Vecenīte pensiju pelnīja sētnieka arodā. Desmit rubļus aldziņai klāt namu pārvalde pielika par pārtikas pabiru savākšanu. Asenizācijas kantorim un viņai vien zināmās dienās večiņa sastiepa vienkopus atkritumu spaiņus — no visām savu namu kāpņutelpām. Sastiepa un šokēja estētus, pliku roku vantēdama tupeņmizu, ķidu, asaku, ieskābušas biešzupas un pusēstu baltmaizes kukuļu biezenī. Viņa bija mana vecāmāte un viņu, savulaik cienījamu kolhoznieci, gauži cilvēciski interesēja — cik daudz maizes tiek aizlaists postā. Daudz ... Pēc Otrā pasaules kara zemnieks baroja durkli, pilsētas bruģi un jauncelsmes dūmeņu mežu. Par pūlēm ieguva caurumu — mums labi zināmajā konditorejas izstrādājumā, bet jaunizcepto kolhoznieku bērniem no pārmēru sātības uzpūtās punči. Tamdēļ kļuva skaidrs, ka izdzīvošanai vajadzīgs arī pats kliņģeris. Zemnieciņš aizlāpīja maišeli, sameta tajā dieviņa un paša darba doto un sestdienas pievakarē aizlikās uz pilsētu — caurumam apdaru meklēt. Mana vecāmāte nebija izņēmums. Prasu viņai — kā tu pēc kara, bez vīra palikusi, ar meitēnu pie rokas, izķeipi? Vecmamma attrauc — maizīte paglāba. Tā arī noskaidroju, ka septiņi astoņi kukulīši mēnesī —septiņreiz trīsarpus mārciņas rudzu un krāsns mīlestības augstās skolās izlaidušas arī manu mammu.
Tajos laikos maizei bija vērtība, un vērtība tai ir arī tagad. Matkules, Ezeres, Blomes un Ādažu klaipus taču pērkam par rubli kilogramā! Kārtīgas maizes alksme, vienota ar kolhozu vēlmi nopelnīt, radījusi precei īsto vērtību, kuras pamatā ir pieprasījums. Taču kopsaimniecību beķeri ir vieninieki, jo, lai ceptu maizi, jātiek garām ierēdnieciski sacerētām prātulām. Limbažu rajona kopsaimniecības «Komunārs» priekšsēdētājs Jānis Lucāns stāstīja, kā viņa iecere cept pašiem savu maizi atdūrusies pret republikas Valsts agrorūpnieciskās komitejas vienaldzīgu attieksmi. Sak — cep, Jāni, cep! Vesels mīklu jaucis, mēs tev neliedzam! Tikai nedomā, ka tavas abras dēļ kāds samazinās graudu piegādes plānu valstij! Klausījos Lucānā un domāju — nez, kā gan kolhoza grauds varētu atšķirties no valsts grauda? Vārpā tak viņi visi kopā un galvenokārt domāti vienam — maizei . . . Droši, ka pārkārtošanās straume un Lucāns pats «Komunāru» tik un tā iestūrēs vēlamajā gultnē, taču ne visur saimniecībai ir tik spēcīga vadība .. . Bet pircējs pagaidām dzīvo maizes divvaldībai pa vidu. Pret grīdu nobūkšķ Matkules dona. Mans dēls zina, ka esmu šo kukuli mājās.nesis svinīgi, līdzīgi kūkai vai tortei, tālab — mirklis, un puika jau pašāvies pagaldē to pacelt. Citādi, ja misējies nogrūst zemē veikalā pirkto «ķieģelēnu». Mans zeperis jau ielāgojis: ko nu tur — bezvērts produkts! Nedz kāds to cenšas ievīstīt laikrakstā vai celofāna maišelī, nedz starojošu seju nes mājup. Ceptuvē krāvējs ar dūri sarūmē «ķieģeļus» kastē — lai vēl otru varētu uzlikt. Laukos šo maizi nes uz kūti netīros spaiņos, kaisa zemē cāļiem un reizumis tā pat mazam, neizlepušam vēderelim šķiet sāļi skāba. Vārdu sakot, no tās tīri labi veidot bumbiņas, velnēnus un citus mošķus, kurus pēcāk ieraudzīdams pieplacinātus pie grīdas, tētuks sāk. trīcināt bārdu un, nerīklē bļaudams, piespiež samocīto maizi apēst.
