svētdiena, 2020. gada 31. maijs

Ādaži - pagātnes dialogs ar tagadni #


Grāmatā tapis Ādažu vēstures stāsts


Ādažu sešklašu pamatskolas bijušie audzēkņi ar skolotāju Martu Drēziņu. Ap 1930.gadu. Foto – L.Drēziņš

Kā spilgta liecība piedzīvotajam Ādažos cauri laikiem ir Ādažu novada domes klajā laistā vēsturnieces Elitas Pētersones grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. 29. aprīlī Ādažos paredzēti grāmatas atvēršanas svētki.

Tas ir dokumentu, arhīvu un vēsturisku liecību faktos balstīts darbs, bagātīgi papildināts ar vairāk nekā 250 fotogrāfijām. Grāmatā aplūkojami arī īpaši šim izdevumam veidotie mākslinieka Nikifa zīmējumi. Krāšņajā iespieddarbā var atrast faktus gan par pirmo apdzīvotību Ādažu teritorijā, gan mūsu senajiem vietvārdiem, gan leģendām apvīto Ādažu pili un neskaitāmajām muižām.

Lasītājs varēs atklāt notikumus, kuri Ādažos risinājušies vēl pirms mūsu valstiskuma izveidošanās, dalīties priekā par dzīvi neatkarīgajā Latvijā, uz mirkli pabūt kopā ar ļaudīm, ejot cauri svešām okupācijas varām, lai no jauna piedzīvotu atjaunoto Latviju.

“Autore ir atkal gaismā cēlusi neskaitāmus dokumentus, kas gadiem un gadu desmitiem ilgi gulējuši gan valsts arhīvu glabātavās, gan privātās kolekcijās un ģimenes albumos, kā arī citas liecības un relikvijas, dažas pat kādreiz nobēdzinātas no nevēlamām acīm, jo saturēja informāciju, kas varēja to glabātājiem radīt problēmas,” par vēsturnieces Elitas Pētersones monogrāfiju saka Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube.

“Ir izšķirstītas dažādu laiku avīzes un žurnāli, medījot pa kripatiņām ziņas par tuvumā notiekošo dažādos laikos. Turklāt E. Pētersone ir meistarīgi savijusi savu stāstījumu ar šiem avotiem, oriģināliem dokumentiem, avīžu rakstiem, tādējādi radot par Ādažiem visnotaļ dziļu, kolorītu, dokumentāli un vienlaikus mākslinieciski augstvērtīgu stāstījumu. Un šis stāsts ir papildināts ar interesantu vizuālo informāciju – attēliem, fotogrāfijām, dokumentu kopijām u. c. liecībām.”
Ādažu pagasta nams 1893.gadā. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija.

Ādaži ir īpaša teritorija Latvijas kartē. Šodien tā ir dzīves un darbavieta daudziem Latvijas iedzīvotājiem, un tā ir arī NATO militārās bāzes dislokācijas vieta, kura ļauj mums justies droši un pasargāti no ārējām briesmām. Padomju gados te darbojās viens no kolektīvās saimniecības spīdekļiem – kolhozs “Ādaži”, kurp tika vesti gan pašmāju kolhozu sasniegumu apbrīnotāji, gan ārzemju viesi.

Ādaži bija nozīmīga vieta arī agrāk. Viduslaikos tas bija Rīgas pilsētas priekšpostenis, kura uzdevums bija pasargāt Hanzas savienības pilsētu no iespējamiem iebrucējiem, līdz ar to Ādažos tika uzbūvēta pat pils, kura diemžēl šodien dabā vairs nav ieraugāma. No Rīgas cauri Ādažiem austrumu un ziemeļaustrumu virzienā stiepās galvenie komunikācijas ceļi, pa kuriem varēja nokļūt dziļāk Vidzemē un tālāk uz toreizējo Tērbatu (Tartu), Rēveli (Tallinu) un kopš 18.gadsimta – arī uz Pēterburgu.

Ādažu vēstures stāsts nu ir pieejams ikvienam. Grāmata iegādājama Valsts un pašvaldības vienotajā klientu apkalpošanas centrā Ādažos, Gaujas ielā 33A, 1.stāvā.

17.04.2019
Autors: Apriņķis.lv

Alus darīšana Alderos ap 1875. gadu. Ar mucu plecā māceklis Mārcis Cielēns. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija.



======  grāmatas atvēršana  29.04.2019 ======

grāmatas autore - Elita Pētersone








no kreisās: Elita Pētersone, Linda Tiļuga, Ojārs Jansons, Maija Drunka





ceturtdiena, 2020. gada 28. maijs

Ādažos cepuri kuldami #

 
Pirmais raksts
PAR DŪMIEM 

Lai nu vispār kādi, bet vienā ziņā mēs esam gluži kā nelabā pilni: ap veiksmīgāko tautiešu galvām tenku vainagus pīdami. Vai tas ir republikas, vai PSRS Tautas mākslinieks, estrādes vai sporta vizulis, arī pavisam piezemēts, stiprs kolhozs — tenkotāju mutiskā jaunrade viņus apdara no galvas līdz kājām. Tāds liktenis ir arī ādažniekiem... . Man piezvana medicīnas darbiniece, dzimusi rīdziniece: gribot pārcelties uz laukiem, jo metropolē nevarot un nevarot tikt pie dzīvokļa. Saku, lai mēģina aprunāties arī tepat pievārtes «Ādažos». Tur ir kārtība. Un, ja reiz kārtība, tad patīkamāk strādāt. — Tur jau, mīlīt, vispirms tūkstotis jāiemaksā! Bet man tāda tūkstoša nav. . . . Kaimiņam, starp citu, izmetu, ka rīt braucu uz otru Gaujas krastu pie Alberta Kaula. Viņam esot jaunumi. — Jā, jā! Mūsējie ar vakar runāja, ka obehaes vīri no Maskavas viņu nupat tirpinot . . . . . . Kolēģis no cita izdevuma (kur jau tie gadi!): — «Ādažos»? Spekulanti! No lauksaimniecības viņi tikai vienu ceturtdaļu ieņem. Pārlasiet šos, goda vārds, dokumentālos izteicienus vēlreiz! Vai pamanījāt, ka tajos ir viena pavisam ēsmīga detaļa? Jāiemaksā tieši tūkstotis. No Maskavas atbraukuši tieši spekulācijas apkarotāji (nevis PSKP CK darbinieks, kā patiesībā izrādījās). Un mūsu galdam šie šeftmaņi dod tieši ceturto daļu. Tikai! Bet šo vārdisko «šķidrautu» izlaidēju (nevis nēsātāju) dzinulis ir melnā skaudība. Aprēķins: sak, mums taču ir iegājies tā domāt, ka nav dūmu bez uguns. Tiesa, dūmu bez uguns nav. Tieši tāpēc jāskatās vispirms uz uguni. Jāskatās vienkārši informētības labad, jo arī informācija ir kļuvusi par ražošanas līdzekli. Un reizē tā ir tenku vāks. Esmu pārliecināts: patiesību, ka piecgades īsto plānu lauksaimniecības produkcijai ādažnieki izpildīja jau atvasarā, neapšaubīs gandrīz neviens. Sak, ko tu stipram padarīsi. Un tie plāni jau arī var būt maziņi. Uzpirkti maziņi. — Lai runā! Duļķainā ūdenī ir vieglāk zvejot, — pirms vairākiem gadiem akadēmiskā mierā noteica Alberts Kauls. Noteica smaidīdams. Šoreiz atkal atstāstīju viņam vienu no «šķidrautiem», bet Kauls nesmaidīja. Tikko manāmi pavīpsnāja. Man šķita, aptuveni tā: lai kurmji rok, arī viņi ir vajadzīgi dzīvnieciņi ... Un visas nianses liecināja, ka cilvēks ticis dūmiem pāri. Bet es saprotu, ka viegli tas nav ne viņam, ne kolēģiem. 
Par rekordizslaukumiem 
Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece 
Elza Mitriķe pērn saņēma 
Vissavienības TSSI balvu — vieglo automašīnu.

PAR UGUNI 

Visādi aušīgam biedram parādīju informāciju par to, kā viens laulāts kolhoznieku pāris pensijās mēnesī saņem vairāk nekā 400 rubļu. Pirmajā mirklī viņš apjuka, uzacu loki ieauga pierē. — Kā tas var iznākt?! Tad viņš pārlasīja tekstu un atplauka: — Jā, tas var būt tikai Ādažos! Atšifrējums nav sarežģīts: vīram parastā pensija ir 120 rubļi. Kā Nopelniem bagātais kolhoznieks viņš saņem vēl simtu klāt. Par stāvēšanu pie saimniecības šūpuļlīksts — vēl 20. Tātad kopā iznāk 240. Sievas pamatpensija ir 112 rubļu. Par stāžu viņai pieskaita vēl vairāk nekā 50 procentus no tās klāt, plus vēl tradicionālie atvieglojumi, un tā tas iznāk. Tūlīt jāsaka: no šiem «iznāk» tad arī rodas tie dūmi. Tas jau esot zināms no galvas — kā augusta mēnesis, tā sākoties anonīmo sūdzību nārsts. Reizē ar sēnēm, labības pļauju. — Ko tu padarīsi, katram savs ražas laiks . . . Taču šeit jāpiebilst, ka autori lieliski zina, kad attiecīgajās instancēs parasti sāk kārtot attiecīgos uzteikšanas dokumentus. Tieši tolaik vajag palaist dūmus. Un to, protams, pa šiem gadiem jau zina arī Alberts Kauls un viņa darbabiedri. Zina, kad «zivs uzmet spuras». Bet tagad ieskatīsimies faktos, kurus iztirzāja Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidijā Maskavā šī paša gada 10. jūlijā, kad «Ādažu» priekšsēdētājs tur bija aicināts sniegt ziņojumu. Man gan laikam jābrīdina, ka tūlīt sekos skaitļi un salīdzinājumi, kas prasa nevis slīdlasīšanu, bet ieinteresētu uzmanību. Un tā zināsim, ka pērn no 37,7 miljoniem rubļu kolhoza ieņēmuma augkopība un lopkopība («Ādažu» galvenā nozare) deva aptuveni 20,5 miljonus + lauksaimniecības produkcijas pārstrāde vēl trīs miljonus klāt. (Te nu bija ceturtdaļa!) Tālāk vēl paiesimies pačamdīt pie saknes. Čamdām — zemes vērtība ir tikai 36,1 balle (vidēji republikā — 41,6). 

