svētdiena, 2021. gada 28. marts

Mēs esam carnikavieši / Uldis Siliņš #

 ======🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞======

Klētiņa un aka 1990.gados. Foto no personīgā archīva.



































Mēs dzīvojām Ādažu pagasta Carnikavas novadā. Carnikava jau kādus 100 gadus bija desmitais lielākais zvejas centrs Latvijā, slavena ar saviem nēģiem vai, kā vietējie teica, zuteņiem jeb zutiņiem.
Mūsu māju pudurim Gaujas austrumu krastā nosaukuma nebija, kāds bija piemēram Mucenieku ciemam, kas bija tipisks ciemats. Vistuvāk kaimiņos bija onkuļa mājas Mēnesdēli, tikai kādus simts metrus no mums, dienvidos - Skabi, austrumos - Karašas un Kaķi. Netālu bija sena 1700.g. zviedru karavīru nometnes vieta - Lēģerkalniņi. No tiem savu vārdu droši vien bija dabūjis arī Skabu mājas saimnieks Lēģeris.
Bija tāds teiciens: ”Laverim Sprogainais Kaķis apēda Mēnesdēlam Skābo Karašu.” Sproģi un Laveri bija pie Dzirnezera. Uz ziemeļiem no Spārēm, Mēnesdēliem, Karašām un Kaķiem tecēja Gauja uz trīs kilometrus attālo jūru. Kādreiz Gauja bija tecējusi gar Mēnesdēlu un Skabu namdurvīm, bet laika tecējumā mainījusi savu gultni, atstājot aiz sevis tikai jomas, kas ar Gauju vairs nesavienojās.
Kad mana omamma - Kalniņu Annis apprecēja plostnieku Pēteri Eduardu Siliņu, dzimtas matriarchs Kalniņu Trīne atdalīja meitai no Mēnesdēliem zemes gabalu, uz kura uzcēla Gundegas, vēlākās Spāres. Īpašums bija uz meitas vārda.
Dzīvojamā ēka bija koka struktūras celtne, ar plašiem, neizbūvētiem bēniņiem. Tajos varēja tikt caur lūku pa pieslietām trepēm.
Mājai bija 3 istabas un virtuve (ķēķis). Vienā galā dzīvoja vecie Siliņi, pa vidu ķēķis ar akmens klona grīdu, priekšistaba, kur mitinājās kalpone un tad jauno Siliņu gals. 1941. gadā piebūvēja segtu verandu. Es atceros, ka būvdarbi notika laikā, kad krita Parīze. Mājā bija podiņu krāsnis ar jušku. Tā kā dūmi gāja caur skursteni, tad tas laiku pa laikam bija jātīra. Šim nolūkam pāri mājas jumtam bija novietotas kāpnes. Tīrīšanu profesionāli skursteņslauķi veica reizi gadā. 
Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3146.


* Latvija / 02.07.1984


💕💞💞💞💞💞💞💞💞💞
ŠE TEV RUBLIS PRIEKŠ MEITĀM

Uldis Siliņš pats par savu grāmatu,
Mēs esam carnikavieši. 
Pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. Rīga: Elpa, 2002. 304 lpp.
ISBN 9984-743-01-2.



