 |
Estrādes ansambļa "Suvenīrs" pirmsākumi rodami armijas ansambļa "Zvaigznīte" laikā.
"Zvaigznīte"
REPORTĀŽA NO KARASPĒKA DAĻAS
Atzīšos, ka ar «Zvaigznīti» biju nedaudz pazīstams jau senāk. Žurnāls «Zvaigzne» pirms vairākiem gadiem par karavīru estrādes ansambli bija publicējis fotoreportāžu, «Zvaigznīti» biju klausījies radio un redzējis televīzijas pārraidēs. Iedams uz karaspēka daļu, kurā dienē muzikālie puiši, cerēju sastapties ar veciem paziņām. Taču nācās vilties — Ansamblis nodibinājās 1964. gadā, — stāsta jaunākais seržants Ivars Kraucis. (Viņš ir arī komandieris, arī — ansambļa muzikālais vadītājs, arī — pianists un muzicētājs uz elektriskajām ērģelītēm. ) — Ja parasti starp armijas muzikantiem ir daudz virsdienestnieku, tad mūsu vidū nav neviena. Esam mākslinieciskās pašdarbības ansamblis, kam patīk estrādes žanrs. Un mūziķu kolektīvs pastāvīgi atjaunojas. Arī man atlicis dienēt tikai četrus mēnešus. Un tā nu — pašam par lielu pārsteigumu — noskaidroju, ka agrāk koncertos dzirdētos mūziķus šodien jāmeklē pavisam citur ... Rīgas estrādes orķestrī (populārajā R. Paula vadītajā REO) dzied Ojārs Grīnbergs, muzicē Gunārs Freidenfelds, Valdis Eglītis, radio simfodžesā spēlē bijušie «Zvaigznītes» puiši — pianists Uldis Stabulnieks, trompetists Gunārs Rozenbergs, ģitārists Jūnijs Vilsons, bazūnists Jānis Voitkāns, Ogres Tautas ansamblī «Metronoms» — saksofonists Jānis Fridenbergs utt. — Tātad uz slavenībām mērķējat, — pavīpsnā Vilnis Breža. Siguldietis, ansamblī pūš trompeti, bet reizēm — arī dzied. Gan solo, gan duetus kopā ar universitātes III kursa ķīmiķi Dainu Vanagu. Viļņa dziedātās liriskās dziesmas koncertos gūstot pat lielāku atsaucību nekā viņa trompetes spēle. «Kas zina, varbūt tie puiši dienesta gados arī noslīpēsies par pērlēm,» nodomāju. Iepazīstamies. Ansamblī vienpadsmit mūziķu. Plus divas meitenes — Daina Vanaga un Tamāra Dmitrijenko. Meitenes mīl dziesmu, tāpēc atrast pāris brīvas stundas ik vakarus mēģinājumiem neesot nemaz tik grūti. Ansambļa solists ir arī Vladislavs Juhņevičs. (Pavasarī Vladislavs beidzis Saulkrastu vidusskolu un pavisam nopietni domā par tālāku muzikālo izglītošanos.) Divi ogrēnieši Dmitrijs Grozovs un Vladimirs Beregovojs spēlē bazūni un saksofonu. Arī jūrmalnieks Vilnis Preimanis ir saksofonists. Trīs ģitāristi, vijolnieks un bundzinieks ir rīdzinieki. Nenācās grūti konstatēt, ka «Zvaigznītes» puiši pieder vismaz četrām tautībām, taču, Latvijā uzauguši, labi zina latvieša valodu. Pat bundzinieks armēnis Harijs Makarjans . . . — Harij, ko jūs darīsit pēc demobilizācijas? — Tas vēl nebūs tik drīz... Atgriezīšos Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Gribu pamatīgi apgūt šo «mašinēriju», — viņš norāda uz sitamo instrumentu komplektu. Kamēr Juris Krieviņš darbojas ar fotokameru un zibspuldzi, man ir iespēja noklausīties Aleksandra Kublinska «Ābeles zied» un «Veco bāku», kā arī Raimonda Paula dziesmas «Kur tu esi» un «Atvadas vasarai». «Zvaigznīte» gatavojas jauniem koncertiem. — Vai jums iznāk bieži uzstāties! — pajautāju Ivaram Kraucim. — Pat ļoti. Esam izbraukājuši vai visas mūsu kara apgabala karaspēka vienības. Koncertējam arī civilajai publikai. Nesen bijām Alsungā. Patlaban mēģinām programmu koncerta ierakstam Maskavas televīzijai, kuru pārraidīs 8. martā — Starptautiskajā sieviešu dienā. — Bet kā ir ar dienestu? Jūs taču nepavadāt augu dienu tikai pie klavierēm! — Dažu minūšu laikā mēs spējam pārvērsties par īstu pūtēju kapelu. Nospēlēsim jebkuru maršu. — Un vēl viens — pēdējais jautājums. Kā jūsu daļas komandieris atrod mūziķus un prot tos «savākt» pie sevis! — Tas ir kara noslēpums, — smejas puiši, ieklausījušies mūsu sarunā. — Tomēr divas reizes gadā, kad izdienējušie brauc mājās, viņš izskatās diezgan norūpējies .. . Kara noslēpumi, protams, nav domāti avīžniekiem. Atvadāmies. Bet karavīru klubā turpinās mēģinājums. Skan pazīstamas melodijas...
Rīgas karavīru estrādes ansambli «Zvaigznīte» labi pazīst
ne vien Baltijas kara apgabala vienībās, bet arī Latvijas pilsētās un lauku ciematos.  | Daina Vanaga dzied R. Paula dziesmu «Atvadas vasarai»
|
 | Ansambļa vadītājs jaunākais seržants Ivars Kraucis
|
 | | Šos puišus nevar klausīties vienaldzīgi |
A. PUTNIŅŠ 🎸 🎸 🎸
KARAVĪRU "ZVAIGZNĪTES" PAAUDŽU RITMI
Norunāsim šodien nevaicāt, kas būs «Zvaigznītes» pašreizējie puiši pēc četriem pieciem gadiem. Jo ir taču skaidrs — viņi nebūs mazāk uzticīgi saviem instrumentiem, nekļūs neuzticīgi mūzikai, tāpat kā to nav izdarījuši «Zvaigznītes» kādreizējie dalībnieki. Tie, kas sanāca vienkop uz pirmo mēģinājumu 1964. gada janvārī. Tie, kam bijusi laime būt «Zvaigznītes» ierindniekiem visus šos septiņus gadus, kopš esam varējuši pārliecināties, cik spožs bijis šī karavīru ansambļa skanējums, cik draugu tas spējis iemantot. Karavīru celtnieku vienības darba slavas istabā ir kāds plašs stends, kura eksponātu bagātība vedināt vedina uz domām par savdabīga muzeja sākotni. Grāmatas ar dāvinātāju ierakstiem, tautas daiļamata meistaru darinājumi no ādas, koka un metāla, pat pāris radiouztvērēju. Vimpelis no Pļaviņu HES celtniekiem. Un goda vietā — balvas, kur koka vai metāla darinājumus papildina dzintars. Dzintara pērlītes koka inkrustācijai un masīvi dzintara gabali. Tas — «Liepājas dzintars», ko šī ansambļa puiši no Baltijas republiku estrādes un džeza mūzikas festivāliem regulāri atveduši mājup, sākot ar 1966. gadu. Turpat arī diploms par piedalīšanos starptautiskajā džeza mūzikas festivālā «Tallina-67», diploms par laureāta nosaukuma iegūšanu Vissavienības pašdarbības mākslas festivālā, kas bija veltīts Lielā Oktobra 50. gadadienai. Desmitiem Goda rakstu, to vidū viens ar maršala I. Koņeva parakstu par piedalīšanos Vissavienības pārgājienā pa revolūcijas, kauju un darba slavas vietām, VĻKJS Centrālās Komitejas, Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas Goda raksti. To var saukt