Ādažnieki uz vienu zemes vērtējuma balli pērn saražoja: 1,2 c graudu (republikā vidēji — 0,55), deva 7,6 c kartupeļu (republikā vidēji — 3), sagādāja 1,6 c daudzgadīgo zāļu siena (republikā vidēji — 0,7) utt. Es varētu, protams, piedāvāt arī citus kvalitatīvos rakursus, kuri pavērtu to pašu ainu. Tagad intensitāte, kas ir tik ļoti aktuāla. Lauksaimnieciskās produkcijas ražošana pēdējos 10 gados ir palielinājusies vairāk nekā trīskārtīgi, bet viena šajā sfērā strādājošā izstrāde — vairāk nekā divkārt. Ienākums no 100 hektāriem zemes trīskāršojies! Vai izsaukuma zīmi var nelikt, ja nav runa, teiksim, par kādu Ludzas vai Balvu puses, saimniecību? Ja nav runa par bijušo zāli līdz potītēm un esošo zāli līdz nabai? Arī pirms 10 gadiem «Ādažos» vidēji no govs izslauca jau visai pieklājīgi — gandrīz trīsarpus tūkstošus kilogramu (pērn — 4680) piena, iekūla 23,8 c no hektāra (pērn 43 c). Un, piemēram, lielfermā «Briljanti» no 880 govīm (dažā pirmrindas pundursaimniecībā tik daudz govju vispār nav) pērn vidēji izslauca vairāk nekā piecas tonnas. Piebildīšu — ādažnieku slaucamais ganāmpulks bija 2200 govju. Saprotu, ka lietpratēji gaida peļņas atšifrējumu, bet aina nemainīsies, jo piena ražošanas rentabilitāte pagājušajā gadā bija 32,6 procenti, realizētās gaļas — 45,3 procenti, bet augkopības produkcijai — 50,6 procenti. Tiem, kuri tālāk grib skaitļot paši, laikam jāpaskaidro, ka ādažnieku rīcībā ir 7171 hektārs lauksaimniecībā izmantojamas zemes un no tās — 4168 hektāri aramās. 1800 hektāru labības. Un, kas māk, tam šis un tas nāk arī no 3573 hektāriem meža. Lai gan Rīgas pievārtē tiem ir īpatnējs zīmogs virsū. Tīrais ienākums pērn (pirmskara laikos teiktu — kabatā) 8,5 miljoni rubļu. Piespiedu tīrais ienākums — pusotra miljona — no racionalizatoru priekšlikumu ieviešanas desmit gados. — Vai nav paradokss: jo sliktāk, paviršāk mūs jūdz, jo labāk, gudrāk mums jābrauc! Tas attiecināms uz to pusotru miljonu un cēloni, kāpēc kolhozā tehnikas uzlabošanai izveidots speciāls eksperimentālais cehs, kuram tagad būvē speciālas darbnīcas. Bez tām tehnikas vīriem pietrūktu darba elpas. 

TIKKO APSTĀSIES,

Iespiedējs Vilnis Tauriņš 
polietilēna izstrādājumu cehā Podniekos.
tūlīt kļūsi par stāvētāju. Tāds ir šodienas vērtību raksturs. Tāda ir dinamika. Var melni apskaust, ka vidējā izpeļņa «Ādažos» pērn bija 268 rubļi. Oho, paradīze zemes virsū! Nav paradīzes bez darba: katrs lauksaimnieciskajā ražošanā esošais gadā deva produkciju 9815 rubļu vērtībā. Par veselu trešdaļu vairāk nekā vidēji republikā. Ne velti lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks Kārlis Sproga viņreiz teica, ka viņš nezinot republikā otru saimniecību, kur būtu tik stingra, pat pedantiska, kārtība, kāda ir ādažniekiem. Tur aiz skaitļiem esot arī sviedri. Vai arī pareizāk — no sviedriem viņi tikuši līdz gudram čaklumam, jo visas ražošanas vienības darbojas uz iekšējā saimnieciskā aprēķina pamatiem. Ikdienā — ar norēķinu taloniem. Bet par to sīkāk citreiz. Tātad formula būtībā ļoti vienkārša — ja vairāk padaru, tad vairāk arī jāsaņem. Pret to laikam nevar būt iebildumu. Iebildums patiesībā klejo tikai viens: — Aplaidušies par daudz ar palīgražošanu. Taisa naudu . . . Un šeit ir jājautā: kas tur slikts? Tagad palīgnozares ir aksioma. Kādreiz Alberta Kaula priekštecim, tāpat Kauliņtēvam, Jansonam, Gredzenam, Čikstem bez visa cita tās prasīja arī pilsonisku drosmi, jo kuru katru mīļu brīdi «vējrādītājs tur augšā» voluntāristiski varēja pagriezties pret, un visam svītra pāri. Šī iešana uz darbu un nesavtīgā strādāšana, saimniekošana, karājoties, kā saka, mata galā, iecementēja pārliecību. Lai gādātu pienu minerālūdens vērtībā, bija jāmeklē «naudas pumpītis» ne tikai pienam vien. Un, klaji runājot, tās jānosauc par nenokārtotām finesēm ekonomikā. Vai, zemnieciski runājot, nav taču akas, no kuras var sūknēt ārā bez labas āderes. Un, manuprāt, jāšķielē nevis uz palīgnozarēm, bet ātrāk jālegalizē, simboliski izsakoties, vīri ar klūdziņām rokā — āderu meklētāji un atrast pratēji. Jo šī «ādere» lauksaimniekiem būs vajadzīga tikmēr, kamēr mēs katrs, teiksim, par kilogramu sviesta maksāsim trīsarpus rubļus, vairākumam nezinot un pat nenojaušot, ka tā ražošana patiesībā iznāk dārgāka. Šo «dārgāka» neredzēdami klaji, klaji gan redzam zvēru fermas un visus citus «pumpīšus», bijušos vīna brūžus saimniecībās ieskaitot. Loģika bija ļoti vienkārša: gribēdami dot mums lētu pienu un tā produktus, ražotāji (lai saglabātu veselīgu finansiālo bilanci) bija spiesti nodrošināt sevi, lopkopjus, mehanizatorus ar pieklājīgu izpeļņu. Un tikai pēc tam uzpeldēja sociālais skatījums, ka ne slaucēju, ne traktoristu nedrīkst — un praktiski nemaz nevar pārvērst par šauri specializētu «darba līdzekli». Mēs esam dzīvi cilvēki, kuriem nepietiek ar labības pļaujas kampaņu, ar mudinājumiem: sarauj! sarauj! sarauj! Mums nepieciešams harmoniskums — spriedzei jābūt pārmīšus ar psiholoģisku atslodzi. Nevar cerēt, ka visās saimniecībās mehanizators precēsies ar lopkopi, un tā būs bezgalīgi. Vajadzēs labu maizi, brauks uz rajonu. Pēc frizūras, daktera, tomātu stādiem, akas urbēja vai pēc pildzīmuļa un kūkām — viss tāpat, uz rajona centru. «Rukātāju dinastijas» agri vai vēlu pārtrūkst. Tā ir ābeces patiesība. Un tāda pati patiesība — jebkurā nopietnā, perspektīvā saimniecībā ir jāveido arodu, profesiju buķete. Bez tām nebūs (tas jau ir simtprocentīgi piedzīvots un skumji pierādīts) vispār un īpaši nebūs centienos bagātu ģimeņu. Arājs arāja un slaucēja slaucējas galā — tas jau ir vēsturiski noiets posms. To ideāli var vēlēties, bet īstenot dzīvē nebūtu ne sociāli taisnīgi, ne saimnieciski gudri.

Diezgan daudz un nostalģiski runājam un dziedam par tēva mājām. Par iekoptām, protams. Tagad ir jauna kvalitāte: dzimtais kolhozs. Cits mērogs, un līdz ar to jābūt arī plašākām bērnības un jaunības saknēm. 

Ar fermu, stūri pilnasinīgai sadīgšanai ģimenē nepietiek. Ir vajadzīga saimniecības darbinieku sociālā struktūra. Un tas atkarīgs tikai no saimniekotāja. Kuri varam, tie pamēģināsim atcerēties kaut vai vienu Ulmaņlaika lauku dzīves detaļu — kuriem bija un kuriem nebija nokārtota atiešanas vieta tā, lai kalpi ziemā neskrietu izdarīties vienkārši aiz apsnigušā pakša? Pamēģināsim atcerēties! Un šeit fakti par «Ādažiem»: — 1495 strādā augkopībā un lopkopībā; — 236 strādā sociālajos un sadzīves pakalpojumos; — 715 — tik aizdomīgajā palīgražošanā; — 170 — pārvaldes posmos. Priekšsēdētājs, kurš vaikstās par daiļdārznieces pieņemšanu, vulgāri sakot, ir rada lielsaimniekam, kurš mazmājiņu gājējiem bija ietaisījis ārā aiz klēts vai kūts pakša. Un saviešos vēl priecājās, ka šie pietaisa nākamo biešu lauku . . . Tuvredzīgi priecājās, jo nākamreiz Jurģos diezgan grūti bija nolīgt puišus un meitas, jo kurš gan grib tādās reizēs ārā apvējoties. Un vēl vairāk par tūkstoti «Ādažos» strādā agroservisā un celtniecībā. Un bērni dzimst, kā nedzima pat «labos laikos» — pērn stārķi atnesa 219, jo gudrie putni laikam zināja, ka šeit dzīvīte nav iespundēta starp piena vadu un traktora stūri. Šeit strādā vismaz 200 kolhoznieku ar augstāko, 467 ar vidējo speciālo izglītību un arī vairāki zinātņu kandidāti. Vidējais vecums — 42 gadi. Labākie. Un vēl zina, ka aptuveni simts cilvēku katru gadu saņem dzīvokļus. Un nezina, ka katram hektāram dod 21 c organiskā mēslojuma. Un zina, ka samaksu avansē pēc padarītā daudzuma un nostrādātā laika, bet par galarezultātu saņem 30—40 procentus no algu fonda klāt. Vai šādā situācijā kolhoza priekšsēdētājs vai kāds cits var pacelt roku kā svēttēvs un pateikt: stop, mēs esam tik tālu aizgājuši, ka jāpamīņājas, pakaļniekus gaidot? Vai drīkst nolaist sekstes un darbīgi pamīņāties uz vietas, piemēram, celtniecībā— vairāku miljonu rubļu vietā uzreiz apgūstot tikai oficiāli atvēlētos 600 tūkstošus? Apgūt mazāk humāni — par godu atpalicējiem? Ko teiks cilvēki? Un vai tā būtu pat evolūcija, kad pamatoti prasa ražošanas intensitāti? Lauku pārvērtībās tagad ir vētrains laiks. Tēlaini izsakoties, visiem segas nepietiek. Runā arī par to, ka stipriniekiem vajadzētu uzņemties šefību pār vājākajiem. «Ādaži» to izdarīja, pieņemdami Pabažu kolhozu, kura dažā fermā tobrīd metāla ķēdes bija jaunlopu kaklos gandrīz vai ieaugušas, Rīgas pievārtē! Patiesībā — saimniecībā, kura rajona toreizējai vadībai bija «izšļukusi no acīm». «Ādaži» to paņēma un, neradot siltumnīcas apstākļus, pierādīja: jūs varat tāpat kā mēs. Un viņi var! Katrs ir priecīgs, ka arī «viņu galam» šogad sanāk ap 40 c graudu no hektāra! Bet galvenais — aizgājušie sāk atgriezties tēvu mājās. Vai te var piestāt, par apstāšanos nerunājot? Ir jāizvēlas tikai citas augšanas formas, bet par tām nākamreiz, jo «Ādažu» augšana ir kvalitatīvi jaunu virzienu meklēšana — ar zinātnes starpniecību. Ar uzdrošināšanos eksperimentēt.
 
