Vējupe ( 2015.g.rudens ) <>

 

 

  

==

Baltezers <>

Baltezers ir apdzīvota vieta Ādažu novadā. Izvietojies starp Lielo un Mazo Baltezeru pie autoceļa A1  4,4 km no novada centra Ādažiem un 17 km no Rīgas centra.

Baltezers vēsturiski veidojies no Ādažu-Bukultu pils (Neuermühlen, 1287) apkārtnē veidotās Baltezera-Bukultu (Neuermühlen) draudzes baznīcas apkārtnes. 1562. gadā lēni ordeņa mestrs Ketlers nodeva burggrāfam Heinriham fon Donam (Heinrich von Dohna). 18. gadsimtā dzimtkungs bija Krievijas impērijas virskambarkungs, landrāts Ernsts Reinholds fon Mengdens. Kopš 1734. gada draudzes mācītājs bija Baltazars Bergmanis (1703-1768). Esošo baznīcu no 1772. gada cēla meistars Bernhards Joahims no Mazungenas. 1823. gadā Neuermühlen draudzē bija astoņas muižas - Ādažu (Gaujas) muiža ar Baltezeru un Abgunsti (Aahof mit Neuermühlen), Berģi (Bergshof), Carnikava, Iļķene (Hilchensfähr), Remberģe un Vesterota privātmuiža (Ringenberg mit Westerotten), Štāles muiža (Stahlenhof oder Hinzenberg), Bonaventuras muiža un mācītājmuiža (pastorāts).

Apdzīvotā vieta izaugusi pēckara gados kā privātmāju apbūves ciems. Padomju laikā tur atradusies pamatskola. 20. gadsimta beigās Baltezers pārvērties par prestižu privātmāju ciemu. Baltezerā atrodas luterāņu baznīca, Rīgas ūdensapgādes muzejs (pie Baltezera sūkņu stacijas), kokaudzētava “Baltezers”, kafejnīcas, veikali.

 

* Darba Balss / 26.04.1967

⛱ ⛱ ⛱

PIRMS UN PĒC 17. JŪNIJA 

Latviešiem ir bijuši izcili tautsaimnieki, kuri ar neatlaidīgu darbu, centību un taupību likuši pamatus latviešu rūpniecībai, nacionālajai inteliģencei, sabiedriskajai dzīvei un kultūrai. Tāds celmlauzis bija arī Vilhelms Ķuze. Fanātiskā mīlestībā uz savu profesiju viņš pacēla pagrabstāva konditorejas cehu līdz cienījamai akciju sabiedrībai.

Vilhelms Ķuze nav ne muižnieka, ne gubernatora dēls. Viņa tēvs rentē muižas zemi un «Inģestēnu» mājas Zaubē. Līdzās lauksaimniekošanai skroderē un rudeņos vietējā tirgū pērk jērus un aitas, ko pārstrādā gaļā, ādās un žāvē, lai vestu uz Rīgu pārdot, jo tur citas cenas. Vilhelms Ķuze jau no mazām dienām dabū izbaudīt visus lauku darbus. Ganos iedams, pin un šuj salmu cepures, ziemā nodarbojas ar grāmatu iesiešanu, ko iemācījies no vecākā brāļa Jāņa. Mācoties Jaunpils draudzes skolā, Nītaures ministrijas skolā, Cēsu pilsētas skolā, mīļākais priekšmets viņam ir matemātika. Tālāka skološanās nav iespējama līdzekļu trūkuma dēļ. Vēl jāizglīto jaunākais brālis Aleksandrs, bet raidīt skolā divus dēlus vecāki nespēj. Jāmācās arods, priekšā stāv karadienests. Māte un vecākais brālis ieteic Vilhelmam iet par skolotāju, tad nebūs jāiet dienēt. Ķuze strādā par palīgskolotāju Jaunpilī, vēlāk noliek draudzes skolotāja eksāmenus un strādā par skolotāju Raunā. Tomēr skolotāja darbs Ķuzem nav pa prātam, un, kad iesaukšanas gadi ir garām, viņš pārnāk uz Rīgu un iestājas Oto Erbes fabrikā par algu grāmatvedi. Erbe redz Ķuzes spējas un ieceļ viņu par uzņēmuma kalkulatoru. Visa grāmatvedība notiek vācu valodā, bet, tā kā Ķuze labi pārzina gan vācu, gan krievu valodu, darbs viņam veicas. Viņš pat izstrādā savu kalkulācijas sistēmu, par kuru konkursā Vācijā iegūst godalgu. Oto Erbes fabrikā Ķuze nostrādā 14 gadus. Viņš izmēģina roku arī kā tirgotājs, atvērdams veikalu Laboratorijas ielā 14 (7), taču veikala lietas neveicas, un Ķuze nāk pie atziņas, ka viņa sirdslieta ir ražošana un ražojumu pārdošana. 

Savu patstāvīgo darbību Ķuze sāk Avotu ielā 16, jaunbūvētās mājas pagrabstāvā, kur atver maizes ceptuvi, mazu konditorejas cehu un turpat arī veikalu. Tas notiek 1910. gadā. Taču rodas neparedzētas grūtības, telpās sūcas gruntsūdens. Uz izdevīgiem noteikumiem aizņēmies naudu no kredītbiedrībām, Ķuze 1911. gadā nopērk māju Krāsotāju ielā 25. Tur uzceļ pirmo divstāvu koka cehu un plašas darbnīcu telpas, iekārto Rīgā pirmo tvaika cepamo krāsni. Taču no maizes un cepumiem ienākumi ir mazi, un Ķuze pievēršas konfekšu un šokolādes vārīšanai, kas viņu ātri izvelk no parādiem un dod pienācīgu peļņu. 1914. gadā uzņēmumā jau strādā 65 cilvēki. Tad sākas pirmais pasaules karš, un fabrika saņem pavēli evakuēties uz Krieviju. Ķuze sakrauj vagonos visas ražošanas mašīnas un kopā ar sievu un divām mazgadīgām meitām dodas uz Maskavu. iekārtojis nelielu darbnīcu, viņš ražo iesala konfektes, kuras ciena visa Maskava. Par iegūto peļņu viņš nopērk divus divstāvu namus un raksta vecākajam brālim Jānim, lai sūta bērnus pie viņa. Ķuze saprot, ka Zaubē brālis viens nespēj izskolot savus piecus bērnus, jo laukstrādnieki visi iesaukti armijā. Uz Maskavu atbrauc arī Ķuzes jaunākais brālis Aleksandrs, paņemot līdzi vecākā brāļa meitas — Teklu un manu vecomāti Johannu. Ķuze viņas iekārto krievu skolā, bet brīvajā laikā viņām konditorejas cehā jātaisa tortes. Es kādreiz pajautāju vecaimātei — kur viņa iemācījusies cept tortes? Viņa smaidīdama atbildēja: «Tā ir Maskavas skola pie krusttēva Viļonkoļa.» Ķuzes konfekšu un šokolādes darbnīca plaukst, un kāds krievu fabrikants ieceļ viņu savā uzņēmumā par pārvaldnieku. Ķuze apvieno šo amatu ar savu darbnīcu. 1917. gadā sākas revolūcija. Darbi neiet, peļņa maza. Jūtams izejvielu trūkums un nekādi nevar dabūt niķelētas skārda bundžiņas konfektēm. 1918. gadā krievu fabrikants tiek nošauts, bet Ķuzi ar viņa ģimenes locekļiem iesēdina čekā, kur lielākā daļa čekistu ir latvieši. Tas bija pats sāpīgākais, ko atcerējās mana vecāmāte par šīm trim dienām. Ķuzi spiež atzīties, ka viņš arī ir fabrikas īpašnieks. Tomēr Ķuze pierāda, ka viņš tikai trīs gadus dzīvo Maskavā. Tās ir izmisuma un šausmu dienas neziņā par savu likteni. Beidzot viņus atbrīvo kāds krievu čekists. Vecāmāte atcerējās, ka viņš teicis latviešu čekistam: «Kāpēc jūs tā bļaujat uz saviem zemļakiem?» Latvietis atteicis: «Ja takih zemļakov v grobu vidal.» 1918. gadā Maskavā aizliedz privātu darbu. Nacionalizē Ķuzes darbnīcu un abas mājas, atstājot vienu dzīvokli. Tiek slēgti veikali, fabrikas un kooperatīvi. 1919. gadā sākas bads. Uz ielām redzami cilvēku līķi. Ķuze pārnes uz dzīvokli miltu maisus no darbnīcas, kad tie izbeidzas, par dārgu naudu pērk maizi, vēlāk brauc ārpus pilsētas un pret mantām maina kaut ko ēdamu. Pienāk 1920. gada pavasaris, un Maskavā ierodas Latvijas miera delegācija, lai panāktu Latvijas pilsoņu atgriešanos dzimtenē. Ķuze pārbrauc robežu tikai 15. augustā. Pirms tam trīs mēneši jāpavada izolatorā, kamēr tāds pats cilvēku skaits izbrauks no Latvijas. Savu māju Krāsotāju ielā 25 Ķuze ierauga ar izsistiem logiem, pārplīsušu ūdensvadu, cauru jumtu. Ar dažiem pieņemtiem strādniekiem viņš salabo māju un divstāvu koka fabriku, kurā nav palicis nevienas mašīnas. 