Latviešiem ir tāds izteiciens: Kas lēni nāk, tas labi nāk, bet ej nu tu, velns, sazini, vai tā ir. Vienu nakti, skatīdamies jaunpirktās mājas griestos, es sarēķināju, ka doma uzrakstīt ko par manu dzimto novadu Carnikavu ar mani ir bijusi vairāk nekā 40 gadu. Tiesa, no sākuma es gribēju rakstīt dziesmu spēli, bet, izņemot mana tēva stāstus par vecajiem un ne tik vecajiem carnikaviešiem, man nekā cita nebija, un nekāds prātīgs sižets rokā nedevās. Sāku pratināt savu tēva māsu Elzu Siliņu-Pūci, kas mita Bostonā, manu tēvoci, bijušo parlamentārieti, paraugsaimniecības Sautiņu īpašnieku Eduardu Grantskalnu un pēdējo Carnikavas mācītāju Alfredu Sudāru. Gods godam, visi man atbildēja un atsūtīja savas atminas un citus materiālus. Tur bija daudz kas vērtīgs, daudz, kas prasījās pēc faktu pārbaudīšanas archīvos, un daudz kas skatīts caur rozā brillēm un izskaistināts, bet gauži maz par cilvēciskajām attiecībām, kas mani interesēja visvairāk. Šķiet, ka tad jau es sāku domāt par grāmatu, patiesībā tikai par grāmatiņu. Bet slinkums ir tāpat kā veca zeķe - prasās pēc biežas lāpīšanas, un tā nenoskaidrotas palika neskaitāmas neskaidrības, kamēr nebija vairs kam prasīt. Vispār pašu grāmatu es sāku rakstīt daudz par vēlu. Tik daudzi vecie carnikavieši kopā ar saviem stāstiem un atmiņām bija apgūlušies kapā, izkaisīti kur kuŗais - cits Siguļu kalnā, cits Amerikā, Anglijā, cits Vācijā, Austrālijā un daudzi sava mūža miegu izguļ Sibirijā. Bet tad no otras puses, ja grāmata būtu sākta rakstīt pirms 40 gadiem, nebūtu bijuši pieejamas avīzes un archīva materiāli. Damned if you do and damned if you don't!
Grāmatas nosaukumu man deva Alfreds Sudārs. Kad viņš kā jauns ienācējs Carnikavas draudzē, uzsaucot minējis, ka jaunais pāris nāk no tādām un tādām mājām Ādažu pagastā (mēs bijām tikai novads), viņam aizrādīts, ka mēs esam carnikavieši. Kad 90. gados tikos ar tēva brālēnu, bijušo Nacionālās operas (krievu laikā tā to gan nesauca) skatuves meistaru Laimondu (Laimi) Kalniņu, mēs daudz runājām par lašu zvejas un ziemas zvejas metodēm. Tās, cik man zināms, nekur nebija sīkumos aprakstītas, nēģu zveja gan. Nolēmu, ka arī tām būs vieta manā grāmatā, jo šodien tā vairs nezvejo.
Laika skrejā atmaiga arī novadpētnieka architekta Gunāra Caunes sirds un viņš man uzticēja savus savāktos materiālus. Daudz man palīdzējuši carnikavieši Jānis Tomsons, Ella Rozenberga, Velta Pētersone, Juris Grantskalns, Dr. Ilga Falka-Kambala, māksliniece Agrita Krieviņa un daudzi citi. Taču sarakstīt grāmatu un to izdot ir divas atšķirīgas lietas: pirmā prasa laiku un enerģiju, otra - naudu. Te nāca palīgā mans nelaiķa tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, ilggadīgais Sidnejas latviešu biedrības priekšnieks. Viņa piemiņai biedrības valde piekrita grāmatu finansēt. Otrs paldies pienākas Ligitai Kovtunai, kas "izplēsa" minētam nolūkam no Kultūras kapitāla fonda Ls 600. Mazs brīdinājums rietumniekiem, kas vēlas Latvijā izdot grāmatu un ir izdevniecības lietās tikpat lieli amatieri un nejēgas, kāds biju es. Dodiet līgumus pārskatīt kādam advokātam, lai jūs neiemaldītos mīnu laukā. Šis brīdinājums nav mērķēts uz specifisku izdevniecību (es biju pie vairākām).
Ak, Dieviņ, nu jau kurā lappuse, un es vēl pinos pa ievadu! Labi, pie lietas! Tā Kunga 1211. gadā Carnikava pirmoreiz ir minēta rakstītā vēsturē - Indriķa Livoniias chronikā, gan ne pēc vārda, bet pēc vietas apraksta. Runa ir par galveno līvu karaspēka pulcēšanās vietu pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sarnikau-Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. 1211. gads ir asiņains, Sāmsalieši ar kuģiem aizbrauc pa Gauju līdz Turaidai un galīgi noposta Kubezeles novadu. Panākumu iedrošināti, viņi tai pašā gadā vēlreiz atgriežas, bet piedzīvo iznīcinošu sakāvi.