1985.11.05 Zvaigzne
ILGONIS BITE

         
OTRAIS RAKSTS 
IZAICINĀJUMS 

Būtu mums tāds bērnudārzs... pēc lielfermas Briljanti apskatīšanas esot noteikusi kāda viešņa, bet man gan vairumā nācies dzirdēt vienu pieskaņu- viss ožot pēc lielmanības. Kā elektronmašīna katru dienu fiksē katras govs izslaukumu un izkārto arī lopiņu izvietojumu, lielā mērā visu ciltsdarbu, pret to iebildumu nav nevienam. Var pieciest arī iekšēju televīziju un operatoru pie pults. Lai nu tā būtu. Bet kas tā par māžošanos ar ziemas dārzu un eksotaugiem? Lielmanība! Taču faktiem ir sava valoda. Pērn "Briljantos" vidēji izslauca 5OO7 kg .Šogad PSRS Ministru Padomes prēmijas laureātu sarakstā bija arī Alberta Kaula vārds. Aiz formulējuma: par piena rūpniecisko ražošanu uz intensīvas ganību izmantošanas bāzes, Bet pirms gadiem teica arī tā: To kompleksu jau viņš uzrāva savai disertācijai. Tagad, pēc prēmijas, prasu: Ko Briljanti deva jums, ko saimniecībai un ko pārējiem.  Man un speciālistiem tas bija sava veida varēšanas apliecinājums. Saimniecībai ar šo kompleksu Ādaži stingri nosvērās uz lauksaimniecisko ražošanu. Pārējiem  vismaz nekautrīgs izaicinājums, ja negrib saredzēt vairāk. Jā, ekskursantiem piemīt viena diezgan ķenciska vājība: virspusi pulti, TV ekrānu, eksotaugu ierauga katrs, uzreiz. Bel kas kolhozu modina? To jau pirms četriem no rīta dara šī kompleksa darbinieki slaukšanas meistari-, zootehniķis operators, lopbarības sagatavošanas un sadales operators, veterinārārsts, laborants, elektroniekārtu inženieris. 
Centrā autobusā iekāpj pavisam 12 cilvēki un brauc uz pirmo maiņu Briljantos. Bet vai ieklausījāties, kas par profesijām? Buķete, jo darbs kompleksā ir pilnīgi mehanizēts un daļēji arī automatizēts. Un izslaukums, pārlīdams pāri piecām tonnām, ir ielijis citu lielfermu rītdienā. Un priekšsēdētājs tiešām ir lauksaimniecības zinātņu kandidāts, jo Briljantu tapšana būtībā bija pirmā lielākā zinātnes ienākšana Ādažos. Un šeit ir nodibināts republika pirmais seštūkstošnieku klubs. 

Piezīme. 
Uzņemot tajā, pasniedz speciālu nozīmi, izmaksā 300 rubļu prēmiju. Kluba biedrēm pie atvaļinājuma pienākas sešas, bet kandidātēm— trīs dienas klāt. Ja tiek pārsniegta 7000 kg izslaukuma robeža, tad atvaļinājuma reizē pierēķina vienu mēnešalgu klāt utt. Pienākums — jāuzņemas šefība par kādu kolēģi, kuru gada laikā jādabū par kluba biedra kandidāti (vid. izsl. 5500 kg). Noteikums: ja jums ir 10 gadu slaucējas stāžs, ja vismaz trīs no tiem esat šī kluba biedre, tad, aizejot pensijā, katru mēnesi saņemsit 80 rubļu piemaksu. Tāda ir morālo un materiālo stimulu sakabe. 
Kartupeļu salmiņu ražošanas cehā Jaunkūlās. 
Nākamajā piecgadē kolhozā izlaidīs aptuveni 
desmit nosaukumu kartupeļu produktus.


CIK ILGI VAR RUNĀT? 

Vai jūs zināt, kādas šķirnes kartupeļus nopirkāt?  Šis retoriskais jautājums periodikā jau sen apnicis. Patiesībā mēs nezinām pat, vai pērkam lopbarības vai pārtikas tupeņus. Ir tikai dzirdēts: lauksaimnieki audzē tos, kuriem lielāka raža. Tā sakot, pircēji velk savu, bet ražotāji savu meldiju. Arī slimus kartupeļus audzēdami un nopēlumus gadiem ilgi uzklausīdami. Cik ilgi par vienu un to pašu var runāt? — teica Kauls, jo viņi kartupeļus Rīgai audzē 420 hektāru platībā. Un mums apnicis klausīties pārmetumus par kvalitāti. Dažreiz saņemam elites sēklu (pēc papīriem), kura pat neuzdīgst! Tik tālu ar seklaudzēšanu ir noiets,— saka Kaula vietnieks augkopībā Dailonis Pakalns, bioloģijas zinātņu kandidāts. Skaidrs, ka saimniecība, kurai pašai ir centrālā laboratorija, kurā tiek optimizēta katra lauka mēslošana (vispār 12000 dažādas analīzes gadā) vairs negrib labi iestrādātus 420 hektārus apstādīt uz labu laimi. —- Braucam mācīties pie kaimiņiem Igaunijā - rezumē Dailonis Pakalns. Un šeit zīmīga detaļa: lai mīņājoties neaizietu postā vesels gads, kartupeļu atveseļošanas laboratoriju pagājušajā ziemā dabūja sterilā kartībā divos mēnešos! 

Piezīme. 
No PSRS ZA viceprezidenta Jurija Ovčiņņikova raksta žurnālā «Nauka i žizņ»: «Jau atveseļotas 65 KPFSR, Ukrainas, Baltkrievijas un Igaunijas PSR rajonētās kartupeļu šķirnes . . . Interesanti, ka vīrusu diagnostikas speciālo komplektu izlaide nesen sākta tieši kādā igauņu kolhozā.» Mūsu republika, kā redzam, palikusi aiz četrotnes ietvariem. Dziļā ziemā ādažnieki no igauņu biedriem pārveda absolūti atveseļotu šķirņu 1000 mātes augus un cītīgi iekārtotā laboratorijā tos pavairoja līdz to 40000 izejaugu. Kā ir parasti? Parasti zemnieks mūžsen ir licis vagā sēklas kartupeli vai arī tā nogriezni - pieri ar asnu aitiņām. Tagad audzētavā stādīja zaļus stiebreļus, kuriem tikai pieci vai seši lapeļu pārīši sānos. Un jūs, priekšniek, gribat teikt, ka no šitiem štruntiem izaugs riktīgi kartupeļi - stādītāji vaikstījušies. Tad jau rudenī manis . . . 

Piezīme. 
Vēl pārsteigtāki mēs būtu, ja redzētu, ka no kartupeļa paņem šūnas (zem mikroskopa), paaudzē, vismaz 90 procentus atauguma pēc pārbaudēm izmet, palikušos 10 procentus atkal ataudzē, atkal pārbauda un atkal 90 procentus izmet utt. Tikai tad ir dabūts no slimībām brīvs mātes augs, kādus iepirka ādažnieki. Un tādus līdz 40 000 pavairoja, vispirms saskalpējot mātes augus minidetaļiņās. Absolūti sterilos apstākļos. «Štruntus» šopavasar iestādīja divos hektāros. Augusta beigās redzēju: sulīgi, zaļi laksti pārseguši zemi vienā laidā, lai gan vagu atstatums daudz lielāks nekā parasti — Vai šāda laboratorija bija jāveido mums ar viena kolhoza spēkiem? Tas taču ir vistiešākais rajona agro rūpnieciskās apvienības pienākums. — Igaunijas saimniecībās jau darbojas 11 šādas laboratorijas. Pat bijušajos zirgu staļļos iekārtotas, taču sterilas. Tās ir ādažnieku balsis, kurām varētu pievienot tikai vienu vēlmi: lai mums vismaz katra kartupeļu audzēšanas rajonā būtu viena atveseļošanas laboratorija - uz drosmīgākas saimniecības bāzes. Uz bagātākās, es ieteicos vidū. Kāda sevišķa bagātība vajadzīga? Septiņreiz 150 rubļu mēnesi algām. Plus telpas laboratorijai, tiešam vai tad RARA apstākļos tā vairs drīkstētu būt problēma? Vai meristēmu metode mūsmājās vairs drīkst palikt tikai puķu izkopēju ierocis Salaspilī, kad mikropavairošanu citur jau izmanto lucernas, biešu, āboliņa, vīnogu, tomātu un citu lauksaimniecības kultūru stādu iegūšanai. Un visur "štrunti" izaug tādi, kādus tos laiduši pasaulē selekcionāri. Atgūstot sākotnējas īpašības.

APDAUZĪTS KĀ ... 

Turpināsim droši kā kartupelis. Pavērojiet, kā nabadziņu izdrebina, izbirdina kombains! 

No kombaina bumbuļi sabirst transportā, no transporta izbirst šķirotavā. Tur atkal krīt, birst un ripo atsizdamies. Bet cik biršanu un krišanu tiem vēl priekšā līdz mūsu katliem.  Vairāk nekā otrtik! Un šajā posmā kodīsim pirkstos tikmēr, kamēr transports diktēs iegājušos ačgārnību celt augstu to, kas tāpat jāmet zeme. Lai nabaga ( jau bagāto, šķirnes, pilnīgi veselo!) kartupeli pasargātu no vairāk neka otrtik . Ādažos ir izlēmuši: turpmāk piegādāsim rīdziniekiem tieši tirdzniecības un ēdināšanas uzņēmumiem uz līgumsaistību pamatiem. 
Kolhozs uzcēlis jaunu slimnīcu un poliklīniku. 
 neiropatologs Gunārs Spredzis ar pacienti šuvēju Guntu Lielmani.


