otrdiena, 2021. gada 17. augusts

Garezers un skauti #

Garezers
A. Lūks

(Pastāsts jaunajiem)

Garezers, garezerieši . . . dzird runājam vadītājus, vecos skautus. Jaunie klausās un jautā: — Garezers — kas tas ir? Ģeogrāfijas, ievērojamo vietu sarakstos, jūs šo vārdu neatradīsiet, bet latviešu skautu vadītājiem tas nav tikai nosaukums, tas ir jēdziens, simbols. Iet laiks atkal uz priekšu soļojošā latviešu skautu pulkā stājās jauni karoga nesēji, no vecajiem daudzi neatgriežās. Lai jaunie tālāk nestu vecās tradīcijas, kaut kas tiem jāzin arī par Garezeru. Šoreiz — pirmo bet ne beidzamo reizi tādu mazumiņu. Sīkas Latvijas kartes tev varbūt nav līdzi, bet kad tu skaties tai pašā mazajā, tad redzi, ka no Rīgas uz ziemeļiem krasta līnija iet ziemeļaustrumu virzienā un tad no asa ieloka iet uz ziemeļiem. Apmēram vidū starp šo ieloku un Rīgu jūrā ietek Gauja. Atminies . . . Carnikava, nēģi, kāpas, zvejnieku tači, Lilastes šaušanas laukums. Tur viņā pusē, aiz Gaujas pļavu slejas, sākās priedes — tipiskās mūsu jūrmalas priedes ar slaidiem dzeltenbrūniem stumbriem, jūrai līdzi šalcošiem skuju vaiņagiem. — Vientuļš jūrmalas mežs. Tāds viņš stiepjās tālāk uz ziemeļiem, uz Saulkrastu pusi. Patstāvīgās Latvijas pirmajā gadu desmitā, tas bija kluss stūris, kur reti iemaldījās svešinieks. Kad Rīgas skautiem tuvumā esošā Baltezera mežā sāka celties vasarnīcas un kļuva pārāk kulturāli, uzņēmīgākie uzsāka izlūkošanas sirojumus, lai atrastu jaunu pirmātnībai tuvu nometņu vietu. Vienā tādā meklējumā tika atrasta "Jaunā zeme" — Carnikavas Pārgaujas mežs.
Savrupība, pirmatnēja dzimtenes daba, mežs, jūra, ezeri, labas nometnes vietas -  viss ko vēlās skauta sirds! 
Atminoties šīs dienas, viens no jaunās pasaules atklājējiem, Ed. Dunsdorfs 1934. g. raksta: „Kad pirmie skauti devās uz Garezeru, tā likās jaunatklāta pasaule. Visur dvesa pretī senatne. Dabas jaukumiem bagātie Gaujas lejas gala līči, klusie ezeri zaļajos mežos, sensenie māju vārdi un vēl saglabājušās senās parašas ir šīs senatnes liecinieki." Atradumu prata novērtēt, aizvien biežāk un biežāk mežā pacēlās skautu teltis. Tā likās „skautu apsolītā zeme". Un šīs zemes vienā vietā, pie Garezera skautu vadība iesprauda sirojuma nūju un teica: „Te! — paliksim te! Taisi vienu telti sev, otru man. Un tur būs vieta tiem, kuri nāks pie mums." Tie nāca. Nāca tie, kuri gribēja plašāku skatu skautu lietā, dziļāku izpratni meža dzīvē, skaidrākas ceļa zīmes jaunās pasaules pilsoņu ceļam. — Pie Garezerā nodibinājās vadītāju augstākie kursi Latvijā. Paraugs tiem bija Gilvela kursi Anglijā. Nopietnam darbam un sadarbības skolai te vasarā sanāca tādi vecāki puikas. Darbs veicās, Garezers patika. No topogrāfiska jēdziena Garezers pamazām izvērtās par idejisku jēdzienu. Ezers pārvērtās par avotu no kura plūda spirgti skautisku zināšanu ūdeņi. Sēžot uz bluķīšiem ap ugunskuru, tika meklētas atbildes uz daudziem, daudziem jautājumiem. Kādreiz radās arī jautājums — kas te, šajā vietā Garezerā bijis agrāk? Kā tapusi ši apsolītā skautu zeme? Kādā vakarā, kad kursanti jau aizgājuši no ugunskura, vadība vēlreiz pārcilā domu, kas bija tie, kas pirms gadu simteņiem mina šīs tekas, Runas beigās kursu priekšnieks saka: „Uzraksti" — „Labi", atbild Edgars Skauts. Tiek uzmeklēti arhīvos seni raksti, līdz pat tiem laikiem, kad pie Carnikavas mituši lībi, kad iekarotāji 13 gadu simtenī dalījuši zemi un tad jaunāku gadu simteņu ziņas par to, kas dzīvojis, kas valdījis zemi, kas strādājis zemi, zvejojis ezeros, maksājis nodevas; vēl tālāk, līdz kapsētu krustu rakstiem par tiem, kas bijuši tagadējo iedzīvotāju vecvectēvi. Tas ir saistošs stāsts 5. Garezerā rakstu krājumā! Ir vēl otrs tāds stāsts, — tiešam neatminu, kurā Garezerā rakstu krājuma — Voldis Klētnieks tur sāk stāstu ar to ka „Šalc senā Joldijas jūra" Jā, tas ir vēl, vēl vecāks stāsts par to „kā tapa šī zeme". ..
Pēcpusdienā ierodas raibais nometņotāju pulks no visām Latvijas malām un pat no aizrobežas — dažādos vecumos, dažādām atšķirām un kaklautiem. Bet Garezerā gaiss dara jaunu, pievakarē visi jau kļuvuša vienādi — visi mazi, priecīgi zēni. Mierīgi liesmo ugunskurs „Juras kalnos" Sārtais gaišums atspīd kursistu sejās. Ugunskurā nekvēlo tikai ogles un nesprakš tikai dzirkstis, te kvēlo skautu gara kvēle. Dienā lekcijas. Visi sēž lokā uz bluķīšiem, klausās, raksta. Tad lieli un mazi šķēršļu un pētniecības gājieni. Pa starpām vienkāršas maltītes. Vakarā ugunskura stunda, dziesmas, priekšnesumi, tad. „Kad ugunskurā beidz kvēlot ogles", rokas spiediens, klusa izklīšana pa krēslā tiko jaužamām teltīm. Pēc brīža klabatu sitieni. Klusāk, arvien klusāk . . . Nakts. Uz kluso telšu audekla krīt priežu adatas . . . Kā kādreiz sarkanādas indiāņi pacēla galvas un ausijās dzirdot balto ienācēju ratu tālu dipoņu, tā kādā vasarā garezerieši sāka klausīties trokšņos, kas atskanēja viņu valstības klusumā. Jā . . . kultūra nāca uz pēdām. Dzelzceļa stiga, vasarnīcu rajons, — tās bija lietas, kuru dēļ bij zudis Garezerā klusums. Nāk vasarnieki, ardievu pirmatnība, savrupība! Nē, nē, — tīri tik vienkārši nē! Ja šo zemi pieprasa vasarnieki, tad arī skauti var to pieprasīt. Un pieprasa arī. Un staigā un runā arī. Un dabū arī! Nu garezerieši ir tā kā gruntnieki. Nu pamostās viņos vecais latviešu „sava kaktiņa, sava stūrīša" gars. Nu jau tas ir „mūsu Garezers". Katram pakalnam rodās savs vārds. 

