
svētdiena, 2015. gada 29. novembris
piektdiena, 2015. gada 13. novembris
Baltezers #
Baltezers ir apdzīvota vieta Ādažu novadā. Izvietojies starp Lielo un Mazo Baltezeru pie autoceļa A1 4,4 km no novada centra Ādažiem un 17 km no Rīgas
centra.
Baltezers
vēsturiski veidojies no Ādažu-Bukultu pils (Neuermühlen, 1287)
apkārtnē veidotās Baltezera-Bukultu (Neuermühlen) draudzes baznīcas
apkārtnes. 1562. gadā lēni ordeņa mestrs Ketlers nodeva burggrāfam Heinriham fon
Donam (Heinrich von Dohna). 18. gadsimtā dzimtkungs bija Krievijas
impērijas virskambarkungs, landrāts Ernsts Reinholds fon Mengdens. Kopš 1734. gada draudzes mācītājs bija Baltazars Bergmanis
(1703-1768). Esošo baznīcu no 1772. gada cēla meistars Bernhards Joahims no
Mazungenas. 1823. gadā Neuermühlen draudzē bija
astoņas muižas - Ādažu (Gaujas) muiža ar Baltezeru un Abgunsti (Aahof mit
Neuermühlen), Berģi (Bergshof), Carnikava, Iļķene (Hilchensfähr), Remberģe un Vesterota privātmuiža (Ringenberg
mit Westerotten), Štāles muiža (Stahlenhof oder Hinzenberg),
Bonaventuras muiža un mācītājmuiža (pastorāts).
Apdzīvotā vieta izaugusi pēckara gados kā
privātmāju apbūves ciems. Padomju laikā tur atradusies pamatskola. 20. gadsimta
beigās Baltezers pārvērties par prestižu privātmāju ciemu. Baltezerā atrodas
luterāņu baznīca, Rīgas ūdensapgādes muzejs (pie Baltezera sūkņu stacijas),
kokaudzētava “Baltezers”, kafejnīcas, veikali.
* Darba Balss / 26.04.1967
⛱ ⛱ ⛱
PIRMS UN PĒC 17. JŪNIJA
Latviešiem ir bijuši izcili tautsaimnieki, kuri ar neatlaidīgu darbu, centību un taupību likuši pamatus latviešu rūpniecībai, nacionālajai inteliģencei, sabiedriskajai dzīvei un kultūrai. Tāds celmlauzis bija arī Vilhelms Ķuze. Fanātiskā mīlestībā uz savu profesiju viņš pacēla pagrabstāva konditorejas cehu līdz cienījamai akciju sabiedrībai.
Vilhelms Ķuze nav ne muižnieka, ne gubernatora dēls. Viņa tēvs rentē muižas zemi un «Inģestēnu» mājas Zaubē. Līdzās lauksaimniekošanai skroderē un rudeņos vietējā tirgū pērk jērus un aitas, ko pārstrādā gaļā, ādās un žāvē, lai vestu uz Rīgu pārdot, jo tur citas cenas. Vilhelms Ķuze jau no mazām dienām dabū izbaudīt visus lauku darbus. Ganos iedams, pin un šuj salmu cepures, ziemā nodarbojas ar grāmatu iesiešanu, ko iemācījies no vecākā brāļa Jāņa. Mācoties Jaunpils draudzes skolā, Nītaures ministrijas skolā, Cēsu pilsētas skolā, mīļākais priekšmets viņam ir matemātika. Tālāka skološanās nav iespējama līdzekļu trūkuma dēļ. Vēl jāizglīto jaunākais brālis Aleksandrs, bet raidīt skolā divus dēlus vecāki nespēj. Jāmācās arods, priekšā stāv karadienests. Māte un vecākais brālis ieteic Vilhelmam iet par skolotāju, tad nebūs jāiet dienēt. Ķuze strādā par palīgskolotāju Jaunpilī, vēlāk noliek draudzes skolotāja eksāmenus un strādā par skolotāju Raunā. Tomēr skolotāja darbs Ķuzem nav pa prātam, un, kad iesaukšanas gadi ir garām, viņš pārnāk uz Rīgu un iestājas Oto Erbes fabrikā par algu grāmatvedi. Erbe redz Ķuzes spējas un ieceļ viņu par uzņēmuma kalkulatoru. Visa grāmatvedība notiek vācu valodā, bet, tā kā Ķuze labi pārzina gan vācu, gan krievu valodu, darbs viņam veicas. Viņš pat izstrādā savu kalkulācijas sistēmu, par kuru konkursā Vācijā iegūst godalgu. Oto Erbes fabrikā Ķuze nostrādā 14 gadus. Viņš izmēģina roku arī kā tirgotājs, atvērdams veikalu Laboratorijas ielā 14 (7), taču veikala lietas neveicas, un Ķuze nāk pie atziņas, ka viņa sirdslieta ir ražošana un ražojumu pārdošana.

