Imants Magone svin 50; 60 <>

Tautas skatuves māksliniekam Imantam Magonem - 50 / Koncerts Operā

* Darba Balss / 06.05.1986

🎀 🎀 🎀

Ko var daži, vajag varēt visiem
POPULĀRS CILVĒKS
Antra Krastiņa speciāli Dienai

Pēc tikko nodancotajiem Tautas deju ansambļa Liesma 50 darbības gadu jubilejas koncertiem maestro Imants Magone tieši 18.aprīlī kļuva tikai desmit gadus vecāks par Liesmu. Pirmo nodejoto tautas deju atceros kā šodien tas bija Ačkups. Pārī ar māsu. Vēlāk vecākā māsa mani ierāva kultūras dzīves murskulī—paspēju būt arī aktieris. Tad pārmetos uz balles dejām, divas nedēļas pa astoņām stundām un paralēli vēl strādāju.

Bija smagi, bet ļoti centos. Cits nekas neatlika, jo tēvs pamazām nodzērās, stāsta Imants Magone. Kad Cēsu dejotāji koncertēja Rīgā, Imantu kā staltāko no visiem puišiem uzaicināja dejot Dailē. Viņš katru dienu mēroja ceļu no Cēsīm uz Rīgu, jo Cēsīs vēl bija jābeidz skola. «Pēc eksāmeniem apdomāju nākotni, pametu Daili un iestājos juristos, dancoju universitātes ansamblī. Pēc tam Helēna Tangijeva-Birzniece piedāvāja dejot Operas un baleta teātrī. Citi, lai dejotu uz šīs skatuves, mācījās deviņus gadus, bet es tā vienkārši uzreiz. Tangijeva-Birzniece teica uz taviem pleciem dejotāja var justies kā gultā! Tas izskanēja kā neapšaubāms lēmums.» Imants saspringto ritmu mēģinājumi, mācības būtu izturējis, bet to neizturēja pasniedzējs Kalniņš. Viņš nemīlējis sprigano dejotāju, licis nesekmīgas atzīmes un teicis kamēr dejosi, labākas nedabūsi! Tā 5. kursā Imants studijas pārtrauca. «Vairāk gan uz šo soli pamudināja ģimenes apstākļi bija jāstrādā. Vēl mēģināju izmācīties par kora diriģentu, bet —nekā! Brīdi mocījos ar mazvērtības kompleksu re, nesanāca no manis ne diriģents, ne jurists... Acīmredzot tam tā bija jānotiek, lai nokļūtu savā īstajā vietā Liesmā, kuru vadu no 1961. gada,» atzīst maestro. No tā laika Imanta moto ir: ko var daži, vajag varēt visiem. Pirmie koncerti Rīgā bija satraukuma pilni, tad sekoja koncerti Maskavā. «Maskavas laikā», pa Kremli dzīvojoties, Latvijas kompartijas līderi ansambļa uzturēšanai naudu neliedza. «Nauda gan tika dota «strādnieku deju» tērpiem, bet šo kostīmu atsvaidzināšanai nopirkām jaunus lakatiņus un vēl šādus tādus lētus niekus. Par ietaupīto naudu nopirkām Bārtas un daudzus citus kostīmus. Tāpēc Liesmai tagad ir bagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei!» Kā Liesmas «ziedu laikus» viņš atceras kopīgo darbu ar Raimondu Paulu — Liesma dejoja Māsu Keriju, Paula kinomūziku. «Ar Paulu strādāt bija grūti. Viņam ir smags raksturs, un arī manējais nav no vieglajiem, bet man mūsu rīvēšanās tīri labi patika,» smaidot atceras Imants Magone. Vēlāk, Ādažos vadot ansambli Sprigulītis, viņam sava rakstura dēļ iznāca saķerties ar Albertu Kaulu. Kauls viņu lamājis un sviedis laukā no kabineta, bet Imants nekustējis ne no vietas un savu panācis — Sprigulītis turpināja spriguļot Imantam Magonem vienmēr bijušas augstas prasības gan pret sevi, gan dejotājiem. «Man nav iznācis laika slimot, jo tādu vaļību nekad neesmu varējis atļauties. To prasu arī no visiem dejotājiem. Liesma ir lielisks kolektīvs, šajā ziņā esmu sasniedzis kalngalus, bet—vai tādus var sasniegt mākslā? Nezinu, kam jānotiek, lai dejotājiem pateiktu nu ir gana labi. Arī pēc pirmā jubilejas koncerta viņi «dabūja pa kaklu», bet pēc otrā gan pateicu labi... Ne uz vienu nemāku turēt ļaunu prātu. Ja sakliedzu uz dejotājiem, tad nevaru mierīgi aizmigt un vai tūliņ esmu gatavs iet atpakaļ pie viņiem salīgt mieru.» Magones māju Garciemā zina parādīt visi ciemata iedzīvotāji, jo tik skaistu un koptu dārzu nākas redzēt reti. Izrādās, maestro mīļākie ziedi ir gerberas, lilijas un ceriņi. 

Liesmas jubilejas svinībās dejotāji viņam uzdāvinājuši lielu šūpuļkrēslu un ceriņu klēpi. Imantam Magonem patīk rīta stundas—lai arī gulēt visbiežāk aiziet vēlu, jau sešos viņš ir piecēlies. «Mani mulsina bailīga balss telefonā desmitos no rīta vai jūs jau esat pamodies? Nogulēts laiks ir zaudēts, to nedrīkstu atļauties. Un kad esmu mājās, manā mājā deg svece. Ja tā nav aizdegta, jūtos neomulīgi.» Imantam Magonem visu mūžu apkārt dancojušas neskaitāmas jaunas un skaistas meitenes, bet sievu viņš tā arī nav apņēmis. «Kad biju jauns un samīlējies, nebija naudas ģimenes uzturēšanai studējot nācās gavēt nedēļām ilgi. 

Vēlāk visu laiku un naudu paņēma darbs. Neesmu jau vienīgais darba apsēstais arī daudzi mani kolēģi nepaguva apprecēties. Pusi mūža esmu pavadījis Skapī. Man patika nakts dzīve un, kaut arī ne vienu vien mašīnu Skapī esmu atstājis, neko nenožēloju. Kad dejoju, tad gan neņēmu ne mutē, bet citādi—man patīk savu reizi iedzert Bet dikti nepatīk noskatīties, kā citi piedzeras. Vienīgais, kas kremt joprojām,— ka atņēma, aizliedza lietot Tautas mākslinieka nosaukumu. Es to nopelnīju godīgi, un tāpēc sāp sirds. Paldies, ka Diena mani vismaz jubilejā atcerējās. Visu laiku valdīja tāds klusums, ka vārdu bilst bija bail.»
Liesmai ir visbagātīgākā kostīmu noliktava, kuru rūpīgi sargājam, jo - kur nu tagad ņemt naudu jaunu iegādei, saka Imants Magone. 

Ko var daži, vajag varēt visiem

1996.04.19 Diena Antra Krastiņa =======

Imants Magone

BĀZELE – RĪGA-MASKAVA

1985.07.12 Rīgas Balss Čikste, B.

🎀 🎀 🎀

Dzimis 1936.gada 18.aprīlī Balvu pagasta Taureskalnā deviņu bērnu ģimenē. Balvu 1.vidusskolā beidzis astoņas klases, tad mācības turpināja Cēsu 1.vidusskolā, jo ģimene 1953.gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu. Kā savu pirmo deju skolotāju min Alīdu Pušpuri no Balviem, bet pa īstam nodoties dejai Imants sāka Cēsīs. Toreiz māsa strādāja par Cēsu rajona kultūras nama direktori, un, dzīvodams pie viņas, Imants drīz vien kļuva par jauniešu deju kolektīva dalībnieku. Mildas Letiņas vadībā tur tika nodejoti visi vidusskolas gadi. Tad nāca liktenīgais koncerts Rīgā, kurā pārējo cēsnieku pulkā tika pamanīts dejotāju pāris - Imants Magone ar partneri Valdu Freimūti. Viņus uzaicināja dejot Valsts deju ansamblī "Sakta". Pēc vidusskolas beigšanas Imants iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un dejoja universitātes deju ansamblī "Dancis" un Nacionālās operas baleta trupā. 1958.gadā sāka vadīt Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu. Kad bērni pārauga pionieru vecumu, ar visu bijušo kolektīvu pārgāja strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kas uzskatāms par tautas deju ansambļa "Liesma" sākumu 1961.gadā. 1964.gadā ansamblis iegūst Tautas deju ansambļa Goda nosaukumu. Te I.Magone izveidoja arī bērnu tautas deju ansambli "Dzirkstelīte", ko vadīja līdz 1993.gadam.

