* Austrālijas Latvietis / 11.08.1967
*
Pārskats par Pieminekļu valdes darbību
no 1923. — 1938. gadiem.
Pieminekļu valde uzsāka darboties 1923. g. 1. oktobrī uz Saeima 1923. g. 13. jūnijā pieņemtā likuma pamata. Saskaņā ar_likumu Pieminekļu valdes uzdevums ir organizēt un vadīt musu dzimtenes kultūras pieminekļu aizsardzību un kopšanu. Pieminekļu valdes darbs norit divos galvenos virzienos: l)pieminekļu apzināšanā, reģistrēšanā, aprakstīšanā un pētīšana,
2) šo pieminekļu aizsardzībā un kopšanā. Pats par sevi saprotams, ka Pieminekļu valdes darbībā pirmajos gados galvenā uzmanība bija veltīta pieminekļu apzināšanai, reģistrēšanai, bet turpmākos gados un it sevišķi atjaunotās Latvijas laikā, neatstājot novārtā apzināšanu, radušās iespējas ievērojami paplašināt pieminekļu pētīšanas, aizsardzības un kopšanas darbus. Valsts Prezidenta K. Ulmaņa kunga, valdības, Kultūras fonda un sabiedrības labvēlība un atbalsts ir devuši iespēju it visās Pieminekļu valdes darbības nozarēs attīstīt lielu rosību un gūt sasniegumus, kas lielā mērā veicinās turpmākos latviešu tautas pagātnes un senās kultūras pētīšanas darbus. It sevišķi bagāti panākumi vainagojuši darbus senvēstures nozarē, kur mūsu archeologu saimes darba rezultātā no zemes klēpja izceltas tūkstošiem senlietu un iegūtas jaunas svarīgas un neapstrīdamas liecības par seno latviešu kultūru. Tāpat mūsu tautas celtniecības, amatniecības un etnogrāfijas pieminekļu krātuve — Brīvdabas muzejs no maza stādiņa, ar dažām celtnēm darbu sākot, tagad izaudzis varenā un iespaidīgā mūsu senču kultūras ozolā, kas ar savām pazarēm jau aptver gandrīz visus mūsu zemes novadus, un kas ar katru gadu iegūst sev un līdz ar to senlatviešu krāšņajam darbam arvien vairāk apbrīnotāju, draugu un cienītāju ne tikai latviešu starpā, bet arī aiz mūsu zemes robežām. Pasvītrojams kā pēdējos gados radikāli grozijušies sabiedrības uzskati pret tautas pagātni un senatnes pieminekļiem. Ja priekš dažiem gadiem vēl visnotaļ nācās sastapties ar dziļu vienaldzību un nevērību pret senatnes pieminekļiem un to postīšanu, tad pēdējā laikā konstatējams taisni pretējais; ~- ne tikai pilsētās un inteliģences aprindās, bet arī lauku sētās strauji pieaugusi interese par vēstures jautājumiem un līdz ar to arī senatnes pieminekļiem. Ziņojumu un Pieminekļu valdei nodoto senlietu skaits, salīdzinot ar agrāko, vairojies desmitkārtīgi, kas liecina par pilsoņu lielo interesi un modrību. Par nodotām senmantām un senlietām Pieminekļu valde izmaksā priekšmetu vērtībai piemērotas prēmijas, kas uzmanību pret senvietām un senlietām vēl vairāk nostiprina. Senvēstures pieminekli. Senvēstures pieminekļu sistemātiskai reģistrēšanai sarīkotas vairākas ekspedīcijas. 1924., 1925., un 1926. g. E. Brastiņa vadībā uzmēroti Augšzemes, Latgales un Vidzemes pilskalni. Vairākas citas ekspedīcijas apzināja pārējās archeoloģiskās senvietas. Senvietu apzināšana turpinājās arī nākošos gados paralēli archeoloģisko izrakumu darbiem. Vērtīgas ziņas par senvietām un to aizsardzības stāvokli Pieminekļu valdei piesūtīja arī tās līdzdarbinieki un citi senatnes cienītāji. Tagad Pieminekļu valdē ir reģistrētas šādas senvietas:
1) 320 pilskalni,
2) Bez pilskalniem, kas nocietināti lielākiem vai mazākiem zemes darbiem, pārbaudītas un reģistrētas arī vēl 63 tautā par „pilskalniem" sauktas vietas bez nocietinājumiem, kas senos laikos varbūt noderējušas par pagaidu patvēruma vietām.
