nodibināta 1924. gadā. Viņas dalībnieku skaits 30, sastāvošs no vecsaimniekiem, jaunsaimniekiem un amatniekiem, kuru nodarbošanās blakus lauksaimniecībai ir zvejniecība, jo saimniecību zemes platības ir mazas. Zvejo Gaujā nēģus un lašus. Šo zivju zvejošanai Gaujā ierīkotas īpašas ietaises — tači. Sabiedrība uzcēlusi nēģu izstrādāšanai īpašu fabriku, kura tos pārstrādā un sagatavo kā iekšzemes, tā arī pa daļai ārzemes tirgiem.
![]() |
Pie tīkliem |
Nēģu fabrika Carnikavā, iekšskats
Par “Carnikavas nēģi“ dēvē nēģi (Lampetra fluviatilis), kas tiek ķerts noteiktā reģionā – Gaujas upē Carnikavas novada teritorijā – un noteiktā laikā (no 1.augusta līdz 1.februārim). Šis pieteikums attiecas uz svaigiem un ceptiem nēģiem želejā.

— tievs, garš čūskveida apaļmutnieks ar kailu ķermeni,
— mute kā piesūceknis,
— nav vēdera spuru un krūšu spuru,
— garums vidēji 15–25 cm un svars līdz 250 g,
— krāsa: mugura un sānu augšdaļa tumši zilganzaļa, zilganpelēka vai zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders pelēcīgs, zeltains vai balts,
— dodas nārstot upēs, bet 1 līdz 3 gadus savas dzīves pavada jūrā,
— novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums – 13 km diennaktī,
— kāpuri, ko mēdz saukt par ņurņikiem, upē pavada 3 līdz 6 gadus, sasniedzot 8 līdz 15 cm garumu, tad pārvēršas par pieaugušiem nēģiem un migrē uz jūru,
— kāpuri dzīvo, ierakušies gruntī,
— tie sasniedz 7 gadu vecumu.
— nav vēdera spuru un krūšu spuru,
— garums vidēji 15–25 cm un svars līdz 250 g,
— krāsa: mugura un sānu augšdaļa tumši zilganzaļa, zilganpelēka vai zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders pelēcīgs, zeltains vai balts,
— dodas nārstot upēs, bet 1 līdz 3 gadus savas dzīves pavada jūrā,
— novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums – 13 km diennaktī,
— kāpuri, ko mēdz saukt par ņurņikiem, upē pavada 3 līdz 6 gadus, sasniedzot 8 līdz 15 cm garumu, tad pārvēršas par pieaugušiem nēģiem un migrē uz jūru,
— kāpuri dzīvo, ierakušies gruntī,
— tie sasniedz 7 gadu vecumu.


Traukā sakārtotie ceptie liemeņi ir nesadalīti, konsistence – mīksta vai nedaudz blīva, plakani, krāsa – brūna, un tos pārklāj caurspīdīga dzeltena līdz brūnas nokrāsas želeja. Carnikavas nēģi izceļas ar savu tīrību (bez smilšu piejaukuma) atšķirībā ar citu upju nēģiem. Garša nēģim ir piesātināta, sātīga un nedaudz sāļa.
Visi „Carnikavas nēģi” jāzvejo noteiktā periodā no 1.augusta līdz 1.februārim ar murdiem Gaujas upes lejtecē pie iztekas. Produktu pārstrāde notiek Carnikavas novadā, ievērojot senas receptes un iedzīvotāju prasmes, kas mantotas no paaudzes paaudzē jau no 17.gadsimta.