Tā kā pirms kara Ķuzem bija labas attiecības ar kredītbiedrībām, arī šoreiz viņam aizdod naudu. Sāk ar biskvītu ražošanu, un tikai 1921. gada decembra beigās nopērk zirgus, atjauno savas bodītes. 1922. un 1923. gadā atsāk konfekšu un karameļu izlaidi, sāk ražot šokolādi. 1924. gada vasarā fabrika pārvietojas jaunās telpās, ārzemēs iepērk jaunas ražošanas mašīnas. 1928. gadā Ķuze nopērk pirmās automašīnas preču izvadāšanai un arī auto sev, maksā algu šoferim. Jau 1927. gadā Latvija nepērk saldumus no ārzemēm, jo ir trīs lielas māsas, kas spēj apgādāt visu republiku. Tās ir tagadējā «Uzvara» (bijusī vācu firma), «Laima» un jaunākā fabrika «V. Ķuze» (tagadējais «17. jūnijs»). 1930. gadā Ķuze pievēršas kafijas ražošanai. Tiek slēgts līgums par izejvielu importu no Āfrikas, uz turieni eksportē saldumus. Ķuzes vislielākais veikals-noliktava tiek atvērts 1921. gadā Raiņa bulvārī 25 (ēka iet bojā 1944. gada rudenī, tās vietā tagad kafejnīca «Ļeņingrada»). 1931. gadā Ķuze atver veikalu Brīvības ielā 13. Sākas saldumu eksports uz Angliju, Zviedriju, citām Eiropas valstīm, Ziemeļameriku, Austrāliju. 1933. gadā fabrika ierīko savu piena pārstrādes un kondensēšanas cehu — tiek ražots pirmais kondensētais piens Latvijā. 1934. gada 17. novembrī atklāj fabrikas parādes ēku Artilērijas ielā. Tur ierīko kantori, sporta zāli, kultūras pasākumu zāli un strādnieku ēdamzāli. Fabrikā ir darbinieku koris (pirmais diriģents — Teodors Kalniņš), basketbola komanda, bibliotēka un divi atpūtas nami strādniekiem Baltezerā un Inčukalnā. Tiek arī īrētas atpūtas telpas Jūrmalā, strādniekus turp un atpakaļ nogādā ar fabrikas transportu. Paša Ķuzes vasaras mītne ir Baltezerā (tagad bērnu sanatorija). Ar laiku Ķuze saviem strādniekiem atpērk īres namus Krāsotāju ielā 27, 29 un citus. Katru sestdienu strādnieki saņem savu tiesu saldumu, tā ka par ārā nešanu ne viens pat neiedomājas. 1935. gada 1. janvārī Ķuzes uzņēmums tiek pārveidots akciju sabiedrībā ar pamatkapitālu 1 200 000 latu. Dienas ražojums sasniedz 5000 kg un sortiments — ap 500 dažādu šķirņu. Preču apgrozība Latvijas tirgū — ap 2,5 miljonu latu gadā. Vilhelma Ķuzes sieva Olga Ķuze ir fabrikas vecākā kasiere. Viņa piedalās kultūras darbā, Ziemassvētkos rīko eglītes, apdāvina strādājošo bērnus. Piedalās Rīgas labdarības biedrībā. 1930. gadā tiek apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni. (Ķuze izvirza apbalvošanai ar Trīszvaigžņu ordeņiem labākos strādniekus.) Olga Ķuze mirst 1938. gada decembrī. Apglabāta I Meža kapos, kur viņai 1939. gada decembrī uzstādīts Kārļa Jansona Cēsīs kaltais piemineklis — latviešu tautumeita. Par tirdzniecības direktoru Ķuze ieceļ vecākās meitas Ernas vīru Rūdolfu Veidemani. Viņš ir beidzis augstskolu Pēterpilī un otru Latvijā. 1918. gadā Latvijas valdība viņu ieceļ par Labklājības ministrijas departamenta direktoru. 1941. gada 14. jūnijā Veidemani laimīgi neizsūta, jo viņš apgalvo, ka 1918. gadā bijis Samarā, kāda latviešu bataljona dibināšanas komitejā, un čekisti viņu notur par bijušo sarkano strēlnieku. Patiesība ir tāda, ka Samaru viņš jau 1918. gada beigās atstāj un paspēj piedalīties 18. novembra Latvijas dibināšanas aktā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš vada Ķuzes fabriku. Ražošana ir ļoti šaura. Rūdolfs Veidemanis mirst Kanādā; tāpat arī viņa sieva. Dēls Juris Veidemanis 1983. gadā mirst Kanādā, neatstājis pēcnācējus. Par tehnisko direktoru Ķuze ieceļ jaunākās meitas vīru Jūliju Muški. Viņš beidzis Maskavas konservatoriju un ir Nacionālās operas solists, taču pēc apprecēšanās atstāj operu un nopietni pieķeras fabrikas darbam. Viņa nopelns ir Ķuzes firmas glītais no formējums un skaistās reklāmas. 1941. gada 14. jūnijā Muške tiek izsūtīts. Torņkalna stacijā viņu nošķir no sievas un divām meitām. Par tālāko Muškes likteni zināms tikai, ka viņš bijis Ačinskā pie Krasnojarskas. Meita Velta ar vecāko meitu Viju atgriežas 1956. gadā. Jaunākā meita Inta mirst Sibīrijā. Velta apglabāta I Meža kapos blakus mātei Olgai Ķuzei. Vija apglabāta 1988. gada rudenī turpat, neatstājusi pēcnācējus. Mans vectēvs Augusts Ramuts 1914. gada rudenī tiek iesaukts karadienestā un nosūtīts uz Maskavu. Tā kā viņam ir tiem laikiem augsta izglītība, astoņas klases, viņu nosūta uz Pēterpili, uz virsnieku kursiem. No turienes ar jaunākā leitnanta pakāpi — uz Rīgas fronti, Tīreļpurvu. Par varonību Ziemassvētku kaujās vectēvs saņem leitnanta pakāpi un tiek iecelts par ložmetējvada komandieri. Kad ziemā pēcpusdienā bija kluss laiks un lēnām krita sniegs, viņš mums ar brāli teica, ka tā bijis pirms Ziemassvētku kaujām. 1917. gadā, kad strēlnieki dalās, vectēvs nedodas uz Krieviju, bet ar daļu no sava pulka izklīst pa mājām. Viņš ir palicis mātei vienīgais, jaunākais dēls. Divi brāļi un divas māsas miruši ar tīfu pagājušā gadsimta 90. gados. Vecākais brālis Vilis 1915. gadā kritis Austrumprūsijā. Uz Krieviju kā latviešu sarkanie strēlnieki aizbraukuši divi brālēni. (Viens tika nošauts 1937. gadā, otrs palika dzīvs, pēc Lielā Tēvijas kara bija LKP Liepājas pilsētas pirmais sekretārs.) Kad Rīgai tuvojas Bermonts, vectēvs brīvprātīgi iestājas Latvijas Nacionālajā armijā — Baloža brigādē — un tiek ieskaitīts 9. Rēzeknes pulkā par virsnieku. Cīņas sāk Bolderājā pie Buļļupes, pēc tam izcīna Piņķu kauju, bet cīņu ceļu beidz 1920. gada 11. augustā pie Abrenes. 1921. gada pavasarī saņem 12,64 ha zemes gabalu. Pirmajā gadā nav pat zirgu. Kopā ar savu tēvu sāk celt māju un iepirkt inventāru. 1939. gadā saimniecībā jau ir 12 govis un trīs zirgi. Piens tiek nodots Ķuzes fabrikā, atpakaļ tiek vestas tukšas kannas, lati un konditorejas atkritumi cūkām. 1936. gadā vectēvs ar galvotāju palīdzību kļūst par Latvijas Zemnieku bankas galveno kasieri. Tur viņš nostrādā līdz 1940. gada jūlijam. Kara gadus vectēvs ar ģimeni dzīvo un strādā savās mājās. 1944. gada oktobra sākumā visiem iedzīvotājiem tiek pavēlēts braukt prom no frontes joslas. Kad vectēvs ar ģimeni un vēl divām kaimiņu ģimenēm sasniedz Rēveles (tagad Tallinas) ielu, rodas doma paslēpties Ķuzes fabrikā. Tā arī tiek darīts. Kad Rīgā jau ienākusi Sarkanā armija, vectēvs sāk atpakaļceļu uz mājam. Izrādās — tur iekārtota lazarete. Tomēr sarkanarmiešu virsnieks atvēl saimniekiem vienu istabu. Tā tiek dzīvots līdz 1945. gada janvārim. 1937. gadā vectēvs bija aizgājis pie izcilā pareģotāja Eižena Finka viņa fotodarbnīcā. Finks bija teicis, ka viņam kāds gribēs noņemt mājas, bet, tā kā viņš būs kādam palīdzējis, tad tas nenotiks. Un ka viņš nomirs savā dzimšanas dienā. Vectēvs toreiz tikai pasmaidījis un iedevis Finkam piecus latus. Taču pēc 1949. gada viņš ticēja Finka vārdiem un katru gadu pēc dzimšanas dienas priecājās, ka redzēs arī otru gadu. Vectēvs nomira 1969. gadā Ogres slimnīcā tieši savā dzimšanas dienā. Nedrīkst nepieminēt arī manas vecāsmātes vecāko brāli būvuzņēmēju Kārli Ķuzi. Viņš būvējis mazos tiltiņus Centrāltirgus rajonā, tiltu, kas savieno Ganību dambi ar Tilta ielu, daudzus dzelzceļa tiltus pāri Latvijas upēm, piedalījies skaistā Mazsalacas tilta būvē, kā arī Rīgas—Daugavpils šosejas iztaisnošanā. Kārlis Ķuze tiek izsūtīts 1941. gada 13. jūnijā. Nošķirts no ģimenes Torņkalna stacijā un pazudis bez vēsts. Sieva ar meitu atgriežas 1956. gadā. Meita Silvija Ķuze — izcila valodniece un tulkotāja — mirusi 1984. gadā. Zinādams, ka 1940. gadā visu nacionalizēs, Kārlis Ķuze savu vieglo automašīnu noslēpj mana vectēva mājas siena šķūnī. 1941. gada 25. jūnijā, trešajā kara dienā, pagalmā iebrauc Rīgas apriņķa priekšnieks un trīs bruņoti vīri privātās drēbēs ar sarkanām saitēm uz rokām un paģēr: «Ja pēc desmit minūtēm nebūs Ķuzes mašīnas, es jūs nošaušu. Mašīna vajadzīga frontei!» Vectēvs nobāl un parāda, ka mašīna atrodas šķūnī. Priekšnieka šoferis pusstundu māca otram, kā tā jāvada. Priekšnieks pieiet pie vectēva un no visa spēka iesit viņam pa seju, teikdams: «No mums vēl neviens nekā nav noslēpis!» Vēlāk, jūlijā, vectēvs raksta avīzē, vai kāds nav redzējis tādu mašīnu, un atnāk atbilde, ka tā beidzamo reizi manīta, pārbraucot Zilupi. Interesanti, kas bija Rīgas apriņķa priekšnieks 1940.—1941. gadā? Ja vēl dzīvs, tad noteikti ir personālais pensionārs. Fabriku 1940. gadā bez tiesas nacionalizē, Vilhelmam Ķuzem neļauj tajā ieiet. Viņš caur dzīvokļa logu vēro, kā rit darbs. Fabrikas vadība tiek nomainīta, kultūras dzīve pārtraukta. Visvairāk Ķuze pārdzīvo, ka par galveno kļūst kvantitāte — vairāk, vairāk, vairāk. Ķuzes darba principi bija: liela darba alga, augsta kvalitāte, normāla peļņa. Uzņēmumā bija priekšzīmīga darba organizācija un pareiza cenu politika. Ķuzes ekonomiskā darbība bija atklāta visai sabiedrībai. Viņa fabrika bija vistīrākā un modernākā konditorejas ražotāja Rīgā.

