piektdiena, 2016. gada 30. septembris

Zivsaimniecība Carnikavā #


Zvejas rūpniecība Carnikavā  
nodibināta 1924. gadā. Viņas dalībnieku skaits 30, sastāvošs no vecsaimniekiem, jaunsaimniekiem un amatniekiem, kuru nodarbošanās blakus lauksaimniecībai ir zvejniecība, jo saimniecību zemes platības ir mazas. Zvejo Gaujā nēģus un lašus. Šo zivju zvejošanai Gaujā ierīkotas īpašas ietaises — tači. Sabiedrība uzcēlusi nēģu izstrādāšanai īpašu fabriku, kura tos pārstrādā un sagatavo kā iekšzemes, tā arī pa daļai ārzemes tirgiem.

20-gs-60.g





 
Carnikavas Zvejas māja















Pie tīkliem

Nēģu fabrika Carnikavā, iekšskats




Par “Carnikavas nēģi“ dēvē nēģi (Lampetra fluviatilis), kas tiek ķerts noteiktā reģionā – Gaujas upē Carnikavas novada teritorijā – un noteiktā laikā (no 1.augusta līdz 1.februārim). Šis pieteikums attiecas uz svaigiem un ceptiem nēģiem želejā.



Ar nosaukumu “Carnikavas nēģis“ tiek apzīmēts svaigs nēģis, kam ir šādas īpašības:



— tievs, garš čūskveida apaļmutnieks ar kailu ķermeni, 
— mute kā piesūceknis,
— nav vēdera spuru un krūšu spuru,
— garums vidēji 15–25 cm un svars līdz 250 g,
— krāsa: mugura un sānu augšdaļa tumši zilganzaļa, zilganpelēka vai zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders pelēcīgs, zeltains vai balts,
— dodas nārstot upēs, bet 1 līdz 3 gadus savas dzīves pavada jūrā,
— novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums – 13 km diennaktī,
— kāpuri, ko mēdz saukt par ņurņikiem, upē pavada 3 līdz 6 gadus, sasniedzot 8 līdz 15 cm garumu, tad pārvēršas par pieaugušiem nēģiem un migrē uz jūru,
— kāpuri dzīvo, ierakušies gruntī,
— tie sasniedz 7 gadu vecumu.

Nosaukums “Carnikavas nēģi“ tiek izmantots ceptiem nēģiem želejā, ja produkts sastāv no 70 % nēģu un 30 % želejas.

Traukā sakārtotie ceptie liemeņi ir nesadalīti, konsistence – mīksta vai nedaudz blīva, plakani, krāsa – brūna, un tos pārklāj caurspīdīga dzeltena līdz brūnas nokrāsas želeja. Carnikavas nēģi izceļas ar savu tīrību (bez smilšu piejaukuma) atšķirībā ar citu upju nēģiem. Garša nēģim ir piesātināta, sātīga un nedaudz sāļa.
Visi „Carnikavas nēģi” jāzvejo noteiktā periodā no 1.augusta līdz 1.februārim ar murdiem Gaujas upes lejtecē pie iztekas. Produktu pārstrāde notiek Carnikavas novadā, ievērojot senas receptes un iedzīvotāju prasmes, kas mantotas no paaudzes paaudzē jau no 17.gadsimta.

Nēģu pagatavošanas tradīcijas īpašie noteikumi attiecas uz noteiktajā teritorijā ķertajiem upes nēģiem, kurus cepot ir svarīgi ievērot receptē noteikto secību. Svaigi nēģi tiek kārtoti uz restēm un cepti uz oglēm. Kad nēģi no abām pusēm apcepti, tos liek sautējamā traukā, pārlej ar ūdeni, nosedzot nēģus, pievieno sāli un ļauj sautēties, līdz tie iegūst nepieciešamo mīkstuma pakāpi. Kad nēģi izsautēti, šķidrumu (buljonu) nolej un ļauj tam atdzist. Kamēr buljons dziest, nēģus nedaudz sapresē, līdz tie kļūst plakani. Atdzesētam buljonam pievieno nepieciešamo daudzumu želatīna. Saspiestos nēģus kārto traukā, pārlej ar atdzesēto buljonu un ļauj aukstumā sastingt.