arī par sagadīšanos, taču izšķirošais vārds jauno karavīru apvienošanā mūzikas uzdevumu veikšanai bija virsnieka Vladilena Lando savdabīgajai personībai. Skatuves mākslas entuziasts būdams, viņš šajā virzienā allaž rosinājis arī puišus, kam nodienami obligātā karadienesta gadi. Zinām arī, ka šajā sakarā virsnieka daudzajiem militārajiem apbalvojumiem pievienojies viens pavisam civils — Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums. Ar «Zvaigznīti» tam pavisam ciešs sakars: Vladilens Lando ir ansambļa mākslinieciskais vadītājs. Bet «Zvaigznītes» līdzšinējo muzikālo vadītāju uzskaitījums jau vien veido neparasti spilgtu ansambli. Jānis Zirnis, Gunārs Freidenfelds, Uldis Stabulnieks, Gunārs Rozenbergs, Ivars Kraucis, kopš šī gada sākuma — Jevgeņijs Jansons. Tagad gandrīz visus viņus redzam vai nu Rīgas estrādes orķestra mūziķu vidū, vai Televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra dalībnieku rindās, un dažkārt gribas pat nožēlot, ka tādējādi «ierūsē» tas organizatoriskais rūdījums, kas savā laikā iegūts «Zvaigznītē». Izņēmumi laikam gan ir abi konservatorijas kordiriģentu nodaļas absolventi Jānis Zirnis un Uldis Stabulnieks. Kad pērnvasar «Zvaigznē» rakstīju par Jāni, kura vadītais sieviešu koris «Ausma» kļuva par uzvarētāju «dziesmu karā», diriģents atcerējās arī «Zvaigznīti». Bet Uldim vēl viss priekšā: viņu allaž redzam kamerkora «Ave sol» dalībnieku rindā. Pa šiem septiņiem gadiem, kopš esam iepazinuši «Zvaigznīti», mainījušies ne jau tikai vadītāji. Karadienesta mēnešu ietvari noteikuši arī mūziķu nākšanu un iešanu, kopumā to skaits jau tuvojas simtam. Saprotamu iemeslu dēļ arī šodien gribas atgādināt kaut dažus no pašiem pirmajiem — Valdis Eglītis. Pazīstam taču no REO! Turpat — Gunārs Freidenfelds. Ja gadās iet gar Radio namu īsi pirms kārtējās mēģinājuma vai ieraksta reizes, var redzēt gan Jāni Zirni, gan Jāni Voitkānu, gan Mārtiņu Putniņu. Ja gribētu pārmest neuzticību mūzikai, tad to varētu izdarīt, pateicoties Mārim Namniekam, kaut gan tikai ar to norunu, ka tādējādi nekādi netiek skarts Siguldas kultūras nama direktora gods. Puišiem, kurus nupat nosaucu vārda, ir saglabājusies, patlaban jau var sacīt, unikāla fotokartīte. Tās labajā malā redzams «Zvaigznītes» solists — jaunākais seržants Ojārs Grīnbergs. Tagad ir mazliet neparasti viņus godāt par seržantiem vai par jefreitoriem, taču ir arī vietā atgādināt, ka viss «Zvaigznītes» pirmais sastāvs demobilizējās ne vien ar attiecīgām dienesta pakāpēm, bet visi puiši sakarā ar karaspēka daļas īpašo noslieci bija ieguvuši arī komunistiskā darba trieciennieka goda nosaukumu. Pēc viņiem kazarmās ieradās nākamie. Brāļi Vilsoni, Andris un Jūnijs, kas atnesa savas ģitāras, Jānis Frīdenbergs, kas pērn republikas individuālo izpildītāju skatē atzīts par labāko saksofonistu, izrādījās, ka ansambļa priekšnesumu klāstu ievērojami bagātināja Valda Majevska mīma talants. Tā, gluži kā sākotnes gados, katrs jaunietis arī vēlāk atnesis uz «Zvaigznīti» ko savu, lai to ieliedētu ansambļa mirdzumā, lai «Zvaigznīte» vienmēr paliktu spoža, kaut arī tās dalībnieki mainījušies saskaņā ar demobilizācijas grafikiem. Un tomēr pat «Zvaigznītei» ir savs veterāns. Oficiāli viņu sauc par ansambļa priekšnieku, visi viņu pazīst kā virsdienesta staršinu, bet puiši mēģinājumu reizēs un koncertu dienās iztiek ar vārda un tēvvārda pieminējumu. Jurijs Pavlovičs Smirnovs viņiem varētu būt tēva vietā jau gadu ziņā. Vienā kolektīvā darbojoties, neatsverama ir Jurija Pavloviča lielā dzīves pieredze, prasme rast labāko izeju arī sarežģītās situācijās, turklāt viņš, skatēs un koncertos it kā malā stāvēdams, nav tērējis laiku- veltīgi. Desmitiem fotoattēlu, kas sakrāti ansambļa stendos un albumos, tapuši, pateicoties staršinas Smirnova ievingrinātajai acij. Kā jau sākumā norunājām, šobrīd nezīlēsim, kas pēc kāda laika būs «Zvaigznītes», tagad jau var teikt, sestā iesaukuma puiši. Līdzšinējie sevi apliecinājuši festivālos un konkursos, par viņiem rakstīts ne tikai Rīgas un Maskavas preses izdevumos, bet arī vācu «Melodie und Rhvthmus» un poļu «Gazz», un tie ir tādi «Zvaigznītes» paaudžu ritmi, kas ar lielam cerībām ļauj domāt arī par nākamajiem.
1. Mazliet pabalējis attēls no kolektīva pirmajiem gadiem. Jūnijs Vilsons, Valdis Eglītis, Uldis Stabulnieks, Māris Namnieks, Dmitrijs Bite, Jānis Stankēvičs, Jānis Zirnis, Valdis Tauriņš, Gunārs Freidenfelds, Mārtiņš Putniņš un Jānis Voitkāns jau sen novilkuši karavīru tērpus, taču viņu domās vēl joprojām dzīvo «Zvaigznītes» sākotne. Kolektīvs it kā dzima viegli, taču līdz spožumam varēja nokļūt tikai garās mēģinājuma stundās.
2. 1971. gada «Zvaigznīte». Jauni mūziķi, pat tagadējais vadītājs vēl nostrādājis tikai pirmos mēnešus. Bet kolektīvu pazīst. Puiši spēlē labprāt, — kā patlaban Rīgas Modeļu nama pavasara sezonas modes skatē «Daugavas» sporta namā.
3. Arhīvam nodots arī kadrs no ansambļa priekšnieka staršinas Jurija Smirnova kādreiz izdarītajiem fotouzņēmumiem. Pirms gadiem sešiem septiņiem Ojāru Grīnbergu vēl nerotāja visnotaļ iemīļotā dziedoņa slava, bet gan karavīra uzpleči. Šeit viņš redzams vēl jefreitora pakāpē, taču dienestu Ojārs pabeidza, kļuvis par jaunāko seržantu.
4. Var sacīt tā: puišiem veicas ar meitenēm. Šoreiz pie mikrofona Tatjana Barinova, taču ansambļa solistes bijušas vēl Jeļena Mašurova, Daina Vanaga un citas. Arī viņas palīdzējušas tapt «Zvaigznītes» mirdzumam.
| KARAVĪRU "ZVAIGZNĪTES" PAAUDŽU RITMI |
1971.05.20 Zvaigzne
Mintauts Ģeibaks | 🎺 🎺 🎺
|
... par kuriem tagad turēs īkšķus
Ir daudz kolektīvu, kas labi pazīstami estrādes mūzikas cienītājiem un par kuru panākumiem "tur īkšķus" ievērojams atzinēju pulks, tāpēc negaidītu pārsteigumu sagādāja 3. republikāniskā estrādes orķestru noslēguma skate Liepājā, kur piedalījās 15 mūzikas kolektīvu - zonu uzvarētāji. Pirmo vietu ieguva dibinātais «Ādažu» estrādes ansamblis «Suvenīrs».
