Motobols preses slejās ( 1980 - ) ^

Modinātājs noderēs!

Todien «Ādažu» motobola meistarvienības vecākais treneris Agris Zirnis ieradās ar ideju, kuru, pavisam atklāti runājot jau visi bijām klusībā gaidījuši. Kā nu ne! Jānis Zāle ar mums, vārtsargiem, gandrīz ik vienu sarunu sāka un arī beidza ar vārdiem: «Man svilst pēdas redzot, ko jūs te pa ziemu īsti esat darījuši! Braucat uz treniņiem pie «Daugavas» un VEF futbolistiem, deldējat kedas, redzēs, redzēs...» Dainis Zirnis, skatoties, kā mēs vīlējam un spodrinām futbola zābakus, kā parasti, rāmā mierā nāca klāt un teica: «Paklau, tu varētu to visu izdarīt ātrāk un labāk. Redzi, ņem šo «štrumentu» tā un dari, redz, atkal šitā ...» Citi jau nu gan tāpat neturēja sveci zem motocikla ... Protams, daži jautājumi bija arī mums ar Vladimiru Suhonosovu, bet tie jau visi ir uzdoti un vairāk vai mazāk atbildēti, tāpēc, nekavējoties pie tiem pārāk ilgi, varētu formulēt visu domas kopumā: «Kā būs tad, kad laukumā izvelsies «resnā» motobola bumba?» Ko tur nu vēl spriedelēt, ja treneris saka: «Diezgan ar skijoringu, tagad — visi uz motobolu!» Tas arī notika sniega vaļņu iežogotajā Biķernieku bāzes laukumā. Viena nedēļa pēc treniņnodarbību plāna un — sveiki! Braucam pēc Baltijas kausa uz Lietuvu. Bravurīgi teikts, vai ne? Un nu esam klāt. Škoda sagaida ar varenām vēja pūsmām un tādu kā īgnumu. Tas vējš ir lietuviešu, bet īgnums — mūsu. Igauņi paziņojuši, ka no Baltijas kausa atsakās bez cīņas. Atkal viena treniņspēles iespēja vējā. Kausu mēs, protams, gribam, bet šobrīd vēl svarīgāk ir pārbaudīt spēkus. Jo biežāk, jo labāk. «Smilģis», kā motobolisti draudzīgi iesaukuši savu kapteini Jāni Zirni, ir ar acīm redzamu «cemmi». Nu ko, cemmei arī vajadzīgs «krampītis» Nāc nu, mījais, šurp! Lai arī tu esi no Kretingas vienības «Svituris», kas joprojām vēl atrodas augstākajā līgā, bet mēs gribam spēlēt. Smagi jau ir, kad bumba lēka pa «pampakiem» (motobolisks žargons — J. V ) un motocikls dažreiz slīd ar pēcpusi pa priekšu, bet vārtu lielums nemainās, un tikai jāturas seglos. Turējās, turējās, kamēr apkrita, kā H. Cumlaks «Literatūriņā un Māksliņā», dzīves patiesību meklējot. Dainis Zirnis šauj kā no lielgabala — 16 m soda sitiens — ir, 11 m soda sitiens — turpat vien pretinieku tīklā bumba kūļājas. Ne jau velti Jānis Zāle krīt kopā ar visu motociklu ... Nu ir 3:0, un Vladimirs Suhonosovs, par spīti vējiem, nāk malā ar slapju muguru: vārtos nav viegli. Situ uz pleca, saku: «Brašulis!», bet šis atmet ar roku — neesot īsti atspēriens kārtībā. Nākamajā dienā spēle ar Kovrovas komandu «Voshod». Nekas sevišķs, tomēr pirmā spēle sezonā. Vismaz man. Mūsējie uzbrūk tā, ka palieku «bezdarbniekos». Pirmais apžēlojas Juris Virza, kurš neatradis, kam varētu bumbu atdot, sit to uz vārtu pusi. Aptaustu, pieturu; gluma gan, bet citādi nekas. Smaga gan, bet neērti atteikties no kolēģa dāvanas. Nu jau drūmāk, jo pretinieka uzbrucējs nāk pretī. Skatos, ko šis darīs, bet kovrovietis laikam vairāk nobijies, nekā es no viņa. iekritu pavasara lāmā, bet bumba paliek padusē. Vladimirs Suhonosovs nāk klāt un bilst: «Es nupat bufetē ieraudzīju, ka dod tēju un iestājos rindā, otrajā periodā pats varēsi aiziet un padzerties. . .» Ej kaut uz restorānu, kāda man šeit, vārtos gar to daļa! Vienubrīd salstu, dažbrīd — karstu, bet citā — gribas uz mājām. Beidzot kaut kas «dvēselei» — tiesnesis svelpj spēles beigu signālu — 5:1. Vairākkārt esmu prasījis, kas laukuma otrā galā iesitis vārtus (Zāle — 2, Lubņevskis — 2, D. Zirnis), tikai to, kas pārspējis mani, neprasu, to jau zinu tāpat. Pēdējā dienā izdodas sasniegt zelta medaļas. Škodas «Bārtuvi» esam pieveikuši ar 2:0. Dainis un Juris. Zirnis un Virza. Juris ir aktīvs, vārtu guvumu godam nopelnījis. Nelaižu garam izdevību pazoboties: «Siti «devītniekos», bet paliki tukšā, iespēri motociklam un — guvi fantastiskus vārtus. Lēkāja gan vārtsargs, gan bumba ...» Dainis atkal ir tur, kur pieredze liek būt, lai pieliktu roku (lasi — kāju) uzvaras kaldināšanai. Baltijas kauss un Škodas pilsētas balva ir mūsu. Ap kaklu zelta medaļa — viss taču kārtībā! Un tomēr gaidām PSRS augstākās līgas meistarsacīkstes — tikai tās pārliecinās, ka kaut ko spējam. 4. maijs Zeļenokumskā liks padomāt un koriģēt. Tad būs vieglāk (psiholoģiski) un grūtāk (fiziski). Tāpēc treniņnodarbības un pārbaudes spēles. No vakardienas atkal «neesam runājami» — treniņnometne. Bet varbūt Daiņa Zirņa prieks par Baltijas labākā uzbrucēja balvu nemaz nebija parasts. Modinātājs mums visiem noderēs. It īpaši jau tad, kad jāiet uz treniņnodarbību. Uz maču taču, jādomā, neviens nebūs īpaši jāmodina! 

Jānis Vahers

Modinātājs noderēs!

1980.03.12 Padomju Jaunatne

Motobolisti sāk 4. maijā
1980.04.30 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Vahers, J.

⏳⏳⏳

TURKLĀT šis aicinājums domāts pilnīgi nopietni, kaut arī dāmu dejas nebūs un skaistajam dzimumam diemžēl (vai varbūt — par laimi) vajadzēs palikt skatītajos Šo danci, kas nu jau sešpadsmito gadu ir «modes deja» arī mūsu republikā un ko popularizē «Ādažu» kolhoza vīri, oficiāli sauc par motobolu. Un tas jau nekas, ka partnere pa visiem ir tikai viena, toties varen «dūšīga» — bumba. Pa šo laiku vairākkārt saņemtas meda|as ari Vissavienības konkursos (lasi — PSRS meistarsacīkstēs un tautu spartakiādēs), un tā vien rādās, ka arī šosezon «Ādažu» meistarvienibai kaut kas tāds padomā. Taču tas viss izšķirsies vistuvākajā laikā. Aiz muguras ir fiziskas un speciālas treniņnodarbības, divas grūtas, bet auglīgas treniņnometnes; pagātnei pienākas arī uzvara Baltijas čempionātā. Šodien — jauns sākums! Zeļenokumskā ādažnieki tiekas ar vietējo vienību «Molņija», un jācer, ka līdz tam brīdim, kad mūsējie aizvadīs pirmo maču valsts meistarsacīkstēs pašu mājās — Biķernieku bazē (17. maijā ar Poltavas «Vimpeli»), būs izdevies ne reizi vien izvadīt kaprīzo «partneri» līčločos līdz pat pretinieku vārtu tīklam. Kā jau pieņemts, pirms starta gribam iepazīstināt jūs ar dažiem mototango kavalieriem, no kuru viltības un prasmes atkarīgs viss. Taču labāk lai runā viņi paši! Motobola komandā, tāpat kā citur sporta spēlēs, kur ir, ko sargāt, pirmais numurs pieder vārtsargam. Šo posteni mūsu meistarvienībā ieņēmis debitants. Tātad — sāksim! 

VLADIMIRS SUHONOSOVS, vārtsargs: — Lūdzu, mazliet pastāsti par sevi! — Man ir 28 gadi, no kuriem piecus nodarbojos ar motobola bumbas ķeršanu. Divus gadus «spēlēju valsts čempionvienībā — Elistes «Automobilists», pēc tam sporta gaitas mani aizveda uz Kovrovas «Kovrovec» kolektīvu, bet pēdējos divus gadus pirms ierašanās Ādažos sargāju Elistes otras komandas — «Motora» vārtus.  

— Kā jūties jaunajos apstākļos? Vai esi apmierināts ar gatavošanās periodu, un vai tas atšķīrās no, teiksim, agrāk Elistē aizvadītajiem? — Par īstu iejušanos pilnīgi konkrēti varēs runāt pēc sezonas, Jo treniņi ir treniņi, bet oficiālas spēles — gluži kas cits. Visādā ziņā gatavošanās process aizritēja normāli, kaut gan jūtu, ka vajag vēl piestrādāt, lai ieietu stabilā sportiskajā formā sezonas laikā. Sagatavošanās metodika «Ādažu» komandā atšķiras no elistiešu treniņdarba diezgan krietni. Intensitātes ziņā jau gan apmēram tas pats vien ir; galvenā atšķirība — elistiešiem laika apstākli ļauj uzsākt specifisko motobola treniņu ar motocikliem jau februārī, bet ādažnieki to cenšas kompensēt ar daudzpusīgāku gatavošanos galvenokārt fiziskās un speciālās trenētības uzlabošanai sporta zālēs un slēpošanas treniņi. Jā, es pirmoreiz iepazinos arī ar Latvijā tik populāro skijoringu, kura sacensībās piedalās praktiski visi motobolisti. Arī tā ir gatavošanās spēlēt motobolu. 

Novakuzņeckā

ANTONS ANDIŅS, agrākais «Ādažu» meistarkomandas vārtsargs, tagadējais vienības autobusa šoferis: — Tu esi redzējis vairākas ādažnieku paaudzes Saki, lūdzu, kurš no komandas modeļiem, tavuprāt, bijis visspēcīgākais visos «Ādažu» cīņu gados? — Labi, spēcīgi motobolisti ir bijuši ne jau vienu sezonu vien, tomēr man visvairāk atmiņā palicis 1970. — V tautu spartakiādes gads, kad Latvijas izlase, kuru pārstāvēja ādažnieki, izcīnīja sudraba medaļas. Varbūt man tā šķiet tāpēc, ka toreiz vēl pats gāju laukumā, tad jau atminu vairāk ... Bet šie vārdi — A. Kublinieks, A. Bārbalis, V. Zirnis. P. Rackus, A. Zirnis, V. Seleckis un D. Zirnis mūsu republikas motobola vēsturē nozīmē daudz. Protams, labi saspēlējusies komanda bija arī 1977. un 1978. gada «sudraba» un «bronzas» sezonās. — Kā mūsu jaunajiem trūkst tagad, lai sasniegtu vismaz to pašu? — Nevar jau apgalvot, ka tieši trūkst. Bet spēles izpratnes un pašatdeves kopīgo panākumu labad gan varētu būt vairāk. To motobolu jau spēlē ne tikai ar kājām vien .. . 

DAINIS ZIRNIS, komandas kapteiņa vietnieks: — Atceries, pagājušo sezonu beidzot, tu intervijā televīzijai ar varen platu smaidu teici, ka nākamajā, respektīvi nu jau šajā sezonā ādažnieki PSRS meistarsacīkstēs noteikti ieņems krietni augstāku vietu. Ko tu ar to tobrīd īsti domāji? — Savus uzskatus neesmu mainījis un no iepriekš teiktā neatsakos. Aizvadītajā gadā loti straujā paaudžu maiņa mūs pārsteidza diezgan pamatīgi. Jaunie puiši — J. Podziņš, V. Lubņevskis, E. Mediņš, I. Lubāns un O. Veigulis — sezonas sākumā gāja laukumā, bezmaz vai visus noteikumus vēl gluži labi neizprazdami. Bija pat visvisādi kuriozi, par kuriem tobrīd smiekli diezin ko vis nenāca. Par spēles tehnisko paņēmienu izpildījumu un taktiskās izpratnes minimuma apgūšanu tik īsi laika sprīdi nevarēja būt neruna. 

Bet pavasarī izsēto punktu mums rudenī tik ļoti pietrūka . .. Trenējušies šogad esam loti daudz, un jaunie spēlētāji neapšaubāmi ir spēruši soli uz priekšu savā meistarībā. Komandas kopdarbību palīdzēs nostiprināt arī pieredzējušā J. Virzas atgriešanās «Ādažos». 

