svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

piektdiena, 2021. gada 10. decembris

Pabaži / Sēja #

SĒJAS NOVADA PABAŽU CIEMS

2017-11-29

Sējas novads ir viena no vissenāk apdzīvotajām vietām Latvijā – pirmie iedzīvotāji datēti ap 1. gadu tūkstoti pirms Kristus. Senatnē šeit dzīvojuši lībieši. Agrāk Sēja piederējusi pie Turaidas novada.
Novads atrodas braucot virzienā no Rīgas uz Valmieru (apmēram 40 km), aiz Gaujas sākas Sējas novada teritorija. Tā robežojas ar Krimuldas pagastu, Vidrižu pagastu, Saulkrastu lauku teritoriju, Ādažu novadu un Inčukalna novadu.
Septītais mazākais pēc iedzīvotāju skaita (2264 cilv.), platība - 229,6 km2.
59% novada teritorijas aizņem meži. Sējas novada teritorijā atrodas arī daļa no Gaujas Nacionālā parka.
Novada augstākais punkts ir Jēņu kalns – 68,8m virs jūras līmeņa.
Sējas novads sadalīts 4 apdzīvotās vietās – Murjāņi, Loja, Sēja, Pabaži.
Neskatoties uz savu nelielo platību, novads ir bagāts ar interesantiem apskates objektiem. Tajā ir vairākas aizsargājamas dabas teritorijas, dižkoki – kopā 4 un daudzi citi kultūrvēsturiski objekti.
Ciemā dzīvo 306 iedzīvotāji.
Attālums līdz Rīgai 56 km, līdz Bīriņiem 5 km, līdz Saulkrastiem 10 km.



💢💢💢
LEĢENDAS
* 1880. gadā Pabažu muižas zemi piešķīra Katrīnbādei jeb Saulkrastiem, un tā izveidojās Pabažu ciems. Kāda leģenda vēsta par Pēterupītes vārda došanu, kurš radies tieši Pabažos, kad no Krievzemes cauri Pabažiem braucis Pēteris I. Vilku gravā, braucot pāri Pēterupei, cara ratiem nolūzis ritenis — šāda aina lielu prieku sniegusi Pabažu zemniekiem. Cars pats ratus salabojis un, projām braucot, Pabažus nolādējis. Tālāk cara ceļš vedis caur Saulkrastiem, kur nolūzis otrs ritenis. Pēteris I salabojis i riteni, i vēl cauru laivu kādam vietējam zvejniekam, kurš lūdzis pēc padoma. Dodoties prom, cars zvejniekiem labvēlīgi novēlējis, lomus velkot, pieminēt viņa vārdu.
* Vilku grava iemantojusi arī nostāstus par gravā apslēpto zeltu, vietējie ļaudis novērojuši, ka gravā koki neaug taisni, bet izlokas, veidojos dažādu burtu aprises. Grūti Vilku gravā atrast egli bez divām galotnēm. Šī esot vieta ar bagātu enerģētiku — kolhoza laikos iecienīta Līgo svinēšanas vieta. Ādažu kolhoza laikā gravā bijusi estrāde, bet šodien var skatīt tikai asfaltētu laukumu, iztrupējušus soliņus un savu laiku nokalpojušu tiltiņu. Pēterupīte Vilku gravas biežņā aizaugusi un pat mainījusi savu tecējumu, apiedama pulcēšanās vietu, kas agrāk atradusies uz salas ( šī vieta vairs nav pašvaldības pārziņā).
 * Skaistākā leģenda saistās ar Pabažu kultūras namu — vecajā ēkā savulaik bijis stallis. Pabažu ezerā, kas atrodas līdzās senajai ēkai, senos laikos noslīcinājusies kāda sieviete. Kopš tā laika daudz reižu pabažnieki redzējuši blāvu, caurspīdīgu tēlu dodamies no vecās ēkas uz ezeru slīcināties. Spoks iesaukts par Balto dāmu, taču šodien to dēvē arī par kultūras nama spoku, jo nereti pasākumu laikā dzirdama spoka rosīšanās.

PABAŽI SENĀK
1869.g. vietējais mācītājs Valters iesvēta Pabažu pagasta skolu (skolotājs Mārtiņš Muižulis)
1888.g. 18.martā Pabažu pag. Lauksaimnieku ģimenē dzimis Jānis Bāliņš. Par piedalīšanos Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. 1937.-44.g. Pabažu pag. vecākais. 1940.-41.g. ķīmijas skolotājs vietējā pamatskolā. Miris 1968.g.5.janv. Pabažos.
1892.g. iesvēta Pabažu pagastam piederošo Stēderu kapsētu. Iesvēta Stēderu kapu zvanu, kas atliets Rīgā Švenna fabrikā.
1909.g. Pabažu pagastā dzimusi Austra Skujiņa /dzejniece/. Mācījās vietējā skolā.
1922.-1941. gadam dibināta Latvijas kultūras biedrības Pabažu nodaļa. Pabažu muižas klēts tika nodota Pabažu kultūras biedrības rīcībā.