1212. gadā Carnikavā pulcējas igauņi. Ar viņiem ir rīdzinieku sūtnis Isfrīds. Kad igauņi uzzin, ka Rīgā ieradušies bīskaps ar peregrīniem, Isfrīdam klājas ļoti slikti, bet viņam tomēr ir lemts dzīvam atgriezties Rīgā. Ne tā veicas cisteriešu mūkam Frederikam, kas Lieldienās krīt Gaujas grīvā sāmsaliešu nagos. Viņu Skultē pie Ages upes saplosa gabalos. 1215. gadā pie Gaujas grīvas atkal pulcējas liels letgaļu un līvu karaspēks, ko svētīt no Rīgas ierodas pats bīskaps. Daļa lībiešu grib doties karagāijenā uz Kursu, bet kā Indriķis raksta: Vēl nebija pienācis laiks, kad Dievs gribēja apžēloties par šo tautu. Kad nenāk sirotāji, nāk mēris. 1221. gadā Carnikavā siro leiši, bet dabū bēgt, pametot beigtus 20 sireniekus. No 1452. gada sākas konflikts ordenim ar Rīgas pilsētu. 1621. gadā Carnikavai cauri soļo Gustava Ādolfa karaspēks ceļā uz Rīgu. 1629. gadā Carnikavā viesojas poļi, tad atkal zviedri un 1710. gadā Šeremetjeva pulki, kam labpatīkas pa ceļam nopostīt Carnikavas baznīcu. 1917. Gadā ienāk vācu karaspēks, ko divus gadus vēlāk nomaina lielnieki, tad nāk asiņainais landesvērs un visbeidzot -- igauņi. Gana!
18. gs. beigās barons Magnus Gustavs Fridrichs fon Mengdens uzceļ Carnikavā krāšņāko pili visā Vidzemē, ko nodedzina 1917. gadā muižas kalpotājs - krievs. 1875. gadā par muižas zvejas pārzini sāk strādāt vācietis Alvīns Hiršs. 1880. gadā viņš iekārto Carnikavā zivju audzētavu - pirmo visā Krievijā. Viņš ir arī viens no konservēšanas pionieriem imperijā. Hirša konservi gāja tirgū stikla burkās un skārda bundžās. Bundžu attaisīšanai viņš bija izgudrojis un patentējis īpašu atslēgu, kas bija Krieviiā pazīstama ar vārdu patent Kirša.
Viņš bijis precējies ar latvieti - sievas meitas vārds ir Strauts. Zvejnieku Vēstnesī (1931,9) lasāms viņa nekrologs. Pēc Mengdeniem muiža nonāk Kristiana Heinricha fon Pandera rokās. Ārsts, zoologs, kultūras cilvēks - viņš ir viens no tā laika visievērojamākiem baltvācu zinātniekiem, pamatlicēis silūru formāciju pētniecībai un viens no embrioloģijas, anatomijas un paleontoloģijas pamatlicēiiem Krievijā. Pēterburgā iznāk viņa Carnikavā sarakstītās grāmatas par kondominātiem un bruņu zivīm.
Viens no pirmajiem apzinātajiem Carnikavas mācītājiem ir Fridrichs Meins, Baltijas kultūrvēsturē slavens vārds. Viņš ir pirmais, kas publicē latviešu valodā tautasdziesmu Manne Balte Mammelyt un savā grāmatā attēlo, kā tiek dziedātas mūsu tautasdziesmas. No 1871. līdz 1883. gadam Carnikavā sprediķo apdāvinātais rakstnieks un garīgo dziesmu tulkotājs mācītājs Jānis Neilands. Viņam pieder arī populārā laicīgā dziesma Teici, teici, valodiņa, tik bieži uzskatīta par tautas dziesmu. Viņš nav Atmodas kustības atbalstītājs un ātri nonāk asā konfliktā ar Baumaņu Kārli un Ausekli viņu "bezdievīgās dzejas" dēļ. Pēdējais viņam veltī žultspilnu dzejoli Neraugies velti uz kalniem, kas godības nespēj nojēgt. Iedomu nabadzīgs tārps! Zustības likuma vergs! Utt. Oi, oi, oi, oi, toreiz tiešām ir bijuši, kā Kencis teica, "brīvestības laiki." No mazās Carnikavas nācis viens ģenerālis - kara ministrs Mārtiņš Vācietis, pulkvežleitnants Kārlis Zīverts, kapt. Jēkabs Dzenis, viens no visvairāk apbalvotaijem latviešu virsniekiem I P. K. , trīs pārnāk Lāčplēša kara ordeni pie krūtīm un divi nepārnāk nemaz. No zinātniekiem: kādreizējais LU rektors Dr. chem. Mārtiņš Prīmanis, viņa brālis, LU prof. Dr.med. Jēkabs Prīmanis, ing.chem. Arnolds Jirgensons, Dr. chem. Brons, Dr.chem. Bruno Jirgensons, inženieris, konstruktors un tetegrafijas speciālists Jānis Krustiņš. No Draudzes skolas nākuši vismaz 9 tālbraucēji kapteiņi, no kuŗiem minēšu tikai vienu - Mārtiņu Reinholdu Bernhardu. Viņš ir Imperiālās Krievijas flotes kapteinis. 