Andrejs Teikmanis
Andrejs
Teikmanis
(1877.gada 22.septembrī —1956.gada 25.jūnijā) bija latviešu mežkopis, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors un prorektors (1939). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda autoriem un parakstītājiem.
Dzīves gājums
Dzimis
1877. gada 22. septembrī
Ādažu pagasta „Vecvilciņu” saimnieka ģimenē
(tagad Garkalnes novadā). Mācījās Rīgas reālskolā
(1892—1898), studēja Pēterburgas mežu institūtā (1898—1902).
Strādāja par virsmežzini Altajā (1903—1908), tad par muižu taksatoru un
likvidatoru Mogiļevas guberņā (1909—1913) un kokapstrādes fabrikas direktoru Penzas guberņā (1913—1916). Bija Krievijas
agrārbankas nodaļas valdes loceklis Rīgā
un Orlā (1916—1917). Krievijas
pilsoņu kara
laikā devās uz Baltās kustības pārvaldībā esošo Sibīriju.
1921.
gadā atgriezās Latvijā, bija Mežu departamenta vecākais mežu inspektors
(1921—1922), Latvijas
Universitātes
docents no 1922. gada, LU Mācību un izmēģinājumu virsmežniecības vadītājs
(1925—1939)
A.
Teikmanis piedalījās Starptautiskā lauksaimniecības institūta zinātniskās
komitejas darbā Romā
kā komitejas loceklis un viceprezidents (1927), Tautu
Savienības
Ekonomiskās komitejas koksnes konferencē Ženēvā (1932), Starptautiskās mežsaimniecības un
koktirdzniecības konferencēs Vīnē (1932, 1934).
Pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas nodibināšanas bija tās ārkārtas profesors
(1939), mežzinātņu goda doktors (1942). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu
gaitās uz Zviedriju.
Miris 1956. gada 25. jūnijā
Stokholmā, Zviedrijā.
Darbi
Pētījis
koksnes anatomisko uzbūvi, egļu un apšu trupi, meža statistiku,
koktirdzniecību, mežu nozīmi lauksaimniecībā.
💢 💢 💢
KOKS AR DZIĻĀM SAKNĒM UN KUPLU LAPOTNI
Atvadu sveiciens prof. Dr. Andrejam Teikmanim -25. jūnijā Zviedrijas krastā, kur dažkārt jūtami Latvijas mežu vēji, aizsaules ceļos aicināts Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas mež saimniecības fakultātes profesors Dr. Andrejs Teikmanis. Dzimis 1877. gada 22. septembrī Ādažu pag., 1902. g. beidza Pēterburgas Mežu institūtu, pēc tam strādāja par virsmežzini Krievijā. 1921. g. atgriezās Latvijā un tūdaļ stājās Latvijas mežu departamentā, 1925.-31. g. Mežkopju savienības priekšsēdis un noorganizēja Mežu dienas. 1925.-39. g, Lielauces mācības virsmežniecības vadītājs. Kopš 1922. gada LU docenta un mežu izmantošanas katedras vadītājs. 1930. — 40. un 1941. — 44. g. Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas prorektors. Kopš 1944. gada dzīvojis Zviedrijā, kur strādāja pie mežsaimniecības Augstskolas Stokholmā. Kā delegāts piedalījies vairākos starptautiskos mežsaimn. kongresos. Publicējis ap 25 zinātnisku darbu latviešu un citās valodās, kā arī rediģējis Latviešu konversācijas vārdnīcas mežsaim niecības nodaļu. Nav viegli aptverams smagais zaudējums ne tikai latviešu mežkopju saimei, bet jo vairāk Latvijai, kurai profesors veltīja sava mūža labāko daļu. Viņš piederēja tai nelielai mežkopju grupai, kas kā pirmā ieguva augstāko izglītību ārpus Latvijas. Tam bija ārkārtīgi svarīga nozīme, jo tūdaļ pēc Latvijas brīvvalsts nodibināšanās šie mācītie mežkopji bija zeltā neatsverami Latvijas universitātei, kur sāka gatavot pirmos akadēmiskos mežkopjus, kā arī noorganizējamas tik īpaši draudzīgas attiecības ar saviem studentiem, kā prof. Teikmanim: viņš mūs vienmēr sauca par saviem dēliem. Bet tas nebūt nenozīmēja, ka šīs attiecības tiktu izmantotas — profesors, atzīdams gan koleģiālu kontaktu ar topošo mežkopju paaudzi, bija ļoti objektīvs, tolerants, noteikts un stingri prasīgs pārbaudījumos. Vasaras vingrinājāmies mežsaimniecības praktiskajā daļā, visvairāk bija izjūtama prof. Teikmaņa organizatoriskā māka, pašaizliedzība un tēvišķas rūpes. Ja mežkopības studentu — praktikantu ieraksti vēsturiskajā lielajā grāmatā Lielauces pilī pauda jūsmu, pateicību un prieku par to, kas iegūts, izjusts un pārdzīvots prakses laikā Lielauces mežos, tad tur skaidri bija nomanāms tencinājums prof. Andrejam Teikmanim. Mēs viņu cienījām un mīlējām — to pašu viņš pauda uz mums. Latvija un Latvijas meži bija viņa lielā mīlestība, un viņš vēlējās, lai tā pastāvētu arī jauno mažkopju sirdīs un ticībā. Ja viņa darbības laikā ap ciemiem, pilsētām, skolām un citām sabiedriskām celtnēm sāka arvien vairāk zaļot Latvijas koki, kā spēka un skaistuma liecinieki , un šī akcija gadskārtēji iekļāvās tā sauktajās „meža dienās»," tad tur pirmie nopelni un rosinošais gars pieder prof. Andrejam Teikmanim.
Atvadoties no prof. Andreja Teikmaņa — jauno latviešu akadēmisko mežkopju audzinātāja, krietnā Latvijas dēla un ticētāja, kura darbs nedalāmi saistīts ar Latvijas brīvvalsts likteņiem Latvijas mežkopju saime dziļā mīlestībā un goddevībā sargās un kops piemiņu par viņa spējām, rosmi un uzupurēšanos Latvijas zaļajai varenībai un tās neatkarības posma akadēmiskajiem mežkopjiem!
|
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru