Saiets Kultūras namā / 2008.g. <>

==

Artūrs Jansons - baigā gada upuris <>

Artūrs Jansons Eduarda d.

Cēsu rotas virsleitnants

Lāčplēša Kara Ordenis pieškirts 1920. gadā

Dzimis 1893. g. 23. janvārī Nītaures pag. Siļķēs. Beidzis Rīgas pilsētas komercskolu. Grāmatvedis kasieris Rīgas hipodromā.

Krievu armijā iesaukts 1914. g., 1915. g. ieguvis virsnieka pakāpi, devies uz fronti 483. Obdorskas kājnieku  pulka sastāvā. 1917. g. vasarā piedalījies kaujās Daugavpils raj. Pēc lielinieku apvērsuma atgriezies vecāku mājās. Zemkopis.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 19. novembrī, vadījis pirmo brīvprātīgo vienību formēšanu Cēsīs. Piedalījies pirmajās kaujās pret lieliniekiem Vidzemē. Pēc tam kopā ar Virsnieku rotu atkāpies līdz Rudbāržiem. Piedalījies visās Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanas kaujās. Pēc tam Vecpiebalgas raj. un Cēsu komandants. 1919. g. 20. oktobrī iecelts par bataljona komandieri 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, cīnījies pret bermontiešiem, beidzot piedalījies Latgales atbrīvošanā. Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, skaitot no 1920. g. 18. novembra.

1918. g. 24. decembrī, izpildīdams pavēli radīt ienaidnieka spēkos paniku un pierādīt mūsu kaujas spējas, J. kopā ar 4 kareivjiem devās tā aizmugurē pie Drabešu muižas, atklāja piepešu ložmetēja uguni un piespieda ienaidnieka jātniekus bēgt uz Cēsīm, tā sagādājot mūsu rotai iespēju atkāpties bez zaudējumiem.

1920. g. jūlijā  pārvietots uz Armijas virspavēlnieka štābu. Saformējis Mežu ekspluatācijas bataljonu, to komandējis līdz 1921. g. martam.

1921. g. 9. augustā atvaļināts, zemkopis Siguldas pag. Peltēs un Kraukļu pag. Lūšos. 5 gadus bijis 5. Rīgas aizsargu pulka bataljona komandieris. Vēlāk 10. Cēsu aizsargu pulka bataljona komandieris.

Padomju okupācijas laikā represēts, arestēts un 1941. g. 5. aprīlī  Baltijas Sevišķā kara apgabala  kara tribunāls piesprieda J. nāvessodu (KPFSR KK 58-4, 58-10. 58-13). Nošauts 1941. g. 22. jūnijā  Baltezerā. Apbedīts Ādažu kapos.

* no vietnes  LKOK.com

Viņš atdeva visu par Tēviju 

1993.gada 23.janvārī aprit 100 gadu, kopš Cēsu pilsmuižas "Siļķu" mājās dzimis Artūrs Jansons, Brīvības cīņu dalībnieks, Cēsu rotas dibinātājs un tās pirmais komandieris, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Beidzis Millera reālskolu Cēsīs un komercskolu Rīgā un 1. pasaules kara laikā Viļņas kara skolu. Kā jaunākais virsnieks dien cara armijas krievu daļās, pēc tam 1917.gada vasarā panāk pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Frontei sabrūkot, neseko strēlniekiem uz Krieviju, bet — kā liela daļa virsnieku — paliek Latvija. 1918.gada okupāciju pārlaiž tēva mājās kā laukstrādnieks. Rudenī izirstot vācu ķeizarvalstij, Artūrs Jansons pulcina Cēsīs savus cīņu biedrus pašaizsardzības vienībā. Tas notiek vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas, un kad nodibinās jaunā valsts, pašaizsardzības mērķis pāraug valsts aizsardzības idejā. Kad 1918.gada B.decembrī Cēsīs ierodas pulkvedis Apinis un plkv.-ltn.O.Kalpaks, kuriem valdība uzdevusi sākt organizēt spēkus lai pretotos iebrūkošajiem sarkanajiem, viņi atrod Cēsīs labi izveidotu un daļēji apbruņotu vienību ar virsleitnantu A.Jansonu priekšgalā. Tanī pat dienā pulkvedis Apinis ieceļ A.Jansonu par Cēsu rotas komandieri, šim faktam kļūstot par rotas dibināšanas oficiālo dienu un Latvijas armijas sākumu. Rotas bruņojumu sastāda no krievu armijas saglabātie un slēptie ieroči un no sabrūkošās vācu ķeizara armijas par personīgiem līdzekļiem pirktie. Izdevies iegūt arī 2 ložmetējus. Ar pārtiku rotu bagātīgi apgādā vietējie iedzīvotāji un paši dalībnieki. Tā kā spēki, lai noturētu Cēsis un aizkavētu sarkano uzbrukumu ir par maziem, tiek nolemts atiet uz Rīgu. Lai izvairītos no pakaļdzīšanās un skaitliski mazās rotas iznīcināšanas, virsleitnants A. Jansons pie Dravešu pagrieziena ar ložmetēju no ragavām pašrocīgi aptur sarkano jātnieku eskadronu, nodarot tam prāvus zaudējumus. Tā uz vairākām dienām apstājas sarkano tālākvirzīšanās, un rota sekmīgi sasniedz Rīgu, līdz ar to arī vācu daļas, kuras neizrāda ne mazāko cīņas gribu pret sarkanajiem. Kopā ar pārējām Latvijas cīņas vienībām, noorganizētas Rīgā, rota ir spiesta atkāpties Kurzemē līdz Ventai. 1919.gada ziemā sākas lielais balto daļu pretuzbrukums, sarkanie tiek spiesti atpakaļ. Rīgu atbrīvojot Cēsu rota veiksmīgi uzbrūk Bolderājfl. 1919.gada vasarā A.Jansons atrodas Latgales frontē un rudenī cīnās pret Bermontu pie Rīgas. Par kaujas nopelniem, Bermontu padzenot, saņem Lāčplēša kara ordeņa 111 šķiru, tad atkal Latgales frontē kā 9. Rēzeknes kājnieku pulka 10.bataljona komandieris līdz sarkano pilnīgai izdzīšanai no Latvijas. Pēc Brīvības cīņām kādu laiku ir Rīgas pils komandants, tad Cēsu pilsētas un apriņķa komandants. Vēlāk nodarbojas ar lauksaimniecību ģenerāļa I. Baloža mājās Līvbērzē, tad iegādājas mājas "Peltes" Siguldas pievārtē. 5 gadus ir aizsargu bataljona komandieris. Dienestu Latvijas armijā beidz pulkvežleitnanta pakāpē. 1940.gada rudenī, kad noslēpumaini sāk pazust Latvijas labākie dēli, pēc nodevēja denunciācijas tiek apcietināts arī plkv.-Itn.A.Jansons. Viņš tiek turēts Centrālcietuma I korpusa 22.kamerā. Kā liecina vairāki izglābušies viņa kameras biedri, plkv.-ltn. Jansons nebija zaudējis dūšu, vienmēr uzmundrinājis citus un aicinājis ticēt labākam liktenim un nezemoties mocītājiem, nezaudēt pašsavaldīšanos. Pēc Latvijas atbrīvošanas 1941.gada vasarā kāda ieslodzījuma līdzgaitnieka vēstulē pulkveža sievai ir šādas rindas: "Dabīgi, ka zem revolvera draudiem pratināšana bija atstājusi savu iespaidu un viņš bija ļoti nervozs. Nervozitāte jau bija raksturīga īpašība kamerā. Viņam atkārtoti draudēts ar nošaušanu, bet kad viņš atbildējis — 'Varat šaut, esmu 23 gadus labi dzīvojis, nu varu arī mirt' — tad spīdzinātāji palikuši lēnāki un teikuši — Čekā nešauj. Jūsu vīru aizveda uz kara tribunālu 5.aprīlī, pēc kam par viņu nekā vairāk netiku dzirdējis." — Tikai pēc sarkano izdzīšanas, atklājot daudzās čekas upuru bedres, vienā no tām — Baltezerā, kopā ar citiem patriotiem, atrada arī noslepkavoto pulkvedi. Visus nomocītos varoņus guldīja Ādažu kapsēta Baltezera krasta, kopējā brāļu kapā. Kara laika apstākļos bija iespējams tikai apzīmēt apbedījumus ar vārdiem un kopēju lielu koka krustu, tālāku izvērstu pienācīgu kapu izveidi atstājot nākotnei. Komūnistu varai atgriežoties, krusts pazuda, un pagaidām mocekļu pīšļus nomāc svešinieku virsuzbedījumi — sarkanā vara vēlējās izdzēst jebkuru atmiņu par upuriem un nenovēlēja pat atzīmētu kapa vietu varoņiem. Pēdējās atmodas laikā šeit atjaunots kopējais lielais koka krusts ar piemiņas uzrakstu. Varoņu gaišā piemiņa nezudīs, un atdusas vietā kādreiz pacelsies piemineklis — liecība latviešu tautas pateicībai un atmiņai.

