Zvejnieku diena ^

Rīt - zvejnieku svētki

Šoreiz zvejnieku arteļa «Carnikava» pirmās brigādes Mārtiņa Krūmiņa posma vīri izcēla lielāko lomu no pirmā stāvvada . Četri laši un visi 12—13 kilogramu.

Rīt- zvejnieku svētki 

1970.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons) 

💥💥💥

ZVEJNIEKU DIENA 

JŪRAS ARĀJI 

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» posminieks
 J. Pētersons ar lomu apmierināts.

Būvlaukumi, jauno namu korpusi un staltu māju rindas redzam katrā Latvijas ciematā. Šīs jaunā laika iezīmes skaidri saskatāmas arī Carnikavā tāda paša nosaukuma zvejnieku kolhoza centrā. Atbrauciet te pēc gada un jūs redzēsit skaistu skolu, ar kādu varētu lepoties pat republikas galvaspilsēta, redzēsit jaunas kotedžas un saimniecības ēkas, kas atbilst visām mūsdienu prasībām. «Carnikavā» par priekšsēdētāju strādāju jau astoņus gadus, saka Mihails Filatovs. Šajā laikā esam uzcēluši daudz dzīvojamo māju. Esam iegādājušies zivju apstrādes fabriku. Nozveja šajos gados pieaugusi trīskārt. Patlaban būvējam saldētavu ar 400 tonnu tilpumu, ceļam zivju kūpināšanas cehu un nēģu apstrādes cehu, kur nēģus apcepinās ar elektrību. Turpinās dzīvojamo māju celtniecība. Priekšsēdētājs nesūdzas par kadru mainību. Tas tāpēc, ka «Carnikavā» maksimāli tiek gādāts par cilvēku labklājību. Iespējas ir plašas: kolhoza ienākumi palielinās ar katru gadu un pērn sasniedza trīsarpus miljonus rubļu. Ja vīri piekusuši ekspedīcijas zvejā, viņiem ir iespēja kādu laiku pastrādāt krastā. Carnikavas kolhozā ir laba siltumnīcu saimniecība. Audzē ziedus un tomātus. Pagājušajā gadā šī palīgnozare saimniecībai deva 600 tūkstošus rubļu. Laivu cehā Izgatavo laivas un katamarānus. Bet starpkolhozu elektromotoru pārtīšanas cehs apkalpo visas republikas zvejnieku saimniecības. «Carnikava» ir vidēji liels zvejnieku kolhozs. Taču tas sekmīgi sacenšas ar krietni lielāko Igaunijas kolhozu «Pārnu kalur». Šai sacensībai ir labas tradīcijas. Tā palīdz latviešu un igauņu zvejniekiem gūt aizvien labākus panākumus darbā. Tā, piemēram, Carnikavas kolhoza speciālisti no kaimiņiem pārņēma pieredzi saldētavas iekārtošanā un stāvvada būvē.  Tagad ar to sekmīgi velk lomus tālās jūrās. Kolhoza «Pārnu kalur» pārstāvji savukārt rūpīgi iepazinušies ar «Carnikavas» siltumnīcām, lai arī savās mājās attīstītu šo ienesīgo palīgnozari. Carnikavas kolhoza ļaudis rosīgi pārņem visu jauno un progresīvo, un ne tikai no saviem kaimiņiem vien. Saimniecības speciālisti bijuši Azovas jūrā un Murmanskas apgabalā. Jakutijā viņi piedalījās simpozijā par lašu zvejas attīstības jautājumiem. Carnikavas kolhozā labprāt uzņem viesus no citām saimniecībām. .. . Ikvienā zvejnieku ciematā ir ģimenes, kur zvejnieka profesija pāriet no paaudzes uz paaudzi. «Carnikavā» šai sakarā vispirms jāmin Rikardu ģimene. Tās galva Mārtiņš zvejnieka gaitās sāka iet 1918. gadā un nostrādāja līdz aizpērnajam gadam. Tagad viņš saņem solīdu pensiju, par dzīvi nesūdzas. Nopircis jaunu māju. Arī sieva saņem pensiju. Viņa visu mūžu strādājusi, izaudzinājusi deviņus bērnus. Divi dēli palikuši uzticīgi jūrai: Jautris ir zvejnieks, vecākais dēls Laimdotis strādā par motoristu. «Carnikavā» ir daudzas zvejnieku ģimenes, kur šis amats nāk līdzi mantojumā, bet ir arī tādas, kam šī profesija nebūt nav ģimenes tradīcija. Vladimirs Kapustins jūrskolā iestājās ar visai romantiskiem priekšstatiem par jūrnieka darbu. Tagad paviršā aizraušanās un romamtiskā jūsma pieder pagātnei. Kas tad palicis? Pieķeršanās darbam, kas ir grūts un skarbs, bet labi iepazīts un zināms: jau 16 gadus viņš brauc jūrā. Šogad Vladimirs Kapustins pirmo reizi kā kapteinis brauca uz Atlantiju. Viņa VZT-4591 reisa uzdevumu izpildīja par 157 procentiem un plānā paredzēto 440 tonnu vietā nozvejoja 702 tonnas zivju. Jūra zvejniekus nebūt nelutina, bagātais loms viegli nedodas rokā. 

JŪRAS ARĀJI 

1974.07.13 Padomju Daugava (Jēkabpils) 

Brežģe, O. 

💥💥💥

RĪT —— ZVEJNIEKU DIENA

SACENSĪBAS KAISME 

Desmitiem vīru, kam sejas iedegušas vara krāsā, rosās pļavā. Tur izklāti daudzi stāvvadi — lielie tīklainie «cepelīni», aplipuši ar dūņām, jūras zālēm tā, ka vietumis pat nevar saredzēt linumu. Zvejnieki gāž virsū ūdeni no šļūtenēm, stiprā sidrabainā strūkla mazgā tīklus. Notiek stāvvadu skalošana. No rīta kolhoza «Carnikava» abu zvejas brigāžu vīri atkal brauks uz līci, noenkuros tīros stāvvadus, un tie stāvēs mēnesi, gaidot un saņemot lomus. Bet zvejnieki gandrīz vai ik rītu dosies pārlūkot, un liels būs prieks, ja varēs atgriezties zivju pilnās motorlaivās. Tādu dienu šogad bijis ne mazums, bet daudz bijušas arī tādas, kad nav nekā . . . . Zvejnieka veiksme nav atkarīga no viņa prasmes vien, bet arī no laika untumiem un citiem apstākļiem, par kuriem viņš valdīt nespēj. Un tomēr abas piekrastes brigādes - gan pirmā,— ko vada Oļģerts Lūkins, gan Gunāra Priedes pārzinātā otrā brigāde godam veikušas savu uzdevumu. Kad vēl jūnija sākumā republikas Zvejnieku kolhozu savienības priekšsēdētājs M. Pesse telegrammā apsveica carnikaviešus ar otrā ceturkšņa plāna izpildi, sevišķi labi jutās abu pieminēto brigāžu ļaudis. Viņi bija īstenojuši pusgada uzdevumu ar uzviju un līdz ar to palīdzēja kaldināt kopējos panākumus. Arī pērn pirmā un otrā brigāde ātrāk izpildīja plānus un labu tiesu sastrādāja nākamā gada kontā. Tāpēc, ja veiksme būs zvejnieku sabiedrotā arī turpmāk viņi cer Oktobra 60. gadskārtas pūrā dot divus gada plānus. Par to vīri cīnās neatlaidīgi, pat ar zināmu kaismi, jo abi kolektīvi ir seni sāncenši, tāpēc sacensības gars nenorimst. Bieži uzvaras laurus plūkusi pirmā brigāde, bet ne mazāk  arī otrā.

Visilgāk zivju apstrādes cehā strāda Anna Kārkle (pirma pa labi)
un Marija Legzdiņa (otrā no kreisās).
Viņas ieguvušas autoritāti ar savu prasmi un rūpīgumu, apstrādājot zivis.