JĀNIS ZĀLE, komandas kapteinis: — Tagad, kad kolektīvs tevi atkal ievēlējis par «Ādažu» meistarvienības kapteini, man laikam vispirms vajadzētu uzdot tavam augstajam rangam atbilstošu jautājumu: ko gaidi no saviem pakļautajiem? — Tad saņemsi tikpat «augsta līmeņa» atbildi: cīņas sparu un lielu, milzīgu centību gan treniņā, gan spēlēs visu sezonu. — Pagājušajā gadā PSRS čempionātā tu iesiti 17, bet Dainis Zirnis — 15 vārtus. Tas bija gandrīz viss guvums komandai kopumā. Kā būs jaunajā sezonā? — Tā nu iznāca, ka mums ar Daini vajadzēja cīnīties un gūt vārtus dažbrīd arī par jaunajiem, kuri visi pilnībā to vēl nespēja. Tas nav nekas pārsteidzošs. Jo «vecajiem» jau vienmēr jācenšas radīt paraugu. Šajā sezonā augsme meistarībā jāprasa arī no iepriekšējā gada iesācējiem; treniņa un spēļu gads taču nav pagājis bez rezultāta. Ideāli būtu, ja mēs ar Daini varētu vismaz saglabāt vai mazliet uzlabot savu rezultativitāti salīdzinājumā ar devumu gadu iepriekš, bet jaunie spēlētāji savukārt biežāk pierakstītos vārtu guvēju sarakstos. 

ALDIS GOLMEISTERS, vienības mehāniķis: — Ko vari teikt par tehnikas gatavību sezonai? — Ja runājam par apgādi, tad stāvoklis ir aptuveni tāds pats kā iepriekšējā sezonā. Toties strādāts pie tehnikas ir daudz un, jācer ka ražīgi. — Un kā tad ir ar tavu principu: katru gadu izgudrot kādu jaunu «knifu», uzlabot dzinējus? — Arī šobrīd, protams, šis un tas jauns ir, taču konkrēti par to nevar runāt, kamēr nav pārbaudīta jauninājuma dzīvotspēja. Bet to visā pilnībā var veikt tikai pašā galvenajā pārbaudījumā — spēlē. Turklāt bail, ka neiznāk kā pirms pagājušās vasaras tautu spartakiādes: kaut kur kāds ieinteresētais padzirdēja par mūsu izmēģinājumiem un «aizņēmis» trīs motorus no aizslēgta boksa . . . 

Protams, arī mūsu sāncenši nesnauž visu ziemu. Esmu pārliecināts, ka gan elistieši un vidnojieši, gan kovrovieši kaut ko būs izgudrojuši. Kas ir šis «kaut kas», to jau redzēs tikai mačos, bet domāju, ka motociklu jaudas trūkumu arī mūsējie neizjutīs. Būtu ļoti labi, ja mums ar padomu reizēm nāktu talkā zinātne. Šo iespēju kaut vai materiālu īpašību izpētē vēl neesam izmantojuši, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka, piemēram, tehniskajās augstskolās cilvēku, kas interesējas par motosportu un varētu izteikt vērtīgus ierosinājumus, ir ne mazums. 

AGRIS ZIRNIS, komandas vecākais treneris: .— Jums galavārds pirms sezonas ievadsvilpiena! — Sezonai sagatavojušies nu tā kā būtu ... Pirms sākam cīņu, es gribētu izteikt visdziļāko pateicību «Ādažu» kolhoza valdei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam par morālo un, bez šaubām, arī materiālo atbalstu, kas mums netika liegts ne mirkli. Tāpat komandas gatavošanās posms nebūtu aizritējis pilnvērtīgi bez republikas Tehnisko sporta veidu kluba palīdzības. Motobolisti ir pateicīgi masierim I. Zadojam par īsti profesionālo noguruma aizdzīšanu treniņnometnes laikā un republikas ārstnieciskās fizkultūras dispansera galvenajam ārstam E. Keizeram, kas visu laiku rūpējas par spēlētāju veselību. Tiesa, sezonas gaitā būtu labāk, tā ka medicīna paliktu bez darba,  ej nu zini, kas kuru brīdi var atgadīties! Maču kalendārs mūsu vienībai nav sevišķi izdevīgs, kaut vai tāpēc, ka pirms sezonas trim beigu spēlēm iegadījies vesels mēnesis bez oficiālām cīņām. Nebūs viegli saglabāt sportisko formu. Treniņspēļu partnerus atrast ir grūti. Pagaidām ir grūtības arī ar aizsardzību, jo kolektīvi šimbrīžam nav īstu aizsargu, kas tādas funkcijas spētu veikt meistarīgi. Daudz būs vēl jādara, lai nostiprinātu spēles disciplīnu un savstarpēju saprašanos laukumā. Ļoti darbietilpīgs ir inventāra sagādes jautājums, tāpēc dažkārt esmu atrauts no treniņprocesa, jo jānodarbojas ar sagādes problēmu risināšanu. Gaidu vairāk iniciatīvas no komandas puišiem. Katram jāstrādā individuāli arī bez pamudināšanas. Jebkuram ir ko darīt spēles tehnikas elementu noslīpēšanā. Ko mēs varam? To pierādīs spēles, taču domāju, ka atgriezties 1977. un 1978. gada pozīcijās, respektīvi — izcīnīt medaļas ir pilnīgi reāli. Ar norunu, ka katrs spēlētājs sevi visu atdos spēlei. 

JĀNIS VAHERS
Lūdzu uz mototango!
1980.05.04 Padomju Jaunatne

"Uzvara" pret "Tauriju"

Motobols
1980.05.06 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Cauri māliem, pāri grantij...

1980.05.16 Padomju Jaunatne
J. VAHERS

Vislabāk aizsargāties – uzbrūkot

1980.05.20 Padomju Jaunatne
Jānis Vahers

Pietrūka vēsas galvas
1980.08.12 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Karlsons, P.

🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥

CERĪBAS PALIEK
1980.08.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
J. VAHERS

Vozņesensķas vienības «Voshod» motobolisti šobrīd uz medaļām vairs nepretendē, un arī izkrišana no PSRS augstākās līgas viņiem nedraud. Kāpēc tad viņi joprojām cīnās, tā teikt, uz velna paraušanu? Spēkā paliek sportiskais princips — ieņemt pēc iespējas augstāku vietu turnīra nobeiguma tabulā un, galvenais (ja līdz «cēlmetāliem» jau rokas par īsām), pierādīt savu pārākumu vismaz Ukrainas motobola kolektīvu konkurencē. Taču arī mūsējie — kolhoza «Ādaži» meistarvienība, kurai vēl medaļu problēmas risināmas, izgāja Biķernieku stadiona laukumā ar ciešu apņēmību un skaidru mērķi — uzvarēt. Ādažnieku galvenā konkurenta — Kovrovas vienības «Kovrovec» zaudējums iepriekšējā kārta Horolā (0:1) vietējai komandai «Ņiva» ļāva mūsu motobolistiem arī ar neizšķirtu rezultātu sacensībā ar Elistes «Automobilistu» gandrīz izlīdzināt zaudēto punktu deficītu. Tagad palicis vairs tikai viens punkts, kas jāatgūst pēdējās četrās kārtās; tas, protams, ja valsts motosporta federācija noraidīs kovroviešu iesniegto protestu par zaudējumu ... ' Spēle sākās ar ādažnieku uzbrukumiem, kuros viņiem mazliet piepalīdzēja arī ceļavējš Vozņesenskiešiem savukārt vajadzēja pārkārtoties, jo viņu mēģinājumi organizēt strauju tempa uzbrukumu radīja visai neatspēkojamu tēzi, ka šādai darbībai viesiem meistarības ir par maz. Un «Ādažu» vienība izvirzījās vadībā— 1:0 (Zāle) un otrajā periodā — arī 2:0 (Virza). Tiesa, ap to laiku mūsējie vēlreiz sev noskaidroja jau labi zināmo — ka viesu spēlējošais treneris Belousovs nav ne mirkli atstājams bez uzraudzības. Sākumā bija daži sitieni pa Suhonosova vārtu pārliktni, līdz beidzot viņš (ja jau aizsardzība ļauj pat trešo reizi sist no vienas un tās pašas vietas!) panāca 2:1. Zāle atkal mazliet izkliedēja bažas — 3:1. To, ka Belousovs ne velti vienīgais no Vozņesenskas motobolistiem ir PSRS izlases dalībnieks, apstiprināja arī turpmākā spēles gaita — trešajā periodā mērķi sasniedza viņa spēcīgs sitiens vārtu augšējā stūrī no 20 m attāluma. Mūsējie nesekmīgi nopūlējās, laužot sāncenšu monolīto aizsardzību un ar 16 m soda sitieniem badot vozņesenskiešu veidoto «mūri». Dažbrīd pat mācās virsū bažas, kas būs, ja tiesneši piešķirs uz pretinieka vārtiem 11 m soda sitienu (to izpildē šosezon nesekmīgi bijuši bezmaz visi ādažnieku pamatsastāva vīri). Jau agrāk rakstīts, ka 16 m sodi patlaban prasa krietni elastīgāku pieeju. Ādažnieki bumbas izspēlēšanu šajos gadījumos pagaidām lieto reti. Arī šajā mačā no pieciem sitieniem mērķi sasniedza tikai viens, kad Zālem tiešām izdevās trāpīt vārtu augšējā stūrī. Mača pēdējā ceturtdaļā, ņemot vērā minimālo starpību rezultātā, varēja gaidīt viesu ofensīvu. Ādažnieki savukārt, pārtraukumā vienojušies sist uz vārtiem tikai no drošiem stāvokļiem un vairāk kontrolēt bumbu, negaidīti atrada iespējas šīs sarunātās «drošās situicijas» pavairot. Bumbas ilgāka pārvaldīšana vozņesenskiešu laukuma pusē spieda viesus atstāt aizsardzības pozīcijas savu vārtu tiešā tuvumā un doties divcīņās, lai iegūtu bumbu un līdz ar to — tiesības uzbrukt. Toties ādažnieki, turpinādami šo izvilināšanas taktiku, aizvien biežāk ielauzās Vozņesenskas vienības soda laukumā un 10 minūšu laikā guva trīs vārtus (Zāle — 2 un Virza). Un brīdī, kad skatītāji jau gaidīja, vai būs iespaidīgākā uzvara nekā zaudējums Vozņesenskā (toreiz — 2:6, tagad — 6:2), mūsu motobolisti it kā nomierinājās, kļuva neuzmanīgāki saspēlē un kārtējo reizi, tāpat kā iepriekšējā mačā ar «Automobilista» vīriem, taktiski nepareizi nospēlēja galotni. Labi, ka par to bija jāsamaksā tikai ar divu vārtu zaudējumu un uzvara apdraudēta netika — 6:4. Tomēr tas nenozīmē, ka komandai nebūtu, ko pārdomāt. Jau līdz pēdējam pašmāju mačam sestdien, 23. augustā, kad Rīgā cīņā par punktiem mūsējiem pretī stāsies vēl viena Ukrainas komanda, kurai arī it kā «neko nevajag», — Višnaku «Ņiva». Ne jau vienmēr spēles sekmīga sākuma saknes spēs barot pavītušu uzvaras koka galotni. Un no sodiem arī vairāk jābaidās sodāmajiem, nevis to izpildītājiem. Tomēr.  Nupat saņemtas ziņas par aizvadītās kārtas pārējiem rezultātiem, kas ir labvēlīgi ādažniekiem. «Kovrovec» vienība — mūsu galvenais konkurents — Poltovā ar 1:3 zaudējusi «Vimpelim». Vidnojes «Metalurgs» un Zeļenokumskas «Molņija» - 5:1.

Viesu vārtsargu uzdevums šoreiz nav nekāds vieglais.
Lai atvairītu bumbu, kas lido «devītniekā», ne tikai jāmācās lidot, bet tas arī jāprot.

Nē, vienības «Voshod» motobolists negatavojas staigāt uz rokam,

un arī kūlenis šoreiz nebūs no tiem, par kuriem vingrotājiem dod

9,9 punktus. Motobolā gadās visādi.

1980.08.19 Padomju Jaunatne
J. VAHERS

Jura Virzas motocikls ir ar riteņiem uz augšu,
bet labi ātri jātiek «seglos», jo cīņa turpinās.

Jānis Zāle (Nr. 5) gan ticis garām viesu aizsargiem,
bet vārtsargs šoreiz izrādījies acīgāks pozīcijas izvēlē

Revanšs nepārliecināja
1980.08.19 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Grieze, V.

UZVARA PĀRDOMAS NETRAUCĒ

«Ādažu» kolhoza motobolistu mačā ar Vozņesenskas «Voshodu» — mūsējo raidījumi uz sāncenšu vārtiem bieži atdūrās labi organizētajā aizsardzībā. Ādažnieku teritoriālais pārsvars jau pašā sākumā bija neapšaubāms. Pretinieku ātrie pretuzbrukumi lielākoties radīja paaugstinātu bīstamību pie «Ādažu» vārtiem tajos brīžos, kad bumba nonāca pie Vozņesenskas komandas spēlējošā trenera un PSRS izlases dalībnieka A. Belousova. «Ādažu» vienības pārsvars materializējās vārtu guvumos pirmajā spēles pusē trīs reizes (divkārt J. Zāle un vienu reizi J. Virza), savukārt sāncenšiem atbildot ar vienu rezultatīvu  prettriecienu (A. Belousovs). 3:1. protams, vēl nebija uzvara, taču pilnīgi pietiekama atstarpe. Vienīgais moments trešajā periodā, kad Vozņesenskas motobolisti ar tā paša Belousova raidījumu panāca 3:2, un, panākuma spārnoti metās uz priekšu. Viņu uzbrukumu, tagad jau pa vējam apturēja signāls uz pēdējo pārtraukumu. Tajā bija ko padomāt abu komandu vadītājiem. A. Zirnis savējiem ieteica vairāk pieturēt bumbu pretinieku laukuma pusē, līdz ar to izvilinot viņus no savu vārtu tieša tuvuma un pēc tam, izmantojot aizsardzībā radušās spraugas. mēģināt izvirzīt kādu no ādažnieku uzbrucējiem drošā sitiena pozīcijā. Ādažniekiem izdevās uzspiest pretiniekiem savu spēles plānu. Vārtus guva J.Zāle, bet brīdi vēlāk J.Virza. Turklāt J.Zālem padevās arī sen neredzētas precizitātes raidījums no 16 m atzīmes, kad bumba ietriecās vārtu augšējā stūrī 6:3. 