Andrejs Jansons 

* Brīvā Latvija / 08.02.1993

***

Latvijas armijas 9.Rēzeknes kājnieku pulka komandieri - ( no kreisās ): kapteinis Artūrs Jansons Eduarda d. Dzimis Nītaures pagasta Siļķēs.Beidzis Rīgas pilsētas komercskolu. Grāmatvedis kasieris Rīgas hipodromā. 1914.gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, 1915.g. ieguvis virsnieka pakāpi, dienējis 483. Obdorskas kājnieku pulkā. 1918. gada 19.novembrī iestājies brīvprātīgi Latvijas armijā. Vadījis pirmo brīvprātīgo vienību formēšaanu Cēsīs. Blakus virsleitnants Jānis Vilhelms  Kazis-Kaže (1897 - 1962 ).

Latvijai ziedots mūžs 

LĀČPLĒŠA ORDEŅA KAVALIERU LIKTEŅI 

Tēlnieka Kārļa Jansona vecākais brālis, Lācplēša Kara ordeņa kavalieris Arturs Jansons dzimis 1893. gada 23. janvāri Cēsu pagasta "Siļķēs", 1918. gada 8. decembri noorganizējis Latvijas armijas pirmo regulāro kaujas vienību — Cēsu rotu — un piedalījies 24. decembra kaujās pie Drabešu muižas, par ko apbalvots ar LKO Nr. 244. Pēc tam cīnījies Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Latgales kaujās, bijis Vecpiebalgas un Cēsu komandants, 9. Rēzeknes kājnieku pulka bataljona komandieris pulkvežleitnanta pakāpē, 5. Rīgas un 10. Cēsu aizsargu pulku bataljona komandieris. Nošauts 1941. gada 22. jūnijā Baltezerā, apbedīts Ādažu kapos. Arturu Jansonu 105. un Cēsu rotas dibināšanas 80. gadā atceroties, Latvijas Kara muzejā 3. jūnijā notika piemiņas grāmatas atvēršanas svētki. Ieskatam lappuses no dzīves gadiem Siguldas pagastā, par arestu un bojāeju. Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojuma autors ir Indulis Dišlers. Kad tieši Arturam Jansonam radusies doma nopirkt Siguldas pagasta "Peltes" un uzsākt tur intensīvu lauksaimniecību, nav skaidri zināms. Taču var izdarīt aprēķinu un aptuveni noteikt laika sprīdi. Meitas Marijas dzimšanas brīdī, 1925. gada 22. novembri, priecīgā notikuma laikā, kas diemžēl Jansonu ģimenē palika vienīgais, ģimenes pieraksta vieta joprojām ir Cēsu pagasta "Siļķēs", bet 1927. gada 21. jūnijā "Peltu" mājas jau piederējušas Jansonu ģimenei. Tāpēc var pamatoti uzskatīt, ka īpašuma iegūšanas procedūra notikusi šajā laika posmā, apmēram pusotrā gadā. "Peltes" bija visādi izdevīgs pirkuma objekts — auglīga zeme blakus Siguldas pilsētai, tuvu svarīgai satiksmes maģistrālei — Vidzemes šosejai un dzelzceļa stacijai, kas nodrošināja saražotās produkcijas ātru nokļūšanu Rīgas tirgū. Sasniedzama bija arī Vidzemes skaistule Gauja, ja kādreiz iegadījās brīvs brīdis atpūtai. Atmiņu pierakstos ne reizi vien sacīts, ka Arturs Jansons nopircis Siguldas "Peltes", iegādājies "Peltu" mājas pie Siguldas utt., taču archīva dokumenti to neapstiprina — kā īpašniece minēta Anna Jansone. "Izdarīsim taču, lai "Peltes" ir uz Annas vārda!" Arturs neiebilda, par visu svarīgāk bija pēc iespējas ātrāk sākt saimniekošanu pa īstam. Visticamāk, ir notikusi "Peltu" hipotēkārā parāda pārņemšana, to norāda fakts, ka īpašuma tiesības Annai Jēkaba m. Jansonei ir apstiprinājusi Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļa iepriekš minētajā datumā. Bez jau minētās finansiālās palīdzības no Kraukļu "Lejas Daukstēm" uz "Peltēm" pārceļoja arī ne viens vien Latvijas brūno sugas govslopiņš, "pūra tiesai", kā tolaik mēdza teikt. 1939. gada 28. jūnijā sastādītajā lauksaimniecības skaitīšanas lapā skaidri saskatāms, ka visus trīsdesmitos gadus saimniecības augšupceļš ir nepārtraukts un straujš. Divas dzīvojamās mājas, mūra garāža, sierotava, veļas mazgātava—kopā 14 dažādas ēkas, kā arī visas nepieciešamās lauksaimniecības mašīnas, pat dārzāju un āboliņa sējmašīnas. Bez tam 8 zirgi un 33 govslopi. Skaidrs, ka šāda intensīva saimniekošana prasīja daudz enerģijas. Jāņem vērā arī tas, ka Annai Jansonei bija savs — ārstes profesijas darbalauks un bērnu audzināšanas rūpes, tāpēc viņa mājsaimniecībai, nerunājot par kūts, dārzu vai lauku darbiem, varēja veltīt tikai ierobežotu sava laika un pūļu daļu. Arturam savukārt pienācās šad tad palīdzēt Annas vecākiem "Lejas Daukstēs", vismaz attiecībā uz saimniecības "ārlietām". Šie apstākļi kopumā noteica, ka "Peltēs" bija daudz algota darbaspēka, šķiet, divi puiši un trīs meitas, vismaz vasarā. Protams, neiztika arī bez "kadru maiņas". 