20.gs.30. gados, attīstoties tautas kultūrai, Pabažu kultūras biedrības namu pārdēvē un iesvētīta Neibādes ( Saulkrastu) draudzes mācītājs par tautas namu, piedalās Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis.
1949.g. Rīgas apriņķa Pabažu pagasts. Pabažos nodibināti 3 kolhozi: ,,Vētra,,(pr.-tājs Eipurs), ,,Zelta vārpa,,( pr.-tājs Ernests Tilners), ,,Pabaži,, (pr.-tājs Jānis Nagliņš).Dibināta Pabažu bibliotēka ( Mirdza Jegure)
1950.g. Saulkrastu raj. Pabažu ciems, apvienoti  Saulkrastu rajona kolhozi. Dibināts kolhozs ,,Pabaži,, Norit aktīva kultūras dzīve, tās organizātore Gaida Ekmane. Klubā darbojās sieviešu vokālais ansamblis, dramatiskais pulciņš, dažādu paaudžu deju kolektīvi.
1958.g. Pabažu ciemā dzimis Zintis Ekmanis. Pašlaik Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents un valdes loceklis.
1970.gados Sējas ciemam pievienots Pabažu ciems, viena daļa no Saulkrastu rajona, ciems sadalīts divās daļās, taču nosaukums palicis abām apdzīvotajām vietām – Pabaži Sējā un Pabaži Saulkrastos. Jaunās telpās sāk strādāt feldšeru punkts (Ē. Pietkēviča). Bibliotekā organizētas tematiskas izstādes, apkopoti ciema dzīves notikumi (Mirdza Nagliņa).
1980.g. kolhozs ,,Pabaži,, pievienots agrofirmai ,,Ādaži,,, par tā priekšsēdētāju ievēlēja Albertu Kaulu. Jaunā ēkā darbojas bērnudārzs.
1988.g. Pabažu klubā notiek kapitālais remonts.
1991.g. akciju sabiedrība ,,Ādaži,, atdala Pabažu iecirkni, kuru turpmāk pārvalda Sējas pagasts.
1992.g. bijušajās bērnudārza telpās atvērta Pabažu s.-skola. 1999.g. sākumskola pārtop par 6 kl. p.-skolu. 2006.g. Pabažu ciems atrodas Sējas novada teritorijā.
2009.g. Pabažu k/n rekonstrukcijas darbi.
💢💢💢
Vēsturiski fakti par Sējas novadu
2017-11-29

Tagadējais Sējas pagasts sastāv no bijušajiem Jaunās, Sējas un Grāves muižu iecirkņiem, un senatnē piederēja pie TURAIDAS novada. Kā senatnes liecinieki pagasta robežās atrasti “Batereju kalniņu kapi Vīlētāju, Plītu, Rāmnieku, Reiņu, Vecozolu un Krastkalnu māju robežās, un krusta akmens Vīlētāju māju zemē.

11. un 12.gadsimts
Ap 1193.gadu Turaidas līvu valdnieks Kaupo lika visiem kristīties.
1193.gada pavasarī bīskaps Meinards, bēgot no Ikšķilesuz Jūrmalu, nonāca līdz līvu vecākā - Ako – ciemam Ennesilei (tagadējās Enneskalna mājas un Sējas muižas vieta). Ako viņu brīdināja no Ikšķiles un Salaspils līvu lamatām Jūrmalā un pamudināja viņu atgriezties Ikšķilē.
1198.gadā notika Rīgas kauja, kurā 24.jūlijā piedalījās arī Ennesiles ļaudis.

13.gadsimts
1206.gadā Turaidas novada vīri Ogres krastā piedalījās pret vāciešiem vērstā sanāksmē. Kristieši un Albertam pakļautie līvi Kaupo vadībā iznīcināja Turaidas novada pili Krimuldu, izlaupīja visu novadu, arī Ennesili.
Sējas novada kultūras nams

Sējas skola


1207.gadā Livonijas sadalīšanā starp Zobenbrāļu ordeni un bīskapu visu Turaidas novadu ar tagadējo Sējas novada teritoriju piešķīra Rīgas bīskapa valstij.
1218.gadā Ennesiles ļaudis piedalījās Inciema kaujās.
1225.gadā Pāvests apmeklēja Ennesiles un Krimuldas baznīcas.
1227.gadā Ennesiles ļaudis piedalījās cīņās ar igauņiem Sāmsalas iekarošanā.
1231.gadā Kubeseles (Krimuldas) novads ar Ennesili kļuva neatkarīgi no Turaidas pils valdnieka.
1236.gadā Krimuldas novada vīri piedalījās Saules kaujā.
1263.gadā Ennesiles vīri piedalījās cīņās pret kūriem.
1298.gada jūnijā Ennesiles vīri piedalījās Turaidas kaujā ar vācu ordeni. Krita ordeņa mestrs Bruno ar 60 ordeņa brāļiem un vairākiem simtiem karotāju.

