======🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞======
 |
| Klētiņa un aka 1990.gados. Foto no personīgā archīva. |
Mēs dzīvojām Ādažu pagasta Carnikavas novadā. Carnikava jau kādus 100 gadus bija desmitais lielākais zvejas centrs Latvijā, slavena ar saviem nēģiem vai, kā vietējie teica, zuteņiem jeb zutiņiem.
Mūsu māju pudurim Gaujas austrumu krastā nosaukuma nebija, kāds bija piemēram Mucenieku ciemam, kas bija tipisks ciemats. Vistuvāk kaimiņos bija onkuļa mājas Mēnesdēli, tikai kādus simts metrus no mums, dienvidos - Skabi, austrumos - Karašas un Kaķi. Netālu bija sena 1700.g. zviedru karavīru nometnes vieta - Lēģerkalniņi. No tiem savu vārdu droši vien bija dabūjis arī Skabu mājas saimnieks Lēģeris.
Bija tāds teiciens: ”Laverim Sprogainais Kaķis apēda Mēnesdēlam Skābo Karašu.” Sproģi un Laveri bija pie Dzirnezera. Uz ziemeļiem no Spārēm, Mēnesdēliem, Karašām un Kaķiem tecēja Gauja uz trīs kilometrus attālo jūru. Kādreiz Gauja bija tecējusi gar Mēnesdēlu un Skabu namdurvīm, bet laika tecējumā mainījusi savu gultni, atstājot aiz sevis tikai jomas, kas ar Gauju vairs nesavienojās.
Kad mana omamma - Kalniņu Annis apprecēja plostnieku Pēteri Eduardu Siliņu, dzimtas matriarchs Kalniņu Trīne atdalīja meitai no Mēnesdēliem zemes gabalu, uz kura uzcēla Gundegas, vēlākās Spāres. Īpašums bija uz meitas vārda.
Dzīvojamā ēka bija koka struktūras celtne, ar plašiem, neizbūvētiem bēniņiem. Tajos varēja tikt caur lūku pa pieslietām trepēm.
Mājai bija 3 istabas un virtuve (ķēķis). Vienā galā dzīvoja vecie Siliņi, pa vidu ķēķis ar akmens klona grīdu, priekšistaba, kur mitinājās kalpone un tad jauno Siliņu gals. 1941. gadā piebūvēja segtu verandu. Es atceros, ka būvdarbi notika laikā, kad krita Parīze. Mājā bija podiņu krāsnis ar jušku. Tā kā dūmi gāja caur skursteni, tad tas laiku pa laikam bija jātīra. Šim nolūkam pāri mājas jumtam bija novietotas kāpnes. Tīrīšanu profesionāli skursteņslauķi veica reizi gadā. Visu rakstu var lasītAL
Mūsu māju pudurim Gaujas austrumu krastā nosaukuma nebija, kāds bija piemēram Mucenieku ciemam, kas bija tipisks ciemats. Vistuvāk kaimiņos bija onkuļa mājas Mēnesdēli, tikai kādus simts metrus no mums, dienvidos - Skabi, austrumos - Karašas un Kaķi. Netālu bija sena 1700.g. zviedru karavīru nometnes vieta - Lēģerkalniņi. No tiem savu vārdu droši vien bija dabūjis arī Skabu mājas saimnieks Lēģeris.
Bija tāds teiciens: ”Laverim Sprogainais Kaķis apēda Mēnesdēlam Skābo Karašu.” Sproģi un Laveri bija pie Dzirnezera. Uz ziemeļiem no Spārēm, Mēnesdēliem, Karašām un Kaķiem tecēja Gauja uz trīs kilometrus attālo jūru. Kādreiz Gauja bija tecējusi gar Mēnesdēlu un Skabu namdurvīm, bet laika tecējumā mainījusi savu gultni, atstājot aiz sevis tikai jomas, kas ar Gauju vairs nesavienojās.