Tāpēc, lai cik precīzi tiktu Jurģos noslēgts un vēlāk izpildīts darba līgums, nav iespējams, ka gadu gaitā valsts drošības jaunākais leitnants Meļņikovs, sankcionējis prokurors (paraksts nesalasāms), apstiprinājis ĻPSR valsts drošības tautas komisārs Sustins... Par aresta iemeslu tiek uzdots, ka "Arturs Jansons, būdams balto karaspēka vienības kara komandants Latvijā 1919. gadā, spīdzinājis un apšāvis komunistus un padomju varas līdzjutējus. 1939. gada rudenī Jansons dažādi nolamājis Sarkano armiju, kas ienākusi Latvijā. 1940. gada janvāri un februārī visādi izrādījis līdzjūtību baltsomiem un aģitējis citas personas, lai iestājas baltsomu armijā kā brīvprātīgie. Izsaka provocējošus un terroristiskus pretpadomju uzskatus. Aresta un kratīšanas orderi Arturam Jansonam attiecīgās lielinieku amatpersonas izrakstījušas 1940. gada 6. decembri, kad viņš ari apcietināts Siguldas pagasta "Peltēs". LKOK, nopelniem bagāts virsnieks arestēts un pretoties nespējīgs atrodas to spēku rokās, pret kuriem cīnījies, aizstāvot savu valsti visu mūžu. Kurp viņu aizveda zilcepurainie sargkareivji, ko stingri uzraudzīja čekas virsnieki, mēs nezinām. Varbūt uz kādu steigā pielāgotu pagrabu Siguldā, varbūt uz pratināšanas kabīnēm "stūra mājā", no kuras augšējā stāva "saskatāma Sibīrija", kā skumji ironizēja apcietinātie latvieši. "Peltēs", kā vienmēr tādos gadījumos, aiz čekistiem palika kratīšanas radītā postaža; trauki, drēbes, grāmatas — viss atradās uz grīdas. Lielinieku tiesvedības dokumenti stāsta, ka arestētais pēc pamatīgas nopratināšanas, kurā Arturs Jansons nav mēģinājis noliegt lielāko daļu no viņam inkriminētajiem "noziegumiem": cīņu pret sarkano murgu, pret necilvēcīgo varu, kalpošanu armijā par savu tautu un valsti, — pārvests uz Rīgas Centrālcietumu. Tur kopā ar viņu 1. korpusa 22. kamerā ir bijis Arturs Losbergs, kam laimīgā kārtā izdevies palikt dzīvam un pat neizsūtītam, jo viņš jau 1941. gada 24. jūlijā atrakstījis vēstuli Artura Jansona sievai Annai. Tajā viņš cildina pulkvežleitnanta atsaucību un cilvēcību, jo tas bijis ar mieru dalīties šaurajā guļasvietā uz nārām, lai Losbergam nenāktos gulēt uz grīdas. Nemierīgas un trauksmainas dienas nomainīja pelēkās datuma dzīves dienas no 1940. gada 6. decembra līdz 1941. gada 5. aprīlim. Citu no citas tās atšķīra tikai nakts pratināšanas, izmeklētāju draudi un uzkliedzieni, kaut apsūdzības galvenos punktus pratināmais nenoliedza. ... Tribunāla sastāvam — 1. ranga kara juristam Gringotam, 2. ranga intendantam Galvām un kapa juristam Zeņko — bija tikai viens, viņu izpratnē pilnīgi skaidrs uzdevums nerastos šādas vai tādas domstarpības starp kādu no gājējiem un saimnieku. Pēc tam saimnieks aiz muguras tika lamāts par "budzi" un "ekspluatātoru". Jo atzīsim īstenību: ari trīsdesmito gadu vidū un nogalē prokomūnistiskā pagrīdes aģitācija laukstrādnieku vidē bija it dzīvīga. Tieši šeit arī meklējami vēlākie Artura Jansona denuncianti un uzrādītāji — starp tiem kādreizējiem ne pārāk čaklajiem "Peltu" laukstrādniekiem, kuriem bija šķitis, ka saimniekpāris pie Ziemassvētku eglītes tiem pasniedzis mazāk vērtīgu dāvanu nekā pārējiem. Zināma loma bija arī tam, ka Arturs Jansons šad tad valkāja spožo aizsargu komandiera formas tērpu. Jo aizsargi bija komunistu visvairāk ienīstā organizācija pirmskara Latvijā. Rezerves pulkvežleitnants LKOK Arturs Jansons saņēma uzaicinājumu un drīz vien tika iecelts atbilstošā amatā — par 5. Rīgas Aizsargu pulka 2. bataljona komandieri. Tas prasīja gan daudz mazāk asiņu nekā kara laikā, taču sviedru un atpūtas stundu nācās ziedot atliku likām. Bija regulāri jāpiedalās plānotajās sanāksmēs un mācībās, bet vēl jo biežāk jāpalīdz cīņā pret huligāniem, zagļiem un laupītājiem. Ieskatam daži izraksti no žurnāla Aizsargs: "(. .) Lielākās aizsargu organizāciju parādes notika Ādažos, Siguldā, Līgatnē, Nītaurē un Mālpilī, kur parādes pieņēma pulka komandieris Ogrē, Madlienā, Skrīveros, Jumpravā, Pļaviņās, Ropažos, Suntažos, Koknesē, Lielvārdē, Lēdurgā, Birzgalē, Aizkrauklē, Zaubē, Allažos, Rīgas jūrmalā, Babītē un Rembatē parādes pieņēma bataljonu un rotu komandieri vai nodaļu priekšnieki. Kā redzams, vairākas no šīm parādēm pieņēmis 2. bataljona komandieris Arturs Jansons. Piecus gadus ilgam dienestam 5. Rīgas Aizsargu pulkā sekoja tikpat ilgs laiks Cēsu pulkā. Jau pirmajās okupācijas dienās, pat stundās, pagrīdē darbojušos spiegu vadīti, Sarkanās armijas specvienību SMERS darbinieki arestēja vairākus desmitus dažāda līmeņa valsts iestāžu darbiniekus no politpārvaldes, kriminālpolicijas un Aizsargu organizācijas štata darbinieku vidus. Rūpīgi izstrādātā aresta operāciju technoloģija tika līdz sīkumam ievērota — šie cilvēki neieradās vakarā mājās vai no rīta darbā, it kā pazuda. Lēmums par arestēšanu datēts ar 1940. gada 4. decembri. To izstrādājis Rīgas apriņķa iekšlietu tautas komisāriāta Valsts drošības pārvaldes pēc noteiktas formas uzrakstīt un pasludināt spriedumu bīstama ienaidnieka, augstas pakāpes "baltgvardu" virsnieka, kara komandanta likvidācijai. Augstākais soda mērs — nošaušana. Artura Jansona likteņa galīgā izlemšana ir ievilkusies, jo spriedums masu eksekūcijas formā izpildīts tikai pēc kara sākuma — 1941. gada 22. jūnijā. Tātad pagājuši 2 mēneši un 17 dienas, bet pats ieslodzītais pārvietots no Centrālcietuma uz Baltezera "filiāli". Priežu mežā aiz augstas dēļu sētas svaigi raktas zemes kaudzes un ... viņsaulē aizdzīto, noslepkavoto patriotu ierinda — guļus, blakus cits citam. Pat stipram vīram vajag saņemt visu gribas spēku, lai nešņukstētu, pat nekauktu ievainota zvēra balsī. Sievietēm, kas atnākušas meklēt vīrus, dēlus vai brāļus, pie acīm piespiestie lakatiņi sen slapji, sāpju trīsas plēš krūtis... Kārlis Jansons, drošības policista pavadīts, lēni soļo gar nokauto vīru mēmo, gulošo ierindu no bedres uz bedri, uzmanīgi ielūkojas nedzīvajās, pārvērstajās sejās, jūtot, ka kaklā sakāpis nodevīgs kumoss. Tad pie nākamās bedres pēkšņi ierauga ko pazīstamu. Jā, tas ir brāļa daudzreiz redzētais puskažociņš, ko viņš liktenīgajā decembra dienā "Peltu" priekšnamā paņēmis no vadža. Ari jau trūdējuma skartie sejas vaibsti atgādina dārgo cilvēku. Grūtais pienākums izpildīts, brālis atrasts. Atliek to ar godu guldīt zemes klēpī. Taču jau pieņemts lēmums par kopīgu apbedīšanu Ādažu kapsētā. Par laimi, tas atbilst Artura Jansona vēlmei — gulēt kopā ar cīņu biedriem. 23. jūlijā jau agri no rīta viss sagatavots skumjām atvadām, garajā kapu bedrē zārks cieši pie zārka, īsts kritušo cīnītāju Brāļu kaps. Un noslēgumā lielā tēlnieka darba turpinātāja Andreja Jansona raksta rindas no laikraksta Nacionālā Neatkarība: "(. .) Visus nomocītos varoņus guldīja Ādažu kapos Baltezera krastā, kopējā Brāļu kapā. Tauta uzcēla lielu kopēju krustu un atzīmēja upuru vārdus. Taču, sarkano varai atgriežoties, Brāļu kaps palika bez lielā krusta un mocekļu pīšļus sāka spiest svešinieku virsuzbedījuma svars. Bija iecerēts izskaust jebkuru atmiņu par upuriem, negribēja novēlēt pat atzīmētās kapa vietas varoņiem. Tomēr viņu gaišā piemiņa nezudīs. Jau atmodas sākumā celts, atkal paceļas liels koka krusts, un nākotnē atdusas vietu iezīmēs piemiņas memoriāls, liecība tautas pateicībai un atmiņai."

