Autors: Monika Griezne, sabiedrisko
attiecību speciāliste
Datums: 10.01.2014
Izdevums: Latvijas Pašvaldību savienības izdevums
žurnāls "Logs"
Septiņu ezeru sirdī, krāšņa meža vidū izvietojušies lielāki un mazāki ciemi,
kas, kopā tverti, dēvējami par Ādažu novadu. Tikai 25 km no Rīgas centra, un
esat zaļajā paradīzē.
Satvert
skaisto
Dodieties
valdzinošā braucienā pa Gauju vai kādu no Ādažu novada ezeriem!
Pārbaudiet,
cik viegli rokā dodas bekas un gailenes izslavētajās meža sēņu takās!
Novērtējiet
senču tradīcijas etnogrāfiskajā latviešu pirtī un iepazīstiet citu kultūru
paražas, izmēģinot japāņu un indiāņu pirti!
Makšķerējiet
un pavadiet sirsnīgas sarunas ugunskura tuvumā, nakšņojot teltī, treilerī vai
viesu namiņā kempingā!
Alkstat
pēc augstāka līmeņa komforta? Jums allaž atvērtas viesnīcu un viesu namu
durvis.
Apmeklējiet
Hortenziju dienas un aplūkojiet viršu parādi Baltezera kokaudzētavā!
Iegūstiet
jaunas zināšanas krūmmelleņu audzēšanas kursos!
Lai
par īstu izaicinājumu kļūst leģendārā aizsargājamā ūdensauga Dortmaņa lobēlijas
atrašana Mazuikas ezerā – vienā no 14 Latvijas ezeriem, kur tā vēl sastopama!
Izbaudiet
meža taku un dabas ainavu šarmu, dodoties ceļā ar velosipēdu pa velomaršrutu
Ādaži–Dūņezers 25–30 km garumā!
Izbaudīt
ātrumu
Ļaujieties
aizraujošam un jaunu emociju pilnam lidojumam! Iemācieties lidot pats! Ādažu
aeroklubs “Avio Rīga” aicina.
Gūstiet
lidojuma izjūtu arī Vējupes veikparkā, traucoties pāri upei ar vējdēli, ķerot
vēju un adrenalīnu!
Dodieties
izbraucienā ar haskiju pajūgu jaunajā haskiju parkā vai stundu ilgajā izjādē ar
zirgu, kur maršrutā iekļauti visi septiņi novada ezeri un krāšņas un
daudzveidīgas dabas takas!
Atvērta
tipa skeitparks Ādažos – ne tikai profesionāļiem, bet arī iesācējiem.
Ja
nevēlaties spēlēt volejbolu Vējupes pludmalē vai Sporta centrā, izīrējiet
sporta zāli Ādažu sporta kompleksā! Peldiet un darbojieties Ādažu sporta
centrā!
Ja
svinat kāzas un jāapmeklē vairāki tilti, droši dodieties uz Ādažu novada pusi!
Pirmais – pa ceļam no Rīgas, netālu no veikala “Depo”, piektais – pār Gauju
Ādažos – pēdējo gadu skaistākais tilts, kas savieno Ādažu centru ar otru
apdzīvotāko novada ciemu – Kadagu. Latvijas un Eiropas mēroga unikālā tilta
šarmu īpaši izceļ gaisma, kas to izgaismo pat vēlā nakts stundā.
Iepazīt
jaunas garšas
Izgaršojiet
zāļu tējas un bērzu sulas un pagatavojiet ēdienu īsta čuguna katlā deviņus
metrus augstā vigvamā!
Uz
mirkli pieskarieties francūža dvēselei, viesojoties jaunajā siera ražotnē
“Soira” Muižas ielā 5! Tur sieru var ne tikai garšot, bet arī mācīties gatavot.
Izbaudiet
tropiskās nakts tēju vai ogu un augļu kokteiļus, gardas picas, zupas un smalkas
delikateses Ādažu novada krodziņos, restorānos un bistro!
Gūt
zināšanas
Lai
novērtētu, cik viegli un organiski jauns un moderns dizains iekļaujas
vēsturiskajā interjerā un pat papildina to, apskatiet Ādažu novada vecāko un
nozīmīgāko arhitektūras pieminekli – Baltezera baznīcu! Arhitektes Līgas Gailes
paveiktais ir patiess meistardarbs.
Netālu
no baznīcas turpat Baltezerā, apmeklējot budistu templi, iespējams ielūkoties
Austrumu kultūras saknēs un tibetiešu tradīcijās.
Uzziniet,
kurā gadsimtā meklējami Rīgas centralizētās ūdensapgādes sākumi! To pavēstīs interesantais
Rīgas ūdensapgādes muzejs, kas izveidots vēsturiskā ēkā.
Baltezera
piemiņas vietu komunistiskā terora upuriem dēvē par vienu no skaistākajām
Pierīgā. Dabas ainavā pilnasinīgi iekļaujas tēlnieces Vijas Dzintares un
arhitektes Irēnas Rubauskas piemineklis “Ciešanu vārti”.
Pamielot
dvēseli
Esat
noilgojušies pēc augstvērtīgas mākslas un kultūras? Jaunajā Ādažu Kultūras
centrā viesojas profesionālas teātra trupas ar izrādēm, Latvijā un ārpus tās
robežām atzīti klasiskās un populārās mūzikas pārstāvji un orķestri. Izbaudiet
visdažādāko žanru mākslu – sākot ar foto un gleznu izstādēm un beidzot ar
pasaulē atzītā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertiem!
Satvert
skaisto, izbaudīt ātrumu, gūt jaunu zināšanu un garšu pieredzi, iepriecināt
dvēseli... Viss kļūst iespējams Ādažu novadā. Par to ir pārliecināts arī Ādažu novada pašvaldības vadītājs Māris Sprindžuks
👣👣👣👣👣👣👣
👣👣👣👣👣👣👣
* Ugunskurs / 01.01.1931
👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣
Mācītāja muižas vieta
* Jaunākās Ziņas / 10.02.1940
👣👣👣👣👣👣👣
Vai saule spoguļosies Gaujā?
Saule šopavasar vairāk slēpjas mākoņos, kuri neskopodamies sijā gan lietu, gan sniegu. Bet vai nu aprīļa kaprīzes un nepastāvīgums spēj atbaidīt tos, kas brīvo laiku paraduši pavadīt, tūrisma pārgājienos? Svētdien, 24. aprīlī, notiks «Saules» otrais pārgājiens. Tā rīkotāji - ražošanas apvienības «Siluets» tūristi izvēlējušies maršrutu Carnikava - Ādaži - Alderi - Baltezers, kura kopgarums ir 25 kilometri, tas sadalīts 10 un 15 kilometru posmos, lai būtu pa spēkam arī iesācējiem, tūristu ģimenēm, jaunāko klašu skolēniem.
Carnikavas stacijā dalībnieki saņems kartītes (tās pašiem jāizpilda) un pa ceļu, kas ved cauri ģimenes dārziem, dosies uz Gaujas krastu. Pa upmalā iemītajām taciņām viņiem jānostaigā apmēram 15 kilometru. Ādažu tuvumā paredzēts pirmais starpfinišs un atpūtas vieta. Tur beigsies 10 kilometru distance. Tālākais celš turpinās gar Gaujas krastu līdz kanālam, kas upi savieno ar Baltezeru, pāri kanāla tiltam līdz Alderiem. Tur beigsies maršruta 15 kilometru posms, pēc tam 10 kilometri gar Baltezera krastu un pa priežu silu līdz Baltezera stacijai. Starts pārgājienam no plkst. 10.30 līdz 11 Carnikavas stacijā. No Rīgas jāizbrauc ar elektrisko vilcienu Rīga -Zvejniekciems, kas atiet plkst. 9.45, vai ar vilcienu Rīga- Carnikava, kas atiet plkst. 10.22.