Bij. Skautu pr.—ks T. Baltpurviņš apsien 
Gilvela sk. vadītāju kaklautu 
Org. pr.—kam ģen. K. Gopperam. Gaŗezerā 1935. g. 

Ja arī tūlīt netiek pie betona stabiem, tad vismaz stabu vietas tiek ietēmētas. Tie tak nebūtu latvieši, ja nevēlētos norobežoties. Vēstures lielceļmalā dzīvojošas tautas, daudzu svešu tramdītai tautas dvēselei tā gribās savrupēja miera! Nu mostās arī saimnieka gars. Tur celsim to . . . un te būs tas . . . Dodiet architektus! Ierodas O. Krauze, A. Teivēns. Staigā, mēro, strīdās. Drīz Krauze raksta: „Zem jumta" — „Liekās, ka esam tikpat kā zem jumta . . . Staigājot pa Garezera kāpām un pieverot acis savā garā jau varam ieraudzīt jumtu. Ceļš tieši ved uz turieni. Gar ceļa malu paegļi, virši, priedes, pa starpām kāda meža puķe. Ieejot sētā ieraugam pāri pagalmam dzīvojamo māju, pa kreisi klētiņa, palabi šķūni, bet tālāk aiz kāpas pirtiņu. Vidū zaļš mauriņš ar augsti plīvojošu Latvijas karogu. Visām ēkām pelēki niedru jumti, klētiņu durvis ir masīvas, paslēpušās aiz stabu rindas, itkā ēnā, bet ieraudzīt tās var labi, jo izrotātas raibā latviskā rakstā. Dodamies uz galveno ieeju . . . Noliekam virsdrēbes ... . Tagad ejam pie kursu vadības. Tā ir stūra istaba. Logi iebūvēti ar skatu uz lieveni un ezeru. Sienas gaišā oša panelī. Grīda no dēlīšiem senlatviešu rakstā. Liels rakstāmgalds, īpatnēji sēdekļi. Gar sienām nišas, grāmatu skapis, griezumi, portrejas . . . Tagad tālāk . . . iekļūstam lielā telpā. Taisni pretīm liels kamīns. Virs kamīna niša ar senlatviešu karavīra tēlu vidū. Gar sāniem novietoti karogi. Uz sienas pret logiem abās pusēs lielas gleznas. Griesti_masīvi, redzamām sijām, starp sijām dēlīši dažādos rakstos . . . Kopiespaids nopietns un lietišķs. No lielās telpas var iekļūt roveru, skautu, mažskautu telpās. Dosimies roveru mītnē. Telpa diviem lieliem logiem. Gar sienām sēdekli ar griezumiem . . . Sienas skapis ar vērtīgiem roveru zinātniskiem pētījumiem par skautismu . . . Izcilus vietā liela glezna no roveru dzīves. Roveru tradīciju, likumu, solījumu atribūti. Skautu mītne pēc ārējā iespaida jautra bezbēdīga un gaismas pilna. Gar sienām ilustrācijas . . . Kopiem savi stūrīši, daudz rokdarbu, kolekciju . . . Visa telpa dveš piedzīvojumu un uzņēmības garu . . Mazskautu mītnē gaiši logi, gaišas priežu koka paneļa sienas. Lieli zīmējumi no tautas pasakām. Pie sienas Staburaga klints ar koka ripām sēdēšanai . . . Tālāk . . . skautu mūzejs . . . darbnīca . . . guļamistabas . . . bibliotēka . . . viesu istaba." 
Ja tev gadītos Garezera Rakstu 5. krājums, tad tu tur varētu redzēt, kā visam tam bija jāizskatās. Bija jāizskatās, — dabā tu to nevari un nevarēji skatīt, jo pietrūka laika no nekā radīt visu to. Tak katru vasaru cēlās teltis, plīvoja kursu nometnes karogs, liesmoja ugunskurs, kvēloja Garezera gars. Mācījās jaunie. Atjaunošanās sanāksmēs ieradās uz dienu vecie. Tie, kas nevarēja ierasties, mājā dziedāja garezeriešu dziesmu. 
Garezera dziesma