14. - 16.gadsimts
1312.gadā Vācu ordenis iekaroja Krimuldas pili un novadu.
1345.gadā lietuvieši izsiroja Krimuldu un Ennesili.
1348.gadā Vācu ordenis atstāja Krimuldas pili un novadu.
1359. - 1362.gadam Krimuldas novadā atkal valdīja Vācu ordenis.
1550.gadā Krimuldas novadā pastāvēja vairākas pilis un muižas, tajā skaitā Enneskalna un Jaunā muiža.
1562.gadā zviedri cīņā par Vidzemi ieņēma tagadējo Sējas novadu.
1563.gadā poļi izdzina zviedrus no Sējas novada teritorijas.
1577.gada 28.oktobrī Enneskalna muižu pārdeva par 10 000 Rīgas markām Johanam Segem. Tauta Enneskalnu sāka saukt par Sējas muižu.
16.gs. otrā pusē poļu karalis Sigismunds III Jauno muižu dāvināja Staņislavam Kosam, kurš 1598.gadā to pārdeva Johannesam Meieram.

17.gadsimts
1601.gadā tagadējā Sējas novadā bija šādas muižas: Sējas muiža, Vehmaņa muiža, Krimuldas Jaunā muiža ar 2 ciemiem – Kugulciemu un Saulgožu. Jaunajā muižā tika uzcelta mazā Svētās Marijas kapliča, kas kā filiāle kalpoja pie Krimuldas baznīcas draudzes.
1601.gada septembrī poļu apdraudētie zviedri izdedzināja Krimuldas pili, poļu armijas kazaki izpostīja Sējas pagastu, iznīcināja pārtikas krājumus un lopus. Izcēlās bads un daudzi zemnieki aizbēga uz Rīgu.
1603.gadā bads beidzās.
1625.gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs izdeva Jauno muižu kā lēni virsniekam Paulam Vulfsenam.
1629.gadā Vidzemi ieguva Zviedrija, arī Sējas novadu, sākās zviedru laiki Vidzemē.
1638.gadā Arklu revīzija – mērīja un novērtēja zemi.
1645.gadā zviedru karaliene Kristīne dāvināja Jauno muižu Vulfsenu dzimtai.
1652.gadā zviedru valdība apstiprināja Rīgas – Pērnavas lielceļa virzienu caur Ādažiem, Iļķēniem, caur Grāves muižu, Sējas muižu un tālāk uz Limbažiem. Sējas novada iedzīvotājiem uzlika attiecīgās bruģu klaušas.
1657.gadā Sējas, Grāves un Jaunās muižas zemnieki piedalījās Gaujas aizsardzībā pret poļiem, tomēr vasarā poļi izsiroja Gaujas apvidu, arī Sējas pagastu. Sākās mēris, kura dēļ nomira daudzi zemnieki.
1660.gada 23.jūnijā hercogs Jēkabs atgriezās no trimdas vietas Ivangorodā , izbraucot cauri tagadējam Sējas novadam no Bīriņiem līdz Iļķēniem.
1682.gadā zviedru valdība izdarīja muižu revīziju un redukciju. Sējas muižas turētājs bija pulkvežleitnants Andrejs Sege.

18.gadsimts
1700.gada 22.februārī sakši izlaupīja un nopostīja Rīgas – Pērnavas ceļa malā esošo Grāves muižu. Izlaupīja visas mēbeles, arhīvu.
1700.gada martā sakšu dragūni izsiroja Sējas novadu, pieprasīja pārtiku, apkāva lopus, mocīja zemniekus, nolaupīja labību. Zviedru karaspēks aizdzina sakšus pāri Gaujai, bet paši zviedri tāpat turpināja laupīt.
1701.gada jūnijā sakši pameta Sējas pagasta teritoriju, zemnieki atgriezās savās mājās. Tika nopostīta Krimuldas skola, tā pārcēlās uz Grāves muižu. Pēc skolas atjaunošanas, mācības Grāves muižā tika pārtrauktas.
1710.gadā Pētera karaspēks ieņēma Rīgu, pa ceļam uz Pērnavu, izpostīja Sējas novadu.
1710.gada augustā zemnieki pirmo reizi izgāja apstrādāt laukus. Visā novadā darba kārtībā bija tikai Grāves muižas dzirnavas, taču arī tās 1714.gadā nodedzināja. Šajā laikā visā Grāves muižas novadā dzīvoja tikai 36 cilvēki.
1725.gadā Sējas muiža nonāca Dettingenu dzimtas rokās. Dažādas dabas stihijas – sausums, plūdi, sals u.c. Iznīcināja ražu. Cilvēki pārdzīvoja lielas grūtības.
1736.gadā Grāves muiža arī pārgāja Dettingenu dzimtas īpašumā.
1740.gadā Jaunā muiža pārgāja Rūtenberga rokās.
1751.gadā Sējas un Grāves muižas par 18 000 dālderiem pārdeva grāfam Duntenam.
1786.gadā celta Sējas pils. Tā piederēja vācu baroniem, kuri vasarā šeit brauca atpūsties.
1797.gadā krievu cars Jauno muižu iznomā barona Megdena dzimtai, kura muižā saimnieko līdz agrārajai reformai. Sējas muiža kļuva par kopēju ciemu.
1782.gadā Sējas un Grāves muižās dzīvoja 607 cilvēki.
1795.gadā Sējas un Grāves muižās dzīvoja 713 cilvēki, bija 37 zemnieku mājas, 6 krogi un 2 dzirnavas.