Tā kā pirms kara Ķuzem bija labas attiecības ar kredītbiedrībām, arī šoreiz viņam aizdod naudu. Sāk ar biskvītu ražošanu, un tikai 1921. gada decembra beigās nopērk zirgus, atjauno savas bodītes. 1922. un 1923. gadā atsāk konfekšu un karameļu izlaidi, sāk ražot šokolādi. 1924. gada vasarā fabrika pārvietojas jaunās telpās, ārzemēs iepērk jaunas ražošanas mašīnas. 1928. gadā Ķuze nopērk pirmās automašīnas preču izvadāšanai un arī auto sev, maksā algu šoferim. Jau 1927. gadā Latvija nepērk saldumus no ārzemēm, jo ir trīs lielas māsas, kas spēj apgādāt visu republiku. Tās ir tagadējā «Uzvara» (bijusī vācu firma), «Laima» un jaunākā fabrika «V. Ķuze» (tagadējais «17. jūnijs»). 1930. gadā Ķuze pievēršas kafijas ražošanai. Tiek slēgts līgums par izejvielu importu no Āfrikas, uz turieni eksportē saldumus. Ķuzes vislielākais veikals-noliktava tiek atvērts 1921. gadā Raiņa bulvārī 25 (ēka iet bojā 1944. gada rudenī, tās vietā tagad kafejnīca «Ļeņingrada»). 1931. gadā Ķuze atver veikalu Brīvības ielā 13. Sākas saldumu eksports uz Angliju, Zviedriju, citām Eiropas valstīm, Ziemeļameriku, Austrāliju. 1933. gadā fabrika ierīko savu piena pārstrādes un kondensēšanas cehu — tiek ražots pirmais kondensētais piens Latvijā. 1934. gada 17. novembrī atklāj fabrikas parādes ēku Artilērijas ielā. Tur ierīko kantori, sporta zāli, kultūras pasākumu zāli un strādnieku ēdamzāli. Fabrikā ir darbinieku koris (pirmais diriģents — Teodors Kalniņš), basketbola komanda, bibliotēka un divi atpūtas nami strādniekiem Baltezerā un Inčukalnā. Tiek arī īrētas atpūtas telpas Jūrmalā, strādniekus turp un atpakaļ nogādā ar fabrikas transportu. Paša Ķuzes vasaras mītne ir Baltezerā (tagad bērnu sanatorija). Ar laiku Ķuze saviem strādniekiem atpērk īres namus Krāsotāju ielā 27, 29 un citus. Katru sestdienu strādnieki saņem savu tiesu saldumu, tā ka par ārā nešanu ne viens pat neiedomājas. 1935. gada 1. janvārī Ķuzes uzņēmums tiek pārveidots akciju sabiedrībā ar pamatkapitālu 1 200 000 latu. Dienas ražojums sasniedz 5000 kg un sortiments — ap 500 dažādu šķirņu. Preču apgrozība Latvijas tirgū — ap 2,5 miljonu latu gadā. Vilhelma Ķuzes sieva Olga Ķuze ir fabrikas vecākā kasiere. Viņa piedalās kultūras darbā, Ziemassvētkos rīko eglītes, apdāvina strādājošo bērnus. Piedalās Rīgas labdarības biedrībā. 1930. gadā tiek apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni. (Ķuze izvirza apbalvošanai ar Trīszvaigžņu ordeņiem labākos strādniekus.) Olga Ķuze mirst 1938. gada decembrī. Apglabāta I Meža kapos, kur viņai 1939. gada decembrī uzstādīts Kārļa Jansona Cēsīs kaltais piemineklis — latviešu tautumeita. Par tirdzniecības direktoru Ķuze ieceļ vecākās meitas Ernas vīru Rūdolfu Veidemani. Viņš ir beidzis augstskolu Pēterpilī un otru Latvijā. 1918. gadā Latvijas valdība viņu ieceļ par Labklājības ministrijas departamenta direktoru. 1941. gada 14. jūnijā Veidemani laimīgi neizsūta, jo viņš apgalvo, ka 1918. gadā bijis Samarā, kāda latviešu bataljona dibināšanas komitejā, un čekisti viņu notur par bijušo sarkano strēlnieku. Patiesība ir tāda, ka Samaru viņš jau 1918. gada beigās atstāj un paspēj piedalīties 18. novembra Latvijas dibināšanas aktā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš vada Ķuzes fabriku. Ražošana ir ļoti šaura. Rūdolfs Veidemanis mirst Kanādā; tāpat arī viņa sieva. Dēls Juris Veidemanis 1983. gadā mirst Kanādā, neatstājis pēcnācējus. Par tehnisko direktoru Ķuze ieceļ jaunākās meitas vīru Jūliju Muški. Viņš beidzis Maskavas konservatoriju un ir Nacionālās operas solists, taču pēc apprecēšanās atstāj operu un nopietni pieķeras fabrikas darbam. Viņa nopelns ir Ķuzes firmas glītais no formējums un skaistās reklāmas. 1941. gada 14. jūnijā Muške tiek izsūtīts. Torņkalna stacijā viņu nošķir no sievas un divām meitām. Par tālāko Muškes likteni zināms tikai, ka viņš bijis Ačinskā pie Krasnojarskas. Meita Velta ar vecāko meitu Viju atgriežas 1956. gadā. Jaunākā meita Inta mirst Sibīrijā. Velta apglabāta I Meža kapos blakus mātei Olgai Ķuzei. Vija apglabāta 1988. gada rudenī turpat, neatstājusi pēcnācējus. Mans vectēvs Augusts Ramuts 1914. gada rudenī tiek iesaukts karadienestā un nosūtīts uz Maskavu. Tā kā viņam ir tiem laikiem augsta izglītība, astoņas klases, viņu nosūta uz Pēterpili, uz virsnieku kursiem. No turienes ar jaunākā leitnanta pakāpi — uz Rīgas fronti, Tīreļpurvu. Par varonību Ziemassvētku kaujās vectēvs saņem leitnanta pakāpi un tiek iecelts par ložmetējvada komandieri. Kad ziemā pēcpusdienā bija kluss laiks un lēnām krita sniegs, viņš mums ar brāli teica, ka tā bijis pirms Ziemassvētku kaujām. 