Kad mana omamma - Kalniņu Annis apprecēja plostnieku Pēteri Eduardu Siliņu, dzimtas matriarchs Kalniņu Trīne atdalīja meitai no Mēnesdēliem zemes gabalu, uz kura uzcēla Gundegas, vēlākās Spāres. Īpašums bija uz meitas vārda.
Dzīvojamā ēka bija koka struktūras celtne, ar plašiem, neizbūvētiem bēniņiem. Tajos varēja tikt caur lūku pa pieslietām trepēm.
Mājai bija 3 istabas un virtuve (ķēķis). Vienā galā dzīvoja vecie Siliņi, pa vidu ķēķis ar akmens klona grīdu, priekšistaba, kur mitinājās kalpone un tad jauno Siliņu gals. 1941. gadā piebūvēja segtu verandu. Es atceros, ka būvdarbi notika laikā, kad krita Parīze. Mājā bija podiņu krāsnis ar jušku. Tā kā dūmi gāja caur skursteni, tad tas laiku pa laikam bija jātīra. Šim nolūkam pāri mājas jumtam bija novietotas kāpnes. Tīrīšanu profesionāli skursteņslauķi veica reizi gadā. Visu rakstu var lasīt
🌞
💞💞💞💞💞💞💞💞💞
ŠE TEV RUBLIS PRIEKŠ MEITĀMUldis Siliņš pats par savu grāmatu,
Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. Rīga: Elpa, 2002. 304 lpp.
ISBN 9984-743-01-2.
Latviešiem ir tāds izteiciens: Kas lēni nāk, tas labi nāk, bet ej nu tu, velns, sazini, vai tā ir. Vienu nakti, skatīdamies jaunpirktās mājas griestos, es sarēķināju, ka doma uzrakstīt ko par manu dzimto novadu Carnikavu ar mani ir bijusi vairāk nekā 40 gadu. Tiesa, no sākuma es gribēju rakstīt dziesmu spēli, bet, izņemot mana tēva stāstus par vecajiem un ne tik vecajiem carnikaviešiem, man nekā cita nebija, un nekāds prātīgs sižets rokā nedevās. Sāku pratināt savu tēva māsu Elzu Siliņu-Pūci, kas mita Bostonā, manu tēvoci, bijušo parlamentārieti, paraugsaimniecības Sautiņu īpašnieku Eduardu Grantskalnu un pēdējo Carnikavas mācītāju Alfredu Sudāru. Gods godam, visi man atbildēja un atsūtīja savas atminas un citus materiālus. Tur bija daudz kas vērtīgs, daudz, kas prasījās pēc faktu pārbaudīšanas archīvos, un daudz kas skatīts caur rozā brillēm un izskaistināts, bet gauži maz par cilvēciskajām attiecībām, kas mani interesēja visvairāk. Šķiet, ka tad jau es sāku domāt par grāmatu, patiesībā tikai par grāmatiņu. Bet slinkums ir tāpat kā veca zeķe - prasās pēc biežas lāpīšanas, un tā nenoskaidrotas palika neskaitāmas neskaidrības, kamēr nebija vairs kam prasīt. Vispār pašu grāmatu es sāku rakstīt daudz par vēlu. Tik daudzi vecie carnikavieši kopā ar saviem stāstiem un atmiņām bija apgūlušies kapā, izkaisīti kur kuŗais - cits Siguļu kalnā, cits Amerikā, Anglijā, cits Vācijā, Austrālijā un daudzi sava mūža miegu izguļ Sibirijā. Bet tad no otras puses, ja grāmata būtu sākta rakstīt pirms 40 gadiem, nebūtu bijuši pieejamas avīzes un archīva materiāli. Damned if you do and damned if you don't!
Grāmatas nosaukumu man deva Alfreds Sudārs. Kad viņš kā jauns ienācējs Carnikavas draudzē, uzsaucot minējis, ka jaunais pāris šodien tā vairs nezvejo.