Šķiet, «Suvenīrs» veicis garu radošu attīstības ceļu, ja sasniedzis tādu meistarības pakāpi, ka pārliecinoši konkurē ar Tautas kolektīviem «Metronoms» un "Kvelde". Tas tā ir. Tomēr kā pastāvīgs kolektīvs «Suvenīrs» sācis darboties tikai šā gada sākumā. Pamati «Suvenīra» panākumiem likti 1967. gadā, kad dienesta gaitās karavīru estrādes ansambļa «Zvaigznīte» sastāvā ienāca orķestra mākslinieciskais vadītājs Ivars Kraucis. Viņam mūzika tuva no zēna gadiem. Mācījies J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Dzima cieša karavīru draudzība, radoša muzikāla sadarbība Ivara Krauča, trombonista Dmitrija Grozova, ģitārista Leonīda Kosenoka, basa ģitārista Aleksandra Rodioņenko vidū, kas turpinājās arī pēc demobilizācijas. Kopējā vēlēšanās muzicēt radīja "Suvenīra" kodolu. Panākumi šodien nav nejaušība, tos kaldinājis darbs.
Ar labu muzikālo gaumi apveltīts, prasmīgs aranžētājs, I. Kraucis augstu muzikalitātes līmeni prasa no visiem izpildītājiem, tādēļ jebkurā skaņdarba atskaņojumā jūtam lielu atbildību, pilnu atdevi. «Suvenīra» repertuārs ir saturā bagāts un daudzveidīgs - padomju un cittautu estrādes mākslas labākie skaņdarbi. Interesanti, ka Liepājā kolektīvam piešķīra īpašu balvu par labāko programmas izpildījuma veidu. Tā ir piesātināta, nenogurdina klausītāju, koncentrē uzmanību ar nemitīgu dinamisko kāpinājumu.
Orķestris aizrauj klausītāju ar niansēm bagātu skanējumu, rotaļīgu izpildījuma manieri. Puiši neslēpj patiku spēlēt, un šī patika nemanot pārņem klausītāju. Orķestra izpildījumu raksturo instrumentu grupu sadarbība, to saliedētība vienotā ansamblī. Ritmu grupai gribētos novēlēt drošāku iekļaušanos kopējā skanējumā... un vairāk parādīt savas tehniskās iespējas skaņdarbos, kur šī grupa ir vadošā. Orķestra solists Jānis Vanags ar muzikālo izpildījumu, patīkamo tembru un iejutību skaņdarba saturā dod lielu ieguldījumu orķestra sasniegumos, Liepājā J. Vanags ieguva trešo vietu solistu vidū.
Orķestri gaida jaunas radošas ieceres. Panākumi nav apstādinājuši kolektīva izaugsmi. Ivaram Kraucim ir daudz nodomu un enerģijas - priekšā stāv ikgadējais «Liepājas dzintars». Labu veiksmi!
estrādes orķestru biroja vadītājs G. Vecvagars,
* Darba Balss / 19.08.1971🎷 🎷 🎷
Rīgas rajona Ādažu kolhoza estrādes ansamblim «Suvenīrs» pirmo vietu iegūt palīdzēja arī solisti māsa un brālis Daina un Jānis Vanagi.
Skanīga atbalss
1971.07.27 Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.)
Treigūts, R.
🎶 🎶 🎶
Mūzikas svētki
Liepāja (LTA korespondents). Šeit notika trešās republikāniskās pašdarbības estrādes orķestru, ansambļu un individuālo izpildītāju skates nobeiguma koncerti. Trīs dienas piejūras kultūras un atpūtas parkā skanēja līksma mūzika un dziesmas. Savu meistarību demonstrēja 17 labākie estrādes kolektīvi, kuru dalībnieku „kopskaits” pārsniedza 300. Autoritatīvajai žūrijai nebija viegli izraudzīt labākos no labākajiem. Pēc speciālistu domām, laika posmā kas pagājis kopš otrās republikāniskās skates, estrādes orķestru un ansambļu meistarība krietni pieaugusi. Tie papildinājušies ar apdāvinātiem pašdarbniekiem. Plašāka, interesantāka un saturīgāka kļuvusi arī koncertu programma., Tieši tāpēc vēl jo lielāks gods bija izcīnīt godalgotas vietas. No lielajiem orķestriem žūrija par labākajiem atzina Siguldas kultūras namą mūziķus. Estrādes ansambļu grupā pirmajā vietā ierindojās Rīgas rajona Ādažu kolhoza ansamblis. Instrumentāli vokālo ansamblu grupā uzvarēja Rīgas A. Popova radio rūpnīcas mūziķu kolektīvs
Mūzikas svētki
1971.07.28 Rīgas Balss
🎶🎶🎶
Estrādes melodiju karuselī
Aizvadītās svētdienas vakarā koncertestradē izskanēja trešā republikas estrādes konkursa noslēguma koncerti. Pec trīs dienu ražena darba skates komisija paziņoja rezultātus. Estrādes orķestru grupā uzvaru izcīnīja Siguldas kultūras nama estrādes orķestris «Sigulda», kuram ieteica piešķirt arī Tautas kolektīva nosaukumu. Otrajā vieta ierindojās Daugavpils kultūras nama orķestris, bet trešaja vietā Ogres rajona kolhoza «Lāčplēsis» estrādes orķestris. Estrādes ansambļu grupā uzvarēja Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» ansamblis «Suvenīrs», atstājot otraja vieta Jelgavas pilsētas kultūras nama kolektīvu. Trešajā vietā Valmieras rajona kultūras nama un Latvijas PSR Neredzīgo biedrības Rīgas mācību un ražošanas uzņēmuma estrādes ansamblis «Rondo». Vokāli instrumentālo ansambļu grupā uzvarēja A. Popova Rīgas radiorūpnīcas kultūras nama ansamblis «Menuets». Otro vietu ieguva Nīcas ciema estrādes ansamblis «Santa» un Liepājas pilsētas kultūras un atpūtas parka vokāli instrumentālais ansamblis. No solistiem vokālistiem pirmo vietu ieguva Fredijs Reinbergs (Jūrmalas pilsētas Priedaines kultūras nama estrādes ansamblis «Baltijas balsis) un Vilnis Brēžis (estrādes orķestris «Siguldai). Otrā vietā Silvija Prampe (Valmieras rajona kultūras nams), Māra Bumbiere (Jelgavas kultūras nams) un Imants Circenis (estrādes ansamblis «Rondo»). Trešajā vietā Ārija Broka (estrādes orķestris «Sigulda»), Tatjana Jurenko (Valmieras kultūras nams) un Aleksandrs Taranovs (Liepājas pilsētas kultūras un atpūtas parka estrādes ansamblis), un Jānis Vanags (estrādes ansamblis «Suvenīrs»), Goda rakstus saņēma ari vairāki citi solisti vokālisti un insatrumentālisti.
Par skatē gūtajiem iespaidiem žūrijas komisijas priekšsēdētājs Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks komponists Ģederts Ramans pastāstīja: Aizvadītajos piecos gados kopš iepriekšējas skates jūtami izaudzis republikas pašdarbības estrādes kolektīvu mākslinieciskais līmenis, visi kolektīvi rādīja labu sniegumu un komisijai nebija viegli noteikt skates uzvārētājus. Pilnveidojies arī estrādes ansambļu repertuārs, kura pamatā tagad ir latviešu padomju un padomju komponistu darbi. lepriecina labais profesionālais izpildītāju sniegums. Šodien mūsu labakie pašdarbības estrādes kolektīvi var droši pārstāvēt republiku ārpus tās robežām. Žūrijas komisija pateicas Liepājas pilsētas kultūras nodaļas darbiniekiem par lielo darbu šī pasākuma organizēšanā.