Ceptus nēģus var pakot dažādos iepakojumos – koka kublos, plastmasas kārbās vai kastēs, kā arī uz valcētām vai vakuuma paplātēm. Iepakojumu lielums un iepakojamo nēģu svars ir ļoti dažāds – no 0,270 kg līdz 10 kilogramiem.
A.Jansones „Auseklītis”grāmatā Ā.Cekules roku darbs 1978.g.

Pamatu saiknei ar ģeogrāfisko apgabalu veido Carnikavas nēģu zvejas un apstrādes senās vēsturiskās tradīcijas un metodes, reputācija konkrētajā apgabalā, kā arī nēģu resursu ilgtspējības un krājumu pārvaldīšana.

Carnikavas novada teritorijā jau 17.gadsimtā un, iespējams, vēl senāk ir aktīvi darbojušies zvejnieki – gan jūrā, gan Gaujas upē. 17. gadsimtā celtajai Carnikavas muižai nēģu zveja bija viens no galvenajiem peļņas avotiem. Mūsdienās Carnikava ir vienīgā vieta Gaujas krastā, kur atļauts zvejot nēģus.


Carnikavas muižas ļaudis pirmie Latvijā un cariskajā Krievijā sāka nodarboties ar zivju mazuļu audzēšanu. 19.–20.gs. mijā Carnikavā uzcelts pirmais nelielais zivju cehs, bet 1935.gadā dibināts nēģu apstrādes cehs. Senāk nēģi tika ķerti ne vien ar murdiem, bet arī tačos, ar āķi, slotiņām u.c. Vēl mūsdienās paši zvejnieki ar savām rokām pin murdus un turpina šīs senās tradīcijas un iemaņas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, tāpēc Carnikavas vārds ārpus Latvijas izskanējis „Nēģu Karaliste”.


Mūsdienās zvejnieki joprojām izmanto senās nēģu ķeršanas un pagatavošanas tradīcijas, kas mantotas no paaudzes paaudzē labāko zvejas vietu noteikšanai, nēģu paradumu un laika apstākļu ietekmes noteikšanā uz nēģu uzvedību, piemēram, pēc pilnmēness nakts nēģu murdos nebūs, nēģus labāk zvejot duļķainākos ūdeņos, un, tā katru gadu Gaujas gultne mainās, ir jāmeklē jaunas zvejas vietas.

Par nēģu zvejas nozīmīgumu un reputāciju liecina vēstures liecības, kurās mūsdienu Carnikava saukta par „Nēģu karalisti” Carnikavas muižas aktīvās darbošanās dēļ zvejniecības jomā. Par apgabala zvejniekiem ir sarakstītas grāmatas „Mēs esam carnikavieši” (autors U.Siliņš) un izdoti vēl citi informatīvi materiāli. Novada ģerbonī attēlotais nēģis pauž šīs zivs lielo nozīmi novada vēsturē un kultūras mantojumā. Par nēģu cepšanu ziņas atrodamais jau no 1882.gada, kad īpaši tika izcelta nēģu cepšana uz oglēm, kurus pēc tam, ar sāli pārkaisītus un sablietētus, nolika atdzesēties, lai pēc neilga laika varētu nodoties garšas baudījumam. 1913. gadā nēģu cepšanas tradīcijās tika iekļautas receptes, kas paredzēja iespēju nēģus cept krāsnī un pievienot verdošu ūdeni.

Tieši Carnikavas nēģi, kas ķerti un cepti Gaujas grīvā Carnikavas novada teritorijā, savas augstās kvalitātes dēļ tika pamanīti jau 19.gs sākumā. Senās tradīcijas un novada nēģu ķeršanas un cepšanas uzņēmumi ļauj vēl joprojām baudīt seno „Carnikavas Karalistes” delikatesi – „Carnikavas nēģi”.