19.gadsimts
1804. - 1806.gadā sakarā ar jaunajiem zemnieku likumiem, ieveda jaunas vaku grāmatas.
1864.gadā nodibināta Sējas Vēžu skola, kas atradās Vēžu mājās.
1869.gada 1.decembrī vietējais mācītājs Valters iesvētīja Pabažu pagasta skolu. Pagaidu skolotāja amatu uzticēja Mārtiņam Muižulim.
1892.gada 30.augustā iesvētīja Bīriņu un Pabažu pagastiem piederošo Stēderu kapsētu.
1892.gada 31.oktobrī iesvētīja Stēderu kapu zvanu. Kas tika atliets Rīgā Švenna fabrikā.
1890. - 1900.gadam veikti arheoloģiskie izrakumi pie “Dāvidsonu” un “Plītu” mājām.

20.gadsimts
1902.gadā celta Sējas pagasta valdes ēka.
1905.gada 13.janvāra notikumi satrauca arī Sējas pagasta iedzīvotājus.
1914.gadā sākta Sējas pamatskolas celtniecība.
1917.gadā arī Sējas pagastā dibināja politiskas partijas.
1917.gada septembrī nodedzināja Sējas pagasta valdes ēku.
Ap 1920.gadu valdes ēku atjaunoja.
1920.gada 11.augustā par piedalīšanos Brīvības cīņās, ar Lāčplēša kara ordeni apbalvoti Sējas pagasta iedzīvotāji – Augusts Mētelis, Jānis Bāliņš un Teodors Birkhāns.
1922.gada 26.novembrī Krimuldas draudzes mācītājs Ermans iesvētīja Sējas pamatskolu.
1938.gadā budžets bija 256 000 lati. Darbojās 1922.gadā dibinātā Savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība, kurā darbojās 227 biedri.
1940.gadā Sējas tautas namā vietējais dramatiskais kolektīvs iestudēja lugu “Zvejnieka dēls”.
1941.gada deportācijas sāpīgi skāra arī Sējas pagasta ļaudis.
1941.gada 4.jūlijā Raganas (Gaiķu) kalnā notika kauja starp Latvijas patriotiem un no Latvijas bēgošajām Sarkanās Armijas karaspēka daļām.
1944.gada 8.oktobrī sākās otrreizējā padomju okupācija Sējas pagastā. Ievērojamākās kaujas notika pie “Bangu”, “Plītu” un “Vētru” mājām.
Ar 1949.gada 31.decembri apriņķus pārdēvēja par rajoniem.
1948.gada 3.augustā apvienojot 22 saimniecības, Lojas ciemā nodibināja kolhozu “Gauja” ar kopplatību 297,7 ha. Par kolhoza priekšsēdētāju izvirzīja Leonīdu Luņinu.
1948.gadā atvēra feldšeru punktu Sējas ciema “Baltmārtiņos”.
1948.gada 22.decembrī nodibināja kolhozu “Loja” ar zemes kopplatību 233,9 ha. Kolhozā apvienojās 17 saimniecības ar 32 govīm un 17 zirgiem. Bija 53 biedri. Par kolhoza priekšsēdētāju izvirzīja Kārli Ūdri.
1949.gadā Sējas novadā nodibināja 3 kolhozus - “Komjaunietis”, “Komunārs” un “Boļševiks”. Viena no labākajām fermām tajā laikā bija “Veldzes”.
Tajā pašā gadā Pabažos nodibināja arī 3 kolhozus - “Vētra”, “Zelta Vārpa” un “Pabaži”.
1950.gadā kolhozam “Komunārs” pievienoja kolhozu “Komjaunietis”.
1952.gadā iekārtoja Sējas ciema bibliotēku. Apvienojās kolhozs “Vētra” un “Zelta Vārpa”, izveidojot kolhozu “Zelta Vārpa”.
1954.gadā Sējas ciems tiek iedalīts Saulkrastu rajonā.
1954.gada 14.jūnijā Sējas ciemam tiek pievienots likvidētais Lojas ciems.
1956.gada 6.decembrī Saulkrastu rajonu likvidēja un Sējas ciemu nodeva Siguldas rajona pakļautībā.
1958. - 1961.gads – norit Lojas kultūras nama celtniecība.
1962.gada 17.decembrī Siguldas rajonu likvidēja un Sējas ciemu iekļāva Rīgas rajonā.
1965.gada 1.septembrī darbu uzsāka Murjāņu sporta internātskola.
1968.gadā kolhozam “Boļševiks” pievienoja kolhozu “Komunārs”, par priekšsēdētāju ievēlēja Leonīdu Luņinu.
1976.gada 26.novembrī uzcelta un nodota ekspluatācijā pirmskolas izglītības iestāde “Bitīte”.
1977.gadā Sējas ciemam pievienoja Pabažu ciemu, daļu no Saulkrastu ciema teritorijas, kā arī Limbažu rajona Vidrižu ciema teritoriju.
1980.gadā kolhozu “Pabaži” pievienoja agrofirmai “Ādaži”, par tā priekšsēdētāju ievēlēja Albertu Kaulu.
1988.gada 20.oktobrī Sējā dibināja Tautas frontes grupu, kuras pirmais vadītājs bija Rūdolfs Kalliss, pēc tam Aina Ranne. Murjāņu sporta internātskolā darbojās pastāvīga Tautas frontes grupa.
1989.gada 23.augustā Sējas iedzīvotāji piedalījās “Baltijas ceļa” posmā Vangaži – Sēnīte.
1990.gadā pagastā darbojās Latvijas nacionālās neatkarības kustības atbalsta grupa, vadītājs Rūdolfs Kalliss.