Skanīgs dziedājums bija Ādažu kolhoza estrādes ansambļa solistei Dainai Vanagai
A. Popova radiorūpnīcas kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis "Menuets" bija pats labākais savā grupā.
|
| Estrādes melodiju karuselī |
1971.07.27 Komunists (Liepāja)
Treigūts, R. | |
🎼🎼🎼
 |
| ansamblis "Zvaigznīte" |
 |
Priekulē 1973.g.
|
Estrādes ansambļa repertuārā ir arī J. Krūzīša komponētās dziesmas
( attēli pirms Ādažu laika )
Jānis Krūzītis
 |
| 1971.g. / no kreisās Jānis Krūzītis |
Dagdas viesi
Dagdā viesojās Vissavienības un republikāniskā festivāla laureāts, Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» estrādes ansamblis «Suvenīrs». Uz kultūras nama skatuves viesi sniedza koncertu, kurā izpildīja Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un citu padomju autoru dziesmas. Ar savu meistarību dagdāniešus iepriecināja solisti: Aija Krauce, Mirdza Dīķe, Verners Tauriņš, Ēriks Ceļdoms, vokālisti un muzikanti. «Suvenīrs» Dagdā ciemojās pirmo reizi.
Jaunumi, ziņojumi, fotoinformācija
1976.02.05 Zarja Kommuņizma (Krāslava)
A. Antonovs
Rozes palika nepasniegtas
Mūsu skolas kolektīvs — kā audzēkņi, tā pedagogi — esam lieli mākslas cienītāji. Apmeklējam koncertus un teātra izrādes Cēsīs, Valmierā, bet visbiežāk braucam uz Rīgu. Esam viesmīlīgi un labprāt aicinām gan profesionālos, gan arī mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus viesoties skolā. Mums visiem labā atmiņā palikušas tikšanās ar Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra māksliniekiem. Tautas kori «Daile», Cēsu un Smiltenes kultūras namu Tautas teātriem, estrādes ansambļiem — Valmieras «Kveldi», Ogres «Metronomu» un vēl daudziem citiem. Bet šoreiz.... Šoreiz gribas atklāti runāt par Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» estrādes ansambli «Suvenīrs». Ar «Suvenīru» bijām tikušies jau pirms diviem gadiem. Tad vēl tas nebija tik slavens. Koncertam bija panākumi, apmierināti biju klausītāji, tāpat arī ādažnieki par ieņēmuma kasi. Tagad pēc diviem gadiem atkal gribējām tikties ar «Suvenīru». Pēc līguma vienojāmies, ka šā gada 20. oktobri ansamblis sniegs pilnu koncerta programmu divās daļās ar ieejas maksu no 1 rubļa līdz 1.50 rubļiem, bet pēc koncerta spēlēs dejas ar ieejas maksu — 50 kapeikas. Vairākas dienas pirms koncerta zālē vietas bija pārdotas par 405 rubļiem. Pienāca gaidītā diena. Atbrauca ari ansamblis. Bet tikko ieripoja autobuss skolas pagalmā, viens no pārstāvjiem paziņoja, ka šovakar dejas nespēlēšot. Kaut bijām ar mieru deju vakarā redzēt mazāku orķestra sastāvu, mūsu lūgums un piekāpšanās netika ņemti vērā. Sākās koncerts. Pirms koncerta tas pats pārstāvis, kurš paziņoja, ka nenotiks dejas, atkal sniedza jaunu paziņojumu, ka koncertam būšot tikai viena daļa, tomēr nedaudz garāka kā parasti. Un tiešam, koncerts ilga 1 stundu un 5 minūtes. Aizvērās skatuves priekškars, un tika paziņotas koncerta beigas. Ar aplausu vētru vēl gribējām izsaukt uz skatuves ansambļa dalībniekus, lai tiem kā pateicību pasniegtu sarkanas rozes, taču neviens vairs nerādījās. Audzēkņi, kuri visu koncerta laiku rokās turēja ziedus, aizgāja sarūgtināti, jo nebija, kam rozes atdot. Arī pārējie apmeklētāji — bērnu vecāki, pedagogi un audzēkņi — neapmierināti aizgāja no koncerta. Par ko tad? Par augstajām biļešu cenām un nepilno programmu, kurā nepiedalījās visi paredzētie solisti. Par to, ka skaņu tehnika tā pārspēja solistu dziedājumu, ka nevarēja saprast dziesmas vārdus. Norēķinoties netika atlīdzināts par afišu sagatavošanu un izplatīšanu, kaut gan tas līgumā bija paredzēts. «Suvenīrs» aizbrauca, aizbrauca ar bagātu kasi, bet mēs palikām sarūgtināti, bez suvenīra.
Jānis Sējējs. VĻKJS 50. gadadienas 2. LPTV audzēkņu arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs
REDAKCIJAS PIEZĪME: Sakarā ar šo vēstuli lūdzām Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītāju Ināru Endziņu paskaidrot, kā varēja rasties nepatīkams konflikts starp klausītājiem un Ādažu «Suvenīru». Viņa atbildēja, ka patiešām vēstulē minētie fakti atbilstot patiesībai. Turklāt tā neesot pirmā un vienīgā sūdzība par «Suvenīra» darbību. Tādēļ šī gada 29. novembrī notikušajā Rīgas rajona kultūras nodaļas mākslinieciskās padomes sēdē nolemts Ādažu estrādes ansambli diskvalificēt līdz 1974. gada martam. Šai laikā «Suvenīrs» varēs koncertēt tikai sava kolhoza teritorijā. Nolemts arī atbrīvot no darba ansambļa vadītāju Ivaru Krauci kā nepiemērotu amatam.
| Rozes palika nepasniegtas |
1973.12.02 Cīņa
|
----------------------------
 |
| Koncertu afiša no 1975.gada |
Ēriks Ceļdoms
 |
| Ar abhāzu draugiem no Apsnī'67 |
* Padomju Jaunatne / 18.06.1974
 |
| IV republikāniskā estrādes kolektīvu un individuālo izpildītāju skates uzvarētāju koncerta programma |
 |
| 1974.gads |
* Darba Balss / 24.03.1973
fragments no Jāņa Plotnieka darba "Viena raiba vasara"
Veslavs stāsta par internacionālas studentu celtnieku vienības un lauksaimniecības studentu darbu «Ādažos»; brīnās par viena — tāda parasta kolhoza ne tikai materiālajām bagātībām, bet arī intensīvo kultūras dzīvi. — Jums mākslinieciskā pašdarbība jau sasniegusi pieklājīgu profesionāļu līmeni, — Veslavs konstatē lietišķi. —- Piemēram, klausījos ādažnieku estrādi, dziedāja ... dziedāja, — viņš cenšas atcerēties, — tāds puisis ar . . . ģermanisku uzvārdu ... Varbūt Grīnbergs? — mēģinu nākt palīga. — Jā! — Veslavs iesaucas. Gribu būt atklāta, tādēļ pastāstu, ka Ojārs Grmbergs savā laikā ir dziedājis arī profesionālajā, plaši pazīstamajā Raimonda Paula estrādes ansamblī, pēdējā gadā, šķiet, uz neilgu laiciņu — par darba vietu izvēlējies «Ādažu» kultūras namu; viņam kā estrādes dziedātājam ir pietiekami augsta klase. Taču — taisnība kas taisnība — no tāda līmeņa neatpaliek arī daudzi pašdarbnieki. Stāstu arī par Tautas koriem, Tautas deju kolektīviem. — Mēs, latvieši, spriežot pēc senču un mūsu klasiķu apgalvojumiem, kā arī pēc šodienas pieredzes, esam dziedātāju un dejotāju tauta, — es mazliet palielos, taču Veslavs to uztver nopietni un vēl papildina mani: — To, kā rādās, jūs protat — gan dziedāt, gan dejot, gan arī... nu, kā tas ir . .. dzejoļus taisīt? — Tas ir — dzejot, — palīdzu viņam, un mūsu viesis kļūst varen priecīgs: — Jā, jā! — viņš līksmi māj ar galvu. — Dziedāt, dejot un dzejot!