3) 30 elku kalni — senās kulta un sapulču vietas,
4) 15 akmens, bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta apmetnes, uz kuru pētijumiem pamatojas mūsu zināšanas par mūsu senatnes pirmajiem, vecākajiem posmiem,
5) 7 vietās bronzas laikmeta gotzemiešu kapenes — «velna laivas" ZR Kurzemē,
6) 15 vietās bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta akmeņu šķirstu kapenes un šo kapeņu blakusformas,
7) 5 vietās (Dienvidkurzemē) priekškristus dzelzs laikmeta baltiskas latviešu kapenes,
8) 99 vietās agrā dzelzs laikmeta latviešu kapenes,
9) 66 vietās somugru agrā dzelzs laikmeta akmeņu krāsmatu kapi,
10) 90 agrā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vietas,
11) 102 vietās latviešu vidējā dzelzs laikmeta kapi,
12) 27 vidējā dzelzs laikmeta somugru akmeņu krāsmatu kapi,
13) 2 vietās vidējā dzelzs laikmeta skandināviešu kapi,
14) 171 vidējā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vieta,
15) 375 vēlā dzelzs laikmeta kapenes,
16) ap 300 vēlā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vietas,
17) 25 vēsturisko laiku senkapi,
18) 12 dažādu senlietu depoziti,
19) 97 dažādu monētu depoziti vai ari senlietu depoziti, kas satur monētas,
20) 45 monētu savrupatradumi.
Izdarot pieminekļu reģistrāciju, nozīmētas un aprakstītas 20.000 archeoloģiskas senlietas Latvijas un Igaunijas muzejos. Pieminekļu vākšana un pētīšana.
Izdarīti izrakumi šādās senvietās:
1) 6 akmens laikmeta apmetnēs,
2) 13 bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta kapenēs un apmetnēs,
3) 21 agrā dzelzs laikmeta kapenēs,
4) 26 vidējā dzelzs laikmeta kapenēs,
5) 67 vēlā dzelzs laikmeta kapenēs,
6) 12 vēsturisko laiku senkapos,
7) 3 elku kalnos,
8) 3 senlietu depozitu atradumu vietās,
Izrakumu lielākās daļas mērķis — īpaši Pieminekļu valdes pirmajos pastāvēšanas gados — bija paglābt senatnes pieminekļus no izpostīšanas. Tikai pēdējos gados, pateicoties valdības, Kultūras fonda un saimniecisku organizāciju atbalstam, bija iespējami arī lielāki zinātniski izrakumi, galvenā kārtā pilskalnos. Sevišķi minami pēdējo gadu plašie izrakumi Daugmales pilskalnā, kur izrakumus vadija Valsts vēsturiskā muzeja direktors Dr. V. Ģinters 1933., 1935. un 1937. g. Izrakumos atrastas dažādu senvēstures laikmetu 7974 senlietas, neieskaitot dzīvnieku kaulu un dažāda veida keramikas fragmentus, kam arī ir liela zinātniska vērtība. Lielākā daļa senlietu ir šejienes darinājumi, bet daudzi ir arī no Skandināvijas, Rietumvācijas un Dienvidkrievijas importētu priekšmetu, kas apliecina tā laika tālos Ziemeļeiropas tirdzniecības sakarus un to, ka šim pilskalnam tā laika tirdzniecībā piederējusi ļoti ievērojama loma. Nocietinājumu joslas griezumi atklāja varenus nocietinājumus, bet rakumi pilskalna plakumā — vērtīgas senvēsturiskas architekturas paliekas, īpaši 11.