Konkurence bija liela — tradicionālajā, pēc skaita vienpadsmitajā Kauņas estrādes festivālā «Dzintara trompete-75» piedalījās 24 kolektīvi no daudzām padomju republikām, kā arī Bjalistckas (Polija) estrādes ansamblis. Trīs dienas skaistajā Lietuvas pilsētā modernā izpildījumā skanēja gan tautas mūzika, gan šodienas komponistu skaņdarbi. Krietna daļa no festivāla balvām atceļoja uz Latviju. Estrādes ansambļu grupā pirmo vietu izcīnīja Rīgas rajona kopsaimniecības «Ādaži» ansamblis «Suvenīrs», šī kolektīva vadītājs Ivars Kraucis saņēma labākā pianista balvu, par laureāti kļuva arī ansambļa soliste Mirdza Zīvere. Lielo orķestru grupā otro vietu ieguva ansamblis «Sigulda», bet Aleksandra Kublinska vadītajam estrādes kolektīvam «Jūrmalas balsis» piešķīra speciālbalvu par saturīgāko programmu. Minētie kolektīvi Latvijā ir samērā populāri, un jau vairākkārt guvuši panākumus estrādes konkursos un festivālos. Taču daudziem pārsteigums bija 25 gadus vecā solista Vladislava Juhņeviča negaidītā, bet pelnītā uzvara vokālistu sacensībā. Vai jauna zvaigzne latviešu estrādē? To vēl grūti sacīt, bet, ja Vladislava talants patiešām atmirdzēs pa īstam, tad šo zvaigzni debesīs būs uzcēlis viņa paša darbs. Ceļš līdz pirmajam lielajam panākumam — uzvarai Kauņas festivālā — sākās jau bērnībā. Vladislavam bija muzikāli vecāki un vecākie brāļi. Tikko kļuvis par «padsmitnieku», viņš jau kopā ar ģimenes locekļiem spēlēja lauku orķestrī dzimtajā Zaubes ciemā Cēsu novadā. Spēlēja saksofonu. Vēlāk, pēc balss lūzuma, sāka arī dziedāt. Pēc vidusskolas beigšanas muzikālās zināšanas turpināja apgūt Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, reiz sadūšojies un aizgāja uz konkursu VEF Kultūras pils vokālajā studijā. Pieredzējušais pedagogs Leonīds Zahodniks, pie kura vokālo meistarību apguvuši daudzi mūsu dziedoņi, bija par Vladislava dotībām apmierināts. Virsbūve nāca ar gadiem, ar darbu.
Intervija ar jauno dziedoni.
— Jūs muzicējat un dziedat kopš bērnības. Tātad jau no bērnības tā bija galvenā aizraušanās! — Laikam jūs jāpieviļ... Mūzika ļoti patika, taču vēl vairāk interesējos par sportu, biju I. sporta klases riteņbraucējs un slēpotājs, rajona čempions 5000 metru skrējienā. Mans sapnis bija kļūt par lidotāju.
— Kāpēc tas netika piepildīts? — Brilles... — Bet pašreiz taču mūzika ir galvenais? — Protams - Kaut gan jau mācu dziedāšanu citiem — strādāju par balss nostādītāju pašdarbības kolektīvā Ikšķilē — daudz mācos arī pats. Turpinu nodarbības pie Leonīda Zahodņika, lielisks skolotājs man ir Jānis Sildegs, kura vadītajā estrādes ansamblī «Spīdolas dziesma» esmu solists. Kāpēc jūs konkursam Kaunā izvēlējāties tik grūtas dziesmas kā Jāņa Sildega «Lapkritī» un Raimonda Paula «Grieze»? — Grūtas? Tiesa, vieglas jau nav, taču jutu, ka esmu gatavs tās dziedāt. Izpildot kaut ko visai vienkāršu nevarētu sevi parādīt, ne, galvenais, pierādīt. — Nobeigumā, pēc tradīcijas, par nākotnes nodomiem! — Mani uzaicināja pamēģināt veiksmi Maskavas televīzijas ierakstos. Gribētu ierakstīties Rīgas radio. Bet pats galvenais — strādāt, strādāt. Tagad darbam ir jauns stimuls. Gribu dāvāt cilvēkiem labas, skanīgas dziesmas.
