DZĪVES TEIKSMAINĪBU MEKLĒJOT
Uzkavēsimies brīdi kopā ar tēlniekiem Ēvī Upenieci un Vladimiru Rapiķi. Šī ciemošanās būs neklātienē, bet mūsu dzīvē jau daudz kas tā notiek, citādi nemaz nevarētu izdarīt tik daždažādus ceļojumus. Bet bez tiem dzīve būtu garlaicīga. Ēvī Upeniece un Vladimirs Rapiķis dzīvo un strādā pie Mazā Baltezera savdabīgi uzceltā, ar labu māksliniecisku gaumi un radošu izdomu iekārtotā mājā. Turpat ir arī darbnīca, kur top abu tēlnieku gan kopā, gan atsevišķi veidotie darbi. «Dzērves iet» — tā saucas viens darbs no Ēvī Upenieces tēlniecības bagātā klāsta. «Dzērves iet»: sieviete pārtraukusi kartupeļu lasīšanu, uzlikusi roku uz acīm un skatās augšup, kur aizlido dzērves. Lūkojoties šai sievietē, domās aust atziņa, cik viņa daiļa savā vienkāršībā, stipra un moža. Netrūkst viņā ari romantikas. Tā it kā sasaucas ar liela cilvēku un dabas izpratēja Jāņa Jaunsudrabiņa teiktajiem vārdiem par dzērvju klaigām, kas piedod apvidum teiksmainību. Dzērves rudeņos aiznes un pavasaros atnes launagu. Cilvēks pamielo acis, veroties dzērvju kāšos un kamolos, klausoties šo putnu klaigās. Un, pamielojot acis, varbūt kartupeļu lasītāja iebauda īpašu launagu, Jo viņas domās ievelkas jaunas gaitas, kas ļauj piemirst vienmuļo darbu. Bet dzīvē jau nevar iztikt arī bez vienmuļa darba.
 |
| Tēlnieku veidotais Rīgas ģērbonis |
To taču pazīst ne tikai kartupeļu vācēja, bet arī pati māksliniece. Un ikviens no mums. Šoreiz kā pierādījumu izmantosim Ēvī Upenieces darbu. Vēl 1961. gadā Rīgā divās izstādēs varēja skatīt viņas skulptūru «Astrahaņas zvejniece». Vispirms to tēlu māksliniece parādīja veidotu fajansā, tad — atlietu bronzā. ierosmi deva brauciens pa Volgu no Gorkijas līdz Astrahaņai. Te viņa sastapa kādas zvejnieku brigādes brigadieri, šī sieviete — daļēji kazahiete, daļēji kalmikiete — mākslinieci tā saistīja un ietekmēja, ka vina, pārbraukusi mājās, sāka veidot tās galvu. Iegarena seja. It kā puspievērtas acis, bet cik tās daudz un tālu redz! Lūpu kaktiņos iegūlusi cieta griba, ap galvu lakatiņš. Kopumā seja sievišķīga, bet no tās strāvo arī stingra vīrišķība. Raugoties šajā Astrahaņas zvejniecē, ir skaidrs, viņa prot vadīt, izrīkot, viņai — šai zvejnieku brigadierei — ir jāpaklausa. Vēlāk Ēvī Upenieces Astrahaņas zvejniece tika atlieta bronzā. Un te nu šikās mākslinieces sūrās dienas. — Kad pēc atlējuma saņēmu šo galviņu, - stāsta Ē. Upeniece - tā bija maza, melna, tāda kā nelaimes čupiņa. Biju šausmās. Mana mīļā zvejniece ... un tāda. Un es sāku vīlēt nost nelaimīgo melnumu, visvisādus burbulīšus. Vīlēju divus mēnešus. Tas bija grūts un garlaicīgs darbs. Beigās rokas vairs neturēja, bet mēs uzvarējām! Cilvēks atkal sāka dzīvot... Manu «Astrahaņas zvejnieci» — kā fajansā veidoto, tā arī, bronzā atlieto — nopirka Latvijas Kultūras ministrija. «Astrahaņas zvejniece» nokļuva izstādē arī Maskavā.