Resursu atražošanai ik gadu Gaujas upes augštecē tiek ielaisti nēģu mazuļi, kas audzēti tieši Gaujas ūdeņos. 2012.gada plāns paredzēja 3,5 milj. nēģu kāpuru ielaišanu Gaujā. Zivju populācijas mākslīgas atjaunošanai Latvijā ir vairāk nekā simt gadus senas tradīcijas. Carnikavā jau 1896.gadā bija ierīkots zivju ikru inkubators

Arī Latvijas zvejniecību regulējošos normatīvajos aktos nēģis ir iekļauts pie tām sugām, kas atjaunojama katru gadu, ielaižot to mazuļus upju augštecē, tostarp Gaujā

Licences tiek izdotas un kontrolētas, un visbiežāk tās piešķir uz pieciem gadiem. Pieļaujamais nozvejas skaits ir ierobežots un atbilst noteiktai summai, kas jāmaksā zvejnieku uzņēmumiem

Ir noteikta arī nozvejas metožu kontrole: nēģus nedrīkst zvejot ar slotiņām vai pie pašas Gaujas ietekas jūrā.





Senās Carnikavas nēģu ķeršanas un pagatavošanas tradīcijas ik gadu augusta priekšpēdējā sestdienā tiek atzīmētas Nēģu svētkos, kad notiek nēģu zupas vārīšana, nēģu cepšana, nēģu ātrēšana, nēģu pirkšana un pārdošana. Šie svētki simbolizē Carnikavas nēģu zvejas sezonas atklāšanu un ir tradīcijām bagāts vasaras pasākums.


 





 
Zem kuplā ozola žūst nēģu murds.


 


Zvejnieki – brāļi Augusts un Kārlis Rozenbergi laivā ar nēģu murdu
pie Gaujas ietekas. 70.gadi













Ziemā pie Carnikavas veidojas ledus sastrēgumi, zemo Carnikavas apvidu pali var appludināt plašā teritorijā


Vienu no parka "Piejūra" skaistākām vietām, dēvē par Rožu kāpu, bet tās austrumu malu – par Elizabetas augstieni. Rožu kāpas augstums ir apmēram 20m vjl. Kāpa savu nosaukumu ieguvusi daudzo savvaļas rožu dēļ, kas aug šajā vietā. Starpkāpu ieplakā bagātīgi aug maijpuķītes, tāpēc arī šo ieplaku dēvē par Maijpuķīšu ieleju. Elizabetas augstienes dienvidu mala saskaras ar Garciema parabolisko kāpu un Kāpu amfiteātri – ļoti nozīmīgu dabas pieminekli. Tas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas līča piekrastē. Paraboliskā kāpa sāka veidoties 18. gadsimtā, kad jūras piekrastē izcirta mežus. Apmēram 200 gadus tā nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa daļēji aizbēra Langas upi, draudēja apbērt arī toreizējo Langas ciemu ( tagad Garciemu), vairākas reizes piespieda pārcelt tālāk Rīgas – Carnikavas ceļu. Tagad tā ir apstādīta ar kokiem. Paraboliskās kāpas ziemeļu austrumu malā atrodas „Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne, kas sasniedz 27,6 metrus virs jūras līmeņa. Leģenda stāsta, ka par Labošanās virsotni to sauc tāpēc, ka skaistais un plašais skats, kas no virsotnes paveras, aizdzenot visas sliktās domas. Senie zvejnieki orientējušies pēc šīs kāpas, jo tā redzama jau no 7 km attāluma. Otra augstākā kāpas virsotne ir Legzdiņu kalns ( 23,4 m virs jūras līmeņa), un tā šajā vārdā nosaukta, jo apbērusi kādreizējo Legzdiņu saimniecību. Arī Kāpu amfiteātra pauguriem ir doti vārdi, piemēram, rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās ir Augstā vērotava. Iepretī Augstajai vērotavai aug Vientuļā priede, bet ieplakā starp austrumu ragu un nākošo kāpu – Vārtu priedes

  * Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
***
  * Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
Zvejniecība.