 Ne velti tā starptautiskās izstādēs ieguva sešas zelta medaļas, trīs «Grand Prix», goda rakstus, diplomus, godalgas, kā arī prezidentu Čakstes un Ulmaņa atzinības rakstus. 1941. gada sākumā mans vectēvs piedāvā Vilhelmam Ķuzem braukt uz mūsu māju, jo Rīgā nav mierīgi. Taču Ķuze dusmīgi saka: «Vai tu dzirdēji, ko pa radio beidzamajā runā teica mūsu prezidents, ka viņš paliek savā vietā un jūs arī paliekat savās vietās, es to arī daru.» Viņam neesot ko bīties, viņš neesot ne politisks darbinieks, ne armijas vīrs. Par konfektēm viņu neviens neaiztiks. Jaunākais brālis Aleksandrs piedāvā Ķuzem, lai brauc pie viņa uz Zaubi. Arī tam viņš atteic. Kā par brīnumu, Aleksandru Zaubē neviens vietējais nenodod un viņu neizsūta. 1944. gadā viņš emigrē. Mirst Kanādā sešdesmito gadu beigās. Diemžēl Vilhelms Ķuze ir maldījies. 1941. gada 13. jūnija rītā pie Krāsotāju ielas 25. nama piestāj smagā automašīna. No tās izkāpj divi latvieši sarkanām saitēm uz rokām. Izgājuši cauri sētai, viņi pieklauvē pie 27. dzīvokļa (tas arī tagad atrodas pirmajā stāvā), liek Ķuzem savākt nepieciešamās mantas un nākt līdzi. Ķuze paņem tikai dokumentus un naudu. Viņš jau ir vecs un nevar ātri iekāpt, tad viņu paņem aiz kājām un iesviež kravas kastē. Pēdējā brīdī pieskrien mājkalpotāja Anniņa un iemet mašīnā mēteli. Tā ir pēdējā reize, kad viņa redz Ķuzi. Pati Anniņa 1944. gadā emigrē uz Vāciju. Tā neviens cits kā paši latvieši iznīcināja mūsu tautas ziedu 1941. gadā, nododot rakstniekus, būvuzņēmējus, aptiekārus, bibliotekārus, mācītājus un fabrikantus čekistu rokās, jo ne jau ienākušās sarkanās armijas karavīrs zināja, kur tādi cilvēki dzīvo. Tie bija mūsu tautas kangari. Vilhelms Ķuze mirst Soļikamskas lēģerī «Prižim» 1941. gada vasaras otrajā pusē bada nāvē. Līdz pēdējam mirklim viņš paliek fanātiski uzticīgs savam uzņēmumam, runā par konfektēm un šokolādēm, sēdēdams uz celma, sastāda jaunas saldumu receptes. Paldies Vladislavam Urtānam, kurš ir viens no Ķuzes apglabātājiem tālajā Sibīrijas taigā. Ķuzi neaprok kā suni, bet no tualetes dēļiem sasistā zārkā. Noskaita Tēvreizi un nodzied vienu baznīcas dziesmu. Vilhelma Ķuzes uzņēmums bija kā zieds Latvijas vainagā. Tāda ir viņa paliekošā nozīme Latvijas tautsaimniecībā. Nebūtu bijis Vilhelma Ķuzes, nebūtu tagad komunistiskā darba uzņēmuma «17. jūnijs». Vilhelms Ķuze ir pelnījis, lai pie viņa izlolotās fabrikas būtu pielikta piemiņas plāksne ar šādu tekstu: «Šo uzņēmumu dibināja un vadīja izcilais latviešu tautsaimnieks Vilhelms Ķuze (1875—1941).» 

PIRMS UN PĒC 17. JŪNIJA 1989.09.01 Liesma AIVARS PUGA, Vilhelma Ķuzes vecākā brāļa Jāņa Ķuzes mazmazdēls un krustmeitas mazdēls =================== Top Vilhelma Ķuzes muzejs Pirmoreiz Latvijas vēsturē tiek veidots muzejs rūpniekam - šokolādes un konditorejas izstrādājumu Lielmeistaram. Šokolādes fabrikas īpašniekam un direktoram. Cilvēkam, kura vārdu vēl šodien atceras vecākā paaudze un pēc nostāstiem zina jaunākā. Idejas autore un muzeja iekārtotāja ir Astrīda Līce, kas bijušajā Ķuzes fabrikā (okupācijas gados pārdēvēta par "17. jūniju" un vēlāk - "Staburadzi") nostrādājusi četrdesmit četrus gadus. Sākumā marcipāna figūriņu veidošanā un apgleznošanā, pēc tam trīsdesmit sešus gadus par uzņēmuma personāla daļas vadītāju.  Vilhelma Ķuzes vārdu Astrīda Līce esot dzirdējusi jau bērnībā. Par darbu fabrikā viņa teic, ka tas bijis viens no ļoti retajiem uzņēmumiem Rīgā ar sevišķi izteiktu latvisku auru. Pēckara gados uzņēmumā vēl strādājuši daudzi Ķuzes laika darbinieki un paaudžu maiņa esot notikusi ļoti interesanti. Grāmatvedībā strādājušas Ķuzes laika kundzes, vienmēr skaisti ģērbušās un safrizētas, ļoti akurātas savā darbā, ar brīnišķīgu rokrakstu. Grāmatvedības dokumentos allaž valdījusi izcila kārtība. Astrīda Līce stāsta: "Mēs, jaunie, toreiz domājām, ka šīs kundzes "piesienas", ir pārāk pedantiskas un prasīgas. Taču vēlākos gados bijām viņām pateicīgas, ka iemācījāmies lielu atbildību pret darbu un pret cilvēkiem. Ķuzes laika darbinieki mums iemācīja arī īpašu cieņu un mīlestību pret Vilhelmu Ķuzi un viņa ģimeni. Viņi mums loti daudz stāstīja. Uzzinājām, cik labestīgi savā attieksmē pret darbiniekiem bijuši Vilhelms un Olga Ķuzes. Uzņēmuma galvenā kasiere bijusi Vilhelma Ķuzes dzīvesbiedre Olga. Abi šie cilvēki svētkos nekad nav aizmirsuši apsveikt uzņēmumā strādājošos. No tiem laikiem saglabājušies arī fotouzņēmumi. Astrīda Līce stāsta, ka grāmatvedības dāmas allaž teikušas: "Ķuzes laikā mēs darījām tā." Protams, bija laiks, kad Ķuzes vārdu nedrīkstēja pieminēt.  Taču mēs savā saimē vienmēr to esam darījuši un centušies turpināt Ķuzes dibinātās tradīcijas, atceras Astrīda Līce. "Mums ikvienam bija izveidojusies godbijība pret latviešu rūpnieku, kas ar savu darbu un zināšanām uzņēmumu bija izveidojis atbilstoši pasaules standartiem. Ķuzes fabrikas produkcija saņēmusi daudzus starptautiskus apbalvojumus. Savulaik Vilhelma Ķuzes iepirktās vācu mašīnas darbojas vēl šodien, kad uzņēmums atrodas uz bankrota robežas. Bet šīs mašīnas ir iegādātas 1926. gadā! Un, ja kādreiz tās metīs laukā, es tās aizvedīšu uz topošo muzeju un nolikšu kaut vai šķūnī. Tā taču ir Latvijas konditorejas rūpniecības vēsture!"  (Turpindjums sekos)  Top Vilhelma Ķuzes muzejs 2002.08.17 Laiks =================================== Top Vilhelma Ķuzes muzejs (Nobeigums)  "Joprojām darbojas arī vecās tipogrāfijas iekārtas. Strādājot uzņēmumā, esmu centusies saglabāt Ķuzes personiskās un fabrikas mantas, lai tās netiktu izvazātas. Tagad tās rod mājvietu muzejā, ko veidoju kā piemiņu mūsu labākajam latviešu rūpniekam. Muzejs tiek iekārtots Ķuzes Baltezera mājā, ko atguvis viņa mazmazdēls Māris Veidemanis, kas dzīvo Ņujorkā un muzeja veidošanas ideju visnotaļ atbalsta. Māris Veidemanis vairākas reizes bijis Latvijā, esam tikušies, uzturam kontaktu. Ļoti patīkami, ka šis cilvēks ir saglabājis latvietību, lai gan viņa māte ir Amerikas norvēģiete. Šī kundze saprot un pat runā latviski. Dēlu viņa uzaudzinājusi ļoti latviskā garā. Māra dzīvesbiedre ir amerikāniete, operdziedātāja. Viņa uzstājusies Metropolitēnā un daudzās citās pasaules operās, diemžēl Latvijā ne, lai gan ļoti to vēlējusies." Astrīda Līce stāsta, ka no Ķuzes laikiem pārmantotās tradīcijas saglabājušās visus pēckara gadus. Ķuzes laikā uzņēmuma produkcija bijusi šokolāde, cepumi un vafeles. Piecdesmito gadu sākumā, kad Latvijā sākusies konditorejas fabriku speciālizacija, "17 jūnijs" (vēlāk "Staburadze") kļuvusi par miltu izstrādājumu fabriku. Šokolādes ražošanai nepieciešamās iekārtas pārvestas uz "Laimu", savukārt karameļu ražošanas iekārtas - uz fabriku "Uzvara". "Ražojām cepumus, vafeles un arī marcipānu. Sākām cept tortes. Tās vienmēr bijušas lielā cieņā. Uzņēmums ar tortēm bija slavens. Tāpat ar cepumiem. Jo visi mūsu izstrādājumi savulaik tika gatavoti no dabiskām izejvielām, visiem izstrādājumiem likām klāt sviestu. Protams, bija arī grūtības - reizēm pietrūka sviesta, reizēm kakao vai olu. Taču visiem krīzes posmiem izgājām cauri un turpinājām darbu. Mums bija labas attiecības ar konditorejas fabrikām Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā un tepat Latvijā. Manās rokās savulaik nonāca Ķuzes fabrikas izstrādājumu receptūras grāmatas. Pēc tām var redzēt, ka arī Ķuzes laikā ražošanā bijuši kāpumi un kritumi. Ražoti, piemēram, Krīzes cepumi. Viena no receptūras grāmatām atrodas topošajā muzejā. Konditorejas izstrādājumu receptes izstrādājuši ļoti labi meistari. Ķuze pats bijis labs organizātors un pratis paredzēt, kā ražošana varētu attīstīties. Pa Arī šim dīvānam Ķuzes muzejā jau sagatavota vieta domju laikā sākās konditorejas izstrādājumu recepšu unifikācija, tika izveidotas vienotas receptūras grāmatas visai Padomju savienībai. Paši izgudrojām vienīgi dažus izstrādājumus, piemēram, vafeļu torti "Vāverīte", šokolādes torti "Zieds", dažādus marcipāna izstrādājumus. Piecdesmito gadu otrajā pusē marcipāna izstrādājumus ražoja tikai divās vietās - Igaunijā un mūsu uzņēmumā. Astrīda Līce vēl šodien lepojas, ka uzņēmumā visu laiku ticis saglabāts un uzturēts latviskums. Brīnos, ka mums toreiz, padomju laikā, neviens to nepārmeta. Arī paaudžu maiņa notika ļoti sirsnīgi un jauki. Tagad starp cilvēkiem diemžēl tādu attiecību vairs nav. Savā uzņēmumā mēs bijām kā liela ģimene. Gandrīz visa mūsu paaudze aizgājusi pensijā, joprojām sazvanāmies un laiku pa laikam arī satiekamies. Mūs vieno Vilhelma Ķuzes dibinātās tradīcijas. Cits par citu vienmēr zinām un, ja vajadzīgs, cenšamies palīdzēt. Izjūtot lielu pietāti pret Ķuzes ģimeni, Astrīda Līce centusies izzināt tās vēsturi. Pēc tam radusies doma veidot muzeju - sava veida pieminekli izcilam Latvijas rūpniekam. Ar saviem spēkiem Ķuzes bija izveidojuši labu uzņēmumu ar tajā valdošu jauku atmosfairu. Uzzinot, ka esmu iecerējusi iekārtot muzeju, pie manis nāca cilvēki, kuri paši vai kuru vecāki savulaik strādājuši Ķuzes fabrikā. Viņi nesa man dažādus materiālus - fotogrāfijas, konditorejas izstrādājumu iepakojuma kārbiņas, konfekšu papīrus, izgriezumus no preses izdevumiem, visu, kas saistīts ar šo uzņēmumu. Kad Latvija atguva neatkarību, daudzi tagad ārzemēs dzīvojošie Ķuzes fabrikas darbinieki, atbraukuši uz  Bīdermeijera stila galds - Ķuzes īpašums Latviju, apmeklēja mūsu fabriku, lai atcerētos, lai paskatītos, kā izskatās tagad. Līdz pat šai dienai man saglabājies labs kontakts ar Uldi Ozolu no Kalifornijas. Zēna gados viņš strādājis Ķuzes fabrikā. Visiem, kas pie Ķuzes strādājuši, par viņa ģimeni un uzņēmumu saglabājušās tikai labas atmiņas. Un par visu labo savā dzīvē viņi ir pateicīgi Ķuzem. Lai cik tas varbūt ir dīvaini, arī visus pēckara gadus visi šo uzņēmumu dēvējuši tikai un vienīgi par Ķuzes fabriku. Mēs bijām pirmie, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pie uzņēmuma novietojām piemiņas bareljefu Vilhelmam Ķuzem, kas Baigajā gadā tika izsūtīts un vēlāk Soļikamskā nomira. Ķuzes kundze ir apglabāta Rīgā, I Meža kapos, kur viņai uzstādīts ļoti skaists piemineklis. Muzeju iekārtot nav viegli, it īpaši ja to veic viens cilvēks. Tomēr šoruden muzejs jau varētu sagaidīt pirmos apmeklētājus, ja vien atrisinātos strīds par Ķuzes mēbelēm. Konditorejas izstrādājumu ražotājus skārusi financiāla krīze, tiek apvienoti uzņēmumi "Staburadze" un "Laima". Taču apvienotā uzņēmuma vadība domā, ka Ķuzes mēbelēm turpmāk jāatrodas tā telpās Miera ielā. Kāpēc? Kāds gan "Laimai" un tagad apvienotajam uzņēmumam sakars ar savulaik Ķuzes iegādātajām un vēlāk ar Astrīdas Lices gādību restaurētajām Ulmaņlaika mēbelēm? Visus pēckara gadus Bīdermeijera stila galds, dīvāns, četri krēsli un bufete atradās "Staburadzē", bijušajā Ķuzes uzņēmumā. Astrīda Līce pamatoti domā, ka mēbelēm un pārējiem eksponātiem jāatrodas Baltezerā, topošajā Ķuzes muzejā. Diemžēl uzņēmuma vadība atdot muzejam mēbeles negrasās. Un, pat ja izlemšot tās atdot, tad tas būtu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, nevis šāds privāts muzejs. Mēbeļu aptuvenā vērtība, kā teic Astrīda Lice, esot vairāki tūkstoši latu. Top muzejs cienījamam Latvijas rūpniekam Vilhelmam Ķuzem. Top mūsu valsts konditorejas izstrādājumu ražošanas vēsture. Un tiem cilvēkiem, pie kuriem pašlaik atrodas Ķuzes mēbeles, ir jāsaprot, ka to vienīgā īstā vieta ir Vilhelma Ķuzes muzejā. Lai arī privātā, toties ar patiesu cieņu un mīlestību veidotā. Tagad ir radusies iespēja atdot ģimenei piederošas mantas, un to vajag darīt. Galu galā tas jau ir ētikas jautājums. Top Vilhelma Ķuzes muzejs 2002.08.24 Laiks Armīda Priedīte 🍬🍬🍬🍬🍬🍬🍬

