sestdiena, 2016. gada 31. decembris

Jumim - 25 / 2011.gads <>


















 


Šajos 25 gados kori vadījuši:

 

 Normunds Vaicis (kora dibinātājs)
 ***

Diāna Vaice
 ***

Jānis Leja (vokālais pedagogs)
 ***

Farhads Stade
 ***

Edvīns Dziļums
 ***

Karmena Jakovela
 ***

Eduards Grāvītis
 ***

Ēriks Kravalis
*** 

Ivars Spriņģis
*** 

Jānis Petrovskis
 ***

 
Aira Birziņa
 ***

Līga Vasiļjeva
 ***

Mārtiņš Klišāns
 ***

Gundars Ķirsis
 ***
 Gints Ceplenieks
*** 

Eva Pērkone
*** 

Egils Jākobsons (vokālais pedagogs)
***
 Rūdolfs Krēsliņš
 ***

Laura Iesava
 ***


Dažas bildes no pasākuma saviesīgās daļas:




Bijusī diriģente Aira Birziņa ar ilgadīgu kora dalībnieku Andreju Binderu





===

trešdiena, 2016. gada 28. decembris

Sprigulītis Anglijā / 1990.gada augusts <>


 Svētdiena, 26. augusts

sākās ar dievkalpojumu māc. J. Jurģa un prāv. Dr. P. Cirša vadībā. Pēcpusdiena piederēja Londonas dejotājiem - tautas dejām, dziesmām, mūzikai Dr. Viktora Griguļa vadībā. Londoniešu sastāvā bija ap 50 dalībnieku, un sniegums tuvojās daudzinātās Saules jostas līmenim. Negaidītu papildinājumu deva Ādažu tautas deju kopa Sprigulītis. Zināmā mērā pievīla Ievas Akurāteres koncerts vakarā, jo māksliniece klausītāju iztēlē bija palikusi kā kāda dīva iepriekšējā patriotiskā sniegumā pie Brīvības pieminekļa Rīgā, ļaužu tūkstošu apbrīnota. 
  
* Austrālijas Latvietis / 28.09.1990  

💢💢💢💢💢

Ligitas Ķikutes saruna ar Imantu Magoni un Aleksandru Bleikšu

Apmēram seštūkstoš kilometru – ja rēķina nobraukto ceļu. Un vēl krietni vairāk, ja pieskaita attālumu starp divām būtiski atšķirīgām valstīm, mentalitātēm, politiskajām un ekonomiskajām sistēmām. Toties dabas dotās robeža – Lamanšs, kas šķir Britu salas no Eiropas kontinenta, pārvarama četrās stundās – ar prāmi. Pareizāk sakot, ar peldošu kvartālu, kurā var pat apmaldīties: disko, video, dansingi, restorāni, ... Un kur vēl pasažieri – gan ar personiskajām automašīnām, gan ar tūristu autobusiem... Vienīgā bēda, ka līdz šim prāmim pagrūti nokļūt, pirms tam jāšķērso četras valstis: Lietuva, Polija, Vācija un Beļģija. Protams, tajā gadījumā, ja no Latvijas izbrauc ar autobusu – tā, kā to šovasar darīja mūsu slavenie ceļotāji, Tautas deju ansamblis „Sprigulītis”.



Kolektīva vadītājs, LPSR Tautas skatuves mākslinieks Imants Magone:



Es noteikti pastāvēju uz to, ka jābrauc ar autobusu. Tā bija mūsu neatkarība, gabaliņš no mājām. Šis brauciens tika plānots pasen: jau ap gadu miju saņēmām uzaicinājumu piedalīties starptautiskajā folkloras festivālā Klīvlendā. Esam ļoti pateicīgi agrofirmai: pirmo reizi braucām uz svešu zemi ar savu valūtu kabatā, par to bija parūpējusies agrofirmas vadība. Paldies arī par dāsni sarūpēto ceļamaizi, kas ļāva taupīt valūtu: katram taču gribas kaut ko pārvest no tālā ceļa, bet, piemēram, Vācijā vienas pusdienas maksā tikpat, cik labu kurpju pāris.



Kādas atšķirības varēja vērot, tik īsā laika sprīdī šķērsojot četru valstu robežas?