1917. gadā, kad strēlnieki dalās, vectēvs nedodas uz Krieviju, bet ar daļu no sava pulka izklīst pa mājām. Viņš ir palicis mātei vienīgais, jaunākais dēls. Divi brāļi un divas māsas miruši ar tīfu pagājušā gadsimta 90. gados. Vecākais brālis Vilis 1915. gadā kritis Austrumprūsijā. Uz Krieviju kā latviešu sarkanie strēlnieki aizbraukuši divi brālēni. (Viens tika nošauts 1937. gadā, otrs palika dzīvs, pēc Lielā Tēvijas kara bija LKP Liepājas pilsētas pirmais sekretārs.) Kad Rīgai tuvojas Bermonts, vectēvs brīvprātīgi iestājas Latvijas Nacionālajā armijā — Baloža brigādē — un tiek ieskaitīts 9. Rēzeknes pulkā par virsnieku. Cīņas sāk Bolderājā pie Buļļupes, pēc tam izcīna Piņķu kauju, bet cīņu ceļu beidz 1920. gada 11. augustā pie Abrenes. 1921. gada pavasarī saņem 12,64 ha zemes gabalu. Pirmajā gadā nav pat zirgu. Kopā ar savu tēvu sāk celt māju un iepirkt inventāru. 1939. gadā saimniecībā jau ir 12 govis un trīs zirgi. Piens tiek nodots Ķuzes fabrikā, atpakaļ tiek vestas tukšas kannas, lati un konditorejas atkritumi cūkām. 1936. gadā vectēvs ar galvotāju palīdzību kļūst par Latvijas Zemnieku bankas galveno kasieri. Tur viņš nostrādā līdz 1940. gada jūlijam. Kara gadus vectēvs ar ģimeni dzīvo un strādā savās mājās. 1944. gada oktobra sākumā visiem iedzīvotājiem tiek pavēlēts braukt prom no frontes joslas. Kad vectēvs ar ģimeni un vēl divām kaimiņu ģimenēm sasniedz Rēveles (tagad Tallinas) ielu, rodas doma paslēpties Ķuzes fabrikā. Tā arī tiek darīts. Kad Rīgā jau ienākusi Sarkanā armija, vectēvs sāk atpakaļceļu uz mājam. Izrādās — tur iekārtota lazarete. Tomēr sarkanarmiešu virsnieks atvēl saimniekiem vienu istabu. Tā tiek dzīvots līdz 1945. gada janvārim. 1937. gadā vectēvs bija aizgājis pie izcilā pareģotāja Eižena Finka viņa fotodarbnīcā. Finks bija teicis, ka viņam kāds gribēs noņemt mājas, bet, tā kā viņš būs kādam palīdzējis, tad tas nenotiks. Un ka viņš nomirs savā dzimšanas dienā. Vectēvs toreiz tikai pasmaidījis un iedevis Finkam piecus latus. Taču pēc 1949. gada viņš ticēja Finka vārdiem un katru gadu pēc dzimšanas dienas priecājās, ka redzēs arī otru gadu. Vectēvs nomira 1969. gadā Ogres slimnīcā tieši savā dzimšanas dienā. Nedrīkst nepieminēt arī manas vecāsmātes vecāko brāli būvuzņēmēju Kārli Ķuzi. Viņš būvējis mazos tiltiņus Centrāltirgus rajonā, tiltu, kas savieno Ganību dambi ar Tilta ielu, daudzus dzelzceļa tiltus pāri Latvijas upēm, piedalījies skaistā Mazsalacas tilta būvē, kā arī Rīgas—Daugavpils šosejas iztaisnošanā. Kārlis Ķuze tiek izsūtīts 1941. gada 13. jūnijā. Nošķirts no ģimenes Torņkalna stacijā un pazudis bez vēsts. Sieva ar meitu atgriežas 1956. gadā. Meita Silvija Ķuze — izcila valodniece un tulkotāja — mirusi 1984. gadā. Zinādams, ka 1940. gadā visu nacionalizēs, Kārlis Ķuze savu vieglo automašīnu noslēpj mana vectēva mājas siena šķūnī. 1941. gada 25. jūnijā, trešajā kara dienā, pagalmā iebrauc Rīgas apriņķa priekšnieks un trīs bruņoti vīri privātās drēbēs ar sarkanām saitēm uz rokām un paģēr: «Ja pēc desmit minūtēm nebūs Ķuzes mašīnas, es jūs nošaušu. Mašīna vajadzīga frontei!» Vectēvs nobāl un parāda, ka mašīna atrodas šķūnī. Priekšnieka šoferis pusstundu māca otram, kā tā jāvada. Priekšnieks pieiet pie vectēva un no visa spēka iesit viņam pa seju, teikdams: «No mums vēl neviens nekā nav noslēpis!» Vēlāk, jūlijā, vectēvs raksta avīzē, vai kāds nav redzējis tādu mašīnu, un atnāk atbilde, ka tā beidzamo reizi manīta, pārbraucot Zilupi. Interesanti, kas bija Rīgas apriņķa priekšnieks 1940.—1941. gadā? Ja vēl dzīvs, tad noteikti ir personālais pensionārs. Fabriku 1940. gadā bez tiesas nacionalizē, Vilhelmam Ķuzem neļauj tajā ieiet. Viņš caur dzīvokļa logu vēro, kā rit darbs. Fabrikas vadība tiek nomainīta, kultūras dzīve pārtraukta. Visvairāk Ķuze pārdzīvo, ka par galveno kļūst kvantitāte — vairāk, vairāk, vairāk. Ķuzes darba principi bija: liela darba alga, augsta kvalitāte, normāla peļņa. Uzņēmumā bija priekšzīmīga darba organizācija un pareiza cenu politika. Ķuzes ekonomiskā darbība bija atklāta visai sabiedrībai. Viņa fabrika bija vistīrākā un modernākā konditorejas ražotāja Rīgā.