Pavediens pēc pavediena skaistā krāsu rakstā sienas

Rakstainas sedziņas, šalles un citus tautiskos izstrādājumus darināt mācās Baltezera prettuberkulozes sanatorijas audzēkņi. Viens no aktīvākajiem čaklo roku pulciņa dalībniekiem ir 7. klases audzēknis Alnis Brēde. Pirmās iemaņas skaistu rakstu veidošanā viņš apguva jau Cēsu sanatorijas meža skolā. Tagad viņa izgatavotie audumi redzami ari republikas bērnu lietišķas mākslas izstādēs. 

Alnis Brēde auž dekoratīvos aizkarus

Pavediens pēc pavediena skaistā krāsu rakstā sienas 1967.06.06 Pionieris A. LIGNARA teksts

🌷🌷🌷

IKDIENAS SKAISTUMAM

Interesanti un lietderīgi savu brīvo laiku pavada Baltezera prettuberkulozes sanatorijas iemītnieki. Viņus var sastapt nodarbībās dziesmu un deju ansamblī, var redzēt rosāmies fotolaboratorijā, kur izgatavo ne vien fotouzņēmumus, bet arī kinofilmas. Taču visvairāk uzmanību saista čaklo roku pulciņi, ko vada skolotāja Zigrīda Vaļeniece. Viņas prasmi darināt skaistus tautiskus izstrādājumus no māla, ādas, dzīpariem un cita izejmateriāla apguvuši te jau daudzi. Viena no «jūsmīgākajām čaklo roku pulciņa dalībniecēm ir skolniece Ava Lazovika. Viņa galvenokārt specializējas ādas izstrādājumu mākslinieciskajā noformēšanā. Dažāda veida kārbiņas, naudas maciņi, kabatas portfeļi, albumu vāki un citi darinājumi stāsta, ka Ava dienās būs krietna lietišķās mākslas tradīciju kuplinātajā.

Ava Lazovika klausās čaklo roku pulciņa
 vadītajas Zigrīdas Valenieces norādījumus

IKDIENAS SKAISTUMAM 

1967.07.05 Zvaigzne

A. POŅŅA teksts

💢💢💢💢

Kolchoza dārznieks

Jāņa Augstkalna istabas biedri sanatorijā «Baltezers» jau drīz vien no viņa uzzināja daudz ko jaunu — kā no agrajiem kāpostiem var izaudzēt divas ražas gadā, ka Alūksnes rajona kolchozā «Cīņa» piecgadē jāiestāda 30 hektāru liels augļu dārzs, ka jau tagad lielu daļu no kolchoza ieņēmumiem dod dārzkopība, utt., utt. Un pēc šiem aizrautības pilnajiem stāstiem nevienam  vairs nevajadzēja lieki paskaidrot, ka Jānis Augstkalns ir dārznieks minētajā kolchozā. Jānis Augstkalns nav nejauši kļuvis par dārznieku — viņam patīk no sīkiem asniem izaudzēt kuplus stādus, rūpīgi kopt augļu kokus un ievākt no tiem bagātu ražu. Jānim Augstkalnam patīk puķes, un to vienmēr bijis vesels krāšņums ap viņa kādreiz trūcīgo dārzniecības strādnieka māju. Bet apkārtējai dzīvei gar puķēm toreiz nebija daļas, tā bieži skopojās pat ar maizes riecienu. Arī Jāni Augstkalnu dzīve nav lutinājusi. Taisni 

Sanatorijas Baltezers ārste-ordinatore Ņina Pļuščova
saruna ar kolchoznieku Jāni Augstkalnu.

 otrādi — no pat jaunības sūrā cīņa par savu un ģimenes eksistenci pamazām izsūca Augstkalna spēkus un veselību un budžu pārvaldītā dzīve uz to vien tika virzīta, lai tādiem neievērojamiem darba rūķiem kā Jānim Augstkalnam iznīcinātu katru dzīvu domu, prieku un cerību. Jānis Augstkalns tomēr nepakļāvās toreizējo dzīves saimnieku gribai. Kā daudzi citi darba cilvēki buržuāziskajā Latvijā, arī viņi gāja cīņas ceļu. Bieži dodoties uz slepenām sapulcēm, sirds baiļojās par sievu un dēlēnu — tie paliktu bez apgādnieka, ja viņam gadītos iekrist. Un tomēr Jānis Augstkalns citādi nevarēja rīkoties. Viņu apcietināja. Notiesāja vispirms uz dažiem gadiem, bet pēc «15. maija Latvijas» nodibināšanas atrada «jaunus pierādījumus» un neizlaida no Centrālcietuma. Gadi vilkās tumši un gari bet ne bez cerībām — no austrumiem spīdēja gaisma. Un tad 1940. gada jūnija dienas .. . Arī Jānis Augstkalns bija to vidū kam pateicīgā tauta atvēra cietuma vārtus un izlaida dzīvē, par kuru viņi bija cīnījušies. Vecuma un cietumā sagandētās veselības dēļ padomju likums atļauj viņam tagad atpūsties un saņemt lauksaimniecības arteļa Statūtos noteikto iztiku. Taču Jānis Augstkalns par bezdarbību negrib dzirdēt. Plašajos kolchoza dārzos viņam pavēries ilgi kārotais darba lauks. Tā nav nejaušība, ka dārzkopības ziņā kolchozs «Cīņa» ir viens no labākajiem rajonā — dārznieks Jānis Augstkalns ir savas lietas pratējs un entuziasts. Citi mācās jaunībā, bet Augstkalns domā, ka arī vecumā tas nav lieki. Mājās pastnieks viņam pienes avīzes un žurnālus, plauktiņā krājas grāmatas par dārzkopības jautājumiem. Un kolchoznieki šad tad labsirdīgā interesē pārrunājuši, ka, raug, Augstkalnam iekārtots atkal kaut kāds izmēģinājumu lauciņš. Tā, piemēram, šovasar dārznieks tādā lauciņā izaudzējis divas agro kāpostu ražas no viena kacena. Jāņa Augstkalna kolchoznieka darba grāmatiņā dienu no dienas krājas izstrādes dienas, tāpat kā visiem darbīgiem kolektīva locekļiem. Sanatorijā «Baltezers» Jānis Augstkalns ieradās ar kolchoza apmaksātu uzturzīmi. Vecā vīra veselība sanatorijā krietni uzlabojusies, bet ārstēšanu vēl turpinās Ķemeros, uz kurieni uzturzīmi apmaksās kolhozs. — Pa ziemu jātiek atkal uz kājām, jo vasaru būs daudz darba - runā sirmais dārznieks. — Augļu dārzs jāstāda varen lielās platībās. Un nepietiks iestādīt vien, arī kopšana prasīs savu tiesu ...

Jānis Augstkalns vēstulēs mājiniekiem raizējas par ziemas darbiem dārzos — vai tik tie labi padarīti. Bet no kolchoza atbild — viss kartībā, veseļojies tikai. Šobrīd tas ir pats galvenais.