Līdz  Rietumvācijai braucām, pēc mūsu priekšstatiem, normālos apstākļos, tas ir, bez ērti pieejama servisa, bez iespējas nomazgāties atpūtas vietās. Kontrasts sākās aiz kritušā „dzelzs priekškara”. Bijušās Rietumvācijas teritoriju un Beļģiju šķērsojām jau tajā komforta atmosfērā, ko mūsu tūristi iepazīst, diemžēl tikai aiz sociālistisko valstu robežām. Pāris stundu atpūtāmies Hanoverā, tad izmetām nelielu loku pa Ķelni, apskatījām slaveno Ķelnes katedrāli. Pēc tam no Ostendas (Beļģijā) braucām pāri Lamanšam  uz Angliju.

 


„Kreisās puses satiksmes” zeme... Cik daudz galvassāpju jums sagādāja šī atšķirība?



Aleksandrs Bleikšs, grupas vadītājs, agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks:



Pirmajā mirklī tas likās neparasti, nepareizi, ačgārni. Mūs gan sagaidīja Londonas latviešu tautas deju kopas vadītāja dzīvesbiedre, kura palīdzēja pārvarēt pirmās grūtības. Jāpiebilst gan, ka arī mūsu šoferi Imants Vīgants un Ojārs Balodis bija malači, godam izveda mūsu „Ikarusu” garajā un grūtajā ceļā.

Runājot par kreisās puses satiksmi, jāteic, ka grūti bija ne tikai šoferiem. Nav viegli arī nepieradušam gājējam šķērsot ielu citādā secībā, nekā pierasts pie mums. Jāteic gan, ka satiksmes noteikumi Anglijā lielā mērā balstās uz savstarpēju pieklājību.

 


I.Magone:



Divas dienas, ko pavadījām Londonā, dzīvojām Londonas latviešu tautas deju kopas dalībnieku ģimenēs. Tas bija laiks, ko pavadījām pēc saviem ieskatiem – gan kopīgās, gan individuālās ekskursijās, gan pulcējāmies kopā Daugavas Vanagu namā, kur notika arī kopmēģinājumi ar Londonas dejotājiem.



Ko darījāt, piemēram, Jūs šajās brīvajās dienās?



Pirmajā dienā laistīju dārzu. Mājas saimnieks, pie kura dzīvoju, palūdza apliet puķes, bet es aizrāvos: bija pieturējies ilgstošs sausums, viss zaļums bija panīcis, tad nu es pacentos ... Izrādās, par savu centību es būtu pelnījis sodu: Londonā tajā laikā bija dzeramā ūdens trūkums, sakarā ar sauso laiku ūdens patēriņš bija limitēts. Paldies dievam, viss beidzās laimīgi, mani nepieķēra. Vispār tās bija divas kolosāli brīvas dienas: saimnieki, darbā aizejot, atstāj mājas atslēgas, un dzīvo, kā zini.

 


Vai Anglijā var sastapt daudz latviešu?



Londonā vien dzīvo aptuveni septiņdesmit tūkstoši. Daudzi runā par atgriešanos dzimtenē, krāj ceļanaudu. Jo sevišķi pēc Dziesmu svētkiem izvējojies daudz kas no iepriekšējo gadu neziņas: kā viņi tur, Latvijā, dzīvo ... Pēc Klīvlendas festivāla noslēguma piedalījāmies latviešu kultūras svētkos „Straumēnos” (tā ir paliela muiža, latviešu kultūras centrs), kur satapām arī mūsu māksliniekus – Ievu Akurāteri un Dailes teātra aktieru grupu. Sniedzām koncertu kopā ar Londonas dejotājiem.



Kā saskanēja dejas soļi?



Nu šoreiz mēs krietni piekāpāmies saimnieku stilam. Toties pirms tam Dziesmu svētkos mēs viņus izdancinājām pa mūsu vīzei...



Mēs vēl ne ar vārdu neesam pieminējuši jūsu brauciena galveno mērķi – piedalīšanos folkloras festivālā...



Tas ir jau trīspadsmitais pēc kārtas. Šādi festivāli Klīvlendā tiek rīkoti ik pēc diviem gadiem, un tajos piedalās kolektīvi no dažādām pasaules malām. Gan mēs, gan lietuviešu deju kolektīvs „Rasa” turējāmies ap 4.-6. vietu. 