Ūdens jau no seniem laikiem saistīja cilvēkus un dzīvniekus. Visas senvietas, kā bruņinieku pilis, dažādas nometnes un ciemi, pa lielākai daļai atrodas pie ūdens. Bez ūdens nav iedomājama nekāda dzīvība. Pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim, mēs esam bagāti un mūs apskalo lieli, ūdeņi — bagātā jūra, apm. 520 kilometri, un ezeri ap 100.000 ha platībā. Šinīs ūdeņos jau no seniem laikiem norisinājās un arī tagad norisinās dzīva zvejniecība, tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu ļaudis no tām pārtiek. Zvejniecība ir viena no vecākām, ja pat ne vecākā cilvēka nodarbošanās. Kas attiecas uz zvejniecību, tad šai nozarē mūsu senči ir ieņēmuši izcilu vietu ; bijuši ļoti uzņēmīgi, auduši paši tīklus, zēģeles, taisījuši labas un skaistas laivas (pat no ābeļu koka): 
Ābeļkoka laivu daru, 
Abi gali apzeltiti. 
Da Rīgai nedagāju, 
Atspīdēja Vāczemē. 

Arī zvejas rīku izvēles ziņā tiem bijusi laba gaume un saprašana. Tie redzēja, ka ar rupjajiem tīkliem tāļu netiek, tā piemēram tautas dziesma saka: 
Jūriņ prasa smalku tīklu . . . 
Apskatot mūsu tagadējo zvejniecību, jāsaka, ka tā rāda iepriecinošu ainu. Daudz jau sasniegts no tā, ko mūsu senči vēlējās sasniegt. Mēs zvejojam ar smalkajiem tikliem. Jūras tīklus auž no 120.-160. numura diedziņiem, tie ir tik smalki, ka pat neder drēbniekiem, daudz smalkāki par vissmalkāko šujamo diegu. Protams, tie arī dārgāki, viens tīkls maksā no 120—150 latu. Smalkie diedziņi šķetināti no 6—9 dzijām. Esam gājuši pat vēl tāļāk un 1925. g. Latvijas Zvejniecības Centralbiedrība saņēma no Japānas pirmos zīda tīklu paraugus: 
Zīda tīklis, zelta laiva . . . 
Atsūtītie zīda tīkli izrādījās ļoti labi un zvejā ļoti medīgi, tomēr vēl pārāk dārgi, lai gan savas izturības ziņā tie atmaksātos, tomēr vēl neviens neriskē tos lietot jūras vēju un zemūdens vraku dēļ, kuru saradies ļoti daudz pēc kara. Viens zīda tīkls izmaksā ap 900 latu. Arī buras (zēģeles) lieto tikai no kokvilnas un tās ir ļoti labas, ja tām ir zīda piejaukums, kas gan pie zvejnieku zēģelēm ir retums. Kara vētrās, kuras pārgāja pār jūrmalu, ne tikai apturēja mūsu zvejniecības straujo attīstību, bet to galīgi izputināja.