Es biju kādreiz pūce, tik jautra, cik vien var; 
Bet tagad beidzis pūčot, es nezin, ko lai dar. 
Jo esmu vecs un vārgs un nevar pūčot vairs. 
Tad es traucu atpakaļ, kad vien tiek var. 
Tik pie Garezera būt 
Traucu es, kad vien tik iespējams tur kļūt. 

Vienkārša dziesmiņa, bet garezeriešiem tā bija „mūsu dziesmiņa". Es viņā klausoties un architekta zīmējumā skatoties  1934. gadā uzrakstīju Garezerā Rakstiem rakstu 
— „Garezerā 1954. gadā 
Sveiks Jāni! Kā redzi izpildu Tavu lūgumu, rakstīt tūlīt pēc Atjaunošanās sanāksmes. Tiešām žēl, ka Tu nevienu gadu netieci uz Latviju, nevari būt sanāksmē. Izlasījis Tavu beidzamo vēstuli, es sāku domāt. Jā, savāds ir cilvēks, — kā viņš var piesieties kādam zemes stūrīšam, kā viņš var saistīties ar kādu laika brīdi, kādiem cilvēkiem. Tu jau 7 gadus būvē tiltus DienvidAmerikā, es 5 gadus kā vairs nestrādāju skautos. Bet kad mēs reizi gadā saņemam Garezerā žurnālu ar ielikto īpatnējo kartiņu ar aicinājumu uz Atjaunošanās sanāksmi, tad mēs aizmirstam ikdienu un garā atgriežamies skautu pasaulē. Tad mēs atminam vecās gaitas, vecos draugus, atminamies ko laikraksti stāsta par pašreizējo skautu darbu. Tad rodās vēlēšanās braukt satikties, pastaigāt pa Garezerā krastu, pasēdēt vienu nakti pie ugunskura. Lieli puikas, veci puikas mēs esam, bet vēl jaunu puiku domas mums galvās. Un daudzi piespiežās un atrod laiku un iespēju aizbraukt. Arī es šoreiz aizbraucu. Sanāksme sākās aizvakar, beidzās šodien. Es vēl pāris dienas palikšu — došu sev mazu atpūtu, — pastaigāšu, pavērošu; kas zin, kad atkal šurp atkļūšu. Es apmetos Skautu viesnīcā. Tavā laikā tā bija neliela bet tagad ir liela un moderna viesnīca. Tādu, kā es, te ir daudzi. Daži ir mūsu laika, pazīstami, daži vārda pēc dzirdēti, daudzi pilnīgi sveši. Bet jāsaka, Garezerā gaiss tiešam visus tuvina. Kad mēs vakarā salasāmies uz augšējās terases un, vērojot saules rietu jūrā, izdzirdam vakara jundas skaņas viņpus kāpām nometnē, mēs neaicināti ceļamies kājās un dziedam jundas dziesmu. Mēs skatāmies grimstošajā saulē un un domājam: jā, viņa, šīsdienas saule noriet, bet nāks jauna diena ar jaunu ausmu un jaunu rietu. Mēs te un viņi tur — nometnē, nākam un ejam bet dziesma skan vienmēr, skanēs arī tad, kad mūsu dienas norietēs. Ir gājis laiks, gadi ir pagājuši bet liekas mēs te esam viena kopa zēni, kuri tikai vakar izgājuši tālākā sirojumā un šodien atgriezušies stāsta par ceļa gaitām. Tu atmini Eglīti? Viņš saprotams tagad ir krietni vecs puika, pensionējies un apmeties uz dzīvi tepat tuvumā. Viņš bieži te iegriežoties. Katru vasaru parādoties pa kādai jau sen, sen neredzētai sejai. Kā gāju putni atgriežās dzimtenē tā daudzi Garezera krastā sēdējušie atgriežoties vēl reiz un vēl reiz. Atbraucot, ierakstoties viesu grāmatā un tad šķirot atpakaļ daudz, daudz lapas, lai atrastu savu beidzamo parakstu. Tad aizejot uz kursu pakalniem, paskatoties kā jaunie strādā, pasēžot uz ugunskura bluķiem, vakarā aizejot uz ugunskuru, pusdienā ejot skautiem līdzi jūrā. Visi atzīstot, ka te daudz darīts, daudz paveikts, bet visiem liekoties, ka agrākajās dabiskajās kāpās bijis vēl jaukāk. Apkārtne izveidota par vasarnīcu pilsētiņu ar dzīvu kustību liedagā. Bieži iet vilcieni, ielas asfaltētas, daudzi auto. Vai Tu vēl atmini, ko mums kursos stāstīja vēstures lektors, par to, ka viņi 1925. g. te ieradušies pirmo reizi un kāds tad viss bijis kluss un pirmātnējs. Tagad viss citādi. Arī skautu lietas ir veidojušās. Tagad te darbs norit itin kā trijās patstāvīgās valstībās. Citādi jau arī tikdaudz nevarētu veikt. 