Pārpublicēts pēc laikraksta Rīgas Apriņķa Avīze, Nr. 45

* Brīvā Latvija / 07.11.1998

Pulkvežleitnants Arturs Jansons 1920. gada jūlijā, kad ieskaitīts virspavēlnieka stābā 

Bagāto un brīvības cīņu varonības apvīto Artūru Jansonu denuncējuši veseli pieci siguldieši.

Vārds starp Latvijas armijas dibinātājiem

ARTURS GOBA 

Par Lāčplēša kara ordeņa kavalieri pulkvežleitnantu Artūru Jansonu esmu vācis materiālus, lai zināmā mērā pildītu morālu pienākumu. Kopš agras bērnības itin bieži tiku dzirdējis pieminam brāļu Jansonu vārdus. Tēvs mīlēja atcerēties, kā viņš savulaik no Kraukļu pagasta Lūšiem pavasara šķīdonī ar zirga pajūgu braucis uz Cēsu Siļķēm pie tēlnieka Kārļa Jansona pēc izgatavotā pieminekļa saimnieka brālim. Lūšu saimnieka vienīgo meitu Annu, ārsti pēc profesijas, bija apprecējis mākslinieka brālis Artūrs, kurš tolaik jau pats saimniekoja Siguldas pievārtē slavenajās Peltēs. Kraukļu Lūši, mājuvārdā Lejasdaukstes, divdesmitajos gados bija izveidojušies par izcili labu zemnieku saimniecību, kurai lieli nopelni Latvijas brūno govju šķirnes izkopšanā. Ar laiku Lūši esot ierīkojuši sev telefonu - galvenokārt tāpēc, lai ar meitu un znotu varētu uzturēt sakarus praktiskos saimniecības jautājumos. Kad mani vecāki pēc vairāku gadu kalpošanas izcilajā saimniecībā paši nolēma iegādāt jaunsaimniecību, allaž dzirdēju pieminam: «Lūšos darīja tā...». Tēvs kalpa gaitās bija strādājis par sieru meistaru, tāpēc reizēm mēdza stāstīt, cik ļoti dziednieciski esot tā sauktie saldpiena siera «ziedi», jo ar šo patīkami gurkstošo biezpienu palīdzējis izārstēties saimnieka meitai Annai no smagas plaušu kaites. Protams, ka reizē ar dakteri Annu bieži tika pieminēts arī viņas vīrs Artūrs Jansons. Kara gados, kad jau mācījos pamatskolā, laikrakstā bieži tika publicēti jaunatklāti fakti par čekistu represiju upuriem. Atceros, ka pēc katras šādas publikācijas tēvs pieminēja arī Lūšu znotu Jansonu, kura mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapenēs pie Baltezera. Pulkvežleitnantu izdevās identificēt galvenokārt pēc puskažociņa. Mūsu ģimene par to sīkāk uzzināja no vēstulēm, ko rakstīja Cesvaines radi. 1944. gada rudenī dzīvesbiedre Anna ar meitu Mariju devās trimdā, vēlāk apmetās uz dzīvi Toronto. Brālis Kārlis palika dzīvot Siļķēs, darīja savu profesionālo darbu, bet dziļi sirdī glabāja domu par piemiņas memoriāla izveidošanu Baltezera upuriem. Šī memoriāla skicējumu turpina glabāt viņa dēls Andrejs. Cariskās armijas virsleitnants Artūrs Jansons ir pelnījis, lai viņa vārds tiktu pieminēts starp Latvijas armijas dibinātājiem. Jau tolaik, kad 18. novembra republika vēl nebija proklamēta, novembra sākumā Cēsīs bija saorganizēta kaujasspējīga pašaizsardzības vienība. Kad jaunizveidotā Pagaidu valdība uz Cēsīm nosūtīja pulkvedi Apini, kam vajadzēja organizēt pretošanos sarkanarmijas uzbrukuma gadījumā, viņš Cēsīs atrada ap 30 daļēji apbruņotu kaujinieku, kuru rīcībā bija šautenes un divi ložmetēji. Tāpēc 1918. gada 8. decembrī pulkvedis Apinis oficiāli iecēla Artūru Jansonu par Cēsu rotas komandieri, un šis datums iegājis vēsturē kā Latvijas armijas aizsākums. Trimdā savulaik aktīvi darbojās Ziemeļlatvjjas brīvības cīņu piemiņas komitēja, kura Artura Jaunzema vadībā izdeva rakstu krājumu «Ziemeļnieki». Izdevuma otrajā daļā (1977.) publicēts Oskara Caunīša raksts, kurā aprakstīti Cēsu rotas sākumi. Autors norādījis, ka pēc divām nedēļām rotas komandiera amatā apstiprināts Puriņš, jo Jansons bijis spiests atkāpties rotas «iekšējo nesaskaņu dēļ». Tas noticis dienā, kad rotai nācās Cēsis atstāt, pirms tam Valmieras virzienā izsūtot četrus izlūkus ragavu pajūgos. Pie Raunas upes tilta notikusi pirmā saskarsme ar sarkanarmiešiem, bet pēc nelielas apšaudes nakts aizsegā izlūkiem pa apkārtceļiem izdevies atgriezties Cēsīs un vēlāk arī panākt pārējos kaujiniekus. Kad rota apmetusies atpūsties Ieriķos, Artūrs Jansons ragavu pajūgā, kurā atradies ložmetējs, izbraucis