—12. g. s. māla un akmens krāsnis. Ap 500 kv. m. platība izpētīta arī senpilsētas vietā pie pilskalna, kur arī atrastas daudzas senlietas, kas apliecina amatniecību un tirdzniecību. Sevišķi vērtīgs atradums ir dzelzs kausētavas. Doles Birzuļu pilskalnā „X laņ ģ v kalnā" izrakumus vadiia Galvaspilsētas Rīgas vēsturiskā muzeja direktors (toreiz Pieminekļu valdes vecākais inspektors) R. Šņore 1935. g. Izrakumos atrada 100 senlietu (keramikas un kaulu fragmentus neieskaitot). Interesantas ir še konstatētās nocietinājumu un celtņu paliekas. Izrādijās, ka šis pilskalns apdzīvots tikai bronzas un priekškristus dzelzs laikmetā. Atradumi apliecināja tā lielo nozīmi tirdzniecībā un zemes aizsardzībā priekškristus laikmetos. Pie pilskalna konstatēta arī senmītnes vieta. Talsu pilskalnā izrakumi izdarīti Valsts vēsturiskā muzeja preparatora A. Karnupa vadībā 1936. un 1937. gadā. Atrastas 4568 senlietas (kaulus un keramikas fragmentus neieskaitot). Sevišķi vērtīgas ir seno ēku un nocietinājumu paliekas. Noskaidrojās, ka šis pilskalns izveidots tikai vēlajā dzelzs laikmetā kā varens seno kuršu varas centrs Ziemeļkurzemē. Valmieras pilsdrupu vietā izrakumi Valsts vēsturiskā muzeja preparatores E. Šņores vadībā 1937. g. izdarīti nolūkā noskaidrot, vai šinī vietā nav bijusi arī senlatviešu pilsvieta. Šinī vietā un apkārtnē atrastas 200 senlietas no 13. un turpmākiem gadsimtiem, keramikas fragmenti no tā paša laika un kauli, bet vecākas senlietas nav konstatētas. Jau agrāk, 1927. g., notika plaši izrakumi Raunas pilskalnā prof. Dr. Fr. Baloža vadībā, ko turpināja A. Karnups 1930. g. Izrakumos atklātas varenas jaunākā dzelzs laikmeta celtnes un nocietinājumi, kā arī atrasts daudz vērtīgu senlietu. 1925. gadā prof. Fr. Balodis vēl izdarīja nelielus izrakumus Kaunatas pag. Vecslabadas pilskalnā, Krievinš-Lietgalietis 1926. g. — Vaives Sārunru pilskalnā. Izrakumu ekspedicijās iegūtas . . . 28.350 senlietas, dāvinātas Pieminekļu valdei . . . 4.681 nopirktas 1.084 Savāktas kopskaitā 34.115 senlietas. Lielākā senlietu daļa iegūta taisni beidzamajos trijos gados sakarā ar lielajām archeoloģisko izrakumu ekspedīcijām; 1936. gadā, piemēram, savākts gandrīz tikpat daudz senlietu, cik pirmajos desmit Pieminekļu valdes pastāvēšanas gados kopā. , • : Etnografijas pieminekļi. Nolūkā reģistrēt un aprakstīt izzūdošās tautas tradīcijas un etnogrāfijas pieminekļus, sākot ar 1924. g. līdz 1931. g., Pieminekļu valde sarīkoja etnogrāfisko pieminekļu reģistrēšanas ekspedīcijas — Liepājas (1924.), Ilūkstes (1927.), Daugavpils (1927.), Rēzeknes (1925.), Ludzas (1926.), Cēsu (1928.), Madonas (1928.), Kuldīgas (1929.), rukuma (1930.) un Talsu (1931.) apriņķos. Aprakstīti pavisam 25.380 objekti, un valsts īpašumā iegūti 6302 priekšmeti gan ka dāvanas, gan atpērkot. Savāktie priekšmeti ar dažiem izņēmumiem, kas deponēti Brīvdabas muzejā, nodoti Valsts vēsturiskajam muzejam. Etnogrāfiskās ekspedicijās savāktie materiāli un izziņas tiek izmantotas Brīvdabas muzeja izbūvē. Brīvdabas muzejs. 