Tā nu diemžēl šajos četrdesmit un vēl drusku gados iegājies — cieņu pret maizi jāsāk mācīt bez argumentācijas, piespiedu kārtā. Ne jau sazin kādas tradīcijas un svētus vārdus piesaucot, bet tāpēc, ka bērnam arī netikumiskas saimniekošanas apstākļos taču jāiedzen vērtības apziņa. Jāiedzen . . . Kaut gan ar mietu pa muguru vairāk pienāktos ne tam mazajam, kurš vēl nesaprot, bet lielajam— kurš bieži vairs neprot to apjaust. — Lielražošana, šajā gadījumā vairumācepšana, par spīti pašizmaksas un cenas nesam ērībai tomēr nespēj piedāvāt mums kvalitatīvu preci. Galvenais — lai tikai pēc iespējas ātrāk saceptu pēc iespējas vairāk. Bet jau pasen ir atnācis laiks, kad vajag ne tikai ātri un daudz, bet arī garšīgi, smaržīgi, ar garoziņu un «kā pūku» —, tā domā agrofirmas «Ādaži» maiznīcas vadītājs Dzintars Zilvers. To nu ar rūpniecisko ceptuvju iekārtām gandrīz vai neiespējami dabūt gatavu. Nav jau vaina tikai krāsnīs, arī pašiem cepējiem pietrūkst padoma, jo nāk un iet gan beķeri, gan strādnieki, šo staigāšanu skubina viņu smieklīgās algas. Uff! Tusnī vīri kā lāči, kraudami mašīnkulbā maizes kastes. Gik sanāk? Trīs, četri stabi! Uff! Tāpat sēc astoņpadsmitgadīgi skuķi. Maizes formas? Smagas. Darbs? Nuka, kā krāvējam! Cik sanāk? Simt divdesmit... Un reizēm pat miltu maisi jāstaipa. Vai šmauksim prom? Noteikti! «Veikala maize» top riņķadaneī. Rosās plānotāji, riņķo kadri: kilograms dzen kilogramu, un vēl kādu gramu — plāns gatavs. Visi glauda galvu. Neizpildīsi — tad mazgās. Bet neviens nevaicā, kur liek tavu maizi. Izrādās, lielu tiesu no kopīgā cepuma — kombinētās lopbarības, vietā! Lopam silē . . . Slikti? Slikti. Amorālība? Amorālība gan, kaut arī «kombikorma» trūkst. Bet — ja tā godīgi — vai «ķieģelis» dažkārt ļoti atšķiras no lopbarības?
Maizes vērtību vajadzētu reabilitēt kaut vai lauksaimniecības ekonomikas stabilitātes labad. Ne jau dzejā un prozā vai virs veikala plaukta tās nosaukumu piepacelti lokot, bet — cepot. Acīmredzot, arī šo, tāpat kā citus saimniekošanā izdilušus un laikus nepamanītus caurumus, aizdiegt varētu kolhozi un uzņēmīgi cilvēki uz savu roku. Maizes krāsnis vēl šur tur saglabājušās un pa zinošai tantei arī — pat no tiem laikiem, kad rudzu miltiem nabadzība klāt mistroja kviešu klijas .... — Ideja nav utopiska, — pārliecināts Dzintars. — Maza maiznīca un tai līdzās veikaliņš noteikti ir ekonomiski izdevīgs uzņēmums. Pasargāts no nepārdomātiem transporta izdevumiem — būs laba maize, «kundes» paši brauks klāt. Maize turklāt — allaž svaiga. Silta! Valstij rūpe maza — alga maizniekam nav jāmaksā. Vai nu viņš cep labu maizi un gūst peļņu, vai arī bankrotē. Privātražotājam plāns nav diktators, pareizāk sakot, viņa plāns ir viens — cept tik daudz un tādā cenā, lai uzņēmums neizputētu. Turklāt kritiskos brīžos, kad kaimiņos, piemēram, uzrodas konkurējoša firma, allaž ir iespēja izspēlēt lielražošanai grūti kaujamu trumpi — sortimenta papildinājumu, varbūt pat pilnīgu nomaiņu. Nesen aplēsu — ja maiznīcas īpašniekam nedēļā izdodas izcept 300 klaipus rudzu maizes (tas ir reāli), tad, pārdodot to par rubli vai rubli ar kapeikām kilogramā, izputēt briesmas nedraud! Minētā cena, kā pierāda prakse, garantē noietu. Atliek tikai noskaidrot, kur ņemt miltus un raugu. Varbūt — ar patērētāju biedrību starpniecību? Rīgas un Ventspils patērētāju biedrību šefi pateica īsi, arī citu rajona kolēģu vārdā, — ja vien rastos kāds uzņēmīgs maiznīcas organizētājs, tad tādu varētu atbalstīt. Privātdarbnīcās ceptā produkcija tiktu uzņemta patērētāju biedrības kopražošanas plānā. Izdevīgums abpusējs. Beķeris pret samaksu saņem no «patērētājiem» miltus un raugu, biedrība savukārt apmierināta, ka nav jālauza galva par labas maizes piegādi daļai rajona iedzīvotāju, vai tik neiespējams ir vēl viens, manuprāt, krietni savdabīgāks maiznīcas eksistences veids? Lauksaimniecībā līdzās kolektīvajam darba līgumam vietumis jau līdztiesīgi nostājusies ģimenes saimniecība. Dzirdams, ka šajā ziņā ļoti aktīvi ir sibīrieši. Daļu kopsaimniecību zemju ar visām fermām nododot atsevišķu ģimeņu pārziņā. Tur cilvēki sākuši labāk strādāt un pelnīt — kā nekā — paši savam laukam (fermai) saimnieki, un kolhozi ceļas līdzi ļaudīm. Kāpēc gan Latvijā, par labu maizi gādājot, nevarētu veidot līdzīgu tiešas atbildības loku? Lai viena cilvēka vai ģimenes pārziņā ir gan rudzu lauks, gan dzirnas, gan maiznīca un veikals? Jā, cena tādai maizei neapšaubāmi būs cita, bet tā būs cena, kuru maksāsim par savdabīgumu, dažādību, patiesu uzturvērtību. Galu galā — par kultūru.