 |
| Ēvī Upeniece |
DZĪVES TEIKSMAINĪBU MEKLĒJOT
1970.09.25 Dzimtenes Balss
💮💮💮
Izstāde Kultūras namā
ĒVĪ UPENIECES otrā personālizstāde sakrita ar Rīgas tēlniecības kvadrināles noslēgumu. Blakus daudzbalsīgai tēlniecības uzrunai — Ēvī Upenieces klusinātie bronzā un marmorā. Jo sevišķi negaidīts — marmors. Kādreiz gluži vai tradicionālais tēlniecības materiāls nez kāpēc pašlaik nav sevišķi cieņā. Ēvī Upeniece rāda marmora un bronzas skaistumu, tie ir pretstatīti. Kā divi ceļi, pa kuriem iets vienlaikus. Materiāli ieslēgta tālu būtība, klusināts apceres stāvoklis, noskaņu gamma. Šī izjūtu vibrācija ir Ēvī Upenieces tēlniecību kodols, citiem vārdiem, sievišķība un tās ir māksliniecei tuvas emocionālas pārejas, mainība, tāla gatavība vēl dzimstošajam.
AIVARS KALVE
GUNĀRA JANAIŠA fotoattēli
Upe
Noskaņa
Māte varone - Maija Zorge
Maija Tabaka
Meitene
|
💮💮💮
ĒVĪ UPENIECE
NO ĒVĪ UPENIECES DARBU IZSTĀDES TĒLNIEKU NAMĀ RĪGĀ.
GUNĀRA JANAISA foto
Šogad tā īsti apdzīvots kļuvis Tēlnieku nams. Tur posusies savai ceturtajai personālizstādei tēlniece Ēvī Upeniece. Šo izstādi no iepriekšējās (1976) vēl nešķir liels laika posms, taču mākslinieces izjūtās un darba rakstā bija vērojamas pārmaiņas. Iepriekšējās izstādes centrā alegoriskā «Upe» — plūdens sievietes augums, nosacītas roku kustības. Bronza un nedaudz marmora ir arī šajā izstādē. Par centrālo kļuvusi «Salaspils madonna», tās traģisms. Vārdi šķiet lieki: šis darbs tēlnieces dziļi izjusts. Forma tapusi caur atsacīšanos no iepriekšējā, apjoms izsaka līniju šķautnes, ap darbu valda klusums. Šis pats motīvs nosacītā portretā. Kā jauks piemineklis pilsoņu kara ceļu gājējām «Žēlsirdīgā māsa», tā vien šķiet, ka šim darbam vajadzētu atrast pastāvīgu vietu, jo tas izsaka mūsu pašaizliedzību vēsturē. Īsti labi Ēvī Upeniece jūtas portretā: aktrises Vija Artmane, Ausma Kantāne, Astrīda Kairiša, gleznotāja Maija Tabaka un dzejniece Olga Lisovska. Grūti šajā zvaigznājā būs norādīt uz labāko. Tēlniece meklējusi portreta saskanību, arī skaistumu. Marmors izstādēs retāk redzēts, tādēļ jo vairāk pie tā gribas pakavēties, lai izjustu tā gaismas jūtību, formas pilnību un mākslinieces roku saudzību. Caur nelielu formu Ēvī Upeniece veikusi daudz. Laikam ritot, darbi kļuvuši grodāki, ar pamatu mūsu pagātnē un šodienā. Uz gadumijas sliekšņa vēlēsim māksliniecei veiksmi.