1992.gadā Imants Magone nodibināja savu privāto Tautas deju un mūzikas klubu "Liesma", kurā dzied, dejo un spēlē 9 amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk kā 600 dalībnieku.

Imants Magone bija tas cilvēks, kas Balvu rajona deju kolektīviem palīdzēja gatavoties Dziesmu un deju svētkiem, uzņēmās rajona deju svētku virsvadītāja pienākumus. Kopā ar Latgales novada dejotājiem Balvos tika nosvinēts I.Magones 60 gadu jubilejas koncerts 1996.gadā.

Imants Magone bijis piecu Deju svētku virsvadītājs (1980., 1990., 1993., 1998.,2003.) un Deju svētku goda virsvadītājs 2008.gadā.

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, daudzu starptautisku atzinību laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, KKF mūža stipendiāts. Ilona Brūvere ir izveidojusi portretfilmu "Horeogrāfs Imants Magone".

Dziesmu un deju svētku virsvadītāja, deju ansambļa "Liesma" ilggadējā vadītāja Imanta Magones audzēkņi un citi ziedotāji Meža kapos uzstādījuši pieminekli savam aizsaulē aizgājušajam deju pedagogam. Skulptūra veidota no pamatīga akmens, ko tās autors tēlnieks Pauls Jaunzems uzskata par personību - ar savu dvēseli, enerģētiku un dzīvesstāstu.

Imants Magone mira 72 gadu vecumā, 2008. gadā.

==

Līgo vakars Rožu pļavā <>

Līgota un aplīgota atnāca Jāņu diena — pirmo reizi oficiāla brīvdiena. Katrs saņēma savu — gan par čaklumu, gan par laiskumu. Agrofirmas «Ādaži» ļaudīm nebija jāsarkst. Tāpēc arī priekšsēdētājs Alberts Kauls ar mierīgu sirdi uzrunāja saviešus — ap divtūkstoš kolhoznieku, kuri bija pulcējušies Baltezera krastā, lai iedegtu Jāņugunis. Gaviļnieki: Jāņi, Ivani un Janosi, kuru agrofirmā ir ap 340, todien bija goda vietā, un viņi bija tie, kas aizdedza lielo Jāņu ugunskuru. Mielasta galdā bija pašdarīts miestiņš, pašu siets jāņusiers un pašu cepta Ādažu maize.

LĪGO ATSKAŅAS 1988.06.30 Dzimtenes Balss

Līgo svētki Rožu pļavā Mazā Baltezera krastā pie Gaujas-Baltezera kanāla ietekas. 1988.gads. Pirmie brīvie svētki pēc ilga laika. Tie bija kolhoza "Ādaži" rīkoti svētki. Piedalījās daudz tautas, uzstājās vietējā pašdarbība. To starpā sieviešu vokālais ansamblis, kapella, TDA "Sprigulītis", koris "Jumis", bērnu kolektīvi.

APDZIEDĀŠANA

Jānīt’s nāca aplūkoti, Vai druviņas izravētas, Vai druviņas izravētas, Vai vārtiņi appušķoti.	Kur bij’ čaklas mātes meitas, Tur dārziņi izravēti, Kur laiskie tēva dēli, Papuvītes neapartas.
Šādi, tādi sanākuši, Papardītes sanesuši, Es atnācu, es atnesu Trīs birkavi sviesta zāļu.  L Ī G O
Jāņu nakti, meitiņ sargi Savu puķu vainadziņu Nakts ir silta, galva karsta Novīst puķu vaidziņš.	Kolhoznieki ziedus šķina, Līgo dienu gaidīdami, Krāšņu Jāņu kroni pina Pretī gāja līgodami.
L Ī G O	Nāci droši, Līgo diena, Ādažnieku sētiņā, Mums ir šķūņi pilni siena Pērnā maize klētiņā.