Ne velti tā starptautiskās izstādēs ieguva sešas zelta medaļas, trīs «Grand Prix», goda rakstus, diplomus, godalgas, kā arī prezidentu Čakstes un Ulmaņa atzinības rakstus. 1941. gada sākumā mans vectēvs piedāvā Vilhelmam Ķuzem braukt uz mūsu māju, jo Rīgā nav mierīgi. Taču Ķuze dusmīgi saka: «Vai tu dzirdēji, ko pa radio beidzamajā runā teica mūsu prezidents, ka viņš paliek savā vietā un jūs arī paliekat savās vietās, es to arī daru.» Viņam neesot ko bīties, viņš neesot ne politisks darbinieks, ne armijas vīrs. Par konfektēm viņu neviens neaiztiks. Jaunākais brālis Aleksandrs piedāvā Ķuzem, lai brauc pie viņa uz Zaubi. Arī tam viņš atteic. Kā par brīnumu, Aleksandru Zaubē neviens vietējais nenodod un viņu neizsūta. 1944. gadā viņš emigrē. Mirst Kanādā sešdesmito gadu beigās. Diemžēl Vilhelms Ķuze ir maldījies. 1941. gada 13. jūnija rītā pie Krāsotāju ielas 25. nama piestāj smagā automašīna. No tās izkāpj divi latvieši sarkanām saitēm uz rokām. Izgājuši cauri sētai, viņi pieklauvē pie 27. dzīvokļa (tas arī tagad atrodas pirmajā stāvā), liek Ķuzem savākt nepieciešamās mantas un nākt līdzi. Ķuze paņem tikai dokumentus un naudu. Viņš jau ir vecs un nevar ātri iekāpt, tad viņu paņem aiz kājām un iesviež kravas kastē. Pēdējā brīdī pieskrien mājkalpotāja Anniņa un iemet mašīnā mēteli. Tā ir pēdējā reize, kad viņa redz Ķuzi. Pati Anniņa 1944. gadā emigrē uz Vāciju. Tā neviens cits kā paši latvieši iznīcināja mūsu tautas ziedu 1941. gadā, nododot rakstniekus, būvuzņēmējus, aptiekārus, bibliotekārus, mācītājus un fabrikantus čekistu rokās, jo ne jau ienākušās sarkanās armijas karavīrs zināja, kur tādi cilvēki dzīvo. Tie bija mūsu tautas kangari. Vilhelms Ķuze mirst Soļikamskas lēģerī «Prižim» 1941. gada vasaras otrajā pusē bada nāvē. Līdz pēdējam mirklim viņš paliek fanātiski uzticīgs savam uzņēmumam, runā par konfektēm un šokolādēm, sēdēdams uz celma, sastāda jaunas saldumu receptes. Paldies Vladislavam Urtānam, kurš ir viens no Ķuzes apglabātājiem tālajā Sibīrijas taigā. Ķuzi neaprok kā suni, bet no tualetes dēļiem sasistā zārkā. Noskaita Tēvreizi un nodzied vienu baznīcas dziesmu. Vilhelma Ķuzes uzņēmums bija kā zieds Latvijas vainagā. Tāda ir viņa paliekošā nozīme Latvijas tautsaimniecībā. Nebūtu bijis Vilhelma Ķuzes, nebūtu tagad komunistiskā darba uzņēmuma «17. jūnijs». Vilhelms Ķuze ir pelnījis, lai pie viņa izlolotās fabrikas būtu pielikta piemiņas plāksne ar šādu tekstu: «Šo uzņēmumu dibināja un vadīja izcilais latviešu tautsaimnieks Vilhelms Ķuze (1875—1941).»
|
🍬🍬🍬🍬🍬🍬🍬
Pavediens pēc pavediena skaistā krāsu rakstā sienas
Rakstainas sedziņas, šalles un citus tautiskos izstrādājumus darināt mācās Baltezera prettuberkulozes sanatorijas audzēkņi. Viens no aktīvākajiem čaklo roku pulciņa dalībniekiem ir 7. klases audzēknis Alnis Brēde. Pirmās iemaņas skaistu rakstu veidošanā viņš apguva jau Cēsu sanatorijas meža skolā. Tagad viņa izgatavotie audumi redzami ari republikas bērnu lietišķas mākslas izstādēs.
Rakstainas sedziņas, šalles un citus tautiskos izstrādājumus darināt mācās Baltezera prettuberkulozes sanatorijas audzēkņi. Viens no aktīvākajiem čaklo roku pulciņa dalībniekiem ir 7. klases audzēknis Alnis Brēde. Pirmās iemaņas skaistu rakstu veidošanā viņš apguva jau Cēsu sanatorijas meža skolā. Tagad viņa izgatavotie audumi redzami ari republikas bērnu lietišķas mākslas izstādēs.