izlūkos Drabešu pagrieziena virzienā. Kad ceļa pagriezienā parādījās pirmā sarkanarmiešu eskadra, Jansons nolēmis pretinieku aizkavēt, atklājot uguni no ložmetēja. Dažas dienas vēlāk Cēsīs notikušas plašas kritušo sarkanarmiešu bēres. Tieši šis brīdis jāuzskata par topošās brīvvalsts armijas pirmajām kaujas kristībām. Bet spēki bija pārāk nevienādi, tāpēc rotai nācās atkāpties pa pēdām vācu vērmahta daļām. Kad latviešiem apnikusi sedzējvienības loma, puiši ar strauju pārgājienu apsteiguši vāciešus, pirmie nonākdami Inčukalnā, šādā veidā gūstot laiku atpūtai. Tālākās cīņu gaitas Jansonu aizveda gan Kurzemē, gan Rīgā un Latgalē. Lāčplēša kara ordeni viņš saņēma par kaujām pret Bermontu. 1921. gada martā, būdams bataljona komandieris, tika paaugstināts par pulkvežleitnantu, bet tā paša gada rudenī atvaļināts. Kādu laiku strādāja ģenerālim Balodim piešķirtajā Līvbērzes muižā, tur apguva arī koku tirgotāja iemaņas. Brālis aicināja nākt saimniekot uz Cēsu Siļķēm, bet Gaujmalas liesā smiltiņa zemkopībai šķita maz piemērota. Tā kā tēva mājas nu palika tēlnieka Kārļa Jansona īpašumā, tad brālim tika izmaksāta viņa tiesa naudā. Šim nolūkam nācās pārdot daļu no meža. Šādās situācijās tolaik bieži mantinieku starpā radās sarūgtinājumi, bet šinī gadījumā jāteic, ka abi Jansoni nekad nav aizmirsuši, ka viņi ir brāļi. Tā tika nopirktas Peltes, kur Artūrs Jansons visai sekmīgi saimniekoja 15 gadus, bet pēc sievas vecāku nāves viņa aprūpē pārgāja arī Kraukļu Lejasdaukstes. Turklāt pulkvežleitnants Jansons piecus gadus pildīja aizsargu bataljona komandiera pienākumus. Kad sākās 1940. gada jūnija traģiskie notikumi, Jansona dzīvesbiedre ar meitu atradās kādreizējā Lūšu saimniecībā. Šo māju kalpi vēlāk zināja stāstīt, ka uz Jāņiem pie ģimenes atraucis arī Artūrs Jansons, kopā ar citiem aizsargiem svinējuši klusus līgosvētkus. Visiem garastāvoklis bijis ļoti nomākts, pagalmā kāds augu nakti atradies sargpostenī. Dzēruši bēres brīvajai Latvijai. Pulkvežleitnantam bijusi iespēja paslēpties pie Kārļa Jansona sievas radiem Burtnieku pusē, bet šo iespēju viņš nav izmantojis. No skumjās Jāņu svinēšanas aizbraucis uz Peltēm, kur jau jūnija(!) beigās arestēts. Tagad Latvijas prokuratūras rīcībā ir viņa čekā sagatavotā lieta, kas liecina, ka bagāto un brīvības cīņu varonības apvīto Artūru Jansonu denuncējuši veseli pieci siguldieši. Šo ļautiņu uzvārdi ir zināmi, bet vai būtu vērts pieminēt mirušos, kuriem šāda nodevība dzīvē nekādu svētību nebija devusi? Cēsu novadā Artūru Jansonu piemin arī mūsdienās. Bet mani sākumā mulsināja fakts, ka varonīgā Lāčplēša ordeņa kavaliera nopelni visai fragmentāri pieminēti vēstures avotos, arī trimdā publicētajos. Varbūt pārāk taisnprātīgs un paskarbs raksturā bijis? Iespējams, ka tā. Varbūt dažam skauda viņa draudzīgās attiecības ar ģenerāli Balodi? Arī var gadīties. Tomēr dažos gadījumos ļaunu joku nospēlējis arī pārpratums. Lieta tā, ka gan pirmskara publikācijās, gan trimdas izdevumos parasti tiek minēti tikai uzvārdi bez iniciāļiem. Bet Jansonu latviešiem visai daudz. Tā manā rīcībā nonāca kādas vēstules kopija, kurā «Ziemeļnieku» sastādītājs A.Jaunzems interesējās par pulkvežleitnanta Jansona vēl cara armijā izdarīto smago noziegumu. No konteksta noprotams, ka īstenībā runāts par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri J.Jansonu 1919. gadā. Šādas neskaidrības reizēm rada nepamatotas aizdomas, kas kalpo par iemeslu noklusējumiem. Bet Artūram Jansonam 1941. gada 5. aprīlī tribunāls piesprieda nāvessodu. Par bagātību. Par varonību brīvības cīņās. Par to, ka latvietis. Bet man visu laiku atmiņa glabā mātes stāstījumu par to, kā man iedots Artūrs vārdā. Bijuši vairāki varianti, bet mana krustmāte esot izvēlējusies to vārdu, kuru visbiežāk daudzinājuši saimnieku Lūšu ģimenē. Tāpēc es tagad centos izpildīt morālo pienākumu pret cilvēku, kuru pats nekad neesmu redzējis, bet kura kristāmvārdu nēsāju visu savu mūžu.

