=================
Dievnamu novietne un orientācija; baznīcas laukuma izmantošana un iežogojums, kapu kambaris, kauna stabs.
Baznīcas ēkas pārvietošanas ziņā Ādaži Vidzemes draudzes novadu starpā ieņem īpatnēju stāvokli: še dievnams 40 gadu laikā (1630—1669.) pārvietots 4 reiz. 1630. g. nolēma Garkalna koka Teņa kapellu pārcelt uz Ādažiem blakus vecajai ordeņa pilij. Jau 3 gadus vēlāk (1633.) Ādažos uzceļ jaunu baznīcu vēlākā Mūrakroga tuvumā, bet 1660. g. pagaidu baznīcu Sunīša ezera malā un 1669. g. jaunu baznīcu atkal vēlākā Mūrakroga tuvumā.
Tāpat arī Garkalna baznīcas ēku 1673. g. cēla "paaugstinātā vietā", t. i. uzkalniņā; tāpēc baznīcas laukumu bieži apzīmēja par baznīcas jeb kapellas kalnu. Kapsēta baznīcas laukumā parasti bija sadalīta mazākās vienībās, no kurām katras draudzes novadā ietilpstošās muižas zemniekiem baznīcas valde ierādīja savu atsevišķu vietu mirušo apbedīšanai. Baznīcas ziemeļpusē, ko uzskatīja par mazāk ievērojamu, atradās pa lielākai daļai brīvkapi draudzes nabagiem; 1692. g. Ādažos, Mālpilī un Cesvainē kapsētas iežogojumā atradušies vārti ar aizsargjumtiņiem un 1688. g. atzīmēts, ka Ādažos (1684.), Allažos (1692.) un Āraišos (1698.) kapu kambari nav bijuši. Vēl būtu atzīmējams, ka baznīcas laukumā blakus dievnamam vai tā durvju priekšā, vai pie kapsētas vārtiem atradās baznīcas soda jeb kauna stabs, arī „laiska" saukts, kūtru jeb laisku baznīcas apmeklētāju un „ļaunu cilvēku sodīšanai". Pie šiem stabiem vainīgos pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra rīkstīm viņiem par kaunu un pārējiem baznīcēniem par biedinājumu. Tādi kauna stabi XVII gs. otrā pusē Vidzemē atradās pie ikkatras baznīcas.
IV. Dievnamu novietne un orientācija; baznīcas laukuma izmantošana un iežogojums, kapu kambaris, kauna stabs.
1937.01.01 Latvijas Universitātes Raksti. Arhitektūras fakultātes sērija
==================
Šai pašā 1584. gadā katoļi dabū savā pusē vēl kādu labu latviešu valodas pratēju — Ādažu latviešu draudzes mācītāju Jāni Montānu. Pēc rūpīgas pārbaudīšanas un sprediķu tekstu pārlūkošanas arī viņam ļāva sprediķot latviešiem, laikam tais pašos Ādažos. No visa tā tomēr ir redzams, ka latviešu valodas iemācīšanās kļuva par degošu nepieciešamību Rīgas kolēģijas locekļiem. Kolēģijai bija jāapkopj 3 latviešu draudzes — Rīgas, Daugavgrīvas un Ādažu. Pirmā sākumā bija niecīga (jo latvieši, kas dzīvoja pašā pilsētā, katoļos nepārgāja, gluži otrādi — kalendāra nemieru laikā izrādījās nikni katoļu pretinieki), bet arī šīs draudzes locekļu skaits strauji pieauga, jezuītiem pārņemot īpašumus Mazjumpravā (Katlakalnā un Dreiliņos), Mūksalā un t. s. Pagrablaukā (vēlākā Latgales priekšpilsētā). Ādaži un Daugavgrīva jau no sākuma bija lielas, ļaužu bagātas draudzes. Sprediķošana bija kaut cik veicama, tos varēja sacīt arī novici. Bet katoļu kultā ir darbība, ko var pildīt tikai iesvētīti priesteri un kas nav veicamas bez draudzes locekļu valodas prašanas. Tā tas ir ar laulāšanas, bet jo sevišķi ar grēksūdzes sakramentu. Gan priecājoties par Jāņa Montana atgriešanos, jezuīti tomēr šim līdzšinējam hairetiķim priestera darbus uzticēja tikai ar grūtu sirdi. leraksts par J.Montānu kolēģijas vēsturē ir viena vienīga taisnošanās. Aprādīts, ka Montāns vispirms ilgi un rūpīgi pārbaudīts, bet ari tad vēl viņa sprediķi tika kontrolēti, iekams ļāva viņam tos lasīt. Galā vēl pasvītrots, ka Montāns bijis nepieciešams latviešu valodas prašanas dēļ un tikai tādēļ, ka kolēģijai pašai trūcis operāriju. Par operārijiem sauc tādus kolēģijas locekļus, kam jāpilda visi pienākumi bez izņēmuma. Praktiski šai laikā Rīgas kolēģijā operārijs nozīmēja latviešu dvēseļu kopēju. 