A. LIGNARA teksts
Pavediens pēc pavediena Skaistā krāsu rakstā sienas 1967.06.06 Pionieris |
🌷🌷🌷
IKDIENAS SKAISTUMAM
Interesanti un lietderīgi savu brīvo laiku pavada Baltezera prettuberkulozes sanatorijas iemītnieki. Viņus var sastapt nodarbībās dziesmu un deju ansamblī, var redzēt rosāmies fotolaboratorijā, kur izgatavo ne vien fotouzņēmumus, bet arī kinofilmas. Taču visvairāk uzmanību saista čaklo roku pulciņi, ko vada skolotāja Zigrīda Vaļeniece. Viņas prasmi darināt skaistus tautiskus izstrādājumus no māla, ādas, dzīpariem un cita izejmateriāla apguvuši te jau daudzi. Viena no «jūsmīgākajām čaklo roku pulciņa dalībniecēm ir skolniece Ava Lazovika. Viņa galvenokārt specializējas ādas izstrādājumu mākslinieciskajā noformēšanā. Dažāda veida kārbiņas, naudas maciņi, kabatas portfeļi, albumu vāki un citi darinājumi stāsta, ka Ava dienās būs krietna lietišķās mākslas tradīciju kuplinātajā.
A. POŅŅA teksts
Interesanti un lietderīgi savu brīvo laiku pavada Baltezera prettuberkulozes sanatorijas iemītnieki. Viņus var sastapt nodarbībās dziesmu un deju ansamblī, var redzēt rosāmies fotolaboratorijā, kur izgatavo ne vien fotouzņēmumus, bet arī kinofilmas. Taču visvairāk uzmanību saista čaklo roku pulciņi, ko vada skolotāja Zigrīda Vaļeniece. Viņas prasmi darināt skaistus tautiskus izstrādājumus no māla, ādas, dzīpariem un cita izejmateriāla apguvuši te jau daudzi. Viena no «jūsmīgākajām čaklo roku pulciņa dalībniecēm ir skolniece Ava Lazovika. Viņa galvenokārt specializējas ādas izstrādājumu mākslinieciskajā noformēšanā. Dažāda veida kārbiņas, naudas maciņi, kabatas portfeļi, albumu vāki un citi darinājumi stāsta, ka Ava dienās būs krietna lietišķās mākslas tradīciju kuplinātajā.
A. POŅŅA teksts

1967.07.05 Zvaigzne
💢💢💢💢
Sanatorija Baltezera krastā
V. Vītola teksts
* Darba Balss / 01.06.1957🌹🌹🌹
MEŽA MĀJA UN TĀS IEMĪTNIEKI
Pavisam negaidot Skudrišu ģimenei uzbruka bēdas — viņu mazajam dēlēnam Indulim rentgenologs saskatīja plaušiņās aizēnojumus, konstatēja plaušu dziedzeru iekaisumu. Dispanserā paziņoja, ka bērns noteikti jāsūta uz sanatoriju. Māte staigāja kā apmāta — uz vairākiem mēnešiem šķirties no puisēna, aizdot to svešu cilvēku pārziņā un gādībā! Indulim taču ir tikai četri gadiņi. Bet ko citu darīsi — pāri gūlās slimības draudošā ēna; jādara viss, lai to izdeldētu jau pašā sākumā. Skudrīši, tāpat kā daudzi vecāki līdzīgā stāvoklī, bija ar mieru maksāt, cik vien vajadzīgs, lai tikai Indulim viss būtu labi, lai nekas netrūktu. Bet naudu no viņiem neviens neņēma — sanatorija ir bezmaksas, tur bez atlīdzības pieejami arī paši jaunākie, labākie ārstniecības līdzekli. Dēlu aizvedusi uz sanatoriju «Ādaži», māte mājup griezās jau vieglāku sirdi. Sanatorijā redzētais atstāja labu iespaidu, ārsti, māsas un audzinātājas likās jauki cilvēki. Viņa bija ievērojusi, ka bērni pieglaužas galvenajai ārstei b. Freimanei, audzinātājai b. Silovai un citām. Tas nomierināja — jo bērns pieglaužas ne katram. Bez tam sanatorijā tik skaisti — smaržo svaigais priežu gaiss, lejā zvīļo Baltezers, visapkārt koši zālāji un ziedi, bet meža šalkoņu pārskan dzidrās bērnu balsis. Augu dienu viņi tur rotaļājas svaigajā, dziedinošajā gaisā, kamēr par viņu labklājību rūpējas prāvs kolektīvs — ārsti, medicīniskās māsas, audzinātājas, sanitāres, veļas mazgātājas, virējas, kantora darbinieki, dārznieks galdnieks, kurinātājs, šoferis. Meža mājās īstā dzīvība sākas pulksten 8 no rīta, kad ceļas bērni. Līdz tam vienīgi saimniecības telpās šķind pannas un kastroļi, smaržo svaigi cepta maize. Pie durvīm piestāj automašīna — šoferis atgriezies no Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza, kur sanatorija iepērkas svaigu pienu, olas, gaļu, saknes un patlaban jau arī agrīnos dārzājus bērnu uzturam.