1924. gadā Pieminekļu valde nolēma dibināt Latvijā Brīvdabas muzeju, lai tur sakopotu mū su tautas materiālās kultūras darinājumus tādā sakarībā un ap vienībā, kādā tie radušies un lietoti senajos laikos, lai kopainās uzglabātu sendienu redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, to apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos. Pēc sava lēmuma Pieminekļu valde sāka rūpēties par piemērota zemes gabala galvaspilsētas Rīgas tuvumā. 1928. gadā Zemkopības ministrijas Centrālās zemes ierīcības komiteja arī tādu piešķīra, 70 ha kopplatībā, Rīgas apr. Ādažu pagasta bij. „Baložu" muižas (Bonaventuras) robežās, apm. 12 km no Rīgas. Muzeja novietne — ļoti izdevīga un piemērota, jo atrodas skaistā Juglas ezera krastā, sausā, kalnainā, mežu apaugušā vietā, kas labi noder dažādu mūsu dzimtenes etnogrāfisko novadu atsevišķo sētu novietņu veidošanai, un kā patīkama, klusa atpūtas vieta galvas pilsētas iedzīvotājiem, ērti sasniedzama un apmeklējama. Kad zemes gabals bija iegūts — sākās muzeja veidošanas darbs, izmeklējot visā valstī piemērotas senlaiku celtnes, tās iegūstot, nojaucot, pārvedot un atkal uzstādot muzejā. 1928. gadā pārvesta muzejā pirmā senceltne: Madonas apr., Vestienas pag. divi simti gadus vecā „Rizgu" māju monumentālā rijas ēka, un kā otrs objekts Valmieras apr. Ainažu pag. „Eiboku" māju slietnītis — stāvkoku nams, 1929. gadā Brīvdabas muzejā atkal uzstatīta Madonas apr. Vietalvas pag. „Dzenu" māju maltuve. 1930. g. iegūtas divas senceltnes: Cēsu apr. Vaives pag. „Šķesteru" māju klēts un Madonas apr. Vestienas pag. „Skaldu" māju istaba. 1931. g. uz muzeju pārvesta Rēzeknes apr. Dricēnu pag. „Kokorovīšu" sādžas senā pirts ēka, 1932. g. 13. maijā Brīvdabas muzeju oficiāli atvēra, nododot to atklātībai. Sabiedrība jauno muzeju atsaucīgi atbalstīja, un tas īsā laikā ieguva daudz draugu un labvēļu. 1932. g. tika muzejā pārvesti un tur novietoti vairāki senlaiku robežakmeni un Kuldīgas apr. Kuldīgas pag. „Dižlīķu" māju klēts dāvināja un uzstatīja L. U. studentu vienotne „Līdums". 1933. g. muzejs ieguva Madonas apr. Tirzas pag. „Koderu" māju pirts namiņu. Šo senlaiku celtni ar lubu jumtu ar saviem spēkiem un līdzekļiem pārcēla un Brīvdabas muzejam dāvināja L. U. architekturas fakultātes studentu biedrība. 1934. gadā, pateicoties Izglītības ministrijas Skolu departamenta atbalstam, Pieminekļu valde ieguva un atkal uzstatīja no Valmieras pārvesto dzīvojamo riju un pirmo Valmieras skolas mītni — «Valmieras skolas riju"; bez tam 1934. g. pārvesta un atkal uzstatīta Rīgas apr. Ādažu pag. „Grotkaltiņu" kūts. Sevišķi strauji Brīvdabas muzejs attīstījies pēc 1934. gada 15. maija. Tā 1935. gadā pārceltas sešas senceltnes: 1) 1710. gadā celtā Usmas baznīca no Kuldīgas apr. Rendas pagasta, 2) Rēzeknes apr. Gaigalavas pag. „Meirānu" sādžas dūmistaba, 3) Ludzas apr. Zvirgzdienas pag. divstāvu klēts, 4) Jelgavas apr. Šķibes pag. „Bendzolu" māju vēja dzirnavas, 5) Daugavpils apr. Krāslavas pag. «Kalna Romuļu" dzīvojamā ēka un 6) Kuldīgas pilsētas senais pumpja namiņš. 