Cik tas arī nebija grūti, tomēr tā jau gandrīz atjaunota un sāk ievirzīties normālās sliedēs. Mūsu tautsaimniecībā zvejniecībai piekrīt svarīga loma, jo tā ražo tos pārtikas produktus, kuri cilvēkiem visnepieciešamākie. Mūsu organisma uzturam vajadzīgās vielas ir olbaltuma vielas, ogļu hidrāti un tauki, kurus pietiekošā daudzumā iegūt no augu barības vien nākas pārāk grūti (runājot protams par ikdienišķo dzīvi). Galveno t. i. olbaltumu un taukus organisms iegūst no dzīvnieku barības. Pēc barības satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu minēto izmantojamo barības vielu. Nozvejoto zivju daudzums nav mazs, no 1924.—1926. g. caurmērā nozvejots apaļos skaitļos ap 10.000.000 kg. zivju, kas pēc savas barības vērtības līdzinājās 70.000 liellopiem, kas protams nav mazs liellopu bars. Pēc savas vērtības šī ikgadējā nozveja līdzinās (pēc vietējām cenām, kuru saņem zvejnieki) Ls 2—3.000.000. Ja šīs zivju nozvejas nebūtu, šīs barības vielas nāktu uz gaļas rēķina, kuru patērē lielākā ļaužu daļa, un, tādas, protams, tad mums nepietiktu, jo, kā redzams, pārpalikums mums ir ļoti mazs. Tā piem. eksportēts gaļas produktu 1924. g. — 1.070. 236 klgr., 1925. g. — 2.335.165 klgr., (pēc gaļas eksportkontroles datiem). No svara vēl tas, ka zvejniecības nozarē valsts nav ieguldījusi nekādus kapitālus uu visu veikuši zvejnieki  vienīgi saviem spēkiem. Zveju motorus un tīklus, kurus ieved no ārzemēm, tagad sāk izgatavot arī tepat Latvijā, tā piemēram A.Feldnera un Apmaņa rūpniecība jau tā nostādīta, ka spēj izgatavot visādu zvejniekiem vajadzīgo dimenziju tīklus. Paša zvejnieka dzīve un darbs nav bijis un arī tagad nav viegls.

Lai ir grūt' kam ir grūt', 
Zvejniekam visai grūt' 
Lai lij' liet', lai krīt snieg', 
Zvejnieks zvej jūriņei. 

Cīnīties ar jūras vētrām un viļņiem nav viegls darbs. Varam iedomāties zvejnieka stāvokli —nakts, tumsa, lietus, vētra un viņš atrodas jūrā — virs 20 asu dziļuma, kur tam ir izmesti tīkli. Nav no kā glābiņa gaidīt! Atliek vienīgi paļauties uz paša spēkiem. Daudzi no viņiem krīt savam darbam par upuri jau no laika gala līdz pat mūsu dienām. 

Jūra šņāca, jūra krāca, 
Ko ta jūra aprijusi? 
Aprijusi zvejnieciņus 
Ar visām laiviņām . . . 

Mēs esam pie tā tā pieraduši, ka sabiedrība un prese šādām traģēdijām piegriež visai maz vērības. Daudz, ja pēc notikušā lasām kādā laikrakstā piem. , ". .. sadauzītas zvejnieku laivas izskalotas pie Akmensraga, zvejnieki līdz šim vēl nav atrasti . . ." un ar to tas nobeidzas, bet ja noslīkst kāds Rīgas kanālā, bieži vien ap to notiek liela brēka. Jā... tāds ir zvejnieka, šī pabērna liktenis. Arī viņa mājas dzīve ir visai grūta, pa lielākai daļai tie ir bezzemnieki un tikai tagad, ar agrārreformu, vienai daļai ierāda savu stūrīti zemes. Ierādītā zeme ar pa lielākai daļai ir tāda, kuru vējš nēsā šurpu un turpu, tāpat kā jūras viļņus. Mitinās tie nelielās mājiņās, kurām jumti pa lielākai daļai no salmiem vai niedrām. No lauksaimniecības, pat uz lielākām zemes platībām, nav ko domāt un