Pavisam negaidot Skudrišu ģimenei uzbruka bēdas — viņu mazajam dēlēnam Indulim rentgenologs saskatīja plaušiņās aizēnojumus, konstatēja plaušu dziedzeru iekaisumu. Dispanserā paziņoja, ka bērns noteikti jāsūta uz sanatoriju. Māte staigāja kā apmāta — uz vairākiem mēnešiem šķirties no puisēna, aizdot to svešu cilvēku pārziņā un gādībā! Indulim taču ir tikai četri gadiņi. Bet ko citu darīsi — pāri gūlās slimības draudošā ēna; jādara viss, lai to izdeldētu jau pašā sākumā. Skudrīši, tāpat kā daudzi vecāki līdzīgā stāvoklī, bija ar mieru maksāt, cik vien vajadzīgs, lai tikai Indulim viss būtu labi, lai nekas netrūktu. Bet naudu no viņiem neviens neņēma — sanatorija ir bezmaksas, tur bez atlīdzības pieejami arī paši jaunākie, labākie ārstniecības līdzekli. Dēlu aizvedusi uz sanatoriju «Ādaži», māte mājup griezās jau vieglāku sirdi. Sanatorijā redzētais atstāja labu iespaidu, ārsti, māsas un audzinātājas likās jauki cilvēki. Viņa bija ievērojusi, ka bērni pieglaužas galvenajai ārstei b. Freimanei, audzinātājai b. Silovai un citām. Tas nomierināja — jo bērns pieglaužas ne katram. Bez tam sanatorijā tik skaisti — smaržo svaigais priežu gaiss, lejā zvīļo Baltezers, visapkārt koši zālāji un ziedi, bet meža šalkoņu pārskan dzidrās bērnu balsis. Augu dienu viņi tur rotaļājas svaigajā, dziedinošajā gaisā, kamēr par viņu labklājību rūpējas prāvs kolektīvs — ārsti, medicīniskās māsas, audzinātājas, sanitāres, veļas mazgātājas, virējas, kantora darbinieki, dārznieks galdnieks, kurinātājs, šoferis. Meža mājās īstā dzīvība sākas pulksten 8 no rīta, kad ceļas bērni. Līdz tam vienīgi saimniecības telpās šķind pannas un kastroļi, smaržo svaigi cepta maize. Pie durvīm piestāj automašīna — šoferis atgriezies no Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza, kur sanatorija iepērkas svaigu pienu, olas, gaļu, saknes un patlaban jau arī agrīnos dārzājus bērnu uzturam.
![]() |
Sanatorijas mazie iemītnieki nomazgājas pirms brokastīm |
Kad ārā līst lietus, patīkamas nodarbības var atrast arī rotaļu stūrītī.
MEŽA MĀJA UN TĀS IEMĪTNIEKI |
1955.06.01 Zvaigzne D. Bite 🍀🍀🍀 |
Atvērta jauna bērnu sanatorija "Baltezers". Sanatorijā ir 100 vietas.
Dzīve kļūst arvien labāka |
1953.12.10 Cīņa |
💥💥💥
![]() |
(no labās): Aina Adamaite, Ariana Visokitiska, Viktorija Lipovecka un Inese Krogzeme pārrunā izlasīto grāmatu. |
|
🌞🌞🌞
Rīta pastaigās mēs bieži ejam uz priedēm apaugušo pauguru Baltezera krastā. Te beidzas mūsu sanatorijas parks. No šejienes var redzēt saulē vizošo ezeru. Cauri lapotnei tālu balto ēku korpusi, mirdz plato logu stikli. Aiz tiem ir gan ārstniecības kabineti, gan telpas, kur garās rindās stāv mūsu gultiņas. Mums iekārtotas arī istabas rotaļām un lasīšanai. Ir pat darbnīcas, kur zēni un meitenes pēc patikas var paši pagatavot visdažādākos priekšmetus. Mēs un vēl citas meitenes esam iemācījušās šūt. Pie mums ir iemīļota šacha un dambretes spēle. Lasām daudz grāmatu un kolektīvi tās pārrunājam. Bieži šeit rīko kino izrādes ... Pēc pastaigām un nodarbībām mūs gaida bagātīgi klāti galdi. Tur starp parastajiem pavasara gardumiem — salātiem, redīsiem, burkāniņiem un citiem dārzājiem ir arī dateles, apelsīni un mandarīni, kas nākuši tālu ceļu no mūsu Dzimtenes dienvidiem. Svaigs gaiss, saule, labais ēdiens un lielā rūpība, lai mums vienmēr būtu jauki un patīkami, palīdz nostiprināt veselību. Ik rīts mums nes jaunus spēkus un prieku.
Rozalija KIĻČEVSKA, Ģertrūde GLANE, "Baltezera" sanatorijā
⛅⛅⛅
Nams Baltezera krastā
Staltās priedes zaļajām zaru rokām augstāk zilgmē pacēla baltos mākoņu kalnus, it kā gribēdamas jau pēc brīža tos samest Baltezera rāmajā spogulī. Krastmalā, bambuka makšķerkātus cilādami, vīri pacietīgi gaidīja lielo lomu. Grupa bērnu, kas čalodami apstāja viņus, bija Baltezera bērnu sanatorijas audzēkņi. Pēc launaga viņi bija devušies pārgājienā. Saule, priežu smaržas un vasaras brieduma piesātinātais gaiss, prasmīgi organizēta atpūta. Tās ir otras labākās zāles tiem, kas ieradušies šeit atgūt veselību no dažādām mūsu republikas malām. Lieki būtu pierādīt, kādu uzmanību cilvēku veselībai pievērš mūsu zemē. Par to pārliecinājies katrs, jo sevišķa vērība veltīta jaunajai paaudzei. Un tādēļ ielūkosimies šīs ārstniecības iestādes ikdienā. Dzidrās bērnu balsis te sāka skanēt pirms 14 gadiem. Kopš tām dienām vietu skaits sanatorijā pieaudzis līdz simtam, ik gadu iegādāta jaunākā ārstniecības aparatūra, pavairojies medicīnas darbinieku skaits.