1917. gadā viņš aiziet strēlniekos par vienkāršu ierindnieku. Vēlāk ir rotas komandieris 8. Valmieras strēlnieku pulkā, pēc gada Sarkanās Volgas upes kara flotes komandieris un 1919. gadā Padomju Latvijas kara flotes komandieris. Tā paša gada maijā viņš pāriet Latvijas nacionālās armijas rindās, bet ne uz ilgu laiku. Seko dienests Judeniča Ziemeļarmiiā apakšpulkveža dienesta pakāpē, pēc tam viņš atkal atgriežas Latvijas armijā. Publicējis stāstus periodikā un sastādījis Rokas grāmatu kaŗa flotei. Lai saka vēl, ka cilvēka mūžs nav raibs kā dzeņa vēders. Pēc abiem izcilajiem skolotājiem Voldemāra Perlbacha un Kārļa Kļaviņa nāk Bebru Jānis un Kārlis Vilciņš. Diemžēl, skolu līmenis šai laikā ir sācis slīdēt. Bebru Jānis ir pazīstamā izglītības darbinieka un vēlākā Tēvzemes balvas laureāta Bebru Jura vecākais brālis. No aktrisēm jāmin Karašu Anniņu jeb Anna Jēkabsone-Kvēpa no Nacionālā teātra un Elza Siliņa-Pūce no Spārēm. Carnikavā bija rosīga drāmatiskā kopa Ed.Grantskalna un vēlāk mana tēva vadībā, bet par to es plašāk stāstu savā grāmatā. Vēl ir viena interesanta teorija, kas balstīta uz vairākiem faktiem, ka Carnikava varētu būt bijusi latviešu teātra šūpulis. Ir zināms, ka Šillera Laupītāji ir spēlēti latviski Tītkanu rijā. Bet kas vairs pateiks, kurā gadā.
Un kur tad krāsainā carnikaviešu portretu galerija ar apmēram 100 portretiem: Menc-Laveru saimnieks Grapmanis, saukts Ķeizarbrālis, kas dienējis uz ķeizara brāļa jachtas par marsevoju un reiz lēcis ar ķeizarieni polku tik traki, ka ķeizars kratījis ar pirkstu un teicis: Nu, nu, saulīt!... Ķeizariene toreiz bijusi stāvoklī ar carēviču. Vai atkal kara flotes bocmanis, vecais Matīte, speciālists takelāžas jautājumos. Šanhajā notikušas airēšanas sacīkstes starp krievu un angļu jūrniekiem. Par stūrmani iecelts Matīte. Uzvarējuši krievi. Admirālis katram iedevis pa zelta pulkstenim un Matītem piedevām vienu rubli, teikdams: Tas tev priekš meitām! Kad nu klausītāji pratinājuši, vai rublis arī šādam mērķim izlietots, Matīte teicis: Ko nu, ķīnietes tādas maziņas, sarunāt neko nevar. Man no tādām lietām vienmēr ir bijis bail.
20.gs. gadu sākumā, lai apkarotu malu zvejniecību, muižnieks atvedis no Igaunijas sargu vārdā Mitti un gaidījis tūlītēju situācijas uzlabošanos, jo igaunis nav runājis ne vārda latviski. Taču Blusu krogā pie alus glāzes agri vai vēlu saprotas visi, un drīz Mitte dzirdēts raujam līdzi Dažu skaistu ziedu, gan pa savai modei, kas izklausījies apmēram tā: Sēd uz Kauj un lausās Pukit cepur praudīs. Nāks man mīlā šurp. Un es laimīks pūs... Mittem pukit pie cepur ilgi nav iznācis praust, viņš deportēts atpakaļ uz Igauniju, un viņa vietā atvests kāds prūsis ar līku degunu, kurš bruņojies ar bisi un rukzaku mugurā, sirdīgi sargājis sava kunga mantu. Mugursoma tai laikā zvejniekiem bijusi neredzēta manta, un drīz vien izplatījusies ziņa, ka prūsis Vācijā esot noziedzies un tagad izciešot sodu, nēsājot jocīgajā maisā 40 mārciņu ķieģeļu. Daži pat mēģinājuši izteikt līdzjūtību, bet vācietis bijis nepieietams. Carnikavā bija saimnieks vārdā Bendiņš, kurš visus sauca par "mīlīšiem". Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis nebija nekāds izņēmums. Tā izbraukumā zaļumos uz Vadoņu salu Dzirnezerā, uz kuru prezidents bija atvedis līdzi visu diplomātisko korpusu, Bendiņš, nopētījis uz galdiem uzliktās ēdmaņas, piegājis pie prezidenta un teicis: Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās. Simts galerta bļodiņu vien... Ko atbildējis Ulmanis, nav zināms.
Esmu grāmatā aprakstījis gan jautrus, gan skumjus notikumus un reizē mēģinājis iezīmēt arī vēsturisko fonu, lai tie būtu labāk saprotami. Neesmu mēģinājis lasītājam izpatikt, mans mērķis ir pavisam cits. Tik daudz ķeta krusti guļ zemē Carnikavas kapsētā prom no apbedījumu vietām, rūsas klāti, ar tikko salasāmiem uzrakstiem, aizmirsti un nevienam nevajadzīgi. Tikpat aizmirsti guļ daudzi jo daudzi krāšņi mūži, par kuriem retais tik kaut ko zina. Lai šī grāmata viņiem būtu nolauzto un aiznesto krustu vietā.