| Viena raiba vasara |
1976.08.01 Karogs
JĀNIS PLOTNIEKS |
  |
Arī Ojārs Grīnbergs ir kuplinājis ansambļa "Suvenīrs" rindas
|
VĒSTUĻNIEKS
Šogad tiekamies pirmo reizi, un jācer, ka saskare, kas mums ar lasītājiem sākās tikai pērn, jaunajā gadā ies plašumā un dziļumā un Vēstujnieka pasts ik mēnesi kļūs aizvien bagātīgāks. Bet tagad jānokārto vel daži vecā gada «parādi». Zaiga Valtiņa un Līga Sijāte Smiltenē, Sarmīte Auzāne no Rīgas, Gunita, Marita un Melita Silares no Viesītes un vēl daudzi citi lasītāji vēlas zināt, ko pašlaik dara OJĀRS GRĪNBERGS, kāpēc viņu iecienītais estrādes dziedonis pēdējā laikā retāk dzirdams koncertos. Tiesa, ilgāku laiku Ojārs Grīnbergs strādāja Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» un arī dziedāja — kolhoza estrādes ansamblī «Suvenīrs». Kopā ar šo populāro pašdarbības kolektīvu Ojārs septembrī viesojās Gruzijā — Suhumi rajona Tereteli kolhozā, ar kuru estrādes ansambli «Suvenīru» saista cieša draudzība. Kopš novembra sākuma Ojārs Grīnbergs atkal ir REO solists, kopā ar šo orķestri jau piedalījies divās koncertturnejās — pa Baltkrieviju un Igauniju. Komponists Uldis Stabulnieks viņam sacerējis dziesmu ciklu «Grīziņkalna zēni», un to Ojārs Grīnbergs dzied pašreizējā REO programmā. Janvāra sākumā REO sāka iestudēt jaunu programmu, ar kuru klausītājus iepazīstinās pavasarī, un tajā jaunas dziesmas dzirdēsim arī Ojāra Grīnberga izpildījumā.
1974.01.01 Liesma
🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹
 |
| Lolita Vambute atgriežoties brīvā Latvijā |
Lolita Vambute no 1959. līdz 1963. gadam
mācījusies Jāzepa Mediņa vidusskolas mūzikas Harmonijas nodaļā. No 1963.
studējusi Latvijas Valsts konservatorijas Jāņa Ivanova speciālajā kompozīcijas
klasē, absolvējusi to 1968. gadā. 50. gadu beigās viņa sāk uzstāties kopā ar
savu māsu Regīnu Vambuti, kura strādā Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā. Abas
dzied rūpnīcas klubā, Lolita no 1957. līdz 1959. gadam ir tā muzikālā vadītāja;
viņas sadarbojas ar komponisti Elgu Īgenbergu. Abas kopā ar Arnoldu Liniņu
iedziedājušas E. Īgenbergas dziesmu "Cauri pilsētai" (1961).
Pēc
konservatorijas beigšanas L. Vambute darbojas mūzikas ansambļos Rīgas kultūras namā
"Draudzība" (1969.-1972.), pēc tam ansamblī "Suvenīrs"
Ādažu kolhoza kultūras namā (1972.-1975), tad Ikšķiles kultūras namā
(1975.-1981.), no 1981. līdz 1983. gadam strādājusi Rīgas Elektromehāniskās
rūpnīcas klubā par estrādes vokālo pedagoģi. 1968. gadā estrādes dziesmu un
izpildītāju konkursā ieguvusi otro vietu, 1969. gadā viņa šajā konkursā uzvar.
70. gados L. Vambute bija pazīstama kā dziesmu autore un dziedātāja. Viņas
sacerēto dziesmu vidū ir "Sienāži" (Knuta Skujenieka teksts),
"Es neesmu burve", "Debesis ir kaķu saskrāpētas" (abām
Māras Zālītes teksts) un citas. 1972. gadā festivālā "Liepājas
dzintars" ieguvusi balvu kā labākā vokāliste. 70. gados viņa dzied Ādažu
kolhoza kultūras nama vokāli insturmentālajā ansamblī "Suvenīrs".
"Mikrofona aptaujā" 1978. gadā 10. vietu iegūst L. Vambutes dziedātā
G. Freidenfelda dziesma "Rudens Salaspilī". 70. gadu sākumā izdots L.
Vambutes minialbums (EP), tajā apkopotas četras dziesmas ar Ziedoņa Purva
tekstiem.
1983. gadā L. Vambute apprecējās ar Cēsīs dzimušo baltvācieti,
dizaina un reklāmas speciālistu Robertu Štarku, kurš 1939. gadā repatriācijas
vilnī kopā ar vecākiem bija pametis Latviju. Seko sarežģīts periods L. Vambutes
dzīvē, līdz kopā ar vīru viņa pārceļas uz Vāciju un apmetas Solingenē. Turpmāk
viņas vārds tiek noklusēts, viņas dziesmas neatskaņo Latvijas radio un
televīzijā. No 1986. līdz 1999. gadam viņa ir Solingenas pilsētas mūzikas
skolas klavieru klases un pop-vokālās klases vadītāja. Vairāki viņas audzēkņi
ieguvuši pirmās vietas Vācijas konkursā "Jugend Musiziert".
90. gados
Vambutes dziesmas atkal atskaņo radio, sevišķi tās iecienījis estrādes mūzikai
veltītais raidījums "Estrādes serpentīns". 1994. gadā Roberts Gobziņš
ieraksta savu dziesmas "Sienāži" versiju, papildinādams to ar savu
tekstu. Tā iekļauta viņa otrajā albumā "Sienāži", taču autortiesību
problēmu dēļ
albums vēlāk tiek izņemts no apgrozības. Kopš 2006. gada L. Vambute uzstājas
Latvijā kopā ar Siguldas bigbendu un citiem kolektīviem. 2012. gadā viņa
uzstājas festivālā "Bildes" kopā ar apvienību "Vintāža",
kura izpilda viņas vecās dziesmas oriģinālam tuvā aranžējumā. Kopš 2006. gada
viņa ir Latvijas komponistu savienības biedre.
VĒSTUĻNIEKS
«Es lūdzu, vai jūs nevarētu pastāstīt par komponisti un dziedātāju Lolitu Vambūti,» raksta I.Mistre no Valmieras rajona. Izpildām Jūsu lūgumu.
Dziedātājai Lolitai Vambūtei šis pavasaris pagāja pašmāju rūpēs. Ādažu kolhoza instrumentālais ansamblis gatavoja jaunu koncertprogrammu, soliste — jaunas dziesmas, šobrīd viņas izpildījumā skan U. Stabulnieka, A. Kublinska, A. Zaķa, kā arī K. Gartneres, Č. Ņemena un citu autoru jaunākie darbi. Šā gada aprīlī Maskavā, Kolonnu zalē, autores izpildījumā skanēja «Baltā bērzu zeme». 1974.g. Lolitai Vambūtei ir savdabīgs televīzijas gads — vairākkārtēja uzstāšanās Latvijas zilajā ekrānā, Minskā un tagad — Maskava, šim braucienam top G. Gasparjana dziesmas, bet ieceru vācelē — vēlēšanās sadarboties ar moldaviešu komponistiem un dziedātājiem, varbūt duetā. — Moldāvu dziesmas ir ļoti interesantas, savdabīgas un ritmiskas, bet tās jau ir tālākas ieceres, — piebilst dziedātāja, — tāpat kā «Liepājas dzintars-74». Vai piedalīšos šogad — nezinu. Neesmu vēl izlēmusi. Varbūt... Komponiste Lolita Vambūte raksta jaunas dziesmas, bet pagaidām tās ir tikai viņas ziņā. — Līdz rudenim vēl pastrādāšu, tad kopīgi skaitīsim cāļus, — viņa pasmaida. Pērnais gads Lolitai atnesa prieka vēsti. Padomju dziesmu festivālā Varšavā dziesmas «Tuvums» un «Pīlādžu vīns» ieguva pirmās vietas. Tas uzliek jaunus pienākumus, jaunus meklējumus.