Galdam kājas nolīkušas,

Ne no zelta, ne sudraba;

No ēdiena, no dzēriena,

Jāņa bērnus mielojot.

  L Ī G O 

Plūciet ziedus, cērtiet meijas,

Greznojiet pagalmiņu,

Nu atnāca Līgo diena,

Čaklus ļaudis cildināt.

Rikšiem skrēja kumeliņi, Teciņiem – arājiņi Slaucējiņas stalti gāja Piena kannas skandināja	Ekur glītas brūnaliņas , Salda piena devējiņas. Labi koptas, apmīļotas, Salda siena paēdušas.
Traktoristi svilpodami, Velēnas kā dvieļus klāja, Grāvju arkli cilpodami Purvu purvus susināja.	Saule spožu gaismu lēja Katra zieda ķekarā. Tālu balsis aizskanēja Līgo dienas vakarā.
Roka rokai palīdzēja, Lielus darbus paveikt spēja. Baltu maizi izaudzēja, Staltas celtnes augšup slēja.	Kas tur laukiem pāri gāja, Kalnus, lejas trīcināja? Tur dzied dziesmas skaņi, jauki Pašdarbības kolektīvs.
Sakiet, mīļie lopkopēji, Kur palika piens un krējums. Bodē pērkam pulverpienu Krējumiņu piedomājam.

Komunālie čakli ļaudis Jāņu sētu aptaisīja: Krūmus cirta, šķembas bēra Jaunu tiltu uzbūvēja.	Laukkopēji gausi ļaudis Savu darbu nodarīja Visus lielos biešu laukus Talcinieki izravēja.
Visiem vārti izpušķoti, Kaimiņiem nepušķoti Kaimiņiem bij laiski puiši Savu vārtu nepušķoja. Komunālais dienestiņš Tas tos vārtus izpušķoja.	Saimeniece runci kūla Pašā Jāņu vakarā. Pati sieru apēdusi Runcim vainu uzvēlusi.
Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguliet, Kas gulēja Jāņu nakti, Gulēs visu vasariņu.  L Ī G O   Kas jau darbus padarījis Staigā rokas azotē. Kas vairāk nogulējis Lien aiz kauna pagultē.	Podnieciņi naudu taisa: Plēves kules ražodami, Plēves kules ražodami, Jāņu dziesmas nezināja.
Skopa, skopa saimeniece, Kur tik skopa izaugusi Asariņas izraudāja Jāņu sieru sadalot.	Sanācām ēst un dzert Nācām ļaužu aplūkot, Vai tie Jāni gaidījuši, Sieru, alu darījuši.
Ciema meitas lielījās Jāņu nakti negulēt. Es aizgāju, es atradu, Guļ kā siļķes muciņā.  L Ī G O	Kāra, kāra Jāņa māte, Pati sieru apēdusi, Pati sieru apēdusi, Pati alu izdzērusi. Jāņu dienas vakarā Sudrabota rasa krita Visas pura purvmaliņas Sudrabiņu vizināja.

Lai bij skāde, kam bij skāde,

Puišiem bija liela skāde,

Pašā Jāņu vakarā,

Ods nokoda kumeliņu,

(cūka bikses saplēsusi)

Lai mīlam, ko mīlam,

Tēvu zemi – to mīlam,

Simtiem tautu te dzīvoja,

Simtiem dzirdēj valodiņas.

Skanēj dziesmas kaimiņos,

Skanēj mūsu pagalmā,

Lai dzirdēja visapkārt,

Kā līksmoja ādažnieki.

Visu gadu dziesmas krāju,

Jāņu dienu gaidīdams.

Nu atnāca Jāņa diena,

Nu dziesmiņas jāritina.

Visas bija Jāņu zāles,

Ko plūc Jāņu vakarā.

Papardīte, vībotnīte,

Sarkanais āboliņš.

Visi bija Jāņa bērni,

Kas Jānīti daudzināja.