Še pie liedagas ir Skautu draugu komitejas valstība. Te viesnīca, ceļojumu biroja nodala, skautu propogandas birojs gādā par sakariem ar pasauli un ar tiem, kuri no aktīvo skautu rindām izgājuši. Te viss ieturēts lietišķā, modernā stilā. Otra pasaule ir Skautu sils. Tas mazliet paplašināts. Te ir vieta izbraucošo skautu dzīvei, tāpat, kā toreiz. Vienīgais ir sasniegta labāka sporta un skautu dzīves sintēze un darbība pilnīgi atdalīta no Gilvela. Gilvels — Garezers ir trešā valstība, te strādā vienīgi vadītāju sagatavošanai. Gars ir tas pats bet līdzekli daudz plašāki. Arī ārēji te mazāk pārmainu. Tāpat vadības teltis ceļ pie Klabatu pakalna, tāpat tradicionālie kopi turās pie Pūču, Dzeņu, Baložu, Dzegužu pakalniem. Patīkami ir, ka vadība spējusi saglabāt neaizskartu „Pirmātnes_priedulāju". Mazs jau nu ir tas meža stūrītis, bet ir patīkami redzēt sakritušos, neaizskartos zarus, skujas, bedri ar smaržojošiem vaivariņiem un zilenēm, visu tā kā tas reiz bijis, cilvēka neaiztiktu. Ēku skaits gan palielinājies. 1936. g. uzcelto ēku puduris bija itkā lauku sēta, bet tagad ēku ir vairāk un kopaina pavisam cita. Vecā sagaitu ēka ir paplašināta: piebūvēta otra zāle. Otrā galā — tu atmini — bija birojs, mazskautu un skautu istaba, bet augšā vadības un roveru istaba. Pie Atgriešanās vārtiem tagad uzcelta ēka kopīgam birojam. Vadībai uzcelta īpaša mājiņa. Agrākā mantnīca — mazā klētiņa tagad ir pārvērsta par skautisma vēstures muzeju . . Veļu klētiņa pie pašas „Pirmatnes" ir kas jauns. Tā ir krēslaina telpa, kurā noliek to Gilvelistu spieķus, kuri šīs saules gaitas beiguši, tur glabājās vecie karogi un grāmata attiecīgiem ierakstiem. Daudz domu ierosina šie ieraksti . . . 

Ar Garezera sveicienu 

Tā bija fantāzija rakstīta 1934. g. par 1954. gadu un tagad — 1946 gadā mēs esam tālu prom no visa tā. Jā, ja es nebūtu saplēsis mazu grāmatiņu, tad varētu vēl pievienot mazu ainu. „Beidzamo reizi". Atmiņā ir palikusi tikai viena frāze. „Ir pelēka diena, mēs septiņi laikam esam beidzamie un šī ir beidzamā reize; citi aiziet pāri pakalniem, mēs divi atpaliekam, lai noskatītos, kā aiziet beidzamie septiņi . . ." Pēc tam laikam teltis vairs nav pacēlušās. Uz Klabatu kalniņu un ugunskuru iemītie taciņi aizbirst priežu adatām . . . Bet Garezerā gars — nopietna darba, skautiskas brālības un cilvēcības gars - tas dzīvo garezeriešos. Jūs, jaunie, klausaities, viņos, ieklausaities, iegaumējiet, kur gājusi taka uz Klabatu kalniņu — kādreiz atkal Garezerā sila klusumā ir jāskan pulcēšanās signālam.   