Uldis Siliņš

Žurnālists, rēviju un lugu autors Uldis Siliņš par nopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Apmēram 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apinis redaktors. Vairākas viņa lugas izrādītas arī Latvijas TV. Dzīvo Sidnejā.


DURVIS UZ VECO CARNIKAVU
2002.10.30 Austrālijas Latvietis
Eduards Silkalns



Piemineklis Carnikavai – lībiski Sarnikau [Ošleja]
2001.05.16 Austrālijas Latvietis
Skaidrīte Darius

===============

ULDIS SILIŅŠ, 
TRĪS ZVAIGŽŅU ORDEŅA KAVALIERIS

Trimdā uzaugušais un izskolotais dramatists un rakstnieks, Uldis Siliņš, apbalvots ar Trīs Zvaigžņu Ordeni IV pakāpē. U.Siliņa darbi un panākumi teātra un literārā sfērā ir izcēluši viņa vērtību pasaules mērogā. Visur, kur latvieši pulcējas, Ulda Šiliņa vārds ir pazīstams. Dzimis Rīgā 1930. gada 26. janvāri, režisora Mārtiņa un skolotājas Elzas Siliņu ģimenē. Dzīvo Carnikavā, kuru Uldis piemin vairākos savos darbos. 1944 gadā ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur, dzīvojot "dipīšu" nometnēs, viņš beidz vidusskolu un studē ķīmiju. 1950.gadā emigrējās uz Austrāliju un strādā kā ierēdnis dažādās iestādēs. Sidnejā sākās Ulda teātrinieka un dramatiķa gaitas, esot vienam no Sidnejas Latviešu Teātra dibinātājiem un vēlāk valdes locekļiem. Pirmo lugu: "Ganu zēns un Jods", sarakstījis 1958. gadā, Sidnejas Latviešu Teātrim, ko uzved tā gada Austrālijas Latviešu Kultūras Dienās. Te Ulda Siliņa talants plēšas plašumā. Rodas humoristisko skeču krājumi: "Konservēts latviskums" un "Letiņi nezudis". Speciālas satīriskas viesizrāžu skices, kā ārzemju ce|ojumos, tā arī Kultūras Dienu raibām programmām, pieaug skaitā un populāritātē. Bez lugām un skečam, rakstās arī grāmatas. "Mēs esam Carnikavieši" un J.Vītola vēstuļu un korespondences izvilkumi un savilkumi:"Dziesmai vieni gala nava". Sadarbojoties ar J.Vējiņu, rodās vēstures rokas grāmata "Latvija Likteņa Gaitās". Patreiz Uldis Siliņš strādā pie savām atmiņām Vācijas DP nometnēs. Katru gadu Latvija tiek apmeklēta un darbu krājumi publicējas dzimtās zemes izdevniecībās. 1997.-1998. gados Ulda Siliņa lugas "Aijā, žūžū lāča bērns" un "Zem Dienvidu Krusta" iestudē Latvijas Televizija. Par nopelniem mākslā Uldis ir saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju. Bez literāriem sasniegumiem, Uldis Siliņš ir arī mūzikas mīļotājs. Viņa spēcīgais baritons ir piedalījies Sidnejas vīru korī un tagad Brisbanes "Beverīnas" korī, nemaz nerunājot par uzstāšanos sarīkojumos un televīzijā kā trio dalībnieks un solists. Ulda Šiliņa talants ar godu ietilpinājās Latvijas mākslinieku ierindās.


ULDIS SILIŅŠ, TRĪS ZVAIGŽŅU ORDEŅA KAVALIERIS
2007.05.09 Austrālijas Latvietis
L. Iksēns

Kaut nekad vairs ... / Izsūtītie #

„ES NEDARĪŠU SLIKTU" 

Herta smagi saslimst ar malāriju. Ārsta prognoze - ja netiks mainīti dzīves apstākļi, draud vai nu nāve, vai ārprāts. Šai laikā Herta jau saņēmusi vēstuli no mājām. Viņa dodas pie ceha priekšnieka lūgt atļauju braukt uz Latviju, rāda Jura fotogrāfiju, stāsta par dzīvi Latvijā. Rūdītais komūnists klusē, tad vairākas reizes atkārto:,,Es jums nevaru palīdzēt. Bet sliktu jums nedarīšu." Un Herta saprot, ko viņai grib teikt. Un dara vienīgo, kas atliek - brauc uz dzimteni nelegāli. 

LABDIEN, VECMĀMIŅ!" 

Šoreiz ceļš uz dzimteni ilgst ne vairs divas nedēļas, bet tikai dažas dienas. Un tajās māte māca Dainim latviski pateikt: "Labdien, vecmāmiņ!" Jo, lielāko daļu Sibīrijā pavadītā laikā būdams šķirts no mātes, bērns gandrīz aizmirsis latviešu valodu... Grūti vārdos aprakstīt pārbraucēju tikšanos ar tuviniekiem. Bet mazākais brālis ar lielāko gandrīz sarunāties neprot. Tomēr līdz rudenim Dainis valodu ir iemācījies un sāk iet latviešu skolā. 

PAŠIEM SEVI IZSŪTĪT... 

Taču baigie laiki Latvijā nav beigušies. Ir 1949.gads, un Grantskalnu vārds atkal ierakstīts izsūtāmo sarakstos. Nē, Sibīrijas priekšnieks ir turējis doto vārdu nedarīt neko sliktu. Pacenties atkal kāds vietējais pakalpiņš. Taču Herta nu jau ir "izsūtītā ar pieredzi" un zina, kas jādara, un kopā ar bērniem nakšņo šķūnī. Šoreiz paņemta tiek Hertas māte. Tēvs tajā laikā ir slimnīcā, un pēc izveseļošanās viņam ar meitu un mazbērniem vairs nav kur iet, jo mājā jau dzīvo citi. Arī radinieki ir piesardzīgi, jo par "kulaku" atbalstīšanu pašiem draud sods. Un bez pajumtes un iztikas līdzekļiem palikušajiem cilvēkiem nekas cits neatliek kā pašiem pieteikties pagasta vadībai. Sarkanie varasvīri neizpratnē - ko nu darīt - vilciens taču ir aizgājis! Un ģimenei iesaka - doties uz Sibīriju ar saviem līdzekļiem (tātad pašiem sevi izsūtīt) (!). Herta ar tēvu un bērniem tomēr paliek Latvijā - viņus pieņem tēvamāsa. 

NELAIME VIENO 

Pēteri Tiltiņu Herta pazinusi jau agrāk. Tagad no Sibīrijas pārbraukušajai sievietei un bijušajam leģionāram ir daudz kopīga, viņi ir atbalsts viens otram grūtībās. Herta jau uzzinājusi, ka Vidvudu mājās vairs nesagaidīs. 1956.gadā viņi ar Pēteri nodibina ģimeni, pēc gada piedzimst meita Zane. Kad sagājām kopā, ne viņam kas bija, ne man, atceras Tiltiņas kundze. Abi strādājām mežā, māju uzcēlām. Viss pašu rokām gādāts. Ar Vidvudu kopā bijām tikai trīs gadus, ar Pēteri - visu garo mūžu. No Sibīrijas lemts atgriezties arī Hertas mātei. Dzīve pamazām ieiet normālās sliedēs. 