Z. Āre
* Rīgas Balss / 21.04.1977
* Mans Žurnāls / 01.03.1930
* Jaunatnes Vadonis / o5.05.1923
* Ugunskurs / 01.10.1928
👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣
* Latvijas Kareivis / 19.08.1934
Rīgas-Saulkrastu-Ainažu šoseja dabas skaistuma cienītājam sniedz veselu virkni visdažādāko ainu. Jau atzarojoties 15 km no Vidzemes šosejas, tā cieši ievijusies starp Ķīšezeru un Baltezeru — Jau skatīt šo plašo ūdeņu gleznos krastus ar tajos novietotām vasarnīcām un Bukultu sūkņu staciju. Tālāk seko ezerus vienojošā kanāla tilts un Ādažu baznīca, pēc tam līdzenais un taisnais posms cauri Ādažu pagasta laukiem un atkal tilts pār Gauju pie Strēlnieku mājām. Tad virknē savērti, gan šosejas labā, gan kreisā pusē skatam paveras Dzirnu, Dūņu un Lilastes ezeri ar niedrās slēptiem meža pīļu bariem. Jūra vēl nav saskatāma — to aizsedz augstā Lilastes kāpu grēda, ko rudenī viršu ziedi tērpj violeti-brūnā krāsā. Vēl daži kilometri — un braucēju apņem Pabažu jūrmalas slaido priežu sardze. Šīs gatves galā Pēterupes labā krastā māj pretim Saulkrastu kūrorts ar balto baznīcas torni, kas izcēlies virs lapu koku kroņa. Aizslīd Saulkrastu vasarnīcu rajons, ko noslēdz tilts pāri Ķīšupes ievu ziedu piebirušiem ūdeņiem. Tad šoseja — ar laimīgi tvertu vēzienu — cieši piekļaujas jūras liedagam, un braucēja pārsteigtam skatam atviz Dzintara jūras svina pelēkais spogulis pie «Rūķīšiem". Seko Zvejniekciems ar sakņupušām un lielā vecumā nosūbējušām zvejnieku mītnēm, pavīd jaunierīkotā Skultes zvejnieku osta un atkal tilts pāri Aģes upei, kur senos laikos mitušas pērlenes ... Tā pārsteigumu un dabas jaukumu pilnā braucienā ir veikti apmēram 40 km pa zemes ceļu, kur dziļā saskaņā apvienotas technika un daile...
* Ceļš un Satiksme / 01.07.1940
👣👣👣👣👣👣👣
Pirmā ekskursija.
Saule bija uzvarējusi ziemeli, sairdinot lielos ledus kalnus, atņemot zemei salto sniega segu. Aizvien augstāk kāpdama debesu lokā, saule lēja pār zemi dzīvības kausu. Zeme pamazām modās un modināja visu dabu. Arī mūsu tūristos bija pamodies pavasara možums, nemiers, kas aicināja tos kopā 5. maijā, lai uzsāktu pavasara pirmās ceļojuma gaitas, pa mūsu skaisto, dzimto zemi — Latviju. Svētdienas rītā pie Juglas tilta sapulcējās 30 modri tūristi, kas K. Ritenieka vadībā uzsāka soļošanu pa to zemes stūri, kas visvairāk šķiet pazīstams, bet tomēr mazāk redzēts, t. i. Bukulti, Ādaži, Jaunciems, Mangaļu Mīlgrāvis. Ejot pa šoseju ievērojam, ka līdztekus, tam iet vecais ceļš. K. Ritenieks pastāstīja senos vēsturiskos notikumus, dodot jēdzienu tūristiem par seniem Rīgas vārtiem un dambim līdzīgo ceļu. Ordeņa laikā 1221. g. starp Juglu un Ķīšezeru celts dambis.
Uzplūda laikos tas arvien ticis izpostīts, tādēļ to bieži vajadzēja labot. Vārds Jugla atvasināts no lībiešu vārda „jog" un nozīme upe. 13. g. s. Rīgas pilsoņu cīņas ar bruņiniekiem atbalsojušās arī Rīgas vārtos. Lai nocietinātos, bruņinieki Juglas dambja galā Bukultos uzcēla dzirnavas, kas līdzinājās cietoksnim, to nosauca par Neiermīles pili. Ap Neiermīles pili risinājušās daudz cīņas. 1298. g. Rīgas pilsoņi šeit uzbruka bruņiniekiem, lai atsvabinātu bīskapu. Cīņu zaudējuši tie atgriezās pilsētā. Tad seko leišu uzbrukums 1347. g., bet Rīgas maiznieki, kas atradās Neiermīles pilī — tos sakauj. 1491. g. ordeņmestrs Pletenbergs galīgi sakauj pilsoņus. Tā mēs redzam, ka vēstures risinājumi ir bagāti ar kariem un cīņām, ko cilvēki paši gribējuši un veduši, meklēdami varu un slavu. Mūsu zeme ir pārdzīvojusi un cietusi daudz no svešajiem ienācējiem, gan vāciem, poliem, zviedriem, krieviem. Poļu laikā Juglas dambi izlabojuši poļu virsnieki, bet par to ņēmuši no gājējiem un braucējiem maksu. Rīgas pilsēta atsaucās uz vecām privilēģijām, pēc kuras nodevas par dambi nav ņemamas, kad poļi to neievēro — sūdzība tiek iesniegta Polijas ķēniņam. Ķēniņš nodevas atceļ un nolemj, ka dambis labojams uz pusēm ar pilsētu. Kad 1593. g. 4. maijā pilsētas strādnieki labo dambi — poļu virsnieki no Neiermīles ar lielgabaliem šauj uz darba darītājiem — dambja labotājiem. Pametot acis uz gada skaitļiem, redzam, ka notikums norisis dienu pirms mūsu ekskursijas 347 gadus atpakaļ. — Zviedri turpretī centās pacelt cilvēku labklājību. Ierīkoja pasta ceļus, pasta stacijas.