A. RŪSIŅŠ
1975.11.06
Dzimtenes Balss
Mirdza Zīvere (dzimusi 1953. gada 20. septembrī) ir latviešu dziedātāja, producente, uzņēmēja un režisore.
Pēc pamatskolas beigšanas Mirdza Zīvere apguvusi apģērbu modelētājas — konstruktores arodu. Strādājusi trikotāžas ateljē, paralēli darbojoties Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama pašdarbības kolektīvā. Dziedātājas karjeru sākusi pusprofesionālajā kolhoza "Ādaži" vokāli instrumentālajā ansamblī "Suvenīrs". Tur viņu ievēroja filharmonijas grupas "Modo" dalībnieki un sekoja uzaicinājums pievienoties šim Raimonda Paula vadītajam kolektīvam.
"Modo" M. Zīvere dzied vokālajā
sieviešu ansamblī kopā ar Aiju Kukuli un Pārslu Gebhardi, kā arī dzied
solodziesmas: "Rudensogle", "Ardievas vasarai", "Priekšnojauta",
"Dienas ēnā" u.c. 1979. gadā iznāk viņas soloalbums "Viena diena
manā mūžā" ar Z. Liepiņa un R. Paula dziesmām. 70. gadu noslēgumā par M.
Zīveres dueta partneri kļūst dziedātājs Imants Vanzovičs.
1982.
gadā "Modo" beidz pastāvēt, tā tiešajā pēctecī "Opus" M.
Zīvere darbojusies līdz 1989. gadam. Vēlāk uzstājusies epizodiski. Darbojusies
kā producente pasākumu aģentūrā "Mūza".
Spoža
atgriešanās uz skatuves ir Z. Liepiņa jubilejas koncerts 2012. gadā, kurā M.
Zīvere dzied vecās, populārās "Modo" un "Opus" laika
dziesmas.
Mirdzas
Zīveres izpildītās dziesmas četras reizes (vienreiz kopā ar Aiju Kukuli)
uzvarējušas Mikrofona dziesmu aptaujā:
1978
— "Tai pilsētā" (kopā ar A. Kukuli)
1979
— "Es aiziet nevaru"
1984
— "Lūgums"
1985 — "Zibsnī zvaigznes aiz
Daugavas"
Mikrofona aptaujas cienītāji
labi atceras, ka 1970.gadi pagāja Raimonda Paula zīmē. Dažos gados Maestro
dominance bija tik nospiedoša, ka citiem komponistiem aptaujas augšgalā tikpat
kā nebija iespēju nokļūt. Tāds bija arī 1977.gads, kad pirmajā pieciniekā bija
četras Raimonda Paula dziesmas. Turklāt visas ar viena tekstu autora –
dzejnieka Jāņa Petera – vārdiem. Togad uzvarēja “Par pēdējo lapu”, 3.vietā
atstājot “Priekšnojautu”, 4. “Rudens ogli” un 5.vietā “Ardievas vasarai”. Tikai
otrajā vietā izdevās iespraukties Eolikas ģitāristam un komponistam Zigismundam
Lorencam ar dziesmu “Ceriņi”.
Trīs no Paula dziesmām dziedāja
Mirdza Zīvere, un ar “Priekšnojautu” viņai pirmo reizi izdevās iekļūt Mikrofona
aptaujas godalgotajā trijniekā. Kā zināms, tas bija tikai viņas spožās karjeras
sākums, kam turpmākajos gados sekoja vēl vairākas uzvaras.
Komponista un dziedātājas
sadarbība sākās 1975. gadā. Mirdza bija no Ādažu “Suvenīra” pārnākusi uz grupu
“Modo” un uz pilnu klapi demonstrēja savu skaisto, sievišķīgo balsi. Tas
imponēja Maestro, tāpēc viņš Mirdzai deva vienu dziesmu pēc otras. Līdz ar to
bagātīgā abu kopdarba raža nav nekāds pārsteigums. Visas trīs Mirdzas dziedātās
dziesmas ir no 1976.gada skaņuplates, kas nes tituldziesmas nosaukumu –
“Priekšnojauta”. Taču tas nebija viņas vienīgais veikums. Tajā pašā gadā tika
izdots Mirdzas solo albums “Viena diena manā mūžā” ar Zigmāra Liepiņa un
Raimonda Paula dziesmām.
1977.gada aptauja bija otrā kopš
“Mikrofonus” atkal atļāva rīkot. Aptaujas atgriešanās ēterā mobilizēja
klausītājus un togad balsojumā piedalījās tiem laikiem liels klausītāju pulks.