* Jaunaudze / 16.03.1946

svētdiena, 2021. gada 18. jūlijs

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ #

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ 

Pērnruden agrofirma «Ādaži» un Čehoslovakijas lielākais agrokombināts «Slušovice» parakstīja sadraudzības līgumu. Tobrīd Latvijas kooperatori tikko bija ieguvuši agrofirmas statusu. Turpretī partneris ir izslavēta, jaudīga apvienība, kur audzē šķirnes lopus, iegūst graudaugu un citu kultūru rekordražas, pašu rūpnīcās pārstrādā visu fermās un tīrumos izaudzēto. «Slušovices» veikali un restorāni darbojas visā valstī. Gada apgrozījums sasniedz aptuveni piecus miljardus kronu. Un nu šī Eiropā pazīstamā kombināta kolektīvs nācis pie atziņas, ka būtu lietderīgi sadarboties ar mūsu republikas saimniecību. Kāpēc? Lūk, ko domā viesi: «Agrofirmā «Ādaži» uzkrāts krietns ekonomiskais, materiāli tehniskais un intelektuālais potenciāls. Agrofirma izstrādā un ievieš produkcijas ražošanas, uzglabāšanas un realizācijas industriālās sistēmas, kuras tālāk pielietojamas citos kolhozos un padomju saimniecībās. Šāda lauksaimnieciskās ražošanas ievirze uzskatāma par jaunu, augstāku sociālistiskās lauksaimniecības pakāpi, kas pilnībā atbilst visprogresīvākajām pasaules prakses tendencēm . . .» Tātad kolhoza vērtīgā, pamācošā pieredze šodien iemanto starptautisku nozīmi. Taču sevišķi jāliek pie sirds, ka tiesības tikt atzītiem un iegūt patstāvību, tiesības eksperimentēt un meklēt, pat riskēt ādažnieki ieguvuši ilgā cīņā. Vēl pirms nedaudz gadiem republikas žurnālistiem bija aizliegts rakstīt par «Ādažiem». Kādas avīzes redaktors tika publiski «ķidāts» par to vien, ka kolhoza nosaukums nevilšus bija iespraucies sludinājumu slejā. Šodien tam grūti noticēt, bet vēl gluži nesen «dumpīgajam» kolektīvam un tā pārmēru uzņēmīgajiem vadītājiem varēja uzlikt tabu par jaunu domāšanu un mēģinājumiem jaunās atziņas ieviest dzīvē. Apbalvojumi un godināšanas ādažniekiem gāja secen, toties ārzemju un citas prominentas delegācijas gan brauca turpat katru dienu sak, skatieties, kādi mums panākumi, mācieties, kā darbs darāms. Pirms divdesmit gadiem ādažnieki mēģināja panākt, lai kolhozs vienlaikus būtu arī rūpnīca, proti, šodienas terminoloģijā agrofirma. Arī tas bija cerīgs pārkārtošanās, ekonomiskās reformas laiks. Vārdos visi bija par lauksaimniecības un rūpnieciskās ražošanas kooperēšanu. Ādažnieki savu vārgo mājražošanu no šķūņiem gribēja pārcelt pieklājīgos, par savu naudu celtos cehos. Te nu sākās . . . Apsūdzības bira kā no maisa: piesavinās svešus ienākumus, produkcijas pārstrādāšana kolhozā iedragās pilsētnieku intereses ja nu pēkšņi svaigu dārzeņu un kartupeļu pietrūkst, ar kolhozā ražotajiem konserviem tos vis neaizstāsi. Un ja tam visam pievieno republikas ietekmīgo personu nepatiku pret «dumpiniekiem», boikotu presē . . . 

JEVGEŅIJS VOSTRUHOVS 

Vai varat iedomāties, kādos apstākļos bija jādzīvo un jāstrādā novatoriem? Ne saskaitīt rājienus, ko «augšgalā» saņēma kolhoza valdes priekšsēdētājs, komunists, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, Josifs Kukelis, kurš septiņpadsmit gadus vadīja saimniecību. Tā bija viņa ideja kolhozu pārvērst par rūpnīcu. 1970. gada decembra beigās, kad laida darbā pirmo kartupeļu rūpnieciskās pārstrādes cehu, kolhozā bija ieradies «Izvestijas» speciālkorespondents Anatolijs Agranovskis. «Iztēlojieties zāli, kur sienas klātas baltām flīzēm,» viņš rakstīja materiālā, ko avīze drīz vien publicēja, «un tajā mašīnas, kas šķiro bumbuļus, tīra, mazgā, sagriež, cep, sāla, dozē un saiņo pašas, cilvēkam rokas nepieliekot. Līdz šim ko tādu varēja vērot tikai Maskavas rūpnīcā. Vienā galā ievada parastus kartupeļus, otrā nāk ārā celofāna maisiņi ar kraukšķīgiem salmiņiem vai trauslām kartupeļu lapiņām. Šis cehs ir tikai lielas rūpnīcas pirmā kārta. Vēlāk viņi ražos sulu koncentrātus, sausu kartupeļu biezputru produktus, kas vajadzīgi gan darbā noslogotām namamātēm, gan polārpētniekiem un jūrniekiem . . .» Autora uzdevums ir vienkāršs, uzsvērts apraksta sākumā, sniegt reportāžu par to, kas redzēts «Ādažos». Un Agranovskis spoži tiek ar to galā. 