Vecpaste / JK Broces zīmējumos jau 1795 g
Šāda pasta stacija ir bijusi Bukultos. Tagadējā Baložu Vecpastes mūra ēka atrodas nost no šosejas, pie vecā lielceļa, bet šīs ēkas pirmatnējību apšauba — pirmās bijušas vienkāršas apaļu baļķu ēkas. Senos notikumus ap Bukultiem noklausījušies devāmies tālāk. Iegriežoties Bukultu mežā, mūsu kājas grima irdenās smiltīs, bet sirds priecājās par jauko ekskursijas dienu — par pavasari, kas maigi glāstīja dusošos koku brūnos pumpurus. Ap pusdienas laiku esam nonākuši Sužu muižā, tagadējos Zušos — adventistu seminārā šeit mēs bijām sarunājuši pusdienot. Adventistu semināra vadītājs Čolders paskaidroja, ka patlaban mācās 47 jaunieši. Semināra programa pieskaņota ģimnāzijas kursam, bez tam speciāli reliģijas priekšmeti. Agrāk audzēkņu skaits, pārsniedzis simtu, daudz nākuši no Lietuvas un Igaunijas, tagad no Lietuvas mācās viens skolnieks. Audzēkņi, kam nav, kur vasaras laiku pavadīt — paliek Zušos un strādā lauku darbus. Mūsu ceļš tālāk virzījās gar Ķīšezeru uz Jaunciemu, Kīšezers dusēja kā milzīgs spogulis. Aiz tā, pāri otrā krastā Rīgas torņu silueti lika domāt, ka neesam pārāk tālu no centra. Un tomēr, šai smilšainā nomalē dzīvojošie reti kad skar Rīgas asfaltu. Viņu kājas pieradušas mīksto, kūpošo smilti, viņu rokas pieradušas darbu — fizisko darbu, Mīlmaņa koku fabrika ir šo ļaužu eksistences objekts. Jaunciems ir nomale, kur smiltīs iegrimušas mājeles, kā novalkātas cepures, tām līdzās čalo bērnu bari, kas aug un veidojas vieni savā modrībā un nerātnībā. Otra moderna māja, bija kā krāšņs zieds novītušā pušķī. Tomēr, šajā tālajā nomalē aizstiepjas šoseja, kā dzīvības lenta, pie cilvēkiem, kas prot dzīvot pieticībā, kas prot uzvarēt dzīves grūtās prasības. Ziedošās apses un pūpoli Jaunciema pavasara greznums, vēju pūsmā kā zīda bārkstis plandījās maigie ziedi un iemeta ceļinieka sirdī siltu prieku. Beidzamais mūsu ceļojuma punkts — Mīlgrāvis. Virzoties pa jauno Jaunciema šoseju pie Mangaļiem redzamas ceļojošās kāpas. Milzīgas kārenu sienu aiz kuras dus aukstie ziemeļa vēji. Atpūtušies Mangaļu parkā, devāmies tālāk. Iztālēm redzam Ziemeļblāzmas namu. Tas ir tautas nams, ko cēlis Augusts Dombrovskis (1910—1913). Pirmo namu 1905. g. soda ekspedīcija nodedzināja. Lielais parks A. Dombrovska dēstīts un veidots. Parkā ir ozoli, kas veido burtu A, liepas — G, gobas — S. Tie ir simboli Dombrovska sacerētam pantiņam: Ak (A.) Gaisma (G.), gaisma, Spīd (S.) arvienu šai apkārtnē ikkatru dienu. Līdzīgus izteicienus nes arī arkveidīgā «Svētnīca" pie Zaļās skolas (celta 1900. g.). Jau no tālienes lasām: «Līdzcietība ir daiļa siržu rota, un katram, kam vien sirds; lai tā ir dota. Lielais labdaris atdusas savā zemes stūrītī, par kuru viņš ir cīnījies ar savu kvēlo sirdi. Šo zemes stūrīti viņš centās izveidot par gaismas avotu, no kura tauta varētu dzesēt savas slāpes. Ap sevi viņš pulcināja arī rakstniekus un māksliniekus, uzceļot tiem Burtnieku namu. Burtnieku namā 1909. g. uzturas Barontēvs un turpina daiņu kārtošanu. Pajumti tur atrod Skalbe, Jaunsudrabiņš, brāli Štrāli, Cālītis un citi. Tā mēs redzam, ka Augusts Dombrovskis ir bijis tas, kas visu tautas dzīvi ir griezis pret sauli, rādot ceļu par kuru jāiet. Liecot galvas, atvadījāmies no lielā labdara un līdz ņēmām viņa dižo cēlsirdību.
Kaut arī redzētās vietas nebija gleznainas — tomēr tuvas mums — bagātas notikumiem. Pirmās ekskursijas diena deva mums spirgtumu un gara možumu turpmākām ceļojuma gaitām.
A. Neļķe.
* P.T.Dzīve / 01.05.1940
👣 👣 👣 👣 👣 👣
Kājām uz Siguldu Tūrisma maršruts
Pārgājienu sākam 6. tramvaja galapunktā un pa Ļeņina ielu dodamies uz ziemeļaustrumiem. Tā saucamais Lielais ceļš te pastāv kopš Rīgas dibināšanas. Pār 100 m platās un 3 km garās Juglas upes leju 1221. gadā uzcēla dambi, bet 1672. gadā tiltu, 1837. gadā līdz priekšā redzamajiem Baložiem izbūvēja šoseju, ko 1847. gadā pagarināja līdz Inčukalnam un 1858. gadā līdz Pleskavai. 1904.—1974. gadā Jugla bija Rīgas robeža, kas tagad pārcelta 2 km tālāk. Šķērsojam upes jauno gultni ar slūžām, kuras neļauj ūdenim ieplūst 5,6 kv.km lielajā Juglas ezerā. Tas ir 4,6 km garš un 2,1 km plats. Ezerā mīt līdakas, asari, raudas, līņi, zuši un plauži. Pa labās puses kājceliņu ejam gar 3,4 ha lielo bijušās Baložu muižas parku. Te aug Piejūras baltegles, Japānas un Krievijas lapegles, Kanādas egles, zemās cipreses, sudraba un vārpainās kļavas, Kanādas apses, Holandes liepas, Mandžūrijas riekstkoki, Amūras vīnkoki, baltie zīdkoki, Pensilvānijas ķirši, Amūras un Japānas ceriņi, Ruprehta un Tatārijas sausserži u.c. Pie restorāna «Baloži» Brīvdabas iela ieved Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. To sāka veidot 1924. gadā, pirmās senceltnes uzstādīja 1928. gadā, bet apmeklētājiem atvēra 1932. gadā. Šis ir vecākais un lielākais šāda tipa muzejs PSRS. Ap 100 ha platībā eksponētas 82 senceltnes un citi 16.—20. g. s. lauku celtniecības pieminekļi, savākti vairāk nekā 40 tūkstoši etnogrāfisko priekšmetu. Ik gadu muzeju apmeklē pāri par 200 tūkstošiem cilvēku. Ļeņina iela uzved Baložkalna kāpā. Te 1919. gada maijā Rīgas strādnieki deva pretsparu uzbrūkošajai vācu dzelzs divīzijai. Naktī uz 1944. gada 13. oktobri no šīs vietas 245. strēlnieku divīzija sāka kauju par Rīgu. Par to liecina padomju karavīru brāļu kapi un tēlnieka V. Alberga dolomītā un alumīnijā 1964. gadā veidotais cilnis. Tālāk sasniedzam 1960. gadā atklāto Rīgas rajona kultūras namu, kura zālē 470 vietu. Darbojas 10 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi ar gandrīz 300 dalībniekiem un 2 interešu klubi ar apmēram 500 dalībniekiem. Nozīmīgākie kolektīvi ir Tautas deju ansamblis «Ritenītis», jauktais koris, 3 drāmas kolektīvi, estrādes un deju orķestris, bērnu deju kolektīvs.
1 km tālāk 1974, gadā uzcelta viesnīca un motelis «Berģi». Vēl pēc 1 km nogriežamies Tallinas šosejā. Aiz tilta pār 1389. gadā atklāto Rīgas Pleskavas dzelzceļa līniju sākas Baltezera apdzīvotā vieta. 17 km no Rīgas Lielā Baltezerā krastā 8 ha lielā priežu mežā 1953. gadā atvērta bērnu tuberkulozes sanatorija «Baltezers» ar 100 vietām. 18,5 km no Rīgas nogriežamies asfaltētajā ceļā pa labi. Pēc puskilometra esam Mazā Baltezera krastā. 2 km tālāk sasniedzam Alderus. 19. g. s. te darbojās Dauguļa alus darītava. No upju kuģu līnijas galapunkta pie veikala var atgriezties Juglā.