1584. g. Rīgas kolēģijā bija tikai četri locekļi (pašā gada sākumā bija pat tikai 3). Lai kolēģija varētu darboties, vienam bija jābūt tās rektoram, tas citus pienākumus regulāri pildīt nevarēja; vienam bija jāvada skola, kurā dažādu priekšmetu mācīšanu savā starpā sadalīja visi. Vēl kādam bija jāpārzina Jēkaba un Marijas Madaļas baznīcas. Ceturtajam loceklim bija pārpārim darba kolēģijas saimniecības pārzināšanā, kontrolējot izkaisīto īpašumu pārvaldi, četriem cilvēkiem tas ir ārkārtīgs darba slogs. Un tomēr tiem bija vēl Rīgā ik svētdienas jātura dievkalpojumi ar 1 latviešu, 1 poļu un 2 vācu sprediķiem. Labi saprotams, ka trūka operārija — dažādo pienākumu pildītāja, jo visiem bija jau pārpārim regulāro pienākumu. 1584. g. katalogā tad arī neviens no četriem tēviem nav apzīmēts par operāriju. Taču, ja arī ne formāli, faktiski tomēr tādus operārija pienākumus jau 1583. g. veica Vincerijs. Viņš izbrauca arī uz attālākiem ordeņa īpašumiem, katrā ziņā uz Jumpravu pie Lielvārdes, bet varbūt arī uz Vainižiem. Viņš devās ik svētdienas sprediķot Daugavgrīvas latviešiem. Bet, kā jau redzējām, viņam šais izbraukumos bija jāņem līdzi tulks. Skaidrs, ka Vincerijam neatlika nekas cits kā pašam iemācīties pietiekoši latviešu valodu. Viņš to arī 1584. g. laikā izdarīja. 1585. g. viņš atzīmēts jau kā latviešu valodas sprediķu sacītājs. Daudzus gadus vēlāk, kad Vincerijs jau sen atdusējās Ādažu kapsētā, viņa paraugs latviešu valodas apgūšanā bija palicis atmiņā kā spožākais. Rīgas kolēģijas vēsturē, kas sacerēta pēc 1617. gada, izmantojot arī tādas kolēģijas annales, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušās, piemiņas vārdos 1589. g. mirušajam Vincerijam teikts, ka viņš bijis pirmais, kas latviešu valodu ar lielām pūlēm iemācījies. Runājot par 1583. gadu, šī vēsture saka vēl vairāk. — Jezuītiem sagādājusi milzīgas grūtības valodu dažādība Livonijā. Bez vācu un poļu valodas „atklāja daudzus (!) pilnīgi dažādus dialektus, un neeksistēja nekādas grāmatas (tajos). Pirmais šīs grūtības pārvarēja tēvs Vincerijs, kurš, redzēdams, ka negūst darba augļus vāciešu vidū, pievērsās latviešiem". šis teksts ir sastādīts tā, ka var radīt pārpratumus. Tā kā Vincerija pūliņi gar latviešiem pieminēti tūltī pēc tam, kad teikts, ka vietējās valodās nav bijis grāmatu, tad no tā var likties secināms, ka Vincerijs bijis pirmais, kas latviešu valodā grāmatas sacerējis. Tā kā par to nav nekādu citu liecību, tad teksts tomēr nav tā iztulkojams. Teksts saka to, ko zinām arī no citām liecībām: ka Vincerijs bija pirmais Rīgas jezuītu tēvu starpā, kas uzņēmās pūles iemācīties latviešu valodu, kamēr tajā vēl nebija grāmatu. Tā kā Vincerijs latv. valodu mācījās pirms 1585. gada (šai gadā viņš varēja jau latviski sprediķot), tad teksts attēlo apstākļus pareizi. Abi šie norādījumi par grūtībām, kādas bija Vincerijam, latviešu valodu mācoties, ar nelieliem izteiksmes grozījumiem uzņemti arī otrā kolēģijas vēstures tekstā, kas īsāks (sniedzas tikai līdz 1599. gadam), bet izmanto tos pašus avotus, ko garākā kolēģijas vēsture. Bet tikai šai īsākajā kolēģijas vēstures versijā kā nākošais pēc Vincerija par latviešu valodas iemācīšanos cildināts tēvs T. Haukeše.
PIRMĀ LATVIEŠU GRĀMATA 1960.04.01 Tilts
|
.jpg)
.jpg)
.jpg)