Pirmie mēneši nebija priecīgi. Nēģi nāca slikti, uzdevumu īstenot bija ļoti grūti. Arī reņģu zveja nesākās ar labiem panākumiem. Bet tad, drīz pēc Uzvaras svētkiem, radās zivju «plūdi». Vienā dienā reņģu sanāca tik daudz, ka pievakarē vajadzēja aicināt visus vīrus no ģimenes dārziņiem, lai varētu izkraut pārbagāto lomu. Te nu izrādījās, cik tālredzīgi bija rīkojusies kolhoza valde, nolemdama rekonstruēt zivju apstrādes cehu un uzbūvēt ietilpīgu saldētavu. Laiks bija silts. Ja nebūtu 300 tonnu lielās saldētavas, carnikavieši nevarētu saglabāt visas renģes. Bet tā zivis novietoja noliktavā, ceha saime varēja tās plānveidīgi nokūpināt. Brūngandzeltenās reņģes ar Carnikavas marku gandrīz katru dienu veda uz Rīgu, Cēsīm, Limbažiem. Smilteni, Rēzekni vai Daugavpili. Jūnijā laši nenāk tik labi, kā gribētos. Tomēr mēneša plānu abu brigāžu vīri ir izpildījuši. Viņi cer, ka jūlijā vēji būs tādi, ka jūras skaistuļi biežāk iegriezīsies piekrastes ūdeņos. Jaunā zivju apstrādes ceha kolektīva veiksme lielā mērā ir atkarīga no vietējo zvejnieku panākumiem. Cehs ievērojami paplašinājies, tajā izmanto jaunu tehniku, ko palīdzējuši pilnveidot arī paša kolhoza speciālisti, ir spēcīgs zivju sūknis, kas ātri iztukšo smagi piekrautās motorlaivas. Bet lai šī tehnika strādātu ar lielāku slodzi, lai celtniecībā un iekārtās ieguldītie līdzekli ātrāk atmaksātos vajadzīgs daudz zivju. Tiesa pašreiz cehā apstrādā arī Barenca jūras moivas. Atlantijas stavridas un citas zivis. Taču pamatā jābūt vietējām zivīm pēc kurām liels pieprasījums. Un tad nu Carnikavas zvejnieki un ceha strādnieces cenšas, lai uz specializētajiem un citiem pārtikas veikaliem varētu vest vairāk gardas produkcijas.

SACENSĪBAS KAISME
1977.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
Cers, A.

💥💥💥

RĪT— ZVEINIEKU DIENA

«Galdiņ, klājies!» tik viegli nerodas

Intervija ar kolhoza «Carnikava» vietējas zvejas brigadieri OLGERTU LŪKINU.

KORESPONDENTS: Jūsu brigādē parasti darbs sokas labi. Kā gūstat panākumus? BRIGADIERIS: — Varu droši sacīt, ka lielākajai daļai pirmās brigādes zvejnieku savs darbs patīk. Tas ir grūts, brīžiem pat ļoti smags, kā pērn, kad vētra mums sapostīja pusi no visiem stāvvadiem. Taču šis grūtais darbs  ir daudzkrāsains, viena zvejas diena nelīdzinās otrai. Mums nav arī tā kā iestādē, kur cilvēki saņem pastāvīgu algu. Mūsu izpeļņa atkarīga no lomiem. Kopš esmu brigadieris, bijuši arī ppārkāpumi, taču tos esam izskauduši kolektīva spēkiem. Tas ir arī mūsu posminieku Jāņa Pētersona un Laimdota Rikardu nopelns. Otrais gan par posminieku nav ilgi, bet ar uzdevumu tiek galā teicami. Viņi abi ir vispusīgi zvejnieki, kas prot izkārtot darbus un runāt ar cilvēkiem, ir taisnīgi. Gandrīz katrs no mūsu 25 vīriem ir prasmīgs zvejnieks. Nu, kaut vai Jānis Grūbe un Jānis Lūsis. Tāpēc mēs plānus allaž izpildām. Pirmā pusgada uzdevumu mūsu brigāde pārsniegusi par 39 procentiem. 