Cīņas beigas diemžēl vēlreiz pierādīja mūsējo jau agrāk redzēto neprasmi nospēlēt mača galotni. Šajā laikā tika zaudēti divi vārti un, kad bumba atkal bija nostādīta 16 m soda sitienam pie ādažnieku vārtiem, viss iekrātais handikaps draudēja pārvērsties zudumos. Par laimi tā nenotika, un mūsu republikas vienība svinēja uzvaru ar 6:4. 

ādažnieki un Vozņesenskas spēlētāji cīņā sabraukuši kopā.

UZVARA PĀRDOMAS NETRAUCĒ
1980.08.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
VAIDAVIETIS, J.

Ādažu kolhoza meistarvienības aizvadīto sezonu šobrīd, kad viss jau garām, gribas salīdzināt ar motoķēdi divu iemeslu dēj. Pirmkārt, motobola gads sastāv no daudziem posmiem (tāds ir katra atsevišķa spēle), un ikviens pārrāvums (lasi kļūdas un zaudējumi) jāprot izlabot praktiski neapstājoties gaitā. Otrkārt, motoķēde var būt īsti velkoša tikai tad, ja ikviens tās posms ir stiprs. Arī komandas sarežģītajā mehānismā katram spēlētājam ir jābūt savā vietā un jāpilda paredzētās funkcijas droši un ar garantiju. Kāda bija ādažnieku ķēde šajā motobola sezonā, un vai tai bija iespējams izvilkt Latvijas motobolu līdz PSRS meistarsacīkšu goda pjedestālam? Lai gan ādažniekiem nekad nav bijusi raksturīga spēle «no aizsardzības», tomēr apskatu sāksim ar otro līniju. Vladimira Suhonosova spēle vārtos šīs sezonas sākumā nekādu optimismu neviesa. Skatītāji tribīnēs pašmāju maču laikā pat sprieda, ka viņa uzaicināšana no Elistes bijusi kļūmīgs komandas vadības solis. Diemžel līdzjutējiem, kas redz savu vienību tikai cīņu laikā, tā arī palicis nezināms, ar kādu neatlaidību un sīkstumu Vladimirs trenējās sagatavošanās posmā un visā sezonas gaitā. Viņš daudz strādājis individuāli savas fiziskās kondīcijas pilnveidošanai un, ņemot vērā vārtsargam pavisam necilo augumu, arī tehniskās sagatavotības un atsperīguma uzlabošanai. Savā pirmajā «Ādažu» kolektīvā aizvadītajā sezonā Suhonosovs būtībā atraisījās tikai vasaras otraja pusē un tad glāba komandu daudzās šķietami bezcerīgās situācijās. Liekas, sākumā zināmā mērā viņam traucēja arī milzīgā vēlēšanās sevi parādīt uzreiz uz karstām pēdām, kas prasa lielu prasmi psiholoģiski noskaņoties un koncentrēties. Gribētos pat apgalvot, ka ikvienam vārtsargam psiholoģiski noskaņoties un aukstasinībai ir pirmšķirīga nozīme. Šobrīd ādažnieku vadītājiem pamatīgi jālauza galva arī par otra vārtsarga problēmu. Nav noslēpums, ka nepārtraukta spēļu slodze vienam vārtsargam ir par grūtu tiklab fiziskā, kā arī psiholoģiskā ziņā. Šā iemesla dēļ «Ādažu» meistarkomandas vadītāji meklē vārtsargus, kas pārkvalificētos uz lielas bumbas tveršanu, piemēram, no futbola vārtu vīru vidus. Ja kāds vēlas, lūdzu atsaucieties! Sezonu sākot, par aizsargu tika pārkvalificēts vispieredzējušākais ādažnieku spēlētājs Dainis Zirnis. Tas arī gluži labi saprotams, jo Dainis motobolā jau nobraucis tik daudz benzīna, ka ar to pietiktu, šķiet, veselai motorizētai kolonnai. Turklāt veltīgi to nav darījis. Aizvadītajā motobola vasarā Dainis savas funkcijas veica, tiesa, ar iebildi, ka viņam ieplānotā pieslēgšanās uzbrukumā, lai arī tā ievadīšana bija nevainojama, tomēr lika gaidīt lielāku veiksmj radušos simtprocentīgo iespēju izmantošanā sāncenšu vārtu tiešā tuvumā. To nav grūti pierādīt arī skaitļu izteiksmē, šogad Dainis guvis septiņus vārtus, bet, ja atceramies, ka gadu iepriekš viņš vienā mačā pret «Voshod» iesita bumbu pretinieku vārtos piecas reizes. .. Vecākais treneris A. Zirnis, varbūt arī mazliet pārspīlējot, tomēr konsekventi apgalvo, ka visa vaina esot Daiņa fiziskajā sagatavotībā, nevis «vecumā», un nākamsezonas treniņos, teiksim, futbolu spēlējot, vairs neļaušot viņam pašam pirmajam pieteikties. .. vārtus, sargāt. Vladimirs Lubņevskis, kuru daba apveltījusi gan ar raženu augumu un fiziskajiem dotumiem, gan arī neapšaubāmu talantu, nu jau vairs nav saucams par jauniņo. Lai gan līdz ar Jura Virzas atgriešanos kolektīvā Vladimiram nācās vēlreiz pārkvalificēties un iepriekšējās sezonas uzbrucēju saikne Lubņevskis Zāle savu pastāvēšanu beidza jau pēc šī gada pirmajiem mačiem, tomēr liekas, ka šobrīd atrasts viņam vispiemērotākais amplua «brīvais». Pavasara spēlēs gan šķita, ka Vladimirs savā meistarības progresā itkā mīņājas uz vietas, taču sezonas turpmākās cīņas apliecināja, ka tas bijis vienīgi «ar likumu atļautais» pierašanas laiks. Spēlētājs ar ļoti spēcīgu sitienu. Ja tas turpmāk kļūs arī precīzāks, tad apvienojumā ar Vladimira vērā ņemamo laukuma pārredzēšanas spēju un precīzām piespēlēm var izveidoties teicams un ļoti noderīgs motobolists. Liekas, ka pirmie soļi šajā virzienā jau sperti Lubņevsķim šogad vajadzēja daudz un taktiski pareizi domāt pašam, jo Zāles pieredzes izmantošana līdz ar pārkārtojumiem spēles zīmējumā bija liegta. Šķiet, Vladimira perspektīvas vislabāk raksturoja treneris A. Zirnis: «Viss būs kartībā, ja vairāk strādās savu dotību izkopšanā, bet mazāk ņems no dzīves visu, ko vien tā var dot!» Juris Virza vēlreiz apliecināja to, ko mēs visi jau tāpat labi zinām savas lieliskās cīnītāja īpašības. Sezonu aizvadīja uzbrukuma pārī ar Zāli un labi (par to ir attiecīgs ieraksts arī vārtu guvēju ranga tabulā 15 vārti un daudzos pierakstos fiksētā sekmīgā cīņa par bumbu). Tiesa, Juris vairāk mīl spēka spēli, par ko principā gan nekādu iebildumu nevarētu būt, ja vien tās rezultāti dažkārt neizpaustos noraidījumos. Nežēlo ne sevi, ne tehniku, - tāpēc reizēm rodas situācijas, kad pats gan godam iztur, bet motocikls ne. «Ādažu» vienības vadītāju secinājums un vēlme: ja Juris laukumā prastu izmantot savu viltību, stiķus un niķus tik pat labi kā ārpus tā, tad ar laiku varētu rasties PSRS izlases cienīgs uzbrucēju pāris Virza Zāle. Ādažnieku uzbrukuma līderis Jānis Zāle, ievērojot, ka «Ādažu» taktiskais zīmējums veidots ar tiešu norādi izdarīt visu, lai radītu Zālem izdevīgus vārtu gūšanas momentus, jāteic, ka šāda taktika, ja neskaita dažus nesekmīgus mačus, ir attaisnojusies arī šajā gadā. 35 vārti ir guvums, kas Jāni izvirzījis augstākās līgas visbīstamāko vīru vidū. Vai viņš var kļūt vēl «briesmīgāks»? Var, ja vien tikpat virtuozi, kā šobrīd spēlē ar labo kāju, iemācīsies bumbu vest un sist uz vārtiem arī ar kreiso. Turklāt nedrīkst nenovērtēt to, ka PSRS labāko motobola komandu spēlētāji izstudējuši vairumu Jāņa «knifu» tā, ka var paredzēt viņa gājienus jau iepriekš. Tāpēc vairāk jāizmanto spēle bez bumbas, kas bieži vien, ņemot vērā to, ka Zāli uzmana īpaši, ļautu atbrīvoties izdevīgā mirklī arī pārējiem mūsu spēlētājiem. Ieguvums būtu arī no tā, ja Jānis dažreiz brīžos, kad partneri atrodas izdevīgākā pozīcijā, spētu pārvarēt «šķiršanās sūrmi» un, nepārturot bumbu, laikus to piespēlētu. Patīkama un lietderīga kolektīvam šosezon šķita komandas kapteiņa prasme savaldīties arī tajos brīžos, kad pašam likās tiesnesis ir vissliktākais cilvēks Saules sistēmā... Elmārām Mediņam, lai pilnvērtīgi ieietu komandas pamatvirknējumā un dotos laukumā ne tikai uz maiņu vien, vispirms jātiek gala pašam ar savu raksturu.

Motoķēde bez bronzas posma

1980.11.23 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums

MOTOBOLISTI GATAVOJAS

Pērn izcīnītā ceturtā vieta PSRS motoboļa čempionātā neapmierina «Ādažu» meistarkomandas dalībniekus. Lai šogad rezultāti būtu labāki, sportisti jau gatavojas nākamajai sezonai. Par vienu no treniņu veidiem Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris A. Zirnis uzskata piedalīšanos skijoringa sacensībās. Ādažnieki jau guvuši vairākas uzvaras, bet nu pienākusi kārta apliecināt savu prasmi pašu mājās «Ādažu» kausa izcīņā. Sniegotajā trasē izbrauks komandas kapteinis J. Zāle, vienības veterāns D. Zirnis, agresīvais uzbrucējs J. Virza. Savu māku demonstrēs jaunie motobolisti ar V. Lubņevski un J. Podziņu priekšgalā. Cīņā piedalīsies komandas mehāniķis A. Golmeistars. Spēku nolēmis pārbaudīt arī nenogurdināmais cīnītājs un «lielgabalšāviena» īpašnieks V. Mardarenko. «Ādažu» kausa izcīņā 31. janvārī pulksten 11 Ādažos pie ugunsdzēsēju depo startēs arī viesi - pārējie republikas skijoringisti. 