Nēģu pagatavošanas tradīcijas īpašie noteikumi attiecas uz noteiktajā teritorijā ķertajiem upes nēģiem, kurus cepot ir svarīgi ievērot receptē noteikto secību. Svaigi nēģi tiek kārtoti uz restēm un cepti uz oglēm. Kad nēģi no abām pusēm apcepti, tos liek sautējamā traukā, pārlej ar ūdeni, nosedzot nēģus, pievieno sāli un ļauj sautēties, līdz tie iegūst nepieciešamo mīkstuma pakāpi. Kad nēģi izsautēti, šķidrumu (buljonu) nolej un ļauj tam atdzist. Kamēr buljons dziest, nēģus nedaudz sapresē, līdz tie kļūst plakani. Atdzesētam buljonam pievieno nepieciešamo daudzumu želatīna. Saspiestos nēģus kārto traukā, pārlej ar atdzesēto buljonu un ļauj aukstumā sastingt.
Ceptus nēģus var pakot dažādos iepakojumos – koka kublos, plastmasas kārbās vai kastēs, kā arī uz valcētām vai vakuuma paplātēm. Iepakojumu lielums un iepakojamo nēģu svars ir ļoti dažāds – no 0,270 kg līdz 10 kilogramiem.
Pamatu saiknei ar ģeogrāfisko apgabalu
veido Carnikavas nēģu zvejas un apstrādes senās vēsturiskās tradīcijas un
metodes, reputācija konkrētajā apgabalā, kā arī nēģu resursu ilgtspējības un
krājumu pārvaldīšana.
Carnikavas muižas ļaudis pirmie Latvijā un cariskajā Krievijā sāka nodarboties ar zivju mazuļu audzēšanu. 19.–20.gs. mijā Carnikavā uzcelts pirmais nelielais zivju cehs, bet 1935.gadā dibināts nēģu apstrādes cehs. Senāk nēģi tika ķerti ne vien ar murdiem, bet arī tačos, ar āķi, slotiņām u.c. Vēl mūsdienās paši zvejnieki ar savām rokām pin murdus un turpina šīs senās tradīcijas un iemaņas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, tāpēc Carnikavas vārds ārpus Latvijas izskanējis kā „Nēģu Karaliste”.
Carnikavas novada
teritorijā
jau
17.gadsimtā
un,
iespējams,
vēl
senāk
ir
aktīvi
darbojušies
zvejnieki –
gan
jūrā,
gan
Gaujas
upē.
17. gadsimtā
celtajai
Carnikavas
muižai
nēģu
zveja
bija
viens
no galvenajiem
peļņas
avotiem.
Mūsdienās
Carnikava
ir
vienīgā
vieta
Gaujas
krastā,
kur
atļauts
zvejot
nēģus. 

Carnikavas muižas ļaudis pirmie Latvijā un cariskajā Krievijā sāka nodarboties ar zivju mazuļu audzēšanu. 19.–20.gs. mijā Carnikavā uzcelts pirmais nelielais zivju cehs, bet 1935.gadā dibināts nēģu apstrādes cehs. Senāk nēģi tika ķerti ne vien ar murdiem, bet arī tačos, ar āķi, slotiņām u.c. Vēl mūsdienās paši zvejnieki ar savām rokām pin murdus un turpina šīs senās tradīcijas un iemaņas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, tāpēc Carnikavas vārds ārpus Latvijas izskanējis kā „Nēģu Karaliste”.
Mūsdienās zvejnieki
joprojām
izmanto
senās
nēģu
ķeršanas
un
pagatavošanas
tradīcijas,
kas
mantotas
no paaudzes
paaudzē
labāko
zvejas
vietu
noteikšanai,
nēģu
paradumu
un
laika
apstākļu
ietekmes
noteikšanā
uz
nēģu
uzvedību,
piemēram,
pēc
pilnmēness
nakts
nēģu
murdos
nebūs,
nēģus
labāk
zvejot
duļķainākos
ūdeņos,
un,
tā kā
katru
gadu
Gaujas
gultne
mainās,
ir
jāmeklē
jaunas
zvejas
vietas.

Par nēģu
zvejas
nozīmīgumu
un
reputāciju
liecina
vēstures
liecības,
kurās
mūsdienu
Carnikava
saukta
par „Nēģu karalisti” Carnikavas muižas aktīvās
darbošanās
dēļ
zvejniecības
jomā.
