Motobols preses slejās ( 1975 - ) <>

Sestdien Biķerniekos – motobols  

1976.04.22 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze

🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰

 

TĀ IET MOTOBOLĀ
1976.06.24 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze

🏆 🏆 🏆

Vēlreiz neizšķirts  

1976.08.10 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze

🎌 🎌 🎌

«ĀDAŽI» PUSFINĀLĀ 

Sestdien «Ādažu» motobolisti PSRS kausa izcīņas ceturtdaļfināla sacensībā tikās ar Vozņesenskas «Voshod» komandu un uzvarēja ar 1:0. Pirms spēles ādažniekam P. Pelčeram pasniedza PSRS sporta meistara nozīmi. Sacensība sākās ar mūsu komandas uzbrukumiem. Vairākas reizes Zālem izdevās apspēlēt pretinieku aizsardzību, taču no izdevīgām pozīcijām sistā bumba vārtos negāja. Arī Virzam. D. Zirnim un Mardarenko bija iespējas gūt panākumus, taču arī tās izmantot neizdevās. Īsi pirms perioda beigām viens pret viesu vārtsargu nokļuva Balodis, bet aizsita bumbu cieši gar vārtu stabu. Līdzīgas situācijas atkārtojās arī nākamajās divdesmit minūtēs. Izpildot 16 m soda sitienu, Zāle atrada spraugu viesu veidotajā «mūri», bet vārtsargs tomēr paspēja bumbu atvairīt. Tā nonāca pie Virzas, kas nekavējoties sita, taču Peruns arī šoreiz glāba savu komandu. Trešo periodu uzsākot, ar bumbu bija ādažnieki. Zāle nokļuva viesu soda laukumā un no visai neizdevīgas pozīcijas izdarīja sitienu. Bumba pārlidoja vairākiem spēlētājiem, skāra vārtu stabu un atradās tīklā. Vārtu zaudējums mobilizēja viesus, un komanda it kā pārvērtās. Ja pirmajās 40 minūtēs iniciatīva piederēja ādažniekiem un vārtsargam Domračovam visai reti nācās iejaukties spēlē, tad sacensības otrā daļa aizritēja ar jūtamu viesu pārsvaru. Vozņesenskiešiem bija lieliskas izdevības, vairākas reizes likās, ka viņi gūs panākumu, taču «Ādažu» vārtsargs Domračovs spēlēja teicami. Sevišķi daudz darba viņam bija laikā, kad ādažnlekl cīnījās četratā (uz piecām minūtēm noraidīja Virzu). Tiesa, arī laukuma saimniekiem bija iespējas palielināt vārtu starpību. D. Zirnis acīgi pamanīja brīvo Pelčeru un izdarīja precīzu piespēli, bet ļoti spēcīgajam sitienam pietrūka precizitātes. Arī pusfināla spēle ar Kovrovas «Kovrovec» notiks Rīgā. Tā sāksies 2. oktobrī pulksten 16. 

«ĀDAŽI» – PUSFINĀLĀ
1976.09.28 Padomju Jaunatne
V. GRIEZE

⚡⚡⚡

Kārtējā «ražošanas apspriede».
Latvijas PSR Nopelniem bagātajam trenerim Agrim Zirnim
aizvien ir ko sacīt saviem audzēkņiem - «Ādažu» motobolistiem. 

Čempioni bija STIPRĀKI
1976.10.10 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Pirksts, V.