V. Grieze

Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

1981.01.28 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Kā «Ādaži» gatavojas PSRS meistarsacīkstēm? Pavasarī šādu jautājumu arvien biežāk uzdod motobola cienītāji. Jaunumu izklāsts jāsāk ar pagājušās sezonas rezultātu precizēšanu. Salīdzinot iepriekš publicētos cīņu iznākumus ar PSRS motobola čempionāta noslēguma tabulu, izrādījās, ka Vidnojes «Metalurgs» pārspējis Novopavlovskas «Trud» vienību ar 6:2, nevis 3:1. Šie skaitļi iespaidoja tikai abu sacensoņu vārtu starpību. Svarīgākās bija izmaiņas vidnojiešu un Kretingas «Svitura» cīņas galarezultātā. Tūliņ pēc spēles Vidnojes sporta bāzes darbinieki apstiprināja, ka laukuma saimnieki uzvarējuši ar 4:3. Vēlāk izrādījās, ka cīņa tomēr beigusies neizšķirti 4:4. Ar to pietika, lai kretingieši uz pēdējo vietu nobīdītu Zeļenokumskas «Molņiju». Varēja sagaidīt, ka motobola sacensību organizatori pieņems lēmumu, kas dos iespēju šai vienībai palikt augstākajā līgā (pērn šādu godu izpelnījās Poltavas «Vimpelis»), Tomēr šoreiz nolikums labots netika, un «Molņiju», kuras nosaukums motobola elites sarakstos figurē visilgāk («Automobilists» agrāk startēja kā «Komēta», un ādažnieki 1975. gadā pabija B klasē), piemeklēja kādreiz slaveno vienību Čerkeskas «Dombaja» un Ņevinnomiskas «Kaukāza» liktenis. Zeļenokumskiešu vietā 1981. gadā cīnīsies B klases zonu uzvarētāju turnīra pirmās vietas ieguvēji Tihoreckas «Lokomotīves» motobolisti. Komandu sarakstā turpmāk nebūs arī «Svituris». Kretingieši izmainījuši nosaukumu uz daudz sarežģītāku «Zjamuktehnika». Ādažnieku sastāvā palikuši visi iepriekšējā gadā redzētie motobolisti, kas, gatavojoties jaunajai sezonai, savu meistarību pilnveidoja koptreniņos un skijoringa trasēs. Pēc dažu gadu pārtraukuma skatītāji atkal redzēs V. Mardarenko, kura cīņas spars un spēcīgie sitieni lika nervozēt pretinieku vārtsargiem. Kopā ar pieredzējušajiem sporta meistariem J. Zāli, D. Zirni, J. Virzu un ādažnieku jauno maiņu trenējās arī D. Grūbe. Papildinājies arī vārtsargu saraksts. Līdzās sporta meistaram V. Suhonosovam tajā lasāms Liepiņa vārds. Diemžēl visai nepārdomāts un ādažniekiem nelabvēlīgs ir sacensību kalendārs. Lai gan Biķernieku sporta bāzes laukuma segums ir viens no labākajiem mūsu valstī un atļauj sacensties arī nelabvēlīgos laika apstākļos, ādažnieku pirmās cīņas atkal notiks izbraukumā. Čempionāta spēles sāksies 26. aprīlī, taču ādažnieki šajā kārtā būs brīvi. Pirmo sacensību mūsu republikas pārstāvji aizvadīs Novopavlovskā, kur 30. aprīlī mērosies spēkiem ar «Trud» vienību. 3. maijā ādažnieki Tihoreckā sacentīsies ar augstākās līgas debitantiem «Lokomotīves» motobolistiem - un 9. maijā Elistē ar daudzkārtējiem  PSRS čempioniem "Automobilista" sportistiem.

Sekos pārbrauciens uz Vidnoji, kur 16. maijā ādažniekus uzņems pēdējo divu gadu čempioni «Metalurga» komanda. Pirmā PSRS čempionāta spēle Rīgā būs tikai 23. maijā, kad Biķerniekos viesosies Poltavas «Vimpelis». Diemžēl nākamās sacensības atkal notiks svešos laukumos 6. jūnijā Kretingā ar «Zjamuktehniku» un 13. jūnijā Kovrovā ar «Kovrovec» komandu. 20. jūnijā Biķerniekos redzēsim Vozņesenskas «Voshod» vienību un 27. jūnijā atbildes vizītē «Kovrovec» motobolistus. 4. jūlijā ar saviem Rīgas rajona kolēģiem sacentīsies Poltavas apgabala Horolas rajona kolhoza «Ļeņinskij šļah» komandas «Ņiva» motobolisti. Pēc šīm spēlēm čempionātā būs pārtraukums, kura laikā mūsu valsts izlase piedalīsies Eiropas kausa izcīņā. Ādažniekiem ļoti sasprindzinātas būs augusta beigas un septembra sākums. No 15. augusta līdz 12. septembrim Biķerniekos notiks četras spēles pēc kārtas. Čempionāts noslēgsies 19. septembrī, taču ādažnieki un vēl  trīs komandas finišēs agrāk. Motobola cienītājiem ir iespēja vēl pirms PSRS čempionāta spēlēm izmēģināt savas balsis «Sarauj» korī, jo šodien vēl Biķernieku sporta bāzē notiks Baltijas kausa izcīņa. 

V. Grieze 

Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.54 (05.04.1981)
«Ādaži» gatavojas PSRS meistarsacīkstēm

Ar bumbu D.Zirnis.

Motobols  1981.04.07 Rīgas Balss

SPRIEDUMS AR 86 PARAKSTIEM

Sešās spēlēs — trīs punkti. Lai arī kas būtu vērtētājs, taču pat ar visai relatīvu nojēgumotobolā ir pilnīgi skaidrs, ka tāds guvums komandai, kas cer uz PSRS čempionāta medaļām, ir gaužām trūcīgs. Bet runa ir par motobolu un konkrēti — par «Ādažu» kolhoza meistarvienību. Cīnās, bet neizcīna — tā īsumā varētu raksturot mūsu republikas motobolistu startu valsts augstākās līgas meistarsacīkstēs. Vēlreiz atceroties un atgādinot mūsu lasītājiem šo maču rezultātus (Novopavlovskā ar «Trud» — 0:1, Tihoreckā ar «Lokomotīvi» — 2:1, Elistē ar «Automobilistu» — 0:1, Vidnojē ar «Metalurgu» — 2:4, Rīga ar Poltavas «Vimpeli» — 3:3 un Kretingā ar «Zemuktehniku» — 3:7), protams, var ievērot, ka spēlēts gandrīz tikai izbraukumā. Taču bez īpašām grūtībām iespējams arī konstatēt, ka pagājušā gada līderkomandām zaudēts visai minimāli, toties jau pašā sākumā atdoti punkti turnīra debitantiem, un šā spēļu posma nobeigumā piedzīvota vēl nebijusi neveiksme cīņā ar Lietuvas komandu, kam gandrīz pastāvīga vieta ir turnīra tabulas zemākajos «plauktos». Un tad pats par sevi saprotams šķiet jautājums — kāpēc? Tiesa kas tiesa — vēl pirms neilga laika Škodas kausa izcīņā lietuvieši tika sagrauti visās līnijās (5:0), bet tagad... Vecākais treneris Agris Zirnis uzskata, ka pašreizējo neveiksmju pamats ielikts sagatavošanās posmā. Komanda uzsāka intensīvus treniņus jau novembrī — sekojot daudzu sporta vadītāju prasībai. Viņiem likās nepieņemami, ka kolektīvs sezonas sākuma turnīros vēl nav labākajā sportiskajā formā. Gatavošanās tika forsēta, un, piemēram, Baltijas kausu izcīņā mūsējie bija galvas tiesu pārāki par sāncenšiem. Taču ir gluži dabiski, ka sportiskā forma pēc augstākā punkta sasniegšanas agri vai vēlu, taču pakāpeniski krīt. Un tas diemžēl saskanēja ar PSRS meistarsacīkšu līdz šim pēdējiem mačiem. Komandas vadība ar to nebūt nemēģina attaisnoties, arī spēlētāji ne. «Paši vainīgi,» — tā teica kapteinis Jānis Zāle. Un tūliņ pat apgalvoja, ka ādažniekiem ļoti daudz kas atkarīgs no jebkuras spēles sākuma: ja pirmie gūst vārtus, tad viss kārtībā, ja tas neizdodas — briest nepatikšanas. Tātad — diemžēl jārunā par vienības psiholoģisko sagatavotību. Par to runājām arī iepriekšējā sezonā, tolaik gan — mazāk. Turklāt nepavisam nav noslēpums, ka, piemēram, PSRS izlase nupat Eiropas čempionātā uzvarēja tieši ar kolektīva pūliņiem. Diemžēl mūsējie pagaidām ar to lepoties nevar, bet dažs gluži vienkārš aizraujas ar individuālu un tāpēc neproduktīvu darbību. Iniciatīvas uzņemšanās nav nekas peļams, taču — laikā un vietā. Ādažnieku saspēli pa nokārtotu šobrīd uzskatīt nevar. Komandas vadībai acīmredzot vajadzēs vēl krietni palauzīt galvu, lai veidotu sastāvu kas spēj atrast savstarpējas saiknes un atbalstīt cits cita darbību spēles laikā. Bet priekšā ir izbraukums uz Kovrovu kur 13. jūnijā pretinieki būs pagājušā gada bronzas medaļu īpašnieki — «Kovrovec» motobolisti. Puiši ir cīņas spara pilni, jo vairs nav kur atkāpties Kā to saprast? Diemžēl — nepatīkami vienkārši. Ādažniekiem šimbrīžam vairs nav kur trenēties, jo Biķernieku motodroma vārtiem priekšā karājas varen pamatīga atslēga. Un runa vairs nav par parastu atslēgas nolaušanu. Toreiz, kad ar entuziastu rokām tika būvēts motodroms (un tajā piedalījās arī vairāki pašreizējā sastāva veterāni), tuvumā vēl nebija Mežciema dzīvojamā masīva namu. Tagad ir, un to tūkstošu vidū, kas šeit dzīvo, atradusies cilvēki, kas par visu vairāk nīst savu kaimiņu — Biķernleku komplekso sporta bāzi. Sūdzība ar 86 parakstiem liecina, ka motoru radītais troksnis viņiem traucē atpūsties Protams, motosports bez trokšņa nemēdz būt. Tomēr nav lieki pie visa jau minētā piebilst, ka jau ilgāku laiku ir noteikts decibelu ierobežojums motoru trokšņiem, turklāt pēc attiecīgas pārbaudes zinātniski pierādīts, ka, to ievērojot, nevienam kaitēts netiek. Bez tam nav īsti saprotams, kam atpūtu var traucēt treniņnodarbības, kas notiek darbdienās no pulksten 14 līdz 16 dienā, kad vairākums atrodas darbā. Tagad izveidojusies paradoksāla situācija: gan motobolistiem, gan spīdvejistiem līdz sezonas beigām oficiālas sacensības Biķernieku stadionā vēl tiek atļautas, bet treniņnodarbības — ne. Bet kā gan iespējams sekmīgi piedalīties mačos bez treniņa? Kas notiks pēc tam — to pat grūti pateikt: varbūt tiks likvidētas uzreiz divas meistarkomandas — spīdvejistu «Rīgatrans» un motobolistu «Ādaži», var būt, ka citādi, bet fakts paliek fakts — motostadionu šāssezonas beigās paredzēts slēgt... Žēl gan. Motobola laukums, pēc speciālistu atzinuma, ir viens no labākajiem mūsu valstī, bet spīdveja celiņu sociālistisko valstu «Draudzības kausa» izcīņas sacensību dalībnieki uzskata par vienu no labākajiem Eiropā. Bet varbūt tomēr iespējams risinājums, kas apmierinātu abas puses un neatstātu bešā arī šo sporta veidu.

SPRIEDUMS AR 86 PARAKSTIEM
1981.06.12 Padomju Jaunatne
JĀNIS VAHERS

«Ādažu» motobolisti savās mājās ar 4:0 uzvarēja Vozņesenskas «Voshod» vienību

Nedēļas fotokaleidoskops
1981.06.23 Padomju Jaunatne

Motobols
1981.07.06 Rīgas Balss

Sestdien – atkal «Automobilists»  

1981.08.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
G. PIRKSTS

Kārtējo uzbrukumu noslēdz J. Podziņš Ādažnieki sāk ar uzvaru 1982.04.24 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Grieze, V.