Par pirmo vietu nobalsoja ap pieciem tūkstošiem klausītāju, bet pavisam saņēmām
apmēram 12 tūkstošus vēstuļu. Brīnumainā kārtā Noras Bumbieres izpildītā “Par
pēdējo lapu” kļuva par megahitu arī Padomju Savienībā un Eiropā, un vēl tagad
nav pazudusi no radio ētera.
...agrāk par mūziku...
— Klausies! Kas tev tā par pozu?! Neesmu redzējis, ka kaut vai viens no štata dziedātājiem dziedot stutētu Filharmonijas skatuves sienu. — Es arī ne, taču tev ir vāja atmiņa. Tas jau bija mēģinājuma laikā, kad, uzsākot savu dziesmu, atspiedos pret sienu, un mūsu kustību konsultants Ansis Rūtentāls iesaucās: «Ļoti labi! Tā arī koncerta laikā varēsi stāvēt. Mīlas lūguma dziesmai var būt arī šāda noskaņa.» — Pieņemsim, ka var, tikai es šaubos, vai Stīvs Vonders, dziedot uz mata to pašu dziesmu, būtu darījis tāpat. — Skaidrs, ka ne. Viņa dziesmai ir arī pavisam cita noskaņa (it kā tev nebūtu iznācis dzirdēt, — plati ar viņa balsi esmu griezusi desmitiem reižu). Un neaizmirsti vēl kādu svarīgu sīkumu: es esmu sieviete. — Tādā gadījumā tu varētu no citām pamācīties šarmu un pievilcīgu koķetīgumu, lokanākas kustības un acu spēli. — Ak tā?! Tad jau tikai to vien darīt, un labs diezgan, — tā tu gribēji teikt?! — Nepārspīlē un labāk paskaties spogulī. Grumbās savilkta piere nav no tām skaistākajām. — Manis pēc spogulis varētu neeksistēt. Uz skatuves es nāku tikai tāpēc, ka ļoti gribu dziedāt, skaidrs? ... Desmitais tramvajs klaudzina Pārdaugavas ieliņas: kling, kling — un Arkādija ar aizmigušo Māras dīķi, kling, kling! — un Torņakalns ar savu mānīgo nosaukumu. Kling, kling! Mazs snīpis piespiedies pie tramvaja vadītāja kabīnes rūts tik cieši, ka stikls pagalam nosvīdis un var domāt, ka šai brīdī sākuši darboties visas pasaules kohēzijas spēki. — Kad man būs pase kā mammai, — prāto Mirdziņa, — tad iešu darbā par tramvaju vadītāju. Pie mammītes VEFā jau arī interesanti, bet tas nav tik jauki kā cauru dienu braukt no pilsētas viena gala uz otru. It kā mēs paši nezinātu, ka bērnības sapņi reizēm aizmirstas tikpat viegli kā paijas, kam no glāstīšanas savēlušies mati. Bet varbūt tā tam arī jābūt? — Daudzos gadījumos — jā (turpmāk atstāstīšu Mirdzas Zīveres atbildes). Jo īpaši, ja tas sapnis strīdas ar varēšanu un spējām. Kurš gan no bērna kājas nav gribējis spēlēt teātri (daži to dara cauru mūžu, pat nebūdami aktieri), bet, ja nu ir īsta vēlēšanās būt uz skatuves, tad vajadzīgas spilgtas dotības, lai no gada gadā nav jāsamierinās vienīgi ar: «Msjē, kariete padota!» — Vai jums dziedāšana nākusi pēkšņi un negaidot?