VIENĪGĀ VĒLĒŠANĀS 

Šodien Herta un Pēteris Tiltiņi dzīvo pašu uzceltajā mājā Carnikavā. Māja un dārzs glīti apkopti. Jo saimnieki nekad dīkā nesēž. Bērniem ir savas ģimenes. Dzimta sakuplojusi - Tiltiņas kundze ir vecmāmiņa 7 mazbērniem un vecvecmāmiņa 3 mazmazbērniem. Abi dēli saimnieko kādreizējās tēva mājās "Sautiņos", bet Zane - mātes "Jaunzemniekos". Bet ko tad Tiltiņas kundze saka par šodienas dzīvi? Nesūdzos, jo pie grūtībām esmu pieradusi, abi ar vīru protam iztikt ar mazumiņu. Galvenais - lai vairs nekad neatkārtotos tas, ko man nācās pārciest. Jā, lai nekad vairs neskanētu bērna balstiņa aizslēgtā lopu vagonā:,,Māmiņ, iesim ārā..." 


Herta Grantskalne ar dēliņu Daini Sibīrijā 

„Cik ilgi spēj sasildīt mīla un dvaša, 
Kad pēdējais krekls jau gabalos plēsts?" 

Atbildi uz šo Harija Heislera dzejolī ~Viņš" uzdoto jautājumu zina tikai mātes, kurām baigajā izsūtījuma ceļā bija jādodas kopā ar bērniem. Arī carnikaviete HERTA TILTIŅA.
 
TAI BRIESMĪGAJĀ RĪTĀ 

Toreiz viņu sauca Herta Grantskalne. Ar vīru Vidvudu laulībā bija nodzīvoti tikai trīs gadi. Dēlam Jurim bija pusotra gada, bet Dainim - pieci mēneši. Padomju vara jau bija izdzinusi Grantskalnu ģimeni no Vidvuda tēva mājām Ādažu pagasta "Sautiņiem", viņi dzīvoja pie Hertas mātes tā paša pagasta "Jaunzemniekos". Taču ar to, izrādās, vēl bija par maz. 1941.gada 14.jūnija rītā mājā iebrūk bruņoti vīri un pavēl jaunajai mātei divdesmit minūšu laikā ar bērniem saposties ceļam. Uz kurieni? "Tas jums nav jāzina!" skan strupa atbilde. Uztraukumā un izmisumā Hertai viss krīt no rokām, labi, ka māte palīdz saģērbt bērnus un sasaiņot nepieciešamo. Un, kad meita ar bērniem aizvesta, viņa zvana uz Rīgu Vidvudam - "tavējos aizveda". Ģimenes galva steidzas uz māju, paņem vēl ceļam nepieciešamo un dodas uz Pabažu staciju, lai pats pieteiktos. 

„MĀMIŅ, lESIM ĀRĀ!" 

Šeit jau stāv lopu vagoni, un vienā no tiem ievietota Herta ar bērniem. Tēvam gan atļauj nodot sievai saini, bet pašu ievieto citā vagonā. Herta cenšas uz augšējās šaurās lāvas iespējami ērtāk izvietot abus bērnus un saini. Sargzaldāts, to vērodams, nosaka:,,Eta baba skoro podohņet." (Tā sieva drīz nobeigsies.) Herta vēl tik labi nesaprot krievu valodu, lai saprastu, ko viņai pareģo. Jurītis stiepj rociņas pret mazo aizrestoto lodziņu - "Māmiņ, iesim ārā, es te negribu." Bet durvis uz ārpasauli ir aizvērušās... Taču laikam pats Dievs sadzird bērna lūgšanu - jo pie vagona pienāk Hertas māsa ar vienu no pagasta varasvīriem. "Es ņemšu Jurīti uz mājām!" viņa sauc Hertai. Ņem Daini arī!" lūdz izmisusī māte. Atkal ilga skaidrošanās starp Hertas māsu un pagasta varasvīriem. Dainim tomēr jāpaliek pie mātes, bet Juris kļūst par vienu no nedaudzajiem bērniem, kam lopu vagona durvis atveras. Viņš ir atkal pie vecmāmiņas (Hertas mātes). Tonakt mazais cilvēciņš neguļ - grozās gultiņā un raud. Jo netālu pāri Gaujas tiltam aizdun vilciens, kas uz ilgiem gadiem aizved māmiņu un brālīti. Bet tēti uz visiem laikiem... 