Kolchoza dārznieks
1952.12.01 Zvaigzne
Z. Goba

=============

Sanatorija Baltezera krastā 

Biķeru septiņgadīgās skolas 6. klases audzēknis Valdis Lajuks pagājušo ziemu sasirga.  Ārsti konstatēja, ka pēc plevrita zēnam plaušās palielinājušies limfu dziedzeri, citiem vārdiem sākusies plaušu tuberkuloze. Pionierim Lajukam veselība bija nopietni apdraudēta. Par savu dēlu uztraucās Valda vecāki, arī skolotāja Bailīte bija nobažījusies par audzēkņa veselību un viņa turpmāko likteni. Taču bažas izrādījās veltīgas. Padomju valstī rūpējas ne tikai, lai bērni apgūtu izglītību un kļūtu par saprātīgiem un nesavtīgiem komunisma cēlājiem, bet arī, lai mūsu bērni izaugtu par veselīgiem un spēcīgiem cilvēkiem. Tāpēc mūsu valsts budžetā grandiozas summas tiek paredzētas izglītībai un veselības aizsardzībai un nevis kara sagatavošanai, kā tas ir kapitālistiskajās valstīs. ...Marta vidū Valdis ieradās sanatorijā «Baltezers». Te viņu sagaidīja ne tikai rūpīgie un gādīgie medicīniskie darbinieki un pedagogi, bet arī ap 100 tādu pašu slimnieku, vecumā no 4 līdz 14 gadiem. Lai gan pirmajā dienā visi vēl bija sveši, tomēr Valdis nejutās vientuļš. Tiklab sanatorijas darbinieki, kā arī slimnieki viņu uzņēma kā biedru, kā draugu. Vispirms ārsti rūpīgi pārbaudīja viņa veselības stāvokli rentgena kabinetā, laboratorijā un ārsta kabinetā, zēnu vispusīgi izmeklēja, noteica diagnozi un turpmāko ārstēšanu. Valdis Lajuks, tāpat kā Slokas 2. vidusskolas 4. klases audzēkne Glikerija Tarasova un daudzi citi bērni no visas republikas te saņem jaunākos tuberkulozes ārstēšanas medikamentus - streptomicinu, pasku, ftivazidu. Organisma nostiprināšanai ik dienas izsniedz vitamīnus, zivju eļļu, kaļķi. Šefpavāre Paulīne Dambovica, pavāre Auguste Palmbacha un citas virtuves darbinieces gādā, lai četras reizes dienā audzēkņi saņemtu barojošu uzturu. Ka tas viņām lieliski izdodas, liecina atzīmes slimību lapās —uzturēdamies sanatorijā, slimnieki pieņemas svarā pa 5 - 8 k g. 
Ārstēšanās laiku sanatorijā bērni pavada interesanti un lietderīgi. Pie mums nav garlaicīgi,  viņi priecīgi apgalvo. Un labi ka tā! Nedrīkst aizmirst, ka bērni šeit uz ilgāku laiku tiek šķirti no vecākiem un saviem skolas biedriem. Taču viņi nedrīkst justies pamesti, nedrīkst justies kā bāreņi, jo nomākts garastāvoklis var nelabvēlīgi traucēt izveseļošanās gaitu. Sanatorijā «Baltezers» bez medicīniskajiem darbiniekiem ir arī 11 pedagogi. Vecākais audzinātājs b. Parikass un audzinātāji b. Baltmanis, Daugule, Cibants, Janveste, Petrova. Berjozkins un citi seko ne tikai tam, lai bērni neatpaliktu mācībās, bet arī, lai brīvo laiku viņi pavadītu interesantās rotaļās un spēlēs. Protams, visi sanatorijas iemītnieki tiek sadalīti grupās pēc veselības stāvokļa, slimākajiem nav atļauts tas, kas veselākajiem. Nodarbības notiek galvenokārt svaigā gaisā, sevišķu vērību pievēršot sabiedriski derīgam darbam. Katru dienu bērni uztīra savu tuvāko apkārtni. 
Viņi palīdzēja dārzniekam iedēstīt puķes un tās aplaistīt. Sanatorijai ir nelieli izmēģinājumu lauciņi un lecektis, kur bērni iepazīstas ar dārzeņu audzēšanu. Bieži tiek organizētas pastaigas pa apkārtējiem priežu mežiem. Pastaigu laikā audzinātājs bērniem pastāsta daudz jauna par kokiem un mežiem, par dzīvniekiem, par visu to, ko viņi sastop savā ceļā. Interesantas ir nodarbības, kas notiek praktisko darbu skolotājas b. Brokas vadībā. Tajās meitenes mācās izšūt sedziņas, galdautus, bet zēni gatavo putnu būrīšus, sniega lāpstas, ragavas, mācās iesiet žurnālus. Augu dienu sanatorijas teritorijā dzirdama priecīga čala. Daži spēlē «gorodki» ar pašu gatavotajām nūjiņām, citi — tie, kuriem tas atļauts volejbolu, vēl citi  šūpojas, daudzi aizrāvušies ar «pēdējo pāri», bet zēniem nav lielāka prieka par makšķerēšanu. Vienīgi «klusajā stundā» aprimst skaļie smiekli, sarunas. Sniegbaltos palagos klātajās gultiņās mazie atpūšas. Pat sanatorijas darbinieki cenšas runāt pusbalsī, lai mazajiem netraucētu dienvidu. Par sasirgušajiem bērniem te rūpējas. Tāpēc mājās viņi atgriežas veselīgi un dzīves priecīgi.

 V. Vītola teksts

* Darba Balss / 01.06.1957

🌹🌹🌹

MEŽA MĀJA UN TĀS IEMĪTNIEKI

Pavisam negaidot Skudrišu ģimenei uzbruka bēdas — viņu mazajam dēlēnam Indulim rentgenologs saskatīja plaušiņās aizēnojumus, konstatēja plaušu dziedzeru iekaisumu. Dispanserā paziņoja, ka bērns noteikti jāsūta uz sanatoriju. Māte staigāja kā apmāta — uz vairākiem mēnešiem šķirties no puisēna, aizdot to svešu cilvēku pārziņā un gādībā! Indulim taču ir tikai četri gadiņi. Bet ko citu darīsi — pāri gūlās slimības draudošā ēna; jādara viss, lai to izdeldētu jau pašā sākumā. Skudrīši, tāpat kā daudzi vecāki līdzīgā stāvoklī, bija ar mieru maksāt, cik vien vajadzīgs, lai tikai Indulim viss būtu labi, lai nekas netrūktu. Bet naudu no viņiem neviens neņēma — sanatorija ir bezmaksas, tur bez atlīdzības pieejami arī paši jaunākie, labākie ārstniecības līdzekli. Dēlu aizvedusi uz sanatoriju «Ādaži», māte mājup griezās jau vieglāku sirdi. Sanatorijā redzētais atstāja labu iespaidu, ārsti, māsas un audzinātājas likās jauki cilvēki. Viņa bija ievērojusi, ka bērni pieglaužas galvenajai ārstei b. Freimanei, audzinātājai b. Silovai un citām. Tas nomierināja — jo bērns pieglaužas ne katram. Bez tam sanatorijā tik skaisti — smaržo svaigais priežu gaiss, lejā zvīļo Baltezers, visapkārt koši zālāji un ziedi, bet meža šalkoņu pārskan dzidrās bērnu balsis. Augu dienu viņi tur rotaļājas svaigajā, dziedinošajā gaisā, kamēr par viņu labklājību rūpējas prāvs kolektīvs — ārsti, medicīniskās māsas, audzinātājas, sanitāres, veļas mazgātājas, virējas, kantora darbinieki, dārznieks galdnieks, kurinātājs, šoferis. Meža mājās īstā dzīvība sākas pulksten 8 no rīta, kad ceļas bērni. Līdz tam vienīgi saimniecības telpās šķind pannas un kastroļi, smaržo svaigi cepta maize. Pie durvīm piestāj automašīna — šoferis atgriezies no Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza, kur sanatorija iepērkas svaigu pienu, olas, gaļu, saknes un patlaban jau arī agrīnos dārzājus bērnu uzturam. 

Sanatorijas mazie iemītnieki
nomazgājas pirms brokastīm

Mazajiem sanatorijas iemītniekiem diena sākas ar rosmes vingrojumiem, mazgāšanos. Tā kā sanatorijā «Ādaži» uzturas tikai pirmskolas vecuma bērni, tad saprotams, ka kņada ir diezgan liela un audzinātājām gandrīz ik solī tiem jāseko, lai palīdzētu mazākajiem, lai mācītu uzvedību un higiēnas iemaņas. Pēc brokastīm ierodas vai nu mūzikas vai fizkultūras skolotājs, un meža mājā skan mūzika, dziesmas, raisās dejas. Bērni iemācās daudz jaukus priekšnesumus un savu māku parāda vecākiem, kas reizi mēnesī ierodas viesos. Divi mēneši nav ilgs laiks, bet tas ir pietiekošs, lai sanatorijas mazie iemītnieki šeit iedzīvotos kā mājās. Šķiršanās nereti izsauc pat asaras. Pateicīgie vecāki sanatorijas atsauksmju grāmatā ieraksta daudz sirsnīgu vārdu par ārstu un audzinātāju kolektīvu. Induļa Skudrīša māte ierakstījusi: «Šodien, izņemot savu dēlu no sanatorijas, esmu loti priecīga, ka mana dēla Induļa veselības stāvoklis ir ļoti uzlabojies. Sirsnīgi pateicos audzinātājām, kā arī pārējam personālam.» Inas Kozlovskas māte savu pateicību noslēdz šādiem vārdiem: "Paldies mūsu Komunistiskajai partijai, kas tā rūpējas un gādā par bērnu labklājību".

Kad ārā līst lietus, patīkamas nodarbības var atrast arī rotaļu stūrītī. 

MEŽA MĀJA UN TĀS IEMĪTNIEKI

1955.06.01 Zvaigzne D. Bite 🍀🍀🍀

Atvērta jauna bērnu sanatorija "Baltezers". Sanatorijā ir 100 vietas.

sanatorijas ēdamzāle. 