Grantētais ceļš nogriezās pa labi, bet mēs ejam taisni gar ezeru. Pāri upītei nonākam pie Gaujas Daugavas kanāla. Tas projektēts jau 1662. gadā, bet izbūvēts 1899.—1903. gadā. 3 km garajā posmā no Mazā Baltezera līdz Gaujai kritums ir 2,5 m un dziļums līdz 1,3 m, tādēļ izmanto koku pludināšanai. Gar kanālu dodamies līdz Gaujai. 1 km aiz slūžām šķērsojam Ādažu Venču ceļu. Vēl nepilns kilometrs, tad klāt ir kādreizējās pirmās slūžas un Gauja. Pēc 2,5 km gājiena pa grantēto ceļu sasniedzam asfaltu, kas pa labi ved uz 3 km tālo Ropažu staciju. Dodamies taisni cauri Straumes apdzīvotajai vietai. Nepilnu kilometru tālāk ejam garām kolhoza «Ādaži» mehāniskajām darbnīcām un liellopu fermai. Pēc 2 km ceļš puskilometru ved gar Gauju. Pie tilta nogriežamies pa labi un pie lauku mājām pa kreisi meža ceļā. Pēc 1 km esam uz grantēta ceļa. Pa labi redzama ap 240 ha lielā Garkalnes grants atradne un Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca. Vēl 1957. gadā te bija klajums un mežs, bet 1959. gadā darbu sāka Latvijā pirmā lielākā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca ar 100 tūkstošu m3 jaudu gadā. 1962.—1963. gadā šeit pirmoreiz PSRS apguva iepriekš saspriegto lielizmēra konstrukciju veidošanu, kas deva iespēju pilnīgi mehanizēt ražošanu, uzlabot kvalitāti un samazināt veidņu metālietilpību. 1968. gadā nodeva ekspluatācijā šūnbetona cehu ar 130 tūkstošu m3 jaudu gadā. Grantētais ceļš nogriežas pa labi, bet mēs ejam taisni. Pēc 2 km sasniedzam Liepu mājas ar kārniņu jumtiem. Tā ir bijusī Vangažu muiža, kas izveidota, iznīcinot 11 zemnieku saimniecības.
.................
JUGLA BALTEZERS (7 km) ALDERI (4 km) GAUJA (4 km) STRAUJUPĪTE (12 km) MURJĀŅI (13 km) SUNĪSI (6 km) KRIMULDA (12 km) TURAIDA (3 km) SIGULDA (14 km). KOPGARUMS 75 km.
Kājām uz Siguldu
1976.05.08Darba Balss (Rīgas rajons) Blaus, I.
👣 👣 👣 👣 👣 👣
Apkārt Ķīšezeram
JAUNAJIEM TŪRISTIEM
Juglas upe, kas savieno Juglas un Ķīšezeru, ir Rīgas pilsētas ziemeļu robeža. Otrpus upei sākas Rīgas rajona Berģu ciema teritorija. Pa kreisi Juglas krastā redzama ap 100 m gara un 5 m augsta, stāva krauja, t.s. Madāmas kalns. Senos laikos šeit kāda «madāma» ar auļojošu zirgu vilktu karieti esot iegāzusies upe. Pie Juglas tilta pa kreisi redzama sena ceļa vieta uz prāmi, kas darbojies līdz 1672. g, kad atklāts pilsētas celtais tilts. Aiz upes pa labi ir Juglas ezers, ezera līci pie šosejas sauc par Padambi. Nosaukums celies no t. s. Sprunguļu dambja, ko 1221. g. izveidojuši bīskapa Alberta saaicinātie krusta karotāji. Tas atradies zemienē starp šoseju un dzelzceļa stigu un vēl vietām samanāms. Šis dambis, ar ko sākās «Lielais ceļš» (Via magna) uz Igauniju un Krievzemi, vairākkārt minēts vēsturē. Poļu kundzības laikā par dambja lietošanu ņēma nodevas. Tas apgrūtināja Rīgas tirdzniecību, un starp Rīgas pilsētu un Ādažu pils poļu garnizonu izcēlās sadursmes. Tagadējas Vidzemes šosejas pirmais posms starp ezeriem sāka darboties ap 1837. g. 1847. g. šoseja pagarināta līdz Inčukalnam, bet 1858. g. līdz Pleskavai. Aiz zemienes šoseja uzvijas Baložkalnos.
Tās ir augstas smilšu kāpu grēdas apmēram km garumā. Vietas nosaukums, kas atradusies pie šosejas. XIX gs. te atradušies ari Baložu un Dambja krogi. Netālu no šosejas redzama balta vienstāva mūra ēka ar ampīra stila pīlāriem. Tā ir Vecpaste, kur pirms šosejas uzbūves ilgu laiku darbojās zirgu pasts. 1843.g. te strādāja 14 pasta puiši ar 50 pasta zirgiem. Tagad Baložkalnos izveidojusies apdzīvota vieta. Starp priežu puduriem uzceltas daudzas skaistas ģimenes mājiņas un darbojas vairākas sabiedriskas iestādes. Pie šosejas paceļas jaunas vairākstāvu dzīvojamās ēkas. Pie Juglas parka, ezera krastā atrodas Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Muzejā vāc, glābā, pēta un popularizē latviešu tautas senās celtniecības pieminekļus, darba rīkus un iedzīves priekšmetus. Muzejs aizņem 75 ha un tajā novietotas vairāk nekā 8O senas celtnes no XVII, XVIII un XIX gs. Juglas ezera krastā ir LLA Bukultu mežniecības izmēģinājumu un mācību saimniecība. Šeit pētī dažādu svešzemju koku augšanas iespējas mūsu apstākļos un Latvijā augošo koku pavairošanas metodes. Var redzēt skaistas sudrabegles, īpatnējo kalnu priedi, Amūras korķa koku, papeles un daudzas citas koku sugas. Baložkalna virsotnē atrodas Lielajā Tēvijas karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi. Eglīšu dzīvžogs ietver laukumiņu ar pieminekli un kapu kopiņām, kurās apglabāti 138 kritušie varoņi. No Baložkalniem ceļš pāri 1903. g. raktajam Gaujas-Daugavas kanālam noved Bukultos. Te pie senas Baltezera notekas Nabas upītes atrodas vecas Bukultu dzirnavas ar ļoti bieziem mūriem. Pirmās dzirnavas te uzceltas XIII gs. beigās un sauktas par Jaunajām dzirnavām. Netālu no dzirnavām vecu liepu aplis ietver ar grāvjiem nocietinātus XIII gs. Ādažu pils pamatus. Šī ordeņa celtā pils bieži minēta vēstures avotos kā kauju vieta. Viduslaikos Ādažu pilij bija liela nozīme Rīgas aizsardzībā no ziemeļiem. 1697. g. pie Bukultiem Rīgas rātes pārstāvji sagaidīja Maskavas delegāciju, kas ar Pēteri I devās cauri Rīgai uz Rietumeiropu. XIX gs, vidū šeit izveidojās Bukultu muiža. Tālāk ceļš met loku ap Ķīšezera — Mitras Atteku. Līča ūdeņos uzturas karūsas, līņi, mailītes un zuši. Ķīšezerā iestiepjas pussala ar augstām nogāzēm, kas apaugušas veciem lapu kokiem. Pussalā atrodas Reneiķu mājas. Te ir piemērota vieta atpūtai. Aiz Bulduru mājām Ķīšezerā iestiepjas otra, t. s. Liepu pussala. Pils kalna laukums vairākus gadsimtus ticis apstrādāts, un nocietinājumi ar stāvajām nogāzēm deformējušies. XX gs. sākumā pilskalnā kā labi izolētā vietā vairākkārt notikušas Rīgas revolucionāru strādnieku pulciņu slepenas sapulces. No pilskalna paveras jauks skats uz ezeru un apkārtni. Pilskalns un pussala apauguši vecām, kuplām liepām un ozoliem, vienam no tiem apkārtmērs sasniedz 4,5 m. Liepu pussalas apkārtnē makšķerniekiem labi ķeras līdakas. Ap liepu pussalu stiepjas dūksnainas Ķīšezera krastmalas pļavas, kas