 



Vai „Sprigulītim” pietrūka pulvera pirmajam trijniekam?



Nē. Tikai kritēriji, pēc kuriem tika vērtēti konkursu dalībnieki, mums nebija ne saprotami, ne pieņemami. Piemēram, mūsu lauku kapela, kura ieguva nedalītu publikas atzinību, pie godalgas netika tādēļ, ka žūrijai likās – viņi atskaņojot komponētu mūziku, nevis tautasdziesmas. Tas pats bija ar dejotājiem: mūsu dejas soļi tika atzīti par pārāk baletiskiem, sinhroniem, ornamentāliem. Radās iespaids, ka par atbilstošu konkursa noteikumiem tiek uzskatīta pirmatnēja tautas dejas soļu improvizācija bez jebkādas horeogrāfijas.



A.Bleikšs:



Skumji, bet fakts: acīmredzot nevienam no komisijas locekļiem nebija priekšstata par baltiešu folkloru, deju, dziesmu. Mums tika piesūtīti festivāla konkursu noteikumi, un mēs pie tiem pieturējāmies punktīgi, bet par festivāla vērtētājiem to nevarēja teikt. Toties publikai „Sprigulīša” priekšnesumi ļoti patika, un tas ir gandarījums.



Jums, Bleikša kungs, bija iespēja vērot „Sprigulīša” uzstāšanos kā skatītājam, salīdzināt to ar citu kolektīvu priekšnesumiem. Kā izskatījās mūsu „Sprigulītis” uz citu valstu dejotāju fona?



Man, skatītājam, mūsu dejotāju mākslinieciskais līmenis likās salīdzinoši augstāks par kopējo.



I.Magone:



Zināt, ko es uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu šajā braucienā? Ne jau iegūto festivāla diplomu, bet gan to, ka mūsu sarkan-balt-sarkanais karogs festivālā plīvoja kopā ar citu brīvu valstu karogiem (arī Lietuvas). Mēs nebijām „dejotāji no Padomju Savienības”, kā tas būtu bijis vēl pirms nedaudz gadiem. Mēs bijām Latvijas deju kolektīvs, un neviens izbrīnā neraustīja plecus,  sak’, kas tie latvieši tādi ir. Pasaule sāk atpazīt Baltijas valstis, un tas ir liels gandarījums.

Tas, ka „Sprigulītis” netika līdz godalgotai vietai, mani nesarūgtina. Pasaulē ir izsenis izstrādāta konkursu sistēma – piemēram, daiļslidošanā jau pirms priekšnesuma ir zināms, uz ko var pretendēt tās vai citas valsts pārstāvji, ir jau sadalītas kategorijas, un nepieciešams patiesi briljants priekšnesums, lai izsistos augstākā kategorijā nekā tā, kurā tu esi iepriekš iedalīts. Tāpat bija šajā festivālā. Kurš gan zināja, ko spēj latviešu dejotāji, ja neviens latviešu kolektīvs agrāk šādos konkursos nav piedalījies?

 


Patiesi, pēdējā laikā pasaule saņem arvien vairāk informācijas par Baltijas valstīm. Cik objektīva, jūsuprāt, ir šī informācija?



A.Bleikšs:



Kā kuro reizi. Ir daudz tāda, ko sveštautieši nevar vai negrib saprast. Bez tam, mēs jau nebijām pirmie latvieši, kas viesojas Anglijā. Piemēram, tās angļu ģimenes, pie kurām mitinājāmies festivāla laikā, pastāvīgi uzņem pie sevis viesus no citām zemēm, arī latviešus. Katrs jau pasniedz to informācijas drusciņu tādā aspektā, kā viņš saskata. Bet, ja runājam par turienes latviešiem, viņiem Latvija ir palikusi nemainīgi idealizēta kopš 1940. gada. Viņiem grūti pieņemama tā latviešu valoda, kādā runājam mēs, Latvijā dzīvojošie, viņiem pasveša mūsu šodienas mentalitāte. Lai gan, no otras puses, daudzi trimdas latvieši, it sevišķi jaunieši, dzīvo ar domu par atgriešanos dzimtenē. Daudzi, piemēram, studē Oksfordas vai Kenbridžas universitātēs ar domu, ka pēc izglītības iegūšanas brauks strādāt uz Latviju. Tomēr jāteic, ka kopumā iespaids par Latviju no malas vēl ir stipri tāls no realitātes.