NRA / 06.12.1994

===

Jūlijs Ērglis - baigā gada upuris <>

Jūlijs Ērglis 

(1885. gada 24. decembris — 1941. gada 22. jūnijs) 

bija Latvijas militārpersona un politiķis. Bijis 2. un 3. Saeimas deputāts. 

Pārstāvējis Latviešu zemnieku savienību.

Jūlijs Ērglis piedzima 1885. gada 24. decembrī Meirānu pagastā. Pirmā pasaules kara laikā kā zemessargs iesaukts Krievijas armijā, pēc neilga laika iestājās Gačinas Kara skolā, kuru pabeidza 1915. gadā. Lielāko daļu kara atradās frontē. Par dalību karā apbalvots ar IV šķiras Sv. Annas ordeni, III šķiras Sv. Staņislava ordeni un Jura Zelta zobenu. 

1919. gada februārī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, lai piedalītos Neatkarības karā. Vispirms bija Kalpaka bataljona Neatkarības rotas sastāvā, vēlāk — bataljona komandieris 1. Liepājas kājnieku pulkā. Apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni par cīņām Latgales frontē 1919. gada 1. novembrī un par izlūkgājienu pie Makužu sādžas 1920. gada 6. janvārī, pārņemot Nagļus un Makužus no lieliniekiem. Paaugstināts par pulkvežleitnantu. 

Pēc kara Ērglis atgriezās tēva mājās, nodarbojās ar lauksaimniecību un iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Iecelts par 9. Madonas aizsargu pulka komandieri, bet no amata atteicies Zāmuēla valdības laikā, jo piedalījās Nacionālo organizāciju kongresā 1924. gadā piedalījās Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības izveidē, no 1932. gada bija tās valdes priekšsēdētājs. 

1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības saraksta. 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā. Parlamentā strādājis līdz 1931. gadam. Bija pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības priekšsēdētājs. 1937. gadā kļuva par aizsargu aviācijas priekšnieku, 1939. gadā — par akciju sabiedrības "Degviela" valdes priekšsēdētāju un rīkotājdirektoru. Ērglis bija arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas Banku padomes loceklis un akciju sabiedrības "Kūdra" padomes priekšsēdētājs. 

Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 14. oktobrī Jūlijs Ērglis tika apcietināts. 1941. gada 6. maijā Rīgas apgabaltiesa viņam piesprieda nāvessodu. Spriedums izpildīts 22. jūnijā pie Lielā Baltezera. Jūlijā apbedīts Ādažu kapos.

 Apbalvots ar II un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, II šķiras Viestura ordeni (ar šķēpiem), Lietuvas Aizsargu zvaigzni, III šķiras Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni.

* no vietnes   lv.wikipedia.org

* Daugavas Vanagi:  Latviešu karavīru frontes laikraksts / 12.03.1943

* Austrālijas Latvietis / 17.07.1954

===

Alberts Broders - baigā gada upuris <>

Broders Alberts Augusta d.