— Ko jūs! Mamma tikai nesen man izstāstīja, ka reiz, pirms daudziem gadiem, viņai bijusi visai nopietna saruna ar bērnudārza audzinātāju. Es kopā ar citiem mazuļiem, ieķērusies aukliņā, esot gājusi pa ielu un lielā nopietnībā dziedājusi «Tad nāc un saņem'i par ķīlu šo mazo nieka bučiņu!» It kā būtu mīlējusi desmitiem reižu. Turpat, bērnudārzā, bija ari oficiāli mēģinājumi dziedāt ansamblītī un arī — solo. Manas pirmās dziedāšanas skolotājas bija mamma un vecāmāte. Kad aizgāju uz VEF Kultūras pili, tad skolotājs Arturs Bosoligo man ierādīja akordeona spēli. Es laikam biju ļoti kārtīga skolniece, jo trijnieki man nepavisam nepatika. Tādus nepelnīju ne Andreja Jurjāna mūzikas skolā, ne arī Vieglās rūpniecības tehnikumā, kuru pabeidzu pirms četriem gadiem. Vai esat bijis trikotāžas salonā «Maiga»? — N-nē. — Es tur strādāju ar modelētājas konstruktores diplomu kabatā. Biju salona vadītāja. — Un dziedājāt? — Trokšņainā darba vietā labāks klusums. Es braucu uz Ādažiem, dziedāju «Suvenīrā», un pēc koncerta Sporta pilī nāca tas liktenīgais «bildinājums» — maestro sacīja: — Nāc, pamēģināsim! — Uztraukusies nebiju, jo nekādas lielās ilūzijas neloloju (lai dziedātu uz profesionālas estrādes, domāju, ka bez izkoptas balss jābūt arī pievilcīgai ārienei, tagad zinu, ka tā ir sekundāra lieta). Rezultāts jums jau zināms. — Lieliska lieta — jūs varētu modelēt saviem kolēģiem tērpus jaunajām programmām! — Tad — vai nu vienu, vai otru, un es labāk izvēlos dziedāšanu. — Jaunās programmas visa pirmā daļa rit angļu valodā, un man šķita, ka jums abām ar Aiju bija visprecīzākā izruna. — Paldies par komplimentu. Man angļu valoda ir patikusi no laika gala, mācīšanās būs jāturpina, tikai jāiemācās izbrīvēt brīvas stundas. Dziesmu tekstus programmā precīzi izrunāt mums palīdzēja Pārsla Gepharde (viņa ne tikai dzied «Modo», bet arī studē angļu valodu). Un vispār, zinu un jūtu, ka man vēl ļoti daudz jāmācās, dziedāt it ipaši, jāpanāk arī sulīgāks balss tembrs. Apžēliņ, cik daudz kas vēl jāpanāk!!! — Reizēm taču dzird sakām: «Kolosāli! Tu dziedi tieši kā Sāra Montjela!» — Ir jau skaisti, bet dziedātājam nekāds kompliments tas nav, Es kļūtu bēdīga, ja man kāds pateiktu kaut ko līdzīgu. — Kurus dziedātājus jūs apbrīnojat? — Aretu Frenklinu, Barbaru Streizandu, Ellu Ficdžeraldu — viņas dzied ar plašu dvēseli. No mūsu zemes estrādes māksliniecēm man īpaši patīk Sofija Rotaru, Alla Pugačova un Roza Rombajeva, viņu stils un izpildījuma maniere. — Vai esat sevi pārbaudījusi pēc «Liesmas» testiem? — Bieži vien, un parasti saņemu vidējo punktu skaitu, starp maksimālo un minimālo. Starp citu, tests apstiprināja manu izteikto ceļošanas kāri. Man patīk čigānu dzīve — šodien te, rīt jau tur, un, koncertējot kopā ar «Modo», tā arī iznāk. Neatceros, kad būtu tik daudz braukusi! — Kas jūs parasti vada dziedāšanas laikā? — Drīzāk intuīcija, nevis prāts, kaut gan no tā abstrahēties nav ieteicams. — Kam jūs prasāt padomu? — Protams, maestro Paulam, savai vokālajai skolotājai Maigai Grietēnai, pārējiem solistiem arī. Un «Modo» puišiem, kas muzicē. — Vai jūs bieži atskaņojat skaņuplati ar nosaukumu «Priekšnojautas»? — Jūs laikam gribējāt jautāt, vai man patīk arī sevi klausīties? — Apmēram tā. — Nepavisam. Firmas «Melodija» skaņu ierakstu studija parasti mani sastindzina: vēsi mikrofoni un pultis, nav klausītāju, pie kuriem esmu pieradusi, un nav arī tās suģestējošās zāles tumsas un gaidu sajūtas. Man pat žēl, ka tas, ko esmu iedziedājuši, tiek pavairots tūkstošiem platēs, un man nav nekādu iespēju ko labot. Ir tikai atvieglojuma sajūta, ka gaida koncerti, kuros varēšu nodziedāt daudz labāk. ... Mana mute tai's tālās balsīs kā uguns uzplauks agrā rītausmā agrāk par mūziku ... Rievotais melnais disks apstājas, un es pošos uz koncertu.