ŠAUTENES ĒNĀ 

Izsūtīto vilciens vēl stāj Rīgā, Šķirotavā, kur tam kabina klāt vagonus ar nelaimīgajiem. Tad sākas divu nedēļu ilgais ceļš uz Tomsku. Vilciens brauc un stājas, brauc galvenokārt naktīs. Pirmoreiz izsūtītajiem ēst dod tikai aiz Latvijas robežas. Bezgaršīgajai putrai daudzi sākumā nepieskaras, bet, izbeidzoties no mājām līdzpaņemtajam, izsalkums spiež ēst, ko dod. Bet ar ko barot bērnu? Vienīgi ar mātes pienu. Un lietus ūdeni, kas savākts pa restoto lodziņu izbāztajā bundžiņā. Kādā pieturvietā Hertai atļauj pie netālā dīķīša izskalot autiņus. Blakus, protams, stāv sargs ar šauteni. Gar vagoniem atpakaļ nākot, Herta sauc Vidvudu. Vīrieši vagonā sabāzti kā siļķes mucā, Vidvuds tikko spēj aizkļūt līdz lodziņam, pamāj sievai ar roku. Viņi viens otru redz pēdējoreiz. Kad vilciens stājas Tomskā, vīriešu vagoni ir jau atkabināti pa ceļam. Pēc gadiem Herta uzzinās, ka viņas vīrs bijis lāģerī Uraļskā. Tur neveicamas normas meža darbos, un tiem, kas tās nespēj izpildīt, aizvien mazāka pārtikas deva. Un badā mirušie ar ķeksi vienkārši norauti no lāviņām. Miršanas zīmē gan rakstīts, ka Vidvuds Grantskalns miris dabīgā nāvē. Jā, papīrs jau nepretojas... 

MELNIE OBAS ŪDEŅI 

Beidzot vilciens stājas Obas krastā. Izsūtīto ceļš tālāk - ar baržu pa upi. Uz tās sadzīti simtiem dažādu tautību cilvēku. Mirst viņi ne desmitiem, bet simtiem. Līķus, pie dēļa piesietus, ielaiž upē. Herta stāv uz klāja ar smagi slimo bērnu uz rokām un raugās melnajos ūdeņos. Izdzīvos Dainītis, vai arī viņu aizraus melnā straume'? Labi, ka izsūtītajai novadniecei palīdz Minna Ignate. Abas pat par māsām uzdodas. Diemžēl šai sievietei nebija lemts atgriezties Latvijā. Un, kā lielākai daļai izsūtīto, viņai nav arī kapa - kaut kur jau apraka vai zvēri apgrauza... 

KARTUPEĻI UN TĀSIS, OGAS UN CELMI 

Herta ar dēlu nokļūst Parabeļā, no kuras vēl ap 30 kilometru garš ceļš līdz kolhozam, kurā apvienotas kādas trīsdesmit mājas. Šeit dzīvo krievi un čuvaši. šai kolhozā zirgi klīst apkārt (jo pašiem jāmeklē barība), par govju fermu sauc nojumi, bet kartupeļi tiek stādīti ar lāpstu, jo arklu nav. Kartupeļu stādīšana ir pirmais izsūtītājiem uzdotais darbs. Pēc tam nākamais - tāšu plēšana darvas tecināšanai. Maizes norma - 200 gramu. "Ko jūs bēdājaties, tagad taču kolba aug," saka vietējais. Šī "kolba" ir savvaļas ķiploki. Garšīgi - bet cik ilgi no zāles vien pārtiksi? Izsūtītās ir priecīgas par nākamo darbu - ogu lasīšanu. "Kādas tur bija brūklenes - lielas, kā ķirši!" atceras Tiltiņas kundze. "Apšu bekas kaut ar izkapti pļauj! Vēl šodien nesaprotu, kāpēc krievi tā raujas uz citām zemēm, ja pašiem ir tādas dabas bagātības! Varētu būt bagātākā valsts pasaulē!" Taču nākamais darbs, kurā sievietes tiek sūtītas, ir - celmu rakšana. Celmi ir cilvēka augumā (jo zāģēts nepieliecoties), lāpstas neasas, cirvji truli. Darbs uz priekšu neiet, bet par nepaveikto normu "dilst" maizes deva. Izsūtītie tiek pārsūtīti uz citu kolhozu. Šeit - kā vergu tirgū - sanākušie darbu vadītāji norāda ar pirkstu - "tu nāksi pie manis, tu, un tu." Gan māte, gan dēls smagi saslimst. Kad Herta ierodas slimnīcā apvaicāties par dēliņu, saņem atbildi "Ko jūs te nākat, kad jau tas būs noticis, mēs jums paziņosim..." Izmisusī māte izņem dēlu no slimnīcas un, iespējams, ar to izglābj viņam dzīvību. 

KRIVOŠČOKOVAS ELLĒ 

Izsūtītie bieži tiek "mētāti" no vienas vietas uz otru. Padzirduši, ka tiks sūtīti uz Novosibirsku, viņi nopriecājās, kā vēlāk izrādās - pāragri. Jo nokļūst Obas otrā krastā - Krivoščokovā, pie tam - lāģerī aiz dzeloņstieplēm. Kāpēc - neviens nezina. Laikam jau kādam no vietējiem "pasaules varenajiem" tā iegribējies. Bērni tiek šķirti no mātēm, tikai reizi Herta redz savu puisīti, kad bērni tiek vesti uz pirti. Ir vasara, mazuļi ir kaili un noziesti ar ihtiola ziedi melni jo slimo ar kašķi vai citu kaiti. Dainis soļo līdzās tādai pat kailai meitenītei un priecīgi sauc "Māmiņ, skaties, kur mana draudzenīte Elziņa!" Ieslodzīto dienas velkas, līdzīgas cita citai. Uz darbu ar konvoju suņu pavadībā, no darba - tāpat. Tikai - no rītiem, kad gūstekņi jāved uz darbu, šis konvojs ierodas laikā, bet vakaros, kad jāved atpakaļ - vienmēr kavē. Bet ieslodzītajiem par nokavēšanos uz rīta pārbaudi pēc darba ilgi jāstāv sniegā. Ja novārgušie cilvēki nespēj pietiekami ātri paiet, saņem sitienus vai tiek uzrīdīts suns. Ēdiens bļodiņa kāpostu zupas - protams, bez aizdara - reizi dienā. Nometnē plosās slimības, to burtiski apsēdušas utis un blaktis. Dīvaini, bet tieši pateicoties šiem insektiem, nometne pēc kādas revīzijas "no augšas" tiek likvidēta un dzīvi palikušie ieslodzītie var no tās izkļūt. 