Zvejniekciema ceha zivju tīrītāju brigāde

KORESPONDENTS: —Kaut arī Jūsu un citas brigādes iegūst plānotos lomus, zivju veikalu plaukti nemaz nav pilni. Vai mēs pareizi izmantojam jūras bagātības? BRIGADIERIS: — Noteikti ne! Šajā pavasarī līcī nozveja krietni sarūk. Taču pastāv ierobežojumi, pienāca brīdis, kad mums sacīja — pietiek! Turpretī zveja ar traļiem turpinājās. Tralī nokļūst arī mazās reņģes, kas no stāvvadiem izpeld. Kurš zvejas veids palīdz labāk saglabāt zivis? Par to ar zinātniekiem runāts, un ne reizi vien, diemžēl viņi zvejnieku ierosinājumus vēl neatzīst. Un nepamatoti, jo arī mēs neesam vienas dienas saimnieki un gribam, lai jūrā būtu arvien vairāk zivju — tā taču ir mūsu dienišķā maize. Bet mēs redzam, ka reņģe ir stipri savairojusies, tāpēc var palielināt zvejas apjomu, it īpaši Rīgas līcī. Domāju, ka dati, kas ir zivju pētniekiem šo mūsu secinājumu apstiprinās. KORESPONDENTS: Pēdējos gados jūs iegūstat maz vērtīgo zivju. Kāpēc?

BRIGADIERIS: Tur ir vairāki cēloņi. Zuši mūsu zvejas vietās nekad nav bijuši. dažreiz iemaldās kādi pāris, bet tam ir gadījuma raksturs, tāpat kā 12. kilogramus smagajam samam, ko nesen izcēlam no stāvvada. Par zušu rūpniecisko zveju kolhoza «Carnikava» ūdeņos nav ko runāt. Citādi ir ar lašiem. Tos «pārķer» Dānijas un Zviedrijas zvejnieki, kuru jūras šaurumus vispirms šķērso šī raženā zivs.  Šorīt pirmais posms pārveda divus lašus, to kopsvars — 19 kilogrami. Tomēr domāju, ka šīs vērtīgās zivis nozvejosim ne mazāk kā citus gadus.  Vissāpīgāk ir runāt par nēģiem. To ieguve strauji krīt, pērn tā bija viszemākā. kādu atceros. Paši meklējām cēloņus, aicinājām talkā zinātniekus, bet nekā. Un tikai nesen atradām! Izrādās, ka vieta pie Baltezera, kur iegūst smiltis no Gaujas, ir īstā nēģu kapsēta. Kad mūsu kolhoza zvejnieki maijā pārbaudīja smiltis, kas nāca no zemes sūcēja, viņi nepilnā stundā tur konstatēja 76 nēģu mazuļus. Ne jau velti turp lido arī kaijas. Jārīkojas ātri un sparīgi, lai saglabātu Latvijas delikatesi-nēģi. 

Divas jaunas mehanizētās līnijas sākušas darboties Salacgrīvas zivju apstrādes fabrikas Zvejniekciema cehā. Tā kolektīvs godam tiek galā ar ražošanas uzdevumiem, sūta savu produkciju  arī kaimiņu republikām un uz ārzemēm. Otrā ceturkšņa plāns īstenots ar uzviju.

«Galdiņ, klājies!» tik viegli nerodas

1981.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons)
Trubeks, A.

💥💥💥 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

Pirmos Zvejnieksvētkus 1936. gadā svinēja kā Zvejnieku un zemnieku svētkus, tāpēc tajos piedalījies arī tā laika zemkopības ministrs, kurš kopā ar zvejniekiem devies jūrā plekšu zvejā. Padomju okupācijas gados visplašāk Zvejnieksvētkus svinēja kolhoza paspārnē, kad tika rīkotas dažādas sacensības, darba kolektīvi piedalījās gājienos un klāja kopīgos galdus. Svētkos tika "iesvētīti" arī jaunie kolhoza zvejnieki.