💠💠💠

Pirmajā — zaudējums

Sestdien Biķernieku sporta bāzē notika PSRS motobola kausa izcīņas pirmā finālspēle, kurā kolhoza «Ādaži» komanda sacentās ar Elistes «Automobilistu». Tā kā tikko aizvadītajā čempionātā vienības cīnījās neizšķirti, skatītāji cerēja, ka šoreiz sportiskā laime būs ādažnieku pusē. Diemžēl tā nenotika. Viesu uzvara bija pārliecinoša — 5:0. Vadoties no rezultāta, var domāt, ka viesu pārsvars bijis nospiedošs un iniciatīva visu spēles laiku piederējust viņiem. Īstenībā sacensība ritēja visai līdzīgi, jo ādažnieki ar cīņas sparu kompensēja viesu taktiskās un tehniskās meistarības pārsvaru. Pirmajā periodā nevienai no komandām neizdevās gūt vārtus. Tikai 28. minūtē viesi panāca 1:0. Jo Kravcovs uztvēra atlēkušo bumbu un nekavējoties raidīja to vārtos. Līdzīgas iespējas gan pirms tam, gan vēlāk bija ādažniekiem, taču neviena no tām netika izmantota. Tā Zirnis prata ar galvu uztvert bumbu un novirzīt to partnerim izdevīgākā pozīcijā, bet raidījums gāja vārtiem secen. Komandas kapteinis Zāle pamanīja brīvu Virzu un precīzi pāradresēja bumbu. Juris sita tieši no gaisa un tikai dažu centimetru trūka, lai bumba no vārtu staba iegrieztos tīklā. Spēles turpinājumā vēl četras reizes vārtu stabs vai pārliktnis atvairīja ādažnieku sitienus, vairākkārt Bejavcevam tikai ar lielām pūlēm izdevās nosargāt savus vārtus. Viesiem neizmantoto izdevību bija mazāk. Trīs reizes viņi palielināja vārtu starpību ar meistarīgi izpildītiem soda sitieniem. 41. minūtē Kuzičenko pamanījās no 16 m atzīmes trāpīt nelielajā spraugā starp spēlētāju veidoto sienu un pārliktni, bet īsi pirms spēles noslēguma turpat trieca nedaudz ārpus soda laukuma nolikto bumbu. Līdzīgā veidā pārākumu guva arī  viesu kapteinis Oņišcenko. Tikai reizi bumba vārtos pabija pēc veiksmīgas kombinācijas. Arī to vārtu autors bija Kuzičenko. Sacensības pirmo pusi ļoti veiksmīgi aizvadīja «Ādažu» vārtsargs Jakuņins. Diemžēl pēdējos periodos viņš vairākos gadījumos neprata izvēlēties īsto vietu vārtos. Bez jau nosauktajiem spēlētājiem sestdienas sacensībā piedalījās Pelcers, Mardarenko un Balodis un patīkami, ka ikviens no viņiem cīnījās līdz pēdējai sekundei. Tiesnešu signāls par sacensības noslēgumu apturēja kārtējo ādažnieku uzbrukumu. Atbildes spēle 16. oktobrī notiks Elistē.

Uzbrūk viesi

Pirmajā — zaudējums
1976.10.12 Padomju Jaunatne
V. GRIEZE

💫💫💫

«Ādažiem» ir valsts meistarsacīkšu augstākās līgas motobola komanda.