1990.gadā Sējas ciema padome turpina darbību Sējas pagasta “”Jēņos”.
1991.gada Barikāžu dienās piedalījās arī Sējas pagasta iedzīvotāji.
1992.gadā SIA “Sēja” sākās privatizācijas posms.
27.aprīlī bērnudārzu “Bitīte” savā pārziņā pārņēma pašvaldība.
1992.gadā Sējas pamatskolā sāka darbu Novadpētniecības muzejs, vadītāja Mārīte Veinberga.
1992.gadā darbību sāka Pabažu pamatskola.
1993.gada 14.maijā Sējas ciemu pārdēvēja par pagastu.
1995.gadā dibināja Sējas pagasta Mūzikas un mākslas skolu.
1999.gada 1.janvārī Sējas pagasta teritorijas platība bija 230,0 km2, iedzīvotāju skaits – 2321.
2004.gada 15.augustā likti Sējas novada sporta halles pamati.
2005.gada 5.augustā sporta halle nodota ekspluatācijā.
2006.gada 19.septembrī Sējas pagastu pārdēvēja par novadu.
💢💢💢
Stēderes senkapi

2017-11-30

Stēderes senkapi, līdzīgi kā Murjāņu senkapi, ir liecība par lībiešu dzīvi šajā apvidū 10.-13.gs. Arheoloģiskajos pētījumos atrasti četri 10.-12.gs lībiešu senkapu uzkalniņi. Uzkalniņi ir lodes formas, vidēja lieluma: diametrā 9-10 metri, augstumā1,2-1,4 m.
Stēderes senkapi

Stēderes senkapi iekļauti arheoloģijas pieminekļu sarakstā 1998.gadā.
💢💢💢
Dzelves - Kroņa purvs
2017-11-30

Dabas liegums Dzelves - Kroņa purvs ir Natura 2000 teritorija. Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss piešķirts 1999.gadā. Teritorijas platība ir 2133 ha.
Dzelves-Kroņa purvs

Purvam raksturīga liela ornitofaunistiskā un biotopu daudzveidība. Daudzu retu putnu sugu ligzdošanas vieta. Purvā ir nelielu ezeriņu kompleksi, kur pēc ligzdošanas un migrācijas laikā uzturas liels skaits zosu un dzērvju. Dienvidu daļā atrodas lielāks ezers, kurā novērota sudrabkaiju kolonija.
💢💢💢
Sējas pamatskola
2017-11-30

Sējas skolas celtniecība uzsākta 1914.gadā par Sējas pagasta iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem. Celtniecība pabeigta 1922.gadā, iesvētīta tā gada 26.novembrī. Skola izveidojās apvienojoties Suliņu un Vēžu skolām. Skolas pirmais un ilggadējais skolotājs un pārzinis bijis Pauls Štāls. Sākumā skolā četrās apvienotajās klasēs zināšanas apguva 100 skolēnu ar kuriem strādāja 4 skolotāji. Skolā darbojās internāts un kopgalds. Skolu uzturēja pagasts par saviem līdzekļiem.

Skolas pastāvēšanas laikā strādājuši 187 skolotāji un skolu vadījuši 11 direktori.

No 1992.gada skolai ir savs muzejs. Tajā atrodama informācija gan par skolas, gan arī visa novada vēsturi.

1992.gadā atklāts skolas piemiņas akmens.

1997.gadā skola ieguvusi pati savu karogu, ko pēc Valentīnas Lūses metiem darinājusi Laila Šteinberga. Dāvana skolas 75 gadu jubilejā no SIA “Sēja”.

Skolas Jubilejas parks sākts veidot 2002.gadā.
💢💢💢
Sējas dižozols
2017-11-30

Sējas ozols ir viens no lielākajiem dižozoliem Latvijā. Tas aug Sējas muižas parka malā. Stumbra apkārtmērs ir 9,1 m un tam ir labi attīstīts 24x6 m liels vainags, koka augstums ir 23,5 m. Tas ir otrais lielākais ozols Latvijā un ceturtais lielākais Baltijā. Ap 450 gadu vecs.