Kā sapratāties ar saviem angļu saimniekiem, pie kuriem dzīvojāt?



Es gan ar angļu valodu esmu „uz jūs”, bet Imants to pārvalda, kopīgiem spēkiem sapratāmies. Dejotājiem gāja vieglāk, daudziem jau ir savas valodas iemaņas, daudz devis pērnā gada brauciens uz Ameriku. Šodien man ir žēl, ka savā jaunībā netiku sadraudzējies ar valodām, vāciski saprotu, bet tas arī viss. Tagad, kad pieejamas tik daudzas un dažādas iespējas mācīties svešvalodas, gribu jo silti ieteikt visiem, it sevišķi jauniešiem: mācieties valodas! Ai, kā tās dzīvē noder!



Vai divas nedēļas nebija pārāk īss laiks, lai gūtu kaut cik pareizu priekšstatu par zemi, kurā bijāt pirmo reizi?



Pašā laikā. Godīgi sakot, gribējās uz mājām – nezinu, kā bija citiem, bet par sevi varu teikt, ka iespaidu pārbagātība notrulina uztveri. Tikām jau gan daudz redzējuši.



Vai bija arī kaut kas tāds, kas nepatika?



Mēs dažkārt šausmināmies par Līvānu māju puduriem, kas izkropļo Latvijas ainavas. Anglijā līdzīga tipa mājas ir nevis puduriem, bet veseliem ciematiem, vienādas līdz pēdējam sīkumam, līdz pat durvju kliņķim. Tik perfekta vienādība ir nomācoša.



Vai Jums, grupas vadītājam, bija daudz problēmu?



Nebūt ne. Šajā braucienā patiesi valdīja vienprātība un disciplīna. Ādažnieki savu firmu godam turēja. Protams, nevar nepieminēt saimnieku organizatorisko precizitāti. Visa mūsu dienas kārtība ar precizitāti līdz minūtei mūsu saimniekiem bija zināma un viņi godprātīgi rūpējās par to, lai mēs katrā konkrētā brīdī atrastos tieši tur, kur mums jāatrodas pēc paredzētās programmas. Kāda tur vairs grupas vadītājam bēda ... .



***

 

Festivāla laikā mūsu ceļotājiem bija vēl viena interesanta tikšanās. Par to vislabāk varētu pastāstīt „Sprigulīša” dalībnieks Normunds Breidaks. Diemžēl laika trūkuma dēļ viņš nevarēja piedalīties mūsu sarunā. Proti, dejotāju delegācijas tika aicinātas uz pieņemšanu mērijā (starp citu, turienes mērs ir dāma). Katrai delegācijai atvēlētas 15 – 20 minūtes, bet tikšanās ar ādažniekiem ievilkās divas stundas. Kā gan citādi, jo izrādījās, ka tiekas divi mēri, pie tam mūsējais  - dejojošs! Varbūt „dejojošais mērs” Normunds būtu varējis sīkāk pastāstīt par šo tikšanos. Piemēram, par to, ka viņš sēdēja Anglijas karalienes krēslā ... Bet nenožēlosim nenotikušo sarunu. Kāpēc gan nevarētu gadīties, ka nākamajā „Sprigulīša” ārzemju turnejā tiksies, divi lordi un mūsējam atliks laika pastāstīt par šo tikšanos sīkāk? ...

* Ligita Ķikute  „Cik tālu līdz Anglijai?” / Ādažu ritmi / 25.09.1990.





===

svētdiena, 2016. gada 25. decembris

Ādažu kultūras nama jauktais koris "Jumis" koru skatē Valmierā 2008.gadā. <>

Ādažu kultūras nama jauktais koris "Jumis" koru skatē Valmierā 2008.gadā.





Dziesmas:
1. Artūrs Maskats / Latviešu t.dz. vārdi   - "Jāņu dziesma" 
2. Valts Pūce / Latgaliešu t.dz. vārdi        - "Gaismiņa ausa saulīte lēca" 
3. Ēriks Ešenvalds / Latviešu t.dz. vārdi  - "Aizej lietiņ"

diriģenti: Gints Ceplinieks un Eva Pērkone; koncertmeistare: Diāna Saleniece.












































 













 


===