— Ilgi domāju, ka esmu liriķe gan kā komponiste, gan dziedātāja, bet klausītāju prasības un mūsdienu estrādes mode mainās. Tāpēc daļēji nolēmu mainīt savu ampluā. Pamēģināju dziedāt straujas, dzīvespriecīgas dziesmas — iepatikās, rakstīt — arī. Un tomēr, vairāk par četrām dziesmām gadā neiznāk.
 |
| 2012.g. |
LATVIEŠU ROKS
KLĀSS VĀVERE
 |
Aivars Hermanis
|
Viens no labākajiem latviešu ģitāristiem, tehniski smalkas un niansētas spēles meistars. Dzimis 1955. gada 7. martā Liepājā muzikālā ģimenē. Ģitārspēles pamatus apguvis pašmācības ceļā. Mācoties septītajā klasē, tiek uzņemts skolasbiedra Valda Skujiņa («Credo») grupā «Senči». Kad tā pēc pāris gadiem izjūk, Hermanis iestājas Liepājas mūzikas vidusskolas fagota klasē, vēlāk pāriet uz klasiskās ģitāras klasi. Mācību laikā uz savu grupu viņu uzaicina Juris Pavītols — dejas un koncerti Kurzemes pusē. Tad, materiālu apstākļu spiests, spēlē restorānos, iziedams visu Liepājas krogu muzikālo hierarhiju. Agrāk galvenā aizraušanās bija hārdroks, šajā laikā pamatīgi iepazīst džezu, izkopj spēles tehniku. Paralēli spēlē Liepājā tolaik diezgan nozīmīgā grupā «Parks», kurā savācās labākie pilsētas restorānu mūziķi, lai paspēlētu ko nopietnāku, pārsvarā instrumentālo mūziku. «Parkā» Aivars sacer savas pirmās kompozīcijas, ar to vairākkārt piedalās «Liepājas dzintarā», 1974. gadā izpelnīdamies labākā ģitārista godu par Rimska-Korsakova «Kamenes lidojuma» interpretāciju. Vēl citā — roka sastāvā spēlē «Deep Purple», «Uriah Heep», «CCR» u. c. repertuāru. 1975. . gadā vecs draugs Liepājas mūziķis Ēriks Ceļdoms Hermani uzaicina uz savu grupu «Suvenīrs» Ādažos. Pēc tam — Filharmonijas grupā «Tip-Top», kopš 1982. gada «Modo» vēlāk «Opus», arī Gunāra Rozenberga bigbendā, 1984. gadā, pēc nemuzikāla rakstura domstarpībām «Opus» sastāvā, sāk strādāt par radio mūziķi, sadarbojas ar Kasparu Dimiteru. Ir visu Dimitera pēdējo gadu dziesmu aranžētājs. 1985. gada rudenī rodas «Remix», un Aivars joprojām ir tā mākslinieciskais līderis. Dažādos laikos viņa lielākās ģitārspēles autoritātes bijušas: R. Blackmore, I. McLaughin, P. dc Lucia, AI Di Meofa, J. Pass, M. Knopfler. Šobrīd Hermanis ir viens no pieredzes bagātākajiem un profesionālākajiem pop mūziķiem republikā, labs aranžētājs. Raksta dziesmas, reizēm tās pats arī dzied. Pēdējā laikā lielākais hits — I. Akurāteres un Igo duets «Ar tevi». Kā studijas ģitārists piedalījies ļoti daudzu kolēģu (R. Pauls, U. Stabulnieks, K. Dimiters, R. Trence u. c.) ierakstos — apmēram 15 platēs, mūziķu starpā pazīstams arī kā organizatorisks darbonis. Ar popmūzikai, tās problemātikai veltītiem rakstiem uzstājies presē, ir Mūzikas biedrības valdes loceklis. 1987. un 1988. gadā Mūzikas biedrības aptaujā atzīts par labāko ģitāristu. Interesējas par psiholoģiju un filozofiju, īpaši — Austrumu. Divu meitu tēvs.
1989.09.01 Liesma
🎸 🎸 🎸
Būtību meklējot
Estrādes ansambļu ir daudz. Visā pasaulē. Bieži dzird sakām: saradušies kā sēnes mežā. Arī mūsu republikā katrs mūzikas cienītājs, mazliet apdomājies, nosauks virkni kolektīvu, kuru koncertos ir būts vai par kuru eksistenci vismaz ir dzirdēts. Katram ir savs sniegums. Pat ja darba rezultāts, tas ir, uz skatuves koncerta laikā, šķiet esam līdzīgs, un tas nebūt nav labs variants, ansambļu darba dienas ir atšķirīgas. Un no tā, kā viņi strādā, tieši visvairāk atkarīga ansambļa kvalitāte un tā eksistēšana — bieža dalībnieku maiņa taču par labu un viengabalainu kolektīvu neliecina. Un tikai tad, ja koncertā gūtais iespaids nemazinās arī pēc iepazīšanās ar ansambli tā mēģinājumos, tu nejūties vīlies. Kā, piemēram, par «Suvenīru».
 |
| Andrejs Smiltēns (1945 - 2013) |
Pirms iegājām zālē, kur pašā mēģinājuma karstumā atkal un atkal skanēja vienas un tās pašas dziesmas piedziedājums, Dima jau brīdināja, ka sarunāties būšot diezgan grūti — skaļi taču! — skaņu režisors Andrejs Smiltēns cītīgi darbojās ar aparatūru.
Tomēr viens otru sadzirdējām, un Dima tūdaļ pateica, ka labprāt zālē vien sēdētu — uz skatuves jau ansambļa kopskanējumu ar visām kļūmēm un kļūmītēm tā nevar dzirdēt, un tieši tāpēc arī viņa sejas izteiksme sarunas laikā mainījās, tiklīdz mūziķiem vai solistei nebija izdevies tā, kā vajadzētu. Tad Dima kļūst pavisam nopietns. Savādāks. Jautāju par savdabīgo, kas ir «Suvenīrā», bet viņš, ansambļa mākslinieciskais vadītājs Dmitrijs Grozovs, pasmaida un saka: — Tas no malas labāk redzams. Kā nu es tā teikšu... Daudz strādā. Patīk strādāt. Diezgan paskopi teikts. Tomēr Dimas kolēģi ir runīgāki, arī pašas spriedumi izrādās pareizi — disciplīna ansamblī ir patiešām stingra, un tas varētu būt gan pats labākais, gan savdabīgākais kolektīva dzīvē. Abu vadītāju nopelns. Dima un muzikālais vadītājs Ivars Kraucis turot visus tā stingri, stingri. Žēl, ka nevar uz papīra vārdos izlikt solistes Aijas Krauces žestu: cieši sažņaugtas dūres...