Tikai kartupeļu preču produkciju — jau gatavā vai pusfabrikātu veidā, kam ir pavisam cits transportēšanas komforts. Teiksim, kartupeļu biezenis tūbiņā. Svied, spaidi — nepūs. Iespied tūbiņas saturu kallā ar pienu, un biezenis gatavs pāris minūtēs. Un vēl būs kādi 10 izstrādājumu veidi, par kuriem nevajadzēs nolaist acis arī blakus ārzemēm. — Turklāt patērētājiem pierādīsim, ka kurš katrs nevar būt pārtikas kartupelis, teica priekšsēdētājs, kuram, kā noskaidrojas, arī pieder šī iniciatīva. Pierādīšanu realizēs tā: ādažnieki pārdod tīru sēklu (lētāk nekā tagad valsts), saņemot noteiktas šķirnes kartupeļus pretī pārstrādei. Un tā meristēmu laboratorijas tīrā iestrāde aizies, kā saka tautās bez bumbuļu apdauzītāju starpniecības. Var teikt: un smuka peļņa atkal ādažnieku makā iekšā! Jā, viņu perspektīvā saimniekošana tiek virzīta uz «ērču nokratīšanu kāpēc dot starpniekam to, ko mēs varam paņemt paši? Paņemt, noteikti virzoties uz bezatkritumu tehnoloģiju un kvalitatīvu produktu, kas ražots turpat, kur ienākušas izejvielas. 


Patiesībā apdauzīts — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — ir ne tikai kartupelis. Tāpat būtībā (tikai citādos sāpju ceļos) tiek «apdauzīts» arī piens un gaļai nododamais lopiņš. Nerēķināsim šoreiz ceļu no fermas līdz attiecīgajam pārstrādes kombinātam, kas arī, kā zināms, ir nelūstošu ērkšķu pilns. 
Ādažnieki būvē sev modernu vidusskolu — būtībā veselu kompleksu, 
kurā netrūkst ne mācību kabinetu, ne peldbaseina, 
ne sava telecentra, ne observatorijas. 
Skolā bērni varēs apgūt 10 lauksaimniecības specialitāšu pamatus.

Lūkosim kaut vai otru pusi, ieskatoties ekonomista aplēsēs, kuras bija publicētas laikrakstā «Izvestija»: «Diezgan lielu atkritumu tiesu mēs atnesam mājās kopā ar produktiem, kurus apstrādes iepriekšējās stadijās neattīra no neēdamā. Tā azaidā nevar izmantot 20 līdz 25 procentus preču gaļas svara. Dārzeņiem ir no 7 līdz 55 procentiem atkritumu, bet kartupeļiem (tāpat — atkarībā no sezonas) 10 līdz 30 un vairāk procentiem.» Padomājam? Tātad —pa ceļam, caur mistiskām spraudziņām, izput tās pašas olbaltumvielas, ogļhidrāti un vitamīni, par kuru iedabūšanu lopiņos tik nervozi kampaņreizēs biksta lauku ļaudis. Bet pamēģināsim kaut domās atkratīties no tradicionālajiem starpposmiem (produkcijas apdauzīšanos aizgādājot, sadalot, nogādājot), un tad šis tik ekonomiski ietilpīgais «neēdamais» taču neizčibēs kaut kur izplatījumā nobirumos un iznesumos arī), bet tūlīt un tepat kolhozā atgriezīsies lopiņu barībā, ,jo lai cik rūpīgi vai nerūpīgi pilsētās vācam virtuves atkritumus, to atdarīšana pārtikas produktos pēc tam sabiedrībai iznāk neattaisnoti dārga. Tradicionālo nobirumu starpposmi ir jāizspiež ar rīcību, ar ekonomiku, jo direktīvas dažkārt nostiprina pašaizsargāšanās instinktu. Tāds ir ādažnieku skatījums uz nākamo piecgadi, kurā arī lauksaimniecības ražojumus viņi (tāpat kā palīgražošanā tas ir bijis no laika gala) centīsies realizēt gatavo preču produkcijā. Ja es ēdīšu, teiksim, saldējumu, tad zināšu firmu — tas ražots kolhozā Ādaži. Vai tur piena kvalitāte samežģījusies, vai muša tortes virsā ielipusi, man, pircējam, būs zināms adresāts. Būs zināma firma. Un firmai tādā situācijā būs ļoti svarīgs savs gods, reaģēšana uz reālas produkcijas reālo pieprasījumu. 

1985.11.20 Zvaigzne

ILGONIS BITE
     
TREŠAIS RAKSTS
Kā tas ir — jāsvīst prātos?
Kafija ... tūbiņās!
Cik teļu govij gadā?
Zibens krustojas . . . skolā.

Saimniecības nevajagot rindot pa iedomātiem plauktiem. Tomēr žurnālistam divi, domāju, šoreiz noderēs teiktā uztveres labad. Vai nav tā, ka lielai daļai kolhozu un sovhozu augšupeju arī nākamajā piecgadē varēs nodrošināt diezgan elementāri: ieraugot enerģiskus kadrus vadītāju krēslos, panākot disciplinētību gan vagā gan tai visapkārt? Un pusvārpas vietā nāks pilnāka vārpa un pilnāka piena kanna. Bet daudz vairāk ir prātos jāsvīst labu un pirmrindas saimniecību vadītājiem. Piemēram. Ādažos» (blakus ņemsim Bauskas "Uzvaru") uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau pērn saražoja 509 c gaļas un 1600 c piena («Uzvarā» — gandrīz 450 c gaļas un virs 1000 c piena). Šāda plaukta kolektīvos ir jādomā nevis vairs par elementāru disciplīnu, bet par jaunām kvalitātēm tehnoloģijā. Tāpēc nav nejaušība, ka abu kolhozu (un ne tikai šo!) vadītāji jau pirms šīs piecgades sadevās rokas ar zinātniekiem. Publikācijas rāda, ka vieni sadarbojas ar vairākiem institūtiem, otri pat ar padsmit Taču ne jau attiecīgo pogu spožumam šeit ir nozīme. Galvenais tomēr ir izpratnes līmenis, atziņa, ka bez pētnieku pleca tālāk netikt. Varētu, protams, citēt arī Ivaru Jansonu, bet šoreiz ir runa par Ādažiem un tāpēc citēšu Albertu Kaulu: — Mūsu kolhoza ekonomiskās un tehniskās augšanas potenciālu sekmēja arī ievērojamu līdzekļu ieguldīšana ražošanas servisā. Un tās nav tikai mājīgas atpūtas istabas un siltas pusdienas fermās. 
Centrālajā laboratorijā izdara aptuveni
 10 000 analīžu gadā.
laborante Laila Podiņa.
Pirmām kārtam tie ir labi darba apstākļi, darba zinātniskais nodrošinājums, arī rūpes par ļaužu dzīves un veselības apstākļiem. Pirmajā rakstā es jau nosaucu skaitļus, ar kuriem ādažnieki tā sakot spīd. Kad cipariem nav fona, tad tiešām var likties viņiem tur dzīva nauda pa muti birst iekšā . . .». Taču jāsaprot, ka ļoti daudzviet peļņa "izkāpj" ārā ne tikai pašu «Ādažu» ceļus, nākotni gaismojot un bruģējot. Stipriniekos mums vienlīdz jāredz arī tā gaismmale, kas netieši tāpat ielīst mūsu soļos un prātos. Un šīs zibendziņas iznāk dažādas. 

Pagājušajā reizē pastāstīju par ādažnieku ieceri kartupeļu atveseļošanā un pārstrādāšanā bez vadāšanas un dauzīšanas. Šeit jāpiebilst, ka nākamajā piecgadē Ādažos paredz arī piena un gaļas pārstrādi. Viņi paši ceps ari maizi, jo... .
- nav citas izejas. Jau gadiem runājam ar kooperatoriem, diemžēl viņu cepiena kvalitāte neuzlabojas - saka priekšsēdētājs. — Nav taču normāli. ka mūsu cilvēkiem pēc laba klaipa jābrauc uz Rīgu. Cerēsim, ka piepilsētas maiznieku jaunrade tiks arī līdz rīdzinieku galdiem. Un vēl kāds rakurss: cūku lielfermas jumtu izolē nevis jumiķi, bet Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta polimēru laboratorijas vīri, vīri ar zinātniskiem grādiem. Un atkal tā nav skaļa pašmērķība, sak, redziet, ko mēs varam atļauties! Tas bija praktisks solis pretī pētniekiem tajā kļūmēm pilnajā starpposmā, ko sauc par zinātnisko izstrādņu ieviešanu ražošanā. 
Informācijas centrs,
priekšplānā skaitļošanas operatore Ruta Lūse.

Ādažnieki nebaidījās būt pionieri jauna materiāla izmantošanā, un ieguva abas puses. Bez zemniekam tik tradicionālās šaubīšanās un ilgas aptaustīšanas. 

Rudenī atbraukušie kaimiņu žurnālisti stāstīja, ka igauņu lauksaimnieki nupat atteikušies no "Agroķīmijas" lai tā nenosmalstot izdevīgākos darbus, jo tik un tā neko apjomīgu paveikt joprojām nejaudājot. Un mūsmājās paklusām skan līdzīgas domas. Bet ādažnieki savu centrālo laboratoriju izveidoja jau 1983. gada pavasari. Mērķis būtībā bija ļoti praktisks: ja agronomi zina, kas kuram laukam un pat hektāram jāpiedod klāt, tad visa gudrība vēl nav kabatā zemei viss iztrūkstošais ir ari jāsaņem. Bet kurš gan to var izdarīt labāk par pašu ļaudīm, kas tieši ieinteresēti gala rezultātā. Ne jau nu mehanizators, kurš aizmucis no zemes īsākas darbadienas un dažkārt ari pierakstītiespēju dēļ. 