Visos laikos viens no zvejnieku sūrā darba stūrakmeņiem bijusi laiva. Senatnē zvejnieki tās pašrocīgi darināja vecā mēnesī, lai laivai būtu ilgs mūžs un zvejniekiem - liels loms. Carnikavas "Kaķos" kādreiz dzīvoja brangs laivu meistars Bērtulis Tomsons, kurš koka airu laivu varējis uztaisīt vien četrās dienās. 20. gadsimta pirmajā pusē mūsu zvejnieki brauca ar lielām koka laivām jeb kārbām, kuras bija populāras jau pirms Pirmā pasaules kara. Visām kārbām bija masts, bura, un, ja nebija motora, to aizvietoja četri airu pāri - pilnībā paļauties uz tā laika motoriem vien nevarēja. Ar starpkaru laikā būvētajām kārbām brauca arī pēc Otrā pasaules kara. Padomju laikā nāca sarežģījumi - uz vienas laivas nedrīkstēja strādāt vairāki vienas ģimenes locekļi, lai nepieļautu mēģinājumus bēgt no PSRS. Mūsdienās Carnikavas zvejnieki darbā izmanto metāla laivas - kā vieni no pēdējiem Latvijā tie nomainīja savas motorizētās kocenes pret jaudīgākiem ūdens spēkratiem.

RĪT —— ZVEJNIEKU DIENA

RĪT ZVEJNIEKU DIENA 

Jūras vējš, kas sadzen zivis tīklos. Ceļamies agri. Jādodas jūrā, kamēr ūdens vēl vēsāks. Jo vēsāks ūdens, jo lielāka reņģe nāk. Pašas pirmās, kas nāk, tikko agrā pavasarī līcī ledus izgājis, tik lielas kā siļķes. Vēlāk, kad saule dienvidū stāv, ūdens silts, reņģe sīka. Luči? Jā, luči — tas jau vienmēr gardums bijis, tagad vairs nekā. Kādus gadus atpakaļ milzumu mencu iepūta līcī, ko šīs ēdīs? Lucis tāda dibena zivs, palēna, tos tad arī aprija. Agrāk cēlām ārā reņģu stāvvadus, allažiņ lucēni ar bija iekšā savi desmiti, tagad rets rets. Atkal jāgaida, kamēr pārpalikušie, no mencu rijīgās mutes izbēgušie, atražosies. Nēģiem tiem tagad Gauja vien nārstam palikusi, kā jauno HES uzcēla. Ar zivīm jau vispār ir tā — kādi divi trīs gadi nāk labi, tad atkal tukšs. Katrai zivij ir plaukuma un apsīkuma periodi. To nu gan laikam zinātniekiem vairāk jāpēta, kā tie periodi iegadās. Tā stāsta zvejnieku kolhoza «Carnikava» 1. zvejas brigādes posminieks Laimdots Rikards. Jā, jūra latvietim allaž tuva bijusi, jūras vējš allaž pūtis un aicinājis puišus tālos ceļos. Kas ir tur, aiz strīpas, kur zeme ar debesīm saiet kopā?