1936. gadā muzejs papildināts ar Daugavpils apr. Līksnas pag. iegūto klētiņu, Rīgas apr. Ķempju pag. «Jaunkārbu" „dvīņu klēti", Kuldīgas apr. Rendas pag. „Sluju" māju darvas cepli, Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Poķu" māju riņķī griezto kalpu laidaru un Baložu muižas seno dzīvojamo ēku. 1937. g. atkal uzstatīta 400 gadus vecā, 1537. g. celtā Ilūkstes apr. Kaplavas pag. Bornes baznīca, Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Vecķempju" dzīvojamā ēka, Jelgavas apr. Džūkstes pag. Lūpīšu rija, Jelgavas apr. Džūkstes pag. «Kalna-Kundzinu" pirts, Bauskas apr. Ceraukstes pag. „Ribu" māju klēts, Rēzeknes apr. Makašānu pag. „Čudarānu" sādžas saimniecības ēka, prof. Zāles dāvinātais akmens tēls. 1938. g. pavasarī pārvesta un atkal uzstatīta Ventspils apr. Dundagas pag. „Košragciema" tīklu būdiņa, Vecmuižas pag. Bauskas apr. „Priedes krogs" un Liepājas apr. Nīcas pag. «Tupēšu" māju pāri simts gadus vecā dzīvojamā ēka. Ar pateicību atzīmējams, ka visplašākās sabiedrības aprindas tieši palīdzējušas muzeju izkopt un vairot tā krājumus. Studentu un skautu organizācijas saviem spēkiem un līdzekļiem pārcēlušas muzeja vairākas celtnes („Dižlīķu" klēti, „Koderu" pirts namiņu) vai arī palīdzējušas ēku nojaukšanas un pārvešanas darbos (Zvirgzdienes klēts, Šķibes vēja dzirnavas, Usmas baznīca). Galvas pilsētas Rīgas valde devusi līdzekļus Usmas baznīcas atkal uzstatīšanai. Aizsargu organizācija, lauku pašvaldību vecākie nākuši talkā senceltņu sameklēšanas, iegūšanas un pārvešanas darbos (Šķibes vēja dzirnavas, „Kalna Romuļu" dzīvojamā ēka, „Jaunkārbu" klēts). Valsts zemes banka ziedojusi līdzekļus „Līksnas" klētiņas atkal uzstatīšanai un iekārtošanai. Ar Valsts bankas atvēlētiem līdzekļiem pārvests «Priedes krogs". Rīgas apr. Ķempju pag. „Jaunkārbu" māju saimnieks P. Lūsiņš dāvinājis muzejam savu 1790-tos gados celto īpatnējo „dvīņu" klēti. Zemkopības mi nistrijas Mežu departaments muzejam dāvinājis „Baložu" muižas dzīvojamo ēku un «Priedes krogu". Kultūras fonds vāirākkārt atvēlējis naudas summas senceltņu iegūšanai, pārvešanai un atkaluzstatīšanai, kā arī etnogrāfisko priekšmetu atpirkšanai. Daudzas privātpersonas ziedojušas atsevišķus vērtīgus muzeja priekšmetus, kā arī naudas līdzekļus priekšmetu iegādei un muzeja izbūvei (sabiedrības dāvinātās Usmas baznīcas ērģeles, prof. K. Zāles dāvinātais akmenī cirstais tēls pie ieejas muzejā