OJĀRA LŪŠA foto
Programmētājs Dainis Kauliņš
Starpnieki uz zemes nav kvalitātes devēji, bet drīzāk ņēmēji. Un arī tā vai citaa analīze saimniekošanas taktikai spēj kaut ko dot vienīgi ar operatīviem rezultātiem — lai ir iespēja tūlīt mainīt rīcību. 
Ko šim vai nākamajam gadam var līdzēt, piemēram, tradicionāla lopbarības analīze, kuras rezultātus saimniecībās uzzina, kad tvertne sen jau pārklāta vai pat apsnigusi? Tā ir gulošā informācija, kas konstatē faktus nevis iespaido situāciju. Tāda informācija vairo papīrriti, kas jau tā mums ir hroniska. Kā jūnijā rakstīja «Pravda», rēķinot uz vienu iedzīvotāju, valstī katru diennaktī iznākot 10 sagatavotu dokumentu (!). «Ādažos iet pa lietišķības ceļu uz informācijas padziļinājumu. Tā pirms barības raciona noteikšanas dzīvnieku grupām izdara pat asins analīzi. Ganībās speciāli pārbauda zāles vērtību, mikroelementu sastāvu tajā, mitrumu utt. Un tikai tā var virzīties pretī 6000 un 7000 kilogramu izslaukumiem. Plus, protams, ciltsdarbs, kurā kolhoza speciālisti ieviesuši automatizētu vadības sistēmu. Lai darbiniekus paglābtu no papīrrakstiem, par ko citur tik sen zūdās zootehniķi. Un paradoksāli: zūdās, tomēr par adažnieku «mašinēriju» tajos pašos Briljantos smīn.... Bet gadi skrien, figurāli izsakoties, par labu ādažniekiem. Viņi nepavisam netup uz seifiem. Viss, ko nupat tikai virspusēji pieminēju, protams, maksā arī naudu. Un ir māksla just tendences, apjaust rītdienu, lai katrs ieguldītais rublis dotu iespējami lielāku ienesumu. Vairākām republikas saimniecībām zināmu robu finansēs iecirpa aizliegums ražot vīneļus. Iecirpa art ādažniekiem. Ar ko šo robu varēsit aizlāpīt - jautāju. Ar cigoriņu ekstraktu, piemēram. atbildēja Kauls. Atbildēja, kā man šķita, ar neslēptu pašlepnumu. Atzīšos, ka tobrīd noriju diezgan krietnu šaubu kamolu: ko tad ar veco cigoriņu var nopelnīt?! Bet labi, ka noriju. Vēlāka informācija rādīja, ka šo produkciju jau paspējuši iecienīt ne tikai Latvijā, bet ari Ļeņingradā, Novgorodā, Iževskā un citur. Taču ekstraktu "Ādažos" sāka ražot pagājušā gada beigās. Tikai! Iepilda to 0,25 l tarā. Glāzei karsta tonizējoša kafijas dzēriena pietiek ar ceturtdaļu tējkarotiņas ekstrakta. Drīz to izlaidīs arī tūbiņās ceļinieku, makšķernieku un citu ērtībām. Pagaidām ādažnieki šo veselīgo produktu (cigoriņa ārstnieciskās īpašības zinājuši jau senajā Ēģipte) ražo vienīgie mūsu republikā un visa Baltija. Jau šogad vien paredzēja izlaist 100 tonnu ekstrakta. Nākamgad, iespējams, otrtik. Kad nopirksit, tad varēsit parēķināt, ko tas maksā, bet tūlīt gribu piebilst: labs ūdens allaž priecē, tikai jāprot ātri noteikt īsto āderi, citādi moka slapēs. Un ari ādere maksā. 
«Ādažu» augkopība tagad ir
zinātņu kandidāta Dailoņa Pakalna rokās.

Toties ir īsts gandarījums, un atkal abpusējs - ir ekstrakta ražotājiem, ir aromātiskā dzēriena malkotājiem. Ar zināmo klūdziņu šādās reizēs nepietiek. Arī īstenojot ieceri par garšaugu izmantošanu aromātisku ēdienu piedevu, sāļu izlaidei pēc ungāru biedru pieredzes.

Dažādu apstākļu dēļ tagad ir iznācis, ka no gaisa birstošām karašām vairs neviens netic. Sevišķi laukos. Taču jaunas kvalitātes turēt aizdurvē arī vairs nevar. Vienkārši — nav laika. Tāpēc Ādažu vadītāju rokās jau šogad ir kolhoza attīstības plāna projekts līdz pat 1995. gadam. Titullapā divi paraksti: priekšsēdētājs A. Kauls. Latvijas PSR ZA korespondētājloceklis A.Kalniņš. 
Tātad ļoti mūsdienīgs dokuments plāns no apakšas ar zinātniski striktu apdari. 
Kopauklējums ar visiem galvenajiem cik daudz?,  no kā?, kā? un kad?. Dokuments ar pamatojumiem. Atšķirsim, teiksim 23 lappusi. Atšķiram un neticam savām acīm. Ne, vidējais izslaukums 90. gadā 55O0 kg varētu ari būt. Tie taču tomēr ir «Ādaži»! Un tad seko tāds fakts, par kuru joprojām sasvilst vaigi ne tikai vienkāršām lauku sievām, bet pat diplomētām zootehniķēm. Runa ir par mājdzīvnieku šķirīibas izkopšanu, izmantojot gandrīz vai gēnu inženieriju. Vienkāršoti sakot, ar nelielu operāciju govij pārstāda potenciāli augstvērtīgu augli, un tā salīdzinoši ļoti īsā laikā tiek pie stipri izkopla ganāmpulka. 
Kartupeļu atveseļošanas laboratorijas vadītājs 
Ints Vēveris (no labās) un
 operators Kārlis Busenbergs
Turklāt katrs lopiņš savas mātes funkcijas var izpildīt pulka biežāk. Un to darīs paši «Ādažos»? Jā. Tā rakstīts minētajā dokumentā, bet šie ieraksti, kā zinu nav uzspiesti. Un ne velti ādažniekiem jau tagad ir diezgan cieša sadarbībā ar Vissavienības lauksaimniecības dzīvnieku ģenētikas zinātniskās pētniecības institūtu. Taka uz sevišķi aūgštražigo dzīvnieku paātrinātu atražošanu jau ir iemīta. Plānā gan nav ierakstīts, bet ļoti iespējams, ka lauksaimniecības firma Ādaži pavisam pārskatāmā nākotnē varēs pārdot supergovis tāpat kā jau jaunajā piecgadē pārdos superkartupeļus. Jo šajā saimniecībā, kā rāda pieredze, nekas no pirksta nav ticis izzīsts vai apsolīts un neizpildīts. Kad tagad zinām ādažnieku dažas kvalitatīvi ļaunas ieceres, man liekas, bez bažām varu rakstīt ari šadu spārnotu frāzi: lieliem darbiem vajag gudras galvas. Kur tādas ņemt?

Meristēmaugu laborante
Ārija Kronberga savā valstībā.

Jāievēro, ka ar katru gadu tās vajadzēs arvien vairāk. Un tieši tāpēc pašlaik top jauna vidusskola, kas kopā izmaksāšot vairākus miljonus rubļu un tapšot pakāpeniski visu nākamo piecgadi. 
Mēģināsim iztēloties; 1300 audzēkņu: tiek ievēroti ne tikai vecuma, bet arī fakultatīvie principi: ir divas zāles, kuras iespējams transformēt vienā: peldbaseins, darbmācības centrs, kur bērni varēs apgūt desmit lauksaimniecības specialitātes; pašiem sava observatorija un televīzijas centrs: visi nepieciešamie (arī lingafonijas mācību kabineti, bibliotēka utt. Vārdu sakot milzīgs mācību komplekss. Vai lai paspīdētu un ādažniecisķl pārspļautu citus? Nedomāju. Bērnu audzināšanas rūpes viņiem, kā saka, ir asinīs. Tur krustojas visas viņu darba zibenszīmes. Ne velti daudzbērnu ģimenēm vien šajā piecgadē kolhozs būs visādi palīdzējis, izlietojot 270 000 rubļu. Un galvenais gudras galvas var dabūt tikai mūsdienīgā, gudrā skolā. Tā adažniekiem ir aksioma. 


1985.12.05 Zvaigzne
ILGONIS HITE
     
CETURTAIS RAKSTS
Par šo kolhozu katrs, protams, var domāt, kā viņam tīk, bet viena patiesība ir neapstrīdama: tur apzināti izkopj ģimeņu kultu. Šoreiz par vienu no tām nevis saldināts pastāsts, bet dokumentāla 

VECGADA IZTAUJA AR ATKĀPĒM. 

Pirmā atkāpe. 
Pirms 10 gadiem, tikko ievēlēts par valdes priekšsēdētāju, Alberts Kauls kādā no sapulcēm esot teicis, ka normālā ģimenē, viņa prāt, jābūt vismaz trim bērniem. Smieklus zālē tomēr noslāpējuši aplausi. Tagad kolhozā ir aptuveni 120 daudzbērnu ģimeņu. 
Tātad — būsim pazīstami: 
attēlā Inese un Andris Podziņi ar 
savām četrām atvasēm — 
Valdi, Uldi, Mārci un ar pastarīti Lindu klēpī.
Arī pašam Kaulam — trīs dēli. Tātad — būsim pazīstami: attēlā Inese un Andris Podziņi ar savām četrām atvasēm — Valdi, Uldi, Mārci un ar pastarīti Lindu klēpī.
Andris strādā par šoferi, ir vīrietis labākajos gados, vietējais, nopelna ap 350 rubļu mēnesī. Inese ir grāmatvedības darbiniece («Papīrdarbi gan nepatika, bet tā nu dzīvē ir iznācis.»), septiņus gadus jaunāka, dzimusi rīdziniece, pašlaik strādā mājražošanā, nopelnot aptuveni simts rubļu. Viņi dzīvo Ādažu centrā, Pirmajā ielā, personiskajā mājā. Abi bezpartejiskie. Būdama valodīgāka, galvenā atbildētāja bija Inese. — Ja papīrdarbi nepatika, tad par ko kādreiz gribējāt kļūt? — Beidzu Rīgas 2. vidusskolu, un par kolhoznieku gan neviens tās absolvents, šķiet, nav kļuvis. Visi rāvušies tālāk. Jaunības ieceres bija ar mākslinieciskām ievirzēm. Pāris gadu nostrādāju kultūras namā «Draudzība» par māksliniecisko vadītāju. Pat iesniedzu dokumentus konservatorijā, jo bija pirmā uzņemšana jaunajā Kultūras darbinieku fakultātē. Bet dzīve ir dzīve. Iznāca piekāpties ģimenes, bērnu dēļ . . . — Kā jūs abi iepazināties? — Braucot uz kino, toreizējā priekšsēdētāja Josifa Kukieļa «Volgā». Es šeit biju vasarniece. Un vispār — es jau smejos, ka pataisīju Andri par pirmās klases šoferi. Nebūtu vasarā iepazinušies, diezin vai viņš Rīgā iestātos kursos. Bet tā — iestājās. Lai biežāk varētu tikties. Kā tagad atceros: līdzko «Mikrofons» ir cauri, tūlīt pie durvīm zvanīs Andris. Toreiz šis raidījums sākās vēlāk, un viņam ap to laiku beidzās nodarbības Pērnavas ielā. Un tā viņš nāca, nāca, līdz ar to pašu priekšsēdētāja «Volgu» 70. gada 18. jūlijā mūs aizvizināja uz svinīgo laulības reģistrāciju VEF Kultūras un tehnikas pilī. 

