Atmiņas / Zeltīte Gerste <>

Man vispirms tev par Ādažu laiku jāizstāsta. Tur jau viss arī kopā bija. Ādažos es astoņus gadus nostrādāju par strādnieci – sagādnieci. Mans vecākais brālis Voldemārs Čips, lai viņam vieglas smiltis, Ādažu kolhozā bija liels činavnieks, toreizējā priekšsēdētāja Kukeļa vietnieks. Viņa atbildībā bija daudzas lietas un arī vīna cehs. Toreiz vīna cehs bija tikpat kā zelta bedre. Visa lielā Krievija izslāpušu muti gaidīja mūsu vīnu. Un, lai kāds surogāts tas ar bija, izdzēra pa tukšo, nespējām pieražot. Toreiz jau katra trešajā kolhozā viņķeli brūvēja. Brālis mani pieņēma pie sevis, tā teikt, lai būtu kontrole un lai visi zagtu ar mēru. Nu labi, paņēmi divas pudeles vīna, cukuru paņēmi, bet vairāk ne lai būtu tā smuki – ar normu. Es tur skaitījos vienkārši strādniece, maksāja man trīssimts rubļu mēnesī. Priekšniekiem tik lielu algu nemaksāja, tāpēc visi bija noformēti par strādniekiem. Toreiz melnie saņēma vairāk nekā baltie. Redz, kā laiki mainās. Bet es ņēmos arī, gan ar realizāciju, gan sagādi, gan reizēm par gruzčiku. Jā, jā, nesmejies. Ar šoferi nēsāju kastes pa veikaliem, ka nemetas. Toties spartakiādē „Spēks un veselība” ( tādas arī padomju laikos bija ) Rīgas rajonā dabūju pirmo vietu. Tādi muskuļi, kastes nēsājot, bija uzradušies, ka pati pārbijos, cik tālu lodi aizgrūdu...

Bet ne jau viss ar to vīnu tik gludi gāja. Atceros, cik reižu nebija tā, ka noliktava ar vīnu pilna – simtiem tonnu, laiks karsts, tā dzira jau ilgi nevar stāvēt, skābst kopā, bet vagonus sūtīšanai dabūt nevar – nav un viss. Toreiz tak visu Latviju izgrāba ar bedri un veda prom uz Krieviju, ka pašiem ko ēst nebija, zini, cik tur sastāvu un vagonu vajadzēja. Nu re, kur es paliku, karsta vasara, vīns kā jūra, bet vagona neviena. Priekšniecība izmeklējusies no augšas līdz apakšai, nav un cauri. Brālis saka: Zelte, ej tu! Un bez  vagona atpakaļ nenāc.Ko es, kas jādara, jādara.

Toreiz es jau nebiju tik prasta kā tagad, toreiz es biju dāmīte. Paskaties šito bildi. Vai tu maz pateikt vari, ka tā ir vecā Gerste, - Zeltīte iegrimst brīža nostaļģijā. Toreiz man bija tāds smuks zils kostīmiņš, cepure un cimdiņi, lakoti nadziņi...  Ah – riebīgi skatīties, kā tā dzīve mūs pārtaisa..., no šitāda smuka cilvēka iztaisa nez ko ... (dusmīgi aizcērt albumu). Nu re, toreiz es pa tiem priekšnieku kabinetiem gāju kā Jēzus pa ūdens virsu, neviens mani ārā nedzina. Nekad netiku turēta par stukaču. Redz, man vēl tā šķībā acs, tas skats uzreiz ar tāds šķelmīgs un blatnijs. Un nekādu problēmu. Bet tā jau nebija, ka par smukām acīm tev kāds ko dotu. Tajos laikos arī priekšnieki ēst gribēja. Ar kovieru došanu gan es  nenodarbojos, bet savs piegājiens man bija. Es to zaļo gaismu ieslēdzu ar kažokādām. Mums Ādažos bija lielā zvēraudzētava. Un, kad gāju kārtot vagonus vai ko citu, somā man vienmēr bija kāds pārītis nerciņu vai sudrablapsa – tas pēc svarīguma. Un tad man tik vajadzēja tikt priekšnieka kabinetā, lai es uzreiz redzētu, kurā atvilktnītē tos  kažociņus ieslidināt, vislabāk jau rakstāmgalda šūplādēs, apakšējās jau gandrīz vienmēr bija pustukšas. Un tagad tu iedomājies šitādu skatu. Sēž viens neuzpērkamais vecis pie galda, lasa manu lūgumrakstu. Es tā kā neredzamais spoks (jo viņš jau mani , bez šaubām, tai brīdī neredz) šuriju pa viņa atvilktnēm. Pēc tam, kad savu darbiņu esmu padarījusi, šis arī paceļ galvu un, uz mani pār brillēm lūrēdams, nosaka: Da ... Adaži! Adaži!... čto svami ģelaķ. Nu pozvaņiķe čerez para dņej. Zvanu, šis saka: prihoģiķe. Un tu saproti, iedeva nevis vienu, bet veselus divus vagonus. Atceros, ka brālis tai reizē aiz priekiem teica: „Zelte, tu man atsver veselus trīs žīdus.”