Skolu jaunatne „mežu dienās" rosīgi dēstījusi muzeja teritorijā lapu koku gatves, birzis un augļu dārzus. Iedēstīti vairākos gados pāri par 5000 lapu kociņu, krāšņuma krūmu, augļu koku („15. maija birzs", «Skolotāju birzs", „Zemgales birzs"). Ar gaidu organizācijas līdzdarbību pie senceltnēm iekārtotas krāšņas puķu dobes ar attiecīgos novados raksturīgām senlaiku puķēm, ierīkoti zāļu laukumi senceltņu pagalmos un to tuvākajā apkārtnē. Pavisam muzejā atkal uzstatīti 30 objekti; senmantu skaits 1760. Architekturas un mākslas pieminekļi. Sarīkojot īpašas ekspedicijās, sistemātiski apzināti architekturas un mākslas pieminekļi Rīgas, Madonas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Ventspils, Talsu un Ilūkstes apriņķos, izdarot nozīmīgāko pieminekļu fotografēšanu, aprakstīšanu un uzmērošanu. Bez tam atsevišķos izbraukumos sīkāk apzināti vērtīgākie celtniecības objekti arī pārējos Latvijas novados. Skatoties pēc vajadzības, daļa apzināto celtņu ar Pieminekļu valdes lēmumiem ierakstītas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pārraudzītas aizsargājamo pieminekļu sarakstos ievestu 135 celtņu pārbūves, un sperti soļi, lai pārbūvju resp. remontu darbos novērstu architektonisku un māksliniecisku vērtību postījumus. Kur tas bijis nepieciešams, vērtīgākās celtņu daļas pārņemtas pieminekļu valdes rīcībā. Pārbaudot inventarizēto mākslas un lietišķās mākslas pieminekļu aizsardzības stāvokli, noskaidrojās, ka ļoti daudz senmantu un sevišķi no lietošanas izņemto baznīcas seno iekārtu objekti: koka skulptūras, gleznojumi u.t.t. uz vietām tiek glabāti nepiemērotos apstākļos un bieži bez jebkādas uzraudzības, kas sekmē minēto senmantu bojā eju. Ņemot vērā to, Pieminekļu valde spērusi soļus, lai tādus apdraudētus pieminekļus pārvietotu uz Rīgu, kur tos tad nodod muzeja rīcībā, konservē un restaurē. Tādā kārtā no iznīcības izdevies paglābt daudz tiešām vērtīgu pieminekļu, kas tagad sastāda jaunnodibinātās Valsts vēsturiskā muzeja baznīcas mākslas nodaļas kodolu. Samērā ar savā rīcībā esošiem līdzekļiem, Pieminekļu valde gādā arī par valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ierakstīto un sliktā techniskā stāvoklī nonākušo celtņu kopšanas darbu organizēšanu un izpildīšanu. Ar Pieminekļu valdes gādību un ar tās dotiem līdzekļiem jau izdarīti restaurēšanas darbi vairākiem pieminekļiem, kā, piem., Cēsu, Raunas, Rēzeknes, Siguldas un Kokneses pilsdrupās, brāļu draudžu lūgšanas namos Kauguros un Baltačos un citur. Lielāki kopšanas un restaurēšanas darbi iesākti un turpinās Rundāles pilī un Apriķu un Zlēku baznīcā. Vēstures pieminekļi. 1929.—1932. g. sastādīts Melngalvju nama un Sv. Jāņa ģildes meistaru archivu apraksti. Reģistrētas un aprakstītas Mazās ģildes zeļļu organizācijas amatu lādes un inventārs, Cēsu meistaru ģildes archivs un lādes, Kuldīgas vācu un latviešu ev.-lut. baznīcu archivi, daļa Kurzemes Provinces muzeja archiva, Rīgas senatnes un vēstures pētītāju biedrības dokumentu krājumi v. c. Vākti privātās rokās izklaidēto agrāko latvju amatu archivu dokumenti. 1932.—1937. inventarizētie Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības, Rīgas lielās ģildes un Kurzemes provinces muzeja archivi aizsardzības nolūkā pārvietoti uzglabāšanā uz Valsts archivu, bet Liepājas Lielās ģildes archivs pārvietots uz Liepājas pilsētas muzeju. Sperti soļi arī inventarizēto bij. Doma muzeja kolekciju labākai uzglabāšanai un kopšanai. legūtas 48.102 monētas un 950 vēstures un mākslas priekšmeti. Inventarizētie pieminekļi. Pamatojoties uz noteikumiem par pieminekļu aizsardzību, Pieminekļu valde ierakstījusi valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā 1412 pieminekļus; starp tiem 381 aizvēstures piemineklis, 206 celtnes vai to daļas, 701 mākslas un lietišķās mākslas objekts un 124 vēstures pieminekļi. Izstādes. Lai iepazīstinātu plašākās aprindas ar mūsu senatnes pieminekļiem un pētīšanas un apzināšanas darbos iegūtiem vērtīgiem materiāliem, kā ari pieminekļu aizsardzības ideju, propagandas nolūkā Pieminekļu valde ir sarīkojusi vairākas izstādes un piedalījusies citu rīkotās izstādēs. Kā pirmā speciālā izstāde atzīmējama 1926. gadā notikušā senatnes pieminekļu izstāde Raiņa bulv. 8. Vēlāk kopā ar Valsts vēsturisko muzeju ir sarīkotas 4 senvēstures pieminekļu izstādes (1933. —1937.) un 1 baznīcas pieminekļu izstāde (1933.). Bez tam Pieminekļu valde ar īpašu stendu ir piedalījusies: 1925. g. lauksaimniecības izstādē Liepājā, 1926. g. lauksaimniecības izstādē Ventspilī, 1935. g. Liepājas apgabala izstādē, 1936. g. Latgales apgabala izstādē un tūrisma izstādē, 1937. g. Jelgavas apgabala izstādē, tūrisma izstādē un amatniecības kameras izstādē. Pieminekļu valdes archeoloģisko izrakumu materiāli un senlietas demonstrētas ārzemju zinātniekiem II Baltijas archeologu kongresā 1930. gadā un I Baltijas vēsturnieku kongresā 1937. gadā. Izdevniecība. Pārskata laikā Pieminekļu valde izdevusi šādas zinātniskas grāmatas: 1) 1926. gadā —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni. Augšzeme un Zemgale; 2) 1928. gadā —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni, Latgale; 3) 1929. gadā —E. Balodis, A. Teikmanis, P. Kundziņš, L. Kundziņš, Izrakumi Raunas Tanīsa kalnā; . 4) 1929. gadā —H. Moora, Izrakumi Jēkabpils aoriņķī; 5) 1929. gadā —E. Vāle, Izrakumi Rucavā un Bauskā; 6) 1931. g. —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni, Vidzeme; 7) 1933. gadā —E. Šņore, Izrakumi Slates sila uzkalniņu kapos; 8) 1933. gadā — Celtniecības pieminekļi, I sēj.; 9) 1936. gadā žurnāls „Senatne un māksla" prof. F. Baloža un L. Liberta redakcijā; sākot ar 1937. gadu žurnālu „Senatne un māksla" izdod Pieminekļu valde kopā ar Valsts papiru spiestuvi; 10) 1936. g. —P. Ārends — Rundāles pils, 11) 1936. g. —P. Arends — Jelgavas pils, 12) J. Jaunzems, Brīvdabas muzejs.