AIVARS KALVEGUNĀRA JANAISA foto
Olga Lisovska
Salaspils Madonna II
Maija Tabaka
Elza Radziņa
Siena laiks
| ĒVĪ UPENIECE |
1981.12.15 Zvaigzne AIVARS KALVE |
💮💮💮
Ēvī Upenieces skulptūras
Vēstures un mākslas muzejā līdz 10. februārim atvērta tēlnieces Ēvī Upenieces skulptūru izstāde. Māksliniece piedalās izstādēs kopš 1953. gada, strādā visos stājtēlniecības žanros. Monumentālajā tēlniecībā iespaidīgs ir piemineklis fašista nomocītajiem kara gūstekņiem Ziepniekkalnā 1956. g.. Ēvī Upenieces darbi redzami Ventspilī, Maskavā, Kalugas, Rjazaņas un daudzu citu Padomju Savienības pilsētu muzejos, skolās un iestādēs. Tēlniece pievērsusies vienam tematam. Tās ir sievietes dažādu profesiju pārstāves. Meklē sievietē būtisko, savam laikam raksturīgo, veidojot darbus vienkāršās, nesamākslotās līnijās. Ēvī Upeniece daudz strādā portreta žanrā: no visiem viņas darbiem ceturtā daļa ir portreti. Galvenokārt veido marmorā un bronzā. Izstādē Saldū eksponēti Astrahaņas zvejnieces Bagturganas, mākslinieces Maijas Tabakas un aktrises Astrīdai Kairišas portreti, kas veidoti šajos materiālos. Tikai viens darbs izstādē nelielā galviņa «Inese» kalta granītā. Savdabīgi izveidota skulptūra «Upe» mūžīgās kustības simbols.
R. Armulika, Saldus vēstures un mākslas muzeja mākslas nodaļas vadītājaĒvi Upenieces skulptūras
1977.02.08 Padomju Zeme (Saldus)
💮💮💮
2015.gada rudenī izstāde Ādažu kultūras centrā
Ēvī Upenieces pasniedzēju vidū bija arī leģendārie tēlnieki Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega un Emīls Melderis. "Zaļkalns iemācīja plastiku, Melderis - būvēt, bet Zemdega iedeva garu" - tā par saviem pasniedzējiem pati māksliniece.
Izstāde Ādažu Kultūras centrā ( no kreisās: Jānis Kubilis, Ēvī Upeniece, Elita Pētersone )
CILVĒKS - LIELĀKAIS BRĪNUMS
Afišas vēsta, ko zvejnieku kolhoza «Sarkanā bāka» kultūras namā «Jūras vārti» atklāta tēlnieces Ēvī Upenieces otrā personālizstāde. Izstādes atklāšanā piedalījās un ar ventspilniekiem tikās autore, kā arī mākslas zinātniece Ināra Ņefedova. Ventspilniekiem Ēvī Upenieces vārds nav svešs. Ar mūsu pilsētu viņu saista septiņu gadu draudzība, lietišķa sadarbība. Viņas metālkalumi grezno centrālo zinātnisko bibliotēku, citas iestādes. Lai kādā no Ventspils skvēriem vai parkiem atrastos simbolisks Ventas tēls, tāda iecere bijusi, veidojot bronzas skulptūru «Upe». Tādēļ sirsnīgi mākslinieci sveica partijas pilsētas komitejas sekretāre A. Pētersone, pilsētas kultūras nodaļas vadītājs E. Stapkevičs, centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore A. Ozola. «Jūras vārtu» direktors J.Mūrnieks un citi mākslas draugi. Ar Ēvī Upenieces radošo biogrāfiju iepazīstināja mākslas zinātniece I. Ņefedova. Viņa norādīja, ka mākslinieces talantu veidot un izkopt palīdzējuši tādi mūsu republikas izcilākie tēlnieki kā Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Emīls Melderis. Ēvī Upenieces darbiem raksturīga filozofiska doma, materialitāte, apgarotība, lirisms, emocionalitāte. Visbiežāk viņa pievērsusies stājskulptūrai, portretam. Modeļi, visbiežāk sievietes, raksturīgi ar ētisku un estētisku skaistumu, kas pārtapuši marmorā, bronzā, granītā, rāda vispārinātus tēlus. Vairākās kompozīcijās risināta mātes un bērna tematika («Miers», «Sūpuļdziesma»). Ar emocionalitāti, māksliniecisku izteiksmīgumu izceļas aktrises Astrīdas Kairišas, gleznotājas Maijas Tabakas portreti. Cilvēks man allaž licies vislielākais brīnums. Kādu to saskatu, esmu centusies parādīt savā mākslā, tā, stāstot par saviem darbiem, uzsvēra māksliniece Ēvī Upeniece.