Mēs kļūstam liecinieki notikumam, kurā nav ne vēsts no parādes spožuma, redzam zemkopjus, kas todien zināmā mērā kļuva arī par strādniekiem, pārdzīvojām un uztraucāmies līdz ar viņiem. Šajā it kā vietējās nozīmes notikumā «Izvestijas» speciālkorespondents prata novērtēt tā lielo sociālo nozīmi. Šeit, Rīgas apkaimē, A. Agranovskis pirms sešpadsmit gadiem saskatīja agrorūpnieciskā kompleksa pilnveidošanas eksperimentu, kas šodien beidzot rod īstenojumu daudzos mūsu valsts rajonos. Tolaik vēl turpinājās sīvi strīdi kolhozam ir vai nav jākļūst par rūpnīcu. Agranovskis pārliecinoši pierādīja: ir. Arī šodien viņa rakstītais skan aktuāli: «Novācot kartupeļus ar mašīnām, 30 procenti no tiem tiek bojāti, un ilgstoša uzglabāšana nav iespējama, «otrās maizes» pārstrāde pašreiz nodarbina visas attīstītās valstis, tādas rūpnīcas ir jāceļ. Kāpēc laukos? Kāpēc tieši laukos? Bet kāpēc Maskavā? es jautāju. Kāpēc ūdens un dubļu tonnas jāved uz lielpilsētu? Katrs lieks kilometrs taču padārdzina produktu, pārvadājot zaudējam vēl septiņus procentus ražas, un atkritumi, mizas vai nav loģiskāk tos turpat uz vietas pārvērst cūkgaļā? Grozi kā gribi, tomēr celt tādas rūpnīcas laukos būs prātīgāk . . .» Agranovskis pārliecina, ka gan prātīgāk, gan izdevīgāk laukos celt konservu cehus (1970. gadā «Ādažos» sulā pārstrādāja 90 tonnas ābolu), apstrādes cehus (cirvju kātus «Ādažos» pasūta pat sibīrieši, bet slotaskātus ltālija, Indija, Kuveita; izrādās, valūtu var pelnīt, pat koka gabalu pārdodot!), attīstīt citas palīgnozares. «Rūpnieciskie cehi» nevien nenovērš kolhoznieku uzmanību no galvenajiem uzdevumiem, bet, gluži pretēji šim galvenajam piesaista. Graudaugu un kartupeļu ražas, izslaukumi, arī citi rādītāji «Ādažos» ir vieni no augstākajiem rajonā. Kolhozā daudz ceļ, bet peļņu par konserviem un lāpstām iegulda pamatnozarēs. Un tās dod krietni lielākus ienākumus nekā palīgražošana. Savu galveno sūtību kolhozs neaizmirst. Kolhoza rūpnīcas nes vēl kādu labumu: cilvēki turas pie saimniecības, neaiziet. Kā teicis Kukelis, cehi akumulē darbaspēku. Sējas un ražas novākšanas laikā visi iziet tīrumā. Pilsētnieku palīdzība ādažniekiem nav vajadzīga jau gadus divdesmit. 

Pārsteidz Anatolija Agranovska paredzēšanas spēja: šķiet, apraksts tapis nevis pirms sešpadsmit gadiem, bet gan šodien, analizējot mūsu pašreizējās problēmas un pārkārtošanās pieredzi. Agranovski bija ietekmējusi vēl viena «Ādažos» dzimusi ideja, proti, kolektīvais darbuzņēmums. Ādažnieki jau toreiz grasījās izveidot kompleksu agrorūpniecisku brigādi, piesaistot tai jauno cehu, traktorus un kartupeļu novākšanas kombainus. «Pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Vieni un tie paši cilvēki gan apstrādā zemi un stāda kartupeļus, gan pārstrādā novākto ražu. Viņiem rūp ne vien tas, lai bez aizķeršanās strādātu rūpnieciskā līnija, bet arī lauksaimniecisko izejvielu daudzums un kvalitāte. Darbu apmaksā atkarībā no gala rezultāta.» Tas uzrakstīts jau 1971. gadā! «Uzskatu,» raksta Agranovskis, ka «sociologiem un ekonomistiem nāktos papētīt šo principiāli nozīmīgo ierosmi . . .» Bet vai pētīja, novērtēja, varbūt pat izplatīja? Kur nu . . . Tik daudz gadus esam mīņājušies uz vietas vai pat rāpušies atpakaļ tāpēc vien, ka palikām vienaldzīgi pret jauno, nevēlējāmies atbalstīt cilvēkus, kas negribēja iesīkstēt un ļodzīja ierastos, iesūnojušos priekšstatus par ekonomiku. Atbalsta vietā viņi saņēma rājienus un infarktus. No septiņpadsmit priekšsēdētāja amatā nostrādātajiem gadiem savus desmit Kukelim pastāvīgi draudēja atcelšana (kuru gan toreiz interesēja kolhoznieku domas par savu vadītāju?). 1971. gadā to neļāva izdarīt Agranovska apraksts «Izvestijā». Tomēr dažus gadus vēlāk Kukeli piespieda aiziet no kolhoza. Viņa vietā stājās trīsdesmit sešus gadus vecais Alberts Kauls. Visā kolhoza pastāvēšanas laikā viņi bija trīs. Mārtiņš Krēsliņš dibināja arteli grūtajā 1948. gadā. Pēc viņa nāves 1956. gadā pie kolhoza vadības stājās Josifs Kukelis, un pirms trīspadsmit gadiem stafeti pārņēma Alberts Kauls, komunists, kura tēvs gājis bojā cīņā ar fašistiem. Jaunais priekšsēdētājs drīz vien izjuta aizspriedumaino attieksmi pret «Ādažiem». Tiem joprojām pārmeta «dzīvošanu uz citu rēķina», to, ka «Ādaži», lūk, pelnoties no atpalicēju nevarības. Meli, aizspriedumi, rājieni tas vēl nebūtu nekas, bet tīša sabotāža . . . 