Vīru valodai gatavojoties  Pa ilgo ziemu motobols tā kā mazliet aizmirsies. Varbūt pat ne tādēļ, ka gaidītās medaļas arī aizvadītajā sezonā palika neizcīnītas ... Toties — tiklīdz nokusis sniegs, nāk atkal atmiņas kopā ar nākotnes cerībām. Nu jau vairāk jādomā par rītdienu, jo PSRS augstākās līgas meistarsacīkstes sākās 22. aprīlī Biķernieku kompleksajā sporta bāzē Rīgā, kad cīņā devās mūsu motobola meistarvienība «Ādaži». Tiesa, pašiem motobolistiem sezona sākusies jau krietni agrāk par tās oficiālo sākumu. Vēl jau, protams, grūti un, liekas, būtu arī pārsteidzīgi runāt par kolektīva iespējām šogad, taču par daudz ko iespējams spriest pēc sagatavošanās posma rezultātiem. Kaut vai salīdzinot plānoto ar to, kas iespēts īstenībā. Nupat laikam gluži kā no Gaiziņa lejup slīd agrāk tik ierastā un produktīvā motobolistu gatavošanās elementa — skijoringa nozīme. Protams, arī šobrīd nevar noliegt šā ziemas sporta veida atbilstību motobolistu motocikla pārvaldīšanas tehnikas izkopšanai, taču — tikai saprātīgās devās. Šogad, dzenoties pēc pieprasītajiem ieskaites punktiem, ādažnieki ieguvuši bezmaz visus iespējamos kausus un balvas ziemas sezonā. Taču skijoringa sacensības sāka traucēt gatavošanos pamatuzdevumam — motobola sezonai. Ādažnieki patlaban ir labi apgādāti ar tehniku. Gaidāmajai sezonai katra spēlētāja rīcībā ir nodoti divi pilnīgi jauni motocikli. Un nav noliedzams, ka tie  tādi, kā nākuši no rūpnīcas, diemžēl nav pat īsti iedarbināmi, par motobola specifiskajām prasībām nemaz nerunājot. Tehnikas gatavošanai vajadzīgs daudz laika, bet ziemas sezonā ādažniekiem jau minētā iemesla dēļ tā nebija tik daudz, cik vajadzētu. Nu ir pavasaris, nu ir steiga. Turklāt ar šo sezonu noteikts «trokšņa standarts» — 90 decibeli. No rūpnīcas nāk motocikli, kas ir aptuveni par 20 decibeliem skaļāki. Tātad papildu rūpes, pašiem izgatavojot un piemērojot motociklu izpūtējus. Būtībā nekādu sūrošanos jau no motobolistiem nedzird, tomēr vēl viena būtiska detaļa šajā neveiksmju ķēdē jāpiemin — komandas autobuss, kas pazīstams vairākām motobolistu paaudzēm, jau sen pelnījis pensiju. Jaunu vai vismaz jaunāku neviens nedod, tāpēc «vectētiņš» atkal pošas tāliem ceļiem. Tiem, kas daudzmaz pazīstami ar tehniku un metāliem, protams, ir skaidrs, ka rūsu sametināt nevar. Nu ir jāķeras pie līmes .. Tā teikt, dievs dod, ka «pensionārs» kaut pa ceļam uz maču no trakā tūkstošu skrējiena nedabū «infarktu». Tomēr galvenais jau, protams, ir paši puiši un viņu sagatavotība jauniem pārbaudījumiem. Februāra pēdējās dienās un marta sākumā motobolisti piedalījās vienā fiziskās sagatavošanas treniņnometnē Gulbenē, kur viņus ar lielu atsaucību un izpratni uzņēma un atbalstīja komjaunatnes komitejas un rajona FKSK darbinieki, tika paveikts liela apjoma darbs. Bija slēpošana, «pašdarbības» biatlons, hokejs, bet sporta zalē — tradicionālais basketbols, volejbols un speciālie vingrojumi. Netika aizmirsts par motobolistu senseno «izgudrojumu» — nodarbībām cīņas zālē, kur tiek likti lietā arī regbija elementi. Piedalījās 18 spēlētāji; arī seši pretendenti no meistarvienības jaunatnes komandas. Tomēr vecākais treneris Agris Zirnis uzskata, ka šo nodarbību ir bijis par maz un fiziskā sagatavotība, kuru vairākkārt kavējuši nepaveiktie tehnikas remonta darbi, pagaidām vēl ne tuvu nav pietiekama. Un it kā kavēšanās ķēdes nākamais posms seko pašu motobolistu tehniskā sagatavotība un taktiskais treniņš, kuru visu minēto apstākļu dēļ arī nav izdevies sākt laikā un pilnvērtīgi. Manā rīcībā ir ziņas, ka ādažnieku nākamie pretinieki augstākās līgas meistarsacīkstēs šo laiku izmantojuši labāk. Tā, piemēram. Ukrainas komandas jau krietni ilgi gatavojas sezonai Simferopolē — uz brīvdabas laukumiem. Mūsējie pirmoreiz Biķernieku motostadionā uz motocikliem sēdās 29. martā. Un tas notika pēc pamatīgiem darbiem sniega un ledus blāķu novākšanā. Turklāt pirmais treniņš vairāk gan bija tāda mērena vizināšanās, mēģinot aprast un atrast kopīgu valodu ar jaunajiem motocikliem. Jaunajā sezonā «Ādažu» meistarvienība ieiet bez zaudējumiem, taču arī bez ieguvumiem sastāva komplektēšanas ziņā. Joprojām ierindā ir vārtsargi — Vladimirs Suhonosovs (spēlētāja numurs—l., dzimis 1951. gadā) un Ivars Liepiņš (10., 1957). laukuma spēlētāji — Vladimirs Lubņevskis (2.. 1959). Valerijs Mardarenko (3., 1942). Juris Virza (4., 1955). Jānis Zāle (5.. 1952), Dainis Zirnis (6. 1946). Jānis Podziņš (7., 1959), Ints Lubāns (8. 1960) un Ojārs Veigulis (9 , 1960). Jāpiebilst, ka J Virza ģimenes apstākļu dēļ spēlēs tikai Rīgā. Kā redzams, visas pieteikuma tiesības PSRS meistarsacīkstēm nav izmantotas: atļauto 12 motobolistu vietā pagaidām esam varējuši pieteikt tikai 10 spēlētājus. Jaunie, lai arī darbs ar viņiem pēdējā laikā krietni pavirzījies uz priekšu (jaunatnes komandā trenējas 18 topošie motobolisti), vēl šādu godu nav izpelnījušies. Kaut gan drīz vien atkāpšanās ceļa vairs nebūs. 1983. gada — Vissavienības tautu spartakiādes sezonas nolikuma projekts paredz, ka spartakiādē varēs piedalīties tikai motobolisti, kas dzimuši 1953 gadā un vēlāk. Vai tas paliks spēkā, vēl grūti spriest, taču uz to jābūt gataviem. Tāpat jābūt skaidrībā arī par šīssezonas jauninājumiem motobola noteikumos. Spēles laiks kļuvis īsāks — tas ir pats būtiskākais grozījums. Turpmāk komandas spēlēs gluži kā hokejā — trīs reizes pa 20 minūtēm (agrāk 4x20). Pēdējā perioda vidū nekāda vārtu maiņa nav paredzēta. Katrā mačā laukumā būs trīs tiesneši. Obligāts noteikums ir arī tas, ka ar šo gadu laukuma segumam jābūt cietam (izdedži, bitumens, asfalts). Spēle uz zālāja un smilšu laukumiem vairs netiks pieļautas, šis nolikuma paragrāfs krietni sarežģījis situāciju vairākiem mūsu pretiniekiem. Tā, piemēram, vairākas Ukrainas komandas acīmredzot daļu savu spēļu būs spiestas aizvadīt Kijevā, kur šādi iekārtots stadions ir. Starp citu, tieši tur notiks arī Eiropas meistarsacīkstes. Tātad — tuvāko PSRS augstākās līgas meistarsacīkšu spēļu kalendārs «Ādažu» vienībai: 25. aprīlī — Rīgā ar Tihoreckas «Lokomotīvi», 2. maijā — Kamenecpodoļskā ar «Podoļje», 6. maijā - Poltavā ar «Vimpeli», 9. maijā — Visnakos ar «Ņivu», 14. maijā — Rīgā ar Poltavas «Vimpeli» un 21. maijā — Rīgā ar Elistes «Automobilistu». Kopumā spēļu kalendārs šosezon rīdziniekiem ir visai izdevīgs. Kaut nu mūsējie to prastu izmantot. Kā būs turpmāk, grūti prognozēt. Arī tāpēc, ka «Ādažu» kolhozā izstrādātais pašmāju motobola stadiona projekts nu jau ieņēmis vietu arhīvā ... Arī tāpēc, ka meistarkomandas dalībniekiem un jaunatnes komandas puišiem kopā Biķerniekos ir kļuvis par šauru. No visa šeit uzrakstītā varētu likties, ka ādažnieku sezonas ievadraksts līdzinās gandrīz vai sēru maršam. Tik pesimistiski jaunu gadu neviens nesāk! Taču par to jau nav runa. Nākamo — veiksmju posmu var veidot motobolisti paši, pierādot, ka viņiem ir pa spēkam tikt ar šīm grūtībām galā un startēt ar pilnu sparu, tad varēsim droši teikt, ka tā jau ir īstu vīru valoda.  Ādaži - 82 Vīru valodai gatavojoties 1982.04.25 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS IESĀKTS LABI 1982.04.27 Padomju Jaunatne V. Lubņevskis ir viens no rezultatīvākajiem «Ādažu» motobolistiem. Motobols 1982.05.16 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Ar mēli velti akmeņi...

Tikai divas meistarkomandas pirms PSRS augstākās līgas motobola čempionāta aizvadītās — septītās kārtas vēl bija spējušas izbēgt no zaudējumiem: Elistes «Automobilists» un «Ādaži». Kā jau tādās reizēs parasts, līdzjutēji, dodoties uz Biķernieku motostadionu ar mēli vēla varen iespaidīgus cerību akmeņus, ar kuriem gaisa pili būvēt. Tā paklausoties, likās — elistieši, lai nu arī daudzkārtēji valsts čempioni un medaļu ieguvēji, ādažnieku šās sezonas veiksmīgajai spēlei tāds nieks vien ir... Lai arī - viens bija gandrīz skaidrs: šādos līderu bezkompromisa mačos neizšķirts rezultāts gadās reti. Tātad — pēc šīs spēles būs vairs tikai viens kolektīvs, kas varēs dižoties ar neuzvaramību ādažnieku līdzšinējās cīņas patiešām lika domāt par kolhoza motobolistu spēku un meistarību. Tiesa, kādreiz jau ir bijuši laiki, kad Rīgas rajona komandai sākumā izdodas labs starta izrāviens, bet tāda izdošanās, kā tagadējais aizvadītais izbraukums, gan ir pēdējo reizi manīta pirms septiņiem gadiem... No spēlēm Kameņecpodoļskā, Poltavā un Višņakos mūsējie atgriezās ar divām uzvarām (3:0 un 1:0) un vienu neizšķirtu rezultātu (0:0) Vērīgāks lasītājs, protams, ir pamanījis, ka šajā sacensību turnejā bumba pat ne reizi nav pabijusi ādažnieku vārtos. Tas ir neapšaubāms panākums, kas lika domāt, ka mūsu komandas aizsardzība, kas mūžam bijusi vājāka nekā uzbrukuma prasme, beidzot sasniegusi vajadzīgo līmeni. Un pirmajos mačos tā arī bija, kaut gan dažubrīd šķita, ka toties sliktāka un mazāk efektīva ir kļuvusi darbība uzbrukumā. Vai būtu mainījušies uzsvari un ādažnieku tradicionāli akcentētais uzbrukuma spēks apzināti pārvietots (vai varbūt — stihiski pārvietojies) uz aizsardzību? Jau šobrīd un arī iepriekšējos mačos ar Višņaku «Ņivu» un Poltavas «Vimpeli» aizsākas nepatīkama tendence. Gatavošanas posmā tehnikā un taktikā objektīvu iemeslu dēļ neiespēto pirmajos mačos izdevās kompensēt ar pilnīgu fizisko pašatdevi, kolektīvismu un sportisko niknumu, bet par maz iekrātā fiziskā kondīcija nostādīja komandu grūtu problēmu priekšā. Jo nav tā īsti ko likt zaudētā vietā. Turklāt līdz pat aizvadītajai spēlei ar «Automobilistu» jau būtībā nevarēja tā droši vērtēt un secināt — pirmie sāncenši nepiederēja pie līdergrupas. Par kolektīva pašreizējo spēju katalizatoru kļuva mačs ar elistiešiem un vēl kļūs nākamās spēles — 29 maijā Vidnojē ar «Metalurgu» un 5. jūnijā Kovrovā ar «Kovrovec». Jācer, ka līdz nākamajām divcīņām ādažnieki paspēs atpūsties, taču elistieši Rīgā skaidri pierādīja, ka meistarības katalizators jau nav tikai sviedros vien pārbaudāms. Mūsējie spēlēja smagi, gandrīz ar laušanos lauzdamies uz sāncenšu laukuma pusi, bet viesi gandrīz vai ar labpatiku, izmantodami savu acīm redzamo pārākumu individuālajā tehnikā un situāciju pareizā, zibenīgā taktiskajā izpratnē. Arī visi trīs vārti tika gūti ar acij tīkamu vieglumu. Turklāt pēdējie divi guvumi bija pilnīgi vienādi: elistieši ar viltus manevriem ievilināja ādažniekus vienā laukuma stūrī, tad sekoja «gara» piespēle gar vārtiem un «Automobilista» brīvais vīrs bez pūlēm ietrieca bumbu vārtu stūrī gandrīz kā hokejā, «lieko» realizējot. Savukārt «Ādažu» puišiem, nemaz īpaši nepakavējoties pie rupjām kļūdām aizsardzībā, ciešas segšanas apstākļos nepietika prasmes pat laukuma centra pareizai pāriešanai. Turklāt darbība uzbrukumā bija pārlieku gausa. Elistieši uz standarta gājieniem, kas izpildīti lēnā tempā, bez šaubām, neiekrita. 0:3 (0:1. 0:2, 0:0) šādā spēlē vēl nebūt nebija tas sliktākais iznākums. Liels zaudējums «Ādažu» vienībai ir tas, ka spēlē ar «Ņivu» savainots vairāk pieredzējušais spēlētājs Dainis Zirnis. Bez viņa vajadzēs iztikt arī turpmākajos mačos. Diemžēl Daiņa trūkums sadarbības organizēšanā ir pamatīgi jūtams. Jau dažbrīd jādomā arī par gatavošanos nākamās vasaras PSRS tautu spartakiādei Kā zināms, tur varēs piedalīties sporta meistari, kas dzimuši 1953. gadā, kā arī meistarkandidāti, kas dzimuši 1955. gadā un vēlāk. Arī šis apstāklis saasina situāciju, jo tas nozīmē, ka vairāki pieredzes bagātākie «Ādažu» vīri spartakiādes turnīrā spēlēt nevarēs. Taču ar aizstājēju sagatavošanu nav tik spoži. Vairāki puiši no meistarvienības sagatavošanas grupas patlaban ir iesaukti armijā, un, kamēr republikas DOSAAF komiteja neatradīs kopīgu valodu ar Bruņoto Spēku pārstāvjiem, šie jaunie motobolisti pie trenēšanās netiek. Ļoti grūta problēma ir vārtsarga atrašana spartakiādei. Suhonosovs, kas valsts šā gada čempionāta vienīgais no ādažniekiem rāda stabilu sniegumu (to redzējām arī mačā ar «Automobilistu»), spartakiādē vecuma cenza dēļ spēlēt nevarēs. «Ādažu» otrais vārtsargs Liepiņš ir iesaukts karadienestā. Tā nu iznāk, ka mūsējie pēc vairāku gadu pārtraukuma šajā ziņā atgriezušies «nullpunktā». Stāvokli vēl vairāk saasina tas, ka diemžēl jauna motobola vārtsarga sagatavošana ir visai ilgs un darbietilpīgs process. Katrs, kas prot un var ķert futbola bumbu, nav uzreiz liekams motobola vārtos, neriskējot ar viņa veselību. Vēl viens apstrīdams aspekts — motobolistu apgādātība ar individuālo aizsarginventāru. Republikas tehnisko sporta veidu kluba vadība atsakās izsniegt noliktavā esošās «bruņas», motivējot atteikumu ar to, ka tās jāglabā spartakiādei. Ja nu vienīgi kādam ienāktu prātā, ka ar pašreizējo nolietoto aizsarginventāru vēl dažs spēlētājs var līdz spartakiādei arī «neaizbraukt»... Pie mūsu izvēles trūkuma šimbrīžam tas jau būs par traku! Ādažnieki šosezon PSRS meistarsacīkstēs guvuši 14 vārtus (Zāle - 5, Lubņevskis — 4. Podziņš — 3, D. Zirnis un Mardarenko — pa vieniem). Kas gūs nākamos? Ko te vēl piebilst — kas pratīs braukt, tas pratīs malt, pārvarot savu nevarēšanu un atbildīgo darbinieku organizatorisko negribēšanu. 