Par apgabala
zvejniekiem
ir
sarakstītas
grāmatas
„Mēs esam
carnikavieši” (autors
U.Siliņš)
un
izdoti
vēl
citi
informatīvi
materiāli.
Novada
ģerbonī
attēlotais
nēģis
pauž
šīs zivs
lielo
nozīmi
novada
vēsturē
un
kultūras
mantojumā.
Par nēģu
cepšanu
ziņas
atrodamais
jau
no 1882.gada,
kad
īpaši
tika
izcelta
nēģu
cepšana
uz
oglēm,
kurus
pēc
tam, ar
sāli
pārkaisītus
un
sablietētus,
nolika
atdzesēties,
lai
pēc
neilga
laika
varētu
nodoties
garšas
baudījumam.
1913. gadā
nēģu
cepšanas
tradīcijās
tika
iekļautas
receptes,
kas
paredzēja
iespēju
nēģus
cept
krāsnī
un
pievienot
verdošu
ūdeni.
Tieši Carnikavas
nēģi,
kas
ķerti
un
cepti
Gaujas
grīvā
Carnikavas
novada
teritorijā,
savas
augstās
kvalitātes
dēļ
tika
pamanīti
jau
19.gs sākumā.
Senās
tradīcijas
un
novada
nēģu
ķeršanas
un
cepšanas
uzņēmumi
ļauj
vēl
joprojām
baudīt
seno
„Carnikavas Karalistes” delikatesi – „Carnikavas
nēģi”. 

Resursu atražošanai
ik
gadu
Gaujas
upes
augštecē
tiek
ielaisti
nēģu
mazuļi,
kas
audzēti
tieši
Gaujas
ūdeņos.
2012.gada
plāns paredzēja
3,5 milj.
nēģu
kāpuru
ielaišanu
Gaujā.
Zivju
populācijas
mākslīgas
atjaunošanai
Latvijā
ir
vairāk
nekā
simt
gadus
senas
tradīcijas.
Carnikavā
jau
1896.gadā
bija
ierīkots
zivju
ikru
inkubators
Arī Latvijas
zvejniecību
regulējošos
normatīvajos
aktos
nēģis
ir
iekļauts
pie tām sugām,
kas
atjaunojama
katru
gadu,
ielaižot
to mazuļus
upju
augštecē,
tostarp
Gaujā.
Licences tiek
izdotas
un
kontrolētas,
un
visbiežāk
tās
piešķir
uz
pieciem
gadiem.
Pieļaujamais
nozvejas
skaits
ir
ierobežots
un
atbilst
noteiktai
summai,
kas
jāmaksā
zvejnieku
uzņēmumiem.
Ir noteikta
arī
nozvejas
metožu
kontrole:
nēģus
nedrīkst
zvejot
ar
slotiņām
vai
pie pašas
Gaujas
ietekas
jūrā.
Senās Carnikavas
nēģu
ķeršanas
un
pagatavošanas
tradīcijas
ik
gadu
augusta
priekšpēdējā
sestdienā
tiek
atzīmētas
Nēģu
svētkos,
kad
notiek
nēģu
zupas
vārīšana,
nēģu
cepšana,
nēģu
ātrēšana,
nēģu
pirkšana
un
pārdošana.
Šie
svētki
simbolizē
Carnikavas
nēģu
zvejas
sezonas
atklāšanu
un
ir
tradīcijām
bagāts
vasaras
pasākums.
![]() |
Zem kuplā ozola žūst nēģu murds. |
![]() |
Zvejnieki – brāļi Augusts un Kārlis Rozenbergi laivā ar nēģu murdu pie Gaujas ietekas. 70.gadi |
Ziemā pie Carnikavas veidojas ledus sastrēgumi,
zemo Carnikavas apvidu pali var appludināt plašā teritorijā
Vienu no parka "Piejūra" skaistākām vietām,
dēvē par Rožu kāpu, bet tās austrumu malu – par Elizabetas augstieni. Rožu
kāpas augstums ir apmēram 20m vjl. Kāpa savu nosaukumu ieguvusi daudzo savvaļas
rožu dēļ, kas aug šajā vietā. Starpkāpu ieplakā bagātīgi aug maijpuķītes, tāpēc
arī šo ieplaku dēvē par Maijpuķīšu ieleju. Elizabetas augstienes dienvidu mala
saskaras ar Garciema parabolisko kāpu un Kāpu amfiteātri – ļoti nozīmīgu dabas
pieminekli. Tas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas līča piekrastē.