Atceros savu pirmo braucienu uz kolhozu pirms desmit gadiem. Gribējās apskatīt, kā darbojas pirmā kartupeļu pārstrādes līnija, uzzināt, kā sokas ar otro? Plašajā ceha telpā bija tukšs un kluss. Pustumšajā korpusā blāvi spīdēja balti nokrāsotās iekārtas un sienu flīzes. «Vai pārtraukums?» pavaicāju. «Pārtraukums gan, nu jau divus gadus,» atbildēja Kauls, «nav izejvielu. Sākt runas par otro kārtu vienkārši nav jēgas.» Togad kolhozs ievāca pāri par sešiem tūkstošiem tonnu kartupeļu. Daļu atstāja sēklai, daļu lopiem. Un kur pārējie? «Pārdevām,» paskaidroja priekšsēdētājs. «Pārtikas kartupeļu piegādes plāns jāpilda, bet pārstrādāti kartupeļi republikā nevienu neinteresē.» Savulaik Latvijas PSR Ministru Padome gan pieņēma lēmumu, kas paredzēja visus pārstrādātos kartupeļus kolhozam ierēķināt valsts iepirkumu plānā. Attiecīgām ministrijām un statistikas pārvaldei pat uzdeva noteikt kārtību, kā tas izdarāms. Un tas viss lai pūstu miglu acīs Savienības Lauksaimniecības ministrijai. Tā tika nīdēta principiāla ierosme, bez kautrēšanās apspiesta kolhoza iniciatīva. Ko tas Kaulam maksāja, zināms tikai viņam pašam un krietni apjomīgajai slimības vēsturei ciemata slimnīcā. Kauls un Kukelis ir dažādi cilvēki pēc rakstura, vecuma, dzīves pieredzes. Bet abus vieno uzticība zemei un pienākumam. Mēmi izpildītāji viņi nekad nav bijuši, toties cēlāji, domātāji, cīnītāji vienmēr. Ne jau viss gājis gludi. Tiem, kas priekšgalā soļo, gadās arī paklupt. Taču pat viņu kļūdas ir pamācošas. Kauls ne tikai nosargāja sava priekšgājēja padarīto, bet arī vairoja meklējumu garu. «Ādaži» guva lieliskus panākumus. «Rūpnīcai nav vietas starp mājelēm un viensētām, bez visa cita vajadzīgs arī asfalts,» uzsver Agranovskis. Jau tolaik ādažniekiem bija labiekārtotas mājas, slimnīca, skola, klubs. Tādas kafejnīcas kā kolhoza klubā nebija ne Maskavas Literātu, ne Žurnālistu namos. Bet šodien jaunuzceltā vidusskola un bērnudārzs tādu nu laikam nav nekur ne Amerikā, ne Eiropā. Pats redzēju amerikāņu tūristus, gluži mēmus no pārsteiguma. Bērnudārza vajadzībām vien «Ādaži» ik gadu izdod pus miljonu rubļu, miljonu sociālajai nodrošināšanai un materiālai palīdzībai kolhozniekiem, trešdaļu miljona personālajām pensijām. 
 

Miljonus ādažnieki dod cilvēkiem, jo no gada gadā ir cēluši savu pamatnozaru augkopības un lopkopības efektivitāti. Salīdzināsim: divdesmit gados graudaugu ražība palielinājusies no 25 līdz 50 centneriem no hektāra, izslaukumi sasnieguši 5080 kilogramus no govs, lai arī ganāmpulks palielinājies pieckārtīgi. Peļņa par produkcijas realizāciju sasniedz 45 miljonus rubļu palielinājusies turpat desmit reizes. Par spīti uzbrukumiem «no augšas», turpina pastāvēt palīgnozares. Kolhoza rūpnīcas tāpat vairākkārt palielinājušas produkcijas izlaidi: pērn par pārstrādāto lauksaimniecības produkciju nopelnīti gandrīz četri miljoni rubļu. Un atkal Agranovskim taisnība: «Latvijas kolhoza pieredze tādēļ tik vērtīga, ka tas praktiski ķēries pie darba un savu izaugsmi nopelnījis pats . . .» Pats sagatavojis pamatu progresīvam darbam: ekonomiski, tehniski, organizatoriski un, ja gribat, tikumiski . . . Visus šos gadus ādažnieki attīstījuši un pilnveidojuši pašfinansēšanas, efektīva darbuzņēmuma un saimnieciskā aprēķina metodes. Pat kolhoza priekšsēdētāja vietnieka alga šodien ir atkarīga no gala rezultāta nozarē, kas ir viņa pārziņā. Visās fermās, kompleksos, ražošanas iecirkņos pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Astoņdesmito gadu «Ādažiem» jaunu ceļu pavēra PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnums. Visi darba kolektīvi sākot ar brigādi, iecirkni un beidzot ar cehu un fermu pēc pašu iniciatīvas apsprieda savas iespējas un rezerves. Kopīgi radās agrofirmas attīstības programma piecgadei un laika posmam līdz 2000. gadam. Paredzēts krasi palielināt gaļas, piena, kartupeļu, dārzeņu un augļu rūpniecisko pārstrādi un vienlaikus radīt bezatkritumu ražošanas sistēmu. Iecerēts atvērt firmas veikalus, kafejnīcas, restorānus Rīgā un citās republikas pilsētās. «Ādaži», piemēram, apmierinās trešdaļu no galvaspilsētas pieprasījuma pēc kartupeļiem un to pārstrādes produktiem. Darbs rit pilnā sparā: jau top ietilpīgas kartupeļu glabātavas, jaunās tehnikas cehā (arī tāds šeit ir) tiek modernizētas un radītas jaunas augsnes apstrādes, augkopības un ražas novākšanas mašīnas. Meristēmo kultūru laboratorijā audzē brīnumsēklas kartupeļu plantācijām, rit sarunas (beidzot cerīgas!) par visdažādāko kartupeļu pusfabrikātu izgatavošanas iekārtu iepirkšanu, jaunu mašīnu, konstrukciju, mēslojumu piegādi «Ādažiem». Bet vai taisnīgi, ka viss tikai «Ādažiem»? 