Laika skrejā atmaiga arī novadpētnieka architekta Gunāra Caunes sirds un viņš man uzticēja savus savāktos materiālus. Daudz man palīdzējuši carnikavieši Jānis Tomsons, Ella Rozenberga, Velta Pētersone, Juris Grantskalns, Dr. Ilga Falka-Kambala, māksliniece Agrita Krieviņa un daudzi citi. Taču sarakstīt grāmatu un to izdot ir divas atšķirīgas lietas: pirmā prasa laiku un enerģiju, otra - naudu. Te nāca palīgā mans nelaiķa tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, ilggadīgais Sidnejas latviešu biedrības priekšnieks. Viņa piemiņai biedrības valde piekrita grāmatu finansēt. Otrs paldies pienākas Ligitai Kovtunai, kas "izplēsa" minētam nolūkam no Kultūras kapitāla fonda Ls 600. Mazs brīdinājums rietumniekiem, kas vēlas Latvijā izdot grāmatu un ir izdevniecības lietās tikpat lieli amatieri un nejēgas, kāds biju es. Dodiet līgumus pārskatīt kādam advokātam, lai jūs neiemaldītos mīnu laukā. Šis brīdinājums nav mērķēts uz specifisku izdevniecību (es biju pie vairākām).
Ak, Dieviņ, nu jau kurā lappuse, un es vēl pinos pa ievadu! Labi, pie lietas! Tā Kunga 1211. gadā Carnikava pirmoreiz ir minēta rakstītā vēsturē - Indriķa Livoniias chronikā, gan ne pēc vārda, bet pēc vietas apraksta. Runa ir par galveno līvu karaspēka pulcēšanās vietu pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sarnikau-Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. 1211. gads ir asiņains, Sāmsalieši ar kuģiem aizbrauc pa Gauju līdz Turaidai un galīgi noposta Kubezeles novadu. Panākumu iedrošināti, viņi tai pašā gadā vēlreiz atgriežas, bet piedzīvo iznīcinošu sakāvi.
1212. gadā Carnikavā pulcējas igauņi. Ar viņiem ir rīdzinieku sūtnis Isfrīds. Kad igauņi uzzin, ka Rīgā
18. gs. beigās barons Magnus Gustavs Fridrichs fon Mengdens uzceļ Carnikavā krāšņāko pili visā Vidzemē, ko nodedzina 1917. gadā muižas kalpotājs - krievs. 1875. gadā par muižas zvejas pārzini sāk strādāt vācietis Alvīns Hiršs. 1880. gadā viņš iekārto Carnikavā zivju audzētavu - pirmo visā Krievijā. Viņš ir arī viens no konservēšanas pionieriem imperijā. Hirša konservi gāja tirgū stikla burkās un skārda bundžās. Bundžu attaisīšanai viņš bija izgudrojis un patentējis īpašu atslēgu, kas bija Krieviiā pazīstama ar vārdu patent Kirša.
Viņš bijis precējies ar latvieti - sievas meitas vārds ir Strauts. Zvejnieku Vēstnesī (1931,9) lasāms viņa nekrologs. Pēc Mengdeniem muiža nonāk Kristiana Heinricha fon Pandera rokās. Ārsts, zoologs, kultūras cilvēks - viņš ir viens no tā laika visievērojamākiem baltvācu zinātniekiem, pamatlicēis silūru formāciju pētniecībai un viens no embrioloģijas, anatomijas un paleontoloģijas pamatlicēiiem Krievijā. Pēterburgā iznāk viņa Carnikavā sarakstītās grāmatas par kondominātiem un bruņu zivīm.