veidojušās, daļēji aizaugot ezera līcim — Sužu . Mitrās pļavas apejam pa smilšu kāpu. No Sužu raga kāpām paveras plašs skats uz Ķīšezeru un tā pretējo krastu. Ķīšezers ir lielākais ezers Rīgas tuvumā. Tā lielākais platums 3,5 km, un tas aizņem 18 km**2 lielu platību. Ezera vidējais dziļums 2.5 m, bet vidū ir arī 7 m dzijas dzelmes, ezera dibens gar krastmalu ir ciets, klāts ar baltu, tīru smilti, bet vidū to klāj īpaši bieza dūņu kārta. Ķīšezers ir relikta ezers, kas izcēlies jūras transmisijas un regresijas rezultātā. Daudzās kāpas Ķīšezera piekrastē ir saputinātas no seno upju krastu smilšu vaļņiem. Ezera otrā krastā redzama jahtu osta. Pie tās uzcelta speciāla ēka, kurā novietotas dažādu tipu jahtas, šverlaivas, ledus jahtas un motorlaivas. Ķīšezerā bieži notiek starptautiskas un Vissavienības mēroga sacīkstes burāšanā. Nedaudz tālāk Ķīšezera krasta gleznainā vietā atrodas sporta biedrības «Daugava» peldētava. Tā ir viena no mūsu labākajām peldētavām. Kultūras un atpūtas parkā darbojas masu peldētava, ko apmeklē daudzi tūkstoši Rīgas iedzīvotāju. Te ir sauļošanas krēsli, saules sargi un ģērbtuves. Ezera krastā koku iejozts, atrodas skolu jaunatnes rotaļu un atpūtas parks «Saules dārzs». Aiz tā veidojas Rīgas dārzeņu fabrika. Tās varenie siltumnīcu un lecekšu kombināti ražos 23.000 cnt svaigu dārzeņu gadā. Siltumnīcās un lecektīs augsnes un gaisa apsildīšanai izmantos Rīgas TEC siltumu. Paredzēts ierīkot speciālu šampinjonu siltumnīcu, kurācauru gadu audzēs sēnes, No Sužu raga uz Jaunciemu ceļš ved pa priežu silu. Apvidus reljefs vietām viļņveidīgs. Aug sēnes. Šis mežs pieder Rīgas «zaļajai zonai». Tā uzdevums gādāt par tīru gaisu Rīgas iedzīvotājiem. Aprēķināts, ka viens ha mežaudzes gadā asimilē 3600 kg oglekļa. Mežā var novērot ap 30 sugu dziedātāju putnu: šeit perē melnie mušķērāji, ērickiņš, tītiņš, dzilnītis. mizložņa, žubīte, sila strazds, vairākas zīlīšu sugas v. c Drīz ceļš pievirzās ezermalā pie Beltes kakta. Ķīšezera mājo gaiši zaļganie saldūdens asari, zaļgani pelēkie jūras asari un daudz līdaku. Aiz Beltes kakta sākas strādnieku ciemats Jaunciems. Tas ietilpst Rīgas pilsētas Staļina rajonā un vasarās ir iecienīts kā atpūtas vieta. Augstās un sausās ar priežu silu apaugušās kāpās izvilktas taisnas ielas — līnijas un šķērslīnijas, pie kurām uzceltas nelielas mājiņas ar iekoptiem sakņu dārziņiem. Kādas skaistas ap 15 m augstas kāpas virsotnē atrodas Jaunciema septiņgadīgā skola. XIX gs. beigās ciemata vietā atradās dažas Ādažu muižai piederošas zemnieku, mājas. 1899. g. pēc Rīgas dumpja šeit apmetas vairāki no Rīgas uz Ādažu pagastu izsūtītie fabriku strādnieki - sacelšanās dalībnieki, iedzīvotāju skaits Jaunciemā krasi pieauga pēc kokapstrādāšanas un papīra fabrikas uzcelšanas. Vairums ciemata iedzīvotāju strādā Jaunciema papīru fabrikā. Te ražo kartonu rigipsa plāksnēm un koferiem, papīru iesaiņošanai, logu aizklāšanai un samta aizstājēju, ko izlieto fotoalbumu vākiem un konfekšu kārbām. Uzņēmums uzcēlis strādniekiem jaunas, moderni iekārtotas dzīvokļu mājas. Ciematā darbojas sakaru nodaļa, vairāki veikali, fabrikas klubs. Jaunciemu ar Rīgu savieno asfaltēta šoseja, pa kuru kursē pasažieru autobusi. Ķīšezera ziemeļu daļas līci sauc par Sundaga kaktu. Te ierīkota koku osta Jaunciema papīru fabrikai. Netālu no krasta mežā atrodas balto kvarca smilšu raktuves, kuras izlieto Sarkandaugavas stikla fabrika. Tālāk ezera krastā atrodas lielajā Tēvijas karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi. Baltā smilšu kalniņā vientuļa sila priede pleš zarus pār 20 kapu kopiņām un granīta pieminekli ar ierakstu: «Mūžīgi slava Padomju Armijas varoņiem, kas krituši cīņās par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību pār vācu fašistiskajiem iebrucējiem 1941.-1945.» 1944. g. 12. oktobrī Baltijas frontes karaspēks ģenerāļa Romanovska vadība pārrāva ienaidnieka nocietinājumus pie Gaujas un ātri sasniedza Ķīšezera krastus Jaunciema apkaimē. 12. oktobrī plkst. 18.00 ar tankiem — amfībijām pāri Ķīšezeram pie Aplokciema ienaidnieka aizmugurē slepeni tika izcelts desants. Tās bija pirmās Padomju armijas daļas, kas ienāca Rīgas teritorijā un uzsāka cīņu par pilsētas atbrīvošanu no fašistiskajiem okupantiem. Pēkšņās desanta operācijas aizmugurē okupantos radīja apjukumu....
…. Pretī Mangaļu ciema padomei tuvu Ķīšezera krastam pienāk augstās Mangaļu kāpas. Plūstošās kāpu smiltis aizbērušas seno ceļu un tagad šoseja ierīkota tuvu ezera krastam. Kāpas ir apstādītas ar kalnu priedītēm. Tālāk no ezera sevišķi izceļas augstas (līdz 24 m), vēju sabangotas baltas kāpu pakalnes. Tālāk Vecāķu virzienā tās apaugušas ar priedēm. Ķīšezerā pie Mīlgrāvja iztekas atrodas neliela, pļavām klāta Sniķersala. 1927. g. te atrasts akmenī veidots kara cirvis, kas apskatāms Rīgas vēstures muzejā. Šādus cirvjus kā ieročus lietoja ap 2000 g. p.m.e. un lopkopības sākuma periodā. Iespējams, ka Sniķersalā ir atradusies kāda lopkopju apmetnes vieta. Šis akmens cirvis ir viss vecākais atrastais Rīgas senatnes piemineklis. Tālāk maršrutu var turpināt pa Kultūras un atpūtas pērku līdz dārzam un nobeigt pie tramvaja pieturas.
K. Vētra
Apkārt Ķīšezeram 1959.07.26 Padomju Jaunatne K. Vētra
👣 👣 👣 👣 👣
Rakstu sērijā "Apceļo Latviju" dosimies tepat netālu - tikai 30 km no Rīgas uz Carnikavas pusi, precīzāk, Carnikavas vēsturisko centru - Gaujas ciemu, jo tieši upes pretējā krastā 17. gadsimtā bijusi Carnikavas sirds ar baznīcu (tagad Siguļos) un vēlāk arī skolu. Jau pavisam drīz Gauja kļūs par daļu no jaunā Ādažu novada.
Četri vienā - jūra, upe, mežs un ezers
Gaujas ciems, kas padomju gados veidojies kā vasarnīcu koloniju konglomerāts pie Rīgas-Skultes dzelzceļa, ir labi noslēpta ģeogrāfiski un ainaviski ļoti skaista Latvijas dabas pērle, kuru no vienas puses ieskauj upe, kas līkumodama ietek jūrā, no otras priežu mežs un ezeri (Garezers, Dzirnezers), bet, izejot cauri kāpām, acu priekšā paveras pasakaina pludmale ar krastā izmestiem viļņos apmazgātiem baltiem koku stumbriem.