RAITIS KALNIŅŠ
| ...agrāk par mūziku... |
1977.09.01 Liesma |
|
BAROMETRS IR PUBLIKA UN LAIKS
Jaunas sejas Raimonda Paula jaunajā koncertprogrammā. Stāstīt — gari un plaši, varbūt slavēt par debiju? Bet barometrs, kas rāda dziedātāja sagatavotību un atbilstību skatuvei, ir publika un laiks. Pēc pāris koncertiem neviens, it neviens nevar prognozēt, vai nākotnei te būs kas paliekošs. Un Raimonds Pauls tāpēc saka: mēs mēģinām, izmēģinām, meklējam. Tas — par Mirdzu Zīveri, Vladislavu Juhņēviču, arī par Aiju Kukuli. — Jāteic, ka pirmais koncerts Dzintaros parādīja, ka ar jauno sniegumu varu būt vairāk apmierināts, nekā biju gaidījis. Pirmo reizi veidoju programmu, liekot pirmajā daļā tikai jaunos. Šie trīs solisti izpilda jauno autoru, galvenokārt Zigmāra Liepiņa darbus. Viņš savas dziesmas arī pats iestudēja. — Varbūt mazliet par katru atsevišķi... — Jūtu, ka šajā programmā kā dziedātāja manāmi atraisījusies Aija Kukule. Lai gan šoreiz viņai nav īpaši pateicīgs uzdevums — jādzied pašai pirmajai. Grūtības sagādā viņas repertuāra izvēle. Jau sen domāju par ansambļa papildināšanu vokālajā ziņā. Pēc «Estrādes svētku» koncertiem Sporta pilī, kuros piedalījās arī Ādažu «Suvenīrs», mana ansambļa puiši ierunājās par Mirdzu. Faktiski viņi tad arī to sameklēja un atveda. Tā mēs tagad mēģinām. Tiešam, ne par Zīveri, ne Juhņēviču man negribas neko konkrētu sacīt. Varu atgriezties tikai pie tā paša vecā — mums nav dziedātāju un nav kur tos ņemt. Dažādi pašdarbības ansambļi tiek pārāk cildināti un reklamēti, arī «Liesma» šajā ziņā grēko. Ar to visu nodara tikai ļaunu — cilvēkiem, tā sacīt, sakāpj galvā. Un tas jau lielajai estrādei ir samaitāts, nederīgs cilvēks. — Vai ir kādas priekšrocības tam, ka Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks dzied tikai koncerta otrajā daļā? — Vispirms jau tīri fiziskā slodze, kas, piedaloties abās daļās, dziedātājam ir par lielu. Tad vēl tas, ka pārāk bieži mēs visur dzirdam Bumbieri un Lapčenoku. Lai neapniktu, lai publikai «nekristu uz nerviem», daudz labāk, ja viņi dzied tikai vienā daļā. Dabiski, kvalitāte abās koncerta daļās nav vienāda. Taču es ne brīdi neesmu vēlējies pretstatīt sliktākus, vājākus — labākajiem. Es nemeklēju sliktākus dziedātājus, bet gan jaunos dziedātājus. Un šī faktiski arī viņiem ir vienīgā skola. Citas pie mums nav. Tikai šeit viņi var iemācīties to rutīnu, kas nepieciešama profesionālim un kas izveidojas tikai ar gadiem, šobrīd mans mērķis ir tāds — lai jaunie censtos un tiektos pēc tās reizes, kad varbūt paši varēs uzstāties otrajā daļā, bet Norai un Viktoram — ka viņiem var mīt uz papēžiem. — Daudzi tagad saka: dodiet mums nopietnu estrādes mūziku! Tātad it kā ilgojas pēc sarežģītiem darbiem. — Man šķiet, ka lielā mērā tā visa ir tikai runāšana. Var teikt, ka «Modo» mūziķi noteikti ir ar augstāku meistarību nekā dziedātāji. Esam spēlējuši pat orķestru darbus, taču publikas atsaucība ir visai maza. Jo tā ir tikai neliela daļa cilvēku, kurai, piemēram, kādreiz patika tāds lielāks un nopietnāks darbs kā «Nakts Duntes krogā». Un man patiesībā nav pat īstu iespēju parādīt, ka V. Boldirevs ir Eiropas klases bundzinieks. Viņš un basģitārists B. Bannihs ir īsti džeza fanātiķi. Soloģitārists V. Mitrohins un Z. Liepiņš kā mūziķi gan ir auguši (mūzikas vidusskola un konservatorija) un stāv uz citiem pamatiem, bet arī labprāt spēlē džezu. Starp mani un puišiem pastāv vienošanās, ka viņi patstāvīgi var iestudēt džeza programmas, un ansamblis «Modo» atsevišķi sniedz nelielus koncertus. Kuras dziesmas jaunajā koncertprogrammā ir labākās? Kā vienmēr — klausītāju gaume ir dažāda. R. Pauls, piemēram, nebija domājis, ka nebijušu atsaucību izraisīs dziesma, kuru pirmajā koncertā vajadzēja atkārtot trīs reizes, — «Par pēdējo lapu». Viņš pats bija orientējies uz citām. Tā jau tas notiek.