Otrā atkāpe. 
Simboliski, vai ne? Tagad gredzenu mijējus «Ādažos» vizina par brīvu ar «Čaikām», kuras kolhozs pagalam nolietotas («Kad ripināja no Rīgas, abām caur grīdu šoseju varēja redzēt.») atpirka tieši šim nolūkam. Lai arī šajā ziņā turētos galvaspilsētas līmenī (Kauls: «Ar ko tad kolhoznieki būtu sliktāki?»). — Ko jums dod Rīgas tuvums? — Var labu maizi nopirkt. (Inese pati smej, bet Ineses mamma Olga Otlāne no otras istabas: «Vieglāk uz teātri tikt.») Un, lai bērniem nopirktu kaut ko jēdzīgāku, vismaz reizi nedēļā arī «Bērnu pasaule» jāizstaigā. — Vai nekad nav ienācis prātā atgriezties Rīgā? — Nekad, nemaz! Ja dzīvotu tālu prom, tad varbūt gribētos. Bet te jau ar roku var aizsniegt. — Vai ģimenes budžetu stingri rēķināt? — īpašu rēķinu mums nav. Taču pa roku galam arī nauda nestāv. Sevišķi spaidīgi bija sākumā. Kā jau visiem iesācējiem, bet tagad tik traki vairs nav. Spaidīgi bija tāpēc, ka krājām. — Šī ir jūsu pašu māja. Kā būvējāt? Vai vecāki, kā saka, piemeta? Vai kāds bagāts onkulis, tante? — Paši vien. Jā, tētis man bija iedevis tūkstoti pūrā, viņš patiesībā mūs arī sadūšināja būvēties, lai nav jāmētājas apkārt īrniekos, bet Andris diezgan agri bija palicis bāreņos. 1400 rubļu aizdevumu dabūjām no valsts, un viss. Kolhozs toreiz tā nepalīdzēja, kā tagad. Kad mājā bijām jau iekšā (vispirms tikai divas istabas un virtuve), tad dabūjām vēl divus tūkstošus no kolhoza — saimniecības ēkām. Un, jāatzīstas, vēl tagad tos neesam pilnībā atmaksājuši. — Tagad, saka, tas prieks iznākot milzīgi dārgs? — Jāsaka godīgi: otrreiz gan laikam vairs neķertos klāt. Tas nav tik vienkārši. Mums vēl nekas — meistaru paņēmām vienīgi mājas apmūrēšanai ar ķieģeļiem. Visu pārējo, ko jūs te redzat, ir padarījis Andris pats. (Andris: «Ar savu galvu un savām rokām.») Un arī tad darāmā pietiks droši vien līdz pat pensijai. Zēni aug kā pēc lietus. Rodas savas intereses, piemēram, maģītis skaļi jādzenā. Mēs to vairs nevaram turēt — cits repertuārs. Tāpēc garāža jāpārtaisa par istabu, par viņu valstību. Lai skaļums ir nostāk. Es teikšu tā: ja ļaudis laukos vairāk būvētu mājas, tad, nudien, būtu mazāk šķiršanos. Vienkārši neatliek laika ne pudelei, ne citām muļķībām. — Jums esot arī vieglā automašīna? — Jā, jau otrā. Pikapu nupat pārdevām (visu vasaru komisijas veikalā nostāvēja, nav vairs, kas lietotās ņem), jaunais žigulis ripo labi. Omei tikai krāsa nepatīk — tāda biešīga . . . — Krājāt? — Krājām taisni mašīnai. Tā toreiz ieņēmām galvā, un tad nu pieknapināties nācās diezgan. Vēl tagad, piemēram, neesmu tikusi pie jauna ziemas mēteļa. Ko darīsi? Jāiztiek pagaidām ar pirmo un vienīgo. Visu uzreiz nevar gribēt. — Krājāt tikai no algas? — Pamatā no algām. Bet šis un tas ienāk arī no dārza. Nē, ar puķu sīpoliem mēs nenoņemamies. Bet zem tūkstoša jau sanāk arī ar dārzeņiem. — Vai paši vedat uz tirgu? — Nē, visu pārdodam dārzkopības kioskā. — Vai tāpēc, ka pret tirgu ir kādi aizspriedumi? — Itin nekādu, bet kad tur stāvēsi? Nav tak laika, jāstrādā. Andris: — Un katru gadu realizējam divus barokļus. Tos gan iztirgojam paši. Arī no tā nāk klāt. Vārdu sakot, jāpastrādā, tad sanāk. — «Ādažos» arī skolēni katru mēnesi nopelnot? — Jā, daudzbērnu ģimenes pie mums ir godā. Par katru pirmsskolas vecuma bērnu kolhozs maksā desmit rubļus mēnesī. Tātad pelna, ja tā var teikt, gan Mārcis, gan arī mazā Lindiņa. Un bērnu dārzs vēl par brīvu. Par katru skolēnu saņemam 15 rubļus mēnesī, bet, ja vidējā atzīme ir vismaz «četri», tad vēl desmit ir klāt. Kā mūsu Valdim. Un tā, piemēram, mums piemaksās kopā iznāk 60 rubļu. Līdz bērnu pilngadībai. Un pašā sākumā jau katrreiz izmaksā simtu pūriņam. 

Trešā atkāpe. 
Nupat aizvadītajā piecgadē tikai daudzbērnu ģimenēm vien kolhozs palīdzējis ar 270 000 rubļu, bet pirmsskolas bērnu iestāžu uzturēšanai pērn izlietoja vairāk nekā 350 000 rubļu. — Kam jūs ikdienā iztērējat vairāk — pārtikai vai dažādu mantu iegādei? — Noteikti pārtikai. Puikas aug! Kā diena galā, tā vismaz 300 grami sviesta pagalam. Un kur tad vēl gaļa, desas, piena produkti. Govi šeit turēt nevar — centrs, nav tuvumā ganību. Bet uz produktiem taupīt nedrīkst. — Kā jūs kā sieviete izjūtat sadzīves pakalpojumus? — Veļu tīri zemnieciski mazgājam paši. Kas tad paliek? Ķīmiskā tīrīšana, frizētava, apavu labošana.
Viss jau būtu labi, bet tīrītava pasūtījumu izpilda gandrīz pēc divām . . . nedēļām . . Tas nu ir par ilgu! Sevišķi Rīgas pievārtē. Arī kurpnieks atkal ir uzradies, iepriekš bija jāved uz Carnikavu. — Vai grāmatas, kuras gribat, viegli var dabūt? — Kur nu! Caur paziņu paziņām, tāpat māsa izpalīdz. Lai gan — reizēm tiekam klāt arī paši, tikai jābrauc uz Garkalni. Tur ir diezgan laba grāmatnīca. — Kuri ir jūsu tuvākie autori? — Iecienītākie? Kronins. Remarks. Jaunsudrabiņš. Mīļākā grāmata? Tagad pārlasu «Tibo dzimtu», bet mīļākā ir ebreju autora Solema Aleihema grāmata par klejojošajiem aktieriem un viņu dzīvi. Pasūtām arī «Karogu». Bet visu jau limitē laiks, kura vienmēr pietrūkst ... — Kādai mūzikai dodat priekšroku? — Laikam tomēr estrādes mūzikai. Jaunībā gan abas ar māsu bijām čaklas gājējas uz Opernamu. Bet lielā mūzika tomēr prasa kaut cik regulārus koncertu apmeklējumus. To es saprotamu iemeslu dēļ nevarēju dabūt gatavu. — Kuru kultūras iestādi Rīgā uzskatāt par savējo? — Par savējo? Noteikti teātri. Konkrēti, Daili, jo tur mums ir abonements. Brauktu arī uz citiem, bet jūs taču zināt, cik bēdīgi ir ar biļetēm. Un tā jāapmierinās ar kādu reizīti mēnesī vai pat retāk. 

Ceturtā atkāpe. 
Pētījumi liecina, ka valstī pusaudži, vidēji rēķinot, apmeklē teātri ne biežāk kā vienreiz gadā, bet vislielākajās pilsētās — gandrīz uz pusi mazāk. Pētnieki domā, ka visa vaina meklējama ģimenē. Miljoniem lauku laužu ir ieplūdusi lielpilsētās, bet iešana uz teātri viņiem «nav asinīs». — Cik reižu gadā ar ģimeni iegriežaties sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos — ēdnīcā, restorānā, kafejnīcā? — Ne reizes. Ja nu vienīgi kādā auto izbraukumā piestājam pie šašliku pannas. Tad puikas nevar dabūt nost, un tas prieciņš viņiem ir jāatļauj. — Vai ģimenē nesirgst ar TV kaiti? — Ar pielipšanu ekrānam? Domāju, ka nesirgst. Man ir laimējies: vīrs nekarst ne par futbolu, ne par hokeju. Starp citu, arī nesmēķē. Pēc kāzām uz mežiem ar berdanku neraujas. Arī zēni televizoram atdod diezgan maz. Viņi mums drīzāk ir uz grāmatām. Filmas, protams, skatāmies, teātra uzvedumus, bet tos tagad rāda mazāk. — Kurš no jums ir «mājas gars»? — Laikam jau Omīte. Viņa ir arī saimniecības pārzine un visu galveno gardumu autore. Bez viņas mums klātos daudz plānāk. — Vai kāds no jums ir bijis tūrisma braucienā ārpus mūsu valsts robežām? — Pagaidām vēl neesam. Ceru: kad mazliet paaugsies mazie, tad mēģināsim šo balto plankumu biogrāfijā aizpildīt. Taču zināmai secībai, manuprāt, jābūt. Vispirms jāiepazīst pašu, tad kaimiņu republikas, un tā arvien tālāk. Ar savu mašīnu gaisa gabalos nedodamies. Bet ir būts gan Gruzijā, gan Azerbaidžānā, Maskavā un vēl šur tur. Ar saimniecības autobusiem, kopā ar kolēģiem. — Cik bieži jums iznāk tikties ar kolhoza priekšsēdētāju? Teiksim, gadā? — Cik bieži? (Apmulsums.) Gadā varbūt arī ne reizi. Bijām runāt par jauno mašīnu, un tas pēdējā laikā viss. Andris: — Kāpēc jātraucē Kauls? Mums ir nostādīts tā, ka ikdienas lietas var pilnīgi atrisināt tiešie vadītāji. Ar to pietiek. Inese: — Kam rodas kādi sarežģījumi, tas noteikti meklē viņu. Tā arī kolhozā saka: «Kauls tev noteikti palīdzēs.» Lai gan, atklāti runājot, noķert viņu nav tik viegli. Lieli mērogi . . .                                       