Gauja, jūra, mežs un ezeri - izcila ainava
Vēsturiski Gaujas jūrmala vasaras sezonā nav bijusi pati iecienītākā, jo, lai piekļūtu pie jūras ar auto, pacietīgi un nesteidzoties jāizbrauc cauri dabas parka "Piejūra" priežu mežam pa grambaino ceļu, arī attālums no Ādažu šosejas, izbraucot cauri Siguļu ciemam, ir diezgan liels. Tāpēc ērtāk pie jūras piebraukt ir Garciemā, Kalngalē, Carnikavā, Lilastē, taču vietējie Gaujas iedzīvotāji var justies īpaši privileģēti - viņu izvēle ir apskaužama.
Pirmkārt jau Gauja - garākā un skaistākā Latvijas upe, kas met savus lokus, lai nonāktu Baltijas jūrā. Pirmo reizi hronikās Gaujas ieteka minēta kā vieta, kur no jūras ieceļotāji devās augšup pa upi iekšzemē un veidoja apmetnes. Šodien Gaujas labumus labprāt izmanto gan makšķernieki (ne velti Carnikavā tiek svinēti nēģu svētki), gan ūdens sporta veidu cienītāji. Starp citu, nēģu zveja bija viena no galvenajiem kādreizējās Carnikavas muižas naudas avotiem. 1875. gadā muižas teritorijā tika ierīkota pirmā zivju audzētava Latvijā un Krievijā, ko iekopa zivkopības speciālists vācietis Alvīns Hiršs, kas bija viens no konservēšanas aizsācējiem.
Diemžēl pēdējos gados vietējie zvejnieki sūdzas, ka nēģu lomi ir būtiski samazinājušies, un gardā delikatese ir kļuvusi par "izredzēto našķi".
Tiesa, peldēšanai šī upe visā tās garumā nav īsti piemērota - jau pēc pieciem metriem ūdens sniedzas pāri galvai, un tās bīstamais mainīgais smilšu dibens ir bijis liktenīgs ne vienam vien pārgalvim. Tomēr peldvietas ap Gaujas vasarnīcām ir pietiekami drošas.
Ir iespējams doties arī mierīgā izbraucienā ar laivu aptuveni divu stundu garumā. Viena no iespējām ir to sākt pie Carnikavas dzelzceļa tilta, laivojot līdz Gaujas ietekai jūrā, un, braucot atpakaļ, maršrutu noslēgt pie Carnikavas Novadpētniecības centra.
Apcerīga pastaiga gar Gauju līdz pat jūrai
Kā peldvieta ģimenēm ar bērniem, protams, daudz drošāka ir jūra, līdz kurai lēnā solī no dzelzceļa stacijas "Gauja" var aiziet pa 30-35 minūtēm. Ar velosipēdu pludmale sasniedzama daudz ātrāk, un jāpiebilst, ka, braucot ar velo no Rīgas, upi var šķērsot pa jauno gājēju/veloceliņu, kas savieno Carnikavu ar Gauju.
Lilaste
Gaujas pludmale nav komercializēta, tajā neatrodas bērnu rotaļu laukumi, kafejnīcas un tamlīdzīgas citām populārām pludmalēm raksturīgas pazīmes, tiesa, Carnikavas novada vadība ir tālredzīgi padomājusi par tīrību un jūras krastā izvietotas atkritumu urnas. Gribētos arī kādus konteinerus pa ceļam uz jūru, jo posmā no stacijas līdz pludmalei bieži vien ir nepieciešamība izmest kaut vai sava mīluļa suņuka kaku.
Viena no šīs pludmales īpatnībām ir daudz sapludu, proti, Gaujas jūrā iznesto koku stumbru, celmu un zaru, kas R, ZR vēju ietekmē tiek pieskaloti atpakaļ jūras krastā, tieši austrumu daļā - posmā no Gaujas līdz Lilastei aptuveni divu kilometru garumā. Savukārt dominējošā garkrasta sanešu plūsma uz austrumiem nodrošina pastāvīgi jaunu Gaujas jūrā ienesto smilšu masu izskalošanu pludmalē. Tāpēc Gaujas – Lilastes posmā ievērojamais sauso smilšu apjoms sekmē sevišķi augstas un varenas priekškāpas izveidošanos un saglabāšanos pat spēcīgu vētru laikā.
Divi veloceliņi - meža un pāri Gaujai līdz Carnikavai
Viens no vasarnīcu kompleksiem ar kādrzējo nosaukumu "Kāpas" ir īpašs ne tikai ar savu
ģeogrāfisko izvietojumu un reljefu (izteikti kāpu pauguri ar asfaltētu ceļu), bet arī ar savdabīgajiem
ielu nosaukumiem, kas izvēlēti 80. gados, kad Rīgas Politehniskais institūts šeit atvēlēja zemesgabalus
saviem darbiniekiem. Hlora iela, Metāna iela, Kālija iela, Nātrija iela, Ņūtona iela un Ozona iela -
tie ir tikai daži no interesantākajiem ielu nosaukumiem.
Ne tikai "Kāpas", bet lielāko daļu Gaujas ciema vasarnīcu, kas atrodas dzelzceļa jūras pusē, no
vienas puses skauj brīnišķīgs priežu mežs, pa kuru vasarās var iet garās pastaigās, rudenī doties
ogās un sēnēs, bet ziemā izmantot kā slēpošanas trasi.
Blakus vasarnīcām šajā teritorijā ir saglabājušās arī vairākas vēl septiņpadsmitā gadsimta zviedru kartēs fiksētas viensētas. "Laverin sprogainais kaķis apēda mēnesdēlam skābo karašu," šādu pantiņu jau daudzus gadu simtus skandē vietējie iedzīvotāji, un šā panta vārdi izvēlēti kā māju nosaukumi - Laveri, Sproģi, Kaķi, Mēnesdēli, Skabi un Karašas. Varbūt arī otrādi - pantiņš tapis no māju nosaukumiem.
Netālu no minētājām zvejnieku viensētām stalti slejas arī 1969. gadā projektēta un celta slavenā arhitekta Linarda Skujas (1935 - 2019) vasarnīca. Arhitektūras vecmeistars, kura darbu sarakstā arī savulaik populārais restorāns "Sēnīte", bija viens no pirmajiem, kas iepretim vēl tukšām pļavām, kur ganījās govis, nelielā kāpas kalniņā iecerējis savu ģimenes atpūtas namu. Vēl šodien tas labi saglabājies, kļūstot par sava veida padomju postmodernās arhitektūras pērli. Konteinera tipa nams ar āra ēdamzonu un uz āru izvirzītu garāžu ir unikāls arhitektūras piemineklis. Dārzā redzama arī tēlnieces Artas Dumpes skulptūra - guļoša sieviete, kas šķietami ar acīm pavada katru garāmgājēju.
Meža platības sniedzas līdz pat Lilastei, kur padomju laikos bija slēgta militāra zona (padomju armijas Lilastes poligons) un armijas tanki veica manevrus, pārvietodamies pa pludmali līdz pat Gaujai.
Varbūt tieši armijas klātbūtne vēsturiski nav ļāvusi Gaujai cilvēku apziņā nostiprināties kā tikpat prestižai vietai kā, piemēram, Garciems.
Pastaiga pa priežu mežu
Šodien plašākai publikai pieejams ir arī dzidrākais Latvijas ezers Ummis, kurš PSRS laikā atradās
slēgtajā zonā. Ezers ir ne vien ainaviska vieta, bet arī mājvieta kādam ļoti īpašam
aizsargājamam augam – ezerriekstam, tāpēc līdz 16. augustam tur nav atļauts peldēt. Pavisam
blakus atrodas arī Garezers, kur Latvijas laikā tika organizētas skautu nometnes, bet
dzelzceļam otrā pusē - Dzirnezers.