Ar mēli velti akmeņi...

1982.05.29 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS Atšķiras vienīgi iegūto vārtu skaits: Biķernieku stadionā sāncenšu  vārtsargi pārspēti 12 reizes, kamēr izbraukumā ādažnieki laukuma  saimniekus sarūgtinājuši tikai astoņas reizes. Te gan jāatzīmē, ka šis pārsvars  nodrošināts jau pirmajā sacensību kārtā cīņā ar čempionāta pastarīti  Novopavlovskas «Automobilistu». Teicamajam startam (pagaidām iespaidīgākā  uzvara 9:2 visā čempionātā) turpinājuma nebija. Trīs sacensībās ādažnieki  ne reizi nespēja sabojāt garastāvokli pretinieka vārtsargiem un divās guva tikai pa  vieniem vārtiem. No pārējām komandām tikpat nevarīgi bijuši vienīgi Poltavas  «Vimpeļa» uzbrucēji. Novopavlovskieši tikai reizi palikuši tukšā. Turnīra tabula liecina, ka čempionāta vidusdaļā izveidojies līderu trio, kas kandidē  uz medaļām, un ādažnieki atkal kļuvuši par «lieko» komandu. Patiesībā tik  slikti nav. Kā kovroviešiem, tā vidnojiešiem čempionāta otrajā daļā sešās spēlēs  būs jācīnās izbraukumā. Līdz šim laukuma saimnieki bijuši daudz veiksmīgāki.  Viņi uzvarējuši 23 sacensībās un viesi tikai 12 (13 spēles beigušās neizšķirti). Automobilists (E) 10 7 3 0 22:8 17 Kovrovec 9 7 1 1 29:12 15 Metalurgs 9 7 1 1 34:19 15  ĀDAŽI 10 4 4 2 20:14 12 Niva 10 2 5 3 18:22 9 Podoļje 10 3 2 5 21:23 8  Žemūktehnika 10 2 3 5 19:24 7 Vimpelis 9 135 11:19 5 Lokomotīve 9 1 3 5 11:20 5 Automobilists (N) 10 1 1 8 19:43 3 Mūsu republikas sporta dzīvē ir daudz labu paraugu (VEF basketbolisti,  «Celtnieka» rokasbumbas spēlētāji u.c.),  kas liecina, ka šķietami bezcerīgās situācijas neatlaidība un cīņas spars devis  vēlamos rezultātus. Aprēķini rāda, ka, izbraukumos  darbojoties ar līdzšinējo veiksmi, bet savā laukumā uzvarot sāncenšus, ādažnieki  var savākt respektējamu punktu skaitu. Tātad jācīnās. Vēl jāpiebilst, ka,  pateicoties ārstu prasmīgai rīcībai, sacensībā ar «Ņivu» gūto savainojumu  sadziedējis D. Zirnis. Ādažnieku veterāns jau atsācis treniņus, un sagaidāms, ka pēc pārtraukuma Dainis izies laukumā. Uzbrūk J. Zāle. Vai atkal bez medaļām? 1982.06.29 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Grieze, V. Motobols 1982.08.10 Rīgas Balss Bez panākumiem turpina cīnas «Ādažu» motobolisti Nedējas fotokaleidoskops 1982.08.10 Padomju Jaunatne Dāvanas, kuru žēl Šāda situācija ir pilnīgi netipiska: dāvinātājs tūliņ pēc dāvanas pasniegšanas izskatās pagalam nelaimīgs un pat nemēģina slēpt to, ka viņam davinājuma žēl. Vēl vairāk, ka ļoti labprāt to gribētu saņemt atpakaļ ... Un nelaimīgais dāvinātājs nesaņems nopēlumu ne par nenovīdību, ne arī par skopumu. Par daudz ko citu gan. Jo dāvanas pasniedzējs nu jau kārtējo reizi ir «Ādažu» motobola meistarkomanda: arī dāvinājums ir ierasts — punkti sāncenšiem PSRS meistarsacīkstēs. Šis pašu negribētais dāsnums, kā jūlija pirmajās dienās sācies, tā nevar vien beigties līdz pat šim brīdim. No sešām pēdējām spēlēm, lai arī kur tās notiktu, saņemti gandrīz vieni vienīgi bēdu ziņojumi. Pieci zaudējumi un viena samocīta uzvara. Atlikušas vairs tikai divas spēles, kaut arī tepat Rīgā, toties ar abām līderkomandām — Vidnojes «Metalurgu» un Kovrovas Kovrovec (21. un 28. augustā). Jau sezonas ievadrakstā bija minēti daudzi būtiski aspekti, kuru dēļ pat toreiz bija visnotaļ skaidrs, ka medaļu laureātu godu ādažniekiem neredzēt kā savas ausis bez spoguļa palīdzības. Šoreiz lietderīgi ir vienīgi piebilst ka komandas vadība šad un tad tomēr atrada iespēju paskatīties uz tām pašām «ausīm» kaut vai ar paškritikas spoguļa palīdzību, bet vairums motobolistu nu gan, šķiet, līdz tādai «pārmērībai» nenonāca. Bet ar to vajadzēja sākt. Citādi jau pēc pirmajiem puslīdz veiksmīgi nospēlētiem mačiem dažs spēlētājs bija tik pašapmierināts, ka pār galvu itin veiksmīgi tika laisti vecākā trenera Agra Zirņa kritiskie vārdi un atgādinājumi par to, ka jāstrādā treniņos, ka komandai daudzējādā ziņā sezonas sākumā smaidījusi sportiskā laime, ka ar to turpmāk varēs draudzēties tikai tad, ja katrs komandas spēlētājs atdos visus spēkus . . . «Liec aiz auss», — tas ir parastais A. Zirņa teiciens. Nelika, jo krietna daļa spēlētāju, tā vien šķiet, nemaz negribēja zināt, kur viņiem tās «ausis» ir. Jau agrāk tika pieminēts, ka ādažniekiem sagatavošanās posmā objektīvu iemeslu dēļ neizdevās veikt visu paredzēto treniņdarba apjomu. Ilgi un pamatīgi tika skaidrots, ka nepadarīto vajadzēs atgūt sezonas laikā. Un toreiz vēl patiešām nelikās, ka, vecākā trenara A. Zirņa vārdos klausīdamies, motobolisti domātu: «Runā, runā, tu mūs nebūt netraucē ...» Toties tagad izrādās, ka uz to pusi jau būs bijis. Laikam taču, balstoties uz objektīva attaisnojuma garantiju, jau dažu galvā sāka izstrādāties savi rezerves — subjektīvie iemesli. Nesen Rīgā notikušais mačs ar Kameņecas Podoļskas vienību «Podoļje» vēlreiz lika pārdzīvot visu to, kādēļ «Ādažu» motobolisti šogad sagādā vairāk rūgtuma nekā apmierinājuma. Jo tur bija redzams praktiski viss negatīvais: bija bumbas pārvaldīšanas tehnika, rupjas taktiskas kļūdas saspēlē un sadarbību veidošana, psiholoģiska nevarība pārvarēt kaut vai pašiem savu «nevaru» utt. Un spēle iznāca tikpat viļņaina, cik visa līdz šim nospēlētā sezona. Dažubrīd šķita, ka nupat, nupat kaut kas būs (piemēram, otrajā periodā), bet jau mirkli vēlāk kļuva skaidrs, ka uz inertuma bāzes tas «kaut kas» ir pārvērties par «galīgi nekas». Ādažnieki trīs reizes no sliktāka stāvokļa panāca izlīdzinājumu, taču ne vairāk. Tālāk sevi piespiest viņi negribēja vai nevarēja. Nav nozīmes vicināt biļeti, ja vilciens jau ir aizgājis, taču viens ir skaidrs: īsti cīņas spējīga kolektīva ādažniekiem šobrīd nav. Ir atsevišķi spēlētāji, kuri uz savu roku mēģina rādīt, ko nu katrs individuāli vēl spēj. Kombinācijas ir retas, bet vēl retāka ir savstarpējā sapratne to laikā. Komandas kapteinis J. Zāle, kuram vienības uzbrukumu darbībā neapšaubāmi atvēlēta galvenā loma, šogad nerāda ne pusi no tā, ko pērn, arī nebūt ne veiksmīgākajā sezonā. Dažreiz, nesagaidījis komandas biedru atbalstu, viņš laužas uz vārtiem, kā pašam izdodas, citreiz, vairs neievērodams, ka partneri izveidojuši viņam uzbrukuma koridoru, griež uz riņķi, vai — kas vēl sliktāk — pretēji visiem loģikas likumiem, mēģina tikt līdz vārtiem tieši tur, kur pat gaismu cauri neredz. Par atsevišķu spēlētāju tehnisko meistarību šobrīd varētu teikt, ka tā zudusi pat dažiem pieredzējušiem vīriem. Nemaz jau nerunājot par puišiem, kuri pat pēc trim vai četriem meistarkomandā pavadītiem gadiem vēl joprojām uzskatāmi par jaunajiem. Jo skatītājam gluži vienkārši nāk smiekli, vērojot, ka meistars ved bumbu uz pretinieka vārtu pusi gandrīz vai kā nemīlamu līgavu pie altāra — pa ceļam vairākas reizes pazaudējot ceļmalā. Un tur, ceru, ka man piekritīs daudzi, jau manāma nevēlēšanās pēc treniņa kādu brīdi pastrādāt individuāli. «Ādažu» komanda nav izņēmums citu meistarvienību vidū — arī tai pašā treniņu laikā nav tik daudz vaļas katra individuālās tehniskās sagatavošanas slīpēšanai, cik vajadzētu. Jo vēl taču ir darbs pie kombinācijām un tehnikas. Bez individuālās meistarības kombinācijas diemžēl iznāk «caurspīdīgas». Katram jau iepriekš skaidrs, ko spēlētāji grasās darīt. Un arsenālu nemaz paplašināt nevar, jo sarežģītākiem gājieniem tehniskā sagatavotība ir krietni par vāju. Tā nu jāapmierinās ar vienveidīgām piespēlēm, kas visu darbību vērš pelēcīgu. Un arī vieta, kuru ādažnieki vēl var iegūt, ir visai viduvēja — no 5. līdz 8. Lai arī izkrišana no augstākās līgas nedraud, bet. .. Protams, nevar noliegt, ka kolektīvam daudz pāri nodarījuši savainojumi, kuru dēļ vajadzēja veikt piespiedu pārkārtojumus. Šeit pieminēto maču skatoties, vairākkārt pieķēru sevi pie domām: kā te vispār izskatītos, ja ierindā nebūtu atgriezies Dainis Zirnis. Bet Dainis pēc savainojuma ārstēšanas uzreiz sēdās uz motocikla, un jāteic, manuprāt, tajā spēlē viņš bija ādažnieku vienīgais vīrs ar vēsu prātu un sakarīgu darbību. Faktiski tā jau ir «Adažu» komandas galvenā nelaime: labākie spēlētāji sporta izteiksmē ir jau gluži solīdos gados, bet jaunie, kas varētu kaut vai mēģināt ar viņiem konkurēt, nav saskatāmi. Jaunatnes komandā, ko pēc ilgiem pūliņiem tagad ir izdevies izveidot, tiem puišiem arī daži gadi ceļā uz meistarību vēl būs par maz. Neviļus, bet gluži pamatoti izvirzās kardināls jautājums: ko tad tagad darīsim? Viens otrs jau uz ātru roku ir gatavs likvidēt to motobolu pavisam. .. . Fakts kā tāds ir fiksēts pareizi: «Ādaži» jau sen vairs nav tas kolhozs, kam vajadzētu īpašu reklāmu. Sevišķi, ja runa ir par tādu reklāmu. Un, ja «Ādaži» atteiksies, kurš tad ņems to lietu savās rokās? Parastā loģika: ja nu būtu medaļas, tad kāds varbūt arī padomātu, bet tagad ... Es tīši saasinu jautājuma nostādni, bet pret patiesību grēkojis neesmu. Lai mūsu motobola meistarkomanda varētu sekmīgi cīnīties PSRS meistarsacīkstēs, šobrīd — vairāk nekā jebkad agrāk — ir nepieciešama īsta iekšējā konkurence uz vietām pamatsastāvā. Laikam gan pirmsākums būtu jāmeklē disciplīnas nostiprināšanā. Kā to labāk izdarīt — tā jau ir komandas vadības kompetence. Bet tomēr komandā ir postenis, uz kuru nav vispār nekādas konkurences. Un par to arī iespējams, varētu neielaisties nekādās runās, ja vien situācija nebūtu tik draudīga. Draudi izriet no vienkāršā. Kolektīvā ir vārtsargs, kurš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir neaizstājams. Vladimirs Suhonosovs godīgi dara savu darbu gan spēlēs, gan treniņos. Viņam pieder un arī pienākas tērps ar pirmo numuru. Sezonas sākumā Vladimirs ne reizi vien bija komandas glābējs spēles kritiskajās situācijās. Taču ikviens, kam kādreiz nācies valkāt vārtsarga formas tērpu, jums varētu pateikt, ka vārtuvīra slodze jebkurā sporta veidā, kur vien ir ko sargāt, ir vislielākā. Pirmām kārtām — psiholoģiskā ziņā. Būt kā uzvilktai stīgai visu sezonu bez atelpas nav iespējams. Un ja šobrīd «Ādažos» otra vārtsarga vispār nav, tad ... psiholoģiska «nolietošanās» ir pilnīgi loģisks iznākums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Suhonosovam ir «aizliegts» gūt savainojumus: jo kas tad notiktu? Viņa spēlē ir pienācis krituma brīdis, kas nes sev līdzi nedrošību. Jo pats vārtsargs jūt, ka reakcijas asums mazinās. To jau redzēja arī līdzjutēji nesen notikušajā un zaudētajā (3:4) mačā, kad vārtsargs divkārt pats nolika bumbu pa itienam pretiniekiem. Šādā brīdī diezin vai bija lietderīgi mainīt viņa bumbas padošanas veidu partneriem. Lai arī pieredzējušiem spēlētājiem it kā vajadzētu vieglāk uztvert un realizēt jauninājumu, tomēr patiesībā — tas ir vēl grūtāk, jo adu gaitā iesīkstējušus vecos stereotipus tik viegli lauzt nevar. Droši vien par vārtsarga problēmu tik daudz nebūtu rakstījis, ja vien no turienes visvairāk nebūtu pārskatāma komandas kopīgā bēda. Suhonosovs nākamās vasaras PSRS Tautu spartakiādes cīņās piedalīties nevarēs vecuma cenza dēļ. Šis pats iemesls tad liegs doties laukumā arī D.Zirnim, J.Zālem un V.Mardarenko. Kas tad paliek? Vai tiesām nākamgad Tautu spartakiādes fināls motobolā, kas paredzēts Rīgā, notiks bez mūsu republikas komandas līdzdalības? Tas ir galvenais jautājums, kuru vēlos izvirzīt šajā rakstā, bez kavēšanās un neko nenoklusēdams. Citādi var būt par vēlu. Neviens tacu negribēs, lai divas šāssezonas pēdējās spēles Rīgā kļūtu par pēdējām arī mūsu republikas motobola vēsturē vispār. Kaut gan mūsu epublikas atbildīgajām organizācijām, pēc vinu rīcības spriežot, tā būtu ērtāk .. . Respektīvi, ādažnieki tad būtu pasniegusi strādāt negribētājiem vēl vienu dāvanu. Šoreiz — pēdējo. Dāvanas, kuru žēl 1982.08.11 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS Zīmīgi, ka "Ādažu" motobolistiem braucamie zemē - atkal zaudējums, šoreiz cīņā ar Kovrovas «Kovrovec» — 1:3. Nedēļas fotokaleidoskops 1982.08.24 Padomju Jaunatne Līderi "pārmācīt" neizdevās Sezonas noslēgumā Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» motobolisti sagādājuši  gaužām maz prieka saviem līdzjutējiem. Čempionāta pirmajā daļā izcīnītajiem  12 punktiem klāt nākusi tikai viena uzvara. Šī iemesla dēļ komanda, kas  pretendēja uz medaļām, noslīdējusi līdz sestajai vietai. Diemžēl arī šo  pakāpienu, kas dod tiesības piedalīties PSRS kausa izcīņā, ādažniekiem grib  atņemt Kretingas «Zemūktehnika», kurai pagaidām ir tikai viens punkts mazāk.  