Liepājas kājnieku pulka leitnants
Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1896. g. 15. maijā Dzelzavas pag. Skutānos. Izglītojies Drustu draudzes skolā.

1915. g. aug. brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. g. septembrī ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka saimniecības daļā, 1917. g. paaugstināts par karalaika ierēdni. Ticis vajāts pretlielinieciskās nostājas dēļ un no pulka aizbēdzis, pēc tam kritis vācu gūstā pie Pleskavas. Atgriezies no tā, atkal vairākkārt lielinieku arestēts un notiesāts uz nāvi. Izbēdzis soda izpildīšanas brīdī, nogalinādams divus bendes. Pēc tam atgriezies Latvijā.

Brīvības cīņās sācis piedalīties kā "Zaļās" armijas organizētājs Raunas, Drustu un Dzērbenes apkārtnē. 1919. g. 7. jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un izlūknodaļas priekšgalā turpinājis cīņu pret lieliniekiem Malienas apgabalā. Paaugstināts par leitnantu. Pēc tam kad viņa vadīto izlūknodaļu izvērta par bataljonu, cīnījies pret bermontiešiem Jaunjelgavas apriņķī, pēc tam no Daugavas līdz Jānišķiem. Piedalījies Jenas bataljona sagrāvē, guvis daudzas trofejas un saņēmis gūstekņus. 1919. g. 16. novembrī pie Vecsaules sagūstīts un vests uz nošaušanu, kur viņu pēdējā brīdī izglābis rotmistrs Goldfelds.

1919. g. decembrī ar savu bataljonu iedalīts 1. Liepājas kājnieku pulkā un piedalījies cīņās Latgalē.

1920. g. 9. maijā Latgalē B. pēc paša ierosmes devās izlūkgājienā dziļā ienaidnieka aizmugurē Mirojedu sādžas rajonā netālu no Sebežas, izsita no šīs sādžas skaitliski daudz lielākus pretinieka spēkus, ieguva 2 lielgabalus, 16 zirgus, ložmetēju, munīciju, veda visas trofejas pāri frontei, pa ceļam sakaudams un saņemdams gūstā vairākas lielinieku vienības. Sekmīgi veica šo pasākumu bez zaudējumiem.

1920. g. oktobrī atvaļināts. Darbojies rūpniecībā, atjaunojis Meņģeles logu stiklu fabriku, Kokneses vilnas fabriku, Juglas papīrfabriku. Vēlāk a/s "Rīgas vilnas manufaktūra" direktors rīkotājs. Pēc tam a/s "Brāļi Broderi" direktors rīkotājs. Aktīvs aizsargs, rotas komandieris 5. Rīgas aizsargu pulkā. 

1940.g. 25 oktobrī arestēts un notiesāts uz nāvi. Nošauts 1941.g. 22. jūnijā Baltezerā. Apbedīts Ādažu kapos.
 
* materiāls no vietnes   lkok.com

Tēvuzemes mīlestības dēļ 

Jau pagājuši trīs gadi, kopš asinskārā boļševiku vara padzīta no latviešu zemes, taču vēl arvien mūsu tautā nerimst sāpes par mocekļiem un trimdiniekiem, kurus aizrāvis zvēriskais čekas terrors. Tautas lielajā sēru dienā, ko līdzīgi iepriekšējiem gadiem atzīmēsim 14. jūnijā, klusās sērās un godbijībā viņa ģimene, karavīri frontē un visa tauta pieminēs arī atvaļin. leitnantu Albertu Broderu, kas, pārciešot visas čekas velnišķās mocības, līdz nāvei saglabāja neaptraipītu latviešu cīnītāja godu. Viņu atrada noslepkavotu Baltezerā, vientuļajā vasarnīcā, kur žīdi un citi čekas kalpi ar šāvienu pakausī izdzēsa dzīvi daudziem latviešu patriotiem. Ja meklēdami pēc iemesliem, kas pamudināja boļševikus ietilpināt Broderu vajājamo un iznīcināmo sarakstos, atmiņu soļiem pār staigājam viņa dzīves gājumu, tur visnotaļ skatām uzņēmību, neatlaidību, tiekšanos uz augšu un citus krietnus tikumus, kas arī bijuši asākie dadži maskaviešu acīs. Kā daudzi latvieši, kuriem tieši arāja sīkstums un neatlaidība pavērusi ceļu augšup, arī Alberts Broders cēlies zemnieka ģimenē. Viņš dzimis 1896. gada 16. maijā, Dzelzavas Skutānos. Dažus gadus vēlāk Broderi pārceļas uz Drustiem un tur uzsāk tirgotāju gaitas. Alberts B. paspēj nobeigt vienīgi pagasta skolu, kad dzīve to jau sauc darba ierindā. Visu tālāko viņš sasniedzis vienīgi paša spēkiem, pats strādājot, pats mācoties, bieži vien vēršot krūtis pretī vislielākajiem šķēršļiem. Sākas pirmais pasaules karš. B. pirmo reizi karavīra tērpu uzvelk 1917. gadā. Par nopelniem kaujās viņu paaugstina leitnanta dienesta pakāpē. Arī citādi B. izpelnās vadības uzmanību. Komandē bataljonu.