Kopsolī ar laiku 1977.02.15 Zvaigzne *** PSRS meistarsacīkstes LĪDZSVARS «ĀDAŽI» ZEĻEIMOKUMSKAS «MOLŅIJA» 1:1 Cīņas karstumā gadās, ka braucamais jādabū uz «kājām». J. Zāle (vidū) pārmetoši skatās uz V. Šaulu. Četras minūtes pirms sacensības beigām pretinieku vārtu tuvumā nogāž «Ādažu» uzbrucēju J.Zāļi. Tiesnesis nepārprotami norāda uz 11 m atzīmi. Uz rezultātu tablo tobrīd bija divi vieninieki neizšķirts. Kas izpildīs soda sitienu? Kas uzņemsies atbildību? Reāla iespēja pieveikt līderi. Varbūt pats cietušais? Nē, tomēr ieskrējienam gatavojas spēlētājs ar septīto numuru. V. Mardarenko. Tiesnesis dod signālu. Jāizšķiras, jāizšķiras taču beidzot, kur raidīt bumbu Viesu garais vārtsargs veikls veikls. Itin viegli «izceļ» bumbas no augšējiem stūriem. Varbūt mēģināt pa apakšu? Sitiens, nekā, tribīnēs nopūšas. Bumba lido virsū vārtsargam. Tādu satraucošu epizodu aizvakardienas mačā PSRS motobola meistarsacīkstēs starp «Ādažiem» un «Molņiju» bija daudz. Abām vienībām divi punkti vajadzīgi kā gaiss. «Molņijai», lai no sevis neaizlaistu projām čempionus «Automobilistu», rīdziniekiem, lai paceltos tabulā augšup un pietuvotos trešajai vietai. Zeļenokumskieši ir mūsu komandas seni pretinieki jau kopš 1969. gada, kad «Ādaži» pirmo sezonu spēlēja A klasē. Viņi valsts meistarsacīkstēs divreiz izcīnījuši sudraba un vienu reizi bronzas medaļas. Pašreizējā komandas sastāvā divi starptautiskas klases sporta meistari V.Šaula un V.Kudinovs. Ādažnieki pārdomāti organizēja spēli, un pirmajos divos periodos abus viesu titulētos meistarus laukumā tikpat kā nemanīja. Viņi tika rūpīgi uzmanīti. Latvijas motobolisti veidoja kombinācijas un it bieži nonāca pie viesu vārtiem. Otrajā periodā pēc kārtējā uzbrukuma mūsu P. Pelčers acīgi pamanīja nenosegto G. Balodi un precīzi piespēlēja viņam. Tālākais tika paveikts nekļūdīgi 1 - 0. Bet mūsējiem neizdevās panākumu nostiprināt, kaut arī izdevību bija atliku likām. Atkal parādījās vecā vaina neprecīza sitienu izpilde. Itin bieži vārtu tuvumā bumba pēkšņi vairs neklausīja un kāja šķēla tukšu gaisu. Pārāk liela sasprindzinājuma dēļ pat J. Zālem gadījās kļūmes. Taču gods kam gods, adažnieki par centību un cīņas sparu pelnījuši uzslavu. Viesiem nācās atspēlēties. Un tomēr Kudinovs parādīja klasi. Viņa ieslīpi raidīta bumba ielidoja mūsu vārtu garajā stūrī. Ādažnieku vārtsargu V Domračovu šaja neveiksmē nevar vainot. Viņš maču aizvadīja labi. Un tā līdzsvars 1:1. Abas vienības noslēgušas rēķinus čempionātā. Pirmā riņķa mačā savā laukumā zeļenokumskieši uzvarēja ar 3:1. Kopš 1969 gada sāncenši valsts čempionātā mērojušies spēkiem piecpadsmit reizes. Un atkal līdzsvars sešas uzvaras «Molņijai», tikpat daudz «Ādažiem», trīs mači beigušies neizšķirti. Vārti gan mums par sliktu 27—38. (Tas tāpēc, ka reiz 1971 gadā tika piedzīvots smags zaudējums 0:7 ). Nākamā spēle «Ādažiem» 23. jūlijā savā laukumā ar Vozņesenskas vienību «Voshod». Ritenis pret riteni. J. Zāle pie viesu vārtiem. LĪDZSVARS 1977.07.19 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Karlsons P. 💢💢💢 ar bumbu rezultatīvākais uzbrucējs Jānis Zāle MOTORIZĒTAIS SPORTS Latvijā tas ir ļoti populārs - gan Rīgā, gan visattālākajos lauku rajonos. Latvijā izauguši daudzi slaveni autobraucēji (atcerēsimies kaut vai Aleksandru Karamiševu, kas pirms dažiem gadiem uzvarēja lielajā Eiropas autorallijā) un motobraucēji, mums ir ļoti spēcīga motobola komanda "Ādaži", kas nule pirmo reizi kļuva par PSRS vicečempionu, turklār Rīgā čempionam - Elistes  "Automobllistam" sagādāja sāpīgu zaudējumu ar 5:2. KAS JAUNS MEISTARKOMANDĀS? 