Ozolam kādreiz bijis dobums, tas bijis tik liels, ka tajā ietilptu divas gultas. Kādreiz puikas tajā līduši iekšā, tur bijusi viņu pīpētava. Vēlāk dobums aizmūrēts. Ap 1923. gadu ozola zaros ierīkoja estrādi. Zaļumbaļļu laikā tajā izvietojās koris un muzikanti (līdz pat 68 cilvēkiem). Bet ballētāji griezās dejās zem ozola kuplajiem zariem. Otrā pasaules kara laikā ozols bija labs novērošanas punkts un to izmantoja krievu novērotāji. Ozola stumbrā vēl ir pierādījumi no abiem pasaules kariem, tas ir pilns ar lodēm un šķembām.
Sējas ozols

Sējas muižas parkā





Pēdējos gados ozola augšana ir kļuvusi arvien lēnāka līdz gandrīz apstājusies vispār.

Ozolam tiek piedēvētas arī dažādas teikas. Viena no tām vēsta, ka senči pirms kaujām zem tā pielūguši Dievu. Viens no jaunākajiem mitoloģiskajiem rituāliem ir tāds, ka pie tā brauc jaunlaulātie, lai pieskartos tā mizai, lai viņu kopdzīve būtu ilga un laimīga.
💢💢💢
Sējas muižas parks
2017-11-30

Sējas muižas parks izveidots reizē ar pils celšanu 19. gs. otrajā pusē. Cauri parkam gājis ceļš, kur bieži pastaigājies barons. Muižas parku kādreiz kopuši trīs četri dārza puiši. Visi parka celiņi bijuši nograntēti un tur nedrīkstējis neviens no zemniekiem staigāt. Līdz ar jaunsaimniecību izveidošanos, muižas apkārtējo parku izcirta. Ap 1900. gadu, pēc grāfa Duntena nāves, izcirstais parks piešķirts Sējas kultūrveicināšanas biedrībai un pārējais ar muižas ēkām atstāts Sējas pagastvaldes īpašumā. Tātad parks ticis sadalīts.

1903.gadā parkā uzcelts ūdenstornis, viens no izteiksmīgākajiem neogotikas formās veidotiem ūdenstorņiem Latvijas muižu arhitektūrā. Saglabājies līdz mūsdienām un šobrīd ir vecākais Latvijā. Līdz tam laikam muižai ūdeni piegādāja ar pajūgiem no akas, kas atrodas netālu no bijušās kolhoza kaltes. Netālu no ūdenstorņa uzcēla nelielu namiņu, kurā atradās motors ar sūkni. Rezervuāram ūdeni ņēma no dziļas neizsmeļamas akas.

Parkā senāk bijis plašs ābeļdārzs, kas daļēji izsalis.

Šodien Sējas parks ir aizsargājams dabas objekts, aizsardzībā tas nonācis 1957. gadā. Tā platība ir 3,9ha. Tajā aug 28 sugu svešzemju koki un krūmi. Piemēram tādi, kā Tatārijas kļava, kokveida karagāna, vārpainā korinte, zībolda riekstkoks, parastais ligustrs, Vācijas vīteņsausserdis, irbeņlapu fizokarps un vēl citi.

Kā arī parkā aug novada lepnums – Sējas dižozols.
💢💢💢
Sējas pils (drupas)
2017-11-25

Sējas muižas kungu māja celta 18.-19. gs. mijā. Sējas muižas ēka piederējusi vācu baroniem, kuri vasarās braukuši te atpūsties. No 1751. gada līdz pat agrārreformai 1920. gadā Sējas muiža piederēja fon Duntenu dzimtai.
 
Sējas pils drupas



Sējas muižas parks


Šobrīd esošā pils ēka celta 1766. gadā, pārbūvēta no 1883. līdz 1885. gadam. Ārpusē virs divām sānu ieejas durvīm (vienas durvis aizmūrētas) atradās stikla jumtiņš. To turēja divi dekoratīvi čuguna balstiņi ar četrlapu laukumiem un rāmis. Balstiņu ornamentā redzams riņķis, ietverts kvadrāts un četrlapu caurums. Karogturētāju galvenās ieejas pusē veidoja divi dekoratīvi čuguna lējumi, kam bija liels trīslapu caurums. Šādi rāmji, balstiņi un karogturētāji konstatēti vienīgi Sējā. Čuguna mežģīnes bija daudzveidīgas. Tas liecināja par kādreizējo meistaru amata prasmi.

Sējas pilī bijušas 22 istabas – lielā zāle, zilā un rozā zāles, saimnieces istaba, sulaiņu istaba, zābaku istaba, kurā gatavoti apavi, un vēl daudzas citas telpas. Ēdamzāles griestu rotājumā uz zila fona bija attēlotas bezdelīgas lidojumā.


Kāzas Sējas muižā

Tā kā grāfam bijušas rezidences arī Duntē, Mūrmuižā, Skultē un Vācijā, viņa prombūtnes laikā galvenais muižā bijis muižkungs Tors, vēlāk muižkungs Apsītis un vagars Siliņš.

Buržuāziskās Latvijas laikā tur ierīkots klubs. No 1963. līdz 1968. gadam pilī darbojās kolhoza “Komunārs” kantoris un klubs. Atradās arī bibliotēka.