Dzīve kļūst arvien labāka

1953.12.10 Cīņa

💥💥💥

SANATORIJA BALTEZERA KRASTĀ — ... klusāk!... Tā aizbaidīsi visas zivis, — nenocietās jaunais makšķernieks, kad viņa kaimiņš, noņēmis no āķa sudrabainu, saulē mirdzošu zivtiņu, nopriecājas par jauno guvumu. Trīspadsmitā! — vainīgais jau klusāk nočukstēja, saudzīgi pievienojot savu tiesu kopīgajam lomam, kas atradās turpat uz tilta dēļiem. Bija pievakare, un, lai gan maija saule vēl sildīja, toties vējš, kas ar brāzmām dzina pret krastu pelēkus Baltezera viļņus. šķita pavēss. — Vai Jums nesalst? — Šis jautājums radīja zēnos izbrīnu. — Protams, ne. Esam jau veseli, norūdījušies, drīz brauksim mājās. Te nu viņi bija visi — vienpadsmit jaunie makšķernieki — gadus desmit, četrpadsmit vecie puikas — apaļīgiem, sārtiem vaigiem. Raugoties zēnu priekā dzirkstošajās acīs, negribējās ticēt, ka pirms dažiem mēnešiem viņi ieradušies te, republikāniskajā bērnu sanatorijā «Baltezers», ar diagnozi — tuberkuloze, ar sistemātiski paaugstinātu temperatūru un visām pārējām šīs slimības izpausmes formām.  (no labās): Aina Adamaite, Ariana Visokitiska, Viktorija Lipovecka  un Inese Krogzeme pārrunā izlasīto grāmatu. Taču tas jau pagātnē. Viņu, tāpat kā daudzu citu bērnu slimības vēsturē tagad ierakstīti pavisam citādi medicīnas dati, tādi, kas rāda nepārprotamu atveseļošanos, spēju ar pilnu slodzi mācīties. ... Kuplajā zaļajā rotā maija pēdējās dienās slīgst sanatorijas ēkas. Zied ceriņi, ābeles, tulpes, un visam tam pāri, kaut kur augstāk šalc varenās priedes. Priežu mežs, veselīgais gaiss — tie bija galvenie faktori, kādēļ te pirms četriem gadiem atklāja republikānisko bērnu sanatoriju. Kombinēta ārstēšanās, režīms, veselīga, vitamīniem bagāta barība, ilgstoša uzturēšanas svaigā gaisā neatkarīgi no gada laika, Interesantas un daudzveidīgas nodarbības — grūti uzskaitīt visu, kas dod iespēju bērniem te īsā laikā atveseļoties. Parastais ārstēšanās laiks te ir četri seši mēneši, Taču, ja pa šo laiku bērns vēl nav pietiekami atveseļojies, ārstēšanos pagarina vēl uz vairākiem mēnešiem, uz tik ilgu laiku, cik vajadzīgs, lai bērns atveseļotos. Taču parasti pietiek jau ar diviem trim mēnešiem, lai bērns justos labi. Pirms divarpus mēnešiem sanatorijas reģistratūrā kopā ar māti asarām acīs ienāca gaišmataina bāla meitenīte. Tā bija Vija Vilšķērste, Baldones rajona Misas septiņgadīgās skolas skolniece. Slikta ēstgriba, asins ķermenīšu grimšana — 30, svars — 41.6 kg. Asins ķermenīšu grimšana — 5, laba ēstgriba, gandrīz par 7 kg pieaudzis svars. Formāli dati, taču cik daudz tie nozīmē meitenes veselības atgūšanā! Mūsu priekšā veselīga, dzīves priecīga meitene. Jūtas labi, var atkal mācīties. Var iziet visus sanatorijas korpusus — dzīvojamās, mācību, pionieru, atpūtas istabas — visur acis pārsteidz priekšzīmīga tīrība, kārtība, mājīgums. Par to rūpējas arī paši bērni. Viņi uzklāj un sakārto gultiņas, lielākās meitenes istabas izdaiļo pašu darinātiem rokdarbiem. Tie, ko interesē dārzkopība, kopj puķes, strādā izmēģinājumu lauciņā, citi piedalās pašdarbības pulciņos, divreiz nedēļā noskatās kinofilmas. Taču visu dara ar mēru, protams, daudz mazāk nekā skolās. Jo pretējā gadījumā ārsti uzliek savu kategorisko «veto». Bērnu veselības sardzē sanatorijā stāv seši ārsti. 11 pedagogi nodarbojas ar bērnu audzināšanu. Tepat ir savs rentgena aparāts un visi ārstniecībai nepieciešamie medikamenti. Sanatorijas uzturēšanai padomju valsts ik gadus izdod prāvu summu par 1.2 miljoni rubļu. — Vai Jums te labi? — Uz tādu jautājumu te nedzird citu atbildi kā: — Nu, protams, labi! — Labi tāpēc, ka bērniem te nekā netrūkst, ka par viņiem rūpējas un gādā sirsnīgi un laipni cilvēki — sanatorijas darbinieki. Nav laika arī garlaikoties, jo no nodarbībām brīvās stundas var pavadīt sporta laukumiņos, pie šūpolēm vai pie Interesantas grāmatas. Mazo sanatorijas iemītnieku acis kļūst nemierīgas, raugoties uz autobusa pieturu. Tā ir tā saucamā «vecāku diena», kad sanatorijā ierodas piederīgie. Tādas reizēs viņi ne vien satiek savus bērnus, bet noklausās ārstu pārrunas par dažādiem tematiem, iepazīstas ar ārstiem un audzinātājiem, rod atbildi uz dažādiem, ar bērnu veselību saistītiem jautājumiem. Sanatorijas direktores kabinetā glabājas kāda pabieza grāmata pelēkos vākos. Te var izlasīt desmitiem atsauksmju par bērnu ārstēšanu un audzināšanu. Un starp tām nav nevienas negatīvas. — Izsaku sirsnīgu jo sirsnīgu pateicību sanatorijas vadībai un it visiem, kas tik ļoti apzinīgi un ar īstu padomju cilvēka sirdsdegsmi pilda savus pienākumus, lai slimie bērni ātrāk atgūtu veselību. Arī Dzintra Bērziņa ļoti ļoti pateicīga par visu, kas darīts viņas labā. Šis ieraksts sanatorijas atsauksmju grāmatā nav vienīgais, nedz arī visraksturīgākais. Tas ir tikai viens starp daudzajiem, kas atspoguļo mūsu valsts lielo gādību un rūpes par bērnu veselību.

SANATORIJA BALTEZERA KRASTĀ 1957.06.01 Cīņa Z. Gertāne

🌞🌞🌞

Pionieres Inta Putāne un Tamāra Fedotova
 ir apmierinātas ar savām piemiņas lietiņām.

Jubilejas suvenīri

Draugiem prieku var sagādāt tikai tāda dāvana, kas patīk arī pašam dāvinātājam. Un Baltezera sanatorijas audzēkņi šo patiesību patur prātā, gatavojot suvenīrus mūsu republikas viesiem. 

Jubilejas suvenīri

1967.07.07 Pionieris

==========

SAULAINIE RĪTI

Rīta pastaigās mēs bieži ejam uz priedēm apaugušo pauguru Baltezera krastā. Te beidzas mūsu sanatorijas parks. No šejienes var redzēt saulē vizošo ezeru. Cauri lapotnei tālu balto ēku korpusi, mirdz plato logu stikli. Aiz tiem ir gan ārstniecības kabineti, gan telpas, kur garās rindās stāv mūsu gultiņas. Mums iekārtotas arī istabas rotaļām un lasīšanai. Ir pat darbnīcas, kur zēni un meitenes pēc patikas var paši pagatavot visdažādākos priekšmetus. Mēs un vēl citas meitenes esam iemācījušās šūt. Pie mums ir iemīļota šacha un dambretes spēle. Lasām daudz grāmatu un kolektīvi tās pārrunājam. Bieži šeit rīko kino izrādes ... Pēc pastaigām un nodarbībām mūs gaida bagātīgi klāti galdi. Tur starp parastajiem pavasara gardumiem — salātiem, redīsiem, burkāniņiem un citiem dārzājiem ir arī dateles, apelsīni un mandarīni, kas nākuši tālu ceļu no mūsu Dzimtenes dienvidiem. Svaigs gaiss, saule, labais ēdiens un lielā rūpība, lai mums vienmēr būtu jauki un patīkami, palīdz nostiprināt veselību. Ik rīts mums nes jaunus spēkus un prieku. 

Jauki ir saulainajās rīta stundas svaigā gaisā palasīt jaunākos žurnālus. 

SAULAINIE RĪTI 1954.06.03 Pionieris Rozalija KIĻČEVSKA, Ģertrūde GLANE, "Baltezera" sanatorijā

⛅⛅⛅

BRĀĻIEM DZIESMĀ EJOT

Mehanizatoru Alfredu Jansonu labi pazīst Rīgas rajona dažādu paaudžu zemkopji. It sevišķi Ķekavas un Mārupes pusē. Viņu labi pazīst arī rajona dziesmu draugi. Pazīst tie, kam vēl bijusi izdevība dzirdēt vēlāk svešatnē strādājošā diriģenta Ādolfa Ābeles vadīto kori «Dziesmuvara», tie, kas cauri gadiem līdz pat šodienai klausās Haralda Medņa diriģēto «Tēvzemi». Nodziedāti simtiem koncertu. Izdzīvoti daudzi Dziesmu svētki. sagaidīti šie, kur savijas visas pasaules latviešu balsis, kad ar brīvām dvēselēm dziedam zem cerīgām debesīm. Ļoti priecājos, ka šodien Alfredu Jansonu varam iepazīt jaunā kvalitātē kā dzejnieku. Lai skan arī šai jomā! 

Spēka vīri nāk caur akmens Rīgu balsī apliecināt vienotību, stiprumu un gara sakoptību. Balti berztu dvēseli un miesu, pārpilni ar apņēmību ciešu, vīri aiziet prasīt savu tiesu. Vīri saprot — viss ir pašu ziņā: pastāvēs, kas droši celsies cīņā, atvērsies un smaržos melodijā. Neesiet kā vēja dzīta skaida, ticiet, brāļi, mūsu stunda gaida, sirds, lai dziesma aizdegas bez vaida. Ejiet, brāļi jūsu dziesmu gaida! Nolasīts 1990. gada 10. jūnijā, Universitātes aulā, Dziesmu karus aizsākot.

No Rīgas rajona Dziesmu svētkos piedalīsies un dažādos koncertos dziedās turpat divi tūkstoši dziesmu mīļotāju. Daudziem tie būs pirmie, daļai arī atvadu svētki no dziedāšanas. Bet dziesmu tāpat kā cilvēka dzīvi varam salīdzināt ar upes nerimtīgu plūdumu.

jauktā kora "Baltezers" dziedātāju grupa iepriekšējos svētkos Mežaparkā.

BRĀĻIEM DZIESMĀ EJOT
1990.06.30 Darba Balss (Rīgas rajons)

=========== 

Nams Baltezera krastā

Staltās priedes zaļajām zaru rokām augstāk zilgmē pacēla baltos mākoņu kalnus, it kā gribēdamas jau pēc brīža tos samest Baltezera rāmajā spogulī. Krastmalā, bambuka makšķerkātus cilādami, vīri pacietīgi gaidīja lielo lomu. Grupa bērnu, kas čalodami apstāja viņus, bija Baltezera bērnu sanatorijas audzēkņi. Pēc launaga viņi bija devušies pārgājienā. Saule, priežu smaržas un vasaras brieduma piesātinātais gaiss, prasmīgi organizēta atpūta. Tās ir otras labākās zāles tiem, kas ieradušies šeit atgūt veselību no dažādām mūsu republikas malām. Lieki būtu pierādīt, kādu uzmanību cilvēku veselībai pievērš mūsu zemē. Par to pārliecinājies katrs, jo sevišķa vērība veltīta jaunajai paaudzei. Un tādēļ ielūkosimies šīs ārstniecības iestādes ikdienā. Dzidrās bērnu balsis te sāka skanēt pirms 14 gadiem. Kopš tām dienām vietu skaits sanatorijā pieaudzis līdz simtam, ik gadu iegādāta jaunākā ārstniecības aparatūra, pavairojies medicīnas darbinieku skaits. 