Gleznotāja Maija Tabaka / bronza /
Par saviem darbiem stāsta Ēvī Upeniece
|
💮💮💮
SIEVIETE EVĪ UPENIECES TĒLNIECĪBĀ
izstāžu zālēs
Mūsu tēlniecības vecmeistara Teodora Zaļkalna memoriālajā muzejā Biķernieku ielā 13 skatāma tēlnieces Ēvī Upenieces darbu izstāde "Sievietes pasaule tēlniecībā". Evī Upeniece strādā figurālajā, monumentālajā un memoriālajā tēlniecībā. Ekspozīcijā iekļautie darbi tapuši apmēram divos gadu desmitos. Tās ir tēlnieces pārdomas par sievietes sūtību, viņas misiju. Tēlniece iecienījusi noapaļotas, tvirtas plastiskās formas. Ēvī Upeniece ne tikai plastisko formu harmonijā atklāj sievietes skaistumu. Tēlniece darbiem spēj dot dvēseli. Tie ir iekšēji apgaroti, domu un jūtu bagāti tēli. Galvenais izstādes motīvs māte un bērns. Šī mākslas mūžīgā tēma Ēvī Upenieces risinājumā iegūst īpašu maigumu un siltumu, bet ne sadzīvisku skanējumu. Māte visa sākums, un to izdodas pateikt bez jebkāda ārēja patosa. Tāpat kā tautasdziesmā, izstādes darbos māte ir dzīvības devēja un sargātāja. Ēvī Upeniece vairākkārt sievieti salīdzinājusi ar upi, īpaša vērība veltīta bronzas darbu virsmas apdarei akcentētas šī tēlniecības materiāla dekoratīvās īpašības. Spoguļgluds zeltainais pulējums mijas ar zaļganu patinējumu, smalkām un raupjākām faktūrām.
Tēlnieces Salaspils ciklu nevar izstāstīt. Tas ir jāredz un jāuzklausa. Klusums ap šiem darbiem ir runājošs. Milzīgas sāpes un ciešanas, bet tās nenomaina izmisums vai depresīva vienaldzība. Šajos darbos ir liela saudzējoša mīlestība pret cilvēku un visu dzīvo. Ar īpašu mīlestību cilvēkos veras acis, kas tik daudzas reizes nāvi skatījušas. Tās ir Salaspils Madonnas acis. Kad Ēvī Upeniece stāsta par saviem darbiem, liekas, tie radušies ar neparastu vieglumu, kā vienā elpas vilcienā. Vajag tikai ņemt mālus un veidot. Bet darba tapšana sākusies sen pirms rokas pie skārušās māliem. Tēlniece ir ļoti jūtīgs, emocionāls cilvēks. Viņas darbi vispirms it kā garīgi nobriest, tajos sintezējas dzīvē vērotais un izjustais. Un kad darbs ir iekšēji gatavs, atliek paļauties uz savu profesionālo varēšanu un izteikt to plastisko formu valodā. Gleznotājs Valdis Kalnroze teicis, ka «māksliniekam ļoti nepieciešama sirds un meistarība. Sirds tāpēc, lai izjustu dabas valodu, prieku, dzīves jēgu, tas ir mākslas virzošais spēks. Meistarība, lai varētu atdot citiem savu sirds valodu.» Šie divi lielumi ir tēlnieces Ēvī Upenieces īpašums to jūt katrs šīs izstādes apmeklētājs. Izstāde atvērta līdz 11. maijam.
A. Treija, T. Zaļkalna memoriālā muzeja vadītāja
Māksliniece Ēvī Upeniece pie saviem darbiem
|
💮💮💮
Tēlnieces pasaule
Cilvēki un darbi
Pazīstamā latviešu tēlniece Ēvī Upeniece 22. augustā atskatījās uz 80 mūža gadiem, radoši joprojām būdama apbrīnojami aktīva. Par to var pārliecināties viņas darbu izstādē Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē, kas būs atvērta līdz 2.oktobrim. Par izstādes katalogu var uzskatīt mākslinieces veidoto izdevumu “Nesakārtotās atmiņas”, kas tekstos un attēlos atspoguļo viņas dzīvi un veikumu. Tas viss rosināja sarunai ar mākslinieci un sievieti ĒVĪ UPENIECI.