1977.09.15 Dzimtenes Balss A. Amoliņš 💮💮💮 PIRMS SOLĪŠANAS PĀRBAUDĪT!  Kas iznāk, ja kāju veiklību apvieno ar motobraucēja iemaņām? Kāds gudrinieks man reiz atbildēja, ka tai gan vajagot būt jautrai ģimenītei, kurā sieva kaut kādā neizprotamā veidā tikusi pie vadītāja tiesībām un blakusvāģī bez grīdas iesēdinājusi vīru — futbolistu. Un vēl, ka šo matriarhāta atrakciju neviens daudzmaz normāls vīrietis gan ilgi ieturēt vis nevarēšot .. Joki paliek joki, šoreiz — runāšana par daudz nopietnākām lietām «Motobols — nākotnes futbols» — tā kādreiz vēstīja VEF laukuma apmale. Skatītāji tad vēl atbildēja ar «ha-ha!», bet šurp nāca aizvien biežāk. Var jau būt, ka toreiz tas viss daudzu izpratnē bija tikai tāda neredzēta izprieca un kādam  vienkārši modes pēdējais kliedziens. Taču sestdienas vai svētdienas novakares pie VEF Kultūras pils Rīgā ļaužu jūrā tramvajs virzījās uz priekšu tik lēni un prātīgi kā daždien kuģis, kuram dzenskrūvē iepinusies trose. «Lieta» bija sākusies! «Ādaži» — B klasē. «Ādaži» - PSRS labāko motobola vienību vidū. Un tad — «urā!» mums ir medaļas! tieši mums, jo lielas bumbas savaldītāji ir mūsu puiši, un katrs rīdzinieks jūtas gandrīz tā it kā medaļa būtu pašam kakla uzkārta. Tas nekas, ka pagaidām tikai bronza, gan būs arī augstāka kaluma medaļas. Un bija arī! Šogad, sezonu beidzot, «Ādaži» PSRS vicečempioni. Ej nu vairs tiec gudrs, vai agrākos gados par motobolu rakstītais sauklis tagad neprasās pēc korekcijas.  Komandas sastāvs, gadiem skrejot, izmainījies gandrīz simtprocentīgi, taču motobols tādēļ nav cietis. Tagad jau vairākus gadus laukumā neredzam Agri Zirni, bet vai tādēļ viņš mazāk noderīgs komandai un republikas motobolam. Tikai Agrim pašam kļuvis nesalīdzināmi grūtāk. Gāja uz «plača», cīnījās kā spēlējošais treneris. Dažureiz vajadzības gadījumā varēja vienkārši piebraukt partneriem, pateikt, kā būtu jārīkojas, ja vajadzēja, pats bija iniciators. Pašam iesist bumbu vārtos ir daudz vienkāršāk nekā to iemācīt citiem. Tiesa, viena iespēja viņam bija liegta. Redzēt, kā tas viss izskatās no malas, padomdevējam ir krietni svarīgāk. Tomēr arī šobrīd Latvijā PSR Nopelniem bagātais, treneris Agris Zirnis saviem puišiem palicis vecākais biedrs, kuram var kādreiz iebilst, izteikt savas domas par kāda elementa lietderību. Tikai vienu gan Agris neatļauj: pārprasta «vienlīdzība» spēles laikā var nākt komandai vienīgi par ļaunu, tādēļ maču laikā - izpildi trenera norādījumus! Draudzēšanās un kopīga spriešana lai paliek atpūtas stundām, brīžiem. Sezonas laikā nāca prātā šim nav nekāda saldā dzīve, ja jau vienu otru reizi nākas pat paša brāli ņemt priekšā un kritizēt par pieļautajām kļūdām. Taču tā tam jābut, jo radu būšana sporta spēlēs itin drīz var «atkosties». Komanda izaugusi acīm redzami. Un šī pārvērtība nebūt nav vienas sezonas darbs. Lai līdz tai nokļūtu, bija jāstrādā ar pilnu sparu arī neveiksmīgajos gados, tad viss, likās, krīt no rokām ārā. Spēlētājs, lai arī cik perspektīvs viņš  būtu, bez gala daudz jāpamāca un jālabo. Un ko tu padarīsi, ka jaunatnācējs sākumā turas pie motocikla stūres, gluži kā niknam bullim ragos ieķēries, un tik vien tās domas, lai kaut bez bumbas spētu visvienkāršākos spēles elementus izpildīt. Kustību koordinācija svarīga ikvienam, bet motobolistam — jo sevišķi. Sagatavošanās periods — komanda trenējas gan sporta zālē, gan baseinā. Peldēt kopā ar motociklu protams, neviens neliek. Jāpeld