Kādas tur lielas aktivitātes? Katru gadu 14 jūnijā salasāmies kopā un ar
ziediem braucam uz Baltezera kapiem, kur notiek piemiņas brīdis. Pēc tam
pulcējamies kopā un pasēžam, iedzeram pa vīna glāzei, parunājamies. Otrs
svarīgākais pasākums – ikgadējais represēto saiets Ikšķilē, kuru regulāri
apmeklējam. Pagasta sociālais dienests un pagasta padome divreiz gadā
Ziemassvētkos un uz Lieldienām rīko pensionāru un represēto vakarus, kur varam
sanākt kopā un atpūsties. Lielākie optimisti piedalās pensionāru kluba darbā.
Sevišķam optimismam gan nav pamata, jo kļūstam veci, katram ir savas problēmas,
kuras tikšanās reizēs priekšplānā neizvirzām”
Izmēģinājis roku literārā darba radīšanā. SIA „Drukātava” 2014.gadā
izdod viņa pirmo grāmatu „Grēksūdze kokā”. Tajā ir ainiņas iz medībām un
dzīves. Ilmārs Tīrmanis par grāmatu raksta: ”Šī grāmata pierāda, ka cilvēks bez
literāta pieredzes spēj radīt ļoti augstvērtīgu lasāmvielu. 
Autors pats par savu stāstu krājumu saka, ka tā ir grāmata vīriem.
Uzdrošinos viņam oponēt. Manuprāt, tā ir grāmata jebkuram, kurš nebaidās no
nestandarta pozīcijām palūkoties uz norisēm dabā, attiecībām starp cilvēkiem,
attiecībām starp cilvēkiem un dabu. Visvērtīgāk, manuprāt, ir ar dzīvi
pieredzējušā rakstnieka acīm ieraudzīt tieši cilvēku savstarpējo attiecību
plašo spektru.