Latviešiem iesākumā tikai vīrieši bija tēlnieki, sievietes nāca krietni vēlāk, un sevišķi kuplā skaitā pēc Otrā pasaules kara, kad sākāt arī jūs. - Jā, 1946. gadā, kad es iestājos Mākslas akadēmijā, meitenes bija lielā vairākumā. Izauga ļoti spēcīgas tēlnieces. Es vienmēr esmu apbrīnojusi Leu Davidovu-Medeni, kas bija pasakaina portretiste. Viņas Kārļa Miesnieka, Emīla Meldera, Leonīda Vīgnera, Jāņa Oša un daudzi citi skulpturālie portreti ir satriecoši. Profesionālo pamatu mēs guvām teicamu.
 |
| Medmāsa ( šamots ) |
Zīmēt un plastilīnu spaidīt man patika kopš bērna kājas, bet to īsto sakni es sapratu tikai tagad, pirms diviem mēnešiem. Vectētiņš un vecmāmiņa bija apglabāti Raiņa kapos. Mēs dzīvojām Sarkandaugavā, un viņu kapus kopt nācām kājām cauri Brāļu kapiem un Meža kapiem. Un tur taču bija tie izcilie Kārļa Zemdegas, Teodora Zaļkalna, Kārļa Jansona darbi! Kad bieži redzi labu mākslu, tas ietekmē. - Un akadēmijā jūs nonācāt pie pašiem izcilajiem tēlniecības meistariem. Ko no viņiem guvāt? - Tais gados par mākslu mēs ar šiem pīlāriem nerunājām. Atklāta runāšana nemaz nebija iespējama. Bet iemācījāmies ļoti daudz. Emīls Melderis mācīja uzbūvēt skulptūru kā arhitektūru, lai tā turas, lai negāžas, lai masas būtu saskaņotas. Teodors Zaļkalns plastiku iemācīja. Bet Kārlis Zemdega mēdza teikt: “Iejūtieties modeļa atmosfērā!” Un to nu iemācīt nevar. K.Zemdegas paša skulptūras ir apgarotas, viņa sievietes - tik garīgas un skaistas, ka bail. Tur ir vairāk nekā forma, tur ir atmosfēra, ko nevar iemācīt. Tikai ar gadiem tas var attīstīties. Es jūtu, ka man daži darbi tādi ir. - Parunāsim par portretiem, par to tapšanu un, cik man zināms, dažu darbu neparastajām gaitām pēc tam. - Modeļu man nevajag. Parasti atveidojamās sievietes labi pazīstu, un viņu tēli jau ir manī. Tikai Elza Radziņa trīsreiz atnāca, un tad ari mēs vairāk anekdotes stāstījām, divreiz atnāca Ausma Kantāne, vienreiz - Astrīda Kairiša. Viņas portrets man bija pirmais. Aktrise ieradās ar puisīti, un viņš, redzot manu māla veidojumu, iesaucas: “Mamma!” Tad es sapratu, ka varu portretu uztaisīt. Šī skulptūra ir pulētā bronzā. Dažreiz no lietuves atved melnu briesmoni, un tad pulēšana ir verga darbs. Bet man patīk. Tā bija arī ar “Astrahaņas zvejnieci Bagturganu”. Muzejs to nopirka un aizveda uz izstādi Maskavā. Kazahu mākslinieki, kas brauca uz Kazahijas kultūras dienām Rīgā, priecājās par šīs kalmikietes portretu. Man ļoti patīk šīs placinātās, ļoti plastiskās sejas. Tad es izveidoju viņas portretu keramikā. Kāds krievu mākslas zinātnieks to ieraudzīja un bija beigts, samīlējies. Viņš aizbrauca uz Astrahaņu meklēt zvejnieci Bagturganu. Bet tādu tur bija daudz. Ar “Celtnieci Veroniku” bija vēl trakāk. To ieraudzīja kāds zviedru kungs un, ar Latvijas radio starpniecību mani sameklējis, rakstīja, ka viņš vēlētos tādu meitu. Un tāda, ar uzrautu degunteli, kāda nebija ne brālim, ne māsai, viņa ģimenē arī piedzima. Redz, kā vīrietis var noskatīties šniti! Kad zviedru Veronikai bija 18 gadu, tad satikāmies. Esmu viņai tā kā krustmāte. - Jūs veidojat ne tikai konkrētas sievietes, bet arī vispārinātus tēlus. īpaši izceļas “Salaspils Madonna”. - Jā, manuprāt, tas ir mans labākais darbs. Veidoju un raudāju, raudāju un veidoju. Šai sievietei rokas saliktas tā, it kā turētu bērnu. Bet rokas ir tukšas. Un tādas sāpes acīs... Salaspils nosaukums ir nodeva tam laikam, bet es, šo tēlu veidojot, domāju par visiem gulagiem, par Sibīriju. Padomju laikā īpaši sarežģījumi ar izstādīšanos neradās. Ja bija labs darbs, tad pieņēma.