Piektā atkāpe. 
Jāatgādina, ka «Ādažos» ir vairāk nekā 4000 strādājošo un gandrīz 38 miljoni rubļu ieņēmumu gadā. Un kolhozu gadā apmeklē vismaz 250 dažādu delegāciju. Ļoti daudzas no tām ir jāuzņem, tā teikt, tieši pirmajā personā. — Kas jums pašmājās nepatīk? — Tieši nepatīk? Tā uzreiz ir grūti iedomāt .. . Nu, man liekas, ka pēdējā (tas ir — pēc Kukiela) laikā ļaudis mazāk tiekas kopā. Toreiz biežāk rīkoja tā saucamos nozaru vakarus. Tās bija ļoti sirsnīgas saiešanas, ar lielāku atraisītību. Tiesa, arī mūsu kluba telpas ir kļuvušas par šaurām. Esam, kā saka, izauguši ārā no saviem svārkiem. Un bez tam — (varbūt kļūdos) Kukiels pats, šķiet, bija sabiedriskāka rakstura cilvēks. Saietos viņš jutās brīvs un kustīgs. Aizrautīgs. Kauls laikam ir vairāk sevī, uz iekšu — vairāk domātāja, zinātnieka tips. Bet divu vienādu cilvēku jau nav. — Kādas ir jūsu aizraušanās? — Vispirms, kā jau teicu, grāmatas. Tās galvenokārt ziemā. Andris mīl burties pie mājas. Tas viņam tīk un arī izdodas. Vasarā, protams, dārzs un lieliskā Pārgaujas meža bekas. Ar sēnēm pilns pagrabs pielikts. Patīk ogošana. Dikti gribētos adīt, bet ... pa divām ziemām viens džemperis vien iznāk! Dziedi vai raudi — stundas par īsām. Uldītis sācis Vecgaujā makšķerēt, bet vecākais (mums par lielu pārsteigumu) tagad pēkšņi sāka iet uz mēģinājumiem «Sprigulītī». Vēl nesen par tautiskajām dejām negribēja ne dzirdēt. Tāds vecums, kad viss rūgst un mainās. Viņš tak mums pavasarī beigs astoto klasi. — Vai juniori dārzā arī dabūjami? — Kā tad citādi! Tagad pat var redzēt, kā ir uzrakuši, jo dārzā joprojām esam pie lāpstas, bez kādiem motoriem. Un abi vecākie jau strādāja arī lieldarbus. Viens nopelnīja ilgi kārotiem džinsiem, otrs — kasešu magnetofonam. Mūsu vecais maģis ar lielajām ripām, redziet, vairs neder, izgājis no modes. Nolēmām: kad ir pašu pelnīts, lai tad arī pašiem tiek. Kopā ar atziņu, ka dzīvē itin viss ir jānopelna. Citas iespējas arī «Ādažos» nav. — Sakiet, lūdzu, vai loterijas biļetes bieži pērkat? — Agrāk pirkām gan, bet neko vairāk par gludekli nevinnējām. Andrim «Sprintā» reiz krita pat divdesmitpiecnieks. Vēlāk pat rublis vairs nedevās, un tagad esam atmetuši ar roku. Lai gan ir arī cilvēki ar laimīgu roku. Tepat kaimiņi par 30 kapeikām tika pie «Moskviča». Mūs laikam tā laimīte piemeklē citādi. — Kā parasti tiekat līdz Jaungada eglītei — ar cirvi vai kā savādāk? — Eglītes visbiežāk pieved organizēti. Ja netiek, tad braucam uz Rīgu, pērkam tirdziņā. — Vai, sagaidot Jaungadu, ir kādas tradīcijas? — Vienīgā tradīcija — sagaidām tepat mājās, vienmēr kopā ar abām māsām, jo šeit ir centrs Omītes personā. Agrāk Salatēvs nāca ar dāvanām iekšā. Tagad laikam palicis nevaļīgāks: piezvana tikai un atstāj maisu aiz durvīm. Un nav jau nekāds brīnums — «Ādažos» ir tik daudz bērnu kā reti kur. 

Sestā atkāpe. 
Šo aizvadīto gadu ādažnieki iesāka ar 1794 bērniem, kuru skaitā 975 bija pirms skolas un 819 — skolas vecumā. Tāpēc nav brīnums, ka katrs trešais kolhoznieks ir jaunāks par 30 gadiem. — Gadumijas priekšvakarā arī šāds jautājums: kāda ir jūsu attieksme pret skaitli «13», pret melniem kaķiem un Mēness fāzēm? — O! Pret skaitli «13» attieksme ir vislabākā, kāda vien var būt. Vidējais un jaunākais dēlēns Uldis un Mārcis — dzimuši tieši trīspadsmitajos datumos. Melnu kaķi gan labāk redzu ceļmalā, nevis pār ielu pārskrienam. Par fāzēm? Redziet, ārstniecības kūres mums pagaidām vēl nevajag, tāpēc — lai viņš dilst vai briest, vienalga. — Paldies par atklātību! Gaiši laimīgu, ražīgu Jauno gadu visam jūsu ģimenes kokam! 

PODZIŅU ģimeni iztaujāja ILGONIS BITE
1985.12.20 Zvaigzne
   
  
PIEKTAIS RAKSTS 


Pēdējos «Zvaigznes» numuros tika publicēta rakstu sērija ar no tautas mutes ņemtu kopīgu virsrakstu. Noslēgumā sniedzam sarunu ar kolhoza priekšsēdētāju lauksaimniecības zinātņu kandidātu ALBERTU KAULU.