atliekas paļauties vienigi uz plašo jūru, par kuru mūsu tautas dižozols Krišjānis Valdemārs tā saka; „Jūra ir tā visauglīgākā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem; šī druva pieder katram, kas to prot un grib apstrādāt un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja. Lai gan šī druva ir liela un dod telpas visām tautām, tad taču ne visas var tik labi šai druvai pietikt klāt, kā mūsu laimigā latviešu tauta." Neaizmirsīsim šos mūsu dižozola vārdus un centīsimies izmantot šo brīnišķo druvu, pabalstīsim tos ļaudis, kas šo druvu ar un ecē un krāj tautai zelta kūlīšus. Arī paši zvejnieki pūlas un cenšas pēc gaismas un labklājības, tie organizējušies kādās 70 biedribās, kuras savukārt apvienojušās Zvejniecības Centrālbiedrībā. Nodibināti arī pirmie zvejnieku kooperatīvi. Visi šie pasākumi protams pabalstāmi arī no plašākas sabiedrības puses. Iepazīsimies ar mūsu zvejniecību un rūpēsimies par viņas uzplaukšanu. 

O. Reinvalds, Zvejniecības Centrālbiedrības biroja vadītājs. 
 * Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
  * Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
* * *
Ko makšķernieki gūst Carnikavā? 