Paraboliskā kāpa sāka veidoties 18. gadsimtā, kad jūras piekrastē izcirta
mežus. Apmēram 200 gadus tā nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa
daļēji aizbēra Langas upi, draudēja apbērt arī toreizējo Langas ciemu ( tagad
Garciemu), vairākas reizes piespieda pārcelt tālāk Rīgas – Carnikavas ceļu.
Tagad tā ir apstādīta ar kokiem. Paraboliskās kāpas ziemeļu austrumu malā
atrodas „Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne, kas
sasniedz 27,6 metrus virs jūras līmeņa. Leģenda stāsta, ka par Labošanās
virsotni to sauc tāpēc, ka skaistais un plašais skats, kas no virsotnes
paveras, aizdzenot visas sliktās domas. Senie zvejnieki orientējušies pēc šīs
kāpas, jo tā redzama jau no 7 km attāluma. Otra augstākā kāpas virsotne ir
Legzdiņu kalns ( 23,4 m virs jūras līmeņa), un tā šajā vārdā nosaukta, jo
apbērusi kādreizējo Legzdiņu saimniecību. Arī Kāpu amfiteātra pauguriem ir doti
vārdi, piemēram, rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās ir
Augstā vērotava. Iepretī Augstajai vērotavai aug Vientuļā priede, bet ieplakā
starp austrumu ragu un nākošo kāpu – Vārtu priedes
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
***
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
Zvejniecība.
Ūdens jau no seniem laikiem saistīja cilvēkus un dzīvniekus. Visas senvietas, kā bruņinieku pilis, dažādas nometnes un ciemi, pa lielākai daļai atrodas pie ūdens. Bez ūdens nav iedomājama nekāda dzīvība. Pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim, mēs esam bagāti un mūs apskalo lieli, ūdeņi — bagātā jūra, apm. 520 kilometri, un ezeri ap 100.000 ha platībā. Šinīs ūdeņos jau no seniem laikiem norisinājās un arī tagad norisinās dzīva zvejniecība, tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu ļaudis no tām pārtiek. Zvejniecība ir viena no vecākām, ja pat ne vecākā cilvēka nodarbošanās. Kas attiecas uz zvejniecību, tad šai nozarē mūsu senči ir ieņēmuši izcilu vietu ; bijuši ļoti uzņēmīgi, auduši paši tīklus, zēģeles, taisījuši labas un skaistas laivas (pat no ābeļu koka):
Ābeļkoka laivu daru,
Abi gali apzeltiti.
Da Rīgai nedagāju,
Atspīdēja Vāczemē.
Arī zvejas rīku izvēles ziņā tiem bijusi laba gaume un saprašana. Tie redzēja, ka ar rupjajiem tīkliem tāļu netiek, tā piemēram tautas dziesma saka:
Jūriņ prasa smalku tīklu . . .
Apskatot mūsu tagadējo zvejniecību, jāsaka, ka tā rāda iepriecinošu ainu. Daudz jau sasniegts no tā, ko mūsu senči vēlējās sasniegt. Mēs zvejojam ar smalkajiem tikliem. Jūras tīklus auž no 120.-160. numura diedziņiem, tie ir tik smalki, ka pat neder drēbniekiem, daudz smalkāki par vissmalkāko šujamo diegu. Protams, tie arī dārgāki, viens tīkls maksā no 120—150 latu. Smalkie diedziņi šķetināti no 6—9 dzijām. Esam gājuši pat vēl tāļāk un 1925. g. Latvijas Zvejniecības Centralbiedrība saņēma no Japānas pirmos zīda tīklu paraugus:
Zīda tīklis, zelta laiva . . .
Atsūtītie zīda tīkli izrādījās ļoti labi un zvejā ļoti medīgi, tomēr vēl pārāk dārgi, lai gan savas izturības ziņā tie atmaksātos, tomēr vēl neviens neriskē tos lietot jūras vēju un zemūdens vraku dēļ, kuru saradies ļoti daudz pēc kara. Viens zīda tīkls izmaksā ap 900 latu. Arī buras (zēģeles) lieto tikai no kokvilnas un tās ir ļoti labas, ja tām ir zīda piejaukums, kas gan pie zvejnieku zēģelēm ir retums. Kara vētrās, kuras pārgāja pār jūrmalu, ne tikai apturēja mūsu zvejniecības straujo attīstību, bet to galīgi izputināja.
Cik tas arī nebija grūti, tomēr tā jau gandrīz atjaunota un sāk ievirzīties normālās sliedēs. Mūsu tautsaimniecībā zvejniecībai piekrīt svarīga loma, jo tā ražo tos pārtikas produktus, kuri cilvēkiem visnepieciešamākie. Mūsu organisma uzturam vajadzīgās vielas ir olbaltuma vielas, ogļu hidrāti un tauki, kurus pietiekošā daudzumā iegūt no augu barības vien nākas pārāk grūti (runājot protams par ikdienišķo dzīvi). Galveno t. i. olbaltumu un taukus organisms iegūst no dzīvnieku barības. Pēc barības satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu minēto izmantojamo barības vielu. Nozvejoto zivju daudzums nav mazs, no 1924.—1926. g. caurmērā nozvejots apaļos skaitļos ap 10.000.000 kg. zivju, kas pēc savas barības vērtības līdzinājās 70.000 liellopiem, kas protams nav mazs liellopu bars. Pēc savas vērtības šī ikgadējā nozveja līdzinās (pēc vietējām cenām, kuru saņem zvejnieki) Ls 2—3.000.000. Ja šīs zivju nozvejas nebūtu, šīs barības vielas nāktu uz gaļas rēķina, kuru patērē lielākā ļaužu daļa, un, tādas, protams, tad mums nepietiktu, jo, kā redzams, pārpalikums mums ir ļoti mazs.
Tā piem. eksportēts gaļas produktu 1924. g. — 1.070. 236 klgr., 1925. g. — 2.335.165 klgr., (pēc gaļas eksportkontroles datiem). No svara vēl tas, ka zvejniecības nozarē valsts nav ieguldījusi nekādus kapitālus uu visu veikuši zvejnieki vienīgi saviem spēkiem. Zveju motorus un tīklus, kurus ieved no ārzemēm, tagad sāk izgatavot arī tepat Latvijā, tā piemēram A.Feldnera un Apmaņa rūpniecība jau tā nostādīta, ka spēj izgatavot visādu zvejniekiem vajadzīgo dimenziju tīklus. Paša zvejnieka dzīve un darbs nav bijis un arī tagad nav viegls.
Lai ir grūt' kam ir grūt',
Zvejniekam visai grūt'
Lai lij' liet', lai krīt snieg',
Zvejnieks zvej jūriņei.
Cīnīties ar jūras vētrām un viļņiem nav viegls darbs. Varam iedomāties zvejnieka stāvokli —nakts, tumsa, lietus, vētra un viņš atrodas jūrā — virs 20 asu dziļuma, kur tam ir izmesti tīkli. Nav no kā glābiņa gaidīt! Atliek vienīgi paļauties uz paša spēkiem. Daudzi no viņiem krīt savam darbam par upuri jau no laika gala līdz pat mūsu dienām.
Jūra šņāca, jūra krāca,
Ko ta jūra aprijusi?
Aprijusi zvejnieciņus
Ar visām laiviņām . . .
Mēs esam pie tā tā pieraduši, ka sabiedrība un prese šādām traģēdijām piegriež visai maz vērības. Daudz, ja pēc notikušā lasām kādā laikrakstā piem. , ". .. sadauzītas zvejnieku laivas izskalotas pie Akmensraga, zvejnieki līdz šim vēl nav atrasti . . ." un ar to tas nobeidzas, bet ja noslīkst kāds Rīgas kanālā, bieži vien ap to notiek liela brēka. Jā... tāds ir zvejnieka, šī pabērna liktenis. Arī viņa mājas dzīve ir visai grūta, pa lielākai daļai tie ir bezzemnieki un tikai tagad, ar agrārreformu, vienai daļai ierāda savu stūrīti zemes. Ierādītā zeme ar pa lielākai daļai ir tāda, kuru vējš nēsā šurpu un turpu, tāpat kā jūras viļņus. Mitinās tie nelielās mājiņās, kurām jumti pa lielākai daļai no salmiem vai niedrām. No lauksaimniecības, pat uz lielākām zemes platībām, nav ko domāt un
atliekas paļauties vienigi uz plašo jūru, par kuru mūsu tautas dižozols Krišjānis Valdemārs tā saka; „Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to prot un grib apstrādāt un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja. Lai gan šī druva ir liela un dod telpas visām tautām, tad taču ne visas var tik labi šai druvai pietikt klāt, kā mūsu laimigā latviešu tauta." Neaizmirsīsim šos mūsu dižozola vārdus un centīsimies izmantot šo brīnišķo druvu, pabalstīsim tos ļaudis, kas šo druvu ar un ecē un krāj tautai zelta kūlīšus. Arī paši zvejnieki pūlas un cenšas pēc gaismas un labklājības, tie organizējušies kādās 70 biedribās, kuras savukārt apvienojušās Zvejniecības Centrālbiedrībā. Nodibināti arī pirmie zvejnieku kooperatīvi. Visi šie pasākumi protams pabalstāmi arī no plašākas sabiedrības puses. Iepazīsimies ar mūsu zvejniecību un rūpēsimies par viņas uzplaukšanu.
atliekas paļauties vienigi uz plašo jūru, par kuru mūsu tautas dižozols Krišjānis Valdemārs tā saka; „Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to prot un grib apstrādāt un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja. Lai gan šī druva ir liela un dod telpas visām tautām, tad taču ne visas var tik labi šai druvai pietikt klāt, kā mūsu laimigā latviešu tauta." Neaizmirsīsim šos mūsu dižozola vārdus un centīsimies izmantot šo brīnišķo druvu, pabalstīsim tos ļaudis, kas šo druvu ar un ecē un krāj tautai zelta kūlīšus. Arī paši zvejnieki pūlas un cenšas pēc gaismas un labklājības, tie organizējušies kādās 70 biedribās, kuras savukārt apvienojušās Zvejniecības Centrālbiedrībā. Nodibināti arī pirmie zvejnieku kooperatīvi. Visi šie pasākumi protams pabalstāmi arī no plašākas sabiedrības puses. Iepazīsimies ar mūsu zvejniecību un rūpēsimies par viņas uzplaukšanu.
O. Reinvalds, Zvejniecības Centrālbiedrības biroja vadītājs.
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
* * *
Ko makšķernieki gūst Carnikavā?
Pirms jauna Rīgas - Limbažu dzelzceļa atklāšanas ar Carnikavu nebija gandrīz nekādas regulāras satiksmes un tā viņas diezgan zivīm bagātie ūdeņi plašākām sportistu aprindām nebija pieietami, neskatoties uz to, ka Carnikavu un Rīgu šķir tikai 30 km. Tagad ar jaunā dzelzceļa atklāšanu šīs neērtības ir novērstas. Nav tāda gada laika, kas nevilinātu makšķernieku, kaut dažas stundas, paklejot pa Carnikavas lēzeniem Gaujas krastiem. Tur Gaujas gausie ūdeņi vienu otru, varbūt, aizvilinās no viņa īstā mērķa — makšķerēt, un pavedinās to uz klusām pārdomām: Tu nosēsties uz tīras baltas smilts un netālu, pāri kāpām, klausies jūras šalkās. Lūk, tā ir miera dziesma Gaujas nerātnai straumei. Atliek pamest skatu uz vakara pusi un tu redzi balto jūru, kā nāk vilnis pēc viļņa un saloka Gauju, šo niķīgo bērnu, savā milzīgā azotē, un viņu vairs nav.