Savulaik strādāju skolā. Audzēkņos pārsteidza vienkāršas dzīves nezināšana. Desmitklasnieki ilgt prātoja, kā taisa biezpienu, kā sien sieru. Tikai retais bildēs atšķīra rudzus no kviešiem, tikai dažs prata uzminēt, kā un no kādiem miltiem cepta «zemnieku» maize. Varētu iebilst — naivi prasīt no pilsētas bērniem laucinieciskas patiesības. Tomēr arī tā taču ir latviešu tautas vēstures daļa. Tāpat kā Erenpreisa velosipēdi, Vefa minoksi, Latvijas bekons un piens, no kura sakultais sviests reiz eksportēts gan uz rietumzemēm, gan tropu valstīm un uzskatīts par vienu no kvalitatīvākajiem pasaulē. Lai nu kā, bet lauksaimniecība allaž bijusi Latvijas attīstības sekmētājfaktoru goda vietā un lielā mērā bijusi atkarīga no simtiem nelielu lauksaimniecības produktu uzņēmumu. Kuldīgas rajonā Sieksātē ir izveidots piena pārstrādes muzejs. Tur ir ko redzēt — gan dokumenti, gan eksponāti. Tagad atskārstam — maizes kombinātiem nav atbilstoša līmeņa tehnikas, piena kombinātam trūkst jaudu, un pamazām, turklāt lietišķi, sākam atcerēties mazās pienotavas un maiznīcas, kuras, Latvijas kartē kaut kniepadatas galviņas lielumā atzīmētas, tūdaļ to padarītu raibu raibo. LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece, Rīgas rajona laikraksta «Darba Balss» redaktore Anna Mačāne ar rūgtumu stāsta, ka vēl pirms gadiem piecdesmit viņas Latgalē bērneļiem saldējums bijis atrodams vai katrā pienotavā un silts kliņģeris — vienā no sādžas beķerejām — noteikti. Dzintars Zilvers ir izlolojis ideju. Gatavojas to celt «Ādažu» valdei priekšā, kad ekonomiskie aspekti būs pienācīgi noformulēti. Firmas Pabažu iecirknī ir Pēterupīte. Vēl pirms gadiem pieciem tā griezusi dzirnavas, malusi miltus un grūdusi putraimus. Vecā meldera vairs nav, bet dzirnavas vēl iespējams sakārtot. Tad šis Pabažu iecirkņa gals varētu kļūt par vietu, kurā saimniekotu kaut vai Dzintars pats — rādītu tautai maizes ceļu no tīruma līdz pat veikalam. Būtu gan muzejs, gan vismodīgākajām ekonomikas tendencēm atbilstošs uzņēmums. Šķiet, ka tā nav utopija. Ne «Ādažos», ne citur. Nesen «Liesma» saņēma vēstuli no Andreja Kukliča, kurš dzīvo Ventspils rajona Zūrās. Esot viņam gan drusku naudas, gan apjomīga maizes krāsns no vecākiem mantotajās mājās. Esot arī šādas tādas cepēja iemaņas, turklāt apkārtnes sievām padomu un recepšu — cik uziet. Gribētu pats maizi cept. Nākošajā dienā pēc mūsu zvana uz rajona patērētāju biedrību tās priekšsēdētājs ar skubu brauca uz «Āboliņiem» — jaunā ventiņa mājām. Un mājup devās ar mutisku līgumu, kurš vēlāk tika arī ar papīriem un zīmogiem apstiprināts: par raugu, par miltiem, par savstarpējām saistībām. Arī jums ir vēlēšanās cept maizi? Atliek doties uz rajona izpildkomiteju pēc atļaujas, tad sazināties ar rajona patērētāju biedrību miltu un rauga sagādes sakarā, vienoties par realizēšanas noteikumiem, cenu, kura noteikti būs visiem izdevīga. Pārējais būs atkarīgs tikai no pašu prasmes. Maize cilvēku ir izglītojusi, par maizi ir pirkts nepērkamais un pārdots nepārdodamais. Neba labas dzīves dēļ tā reiz noticis. Tagad maize ir smiekla vērtē. Tagad miskastēs gāžam saziedējušas donas, veselus un puskukuļus, un ir pārkāpts vērtības likums. Bet laiki mainās. Drīzāk — tos maina. Ventspils rajonā viens beķeris Latvijas maiznieku kopīgajam cepienam dod ik dienas vairākus desmitus kukuļu klāt. Vienu no tiem nogaršojām arī mēs. Kolosāli! Lai tikai būtu vairāk.