 |
| Medmāsa |
Ar tematiskām izstādēm bija grūtāk, bet milicijai veltītajā izstādē meiteni varēja nosaukt par “Satiksmes regulētāju”, armijai veltītajā - par “Sakarnieci”. - Katalogā kādā fotogrāfijā jūs esat redzama kopā ar Dānijas karalieni Margrēti II. Sakari ar Dāniju jums ir sevišķi cieši. - Tie sāka veidoties 1992. gadā Rīgas starptautiskajā tēlniecības kvadrinālē. Es biju izstādījusi bronzā lietu skulptūru “Nevienam es Rīgas nedodu” ar Raiņa Spīdolas tēlu. Pienāca dāņu māksliniece Agnete Britasiusa un uzaicināja pēc gada Dānijā rikot kopēju izstādi. Lielos darbus turp nebija iespējams aizsūtīt, tāpēc sāku veidot mazo formu skulptūras. Izstāde notika, un tagad es katru gadu braucu uz Dāniju. Tur ir iespēja pārdot darbus bez jebkāda komisijas uzcenojuma. - Šajā izstādē skatāmi seši darbi, kas pārsteidzošā kārtā radīti šā gada laikā. - Jā, te ir darbi bronzā, granītā, kokā un mana dēla Kārļa piemiņai veltītais portrets marmorā. Dēls pirms diviem gadiem pavisam negaidīti aizgāja no šīs pasaules. Viņam bija tikai 51 gads. - Vīrs Voldemārs Rapiķis mūžībā aizgāja jau krietni agrāk. Jūs esat palikusi bez pašiem tuvākajiem.
 |
| EVĪ UPENIECE. «Padomju pase». Cilnis. Metālkalums. |
Jānis Rozenieks
Tēlniece Ēvī Upeniece
| Tēlnieces pasaule |
2005.09.06 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.) Rozenieks, Jānis |
💮💮💮
2014.g. ziemā latviešu tēlnieces Ēvī Upenieces māju Baltezerā nopostīja uguns. Spītējot notikušajam māksliniece turpina strādāt un piedalīties izstādēs.
 |
| Nevienam es Rīgas nedodu / 1989.g. / bronza / |
 |
| Mūza |
Sievišķība un maigums
Lai atrastu tēlnieka mītni nav daudz jātaujā: ceļu parādīs akmens pie vārtiem, skulptūras dārzā. Tā arī šoreiz. Kad pēc nogriešanās no asfalta sāk jau mulsināt Rīgas apkaimes priežu meža vienmuļība un uzmācas šaubas, vai tik pareizi iets, izrādās - jau klāt. Vairāki granīta bluķi precizām škautnēm, viegli grumbuļotām skaldnēm; izskatās - kāds spēkavīrs tos steigā griezis ar visai neasu nazi. Krietni liels, nepabeigts portrets - metāls ar raupjām liedējuma šuvēm.. Darbnīcā šķind un skan dažāda lieluma veseri, žilbina un šņākuļo metināmā liesma. Nākas krietni pacelt balsi, lai vīri sadzirdētu jautājumu, kā sastapt tēlnieci. Tālāk, tālāk uz māju - darba troksnī tikko sadzirdama atbilde. Un tālāk ir dārzs, skulptūras dārzā. Esam pie tēlnieces Ēvī Upenieces. Māksliniece piedalās izstādēs kopš 1953. gada, un tieši pirmais gadu desmits ir ļoti intensīva darba posms - katru gadu tapušas vairākas skulptūras - portreti (A. Frinberga - ģipsis; Astrahaņas zvejniece Bagturgana - bronza), figurālas kompozīcijas ( "Māte ar bērnu - keramika; «zvejnieka sieva» - šamots). «Tas ir laiks, kad mūsu tēlniecibā ienāca tagadējā tēlnieku vidējā paaudze, kura apzinājusi savu skolotāju iedibinātās tradīcijas», meklēja ceļu mākslā; tas ir laiks, kad veidojās tās mākslinieciskās kvalitātes, ko mēdz apzīmēt par latviešu padomju tēlniecības skolu.