Vienlaikus ar ārstēšanos ikvienam audzēknim ir iespēja mācīties pēc vispārizglītojošās skolas mācību programas 1.—8. klasei. Ar skolēniem strādā pieredzējuši un iejūtīgi pedagogi. Ne velti te bieži vien ierodas gūt pieredzi pedagogi un medicīnas personāls no citām mūsu republikas un tālākām ārstniecības iestādēm. Martā te praktizējās sanatori ju medmāsas, maijā fizio pediatri. Nesen te bijuši Ļeņingradas apgabala Petrodvarecas bērnu sanatorijas darbinieki, kā arī pārstāvji no Lietuvas PSR Silutes rajona. Mācot citus, mācās ari paši, krāj jaunas atziņas, tās papildina un pilnveido, pielieto praksē. Tādēļ ne vienreiz vien Baltezera sanatorijas darbinieki snieguši vērtīgus priekšlasījumus republikas un Vissavienības mērogā. Referātu "Sanatorijas darba efektivitāte 10 gados, nolasīja konferencē, kurā piedalījās ārsti no dažādām PSRS malām. Ārste b. Kravinska patlaban gatavo zinātnisku referātu "Bronholoģiskās izmeklēšanas nozīme sanatorijas apstākļos." Bērni sanatoriju iemīl kā savas otrās mājas, jo te ik minūti tiek gādāts, tai būtu labi. Ne jau velti vēl daudzkārt ceļu uz Baltezeru mēro tie audzēkņi, kuri te bijuši un sen jau izrakstījušies. Biežs viesis, piemēram, ir Mečeslavs Rubiks. Puisis ir komjaunietis, piedalījies talkās neskartajās zemēs, tagad beidzis mehanizācijas skolu. Sanatorijas kolektīvs lepojas ar bijušo audzēkni Kārli Veidenbaumu, kurš strādā uzņēmumā «Rīgas adītājs» un turpina izglītību vakarskolā. Jaunietis kļuvis labs sportists un aizstāvējis mūsu republikas godu sacensībās Čehoslovākijā. Tādu ir daudz, kuriem sanatorijas kolektīvs ne vien palīdzējis atgūt veselību, bet ari mācījis saskatīt dzīves skaistumu un mērķu skaidrību. Interesants un lietderīgs ir sanatorijā veiktais ārpusklases darbs. Darbojas bērnu dziesmu un deju ansamblis, kurš regulāri sniedz koncertus svētku sarīkojumos, iepriecina šeit ieradušos viesus. Visvairāk paveiktā var redzēt čaklo roku pulciņā. Tā dalībnieki izgatavojuši turpat tūkstoš suvenīru. Daļu eksponātu varēja redzēt bērnu lietišķās un tēlotājas mākslas izstādē Kaukāzā. Galvenokārt tie ir darinājumi no ādas, salmiem, koka un kaula. Prasmīgas daiļamata iemaņas apguvis 8. klases komjaunietis Modris Hapanioneks.
Viņa darinājumi intarsijā ir ievērojams veikums. 6. klases audzēknei Āvai Lazovikai labi padodas izstrādājumi no ādas. Pie stellēm sastopam 7. klases audzēkni Alni Brēdi. Viņš izaudis tautiskus aizkarus, sedziņas un šalles. Viņam labi veicas ari grāmatu iesiešana un darbs fotopulciņā. Tā dalībnieki fotoattēlos atainojuši sanatorijas ikdienu, kā arī uzņēmuši, pirmās kinofilmas. Audzēkņi prot tās demonstrēt. Piemēram, Česlavs Stelmaks iemācījās rīkoties ar kinoaparātu sanatorijā. Šī lieta puisi ieinteresēja un drīz vien pēc izrakstīšanās viņš Ogrē ieguva kinomehāniķa tiesības. Sanatoriju vada pieredzējusī galvenā ārste Sofija Pavlovska. Septiņdesmit procenti pie mums strādājošo, viņa stāsta, ir komunistiskā darba trieciennieki. Labs vārds sakāms par visiem. Lielākā daļa šeit strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Lai vēl jo plašāk izvērstu ārstēšanu, sanatorijā ierīkoti jauni kabineti, kuros uzstādīta jaunākā aparatūra. Tā, piemēram, patlaban uzstāda stacionāro aerosola iekārtu bioķīmiskajā laboratorijā. Zāles ievadīs ne kā parasti, bet izsmidzinātas gaisā. Šī būs pirmā tāda veida iekārta mūsu republikā. Vienlaikus šajā procedūrā ārstēsies 6 bērni. Iegādāti ari jauni FEK un elektroforēzes aparāti bioķīmiskajām analīzēm. Bronholoģiskajā kabinetā turpmāk veiks izmeklēšanu, slimniekam esot narkozē. Sanatorijā parasta ikdiena. Bērnu veselības sardzē stāv ļaudis baltajos virsvalkos. Tie ir cilvēki, kuri reizē ar darbu atdod savu sirds siltumu.
A. LIGNĀRS
* Darba Balss / 31.05.1967
======= bērnudārzs Baltezerā =======
========================
![]() |
1928.g. 31,75 m garš koka tilts uz 2 mūra un 2 koka balstiem pār Daugavas — Gaujas kanālu, uz 111 šķ. ceļa Rg 148 Baloži —Bukulti—Dreimaņi,
Ādažu pagastā, par Ls 29.900, —. |
Spēkam un dzīves priekam
Starp lielo un mazo Baltezeru slaidu priežu mežā atrodas boļševiku aizvestā V. Ķuzes fabrikas direktora Muškes staltā divstāvu celtne. Tās skaistajā dārzā, gaišajās istabās un terasēs šinīs dienās no jauna skan priecīgas balsis. Ar aizvestā V. Ķuzes ģimenes locekļu un fabrikas tagadējās vadības gādību Baltezera krāšņais nams «Ezervijas» nonomāts fabrikas strādnieku un darbinieku atpūtai. Mūsu fabrikas atpūtas nami strādniekiem un darbiniekiem iekārtoti jau kopš 1929. g. - saka fabrikas dir. R. Veidemanis. Jauko ideju — dot iespēju strādājošiem lietderīgi un patīkami pavadīt atpūtu bija pārņēmuši vai visi Latvijas uzņēmumi, pie kam labus ierosinājumus deva tieši mūsu uzņēmums. Kara laika darbs prasa lielāku piepūli, brīvais laiks jāizlieto jaunu spēku uzkrāšanai un dzīves prieka uzturēšanai. Jaunajā atpūtas namā, kas nomāts no Muškes ģimenes pilnvarotiem pārstāvjiem, tagad fabrikas strādnieki un darbinieki varēs pavadīt nevien savus kārtējos atvaļinājumus, bet it īpaši rast atpūtu sestdienas pēcpusdienās un svētdienās.