Materiālu kopu sagatavoja LVU žurnālistikas nodaļas studente
GUNTA PRAPE
1976.09.01 Liesma
ATSKAŅAS
Daudzus jo daudzus pavasarus un rudeņus trīs dienas mūzikas skaņās dzīvo Zaļais kalns Kauņā. Tur notiek viens no autoritatīvākajiem un populārākajiem estrādes mūzikas festivāliem mūsu zemē — «Dzintara trompete». Vienpadsmitajā festivālā, kurš notika pagājušajā rudenī, piedalījās 24 estrādes orķestri un ansambli, bigbīta grupas gandrīz no visām savienotajām republikām, kā arī viesi no Polijas Tautas Republikas. Galveno balvu aizveda Čeļabinskas estrādes orķestris «Poļot», kuru vada Jevgeņijs Mažajevskis. Šajā grupā otro vietu žūrija piešķīra Aļņa Zaķa vadītajam orķestrim_ «Sigulda». Estrādes ansambļu grupā uzvarēja Ādažu kolhoza ansamblis «Suvenīrs». Visplašāk pārstāvētajā vokāli instrumentālo ansambļu grupā pirmā vieta pienācās Lietuvas PSR Druskininku pilsētas kultūras nama ansamblim. Publikas aptaujā par labāko izvirzījās «Centrum» no Polijas Tautas Republikas. Mūsu republiku festivālā pārstāvēja arī Aleksandra Kublinska vadītais vokāli instrumentālais ansamblis «Jūrmalas balsis», kurš jau iepriekš bija licis saausīties republikas mūzikas vērtētājiem. Komponists ALEKSANDRS KUBLINSKIS festivālā «Dzintara trompete» piedalījās jau septīto reizi. Sešus gadus viņš ir bijis žūrijas komisijas loceklis. Tāpēc pēc atgriešanās mājās lūdzu komponistu pastāstīt par iespaidiem un vērtējumiem, kas radušies šo gadu laikā. — Festivālā esmu iepazinies ar daudziem spilgtiem talantiem, ar izpildītājiem, kuriem nereti pēc festivāliem esmu sūtijis savus skaņdarbus. Sevišķi atmiņā palikuši iepriekšējie festivāli, kad iepazinos ar Kaunas Politehniskā institūta ansambli «Aitvarai». Šai grupai bija raksturīga veiksmīga folkloras izmantošana roka skaņdarbos. 1972. gada festivāla spēcīgākais iespaids bija Maskavas ansamblis, kuru vadīja V. Klejnots un kurā spēlēja pazīstamais padomju saksofonists Georgs Garanjans. Atmiņā palicis Tallinas «Vega», kura sastāvā uzstājās populārākā soliste Marju Kūta un Oļegs Meļņiks, kurš kādreiz dziedāja «Lainē». Protams, liels notikums bija Mindauga Tamošūna vadītā Kaunas orķestra «Oktāva» līdzdalība festivālā. — Kādu iespaidu atstāj «Dzintara trompete» organizatoriskajā ziņā? — Te jārunā par festivāla atmosfēru, kuru rada klausītāji. Auditorijas noskaņojumam ir milzīga loma mūziķu darba stimulēšanā, kā arī festivāla izskaņā. Zēl tikai, ka ne vienmēr šī atmosfēra ir brīva no aizspriedumiem ... Vērtējot pēdējo «Liepājas dzintaru», izskanēja doma, ka turpmāk vienā koncertā jāuzstājas līdzīga stila kolektīviem. Tas būtu tā, ka vienu vakaru sacenšas bigbendi, tad estrādes ansambļi un atsevišķā koncertā bita grupas. Tad publika nevērtētu vis to, kas spēlē, bet kā spēlē. Un vēl lietas labā varētu būt festivāli ar lielāku tematisku ievirzi. Spilgti piemēri tālu nav jāmeklē. Kaut vai