* Izglītības Ministrijas Mēnešraksts / 01.11.1938
***
Esam ārpus Rīgas robežām. Saulē laistās Juglas un Ķīšu ezeri. Vēl vilciens pārskrien Baložu kalnam un esam Baltezera stacijā. Apkārtnē daudz priežu mežu, tīrs, sauss gaiss. Ceļš nogriežas pa kreisi uz Sudrabezeru. Caur kokiem mirdz Mazais Baltezers, bet tuvāki tam nepieejam. Klāt jau Sudrabezers. Paprāvais ezers ar jauku kokiem noaugušu saliņu un kristāldzidro ūdeni aicināt aicina spirdzināties. Basas kājas jau pasteigušās bradāt pa tā zeltīto klāju šķeldamas maigus sudrabotus vilnīšus. Ūdens patīkami silts! Īsa atpūta un dodamies pa iemītu taciņu uz ezera dienvidus krasta. Tur — brīnišķīgi lielu paparžu mežs. Skat, kā mūsu zeltenes slēpjas starp tām un plaukst, kā teiksmaini paparžu ziedi! Virzāmies uz Langstiņezeru. Kalnotais, sūnotais mežs bagātīgs sēnēm. Čaklās lasītājas drīz vien savāc pilnu cepuri. Pie Langstiņezera ieturam pirmās brokastis un pusdienas. Ezera krastos manāma līmeņa paaugstināšanās, kas ceļas no apkārtējiem purviem. Te netrūkst arī skaistu vasarnīcu, kuras aizvien vairāk ieslēdz un padara nepieejamus skaistos ezera krastu skatus. Vēl piegriežamies raksturīgam Langstiņu purvam un, šķērsojot Nītaures ceļa dalu t. s, garo jūdzi, ejam uz Bērģa muižu. Tur sagaida mūs viesmīlīgais un laipnais skolotājs J. Kalniņa kungs — Bērģu pasta, telegrāfa, telefona p. p. nodaļas pārzinis. Pateicoties tā laipnai gādībai, netrūkst mums piena — pēc izvēles — saldais, skābais un mūsu "saimnieču" rosībai — cepjas krējumā pašu lasītās sēnes, vārās sausi kartupeļi. Azaids lielisks! Tālākā gaitā Kalniņa kgs ekskursantus iepazīstināja ar Bērģu muižas pagātni, apkārtni, cīņu ainām starp ziemeļarmiju un vāciešiem. Gar L. Juglas zālainiem krastiem, kur sākusies siena pļauja, sasniedzam Mašenu mājas (ap 200 g. vecas) un Mašenezeru, sauktu par atteku. Te daudz ūdensaugu, zāles, kur mitinājās ūdensputni sevišķi daudz redz lidojam kaijas — šos vētras vēstnešus. Tuvumā jau plašais Juglas ezers (5 ar 1/2 klm. garumā un ap 2 klm, platumā). No tā kāpainiem, augstiem krastiem (vietām līdz 17 m) plaši skati uz Juglas apkārtni, bet no trigonometr. torņa redzama pat tālākā Rīgas apkārtne (Gauja, Baldone u. c). Viļņojošais ezers ar seklo, smilšoto krastu atstāj jūras iespaidu. Daudz te izbraucēju no Rīgas. Caur kokiem jau redzamas īpatnējās celtnes. Kas ir šīs mežā novietotās ēkas ar salmu jumtiem? Tas — latvju „Skansens" — Brīvdabas muzejs. To iekārtojusi Pieminekļu pārvalde jau 1928. gadā un cer atklāt šīs vasaras beigās. Ir arī pēdējais laiks to uzraudzīt un apsargāt, jo, diemžēl, tauta vēl neprot sargāt savus dabas pieminekļus, savas tautas senatni. Vai pilsoņa tiesībās un pienākumos vēl esam bērni, kas jāmāca? Ziemeļtautas jau sen atzinušas Brīvdabas muzeju lielo kultūrvēsturisko nozīmi. Kas gan nebūs dzirdējis par pasaulslaveno Skansenu Stokholmā uz kādas salas, kura aptver veselu tautas novadu? Šo iedzīvotāju dzīvi nav skārusi modernā kultūra, bet tā norit senās etnogrāfiskās īpatnībās, sākot ar ēkām, iekšējo iekārtu, darba rīkiem, sadzīvi u. t. t. Latvijas Brīvdabas muzejā jau novietotas 5 Vidzemes vidienas ēkas. Senlatvju rija ar piedarbu un gubeni palievenī zem viena jumta pārvesta no Vestienas Rizgu mājām, bet slietais namiņš — šī pirmatnējā dzīvojamā ēka, no Ainažiem. Šīs ēkas pēc senlatvju sētas iekārtojuma atrodas kalnā, bet lejā — dzīvojamā ēka — no Vestienas Skaldiem, interesantā klētiņa no Vaives Šķesteriem un mazlodziņu maltuve no Vietalvas Dzeņiem. Šo ēku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidotuve — no Vietalvas Dzeņiem. Šo eku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidojumus darinātus ar latviskās mākslas izpratni. Vēl- kopēja fotografēšanās, launags un šīs dienas maršruts laimīgi veikts.