tāpat, vienkārši - tikai noteikti trenera nodomu pildot. Daudzi sporta veidu pārstāvji saka: «Ja jau sāksi «peldēt» sacensību laikā tad ir cauri. Nekas prātīgs neiznāks!» Tādēļ labāk peldēt sviedros treniņā, bet atbildīgos mačos būt «uz strīpas». Motobolisti ar savām kājām neskrien, tikai  spēļu laikā. Treniņos to ne tikai drīkst, bet pat vajag darīt. Kāds motobolam sakars teiksim ar brīvās cīņas treniņiem? Izrādās, ka ir gan, turklāt vistiešākais. Arī šo treniņnodarbību nepieciešamība ir nepārprotama gūt fizisko rūdījumu.   Gadījies visādi. Motobolists paņem lelli, kuras svars atbilst dūšīga vīra svaram, un tad nu «spēlējas», mēģinot to pēc visiem cīņas noteikumiem nomest uz paklāja. Pēc brītiņa raugi: guļ vīrs kā ozols zemē, rotaļlieta — virsū, un sauc: «Aizvāciet taču to biedēkli, citādi tas briesmonis mani nospiedīs .. .» Nenospieda vis. Tikai pēc tādas pamatīgas «spēlēšanās» kāds mazāk rūdīts puisis baksta ar pirkstu: vai! man sāp te, šite un vēl tur. Nākošreiz jau mazāka kaulu sāpe, bet, kad pienāk sezona, — vairs ne par ko nav jāžēlojas. Spēlēšanas vaina! Te nu bija «sēdošais» sporta veids! Trenerim nav jāskaidro, ka spēlētājiem pašiem laukumā jadoma ar galvu, nevis ar ķiveri. Ātrs motors domāšanas lēnumu nekompensē. Kombināciju spēles veids, kādu atzīst Ādažos, prasa katra motobolista augstu tehnisku sagatavotību un labu taktikas izpratni. Uzreiz tas viss neatnāk, un, ja vien nepratīsi iegūt un noturēt — izplēnēs līdz ar punktiem turnīra tabulā Agrāk gāja grūtāk, jo komandā bija ļoti daudz jaunu karstgalvju un maz pieredzes. Toreiz, pret ādažniekiem spēlējot, valsts spēcīgākā komanda - Elistes «Automobilists» — vēl varēja atļauties, Agra Zirņa vārdiem runājot, nospēlēt futbolā ierastu trijstūri: ar vienkāršu manevru sadzīt visus mūsējos kā aitiņas aplokā un izbrīvēt kādu spēlētāju netraucētam raidījumam uz vārtiem. Tagad vairs tāds numurs neiet cauri! Pretiniekiem nākas meklēt ko jaunu. Gadījies, ka kāds sāncenšu labākais snaiperis pat mūsējo treneri uz labu brīdi atstājis neziņā. Kā smejies, arī teātri spēlēt savā ziņā jāprot. Ja pretinieks noticēs, par lielu aktieri vari sevi arī neuzskatīt, bet par meistaru gan.  Vienpadsmitmetrinieks. Izrādās, ka galvassāpes spēj sagādāt ne tikai uz pašu vārtiem piespriestais sitiens vien. Ādažniekiem gandrīz visu sezonu neveicās ar šā «pilnīgi drošā» vārtu gūšanas līdzekļa pielietojumu. Tiesneši neskopojās, spēlētāji — izmēģinājās visi pēc kārtas, taču bumba vārtos negāja. Par stabu rībināšanu punktus nedod, par neprecīzu sitienu pašam spēlētājam kauns. Galu galā «brīvprātīgo» vairs nebija, un uz 11 m atzīmes noliktā bumba atgādināja par dzimtbūšanas laiku klaušām. Taktikas gudrībām motobolā ir liela un nepārvērtējama nozīme. Svarīgi tikai, lai ar viltīgajiem domu kruzuļiem galu galā neapmuļķotu pats sevi. «Ādažu» jaunajiem vienu otru reizi gadās pārcensties. Agris Zirnis saka: — Kādreiz skaties un nevari saprast, ko tas puisis sadomājis. Apved vienu pretinieku, apspēlē otru un trešo un tad sāk atkal tādā pašā kārtībā no sākuma. Gluži kā šahā izdomājis piecus gājienus uz priekšu un, lūst vai plīst, grib savu kombināciju nospēlēt līdz galam, kaut ceļš uz panākumu ir krietni īsāks.  