|
💮💮💮
Izstāde Pētera baznīcā / Rīga
ādažniecei
tēlniecei Ēvī Upeniecei – personālizstāde
tēlniecei Ēvī Upeniecei – personālizstāde
Goda
ādažnieces mākslinieces Ēvī Upenieces radošās darbības cienītāju pulks Latvijā
ir tik kupls, ka pēc skatītāju lūguma jau otro gadu pēc kārtas tiek rīkota
plaša viņas darbu personālizstāde. Augusts izstādei nav izvēlēts nejauši, jo
mūsu novadniece 22.augustā
svinēs savu 91. dzimšanas dienu. Cienījamā vecuma tēlniece ir radoši aktīva un
gada laikā, kopš viņas iepriekšējās personālizstādes, tapuši atkal jauni darbi.
Apbrīnojamā prasme radīt tik plastiskas un tīras formas, ielikt visdziļāko
dvēseliskumu katrā sievietes tēlā – skatītāju uzrunā visvairāk un izceļ
mākslinieci latviešu tēlniecības vidē.
Izstāde “ATSKAITE” Sv. Pētera baznīcā ir pārskats par paveikto mūža garumā – te tiks eksponēti izcilākie darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Mākslinieku savienības un privātajām kolekcijām.
Māksliniece kopā ar Ādažu novada domes priekšsēdētāju Māri Sprindžuku
 |
| Upe |
Gauja
Ar vērienīgu personālizstādi atzīmēs ādažnieces un leģendārās tēlnieces Ēvi Upenieces 90 gadu jubileju
publicitātes foto
Par godu leģendārās latviešu tēlniecības vecmeistares Ēvi Upenieces 90 gadu jubilejai Ādažu Kultūras centrā būs skatāmi plašākai publikai neredzēti mākslinieces darbi no privātkolekcijām.
Tēlniece Ē. Upeniece Ādažu novadā dzīvo jau vairāk nekā 60 gadu, kad pēc Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas absolvēšanas abi kopā ar vīru, tēlnieku Voldemāru Rapiķi, rokas stiepiena attālumā no Mazā Baltezera sev atrada piemērotu vietu mākslinieku darbnīcai un dzīvesvietai. Baltezers iedvesmojis daudzas Latvijas radošās personības, tostarp Ē. Upenieci. Šeit tapuši gandrīz visi mākslinieces darbi.
Viņas plastiskās dotības, atveidojot jebkuru tēlu, rūpīgā juveliera darbam cienīgā perfekcija, tēlnieces cilvēciskā vienkāršība un dvēseles siltums mūs priecējis visu šo garo gadu garumā. "Tas ir tik vienkārši, lai darbs uzrunātu, tajā jāieliek mīlestība," atzīstas meistare Ē. Upeniece.
Izstādēs tēlniece piedalās kopš 1953. gada. Sarīkotas vairāk nekā 20 personālizstādes muzejos un galerijās Latvijā, Dānijā un Krievijā. Tēlnieces darbi atrodas Latvijas muzeju un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, Tretjakova galerijā Maskavā, kā arī daudzās privātās kolekcijās Latvijā, Dānijā, Norvēģijā un ASV.
Leģendārās latviešu tēlnieces Ē. Upenieces personālizstāde Ādažu Kultūras centrā, Gaujas ielā 33A, būs apskatāma līdz 1. decembrim. Izstādes atklāšana notiks 23. oktobrī plkst. 17.00.