KAUT NEKAD VAIRS...
1997.05.01 Daugavas Vanagu Mēnešraksts
Elita Roze

Zveja Ādažos #


DIENAS SKATI
1926.03.26 Nedēļa

Norobežošanās nepastāv.
1939.07.01 Mednieks un Makšķernieks
M. Alps


Zvejnieku patriotiskais pasākums
1946.12.21 Cīņa
🐟

Jūrmalnieka lielais loms
1983.09.10 Jūrmala (1980-1998)
Kukuvass, A.
🐟


Noteikumi par zivju saudzēšanas eecirkņeem Salaces upes grīvā, Juglas upē un Daugavas-Grīvas kanali.
1923.04.01 Mednieks un Makšķernieks
🐟
Ezeru saraksts, kuros zvejas tiesības pieder valstij.
1932.09.15 Mednieks un Makšķernieks
🐟
Bagāti lomi – arteļa «Baltezers» zvejnieku“ velte
1949.11.06 Darba Balss (Rīgas rajons)
Vijums, J.
🐟
Tas nedrīkst notikt
1984.05.26 Darba Balss (Rīgas rajons)
Dembovskis, J.
🐟
Ādažu jūrmalas zvejnieku sabiedrība 

Līdz 1939. g. 1. februārim sabiedrība nomājusi no Zemkopības ministrijas Dūņu — Lilastes ezeru un jauno nēģu taci Gaujā, ko apzvejai izmantojuši sabiedrības biedri. Pēc pārreģistrēšanās uz I tipa zvejnieku sabiedrību normalstatutiem, sabiedrība sākusi arī jūrā zvejoto zivju izvietošanu, nosūtot tās C/S «Zvejnieks» Rīgā. Par starpniecību sabiedrība saņem 2% no pārdoto zivju vērtības. Noorganizēta sabiedrības biedru apgāde ar degvielām, bet organizēšanas stāvoklī vēl atrodas zivju transporta nokārtošana, nekustama īpašuma iegūšana un ledus pagraba būve. Sabiedrībā apvienoti 46 biedri.
Ādažu jūrmalas zvejnieku sabiedrība
1939.11.01 Zvejniecības Mēnešraksts
H. C
🐟

MŪSU LAUKOS UN PILSĒTĀS
1948.08.03 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟

Kādu sacensību dienasgrāmata
1987.03.03 Darba Balss (Rīgas rajons)
Bebris, D.
🐟
Ādažu zvejnieku sabiedrība
1939.12.01 Zvejniecības Mēnešraksts
X
🐟

Darba veterāni ierindā

Kolhoza «Carnikava» otrā krasta brigāde ir viena no labākajām. Jau īstenots gada plāns. Pat pārsniegts. Bija jāsagādā 140.5 tonnas zivju, bet izzvejotas 174 tonnas. Šajā brigādē strādā vairāki ilggadēji sava amata entuziasti. un viņu darba prasme veicinājusi panākumus.

Darba veterāni ierindā
1984.07.31 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟
 

A.Liepiņš, E.Freibergs, J.Neilands, A.Pildiņš, A.Ozoliņš, V.Burdiļevs, K.Čukurs, M.Reisons

NOPIETNI VĪRI,
1985.04.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
Auzāns, U.
🐟
Zutis.
1925.06.01 Mednieks un Makšķernieks
H. Inesietis
🐟



Lielais loms
1958.03.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
***
Zveja ziemā





***

1948.07.29 Darba Balss (Rīgas rajons)
***
Vēstnesis
1927.09.01 Vēstnesis
***
Makšķernieks sportsmenis D. Emziņš un 
viņa noķertās, Gaujā pie Ādažiem, līdakas galva. Līdakas svars 8,4 kg. 

Pārdomas un novērojumi manās makšķernieku gaitās.
1929.08.01 Mednieks un Makšķernieks
Leo Maskovskis
🐟 
Lašu tacis Gaujā pie Carnikavas. Bruškuļi jeb kastes lašu ķeršanai.
 
Baltezera zvejas vads.


Lašu vada zvejnieki pie Gaujas grīvas.

Zvejnieciba.
1927.05.27 Jaunā Nedēļa

🐟




„Kulaku paliekas, spekulantus un kombinatorus —— ārā no kolchoziem“
1950.05.09 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐟

Fragments no
Kolchozā «Zvejnieks»
1950.11.01 Padomju Latvijas Kolhoznieks
Juris Kaija