Šobrīd ēka atrodas sabrukuma stāvoklī. Muižas apbūvē ietilpa arī klēts un ūdenstornis.
💢💢💢
1567. gadā muižu savā īpašumā iegūst Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda cēlies Sējas muižas latviskais nosaukums. Patreizējā izskata pils būvēta 18. - 19.gadsimta mijā. No 1751.gada līdz 1920. gadam muiža piederējusi slavenajai fon Duntenu dzimtai, kas ļoti iespējams bijusi saistīta ar slaveno Minhauzenu dzimtu. Minhauzens vairākus gadus pavadījis Latvijas teritorijā un 1744.gadā apprecējies ar Duntes barona meitu Jakobīni fon Duntenu.
No 1883. - 1885.g. namu pārbūvēja, tā pieticīgajiem savrupmājas vaibstiem pievienojot izsmalcinātus neogotikas dekorējumus. Pili rotā celšanas un renovēšanas gadskaitļi.
 
Sējas-muiža / kungu māja

Sējas muiža / muižas pils

Pie pils saglabājusies muižkunga māja, kurā tagad ir bibliotēka, klēts un ūdenstornis. Muižkunga mājas vienā gala dzīvojuši arī muižas kalpi. Sējas muižas ūdenstornis celts 1903.gadā un ir viens no izteiksmīgākajiem neogotikas formās veidotajiem ūdenstorņiem Latvijas muižu arhitektūrā. Tas ir vecākais Latvijā. Bet pati pils ir katastrofālā pussabrukšanas stadijā. Vēl 90-jos gados pilī darbojās kolhoza "Boļševiks" 2.iecirkņa kantoris. Pils ēka savulaik pildījusi gan Aizsargu nama, gan Sējas Tautas nama funkcijas. Lielajā zālē bija brīnišķīga akustika, kuru īpašu darīja augsto griestu velves un koka apšuvums. Šeit atradās arī bibliotēka un frizētava. Tagad pilij meklē jaunu īpašnieku, kas varbūt spētu to atjaunot.
Sējas dižozols ir 4.lielākais ozols Baltijas valstīs. Sējas ozols varētu būt iestādīts 1567. gadā, kad muižu savā īpašumā iegūst Juhans Zeige.
* * *
* Darba Balss / 29.05.1968
***
* Darba Balss / 07.09.1982



Nikolajs Jakovļevs un Jānis Osmanis
* * *
* Darba Balss / 10.12.1970
* * * 
Rita Kazāka
1982.11.18 Darba Balss (Rīgas rajons)


Savu bērnu rītdienai
1982.11.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zīle, D.
💢💢💢
Brankšu dzirnavas
2017-11-30

1867.gadā namdaris Kārlis Vītols no Bīriņu muižas īpašnieka barona Pistolkorsa nopircis „Brankšu” mājas. Ap 1890.gadu barons sācis būvēt no Bīriņu pils vistaisnāko ceļu uz Neibādi (Saulkrastiem), to padarīdams par vasaras atpūtas un peldvietu Vidzemes muižniekiem. Pistolkorss gribējis šo jauno ceļu arī savienot ar Neibādes-Vidrižu ceļu, lai ātrāk nokļūtu uz Gāršas pusmuižu Vidrižu pagastā. Izdevīgākā vieta vedusi pāri „Brankšu” zemēm.

Kārlis Vītols piekritis jaunā ceļa būvei ar norunu, ka Pistolkorss atļauj tilta vietā pāri Ķīšupei būvēt slūžas un dzirnavu aizsprostu, izmantojot muižnieku piegādātos materiālus un Vītola darbaspēku. Barons piekritis un piešķīris arī kokmateriālus dzirnavu būvei. Tāpat slūžu un tilta uzturēšanai koki piešķirti no muižas meža. Kārlis Vītols ar dēlu Mārtiņu "Brankšu" dzirnavas sākuši būvēt 1890.gadā. Dzirnavas darbinājis viens zemteces ūdensrats. Pirmsākumā bijis viens miltu un viens putraimu gaņģis. Dzirnavu ezers bijis ap 6ha liels ar 4m kritumu. Palu ūdeņu nolaišanai ierīkoto brīvslūžu maksimālā ūdens caurlaide bijusi 20m/3 sekundē.

Līdz Pirmajam pasaules karam darbus dzirnavās vadījis Mārtiņš Vītols. Kopīgi ar brāli Kārli izdarīti pirmie dzirnavu pārbūves darbi.
Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas tikušas izpostītas.

1923.gadā vadību pārņem Arvīds Vītols. Viņa laikā dzirnavas atjaunotas, paplašinātas un modernizētas. Dzirnavās ieviestas labības tīrāmās un sēklas šķirošanas mašīnas.

Dzirnavās strādāja pats īpašnieks un trīs melderi. Diennaktī esot pārstrādāts ap 20 tonnu labības.

Otrā pasaules kara beigās Vītolu ģimene devās uz Zviedriju, bet smagi cietušajām dzirnavām sāka mainīties saimnieki. Tajās saimniekojis gan rūpkombināts, gan kolhozi – Baumaņa vārdā nosauktais un “Ādaži”. Dzirnavu ezers nodots Mednieku un makšķernieku biedrības apsaimniekošanā, ar cerību radīt kultūrvidi.
Kolhoza laikā dzirnavās pārsvarā gatavoja putraimus un mala rupjā maluma miltus.