20.10.2015 / Apriņķis.lv
💮💮💮
Latviešu tēlniece, dāņu gleznotāja un karaliene
Tā nav pasaka, bet gan īstenība, ka fotogrāfijā kopā ar tēlnieci Ēvī Upenieci ir Dānijas karaliene Mārgreta. Viņas satikās Dānijā Frostrupā Kirstenas Kjēras muzejā. 11. jūnijā, sava dēla prinča Frederika dzimšanas dienā, karaliene pabija muzejā privātā vizītē. Īstenības pasaka sākās kā visas pasakas ar reiz bija.
Reiz bija tēlniecības kvadrināle Rīga '92, kur piedalījās arī dāņu mākslinieki. Rīgā viesojusies arī Agnete Britasiusa no Dānijas, kurai iepatikusies Ēvī Upenieces veidotie darbi, un 1993. gadā uzaicinājusi tēlnieci uz kopīgu izstādi Dānijas ziemeļu pilsētā Frederikshaunā, arī gadu vēlāk māksliniecei bijusi izstāde Dānijā. Latvijā visi vecākās paaudzes tēlnieku darbi glabājas fondā, un turklāt lielformāta darbus būtu sarežģīti transportēt, tādēļ māksliniece izvēlējusies jaunu formu - veidot nelielas bronzas figūriņas, ko pati var nogādāt līdz izstādei. Arī šobrīd divās Dānijas ziemeļu pilsētās Olbekā un Sobī var aplūkot mākslinieces darbus. Bet jau vairākas reizes, viesojoties Dānijā, par apmešanās vietu māksliniecei ierādīta mazliet nostāk esošā Frostrupā, dāņu mākslinieces Kirstenas Kjēras muzejā. Tas vienlaicīgi ir piemiņas muzejs māksliniecei, kā arī galerija, kur arvien var skatīt jaunas izstādes un arī koncertu un dažādu pasākumu vieta. Dzīvodama Frostrupas muzejā Evī Upeniece nolēmusi izveidot gleznotājas Kirstenas Kjēras, kurai ir 110 gadu jubileja, galvu. Pagājušā gadā veidojums tapis ģipsī, un šogad Dānijā Frederihshaunā tā atlieta bronzā. Muzejā tā nav bijusi vēl izstādīta, jo gribēts sarūpēt kārtīgu granīta pamatni. Bet, gaidot karalieni, ģīmetne izstādīta. Savdabīga ir arī izstādes vieta Sobī pilsētā, kur savā galerijā Ēvī Upenieci izstādīt darbus uzaicinājusi Ulla Tarpa. Galerija iekārtota kūtī. Savulaik, kad Ulla Tarpa mantojusi šo māju, viņa nav vēlējusies vadīt saimniecību, jo dzīvojusi pilsētā, taču īpašumu saglabājusi un tajā sākusi pavisam citu darbošanos.
Ilze Zveja.
Pie dāņu gleznotājas Kirstenas Kjēras skulptūras stāv tās autore Ēvī Upeniece (no labās), Dānijas karaliene Mārgrete un muzeja saimnieks Haralds Fugesangs.
| Latviešu tēlniece, dāņu gleznotāja un karaliene |
1998.07.23 Literatūra. Māksla. Mēs |
💮💮💮
Ēvī Upenieces darbi atrodami Latvijas Mākslas muzejā, Mālpilī, Brāļu kapos Ziepniekkalnā, galerijās Maskavā un vairākos bijušās Padomju Savienības pilsētu muzejos. Teātra muzejā apskatāmi Astrīdas Kairišas, Ausmas Kantānes, Elzas Radziņas un Māras Ķimeles skulptūru ģipša atlējumi.
Māksliniece savu darbu izstādē Kultūras centrā
Savulaik izstādē "Pa Ļeņina ceļu", kas notika Čehoslovākijā māksliniece ieraudzījusi savu darbu Ausma Kantāne . Maskavieši, kas sūtīja darbus jau nezināja, vai tā ir aktrise, dziedātāja, vai slaucēja. Vienkārši darbs bija labs, tādēļ sūtīja to tālāk. Blakus bildēs atainota aktrise Elza Radziņa.
* izmantots Monikas Grieznes raksts no izdevuma "Ādažu Vēstis" Nr.162. - "Sapnis par savām mājām"
==