Pirms jauna Rīgas - Limbažu dzelzceļa atklāšanas ar Carnikavu nebija gandrīz nekādas regulāras satiksmes un tā viņas diezgan zivīm bagātie ūdeņi plašākām sportistu aprindām nebija pieietami, neskatoties uz to, ka Carnikavu un Rīgu šķir tikai 30 km. Tagad ar jaunā dzelzceļa atklāšanu šīs neērtības ir novērstas. Nav tāda gada laika, kas nevilinātu makšķernieku, kaut dažas stundas, paklejot pa Carnikavas lēzeniem Gaujas krastiem. Tur Gaujas gausie ūdeņi vienu otru, varbūt, aizvilinās no viņa īstā mērķa — makšķerēt, un pavedinās to uz klusām pārdomām: Tu nosēsties uz tīras baltas smilts un netālu, pāri kāpām, klausies jūras šalkās. Lūk, tā ir miera dziesma Gaujas nerātnai straumei. Atliek pamest skatu uz vakara pusi un tu redzi balto jūru, kā nāk vilnis pēc viļņa un saloka Gauju, šo niķīgo bērnu, savā milzīgā azotē, un viņu vairs nav. Tu atceries Piebalgu ... Sikšņu krāces, kur tā kā palaists skolas skuķis lēkā pa akmeņu mugurām. Un nu ... tā piekususi un gausa velkas tev gar kājām un tad tu atceries pats sevi — cerību pilno spiningotāju, kas kādreiz nostaigājis 30 km dienā. Bet nu? Vai arī tu neesi palicis gausāks? Pamet vēl reiz skatu uz vakaru pusi un tev ienāks prātā, ka reiz Mūžības jūra tevi tāpat ielocīs savā milzīgā azotē... Tā domājot ir pagājis nemanot laiks un tu brauci mājā makšķeri neattinis. Daudz būs tādu, kuri netiks tālāk par ņēģu žāvētavu. Jo kurš gan ņems no Rīgas līdz apnīkstošo „knakdesu", ja Carnikavā to sagaida tikko no krāsns izvilkts Latvijas gardums — nēģis? Tas tak ir jānogaršo! Bet nēģi garšot bez „dzidrā" ... Paejot garām nēģu žāvētavai, makšķernieku sagaida brīnišķīgie septiņi Carnikavas ezeri un Gaujas klusās dzelmes. Sevišķi Dzirnezers, kura skaisto salu pagājušo rudeni apmeklējis mūsu tautas vadonis un kura arī tagad nosaukta par „ Vadoņa salu". Šis ezers ir sevišķi bagāts ar līdakām un prāviem asariem. Spiningotāji aprēķinājuši, ka šinī ezerā uz katra desmitā metiena ķerot līdaka. God. kollēgas tālākos aprēķinus varēs taisīt katrs individuāli, cik līdaku kuram dienā sanāks, jo skaits še neslēpjas vis laimē, bet izveicībā. Man gan jāpiezīmē, ka šis ezers iznomāts zvejas sabiedrībai, bet ar Carnikavas zvejniekiem var kādreiz arī saprasties. Citādi ir ar Gauju. Līdz šim es vēl neesmu ne no viena dzirdējis skaidrību, ko Gaujā pie Carnikavas drīkst un ko nedrīkst makšķerēt. Vietējais policijas kārtībnieks kādam makšķerniekam sastādījis protokolu un iekasējis Ls 10, — par to, ka tas bijis iebraucis Gaujas vidū un makšķerējis no laivas. Kāda tur starpība, vai makšķerē no laivas, vai krasta? Vai vidū upei, vai malā? Tā pati upe, tās pašas zivis staigā visur. Loģiski liekas, ka minētais makšķernieks samaksājis Ls 10, — par ērtību sēdēt laivā, jo turpat desmitiem makšķerējuši no krasta. Būtu saprotami, ja noteicot kur zivju saudzēšanas rajonu - noliegtu tur katru zvejas un makšķerēšanas veidu. Visvairāk makšķernieku uz Carnikavu traucas maija mēnesī, jo tad no jūras uz nārstu vietām traucas asaru bari.  
Tuvu pie simts makšķernieku tur katru dienu met garās auklas ar svina plombām un paši kā kaķi lēkā drīz pie vienas, drīz pie otras iemestās auklas, kad to parausta kāds garāmejošs asarītis. Tā ir tā saucamā «makšķerēšana uz grunti", ko es, diemžēl, par makšķerēšanu kā sportu, nevaru atzīt. Tā ir stulba pinķēšanās uz vienas vietas ap vairākām garām auklām, tās metot, velkot un ritinot. Tas nav makšķernieka-sportsmeņa cienīgi. Šo makšķerēšanas veidu man gribētos saukt par „gaļas iegūšanu uz naktsauklām", kam nav nekā kopēja ar mūsu jauko sportu, tikai ar to starpību, ka uz nakts auklām zivis pieķeras pa nakti, bet šeit pa dienu. Grunstmakšķernieki! metiet prom šo neinteresanto makšķerēšanas veidu, un es galvoju, ka jums nebūs jāslēpj bezmēra asarīši no Carnikavas pol. kārtībnieka. Carnikavā var loti labus panākumus un interesantus piedzīvojumus gūt, makšķerējot ar zivtiņu — grunduli, vai vīķi. No jūras kāpjošie asari un līdakas uz grunduļiem ir sevišķi kāri. Varbūt, ka kāds man gribēs pārmest, ka šāda veida makšķerēšana ir zivtiņu mocīšana?  
No vienas puses šāds pārmetums būs dibināts, jo zivis sajūt sāpes. Šo jautājumu vienā no saviem rakstiem „M. un M." ir pareizi apgaismojis L. Maskovskis. Bet tas, kā zivis sajūt sāpes, lai makšķernieku tūlīt nepataisa par antimakšķernieku. Arī šinī gadījumā, makšķerējot ar zivtiņu, ir jārod izeja, lai negultos uz mūsu sirdsapziņas to tūkstošu grundulīšu mokas, kuri savu dzīvību izbeidz pie mūsu līdaku āķa. Ir visādi paņēmieni zivtiņas uzkabināšanai uz āķa un no šo paņēmienu izvēles arī atkarājas, vai zivtiņa tiek mocīta. Piem., zivtiņai maz tiek nodarīts pāri, ja ņem viņas lielumam attiecīgi pieskaņotu āķi, to izdurot cauri augšlūpiņas muskuļainai ādai. Šinī ādā ir maz nervu un sevišķu sāpju zivtiņa nejūt. Ka tas tā tiešām ir, to var spriest no tā, ka šādā veidā uzdurta zivtiņa pie āķa dzīvo ilgi un ir sevišķi sprigana; līdz ar ko līdaka tiek vairāk uztraukta un rezultātā — makšķernieks gūst biežāki patīkamos pārsteigumus.  
Tie, kas praktizē makšķerēšanu ar zivtiņām, zinās, ka viņu saķeršanai ar makšķerīti ir kādreiz jāziedo 2 —3 vislabākās rīta stundas. Lai šo neērtību novērstu, daudzi lieto mazus tīkliņus, ar tiem apņemot grunduļu baru. Un ja laimējas, tad 10 minūtēs ir iegūta līdaku ēsma visai dienai. Bet Carnikavā pol. kārtībnieks vajā arī šos «zvejniekus". Un viņam ir savs dibināts pamats to darīt. Pavirši skatoties, izliksies šī pol. kārtībnieka rīcība pārspīlēta: jā, kur gan grundulis, vai vīķis citur der, ja ne līdaku ēsmai? Protams, pret to nebūtu ko iebilst, jo zvejojot grunduļus, tīkliņā neiekļūtu arī citu zivju mazuļi, kā asarīši, sapalēni, raudiņas u. c. Esmu novērojis, ka ir daudz tādu makšķernieku, kuri šos mazuļus bieži atstāj nevērīgi uz krasta, kur tie nobeidzas.  
Apzinīgs cilvēks tos, protams, ar vajadzīgo uzmanību ielaidīs atpakaļ ūdenī. Kārtībniekam ir grūti izšķirt apzinīgos no neapzinīgiem un tāpēc viņa rīcība nav peļama. Pie ūdeņiem dzīvojošie pagastu pol. kārtībnieki var tiešām darīt ļoti daudz zivju aizsargāšanas labā. Sevišķi kas attiecas uz pavasara nārstiem. Aizvien vēl mūsu zemītē atradīsies ļaudis, kas ar prieku metīs šķērsli nabaga zivtiņai, kad tā trauksies piepildīt lielo dabas vēlējumu. Šeit ar vislielāko atzinību man jāmin Zvārtavas vec. pol. kārtībnieks H. Stūres kgs. Pavasaros, pa Gaujas uzplūdu laiku, šis cilvēks naktis negul. Un rezultāti ir pārsteidzoši — visas upītes un grāvji, kas savieno Gauju ar viņas vecupēm un Zvārtavas ezeru, ir no tačiem un venteriem tīri. Un nu zivtiņa var brīvi izvēlēties sev vispiemērotāko nārsta vietu. Un par to mēs, makšķernieki, kā viens vīrs, Stūres kgm sakām — mīļš un sirsnīgs paldies. 