Vēlāk kā dāvinājumu dzirnavas saņēma Jānis Puriņš, kurš bija Latvijas mazo upju hidrotehnisko būvju galvenais speciālists. Viņš panāca, ka Ķīšupītē atkal bija ūdens un dzirnavas atjaunoja savu darbību.

Daudzi nemaz nezina, ka tieši “Brankšu” dzirnavās tajā laikā gatavoja labākos putraimus Latvijā.

Šobrīd jau kādu laiku dzirnavas savu darbu ir beigušas. Un to vietā iekārtota dzīvojamā māja.






Brankšu ūdensdzirnavas / 2012 / Sējas novads

💢💢💢

Stāstā aculiecinieki 


grupa 1919. gada Sējas ciema aktīvistu.
 
No kreisās: Natālija Purviņa, Pauls Stāls un Marta Kazāka.

D. ZĪLE
* Darba Balss / 27.11.1968 

Aizsargājamo ainavu apvidus ”Ādaži”
2017-11-30

Daļa no Rampas un Bitenieku purviem atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”. Purvos izveidojusies īpatnēja veģetācija, kur zāļu un pārejas purvu fragmenti mijas ar sausiem virsājiem.

Sausi virsāji ir viena no nozīmīgākajām dabas vērtībām aizsargājamo ainavu apvidū. Kopumā tie aizņem ap 1040 ha un ir vislielākā šī biotopa atradne Latvijā.

Ainavu apvidus virsājos sastopamas vairākas Latvijas un ES nozīmes augu sugas, piemēram, meža silpurene, zāļlapu smiltenīte, skrajais donis. 
Sējas novads / Plosti Gaujā

Puskas un Cimeļupes krastos, kā arī purvu malās saglabājušies agrāko plašo palieņu pļavu fragmenti. Daļa no šīm , kas aizņem aptuveni 25ha platību, atbilst īpaši aizsargājamam pļavu biotopam – molīnijas pļavas uz kaļķainām un kūdrainām augsnēm. Pļavās sastopamas tumšzilā drudzene, mānīgā knīdija, dumbrāja vijolīte u.c., kas ir Latvijas mēroga īpaši aizsargājamas augu sugas. Drenāžas un upju iztaisnošanas rezultātā mainījies teritorijas mitruma režīms – tā pastiprināti aizaug ar kokiem un krūmiem, kā arī šīs vietas vairs nav tik piemērotas palieņu pļavu putniem, arī augu valsts kļūst nabadzīgāka.

Aptuveni 10 ha platībā ainavu apvidū sastopamas klajas iekšzemes kāpas ar kāpsmildzenes pļavām – īpaši aizsargājams biotops, kam šī ir viena no trim izcilākajām atradnēm Latvijā. Šajās smilšainajās, atklātajās vietās sastopama ES nozīmes aizsargājama augu suga – smiltāja neļķe.

Ainavu apvidus atklātajās sauszemes platībās sastopamas arī vairākas īpaši aizsargājamās putnu sugas, piemēram, sila cīrulis un vakarlēpis, poligona virsājos konstatēta nozīmīga īpaši aizsargājamās putnu sugas – stepes čipstes populācija.

Teritoriju šķērso vairākas upes – Melnupe, Puska un Cimeļupe. Upēs sastopamas vairākas ES nozīmes aizsargājamās sugas, piemēram, akmeņgrauzis, upes un strauta nēģis.

Meži ir otrs visplašāk pārstāvētais biotopa veids teritorijā aiz virsājiem. Ainavu apvidū atrodami četri ES nozīmes aizsargājamo meža biotopu veidi: pārmitri platlapju meži, boreālie meži, purvainie meži un melnalkšņu staignāji. Atsevišķi meža nogabali atbilst dabisko meža biotopu kritērijiem. Tas nozīmē, ka šajos mežos ir sastopamas pirmatnīgu, cilvēka netraucētu mežu pazīmes (lieli veci koki, liela izmēra kritalas u.c.) tādā apmērā, kāds nav iespējams saimnieciski izmantotos mežos. Dabiskajiem meža biotopiem raksturīga vide, kas nodrošina dzīves vietu daudz vairāk sugām nekā tas iespējams saimnieciskajos mežos. Ainavu apvidus meži ir dzīvesvieta vairākām īpaši aizsargājamām putnu sugām, piemēram, pelēkajai dzilnai, melnajam stārķim, trīspirkstu dzenim, baltmugurdzenim.

Aizsargājamā ainavu apvidus teritorijā ietilpst daļa no Rampas purva, kā arī citi mazāki purvi. Tie ir intensīvi meliorēti, tādēļ tajos pazeminājies ūdens līmenis un tikai dažviet saglabājušās purviem raksturīgās augu sabiedrības. Rampas purvā konstatēta Latvijas nozīmes īpaši aizsargājamās augu sugas dižās jāņeglītes nozīmīga atradne.