Dzelzceļa stacija Gauja
Gājēju tilts
Nodarbi sev šajā skaistajā vietā atradīs arī putnu vērotāji. Piejūras dabas parkā iespējams vērot
vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina
visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu,
kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas
upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.
Jānis Žilde
👣 👣👣
Brauciens uz Baltezeru. Kifto «Palladium» īpašnieks Velens, 22. zept. sarīkoja mākslinieku personālam un presei lielisku izbraukumu motorlaivā uz Baltezeru. Braucienā piedalījās laipnās Velēna un Freimaņa kdzes, Labunskaja, Petenen jkdze un balerīna Kristi, kā arī slavenie ārzemnieki Maksimovs un Henkins. Braucienu kuplināja ar dziesmām Vizbuļa sekstets. Mākslinieku un žurnālistu saimē valdīja neliekuļota jautrība, fot. Lapiņš uzņēma braucienu filmā. Pateicoties skaistam laikam un saimnieku viesmīlībai, brauciens izdevās teicami. Jāpiezīmē, ka Maksimovs labprāt iedzēra vienu, otru šnabīti un jutās omulīgi, daudz dziedāja. Henkins, neskatoties uz to, ka uz skatuves rāda perzieša-uzdzīvotāju tipu, dzīvē atturībnieks, nedzer ne vīna, ne alus. Jūlija Petersona vasarnīcas iesvētīšana. Jūlijs Petersons, kas jaunības gados bija pazīstams, kā nabadzīgs, bet labs humorists, tagad palicis par bagātnieku un drukātavas īpašnieku. Otrdien P. iesvētīja savu jaunizbūvēto vasarnīcu Rīgas jūrmalā. Vasarnīca lieliska, ar 20 istabām un būve izmaksājusi ap 6 milj. rubļu. Projekts gan bija sastādīts uz 11/2l 1 / 2 milj. rub., bet būvējot iznāca daudz dārgāk. Iesvētīšana sarīkota uz skaistās un laipnās Petersona kdzes dzimumdienu. Tamdēļ bija salasījies liels skaits Rīgas dāmu no augstākām aprindām. Starp daiļām dāmām, kā trīs pelēki zvirbuļi iemaldījušies vecais Benjamiņš, Mauriņš un saprotams, pats laimīgais vasarnīcas īpašnieks. Viņam gan melnie mati īsā laikā nosirmojuši, diskontējot vekseļus, jo mūsu laikos dabūt kredītu ir ļoti grūti. Daudzi jautā, ko Petersons darīs savās 20 istabās? Nu, atklās panziju! Pats zemes gabals ar veco ēku nopirkts Bulduros ļoti lēti, stāsta, ka augsti stāvoša persona gribējusi nopirkt šo gabalu no Petersona, bet tad apskatot zemes gabalu, izteicās: Nē, pie zvejniekiem es gan dzīvot negribu... Gubernatora vasarnīca. Sakarā ar pēdējiem notikumiem Latvijas bankā un kāda augstāka direktora atkāpšanos no amata, runā, ka direktors Š. pārdošot savu lielisko jūrmalas pili, kura agrāk piederējusi Vidzemes gubernatoram. Pircēju būtu vairāk, nekā vajadzīgs, starp tiem arī daži Saeimas locekļi, Latvijas bankas direktori un pat kāda augsti stāvoša persona.
Kārlis_Drēziņš_no_Līdumniekiem ( E.Pētersones albums )
Brīvvalsts laiku latviešu zemnieku sadzīve.
Gaujas pļavas muižai jeb Aahof blakus upes lokos cēlās skaistas, koptas un krietna darba cauraustas Drēziņu dzimtas mājas «Līdumnieki», kurās saimniekoja Kārļonkulis.
Ādažu novadā 1932. gada 27. novembrī. Luda foto.
( no Ilmāra Drēziņa ģimenes albuma)
Kārlis Drēziņš-Reiks
Ādažnieks Kārlis Drēziņš-Reiks dzimis 1872. gada 13. maijā Mārtiņa Drēziņa-Reika (dz. 1831. gada 27. augustā) un Marijas (dz. Balode 1835. gada 10. aprīlī) ģimenē.
1889. gadā Mangaļu jūrskolā kļuva tāļbraucējs stūrmanis.
Kārļonkulis bija Ādažu Drēziņu māju saimnieks un Luda paps.
(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
💢💢💢
Pirmoreiz Ādažu un Carnikavas vienotībā piedalījos pirms 89 vasarām kā bērns.
Kāzās. Papa māsīca, Ādažu «Līdumnieku» saimnieka Kārļa Drēziņa meita Elvīra precēja Carnikavas «Rūpnieku» saimnieka Bernharda Augusta Līdiga dēlu Jāni.
Luda Drēziņa foto 1932. gadā.
(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
Carnikavas «Rūpnieku» goda vārti jaunajam pārim 1932. gadā vēlēja:
«Lai laime smaidošā
Kā rozes ziedošās
Jums dzīvi pušķotu!»
Ulmaņlaikā dzima Guntis un Lilita. Elvīra aizgāja agri. Jāni okupācijas vara aizveda 1944. gadā 31. oktobrī. Viņš atgriezās, mira 1977. gadā Carnikavā.
(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
Vienotība starp carnikaviešiem un ādažniekiem valda austošās saulītes staros kāzu otrā rītā.
Luda jeb papa brālēna Augusta Ludviga Otomāra Drēziņa foto Carnikavas «Rūpniekos».
(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
Carnikavas «Rūpnieku» kāzās līgavas Elvīras Drēziņas brālēni un māsīca.
Formā mans paps Jānis Drēziņš ar manu mammu Alīdu Alvīni Drēziņu.
Vidū mana krustmāte Albertīne Natālija Drēziņa, tolaik viņa apprecēja Indriksonu.
Garākais frakā mans krusttēvs Mārtiņš Fēlikss Bruno Drēziņš.(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
💢💢💢
Ludis jeb Augusts Ludvigs Otomārs
Ludvigs Drēziņš
Fotoamatiera Drēziņa zīmogs, ko lietoja uzspiežot bildēm otrā pusē
Ādažu fotoamatieris Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš ar sievu Martu - vijolnieci un Ādažu skolas mūzikas skolotāju. / 1930.g.
Augustu Ludvigu Otomāru un Martu Drēziņus salaulāja Artūrs Bīlmanis, Jaunās Svētās Ģertrūdes I draudzes mācītājs 1926. gada 5. septembrī.
Zelta kāzas Drēziņi 1976. gadā svinēja Džanalī (Jannali) priekšpilsētā Sidnejā vairāk nekā 15 tūkstošus kilometru no Carnikavas un Ādažiem.
Noras Dailas Pržialgovskas [Przialgovskis] un Aivara Leonīda Drēziņa vecāki
Marta Drēziņa
Papa brālēna dzīvesdraugs Marta Drēziņa (dz. Aulis 1897. gadā Alsviķos — 1987. gadā Jannali, Sidnejā) vijolniece, Ādažu skolas skolotāja, direktore. Ludis gleznoja.
Pēc bēgļu gaitām Vācijā «Svalbard» 1949. gada 22. martā Drēziņus ar abiem bērniem no Neapoles aizveda uz Melburnu.
💢💢💢
Augusts Ludvigs Otomārs Ludis Drēziņš / Kārļa Drēziņa dēls / 1920.g.25.janvārī
Latvijas armijas karavīrs Ludis 1920. gada 25. janvārī pēc Brīvības cīņām.
Augusts Ludvigs Otomārs Ludis Drēziņš
(August Ludvig Ottomar Drehsin)
( 1899. gada 17. jūnijs - 1983. gada 31. Decembris )
Kārlis Drēziņš ( tēvs ) / ap 1900.g.