Dzirnezers |
Tu atceries Piebalgu ... Sikšņu krāces, kur tā kā palaists skolas skuķis lēkā pa akmeņu mugurām. Un nu ... tā piekususi un gausa velkas tev gar kājām un tad tu atceries pats sevi — cerību pilno spiningotāju, kas kādreiz nostaigājis 30 km dienā. Bet nu? Vai arī tu neesi palicis gausāks? Pamet vēl reiz skatu uz vakaru pusi un tev ienāks prātā, ka reiz Mūžības jūra tevi tāpat ielocīs savā milzīgā azotē... Tā domājot ir pagājis nemanot laiks un tu brauci mājā makšķeri neattinis. Daudz būs tādu, kuri netiks tālāk par ņēģu žāvētavu. Jo kurš gan ņems no Rīgas līdz apnīkstošo „knakdesu", ja Carnikavā to sagaida tikko no krāsns izvilkts Latvijas gardums — nēģis? Tas tak ir jānogaršo! Bet nēģi garšot bez „dzidrā" ... Paejot garām nēģu žāvētavai, makšķernieku sagaida brīnišķīgie septiņi Carnikavas ezeri un Gaujas klusās dzelmes.
Dzirnezers |
Tuvu pie simts makšķernieku tur katru dienu met garās auklas ar svina plombām un paši kā kaķi lēkā drīz pie vienas, drīz pie otras iemestās auklas, kad to parausta kāds garāmejošs asarītis. Tā ir tā saucamā «makšķerēšana uz grunti", ko es, diemžēl, par makšķerēšanu kā sportu, nevaru atzīt. Tā ir stulba pinķēšanās uz vienas vietas ap vairākām garām auklām, tās metot, velkot un ritinot. Tas nav makšķernieka-sportsmeņa cienīgi. Šo makšķerēšanas veidu man gribētos saukt par „gaļas iegūšanu uz naktsauklām", kam nav nekā kopēja ar mūsu jauko sportu, tikai ar to starpību, ka uz nakts auklām zivis pieķeras pa nakti, bet šeit pa dienu. Grunstmakšķernieki! metiet prom šo neinteresanto makšķerēšanas veidu, un es galvoju, ka jums nebūs jāslēpj bezmēra asarīši no Carnikavas pol. kārtībnieka. Carnikavā var loti labus panākumus un interesantus piedzīvojumus gūt, makšķerējot ar zivtiņu — grunduli, vai vīķi. No jūras kāpjošie asari un līdakas uz grunduļiem ir sevišķi kāri. Varbūt, ka kāds man gribēs pārmest, ka šāda veida makšķerēšana ir zivtiņu mocīšana?
No vienas puses šāds pārmetums būs dibināts, jo zivis sajūt sāpes. Šo jautājumu vienā no saviem rakstiem „M. un M." ir pareizi apgaismojis L. Maskovskis. Bet tas, kā zivis sajūt sāpes, lai makšķernieku tūlīt nepataisa par antimakšķernieku. Arī šinī gadījumā, makšķerējot ar zivtiņu, ir jārod izeja, lai negultos uz mūsu sirdsapziņas to tūkstošu grundulīšu mokas, kuri savu dzīvību izbeidz pie mūsu līdaku āķa. Ir visādi paņēmieni zivtiņas uzkabināšanai uz āķa un no šo paņēmienu izvēles arī atkarājas, vai zivtiņa tiek mocīta. Piem., zivtiņai maz tiek nodarīts pāri, ja ņem viņas lielumam attiecīgi pieskaņotu āķi, to izdurot cauri augšlūpiņas muskuļainai ādai. Šinī ādā ir maz nervu un sevišķu sāpju zivtiņa nejūt. Ka tas tā tiešām ir, to var spriest no tā, ka šādā veidā uzdurta zivtiņa pie āķa dzīvo ilgi un ir sevišķi sprigana; līdz ar ko līdaka tiek vairāk uztraukta un rezultātā — makšķernieks gūst biežāki patīkamos pārsteigumus.