To celiņu gan pazinu,

Kur bij’ gāj’ši Jāņa bērni.

Labvakar, Jāņa tēvsi,

Mēs tev labu novēlami

Lai tev auga miežu vārpas

Cik zālīšu nastiņāi.

Liela, liela mana laime,

Pa prātam arājiņis,

Tam man tika vārtus vērti,

Mīļus vārdus parunāti.

Gan pazinu to sētiņu,

Kur bij daudzi līgotāji,

Liela ēka, maza ēka,

Visām pušķi galiņāi.

Labvakar, Dievs palīdz,

Tā pirmā valodiņa.

Vai gaidījāt Jāņa bērnus

Līgodamus atnākam

Nenācām ēst un dzert

Nācām ļaužu aplūkot,  

Nācām ļaužu aplūkot,

Vai tie Jāni gaidījuši.

Dievs dod mūsu Jāņa tēvam,

Labu laimi dzīvojot –

Ar kājiņu pabīdīt

Naudas lādi pagultē.

Laba, laba Jāņa māte

Vēl labāks Jāņa tēvs

Jāņa māte sieru deva,

Jāņa tēvs – alutiņu.

 L Ī G O 

Kam tās tādas lielas mājas,

Kam tie kupli koku dārzi ?

Tās Jānīša lielas mājas,

Tie Jānīša koku dārzi.

Dievs dod mūsu saimniekam,

Pilnu kūti govju, vēršu,

Stallī bērus kumeliņus,

Pagultē – naudas lādi.

Pūt, Jānīti, vara tauri,

Lai skan visa pasaulīt,

Lai sanāca Jāņa bērni,

No maliņu maliņām.

 
Sieru, sieru Jāņa māte

Tev ir govis laidarā

Ja nedosi sieru ēst,

Govīm ragus nolauzīšu.

Jānīts Jāņa vakarā

Jāņa bērnus noturēja

Kad pagāja Jāņa diena –

Ar bungām aizraidīja.

Paldies saku šai vietai, Deva ēst, deva dzert, Jo dzīvošu, nenomiršu, Vēl atnākšu citu gadu Nākat droši Jāņa bērni Nenākat bīdamies Jau vakar aizvakar Gaidīj mūs māmuliņa.  Skaņa, skaņa bērzu birze, Kas to skaņu skandināja. Jāņa bērni skandināja, Visu nakti līgodami.	Jāņa māte sieru deva, Lai aug slaidi telēniņi, Jāņa tēvs dzerti deva, Lai aug bēri kumeliņi.  L Ī G O  Skaņa, skaņa bērzu birze, Kas to skaņu skandināja. Jāņa bērni skandināja, Visu nakti līgodami.
Še nāksim citu gadu Še līksmīga Jāņa māte Kā bitīte čivināja Savus bērnus mielodama.	Sagājās Jāņa bērni, Sadevās rociņāmi Sadevās rociņām, Saskan zelta gredzentiņi

 

Jānīts savu kumeliņu

Jūriņāi peldināja

Pats sēdēja kalniņā,

Zelta groži rociņā.

Lēni, lēni Jānīts brauca

No kalniņa lejiņā

Saules meita vārtus vēra

Zvaigžņu cimdi rociņā.

Jānītim vara taure

Manim dziesmu vācelīte

Jānīts pūta vara tauri,

Es dziesmiņu nodziedāju.

Es apāvu baltas kājas

Pie melniem lindrakiem.

Ciema puiši manis dēļ

Ne miedziņa negulēja.

Nāc nākdama Jāņa diena,

Ko tik ilgi kavējies?

Savīst mani puķu kroņi

I rozītes izravētas.

 L Ī G O 

Pie avota līgot gāju

Pašā zāļu vakarā.

Ielīgoju zelta kroni

Ar visām lapiņām.

Labvakar, Jāņa bērni,

Nāciet droši sētiņā.

Netrūkst siera, netrūkst sviesta

Netrūkst garda alutiņa.

* Oskara  Riņķa zīmējumi no izdevuma "Ādažu Ritmi",

apdziedāšanas panti no scenārija pasākumam Rožu pļavā.

===