Bet, nu es tev izstāstīšu par to puķu epopeju. To arī mēs ar manu brālīti

kopā taisījām. Ārprāts, tais laikos tas bija vesels krimiķis, tikai pietrūka šodienas šaudīšanās un līķu. Viss pārējais jau bija. Tagad to visu sauc par biznesu, bet toreiz – par spekulāciju lielos apmēros. Redz, Ādaži kā paraugkolhozs jau krievu laikos ar ārzemēm uzturēja sakarus. Ja kāds no citas pasaules atbrauca, kur tad veda – uz Ādažiem to skaisto sociālismu rādīt.

Nu, un tā arī mans brālītis sapazinās ar vienu speciālistu no Holandes, kurš mācēja krievu valodu. Tas sakrita tieši ar trako tulpju audzēšanas buma laiku. Toreiz visi kā prātā jukuši bija metušies uz tulpju sīpoliem. Tu iedomājies, es pat pārdevu savu kažoku ar karakula apkakli, ko man vīramāte bija dāvinājusi par dēla piedzimšanu. Atceros, toreiz maksāju rubli gabalā par vienu ne visai lielu sīpoliņu. Iedomājies, riskēju, pārdevu kažoku, lai par to nopirktu tulpju sīpolus, cik dulla biju. Bet nu peļņu arī  dabūju atpakaļ ar uzviju, tā teikt. Jaunākās tulpju šķirnes sīpols te maksāja līdz divarpus rubļiem, bet tur, Holandē, tas maksāja kapeikas. Nu, nav ko runāt, baigi labais bizness. Tagad tik vajadzēja tulpes dabūt uz Latviju. Ādažiem jau regulāri no Holandes uz Ventspils ostu nāca prece – visādas iekārtas un citas mantas, kas bija sapakotas kastēs. Un tā ar Holandes jaunā drauga svētību zināmās, iezīmētās kastēs mums tika ielikti saiņi ar sīpoliem. Tīrākā kontrabanda, tā teikt. Visi lielie un smalkie tulpju selekcionāri no mūsu kontrabandas taisīja tālāk savas kolekcijas. Viss gāja kā smērēts līdz reizei, kad no vienas kastes sīpolus aizmirsa izņemt... Un ar to ar bija cauri. Jo, ja jau zina trešais, tad zina visa pasaule. Toreiz iedeva tam atradējam lielu naudu, lai tur muti, un šis vēl šodien ir kluss kā kaps. Paši pārmeta krustu, ka viss labi beidzies. Paldies Dievam, paldies Dievam, ... nekad vairs, nekad vairs ... Bet tu zini, kā tas ir – tā apetīte jau rodas ēdot. Kamēr tu esi nobijies, tikmēr jau liekas, ka vispār no šitās bļodas vairs nekad neēdīsi, bet pēc laiciņa, kad kļūsti atkal drosmīgāks, tad nu tā gribas, nu tā atkal gribas, ka nevari izturēt.