— Kā jūs, priekšsēdētāj, komentētu šo ļaudīs iegājušos pieņēmumu! — Par «Ādažiem» tā var domāt tikai cilvēki, kuri spriež pēc rezultātiem, redzot fasādi — ka rādītāji nav slikti, ka dienu no dienas tie uzlabojas. Ir jāatzīst, ka mūsu panākumi nāk ļoti, ļoti smagi. Tāpat kā visur citur, jumta laukiem pāri nav, visa zemīte vēl nav arī nomeliorēta. Darbs tīrumos un mazajās fermās šodien vēl ir nenoliedzami smags. 
Vienīgais, ko šeit gribas uzsvērt — mūsu darītāji, speciālisti laikam ir sapratuši: ja dari, tad ir jāizdara līdz galam, un vienalga ar kādiem līdzekļiem ir jāpanāk produkcijas pieaugums. Mūsu cilvēki, es apgalvošu, aug līdzi padarītajam un labi zina, cik tālu vēl esam no «cepures kulšanas». Un par to viņi nedomā. Viņi domā, kā savu darbu padarīt ražīgāku un, protams, vieglāku. Arī uz jauno piecgadi varbūt skatāmies savādāk, nekā parasti pieņemts. Mēs to iedomājamies optimistiskāku, nekā varētu, zinot materiāli tehnisko nodrošinājumu, kas «Ādažiem» iedalīts ražošanas attīstībai. Taču kāpums (negribu šeit atkārtot iepriekšējos rakstos minēto) noteikti būs. Turklāt nopietns. — Divas pēdējās piecgades kolhozam ir bijušas ļoti veiksmīgas. Par to lasītājiem stāstījām jau Oktobra svētku numurā. Jūsu kolektīvam ir ko rādīt viesiem, viņi arī brauc — ja nemaldos, vismaz 250 delegāciju vai grupu gadā. Taču tieši pēdējie cēlieni ekonomiski stiprajām saimniecībām bija salīdzinoši liesāki. Sakiet, kur jūsmājās ņem spēku tempam, kad daždien turklāt jāuzņem trīs vai pat piecas viesu grupas! Un vai nepavīd arī zināms paradokss: sak, afišai viņi ir lieliski, bet afišēt viņus labāk tomēr ne ... 1 — Teikšu atklāti: reizēm to ir sāpīgi apzināties — reprezentācijai tu noderi, bet, kad jānovērtē mūsu kolektīva veikums, tad paliekam it kā ārpus kārtas. It kā «Ādažu» rezultāti neietilptu republikas kopējā panākumu pūrā . . . Taču mēs cenšamies šai sūrmei skatīties pāri un strādāt tālāk. No vienas puses, viesi rada zināmu pamudinājumu. Ja reiz viņi brauc, tad jāparāda ne tikai mūsu kolhoza, bet reizē visas sociālistisko lauku lielražošanas kāpums. Apzināmies, ka arī mums ir, tā teikt, savas sētas puses. Bet vienmēr cenšamies sakopties tā, lai ciemiņu priekšā nebūtu jāsarkst. Un ēnu vietās iespējami ātrāk panākam gaišumu, mēģinām atrisināt neatrisināto. Tas, manuprāt, ir dīvaini un neloģiski, bet nonākt zināma parauga situācijā, izrādās, nav izdevīgi. Vienmēr, lūk, rodas jautājums: bet kā tad strādā citi? Un tā «Ādaži», ar visu spēku un līdzekļiem kāpinot ražošanu, nokļūst . . . — . .. ziedoša dadža vai pat ērkšķa lomā! — Jo it kā netieši dursta palielināt apgriezienus arī citur, citiem. Ticiet, ka tā (sevišķi psiholoģiskā plāksnē, bet ne tikai!) ir neapskaužama loma. Loma grauzēja, nevis spārnotāja. Tikko aizvadītajā piecgadē «Ādažu» attīstībai, celtniecībai, vidēji gadā atvēlēja tikai aptuveni 140 000 rubļu. Izdarījām darbus katru gadu par 2,5 miljoniem. Arī šajā, jaunajā, piecgadē mums netiek iedalīts vairāk. Taču skaidrs kā dienā, ka ar tādām summiņām paplašināt ražošanu no sava līmeņa vairs nevaram. Nerunājot nemaz par sociālo jautājumu sekmīgu risināšanu. Bet mūsu kolektīvā ir 4,5 tūkstoši cilvēku, ir 2500 bērnu līdz pusaudžu vecumam. Viņi visi negrib apstāties un stāvēt uz vietas. Tātad saimniecības partijas organizācijai, speciālistiem būs jāatrod rezerves. Kaut vai veidosim savus būvmateriālu ražošanas cehus. Nebūvēt sadzīves pakalpojumu objektus, necelt jaunus dzīvokļus mēs vienkārši vairs nedrīkstam. 
Tad kuģis ātri vien nosvērsies uz sāna. Bet priekšsēdētājs ir ievēlēta amatpersona. Viņam nepietiek ar valsts sagādes plānu sekmīgu izpildi. Kolhoznieku priekšā viņam ir jāatskaitās gan par ražošanas paplašināšanu, gan arī par viņu dzīves apstākļu kompleksu uzlabošanu. Ar visu to gribēju pateikt, ka dzīvīte mums nemaz tik salda nav. Taču arī ādažnieki (tāpat kā kurš katrs strādīgs cilvēks) par veiksmēm kādreiz grib just morālu gandarījumu un cer, ka tāds brīdis pienāks. Strādāsim un savus pilsoņa pienākumus izpildīsim. — Ir tiešā pārvaldīšana — ar administratīvām metodēm (sīki uzdevumi, tehnoloģiski priekšraksti un kontrolētājs kontrolētāja galā), bet par rezultātu atbild vadītājs. Un ir pārvaldīšana ar stimulu sistēmas starpniecību, kad tiek dots sasniedzamais rezultāts, bet kā to izdarīt — paliek pašu ražotāju ziņā. Sakiet, kurš variants pastāv «Ādažos»! — Par darba organizāciju gādājam pastāvīgi. Katrā vadītājā un speciālistā pirmkārt cenšamies ieaudzināt apziņu, ka mūsu galvenais pienākums — pārdomāti, kvalificēti vadīt padotos ražīgā darbā. Kolhoznieki tieši to no mums gaida. Pretējā gadījumā galvās ieklīst muļķīgas domas, iedzeršanu ieskaitot. Metodes mums ir daudzpusīgas, bet mērķis — gan mikrokolektīvus, gan katru darītāju ievirzīt ik minūtes radošam darbam, lai no katras mašīnas un iekārtas uz lauka un fermās paņemtu maksimumu. Un te noder gan administratīvie līdzekļi, gan materiālie un morālie stimuli. Tomēr esam pārliecinājušies, ka pēdējiem pievēršama galvenā uzmanība. Tāpēc ir noteikta vesela stimulēšanas sistēma, un tajā liels akcents likts uz ģimeni. Tā ir šūna, kura uz katra darbu un dzīvi atstāj lielāko iespaidu. Visu, kas ar cilvēku noticis pa dienu, normālā ģimenē taču iztirzā mājās. Tāpēc «ģimenes padome» vairumā gadījumu dod pozitīvus dzinumus. Es domāju, ka pat vīra (vai sievas) sirsnīga izvadīšana uz darbu jau ir labs solis veiksmīgas dienas virzienā. Un blakus neapšaubāmi jābūt stingru prasību, kontroles sistēmai. Uzskatām, ka tikai tās trūkums perina bezatbildību, pirkstu palaišanu utt. Tāpēc ļoti svarīgi pareizi izraudzīt kadrus. Es zinu, ka klīst runas — «Ādažos» bieži mainoties darbinieki, esot nepamatoti augstas prasības. Bet patiesībā prasība ir partejiska un tikai viena: nodrošināt ražošanas pieaugumu, gādāt par kolhoznieku labklājību. Vienkārši — katram jābūt savā vietā. Un «burvja atslēga» šeit ir tāda: ar vērīgu aci izvērtēt un virzīt cilvēku tā, lai viņa darbs iespējami vairāk sakristu ar viņa aizraušanos. Tad ir labi ap sirdi visiem un acis deg. Tāda sakritība ir, piemēram, «Briljantu» vadītājam Zigismundam Štālbergam, mehanizatoram Jānim Bukinam, kompleksa «Dālderi» brigadierei Dzidrai Stepei un daudziem jo daudziem. Viņi ir gatavi atdot darbam visu, un es jūtu, ka tādu cilvēku mums kļūst arvien vairāk. Secinājums viens: kāds ir attiecīgais vadītājs, tāds veidojas kolektīvs. Lai gan tas nerodas uzreiz. Diemžēl daudzi nāk uz «Ādažiem» kā uz medībām (pat uz priekšsēdētāja vietnieka krēslu), turot tēmēklī tikai lielu algu un mierīgu dzīvi līdz pensijai. Bet pie mums ir jāstrādā. Kuru metodi izcelt, to grūti pateikt, jo lauki šablonu necieš. Es cenšos būt atklāts, patiess un principiāls. Daži starpgadījumi, iespējams, ir radušies tādēļ, ka esmu atmetis diplomātiju. Savu cilvēku, kolēģu vidū maska neder. Ja es padotajam vēlu tikai labu, tad mans pienākums pateikt viņam acīs patiesību — gan saldo, gan rūgteno. — Joprojām kursē autobuss Rīga—kolhozs «Pabaži», bet tādas saimniecības sen vairs nav. Kopš 1982. gada tas ir «Ādažu» iecirknis. Ir dzirdēts: viņi nokļuva zem ādažnieku siltā spārna un uzreiz sazēla. Kā tas izskatās no jūsu viedokļa! — Par uzrakstu lai atbild Rīgas autobusu parks. Tautā saka: labāk vēlu, kā nekad ... Apvienošanās ideja nāca no pašiem pabažniekiem, no viņu komunistiem. «Ādažu» kolektīvs pret to attiecās saprotoši. Mūsu rezultāti tobrīd, protams, bija daudz labāki. Bet Pabažu pusē bija un ir strādīgi, neizlutināti cilvēki. Objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ viņiem vienkārši nebija paveicies. Pēc apvienošanās tur uz pusi samazinājās speciālistu skaits, bet darba cilvēki palika tie paši. Mēs viņiem kārtīgi izskaidrojām savus dzīvošanas principus, darba jēgu un bijām pārliecināti, ka viņi tiks uz ceļa. Visiem par prieku, tā arī iznāca. «Siltā paspārne» nozīmēja: viņu pašu darbs un mūsu paraugs + pavisam nepārspīlēta materiālā un organizatoriskā palīdzība. Tagad par šo kolektīvu varu teikt tikai to labāko. Sociālistiskajā sacensībā iecirknis vairākkārt izcīnījis uzvaras. Un atzīšos, ka pabažnieki daudzreiz man liekas sirdij tuvāki, jo viņos ir vairāk dabiskuma, laba laucinieciskuma, rūpības un atbildības. Mani iepriecina, ka lielā daļā viņu ģimeņu ir trīs, četri un pat pieci bērni. Tātad skaidrs, ka tie ir cilvēki ar ļoti nopietniem nākotnes plāniem. 
— Viens no jūsu saimniekošanas koncepcijas stūrakmeņiem ir stipras ģimenes un cilvēciskais faktors vispār. Kā jūs nonācāt pie tāda secinājuma! — lespaidu ir atstājusi arī bērnība, kurā maz nācās baudīt vecāku glāstus. Cilvēki, kuri mani ievadīja dzīvē, bija ar stiprām ģimenēm. Arī mana tēva drauga, toreizējā celtniecības pārvaldes priekšnieka Gunāra Grosmaņa, dzimta Skrundā bija tāda. Un tādu tur apkārt redzēju daudz. Kad arī man izveidojās ģimene, sapratu un jutu: ja darbam gribi atdot visu, tad vienīgi saprotoša otrā puse īsti var palīdzēt. Sieva man līdzēja iegūt vidējo izglītību, atbalstīja augstskolā un vēlāk arī kandidāta disertācijas izstrādāšanā. (Tāpēc autoreferātu viņai pasniedzu pirmajai.) Un tur visur iekšā ir manas šodienas saknes. Par cilvēcisko faktoru grūti spriest. Pēc sava rakstura varbūt esmu impulsīvs, emocionāli reaģēju uz trūkumiem. Nepazinējam var pat likties, ka esmu nežēlīgs. Tā nav. Vienkārši bērnībā tiku audzināts neiecietīgi izturēties pret visu slikto. Tas ir palicis. Vienotru reizi vajadzētu neizrādīt, bet bremzes neiedarbojas. Dažos kabinetos tas man ir dārgi maksājis. Bet nekādu karjeru taisīt negribu un par lielāko laimi uzskatu būt starp cilvēkiem un strādāt ar viņiem. Arī šajā ziņā ģimenē ir kopīga izpratne: ja arī būtu jāpāriet citā darbā — kaut vai par mehanizatoru, kura arodu esmu apguvis jaunībā, —, arī tad mēs paliksim kopā stipri. Un noteikti nebūsim starp pēdējiem. Es domāju, ka jebkuram vadītājam šī cilvēciskā faktora uztverei jābūt .. . — ... asinīs! — Gandrīz vai tā, jo cilvēks ir jāmīl. Un daudzreiz ir mūsu pašu vaina, ka daži nokļūst grāvī. Bet te es laikam iebridu citā tematā — par sabiedrības pasivitāti pret notiekošo. Un žēl, ka arī presē daudz kas tiek izskaistināts un vēlamais pieņemts par it kā esošo. Lai gan cilvēka audzināšana ar attiecīgu lēmumu nebeidzas. — Un pēdējais jautājums: kādus jūs, biedri Kaul, gribat redzēt «Ādažus» jaunajā piecgadē un ko sevišķi gaidāt izlemtu LKP un PSKP kārtējos kongresos! — Kā pārkārtoties, par to esam domājuši daudz. Esam pieņēmuši konkrētus lēmumus un kopīgi ar zinātniekiem izstrādājuši arī reālus rīcības metus līdz pat 1995. gadam. Šajā piecgadē domājam kolhozu attīstīt kompleksi. Tas nozīmē: paņemt sev derīgo gan no Latvijas, no citu republiku un arī no sadraudzības valstu labākās pieredzes. Apzināmies, ka vienu otru jautājumu, runājot līdzībās, nāksies risināt, kā kuģi pa sauszemi velkot. Bet mēs savu izdarīsim, jo esam pārliecināti, ka lauku nākotne ir saistīta ar tā saucamo ražošanas sistēmu attīstību. Sākām jau ar kartupeļiem (skat. «Zvaigznes» 22. numurā.— I. B.) un turpināsim tālāk. Bez tam — tādas saimniecības kā «Ādaži» (un vēl stiprākas) varētu sniegt labu artavu citu kolektīvu straujākā izaugsmē. Nododot un palīdzot ieviest šīs sistēmas (protams, ciešā sadarbībā ar zinātni) X kolhozā vai padomju saimniecībā. Tā mūsu guvumi bez vēlreizējām septiņreiz mērīšanām ašāk aizietu tautās. Un tas būtu mūsu un citu ekonomiski spēcīgāko kolektīvu virsuzdevums visas republikas lauksaimniecības attīstībā. No abiem kongresiem gaidām daudz. Vispirms — lai tiktu pieņemta vispusīgi apspriestā PSKP Programma jaunā redakcijā, kurā izpaužas uzticība darba kolektīviem, speciālistiem un vadītājiem, kurā atspoguļotos komunistu vadītāju loma un atbildība partijas lēmumu īstenošanā. Lauksaimniecībā uzticēšanās ir ļoti aktuāla, jo republikā vairs nav tādu saimniecību, kurās nebūtu lietpratīgu speciālistu. Viņi alkst darba un pārsvarā ir gatavi atbildēt par rezultātiem, tikai jāļauj radoši strādāt. Katra «inspicēšana» (bet virspriekšsēdētāju sanāk vairāk nekā 30!), manuprāt, jādara nevis ar domu: «Nu gan mēs jums parādīsim!» — bet ar biedriskiem centieniem palīdzēt kolektīvam atrast kļūmi un to novērst, neraustot visu laiku aiz piedurknēm. Ja saimniecību vadītāji un speciālisti pastāvīgi ir stresa stāvoklī un lielāko daļu laika spiesti iztērēt savu domu un rīcības aizstāvēšanai, tad uz labu pavērsienu grūti cerēt. Esam pārliecināti, ka partijas XXVII kongress konsekventi iedibinās tādu gaisotni, kurā labi un aktuāli partijas un valdības lēmumi līdz pamatkolektīviem vairs nenonāks nevēlamā interpretācijā. Bet mēs uz to visu atbildēsim ar strādīgumu.  

1986.01.05 Zvaigzne
Ar ALBERTU KAULU runāja ILGONIS BITE