Papildināt savu punktu krājumu un reabilitēties par neveiksmju sēriju ādažnieki  varēja spēlē ar Kovrovas «Kovrovec». Tas nekas, ka viesi bija čempionāta līderi  un tik tuvu zelta medaļām kā vēl nekad. Ādažnieki ne reizi vien sagādājuši  favorītiem lielas nepatikšanas. 1969.gadā komandas jaunākais spēlētājs  D. Zirnis izgaisināja Elistas «Komētas» cerības uz pirmo vietu. Gadu vēlāk VEF  stadionā punktu atstāja Čerkeskas «Dombajs». Ar līdzīgiem panākumiem  var lepoties arī pašreizējais ādažnieku sastāvs: 1980. gada čempions  Vidnojes «Metalurgs» vienīgo zaudējumu tajā sezonā piedzīvoja Biķernieku  stadionā ar ļoti iespaidīgu rezultātu 1:5. Slikti klājās arī kovroviešiem pēc  četrām uzvarām viņi Rīgā zaudēja ne vien sacensību 3:5, bet arī līdera  godu. Arī pērn V.Mardarenko piespieda motociklu ražotājus atstāt Rīgā abus  punktus. Diemžēl šogad viesi bija pārāki un uzvarēja ar 3:1. Sacensības  iznākums izšķīrās jau pirmajās desmit minūtēs, kad ādažnieki savā  soda laukumā ļāva saimniekot pretinieku uzbrucējiem. Astotajā minūtē  neviena neuzmanītais N. Pogodins ieraidīja tīklā V.Suhonosova atvairīto  bumbu, nedaudz vēlāk to pašu izdarīja T. Čudikovs. Ieguvuši šādu handikapu,  viesi varēja justies daudz drošāk. Tiesa, J.Zāles panākums 33. minūtē  situāciju gan saasināja, taču drīz vien A. Carevs, izmantojot ādažnieku  inertumu aizsardzībā, vārtu starpību atjaunoja. Trešajā periodā  komandas kapteinis gan mēģināja glābt vismaz punktu, taču pretinieki  viņu rūpīgi uzmanīja. Kovroviešiem tas nesagādāja lielas pūles, jo savu  iespēju robežās ādažnieku līderi atbalstīja vienīgi V.Mardarenko un  I.Lubāns, kas nomainīja mazkustīgo D.Zirni. J.Podziņam, kurš Kovrovā  divas reizes ieraidīja bumbu savos vārtos, šoreiz bija iespējas reabilitēties,  taču no izdevīgām pozīcijām izdarītie sitieni viesu vārtsargam lielas raizes  nesagādāja. Pēdējā čempionāta spēle ar Vidnojes «Metalurgu», kas bija  paredzēta 28. augustā, pārcelta uz 8. septembri. Ritenis pret riteni! Līderi "pārmācīt" neizdevās 1982.08.25 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Roms, K. Alfabēts sākas ar «z» Mūsu republikā ir (vai var teikt bija) sporta veids, par kuru nu jau vairāk par  pusgadu nekas nav ne dzirdams, ne redzams. Tie līdzjutēji, kas informēti mazliet  vairāk, sērīgi joko, ka tas būšot vienīgais, par kuru topošajā Latvijas PSR  sporta vēstures grāmatā varēšot uzrakstīt visu — no sākuma līdz beigām ...  Šis savā ziņā ir bezprecedenta gadījums: sporta veids ar pilnīgi pabeigtu  vēsturi? Visi trači, pārrunas, konsultācijas, apspriedes un tamlīdzīgi  pasākumi līdz pat šim brīdim nav devuši nekādus daudzmaz vērā ņemamus  rezultātus, jo Latvija vairs nav pārstāvēta ar meistarkomandu PSRS  augstākajā līgā. Citiem vārdiem sakot, esam atdevuši savas pozīcijas  Vissavienības arēnā bez jebkādas cīņas; to varētu dēvēt pat par dāvināšanu.  Nez vai pēc visa šeit rakstītā ir vajadzība piebilst, ka runa ir par kādreiz ar slavu apvīto un sporta cienītāju vidū tik populāro motobolu. Šobrīd, protams, varētu  apelēt pie LPSR atbildīgo sporta organizāciju sirdsapziņas, klauvēt pie  republikas DOSAAF komitejas durvīm, prasti gānīties par kolhoza «Ādaži»  vadības rīcību, taču ... Nav jau vērts, ja vairākumā gadījumu saņemsim  trafareto atbildi: «Mēs par to domājam...», kas līdzvērtīga spriedumam:  «Patrakosit, patrakosit un gan jau liksit mums mieru!» Bet tas ir vismaz  skumji, lai neteiktu vairāk. Ne tikai šīs spēles cienītājiem, bet vēl  vairāk — iepriekšējām motobolistu paaudzēm, kas taču izlauza ceļu uz  valsts labāko vienību saimi. Tagad ir brīdis, kurā, ja vien atradīsies īsti  entuziasti, visu vajadzēs sākt no gala. Šis alfabēts, lai cik dīvaini tas arī  liktos, var sākties vienīgi ar «z». Turklāt ceļa uz atdāvināto «a» diemžēl ir  vesels meistarības un čempionāta kvalifikācijas klašu alfabēts pa vidu.  Lielākā daļa sporta draugu acīmredzot nezina, ka motobols mūsu republikā  vēl ir dzīvs. Tiesa — pēc izskata motobolisti ir krietni «pārvērtušies». Ne jau  no pārdzīvojumiem. Gluži vienkārši — līdz ar minētajiem notikumiem no  sporta aizgājuši itin visi bijušie «Ādažu» meistarkomandas spēlētāji.  Motobola laukumā vairs nesastapsit ne D. Zirni, ne V. Suhonosovu, ne  J. Zāli, ne V. Mardarenko, ne arī citus pazīstamos spēlētājus. Tāpat kā  pie laukuma apmales neredzēsit LPSR Nopelniem bagāto treneri A. Zirni.  Viņi jau ierakstījušies sava sporta veida vēsturē. Tagad ar motobola  ābeces gudrībām cīnās pavisam jauni puiši, kuru gadu skaits nesniedzas  pat līdz 20, bet stāžs šai sporta veidā tuvojas gadam vai ir mazliet lielāks,  vērīgākie lasītāji droši vien vēl atceras, ka gluži nesen notika konkursi,  kuros tika meklēti jauni motorizētā futbola entuziasti. Re nu, viņi šobrīd ir  mūsu cerība. Kaut arī, atklāti runājot, jaunie puiši priekšlaicīgi iemesti lielā  motobola straumē, tomēr vienu būtisku argumentu viņi jau izvirzījuši,  apgāžot daža vadītāja pārliecību, ka entuziasms jau sen vairs nav  atrodams. Ir gan! Šeit nepieciešama atkāpe, lai paskaidrotu, uz kādiem  pamatiem patlaban balstās Latvijas motobols. Tolaik, kad  meistarkomanda mums vēl bija, Vissavienības motosporta federācija,  cienot Latvijas motobolistu sasniegumus un prasmi, piešķīra mūsu  republikai PSRŠ tautu VIII spartakiādes finālturnīra organizēšanas tiesības.  Praksē tas nozīmē priekšrocību: kamēr citu republiku izlases cīnās  priekšsacīkšu apakšgrupās, lai iegūtu vienu no četrām ceļazīmēm uz finālu,  mūsējie var mierīgi trenēties un gaidīt, kas būs šie laimīgie, jo pašiem  piektā ceļazīme uz pašu mājās notiekošo finālu jau kabatā. Toreiz neviens  vēl nenojauta, ka tā kabata nepilnu divu gadu laikā kļūs nesalāpāmi caura...  Un tā nu iznāca, ka, neraugoties uz pašreizējo nepatīkamo situāciju,  Latvijas PSR tehnisko sporta veidu izlasei radusies iespēja saņemt vismaz  piekto vietu motobola turnīrā, kā tautā mēdz sacīt — par sviestmaizi.  Faktiski ir tikai jāpiedalās. Par to, kas tur galu galā iznāks (puiši gan ir  apņēmības pilni), taču vismaz vienā ziņā mūsu republikas DOSAAF  komitejai vajadzētu būt godīgai vismaz pret šiem jaunajiem motobola  entuziastiem. Kaut arī pagaidām atbildīgie darbinieki sargās to izteikt  vārdos, tomēr vajadzētu atzīt, ka pēkšņā interese par motobola likteni tagad  uzradusies vienīgi tāpēc, ka ļoti, loti vajadzīgi šie spartakiādes ieskaites  punkti. Bet pēc tam jau redzēs ... Visādā ziņā nostāja ir stipri nenoteikta,  apmēram tāda: ja būs kāds, kas vēlāk šo jauno komandu ņem savā aprūpē,  — labi, ja ne — arī iztiks. Galvenais šim brīžam ir un paliek  spartakiādes punkti. Kā varat noprast, par kaut jel kādu ētiku vēl domāts  netiek. ... Ivars Liepiņš, kuru līdz šim pazinām kā motobola vārtsargu,  saņēma piedāvājumu kļūt par Latvijas atjauninātās izlases vecāko  treneri. Atklāti sakot, viņa uzņēmība šajā kritiskajā situācijā ir apbrīnas  vērta, jo diezin vai atradīsies daudz tādu sportistu, kas, labi apzinoties,  ka nāksies labot līdz galam sadragātu «sili», tomēr teiktu «jā!». Tikai  tagad, kad jau aizvadīts krietns treniņdarba posms, Ivars varbūt tā īsti  sapratis, ko uzņēmies. Kaut gan viņa darbība joprojām liecina, ka arī šobrīd  — jau zinot, cik tas grūti, — Ivars neatkāptos un sāktu atkal. Ir izdevies  izveidot domubiedru kolektīvu, kurā neviens neprasa pēc materiāliem  labumiem, bet gluži vienkārši cenšas kaut ko dot komandai un spēlei.  Šo puišu vārdi pagaidām nevienam neko neizsaka, tāpēc vēl minēti netiks.  Spēles parādīs. Šo rindu autoram bijusi izdevība vērot jauno spēlētāju  pašus pirmos soļus motobolā, redzēt viņus starpposmos, kad puišiem  daudz ko iemācīja tā laika treneris V. Zirnis. Nav noliedzams, ka prasme  ir krietni augusi. Varbūt to vēl nevar saukt par meistarību, taču  nedrīkst arī noniecināt. Komandas pati raksturīgākā iezīme, bez šaubām,  ir vēlēšanās izzināt un iemācīties. Vienudien, kad biju aizbraucis uz  Biķernieku bāzi, sastapu puišus pie motociklu remontdarbiem. Visi deguni,  cik jau nu to pašreiz komandā ir — viens vairāk, cits mazāk nosmulēts,  bija iebāzti kādā izjauktā motorā. Nerūcot. Ne viena mehāniķa, kas  varētu pateikt priekšā, ko darīt, nav. Tāpēc skaidrībā jātiek pašu  spēkiem. Un, ja arī katrs atsevišķi tehniski gudrs ne vienmēr ar to pietiek,  toties  visiem kopā parasti tā «apgaismība» nāk. Viegluma nav joprojām.  Tie kam būtu jārūpējas par jaunizveidotās izlases tehnisko nodrošinājumu,  neapšaubāmi  un to cenšas darīt, taču nav noslēpjams, ka tā visa  vēl ir krietni par maz. Sagatavošanās periodā ne reizi vien rezerves  daļu trūkuma dēļ komanda nevarēja trenēties pilnā sastāvā. Lai nu  arī tiek apgalvots, ka līdz spartakiādes finālturnīram būšot gatavi gan  jaunie dzinēji, gan arī pietiekamā daudzumā sagādātas rezerves daļas,  tomēr pārlieku nopietni tas jāatzīst, neizklausās. Lai parādītu  maksimāli labāko sniegumu, nepieciešams arī iespējami labi sagatavoties  Bet to savukārt var izdarīt, pilnībā izpildot treniņplānu. Starp citu,  dažreiz nācies atcelt motobola treniņu arī tāpēc, ka nav izdevies sagādāt  nepieciešamo benzīna daudzumu, un tas nu vairs nav tikai «starp citu»  Ar ko un kā lai trenējas, ar velosipēdiem, vai? Neapmierina arī  apgādātība ar individuālo aizsarginventāru. Puišu rīcībā aizvien vēl ir  tie paši nolietotie aizsargi, kas no «Ādažu» meistarkomandas laikiem  palikuši pāri. Tā teikt par mīļu piemiņu. Taču tā nodrāztā «piemiņas»  lietiņa var būt par iemeslu smagiem savainojumiem. Tāda tā  situācija šobrīd ir. Šodien Biķernieku moto stadionā līdz ar mūsu  republikas izlasi cīņā dosies finālisti — KPFSR. Ukrainas, Gruzijas un  Lietuvas vienības, kaut ko labot jau būs par vēlu. Tieši pirms pašām  spartakiādes spēlēm mūsu izlase saņēma papildinājumu, kuram gan  šoreiz būs mazāk trenētības, bet vairāk pieredzes. Latvijas vienībai  palīgā doties nolēmuši motobola cienītājiem pazīstamie I. Lubāns,  J. Podziņš un J. Virza. Cerībā, ka motobola līdzjutēji vēl nav  aizmirsuši, kā jāatbalsta sava komanda, un kuplā skaitā ieradīsies  Biķernieku bāzē, varam paziņot, ka spēles ar mūsējo piedalīšanos  18.. 19., 20. un 21. augustā sāksies pulksten 18. Otrs finālturnīra  komandu pāris spēlēs pulksten 16. Alfabēts sākas ar «z» 1983.08.17 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS PAR «MORU, KAS SAVU IR PADARĪJIS 1983.08.23 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS ======================