Direktora vārdus uzklausīja turpat trešā daļa no fabrikas strādājošiem, kas te ieradušies uzņēmuma automašīnās un līdz vakaram bauda veselīgu atpūtu. Viņu vidū arī Arodbiedrību savienības vadītājs A. Roja ar saviem tuvākiem līdzstrādniekiem, AS pārstāvis darba vietā V. Eglītis, Ādažu pašvaldības vadība u.c. Strādnieki un viesi, iepazinušies ar nama gaumīgo un lietderīgo iekārtojumu, izstaigājuši dārzu, mežu, Baltezera smilšu liedagu un apmetuši lielāku līkumu gar Gaujas kanāli un Ādažu baznīcu, visi pulcējās ap galdiem, kur iebaudīja kopēju launagu. Fabrikas ilggadējai darbiniecei Emmai Baltiņai uzticēta atpūtas nama vadība. «Vienā reize te mums paredzēts uzņemt 30 pārnakšņotāju, bet vajadzības gadījuma varam to skaitu vēl palielināt,» viņa stāsta. «Kara laikos pagrūtāk ir ar kopgalda noorganizēšanu, tomēr ēdienus pagatavosim tepat nama virtuvē. Tie, kas še ieradīsies sestdienās un paliks līdz pirmdienas rītam, fabrikas mašīnās varēs doties tieši uz darbu.»

***
Ādažu pag, „Baltezera paviljonā" tūristu apmetne. 17 klm. no Rīgas, Baltezermalā. Naktsmītne 70 sant. Pilna panzija 14 dienam Ls 24,-. 1 klm. no stacijas Baltezers, l /i klm. no Rīgas ūdensvada stacijas. Laivas. Peldēšanās. Mežs. Makšķerēšana. Skaisti gājieni uz 8 apkārtējiem ezeriem.
Tūristu mītņu un apmetņu saraksts
1934.03.01 Ilustrētā Tehnika. Motors un sports
SAVRUPMĀJAS LATVIJĀ. Nr. 16
J.LEJNIEKA UN V. ZILBERTA FOTO.
Plāns. 1 — dzīvojamā istaba, 2 ēdamistaba, 3 — virtuve, 4 noliktava, 5 — priekšnams.
🏠 🏠 🏠
* Darba Balss / 14.09.1982
* Darba Balss / 13.02.1979
* Darba Balss / 13.02.1979
Garākā saulespuķe
Pavasarī pircēji Saules aptiekā līdz ar pirkumu saņēma Šveices saulespuķu sēkliņas. Garākās puķes izaudzētājam tika piesolīts bezmaksas ceļojums uz Šveices pilsētu Bāzeli. Uz Saules aptieku atnestas jau 129 saulespuķes. Pašlaik garākā puķe — 4 m 95 cm — izaugusi rīdzinieces Ausmas Jurānes dārzā, bet varbūt kāda pastiepsies vēl tuvāk saulei, jo konkurss noslēgsies tikai rīt.
I. Ozoliņa
![]() |
Attēlā redzamo saulespuķi izaudzējis Reinis Ezeriņš Baltezerā. |
Garākā saulespuķe |
1994.09.23 Lauku Avīze |
L.Baltezers (5,85 km**2) Ezera 5 salas veido botānisko
liegumu (13,6 ha).
* Ilustrēts Žurnāls / 11.05.1923
* Rīts / 17.07.1937
![]() |
Hostelis netālu no Baltvillas |
* Valsts Darbinieks / 01.05.1928
***
![]() |
Strautmaņa māja |
![]() |
Līgotājas no Nacionālā ( no kreisās: Elza Radziņa, Velta Līne, Lidija Freimane ) |
![]() |
Lidija Freimane |
![]() |
Pie Priedkalniem |
***
* Rīts / 11.12.1937
* Rīts / 04.07.1935
***
* Rīts / 22.08.1936* Rīts / 04.07.1935
* Rīts / 04.07.1935
* * *
Atsaucība muzeja darbam |
1983.09.15 Dzimtenes Balss L Kreišmane. ekspedīcijas vadītāja (Rīgas rajona laikraksts «Darba Balss» |
* * *
Pie sudraba ezera Baltezera apkārtnē, Sudraba ezera krastā iekārtota Autotransporta strādnieku arodbiedrības pionieru nometne. Ap 130 bērnu šeit dažādās nodarbībās pavada saulaino vasaru. zēni spēlē kroketu.
Saulstaru māju, kas atrodas Baltezera krastā, deviņdesmitgadīgā saimniece
![]() |
Jauni cilvēki pie Baltezera |
![]() |
Vasarsvētki Baltezerā.
Pirmais no kreisās: Ernests Eduards Voldemārs Avotiņš dzimis Opss.
Grieķu - romiešu cīņas.
|
![]() |
Atpūta Vasaras svētkos Baltezerā, 1931-06-24 |
Rīdzinieki svin Jāņus Baltezerā
![]() |
Aleksandrs Naberatuhins - Baltezers |
Abonēt:
Ziņas (Atom)