Vienlaikus ar ārstēšanos ikvienam audzēknim ir iespēja mācīties pēc vispārizglītojošās skolas mācību programas 1.—8. 

klasei. Ar skolēniem strādā pieredzējuši un iejūtīgi pedagogi. Ne velti te bieži vien ierodas gūt pieredzi pedagogi un medicīnas personāls no citām mūsu republikas un tālākām ārstniecības iestādēm. Martā te praktizējās sanatoriju medmāsas, maijā fiziopediatri. Nesen te bijuši Ļeņingradas apgabala Petrodvarecas bērnu sanatorijas darbinieki, kā arī pārstāvji no Lietuvas PSR Silutes rajona. Mācot citus, mācās arī paši, krāj jaunas atziņas, tās papildina un pilnveido, pielieto praksē. Tādēļ ne vienreiz vien Baltezera sanatorijas darbinieki snieguši vērtīgus priekšlasījumus republikas un Vissavienības mērogā. Referātu "Sanatorijas darba efektivitāte 10 gados, nolasīja konferencē, kurā piedalījās ārsti no dažādām PSRS malām. Ārste b. Kravinska patlaban gatavo zinātnisku referātu "Bronholoģiskās izmeklēšanas nozīme sanatorijas apstākļos." Bērni sanatoriju iemīl kā savas otrās mājas, jo te ik minūti tiek gādāts, tai būtu labi. Ne jau velti vēl daudzkārt ceļu uz Baltezeru mēro tie audzēkņi, kuri te bijuši un sen jau izrakstījušies. Biežs viesis, piemēram, ir Mečeslavs Rubiks. Puisis ir komjaunietis, piedalījies talkās neskartajās zemēs, tagad beidzis mehanizācijas skolu. Sanatorijas kolektīvs lepojas ar bijušo audzēkni Kārli Veidenbaumu, kurš strādā uzņēmumā «Rīgas adītājs» un turpina izglītību vakarskolā. Jaunietis kļuvis labs sportists un aizstāvējis mūsu republikas godu sacensībās Čehoslovākijā. Tādu ir daudz, kuriem sanatorijas kolektīvs ne vien palīdzējis atgūt veselību, bet ari mācījis saskatīt dzīves skaistumu un mērķu skaidrību. Interesants un lietderīgs ir sanatorijā veiktais ārpusklases darbs. Darbojas bērnu dziesmu un deju ansamblis, kurš regulāri sniedz koncertus svētku sarīkojumos, iepriecina šeit ieradušos viesus. Visvairāk paveiktā var redzēt čaklo roku pulciņā. Tā dalībnieki izgatavojuši turpat tūkstoš suvenīru. Daļu eksponātu varēja redzēt bērnu lietišķās un tēlotājas mākslas izstādē Kaukāzā. Galvenokārt tie ir darinājumi no ādas, salmiem, koka un kaula. Prasmīgas daiļamata iemaņas apguvis 8. klases komjaunietis Modris Hapanioneks. 

Viņa darinājumi intarsijā ir ievērojams veikums. 6. klases audzēknei Āvai Lazovikai labi padodas izstrādājumi no ādas. Pie stellēm sastopam 7. klases audzēkni Alni Brēdi. Viņš izaudis tautiskus aizkarus, sedziņas un šalles. Viņam labi veicas ari grāmatu iesiešana un darbs fotopulciņā. Tā dalībnieki fotoattēlos atainojuši sanatorijas ikdienu, kā arī uzņēmuši, pirmās kinofilmas. Audzēkņi prot tās demonstrēt. Piemēram, Česlavs Stelmaks iemācījās rīkoties ar kinoaparātu sanatorijā. Šī lieta puisi ieinteresēja un drīz vien pēc izrakstīšanās viņš Ogrē ieguva kinomehāniķa tiesības. Sanatoriju vada pieredzējusī galvenā ārste Sofija Pavlovska. Septiņdesmit procenti pie mums strādājošo, viņa stāsta, ir komunistiskā darba trieciennieki. Labs vārds sakāms par visiem. Lielākā daļa šeit strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Lai vēl jo plašāk izvērstu ārstēšanu, sanatorijā ierīkoti jauni kabineti, kuros uzstādīta jaunākā aparatūra. Tā, piemēram, patlaban uzstāda stacionāro aerosola iekārtu bioķīmiskajā laboratorijā. Zāles ievadīs ne kā parasti, bet izsmidzinātas gaisā. Šī būs pirmā tāda veida iekārta mūsu republikā. Vienlaikus šajā procedūrā ārstēsies 6 bērni. Iegādāti ari jauni FEK un elektroforēzes aparāti bioķīmiskajām analīzēm. Bronholoģiskajā kabinetā turpmāk veiks izmeklēšanu, slimniekam esot narkozē. Sanatorijā parasta ikdiena. Bērnu veselības sardzē stāv ļaudis baltajos virsvalkos. Tie ir cilvēki, kuri reizē ar darbu atdod savu sirds siltumu. 

A. LIGNĀRS
* Darba Balss / 31.05.1967

========

«Baltezera priedes».

«Baltezera priedes».
1987.07.16 Rīgas Balss

===========

Šis dižozols, kas atrodas pie Baltezera, atgādina īstu dabas skulptūru

Cīņa
1985.11.23 Cīņa

=====

Gustava Erenpreisa  celtā savrupmāja

===========

BALTEZERA BĒRNU TUBERKULOZES SANATORIJAS JAUNĀ SKOLAS ĒKA.

1972.07.01 Veselība

============

 

 

========== 

“Via Baltica”. Rekonstruēts ceļa posms Baltezerā

2004.10.29 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)

=====

 

 

 =======  bērnudārzs Baltezerā =======

PAR KOLCHOZNIEKU BĒRNIEM

Saulkrastu rajona kolchozā «Ādaži» iekārtots bērnudārzs. Telpas — ēdamā, guļamā un rotaļu istaba — labi izremontētas un izkrāsotas gaišos toņos. Sagādāts bērniem piemērots inventārs — mazi galdiņi, krēsli un gultiņas, jo daļa mazo paliek arī pa nakti. Rotaļu istabā dažādas spēļu lietas katra vecuma bērniem. Bērnu skaitam pieaugot, paredzēts iekārtot vēl divas istabas. Vasaras saulainās dienas bērnu dārza iemītnieki lielāko tiesu pavada zāļainā laukumā, kuru vakara un ziemeļu pusē no vēja aizsargā koki, ceriņu un citi krāšņuma krūmi. Bērnu dārza vadītāja b. A. Vīksne rūpīgi un mīļi kā māte kopj un audzina mazos pilsoņus. Dažādās nodarbībās ātri paiet laiks, un rodas arī laba ēstgriba. Ēdienu pasniedz četras reizes dienā. Tas ir labs un tiek pagatavots no svaigiem kolchozā ražotiem produktiem. Periodiski ierodas rajona veselības aizsardzības nodaļas ārsti pārbaudīt bērnu veselību. Kolchozā saime lepna un priecīga par savu bērnudārzu.

REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1950.06.10 Cīņa

===============

 

========================

 

1928.g.

31,75 m garš koka tilts uz 2 mūra un 2 koka balstiem pār Daugavas — Gaujas kanālu, uz 111 šķ. ceļa Rg 148 Baloži —Bukulti—Dreimaņi,

Ādažu pagastā, par Ls 29.900, —. 

Spēkam un dzīves priekam 

Starp lielo un mazo Baltezeru slaidu priežu mežā atrodas boļševiku aizvestā V. Ķuzes fabrikas direktora Muškes staltā divstāvu celtne. Tās skaistajā dārzā, gaišajās istabās un terasēs šinīs dienās no jauna skan priecīgas balsis. Ar aizvestā V. Ķuzes ģimenes locekļu un fabrikas tagadējās vadības gādību Baltezera krāšņais nams «Ezervijas» nonomāts fabrikas strādnieku un darbinieku atpūtai. Mūsu fabrikas atpūtas nami strādniekiem un darbiniekiem iekārtoti jau kopš 1929. g. - saka fabrikas dir. R. Veidemanis. Jauko ideju — dot iespēju strādājošiem lietderīgi un patīkami pavadīt atpūtu bija pārņēmuši vai visi Latvijas uzņēmumi, pie kam labus ierosinājumus deva tieši mūsu uzņēmums. Kara laika darbs prasa lielāku piepūli, brīvais laiks jāizlieto jaunu spēku uzkrāšanai un dzīves prieka uzturēšanai. Jaunajā atpūtas namā, kas nomāts no Muškes ģimenes pilnvarotiem pārstāvjiem, tagad fabrikas strādnieki un darbinieki varēs pavadīt nevien savus  kārtējos atvaļinājumus, bet it īpaši rast atpūtu sestdienas pēcpusdienās un svētdienās.

Direktora vārdus uzklausīja turpat trešā daļa no fabrikas strādājošiem, kas te ieradušies uzņēmuma automašīnās un līdz vakaram bauda veselīgu atpūtu. Viņu vidū arī Arodbiedrību savienības vadītājs A. Roja ar saviem tuvākiem līdzstrādniekiem, AS pārstāvis darba vietā V. Eglītis, Ādažu pašvaldības vadība u.c. Strādnieki un viesi, iepazinušies ar nama gaumīgo un lietderīgo iekārtojumu, izstaigājuši dārzu, mežu, Baltezera smilšu liedagu un apmetuši lielāku līkumu gar Gaujas kanāli un Ādažu baznīcu, visi pulcējās ap galdiem, kur iebaudīja kopēju launagu. Fabrikas ilggadējai darbiniecei Emmai Baltiņai uzticēta atpūtas nama vadība. «Vienā reize te mums paredzēts uzņemt 30 pārnakšņotāju, bet vajadzības gadījuma varam to skaitu vēl palielināt,» viņa stāsta. «Kara laikos pagrūtāk ir ar kopgalda noorganizēšanu, tomēr ēdienus pagatavosim tepat nama virtuvē. Tie, kas še ieradīsies sestdienās un paliks līdz pirmdienas rītam, fabrikas mašīnās varēs doties tieši uz darbu.»

* Darba Balss / 02.06.1943

  

mājas "Vizmas" būvniecība

***

Ādažu pag, „Baltezera paviljonā" tūristu apmetne. 17 klm. no Rīgas, Baltezermalā. Naktsmītne 70  sant. Pilna panzija 14 dienam Ls 24,-. 1 klm. no stacijas Baltezers, l /i klm. no Rīgas ūdensvada stacijas. Laivas. Peldēšanās. Mežs. Makšķerēšana. Skaisti gājieni uz 8 apkārtējiem ezeriem.  