1936.03.01 Mednieks un Makšķernieks 
Arturs Vilks
***
  * Darba Balss / 04.03.1966
***
Carnikavas zvejnieki

Carnikavas zvejnieki krastā lāpa vadu. 20.gs. 60.gadu vidus

Carnikavas vīri zvejā ar lašu stāvvadu. 20.gs. 50.- 60.gadi


 * Darba Balss / "Galdiņ, klājies"tik viegli nerodas / 11.06.1981
***
* Austrālijas Latvietis / 15.08.1997
***
* Jaunā Nedēļa / 10.09.1926 

  * Darba Balss / 04.03.1966

  * Darba Balss / 04.03.1966

* Brīvā Zeme / 22.01.1937
***
 * Darba Balss / 15.03.1983
 

Broņislava Tetere
  * Darba Balss / 15.03.1983
***
* Kurzemes Vārds / 06.02.1938
***
* Svari / 22.04.1921 

 * HO-HO / Sukuburs / Carnikavas nēģu delegacija / 26.05.1922
***
 * Nedēļa / 12.06.1925

 * Nedēļa / 12.06.1925

 * Darba veterāni / 31.07.1984
***

 * Darba Balss / 09.02.1984
***
* Latvija / 07.07.1986

 






Zvejnieka darbs Carnikavā ticis pārmantots no paaudzes paaudzē.

***
* Zemkopis / 31.03.1926

* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938
* Zvejniecības Mēnešraksts / 01.03.1938


* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942
* Lauksaimnieks / 15.07.1942