Organizētību un vēlēšanos strādāt vispār nevar nepamanīt, bet iedomājieties vien paši — mēģinājuma sākums ir tāds: tūliņ pie instrumentiem un mikrofoniem, bez mūziķu individuālajiem eksperimentiņiem un liekas pļāpāšanas. Vēl nopriecājas, ja gadās ārpus parastajiem mēģinājumiem, kuri notiek divas reizes nedēļā, dabūt zāli kaut uz pāris liekām stundām. Dima teica: «Patīk strādāt.» To pat katrs svešs, tikko mēģinājumā ienācis cilvēks var redzēt — patīk strādāt. Un ziniet, ko teica Mirdza Zīvere, kad viņa stāstīja par pašiem pirmajiem iespaidiem «Suvenīrā»? To pašu, ko Dima, Neesot nekādas «gumijas stiepšanas», tāpēc pat dziedāt vairāk patīk. Jā, bet citos ansambļos tā nav bijis. Par to «gumijas nestiepšanu». Abi vadītāji — mākslinieciskais un muzikālais — ir zināmā mērā pretpolu cilvēki. Ar atšķirīgiem ritmiem. Abi iestudē darbus, nodarbojas ar organizatoriskajiem jautājumiem, un katrs to dara savādāk. Repertuāra ziņā tas nāk koncertprogrammai tikai par labu — dažādība izvēlē un interpretācijā. Tikai Dima mēģinājumos ir nežēlīgāks — tiklīdz saklausa vismazāko kļūmi, tūliņ pārtrauc, un spēle atkal tiek sākta no jauna. Ivars piedos mazliet vairāk. Bet tas jau ir raksturos! Ja, piemēram, kolektīvā ir kādas neskaidrības, Dima sasauks visus kopā un «minorā» izrunās, kāpēc tā gadījies. Ivars parasti ir optimists un cer, ka estrādes ansamblī «Suvenīrs» teju, teju viss būs kārtībā. Ansamblī Dima spēlē bazūni, Ivars — klavieres. Viņu abu savstarpējā līdzsvarotība panāk lielāku efektu nekā ar visnepieciešamākajām īpašībām apveltīta viena vadītāja rīcība. Visi Ir jauni. Tas, kā Mirdza sacīja, piešķir ansamblim dzīvīgumu, īstu, jaunu cilvēku dzīvīgumu. Vai tas nelaužas uz āru (kaut slēptā veidā) arī tepat publicētajā ansambļa «ģimenes bildē»? Jā, Ērika Ceļdoma vārdi jau te nav lasāmi. Jo tik ilgi vienā mierā nosēdēt nemaz nevar, tāpēc laikam būs jāpaņem stabule ciešāk un jāsāk kustēties. Un tas, ko viņš mēģinājumos bieži saka sev un citiem, arī nav redzams: «Daudz jāstrādā.» Latviešu tautas dziesmu apdares ansamblī ir Ērika «monopols». Tās viņš vienmēr iestudē pats un bieži arī izpilda — pie klavierēm dziedot. Un interesanti, ka, runājot par to, kāds tad īsti ir «Suvenīra» repertuārs, ar vadītājiem nospriedām, ka pats raksturīgākais tajā ir šīs Ērika apdares. Katrā koncertprogrammā tādas ir divas trīs. Bet visumā programmu veido estrādes dziesmas, un, tās noklausoties, apmierināta, šķiet, ir visdažādākā vecuma publika. Liela daļa repertuāra domāta jauniešiem, taču, kopīgi sastādot koncertprogrammas (gadā parasti divas, līdztekus tām iestudē vēl atsevišķas jaunas dziesmas), vienmēr tiek domāts par pareizo proporciju starp jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem veltītajām dziesmām. Līdz ar katra solista ienākšanu kolektīvā it kā ienāk arī sava krāsa. Tās var būt no pavisam maigiem pasteļtoņiem līdz pat viskošākajām. Atbilstoši dziedātāju stilam un manierēm. Ar Nijas Bergmanes aiziešanu uz Maskavas teātri «Romen» ansambļa programmai zudusi viena no krāsām; man tā asociējas ar koši sarkano. Asums. Un kaut kas mainās. Arī «Suvenīra» jaunajam solistam — nesen no Ogres «Metronoma» atnākušajam Verneram Tauriņam — balss materiāls liek izvēlēties viena noteikta stila dziesmas, un ansamblis līdz ar to iegūst liriskāku nokrāsu. Bet ko piedēvēt Aijai? Viņai vienlīdz pie sirds mierīgās, melodiskās un tikpat labi — ekspansīvas dziesmas. Nenodarbošos ar īpašu gudrošanu; uzrakstīšu vienīgi to, ka Aija Krauce atkal dzied savā kādreizējā kolektīvā — «Suvenīrā», nemēro vairs ceļu uz Jelgavu («Salvi»), bet nāk uz mēģinājumiem tepat Ādažu kultūras namā. Un viņas ansambļa biedrene Lolita Vambute atzīst — pēdējā gada laikā Aija stipri progresējusi. Lolita Vambute — viena no republikā pazīstamākajām estrādes dziedātājām. Ar savu piedalīšanos «Suvenīra» darbā viņa kaut ko mums, klausītājiem, apliecina. Tā īpaši apliecina. Par ansambļa profesionālo sagatavotību un par «Suvenīru» — kā kolektīvu, tātad — arī par koleģiālo pusi. Jo citur dziedāt viņa taču negribētu! Izvēle esot bijusi. Izvēle un iespējas. Bet tagad, jau vairākus gadus pavadīdama kopā ar kolektīvu, Lolita pat apgalvo — bez «Suvenīra» dzīve laikam viņu vairs neapmierinātu. Jo arī dzīvē ir tā pati ansambļa dalībnieku iekšējā vienotība, kas redzama uz skatuves. Vai vēl labāk var būt? ... Un mēs runājam par vienu no galvenajām visu ansambļu problēmām — kolektīva noturību. To šajā gadījumā palīdz veidot arī tas, ka «Suvenīrā» nespēlē un nedzied kolēģi, kurus tikai vieno kopīgs mērķis — mūzika, bet gan draugi. Un tas laikam ir pats svarīgākais kopīgā darbā — uz ikvienu tu vari paļauties. Lai arī mēdz sacīt, ka labs cilvēks — tā nav profesija, taču tieši šai draudzībai Dima piedēvē spēku, kas ansambli satur kopā. Vismaz pagaidām varot neraizēties, ka būtu paredzama dalībnieku maiņa. Tāds kolektīvs ir izveidojies divu pēdējo gadu laikā. Muzikālajā ziņā, protams, katram ir arī savas atšķirīgas intereses, piemēram, solo ģitāristam Robertam Krūmiņam kā saldais ēdiens liekas sarežģītas improvizācijas. Arī basģitāristam Ērikam Naļevaiko vislielāko interesi izraisa nopietnākās dziesmas. Diezgan bieži viņi veido dziesmām savas instrumentācijas, pakļaujot izpildījumu ritma maiņai vai bagātinot to ar jauna instrumenta klātbūtni, kā to dara daudzi ansambļi. Ir taču zināms — kopējot populāra skaņdarba orģinālizpildījumu, labāk tāpat neizdosies. Taču publika nesaprot. Ja tā padomā, iznāk tieši kā Lolita Vambute saka, — mūsu klausītāji priekšplānā redz pašu dziesmu, nevis izpildītāju. Vajadzētu būt otrādi. Arī par «Suvenīru», kad ansamblis izpilda, teiksim, kādu no populārajām Paula dziesmām, klausītāji bieži runājot tā: Paula ansamblis to spēlē savādāk, tātad jums ir nepareizi. Un netiek padomāts, ka savu «garšu» izpildījumam dod, piemēram, pūtēju grupa — saksofonists Valdis Zirnis, trompetists Edmunds Ozols un bazūnists Dmitrljs Grozovs. Arī bundzinieka Paula Gerasimenko spēle ir atšķirīga. Un tā tas ir katram ansamblim. Tā nav problēma, tas ir parastais darbs, ko «Suvenīrs» tā ciena. Tikko ienāca prātā Dimas teiktais: «no malas skatoties, labāk redzams». Nejūtos vīlusies. Kolektīvs un darbs dara šo ansambli interesantu. Un tur slēpjas tā būtība.