Šodien «Carnikavas» puiši staigā džinsu dungriņiem kājās, švītīgām frizūrām un kasa pakausi hm, zvejniekam būt? Tā kā drusku par grūtu. Un manās labāk prom uz Vecāķiem vai Saulkrastiem. Laimdots Rikards stāsta, kā īsti ir. — Nav jau mums piekrastes brigādē daudz jauno. Šodien visur no smaga darba kā uguns baidās, bet mums. zvejniekiem, nu reiz tāds tas ir. Jaunie, ko jau liek, to padara, bet ar to vien nepietiek. Pie mums ne tikai ar rokām un kājām, bet ar galvu jāstrādā. Par zvejnieku laikam gan jāpiedzimst. Pats Rikards uz jūras jau no septiņpadsmit gadiem. Zvejnieka dzimtā piedzimis un uzaudzis. Jaunībā uz Atlantiju braucis, dziļāku ūdeni un lielākas zivis meklēdams, tagad gan vairāk gar krasta pusi. Tēvatēvs gadsimta sākumā gājis jūrā zvejot Carnikavas baronam reņģes. Melnā čūska tikmēr jūras dibenā lēni, bet labi mala miltus vācu baroneļiem, un dies vien zina, kur Carnikavas kundziņa atvases šobrīd vējš aizpūtis, bet Rikardu zvejnieku dzimta kā bijusi, tā tāda ir šodien. Tēvatēvam pieci dēli dzimuši - visi kārtīgos vārdos saukti — Jānis, Augusts, Mārtiņš, Ernests un Miķelis. Tik vien kā vecākais no pieciem Rikardiem par mežsargu aizgājis strādāt, visi pārējie palikuši pie jūras. Laimdota Rikarda tēvs - vidējais no pieciem bijis viens no tagadējā zvejnieku kolhoza «Carnikava» pamatakmens licējiem 1947. gadā. Zvejas vīru posminieks, brigadieris, arī bandītus pa mežiem līdzējis ķert, ar vienu vārdu sakot, Mārtiņš Rikards bargajos pēckara gados darījis visu, ko viņam likusi godavīra sirdsapziņa. Piekrastes smiltī Rikardiem dārziņš, kur tik vien kā kartupeļi pašiem un runkuļi govij paauguši, pa vaļas brīžiem piekopts. Jo, kā pavasaris klāt, tā acis un domas uz jūru vien, uz jūru vien. Uzreiz pēc kara zvejnieki, kopā vienā saimē sanākuši, paši taisīja no nezkur rautiem zīmējumiem vienkrātiņa stāvvadus un gāja jūrā brigādēs ik pa 12 vīriem., Tik viena brigāde varēja atļauties lepni zvejot ar Ķengaraga tīklu fabrikā ražoto divkrātiņu stāvvadu. Zivis savai valstij, tautas valstij, vienādiņ deva gan vieni, gan otri. Šodienas «Carnikava» — viens no mūsu zvejnieku kolhozu flagmaņiem. Kas tad ir mainījies piekrastes reņģu zvejnieku darbā? Kokvilnas linumu nomainījis stiprs sintētikas tīkls, laivas motors iet ar jaudīgākiem apgriezieniem, kolhozs gūst pulka vairāk līdzekļu, arī pašiem naudiņas vairāk iznāk. Taču pamatu pamatā vien tas pats darbs, tām pašām rokām strādājams. 1985. gada pavasaris, kad motorlaivas tikko kā atkal uz jūras pusi sākušas raudzīties, uz turieni, kur zeme ar debesīm kopā saiet, kad pavasara lielā reņģe nāk, bijis arī pēdējais pavasaris Carnikavas zvejnieka Mārtiņa Rikarda mūžā. Dēli ir palikuši. Laimdots un Jautris, jaunākais brālis. Abi posminieki. Palikuši, lai turpinātu tēvutēvu un tēvu iesākto. Mūžīgo ritumu turpināt. 

PSRS zivju rūpniecības darbaļaudis mēnesi pirms termiņa izpildījuši 1984. gada uzdevumus. Šādu paātrinājumu nodrošinājuši straujie darba tempi piecgades pēdējā gadā, kas sasniegti kaut gan zvejas apstākļi pasaules okeānā ir mainījušies un aizvadītajā ziemā nācās sadurties ar grūtiem laika apstākļiem. Kopš piecgades sākuma virs plāna iegūti aptuveni trīs miljoni tonnu zivju, izgatavoti 90 tūkstoši tonnu pārtikas zivju produkcijas, aptuveni 450 miljoni kārbu konservu un ievērojams lopbarības zivju miltu daudzums. Preču zivju ražošana pieaugusi, bet preču produkcijas virspeļņas apjoms šajā nozarē pārsniedzis divus miljardus rubļu. Visu produkcijas ražošanas apjoma pieaugumu devusi darba ražīguma celšanas. 

Jūras vējš, kas sadzen zivis tīklos
1985.07.13 Darba Balss (Rīgas rajons)

Līcītis, E.

💥💥💥

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

-