Viens no pirmajiem apzinātajiem Carnikavas mācītājiem ir Fridrichs Meins, Baltijas kultūrvēsturē slavens vārds. Viņš ir pirmais, kas publicē latviešu valodā tautasdziesmu Manne Balte Mammelyt un savā grāmatā attēlo, kā tiek dziedātas mūsu tautasdziesmas. No 1871. līdz 1883. gadam Carnikavā sprediķo apdāvinātais rakstnieks un garīgo dziesmu tulkotājs mācītājs Jānis Neilands. Viņam pieder arī populārā laicīgā dziesma Teici, teici, valodiņa, tik bieži uzskatīta par tautas dziesmu. Viņš nav Atmodas kustības atbalstītājs un ātri nonāk asā konfliktā ar Baumaņu Kārli un Ausekli viņu "bezdievīgās dzejas" dēļ Arnolds
Un kur tad krāsainā carnikaviešu portretu galerija ar apmēram 100 portretiem: Menc-Laveru saimnieks Grapmanis, saukts Ķeizarbrālis, kas dienējis uz ķeizara brāļa jachtas par marsevoju un reiz lēcis ar ķeizarieni polku tik traki, ka ķeizars kratījis ar pirkstu un teicis: Nu, nu, saulīt!... Ķeizariene toreiz bijusi stāvoklī ar carēviču. Vai atkal kara flotes bocmanis, vecais Matīte, speciālists takelāžas jautājumos. Šanhajā notikušas airēšanas sacīkstes starp krievu un angļu jūrniekiem. Par stūrmani iecelts Matīte. Uzvarējuši krievi. Admirālis katram iedevis pa zelta pulkstenim un Matītem piedevām vienu rubli, teikdams: Tas tev priekš meitām! Kad nu klausītāji pratinājuši, vai rublis arī šādam mērķim izlietots, Matīte teicis: Ko nu, ķīnietes tādas maziņas, sarunāt neko nevar. Man no tādām lietām vienmēr ir bijis bail.
20.gs. gadu sākumā, lai apkarotu malu zvejniecību, muižnieks atvedis no Igaunijas sargu vārdā Mitti un gaidījis tūlītēju situācijas uzlabošanos, jo igaunis nav runājis ne vārda latviski. Taču Blusu krogā pie alus glāzes agri vai vēlu saprotas visi, un drīz Mitte dzirdēts raujam līdzi Dažu skaistu ziedu, gan pa savai modei, kas izklausījies apmēram tā: Sēd uz Kauj un lausās Pukit cepur praudīs. Nāks man mīlā šurp. Un es laimīks pūs... Mittem pukit pie cepur ilgi nav iznācis praust, viņš deportēts atpakaļ uz Igauniju, un viņa vietā atvests kāds prūsis ar līku degunu, kurš bruņojies ar bisi un rukzaku mugurā, sirdīgi sargājis sava kunga mantu. Mugursoma tai laikā zvejniekiem bijusi neredzēta manta, un drīz vien izplatījusies ziņa, ka prūsis Vācijā esot noziedzies un tagad izciešot sodu, nēsājot jocīgajā maisā 40 mārciņu ķieģeļu. Daži pat mēģinājuši izteikt līdzjūtību, bet vācietis bijis nepieietams. Carnikavā bija saimnieks vārdā Bendiņš, kurš visus sauca par "mīlīšiem". Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis nebija nekāds izņēmums. Tā izbraukumā zaļumos uz Vadoņu salu Dzirnezerā, uz kuru prezidents bija atvedis līdzi visu diplomātisko korpusu, Bendiņš, nopētījis uz galdiem uzliktās ēdmaņas, piegājis pie prezidenta un teicis: Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās. Simts galerta bļodiņu vien... Ko atbildējis Ulmanis, nav zināms.
Esmu grāmatā aprakstījis gan jautrus, gan skumjus notikumus un reizē mēģinājis iezīmēt arī vēsturisko fonu, lai tie būtu labāk saprotami. Neesmu mēģinājis lasītājam izpatikt, mans mērķis ir pavisam cits. Tik daudz ķeta krusti guļ zemē Carnikavas kapsētā prom no apbedījumu vietām, rūsas klāti, ar tikko salasāmiem uzrakstiem, aizmirsti un nevienam nevajadzīgi. Tikpat aizmirsti guļ daudzi jo daudzi krāšņi mūži, par kuriem retais tik kaut ko zina. Lai šī grāmata viņiem būtu nolauzto un aiznesto krustu vietā.
Uldis Siliņš
Žurnālists, rēviju un lugu autors Uldis Siliņš par nopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Apmēram 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apinis redaktors. Vairākas viņa lugas izrādītas arī Latvijas TV. Dzīvo Sidnejā.
|