Polijā notiekošais Zeļena Guras padomju dziesmu festivāls, karavīru dziesmu festivāls Kolobzegā, politiskās dziesmas festivāli Berlīnē, Londonā, Sočos. Šajos festivālos auditorija ir organizēta klausīties konkrēta satura mūziku. — Ja jums būtu jāorganizē festivāls . .. — Pirmkārt ievērotu stingru atlases principu. Orgkomitejai ir jāpazīst uzaicināmie kolektīvi, jāzina viņu muzikālais līmenis, repertuārs, skatuves kultūra. Ansambļu un orķestru sagatavotības līmenim jābūt mazāk kontrastainam. — ledomājieties sevi manā vietā. Ko jūs jautātu cilvēkam, kurš piedalījies daudzos mūzikas festivālos un ir kompetents komponists, mūziķis? — Mani interesētu mūzikas attīstības tālākie ceļi. Kā mēs risināsim visas problēmas — gan audzinošās, gan laika, ko mēs varam darīt, lai sekmētu tautu savstarpējo saprašanos. Kā ar mūzikas palīdzību palīdzēt atrisināt globālas sabiedriskas problēmas. — Kāda ir jūsu atbilde uz šiem jautājumiem? — Uzskatu, ka liela vērība jāvelta tautas mūzikas propagandēšanai jaunatnes vidū, jo jaunie cilvēki vēl joprojām tic, ka ārzemēs viss ir daudz pārāks. Tomēr mums nemaz nav mazāk talantīgu autoru un izpildītāju. Rietumu mūziķi efektu bieži vien panāk tikai ar tehnikas palīdzību. Taču troksnis nekad nav bijis īstas mākslas līdzgaitnieks. Uzskatu, ka mums ir jācenšas izkopt savu mūziku, bāzējoties uz tautas kultūras dižgaru devumu. Tā mēs sevi pieteiktu vēl vairāk. Atkal kā labu piemēru varu minēt poļus, kuru mūzika ir guvusi atzīstamus panākumus visā pasaulē. Un svarīga loma šā uzdevuma veikšanā ir mūzikas festivāliem.
GUNTARS MAŠIŅŠ
Festivāla «Dzintara trompete» uzvarētāji
Galvenās balvas ieguvēji Čeļabinskas orķestris «Poļot».
Labākā soliste no mūsu «Suvenīra» Mirdza Zīvere.
ATSKAŅAS
1976.01.01 Liesma
GUNTARS MAŠIŅŠ
Aleksandrs Kublinskis.
1976.07.01 Liesma
Laureāta diploms konkursā "Dzintara trompete" 19.10.1975.
Mūsu mūziķu panākums
Pirmo reizi estrādes festivālā «Kauņas pavasaris-72› startēja mūsu rajona kolektīvi - Siguldas Tautas estrādes orķestris un Ādažu estrādes ansamblis «Suvenīrs». Abi kolektīvi turējās godam. Siguldas Tautas EO ieguva otro vietu orķestru grupā, «Suvenīrs» - trešo vietu estrādes ansambļu grupā, pirmā vieta palika pašiem festivāla rikotājiem - Viļņas estrādes orķestrim «Oktāva»
Atgriezies no Kauņas festivāla Siguldas Tautas estrādes orķestris sniedza koncertu pašu mājās. Programma šoreiz bija tā pati, ar ko siguldieši iepriecināja Kauņas klausītājus. Koncerts bija ļoti labi apmeklēts. Savu laureātu siguldieši apbalvoja ar dedzīgiem aplausiem. Bija ieradies arī kupls apsveicēju pulks, kas godināja orķestri ar Tautas kolektīva nosaukuma piešķiršanu un panākumiem estrādes festivālā «Kauņas pavasaris-72». Sveikt kolēģus un draugus bija atbraukuši ari Ogres kultūras nama Tautas estrādes orķestra «Metronoms» mūziķi.
A. Ansone
* Darba Balss / 20.05.1972
-