Arī šodien vēl dzird jautājam un pārmetam: «Viss tikai viņiem .. .» Jautājums ir pamatots: pirms pārkārtošanās laikā lauksaimniecībā pastāvēja nivelēšanas princips katram pa mazumiņam. Dažviet atpalicējiem tika pat vairāk nekā pārējiem atbilstoši īpašām programmām. Kā saka, «sameta» bēdubrāļiem. Uz šo pašu jautājumu pirms 16 gadiem pārliecinoši atbildēja Agranovskis: «Atzīšos, ka, iepazinies ar visu saimniecību, nevilšus padomāju: vai taisnīgi, ka kartupeļu pārstrādes līnija iedota tieši «Ādažiem»? Kāpēc viss viņiem vien? Es tūlīt pat, uz karstām pēdām izlemtu citādi, nolūkotu kaut kādu citu kolhozu, mazāk turīgu, iespējams, pat atpalikušu, un lai tik . . . Nekā, neiznāks vis. Sapratu, ka arī šeit pavēles ir bezspēcīgas. Ne tikai tāpēc, ka ideja radās «Ādažos». Kolhozam rūpnīcu uzspiest nevar. «Kaut kāds» vis ar to galā netiks, uzsēdīsies valstij uz kumbra.» Tādu sēdētāju mums atliku likām. Nu beidzot runājam atklātu valodu: gana balstīt sliņķus, līdzekļi jādod tiem, kam šie līdzekļi ātri un ar uzviju atmaksājas. Turklāt ādažnieki jau nenopūlas tikai savā labā vien. «Ādaži», būdami agrofirmas vadošais uzņēmums, produkcijas audzēšanas un pārstrādes progresīvākās metodes ievieš visos agrofirmas kolhozos un padomju saimniecībās. «Ādaži» palīdz partneriem apgūt ražošanas sistēmas, kuras tik augstu novērtējuši kolēģi no Čehoslovakijas. Kolhozs apgādās partnerus ar labāko šķirnes sēklu, mašīnām, mēslojumu, sniegs servisa pakalpojumus tehnikas aprūpei, palīdzēs audzēt augsti produktīvus piena lopus. Ādažnieki uzņēmušies «svešo» speciālistu apmācīšanu. Meklējumi un likstas nav bijušas veltas. Kartupeļu rūpnieciskās apstrādes sistēma ir pirmā, pie kuras ķērusies agrofirma. Un šīs sistēmas pamati tika likti 1970. gada decembrī, kad iedarbināja līniju, par kuru rakstīja Agranovskis un kas rosināja pilnīga saimnieciskā aprēķina brigāžu veidošanas ideju. Savu kārtu gaida vēl divas tehnoloģijas: rapša audzēšanai un piena lopu ganāmpulka atražošanai, pielietojot transplantācijas metodi. Tādējādi «Ādaži» kļūst par vidutāju, saikni, kas vieno zinātni un ražošanu, par brīvprātīgu, uz ekonomiskiem pamatiem organizētu apvienību, kas ievieš zinātniski tehniskā progresa sasniegumus. 

Pagājušajā gadā lauksaimniecības zinātņu kandidātam A. Kaulam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. Sī gada sākumā viņš iedvesmots atgriezās no sanāksmes PSKP Centrālajā Komitejā: «Tur taču bija runa par mūsu cerībām un centieniem. Un kādu atbalstu guvām mēs, saimniecību vadītāji!» «Ādaži» enerģiski rīkojas. Lai gan arī šodien pastāv birokrātiski šķēršļi, kas bremzē, liek zaudēt laiku. Agrofirmas attīstības programma, piemēram, mēnešiem ilgi nogulēja Republikas Agrorūpniecības komitejas kabinetos. Nesen, lai paātrinātu agrofirmas materiāli tehniskās bāzes attīstību, pilnvaroto sapulce ieteica izmantot kolhoznieku un viņu ģimenes locekļu personiskos līdzekļus paju veidā, vēlāk izmaksājot procentus. Kolektīvs priekšlikumu atbalstīja. Taču Valsts bankas kantori un Finanšu ministriju šis priekšlikums nobiedēja. Toties cerīgs ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas, PSRS Valsts Agrorūpniecības komitejas atbalsts. «Ādaži» prot pārvarēt grūtības. Viņi uzvarēja 70. gadā un ir pārliecināti, ka uzvarēs šodien. 

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ
1987.09.09 Avots (Latvijas Rakstnieku savienības žurnāls)
VOSTRUHOVS, JEVGEŅIJS

otrdiena, 2021. gada 6. jūlijs