Amālija Drēziņa ( māte )
Ādažnieks Ludis jeb Augusts Ludvigs Otomārs dzima Carnikavā «Drunkas Nagaiņos» 1899. gada 17. jūnijā Kārļa un Amālijas Drēziņu saimē. Gleznotāja Drēziņa mūžs slēdzās Austrālijā 1983. gadā (Rookwood, Cumberland Council, New South Wales, Australia).
Viņam bija māsa Elvīra Lidiga un brālis Mārtiņš Voldemārs Drēziņš.
Pirmā Lieldienu atklātne, ko mūžā saņēmu. Nordeķu muižā, dzimtajā Kreišmaņu mājā Bolderājas ielā. Sveicieni no tēva brālēna Augusta Ludviga Otomāra Drēziņa jeb Luda, vecpapa brāļa Kārļonkuļa dēla mūsu Drēziņu dzimtas mājās Ādažu novadā.
1931. gads. Priecīgas Trešās Lieldienas!
(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)
💢💢💢
Daži no L.Drēziņa darbiem
Ādažu skola 1931.g. palu laikā
Baltezerā ceļš pār kanālu
Uz lauka
Svētki
M.Drēziņa ar skolēniem Ādažu skolā 💢💢💢
Latvija un Austrālija
AUGUSTA DRĒZIŅA AINAVU IZSTĀDE SIDNEJĀ
Pēc turpat vai gada pārtraukuma, kurā notika pārbūves darbi, Sidnejas latviešu namā atkal atjaunota jauka tradīcija — regulāras gleznu izstādes. Pārbūves darbi gan nav skāruši izstāžu telpu. Tās vēl arvien notiek vecā nama foajē telpā, ko derētu drusku atsvaidzināt, sevišķi sienu apvilkuma audumu. Mainījusies gan ir izstāžu vadība. No SLT literārās sekcijas to pārņēmusi jaunās Latviešu mākslinieku apvienības Austrālijā Sidnejas nozare ar enerģisko un saimnieciski apdāvināto G. Krūmiņu galerijas direktora amatā. Kaut gan galerijā jau notikušas pāris mazāka apmēra īslaicīgas izstādes, pirmo regulāro izstādi 17. augustā tur atklāja Otto Kārkliņš. Tā ir Augusta Drēziņa 25 darbu parāde ar nosaukumu "Latvijas un Austrālijas ainavas gleznās". A. Drēziņa vārds labi pazīstams tai Sidnejas latviešu publikas daļai, kura nevar vai negrib orientēties šodienas modernās mākslas dažādo novirzienu mudžeklī. Ir jau tā, ka šodien nav viegli definēt, kas ir māksla, un kas ir mākslinieks. Ja man būtu jāvērtē salīdzinājums starp A. Drēziņa labāko darbu un kādu ultramodernu, radikālu avangarda mākslas veidojumu, es drīzāk būtu A. Drēziņa pusē. Ja, turpretī, Drēziņš būtu jāsalīdzina ar kaut vai vidusmēra profesionālu gleznotāju, mans vērtējums nebūtu Drēziņam labvēlīgs. A. Drēziņš ir amatieris ar teicamu amata prasmi, 18. g. s. stilu un gleznošanas manieri.
Tanī pašā laikā es neteiktu, ka Drēziņš ir diletants. Viņa techniskā gatavība un prasme panākt zināmus gleznieciskus efektus savos darbos tālu pārsniedz diletanta līmeni. A. Drēziņš glezno reāli, sīki izstrādātās, rūpīgi nogludinātās un precīzās detaļās. Tā rodas saldi romantiskas ainavas, kas pieder laikmetam, kad krāsu fotogrāfija vēl nebija izgudrota, un galvenais satiksmes līdzeklis bija zirgs un rati. Tur ir viss, ko prasām no labas bet maz vai pat nekā no tā, kas veido mākslinieka gleznu. To_teikdams, negribu un ar nevaru Drēziņu noliegt. A.Drēziņš glezno, viņa darbi dažkārt redzami austrāliešu grupu skatēs, viņa pārdoto darbu skaits esot pāri divi simtiem. Viņa vizionarās Latvijas ainavas ir tīkamas mūsu vecās paaudzes ļaudīm. Negribu arī Drēziņam ieteikt pārtraukt gleznošanu. Viņš nenoliedzami ziedo daudz laika savu darbu veidošanā, un sasniegtie rezultāti ir viņa spēju līmenī. Varētu gan vēlēties vairāk paškritikas un rūpīgāku izlasi, rīkojot patstāvīgu izstādi. No A. Drēziņa skates darbiem tikai pieci manā vērtējumā bija mākslas izstādes līmenī. Labākie to skaitā ir - Brūnā ainava un Kvīhslendas jūrmala. Pieņemams arī Putnu lidojums. Izstāde būs atvērta līdz 12. septembrim.
Latvija un Austrālija
1974.09.06Austrālijas Latvietis M. Gauja
💢💢💢
LATVIETE SAŅEM AUSTRĀLIJAS DIENĀ
ATZINĪBAS RAKSTU
Nora Daila Prizalgovska, nelaiķa gleznotāja Augusta Drēziņa meita, šogad saņēma Šolhaivenas (Shoalhaven) pilsētas valdes atzinības rakstu (Certificate of Nomination for the Australia Day Citizen Award) sakarā ar viņas 11 gadu aktīvu darbību, no kuriem trīs gadus bija Jaundienvidvelsas lauku sieviešu biedrības (NSW Countrv Women's Association) Miltonas nodaļas prezidente un divus gadus šīs organizācijas saimniecības vadītāja. Kā saimniecības vadītājai, viņas kompetencē bijis sarīkot cienastu pat līdz 120 viesiem. Pirms pārcelšanās uz dzīvi Leik Kondžolā (Lake Conjola) 1985. gadā, Daila, kā viņu pazīst latviešu draugi, bija Sidnejā aktīva Sv. Jura (St.George) fotokluba biedre, savu laiku arī kluba prezidente un vairākkārt tiesnese labāko darbu izvērtēšanā. Pati laba fotografe, ir Sidnejas Lieldienu izstādē ieguvusi uzslavu par Dienvidamerikā uzņemtu portretu. Daila ir ļoti aktīva un enerģiska un savus pienākumus veic pirmklasīgi. Viņa visur uzsver savu latvisko izcelsmi. Tā, pirms pāris gadiem, pēc ceļojuma uz Latviju, Miltonas klubā sarīkoja filmu vakaru, kurā tērpusies tautas tērpā, stāstīja par Latviju, rādīja diapozitīvus un bija sakārtojusi latvisku izstādes galdu. Apmeklētājus cienāja ar pašceptiem pīrāgiem. Novēlam Dailai vēl ilgi darboties sabiedriskā laukā un veicināt austrāliešos interesi par Latviju.
Šolhaivenas (Shoalhaven) pilsētas galva pasniedz Norai Dailai Prizalgovskai Austrālijas dienas goda rakstu.
LATVIETE SAŅEM AUSTRĀLIJAS DIENĀ ATZINĪBAS RAKSTU
2005.05.11Austrālijas Latvietis I. D
Atkal $ 1234 Sidnejas baznīcai
AIZLIJUŠI, BET SVĒTĪTI DĀRZA SVĒTKI
Atkal $1234 Sidnejas baznīcai
1967.12.15Austrālijas Latvietis J. K
💢💢💢
Ādažu pagastā
Ādažu pagastā
1946.04.04Darba Balss (Rīgas rajons) Meinhards, E.
Drēziņš ar sievu Martu
💢💢💢
💢💢💢
Ilmārs Drēziņš
izmantota informācija no Ilmāra Drēziņa materiāliem sociālajos tīklos