Attēlā no kreisās: Ivars Kraucis, Verners Tauriņš, Dmitrijs Grozovs, Roberts Krūmiņš, Ēriks Naļevaiko, Valdis Zirnis, Edmunds Ozols, Andrejs Smiltēns.
Priekšplānā: Ēriks Ceļdoms, Pauls Gerasimenko, Mirdza Zīvere, Aija Krauce.
|
| Būtību meklējot |
1975.11.01 Liesma
GUNTA PRAPE 🎷 🎷 🎷
ES SAVĀ ZEMĒ GRIBU KĻŪT PAR ZVANU
«Žigulis» vairākumam cilvēku ir vai būs atvaļinājumu, sestdienu un svētdienu prieks. Uldim tas vispirms būtu lieti noderīgs darbā, lai darbdiena kļūtu vēl ietilpīgāka. Bet «Žigulis» šobrīd nav viņa materiālo iespēju mērķis. Tā vietā — kooperatīvais dzīvoklis ar darbistabu. Tiem, kuriem «Žigulis» nav nekas vairāk kā tikai transportlīdzeklis un dzīvoklī nepieciešama darbistaba, — ir interesanta dzīve un dienas tik lēti vis neizslīdēs no rokām. Tie nav arī drūmi sava darba fanātiķi, kuri aizmirsuši, ka pasaulē bez darba ir arī atpūta. Viņiem ir polifoniska dzīves uztvere, sava īpaša harmonija, nepārtrauktība, kas vienādi pakļaujas katrai dienai — no pirmdienas līdz svētdienai. — Es rekomendēju «Liesmas» lasītājiem tavu dzīvesveidu — vai tu pats esi apmierināts? — Es neesmu apmierināts ar sava darba rezultātiem. Ja tā būtu — tad tas būtu šausmīgi, jo man tiktu laupīta jēga turpmākajam darbam. Bet vispār — man ir veicies jau no piecu gadu vecuma, kad sāku tuvoties mūzikai. Tagad es priecājos, ka man ir daudz darba. Mūzika ir mūzika — džezs, kamerkoris, estrāde, populārā dziesma, teātra mūzika — tas viens otru netraucē, tas paplašina redzesloku. Turklāt mūsdienu mūzikā žanri ir tik ļoti tuvinājušies. — Tava pamatdarba vieta — televīzijas un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris; pianists — koncertmeistars. Tad vēl kamerkoris «Ave sol» — regulāri mēģinājumi, koncerti. Nesen tu uzņēmies kolhoza «Ādaži» estrādes ansambļa «Suvenīrs» konsultanta pienākumus — tas aizņem divus trīs vakarus nedēļā. Gandrīz katru trešdienu džeza mūzikas vakari Rīgas jaunatnes kafejnīcā «Allegro» («džezs ir sākums manam darbam, tagad pamats kompozīcijām un pianista darbam — profesionālā laboratorija, kas uztur domas asumu»). Un — komponēšana, aranžēšana. — Jā, tomēr ar to vien arī kā mūziķim man būtu par maz. Man ļoti palīdz, īpaši komponējot, visas iespējamās saskares ar citām mākslām — tēlotāju mākslu, teātri (pašlaik rakstu mūziku ceturtajai izrādei — Gunāra Priedes lugai «Udmurtijas vijolīte» un, protams, ar dzeju. — Kādā veidā dzeja un teātris ietekmē tavu mūziku? — Dziesmas komponēju galvenokārt tādēļ, ka vispirms mani interesē teksts. Pirmo dziesmu uzrakstīju «uz derībām» — teksts bija brīvajā pantā, uzskatīja, ka tas nav piemērots estrādes dziesmai. Tā bija dziesma «Tu gribēji, lai dāvāju tev rozes». Dzejas lasīšana, domājot par dziesmu, ir loti interesanta, ja laba dzeja, protams. Tas ir absurds, ja kāds saka — mums trūkst labu tekstu, lai būtu labas dziesmas. Mums ir ļoti interesanta, filozofiski bagāta dzeja, kas der dziesmām. Teātris mani kā komponistu interesē tādēļ, ka izrāde bagātina dziesmas, mūzikas uztveres iespējas, tādēļ, ka interesants ir kolektīvais darba process. Es ar lielu prieku atceros darbu pie Valmieras teātra iestudējuma «Aug buciņš, aug radziņi» kopā ar režisoru Edmundu Freibergu un dzejnieku Pēteri Zirnīti. — Vai tev ir vārdos apjaušams dziesmas ideāls? — Labai dziesmai jābūt iespējami vienkāršai, bet, protams, tai jābūt ietilpīgai vienkāršībai, kas nevienkāršotu dzejas saturu. Ar minimāliem līdzekļiem — maksimālu iespaidu. Tas ir ļoti grūti. Tāds bija mans mērķis, komponējot kamerkorim dziesmu «Barons» — veltījumu Krišjānim Baronam ar Ojāra Vācieša tekstu. Bet, lai pietuvotos dziesmas ideālam, vajadzīgs vismaz viens mūžs. — «Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, No kura mūžam jaunas dziesmas līst...» Tās ir dzejnieka Jāņa Pētera rindas no Ulda Stabulnieka dziesmu cikla. Daudzi grib. Retajam izdodas. Uldim ir kāda ļoti simpātiska īpašība, kuru katrs visai ātri pamanīs, sarunājoties ar viņu. Daudzi labi un aizrautīgi strādā, bet it kā kaunas par to runāt nopietni. Uldis par savu darbu spriež nopietni, par cita darbu tāpat. Manuprāt, piemērota rakstura īpašība, tai zvans sāktu skanēt. Reprezentācija. Uldis Stabulnieks, dzimis 1945. gadā, Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas un J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas absolvents. Pianists, džeza un estrādes dziesmu komponists. Muzicējis kā pianists un dziedātājs ārpus mūsu valsts — VDR, Bulgārijā, Polijā, Cehoslovakijā. 1967. gadā — kopā ar karavīru ansambļa «Zvaigznīte» džeza kvartetu starptautiskajā festivālā Tallinā — diploms un Polijas džeza federācijas speciālā balva. 1973. gadā Monako II starptautiskā džeza kompozīciju — tēmu konkursā — III vieta par skaņdarbu «Balāde». Precējies, divus gadus veca meita Eliza.
VALDIS VALGUNS
1974.06.01 Liesma
🎼 🎼 🎼
 | | Nora Bumbiere ( 1947 - 1994 ) |
1976. gadā Bumbiere piedalījās starptautiskajā popdziesmu konkursā Polijas kūrortpilsētā Sopotā, taču ražīgā sadarbība ar Raimondu Paulu un «Modo» ilga tikai līdz 1977. gadam, kad Bumbiere no grupas aizgāja. Gadu viņa strādāja par solisti Latvijas Radio, vēlāk dziedāja kolhoza «Ādaži» ansamblī (līdz reālai programmai tā arī nenonāca), ansamblī «Sono», restorānos «Lido» un «Latvija», tā arī neatrazdama sev ne ideālo repertuāru, ne komponistu. Fantastiskā triju oktāvu balss tika pamesta novārtā, un tikai deviņdesmitajos pavērās jaunas uzstāšanās iespējas, tika atjaunots arī duets ar Viktoru Lapčenoku. Tomēr ļauna slimība Noru Bumbieri pieveica, vēl ziedu gados esot...
🎷 🎷 🎷
| |
 |
| Saksofonists Valdis Zirnis priecē Vecrīgas viesus un iedzīvotājus / ap 2010.gadu |
 |
mākslinieks G.Vīndedzis; izdevniecība Liesma
kartiņa no tiem laikiem, cena 2 kap.
===
|