Tie, kas praktizē makšķerēšanu ar zivtiņām, zinās, ka viņu saķeršanai ar makšķerīti ir kādreiz jāziedo 2 —3 vislabākās rīta stundas. Lai šo neērtību novērstu, daudzi lieto mazus tīkliņus, ar tiem apņemot grunduļu baru. Un ja laimējas, tad 10 minūtēs ir iegūta līdaku ēsma visai dienai. Bet Carnikavā pol. kārtībnieks vajā arī šos «zvejniekus". Un viņam ir savs dibināts pamats to darīt. Pavirši skatoties, izliksies šī pol. kārtībnieka rīcība pārspīlēta: jā, kur gan grundulis, vai vīķis citur der, ja ne līdaku ēsmai? Protams, pret to nebūtu ko iebilst, jo zvejojot grunduļus, tīkliņā neiekļūtu arī citu zivju mazuļi, kā asarīši, sapalēni, raudiņas u. c. Esmu novērojis, ka ir daudz tādu makšķernieku, kuri šos mazuļus bieži atstāj nevērīgi uz krasta, kur tie nobeidzas.
Apzinīgs cilvēks tos, protams, ar vajadzīgo uzmanību ielaidīs atpakaļ ūdenī. Kārtībniekam ir grūti izšķirt apzinīgos no neapzinīgiem un tāpēc viņa rīcība nav peļama. Pie ūdeņiem dzīvojošie pagastu pol. kārtībnieki var tiešām darīt ļoti daudz zivju aizsargāšanas labā. Sevišķi kas attiecas uz pavasara nārstiem. Aizvien vēl mūsu zemītē atradīsies ļaudis, kas ar prieku metīs šķērsli nabaga zivtiņai, kad tā trauksies piepildīt lielo dabas vēlējumu. Šeit ar vislielāko atzinību man jāmin Zvārtavas vec. pol. kārtībnieks H. Stūres kgs. Pavasaros, pa Gaujas uzplūdu laiku, šis cilvēks naktis negul. Un rezultāti ir pārsteidzoši — visas upītes un grāvji, kas savieno Gauju ar viņas vecupēm un Zvārtavas ezeru, ir no tačiem un venteriem tīri. Un nu zivtiņa var brīvi izvēlēties sev vispiemērotāko nārsta vietu. Un par to mēs, makšķernieki, kā viens vīrs, Stūres kgm sakām — mīļš un sirsnīgs paldies.
1936.03.01 Mednieks un Makšķernieks
Arturs Vilks
***
* Darba Balss / 04.03.1966
***
* Darba Balss / "Galdiņ, klājies"tik viegli nerodas / 11.06.1981
***
* Austrālijas Latvietis / 15.08.1997
***
* Jaunā Nedēļa / 10.09.1926
* Darba Balss / 04.03.1966
* Darba Balss / 04.03.1966
* Brīvā Zeme / 22.01.1937
* Darba Balss / 15.03.1983
Broņislava Tetere
* Darba Balss / 15.03.1983
***
* Kurzemes Vārds / 06.02.1938
***
* Svari / 22.04.1921
* HO-HO / Sukuburs / Carnikavas nēģu delegacija / 26.05.1922
***
* Nedēļa / 12.06.1925
* Nedēļa / 12.06.1925
* Darba veterāni / 31.07.1984
***
* Latvija / 07.07.1986
Ģimene no Carnikavas ( no Veltas Pētersones arhīva ) |
* Zemkopis / 31.03.1926
* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938
* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
===