Tūristu mītņu un apmetņu saraksts  

1934.03.01 Ilustrētā Tehnika. Motors un sports

 

SAVRUPMĀJAS LATVIJĀ. Nr. 16 

J.LEJNIEKA UN V. ZILBERTA FOTO. 

Plāns. 1 — dzīvojamā istaba, 2 ēdamistaba, 3 — virtuve, 4 noliktava, 5 — priekšnams.

1993.10.01 Māksla

🏠 🏠 🏠

=============

CILVĒKI MUMS LĪDZĀS

Baltezera veikala saimniece Baltezerieši labi pazīst savu veikalu. To ievērojuši arī tūristi un vasarnieki, kas šeit aizvada atvaļinājumu. Viņu labsajūta atkarīga no šīs ne pārāk lielās, taču mājīgās pārdotavas. Laudīm labi pazīstama arī veikala saimniece Jautrīte Krūmiņa (attēlā). 

veikala saimniece Jautrīte Krūmiņa 

Allaž viņa enerģiska un darbīga, tālab, pat neticami, ka jau darba veterāne. Bet tā ir. Latvijas patērētāju kooperācijā viņa nostrādājusi jau gandrīz trīs gadu desmitus, no tiem lielāko daļu Rīgas rajonā. Šajā laikā Jautrīte Krūmiņa nostaigājusi ceļu, kāds raksturīgs ļoti daudziem labiem darbiniekiem: no ierindas pārdevējas līdz veikala vadītājai. Viņas saimniecība ir visai liela un sarežģīta, jo cilvēkiem šeit jāatrod viss, kas nepieciešams ikdienai gan produkti, gan rūpniecības preces. Rīgas patērētāju biedrībā tagad par šo veikalu ir mierīgi. Pārkāpumu nav, plāns allaž izpildīts. Turklāt ne tikai izpildīts, bet arī pārsniegts. Agrāk veikals bija viens no sliktākajiem. Labvēlīga situācija tajā izveidojās tad, kad par vadītāju kļuva Jautrīte Krūmiņa. Ar viņu darbu veikalā uzsāka vēl vairākas pieredzējušas, godprātīgas tirdzniecības darbinieces. Viņas vadītāja zināja jau no iepriekšējās darbavietas. Tieši šīs darbinieces izveidoja kolektīva kodolu. Veiksme nelika sevi ilgi gaidīt. Kas ir galvenais mūsu darbā? Jautā Jautrīte Krūmiņa. Un pati atbild: — ļoti svarīgi ir pazīt cilvēkus, kuru dēļ mēs strādājam, pazīt mūsu pircējus tik dažādus. Viņu vidū vietējie iedzīvotāji tātad viņiem jāpiedāvā viss, kas cilvēkam nepieciešams ikdienas dzīvei, lai katras adatiņas dēļ nebūtu jābrauc uz Rīgu. Daudz arī kūrortnieku un tūristu, tas nozīmē, ka Baltezera veikalam viņi jāapgādā gan ar pārtikas produktiem, gan ar visu citu, kas nepieciešams atpūtai. Kāda ir veikala vadītājas darbadiena? No rīta tā sākas vēl pirms veikala atvēršanas, ieradusies mašīna ar jaunām precēm. Tas nozīmē, ka preces ir jāpieņem un jāizvieto, arī dokumenti jānoformē. Pasūtot preces, noteikti jāņem vērā sezona — vasarā pircēju nesalīdzināmi vairāk. Un tā gadu gadiem. Kas palīdz turēties tik dzelžainā darba ritmā? Lietiškība, savas profesijas lieliska pārzināšana, darba mīlestība? Protams! Taču jāņem vērā arī Jautrītes Krūmiņas lieliskās cilvēciskās īpašības - taisnīgums, prasme ātri atrast kopēju valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem. Īpaši tas ir svarīgi vadītājai, lai arī viņas pakļautībā neliels kolektīvs. Šī sieviete nemāk darbā sevi žēlot. Un vēl, kā pati atzīstas, viņa ir liela optimiste. Tas nav mazsvarīgi saskarsmē ar cilvēkiem. Likumsakarīgs rezultāts daudzkārt izcīnītas godalgotas vietas sociālistiskajā sacensībā. Bez Jautrītes Krūmiņas nav iedomājama viņas kolektīva sabiedriskā dzīve. Savulaik viņa bija dzīvokļu un sadzīves komisijas locekle patērētāju biedrības arodorganizācijā. Tāds pienākums prasīja lielu principialitāti. Vēl jāsastopas ar kolhozu vadītāju visai nevērīgu attieksmi pret veikalu darbiniekiem, kuri apkalpo viņu saimniecību ļaudis. It kā pārdevēji būtu kādi svešinieki. Bet tā taču nav. Daudz kas kolhoznieku dzīvē ir atkarīgs no kārtības vietējā veikalā. Labi, ja dalot dzīvokļus un citus labumus, kolhoza vadība neaizmirst sava veikala pārdevējus. Ja ne, tad jāatgādina, jāiepazīstas ar kolēģu dzīves apstākļiem, jānoskaidro, vai ir iespējas jaunajās kolhozu mājās dot dzīvokļus arī veikalvežiem. Uz jaunu dzīvokli pārcēlās Ropažu veikala vaditāja, un arī te Jautrītes Krūmiņas un citu aktīvistu neatlaidībai nebūt nebija maza loma . . . Pirms kāda laika viņa pierādīja nepieciešamību paplašināt veikalu. Nu ir labāk, plašāk kļuvis visiem gan pircējiem, gan pārdevējiem. Tagad viņa ir izdomājusi paplašināt veikala noliktavas telpas. Iecere jau daļēji īstenota. Ar lielu enerģiju Jautrīte Krūmiņa jau no skolas gadiem gājusi uz iecerēto mērķi pārdevējas profesiju. Toreiz, grūtajos pēckara gados, veikals meitenei likās īsta brīnumu valstība, tāds «galdiņ, klājiesl». Vai tad jābrīnās, ka viņa gribēja apgūt pārdevējas arodu? Tikai vēlāk, pēc Rīgas kooperatīvās skolas beigšanas sākot strādāt, saprata. kas tad īsti ir tādas pārpilnības pamatā. Berģos viņa nostrādāja 17 gadus. Veikalā šajā laikā preču apgrozība pieauga deviņas reizes. Tagad darbs turpinās Baltezera veikalā. Tikpat sekmīgi. Šeit preču apgrozība pieaugusi divas reizes. Tas ir ļoti daudz. Īpaši, ja ņe mam vērā, ka ikdienas preces nemaksā dārgi. Ir cilvēki - sava darba fanātiķi. Par tādiem saka: ne ko citu, izņemot darbu, viņi nezina un negrib zināt. Tādi parasti daudz padara savā profesijā. Viņus ciena, taču diezin, vai mīl. Jautrīte Krūmiņa ir apbrīnojami cilvēciska: prot uzmanīgi ielūkoties dzīvē, ir laba māmiņa savām divām meitām. Jaunākā Baiba mācās Rīgas 45. vidusskolā, nodarbojas sarīkojumu deju pulciņā. Vecākā Sigita strādā par šuvēju ražošanas apvienībā «Rīgas apģērbs». Viņas aizraušanās nodarbības vokāli instrumentālajā ansamblī «Rondino». Tā ir darbīga, draudzīga ģimene. Arī no tās nāk optimisms. Arī no turienes dzīves pilnestības izjūta. 

Baltezera veikala saimniece
1985.06.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
Apinīte, V.

=============

* Darba Balss / 14.09.1982

 

* Darba Balss / 13.02.1979

* Darba Balss / 13.02.1979

Garākā saulespuķe

Pavasarī pircēji Saules aptiekā līdz ar pirkumu saņēma Šveices saulespuķu sēkliņas. Garākās puķes izaudzētājam tika piesolīts bezmaksas ceļojums uz Šveices pilsētu Bāzeli. Uz Saules aptieku atnestas jau 129 saulespuķes. Pašlaik garākā puķe — 4 m 95 cm — izaugusi rīdzinieces Ausmas Jurānes dārzā, bet varbūt kāda pastiepsies vēl tuvāk saulei, jo konkurss noslēgsies tikai rīt. 

I. Ozoliņa

Attēlā redzamo saulespuķi izaudzējis Reinis Ezeriņš Baltezerā.

Garākā saulespuķe

1994.09.23 Lauku Avīze

* Darba Balss / 01.12.1979

L.Baltezers (5,85 km**2) Ezera 5 salas veido botānisko liegumu (13,6 ha).

* Ilustrēts Žurnāls / 11.05.1923 

* Rīts / 17.07.1937

 

 

Hostelis netālu no Baltvillas

* Valsts Darbinieks / 01.05.1928

***

Strautmaņa māja 

Līgotājas no Nacionālā  ( no kreisās: Elza Radziņa, Velta Līne, Lidija Freimane )

Lidija Freimane 

Pie  Priedkalniem 

***

* Rīts / 11.12.1937

* Rīts / 04.07.1935

***

* Rīts / 22.08.1936

* Rīts / 04.07.1935

* Rīts / 04.07.1935

==============================

Bļitkotāji berzē rokas

Bļitkotāji berzē rokas gaisa temperatūra krītas, ziemas sezona negaidīti pagarināta, augušas izredzes noķert to, kas līdz šim vēl palicis āliņģī. Juglas kanāla ledus tāpēc vienos caurumos.

Baltezera kanālā rokas berzē citi ziemas peldes cienītāji. Pabīdīti sānis ledus vižņi, un var ļauties labsajūtai protams, ja, krastā stāvot, tai var ticēt. Tāpat kā apgalvojumam, ka ūdens ir silts jūra esot daudz aukstāka. ..

Baltezera kanālā rokas berzē citi

Vakar "Kristāla" pilī
1979.03.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

* * *

Baltezers pie Ādažiem

Atsaucība muzeja darbam

1983.09.15 Dzimtenes Balss L Kreišmane. ekspedīcijas vadītāja (Rīgas rajona laikraksts «Darba Balss»

* * * 

Baltezera zveju vīrs Oļģerts Gerdiņš ver lestes (butes) 

Pie sudraba ezera Baltezera apkārtnē, Sudraba ezera krastā iekārtota Autotransporta strādnieku arodbiedrības pionieru nometne. Ap 130 bērnu šeit dažādās nodarbībās pavada saulaino vasaru.   zēni spēlē kroketu.

Saulstaru māju, kas atrodas Baltezera krastā, deviņdesmitgadīgā saimniece

Jauni cilvēki pie Baltezera

Vasarsvētki Baltezerā.

 Pirmais no kreisās: Ernests Eduards Voldemārs Avotiņš dzimis Opss.

 Grieķu - romiešu cīņas.

 Atpūta Vasaras svētkos Baltezerā, 1931-06-24

Rīdzinieki svin Jāņus Baltezerā

Aleksandrs Naberatuhins  - Baltezers

=