Nākamajā vasarā mūsu vecais, labais holandietis atkal ir Rīgā un nu jau ar visu savu dāmu. Mēs ar brāli taisām viņiem baigi labo uzņemšanu. Šis tik priecīgs un pateicīgs, ka ierunājas atkal par tulpēm. Man jau liekas, ka viņam no tās šeptes arī kaut kas atlēca. Tās lietas  jau brālis kārtoja, es biju visā mazais gariņš, peška.  Nu tagad klausies. Šoreiz sarunāja tā, ka mazajām pekelēm vairs neķēpāsies, bet sūtīs uzreiz veselus tūkstoš divi simti kilogramus un caur Ļeņingradu. Un sūtīs vairs ne kā tulpju, bet parastos sīpolus, lai izietu cauri. Ļeņingradā bija kāds maizes kombināts, vēl tagad atceros – „Hļebeksports”. Man ar smago mašīnu pa nakti bija jābrauc tai precei pakaļ uz Ļeņigradas ostu. Tajos laikos jau privāti cilvēks no ārzemēm tādas paciņas nedrīkstēja saņemt.

Pasarg Dievs! Tāpēc kā oficiāls saņēmējs tika norādīts Ādažu kolhozs, bet pavadvēstulē bija skaidri un gaiši rakstīts, ka visa tā prece tiek sūtīta gospoģinu Čipu ļično. Bet nu brālis jau visus sev nepaturēja. Par to izkārtošanu trīs simtus kilogramu vajadzēja dot kādam tur Maskavā, Ādažiem arī trīs simti palika un mums ar brāli kādi seši simti.

Bija pavisam vēls rudens, kad sīpolus saņēmām, jau novembra sākums. Un mēs pa kaklu pa galvu sagrūdām tos zemē, kamēr vēl nebija uznākuši lielie Sali. Pielikām meža vidū pilnu lauku, kur tēvam zeme bija, tepat pie Rīgas. Un tad tik sākās. Vienā papīrā tomēr nez kā stāvēja ierakstīts, ka tie ir tulpju sīpoli. Ar to pietika, lai ietu vaļā lielā jezga. Karantīnas, inspekcijas un sazin kas. Pārbaudes un prašņāšanas. Un, jo vairāk to lietu cilāja, jo skaidrāks kļuva, ka šoreiz sveikā netiksim. Kapraču arī saradās, kā jau latviešiem pieklājas, vesels bars. Tak skauda visiem pēc traka. Kur Čipam ar Gersti tāds lauks ar importa tulpēm! Nekad mūžā! Sevišķi traka bija kāda Ādažu partijniece. Un tu vari iedomāties, ka nākamajā rudenī vesela komisija nāca un to tulpju lauku raka nost. Ņudzēja vien no cilvēkiem. Es gan nezinu, kur tie sīpoli vēlāk palika, bet noraka visu pa tīro, nevienu neatstāja. Protams, ierosināja krimināllietu pret mums abiem. Brālim iedeva desmit gadus. Un, iedomājies, tagad jau par to var pasmaidīt, spriedumā bija melns uz balta rakstīts „par savas mantas iepriekšēju nozagšanu”.  Jo patiesībā jau tie sīpoli viņam personīgi tika sūtīti. Jā, un vēl taču dabūjām atmaksāt arī par tiem trim simtiem kilogramu, ko Maskavas kungiem aizlaidām. Un ne jau par kilogramu, bet par katru sīpoliņu divi rubļi jāsamaksā. Mums tik trakas naudas nemaz nebija. Visus desmit gadus jau viņš par to „savas mantas iepriekšēju nozagšanu” (nu vai nav viens dumjš formulējums) nenosēdēja, bet kādus astoņus gan. Nabags drīz pēc tam no visiem tiem kreņķiem nomira. Man iedeva trīsarpus gadus nosacīti, un es tiku vieglāk cauri – ar insultu.

Tagad jau to nemaz iedomāties nevar, ka tādos laikos arī biznesmenim bija jādzīvo. Kas tad tagad nekaiš! Žēl, ka mans brālītis šitos laikus nepiedzīvoja, tad nu mēs abi kā bankā būtu tajos Latvijas miljonāru sarakstos iekšā. Vienai pašai man drusku tās dukas pietrūkst, - Zeltīte smejas.

  

* no Dainas Bruņinieces grāmatas „Ticot, cerot un mīlot” / Savai Zemītei

===