Godmanis atceras motobolu...

Bet jūs? Vai atceraties, kā viss sākās 1965. gadā, kad uzņēmīgi ļaudis kolhozā Ādaži nodibināja Latvijā pirmo motobola meistarkomandu? Acīmredzot pat zvērinātāko sporta līdzjutēju aprindās tādu būs visai nedaudz, jo pagājuši taču 37 gadi un izaugušas vairākas paaudzes, kas par to varbūt zina tikai no vecāko paaudžu nostāstiem. Vēl mazāk būs to motosporta draugu, kuri zina, kā notika kolhoza Ādaži toreizējā priekšsēdētāja J.Kukeļa «apstrāde», jo visiem taču skaidrs, ka motobols allaž bijis dārgs sporta veids. J.Kukelis, vīrs, kam jaunumi allaž patikuši, ļāvās pierunāties. Vēl tagad klīst leģendas, ka viņš, noskatījies demonstrējuma spēli, kurā dalībnieki izbrauca ar krosa un pat parastiem ielas motocikliem, esot ilgi kasījis pakausi. Beidzot norūcis: «Nu labi, labi nauda jums būs. Vienīgi, ko lai tagad dara ar to Ādažu slimnīcu?... Ja jau jūs šito spēlīti sāksiet, tad vajadzēs būvēt tai mājai otro stāvu...» 

Un tad brāļi Zirņi un viņu domubiedri sāka. Vēl tagad atmiņā VEF stadiona smilšainais motobola «tīrums», kas pēc katra mača bija tā izarts, ka varēja kaut vai tūliņ sēt. Tā lieta gāja no rokas visādā ziņā, komanda auga meistarībā un droši virzījās uz PSRS augstāko līgu, bet skatītāju skaits motorizētajam futbolam auga tieši proporcionāli panākumiem. Spēļu dienās pie VEF stadiona tramvajs slīka publikas jūrā motobols bija izcīnījis savu stabilu vietu Latvijas sportā. 1972. gadā PSRS tautu spartakiādē sudrabs, 1973. gadā PSRS čempionāta bronzas medaļas, bet 1977. un 1978. gadā attiecīgi sudraba un bronzas medaļas. Vienīgi čempiona titulu tajos veiksmju gados tā arī neizdevās iegūt. Mierināja doma, ka čempioni nāca, paspīdēja un gāja (pēcāk pat atvadoties no augstākās līgas), bet Ādažu vieta un autoritāte palika stabila. No 1969. gada līdz 1982. gadam Latvijas izlase (tie paši Ādaži) kļuva par Baltijas čempioniem motobolā. Kur nu vēl daudzie Latvijas meistaru tituli, jo bija izdevies iekustināt arī citus entuziastus republikā un jau varēja notikt Latvijas čempionāti. Diemžēl 1982. gadā kolhoza Ādaži priekšsēdētājs A.Kauls izlēma, ka viņa saimniecība tīri labi var iztikt bez šīs dārgās reklāmas visās pasaules malās, jo gandrīz to pašu efektu taču var panākt, piemēram, ar tolaik uzsākto populāro kartupeļu salmiņu ražošanu. Tas bija beigu sākums, meistarkomandu līdzekļu trūkums elementāri izklīdināja. Un sporta meistari, kādi bija visi komandas dalībnieki, sāka braukt ar traktoriem, automašīnām, kopt cūkas utt., lai gan būtu varējuši priecēt motobola publiku vēl ilgi. Kāpēc to visu stāstu? Puiši palika atkal tādi nemierīgi, kad 1991. gada 21. oktobrī Jaunzēlandē FIM kongresā Latvijas moto sporta federācija kā pilntiesīgs biedrs tika atjaunota starptautiskajā motosporta federācijā. Līdz ar to pavērušās iespējas zem sarkanbaltsarkanā karoga beidzot piedalīties Eiropas motobola čempionātā 1993. gadā. Un tas «bijušajiem» lika sapulcēties un apspriest, vai nav kāda iespēja atjaunot mūsu «boliņu» nu jau Latvijas Republikā. Tiesa, jaunāki neesam kļuvuši, taču iesākumā ar pieredzi un nezudušo meistarību pietiktu. Ja būs ielikts pamats, tad, protams, varēs domāt par jaunu spēku iesaistīšanu un pieredzes nodošanu. Pašlaik trenēties atsākuši tādi pazīstami lielās bumbas meistari kā Jānis Zāle, Andris Bārbalis, Dainis Zirnis, Vilnis Zirnis, Valerijs Mardarenko, Vladimirs Lubņevskis, Vladimirs Suhonosovs un Marians Rapcevičs. Ar personiskajiem naudas līdzekļiem gan nepietiks, tāpēc komanda lūdz atsaukties iespējamos sponsorus, kas varētu palīdzēt gan ar rubļiem, gan valūtu motociklu un autobusa iegādei, pretī saņemot iespēju reklamēt savu firmu. Pa tālruni 997634 (Rīga) tiks gaidīti piedāvājumi tiklab no Latvijas jaunbagātniekiem, kā arī no ārzemju tautiešiem vai citiem palīdzēt gribētājiem. Nenokavējiet, varbūt tā kļūs par lielisku iespēju, lai nodibinātu sakarus ar citvalstu biznesa partneriem caur motobolu! Bet virsrakstā minētais nav preses pīle. Kādā no uzstāšanās reizēm Latvijas TV premjerministrs Ivars Godmanis teica: «Vēl gluži nesen mūsu kolhozi bija tik bagāti, ka bez pūlēm spēja uzturēt pat motobola komandas...» Varbūt galīgi nabagi neesam arī patlaban. Katrā ziņā ir daudz firmu, kas nezina, kur naudu likt. Kaut vai, piemēram, tā, kuras ģenerāldirektoram ir 64 tūkstošu rubļu mēnešalga. Domāsim un darīsim kopā, varbūt tas izrādīsies abpusēji izdevīgi! 

Godmanis atceras motobolu...

1992.07.09 Diena Jānis Vahers

 

6. OKTOBRĪ

PIRMS 30 GADIEM  Vissavienības militāri tehnisko sporta veidu V spartakiādes pusfināla spēle motobolā notika VEF stadionā. Latvijas izlasi pārstāvēja mums visiem labi pazīstamā Ādažu komanda: Kublinieks, Bārbelis, Seļeckis, A. Zirnis, Salms. D. Zirnis, Račkus un rezerves vārtsargs Andiņš, kam pretī stājās Maskavas izlase. Motocikli svieda gaisā dubļu šaltis, taču ātruma nekāda. Arī bumba iestiga dubļos un neparko negribēja ripot. Otrā perioda trešajā minūtē Seļeckis atrada brīvu vietu vārtu priekšā un... 1:0. Rezultāts 1:0 palika līdz beigu signālam, un Latvijas PSR motobolisti iekļuva spartakiādes finālā. 

6. OKTOBRĪ

2000.10.06 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Motobols: atskats joprojām dzīvā vēsturē

Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem greznojās pie VEF  stadiona  Rīgā, kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz „Kovrovec" motocikla sēdoši vīri. Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis arī mūsdienās. Brāļi Zirņi un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola leģendas. 1973. gada 23. septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar tobrīd jau čempionu titulu ieguvušajiem Poltavas „Vimpel", Pierīgas turīgā „Ādažu" kolhoza motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas. Pirmās medaļas „Ādažu" vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, Andrejs Bārbalis, Juris Virza, Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs.

Tolaik viņus uz rokām nēsāja ne tikai Ādažos. Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu līnijas staipīja līdz kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. Jo slapjā laikā reizēm ar visu bumbu ielidoja vārtos. Labāko sitieni bija nežēlīgi.

Pēc tam bija ādažnieki vienreiz (1977. gadā) izcīnīja PSRS čempionāta sudrabu, 1978. gadā vēl vienu bronzu. Un sudrabu PSRS Tautu spartakiādē zem

Latvijas, tolaik LPSR, karoga. Astoņdesmitajos gados pat turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par dārgu. PSRS čempionāta bronzas medaļas Kretingas „Žemūktechnika" sastāvā astoņdesmitajos gados izcīnīja bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle. Lietuva divreiz ir ieguvusi Eiropas čempionāta

medaļas – 1994. gadā bronzu, 1996. gadā sudrabu. Dainis Zirnis un Valērijs Mardarenko joprojām uzspēlē motobolu un viņus darbībā varēja redzēt

22. septembrī Biķerniekos pret Lietuvas „Bartuva". Agris un Vilnis Zirnis to jau dara citā dimensijā. Motobols Latvijā atdzimis MK „Rīga", tomēr

sper tikai pirmos soļus. Vecie vīri dod padomus, tomēr sisties un augt jau vajadzēs jaunajiem pašiem.

-