Citreiz viņš ir leģendāro Veckalniņa partizānu dalībnieks. Pēc kāda gājiena pretinieka aizmugurē, kur izdodas iznīcināt daudz boļševiku, vezumniekus, kā arī saņemt prāvu kara guvumu, leitnantu Broderu apbalvo ar Lāčplēša kara ordeni. Laikā, kad boļševikiem izdodas neilgu laiku ielauzties arī Vidzemē, Broderu saņem gūstā. Tad viņš pirmo reizi pats uz savas ādas izjūt boļševiku zvēriskumu. Likuši pamatīgi iepazīties ar visiem čekas tā laika sasniegumiem, boļševiki Broderu tiesā Cēsu tribunālā. Piespriež nāves sodu. Kādu pievakari trīs sargi ved notiesāto uz nošaušanas vietu. Divi no viņiem satvēruši vedamo zem rokām, "bet trešais seko aiz muguras ar šauteni rokā. Tuvojoties jau iepriekš zināmajai nāves sodu izpildīšanas vietai, likteņa šaustais pēc svaigām smiltīm atskārst, ka viņa augumam bedre jau izrakta. Pieejot tuvāk, redzami zemē guļam vairāki pirms neilga laika noslepkavotie. Nevar būt divu domu par to, kas notiks tālāk. Mirt par tēvuzemi frontē, karavīra nāvē viņš nebaidās, bet tagad viņu gatavojas iznīcināt neģēļi. Ātri sevī pārlicis visu, viņš nolemj bez cīņas galvu nenolikt. Jāriskē. Nogaidījis mirkli, kad sargu uzmanība un skati pievērsti apkārtnei, sagūstītais sper izšķirošo soli. Ar spēju rāvienu norāvis pie zemes abus sargus, kas viņu tura aiz padusēm, B. vēršas pret trešo — pašu bīstamāko pavadoni. Tas ātri apjaudis, kas notiek, un pagūst uz viņu vairākkārtīgi izšaut. Lodes nosvelpj gar ausīm, tomēr augumu neskar. Šāda likteņa labvēlība uzņēmīgo cīnītāju iedrošina. Nākamajā mirklī šautene ir viņa rokās. Tās laidne palīdz «pieglaust» zemei abus pārsteigtos sargus, kas vēl nav pat atguvušies. Tādā pat kārtā uz laiku nevarīgs kļūst arī trešais sargs, nesenais šautenes īpašnieks. Vienīgi tad, kad pārvarējis augsto cietuma sētu, B. jau skrien uz mežu, moku nama pagalmā sākas kņada un kliegšana. Toreiz Broders paglābjas no boļševiku slepkavām, kaut arī, bēguļojot mežā, saslimst ar plaušu karsoni, no kura turpat arī bez cilvēku palīdzības izārstējas. Pēc Latgales atbrīvošanas 1920. gadā, B. demobilizējas un pievēršas arodam, par kuru viņam īpaša interese — tirdzniecībai un rūpniecībai. 1937. gadā kopā ar brāli Kārli, kas kopš baigajām jūnija naktīm min sāpju tekas Sibīrijā, nodibina tekstil rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu «Brāļi Broderi», pārņemot savā ziņā arī «Rīgas vilnas manufaktūru». 

Tanī pašā laikā Alberts B. rosīgi darbojas arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši aizsargu organizācijā. Jau pirmajā nacionālizācijā Broderiem atņem ne vien rūpniecības uzņēmumu un veikalu, bet arī namu. Kaut arī žīdi un citi boļševiku dienderi lodā visapkārt, tomēr viņu pašu vēl nepadzen. Oktobrī viņu pat apstiprina par uzņēmuma vadītāju. Taču jau dažas dienas vēlāk atklājas, ka tas bijis tikai veikls manevrs, lai upuri padarītu drošāku un tas nebēgtu 25. oktobra vakarā, īsi pēc pulksten 23. Broderus viņu dzīvoklī no nakts dusas modina' negants zvans aiz durvīm. Dzīvoklī iebrūk četri bruņoti čekisti žīdi. Tad Brodera kundze un viņu trīs bērnu pulciņš ar savu gādnieku ir kopā pēdējo Pašu pēdējo reizi Brodera kundze savu mūža draugu īsu mirkli var uzskatāt 1941. g. 2. jūnijā, kad viņu tiesā. Par to viņa var pateikties kādai Rīgas advokātei L., kurai vienīgi aiz pārpratuma boļševistiskā tiesa uzticējusi politisko apsūdzēto aizstāvēšanu, kādā godā tika tikai izredzētie. Uzzinājusi, ka 2. jūnijā notiks Brodera tiesāšana, viņa to paziņojusi B. dzīvesbiedrei. Lai sagādātu iespēju sievai uzlūkot vīru, advokāte L. apzināti prāvas laikā staigājusi caur durvīm un atstājusi tās pusviru, lai no ārpuses var ieskatīties zālē. Pateicoties saviem dzelžainiem nerviem, apsūdzētais gan bijis satraukts, tomēr iekšēji nezaudējis mieru. 

Savā pēdējā vārdā viņš uzsvēris, ka esot izturējies tā, kā to darītu katrs latviešu kara vīrs. Prasiet to pašu saviem karavīriem — tā viņš atbildējis boļševiku tiesnešiem. «Saprotiet, ka esmu darījis tikai savu pienākumu,» B. formulējis sodīšanas kļūdu. Līdzīgi bijusi sastādīta arī kasācijas sūdzība augstākai tiesai, ko B. parakstījis 13. jūnijā. Pēc tiesas sēdes, kurā B. sodīts ar augstāko soda mēru — nošaušanu, viņa mūža biedre līdz ar jaunāko dēlu stundām ilgi uzturējušies tiesas nama aizmugurē, lai redzētu savu tuvo cilvēku pēdējā gājumā. Advokāte L. paspējusi pašu B. informēt, ka tuvumā ir arī viņa piederīgie. Tikai ap pl. 11 vakarā notiesātie tuvojušies tumšajam automobilim. Spītējot bruņotās sardzes lamu vārdiem un grūstīšanai, Brodere pieskrējusi iespējami tuvu notiesāto pulciņam. To pamanījis arī B. Viņš pacēlis platmali, skumji pasmaidījis un uzsaucis savai dzīvesbiedrei: «Mammīt, nezaudē dūšu, izaudzini manus dēlus par krietniem latviešiem!» Tālāk teiktais vairs nav bijis sadzirdams, jo sargi ar spēju belzienu iegrūduši runātāju automašīnā. Pēc tam par Broderu nav vairs nekādu ziņu un tikai pēc boļševiku padzīšanas viņu atrod citu mocekļu starpā  Baltezerā. Zāle pamazām aizklāj vietas, kur boļševiki bija paslēpuši savus upurus, kam nācās staigāt Golgatas ceļu par to, ka viņi par visu vairāk mīlēja savu tēvuzemi, bet latviešu tauta nespēj un nevar aizmirst toreiz iegūto atziņu, ka ikvienu dzīvu palikušu tās locekli sagaida tāds pat liktenis, ja boļševikiem izdodas kaut tikai īsu mirkli uzkavēties mūsu zemē. Bet mūsu leģionāri ar tādu pat apņēmību kā nule pieminētais varonis ir gatavi ziedot visu sevi bez atlikuma, stāvot tēvuzemes sardzē

* Daugavas vanagi / 09.06.1944

===