Aizvadītajā sezonā Ādaži pretinieku vārtsargus skumdinājuši 43 reizes. Gandrīz pusi no komandas gūtajiem vārtiem iesitis Jānis Zāle. Tad arī vairs nav brīnums, ka PSRS meistarsacīkšu visrezultatīvāko vīru ievērojuši valsts izlases treneri. Šogad gan vēl neizdevās iekļūt PSRS komandas sastāvā braucienam uz Eiropas čempionātu, bet, zinot Jāņa darba spējas un centību, varam droši cerēt, ka tas viss viņam vēl priekšā. Kā ikvienam sporta spēļu kolektīvam, arī ādažniekiem vēl daudz neatrisinātu problēmu. Viena no galvenajām — vārtsargu trūkums. Nu jau gandrīz kļuvis par ieradumu, ka motobolistu rindas papildina bijušie futbola vārtu vīri. Nav ko slēpt: futbola federācija ir galīgi neapmierināta: «Vai, vai, ko jūs darāt!?», taču būtībā galvenā problēma sākas ar pašu vārtsargu pielāgošanos lielās bumbas tveršanai. Izmēģinājušies daudzi, taču rezultātu pagaidām nav, un šo "sudraba sezonu" vienība aizvadīja tikai ar vienu vārtu vīru — Valeriju Domračovu. Kas notiktu, ja kādā spēlē viņš tiktu savainots, pat iedomāties bail. Protams, var saprast ari tos vārtsargus, kuri pamēģinājuši un diemžēl atteikušies no motobola karjeras — daudz kas jāmācās no jauna, no daudziem ierastiem paņēmieniem jāatradinās. Ko jūs teiktu, ja jums liktu labajā vārtu stūrī lidojošu bumbu atvairīt ar kreiso roku? Nav ērti? Tomēr tas nepieciešams paša vārtsarga interesēs, lai izvairītos no smagās bumbas lidojuma spēka radītajiem savainojumiem. Tātad atkal jāmeklē puiši, kas spētu un, galvenais, gribētu visu apgūt par jaunu, nekurnot par grūtībām un neveiksmēm. Vēl daudz arī neatrisinātu organizatorisko grūtību. Motobolam ir viena ļoti būtiska īpatnība: jārūpējas ne vien par savu tehnisko sagatavotību, bet arī par motocikla spēju rūkt un vilkt. Aizvadītajā gadā ādažnieki, liekas, beidzot atraduši īsto vīru mehāniķa amatam.  Aldis Golmeistars strādā ar lielu entuziasmu, vēlēšanos palīdzēt, un kolektīvam tas nav mazsvarīgi. Un, ja komanda otrā riņķa spēlēs ne reizes nepalika zaudētājos, tur nopelns un ieguldījums arī tehnikas aprūpētājam. Vienības interesēs būtu biežāk tikties mačos ar nākamajiem pretiniekiem, kad gatavošanās sezonai sasniegusi vislielāko intensitāti. Diemžēl tas bieži vien neizdodas to pašu organizatorisko trūkumu dēļ. Nākamgad Rīgā iespējama Beļģijas motobolistu ierašanās. Kustību koordinācijas trenētībai vajadzīgs batuts. Bet kurš var pateikt, vai to izdosies dabūt? Tādu un līdzīgu sīkumu ir vairāk, nekā tam vajadzētu būt. Motobola meistarkomandai daudz vajadzību, bet tā var un prot arī daudz dot pretī. Un ne jau medaļu spīdums ir noteicošais. Svarīgi, lai attieksme vienmēr un visur būtu pareiza. Kā atzina Agris Zirnis, ikviens no «Ādažu» puišiem spēj parādīt vēl daudz vairāk. Sezona ir galā. Grūta, bet skaista. Rudeni «Ādažu» motobola meistarvienības puiši «cīkstējās» sava kolhoza lauku darbos. Taču jaunā gadā atkal atsāksies treniņi. Motobola Jaungads pienāk pavasarī. Līdz tam vēl jāstrādā, jātrenējas, jo, ejot uz Biķernieku sporta bāzi, mēs gaidīsim tikai labu spēli. Un uzvaras! Kad būs zelts? Agris Zirnis teica: — Dzīvosim, redzēsim! Labāk mazāk solīt, bet vairāk darīt. Taisnība vien ir! Pat uz zāļu pudelītēm taču bieži vien raksta: pirms lietošanas - saskalot. Arī motobolistiem princips gandrīz tas nats. Pirms solīšanas — pārbaudīt! 1977.11.01 Liesma JĀNIS VAHERS ♦♦♦ ādažnieki redzami savā kartējā mačā cīņā par valsts čempionāta sudraba medaļām Līdz pilniem apgriezieniem vēl patālu 1977.12.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Pladars, E. Treniņā grūti? Būs vieglāk laukumā, kad sāks ripot lielā motobola bumba.  Vai būsim atkal stipri? 1978.04.25 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Karlsons, P. ♧♧♧ "Ādaži"motobola meistarkomanda / 1978.g.    Pienācis laiks revanšēties  1978.08.12 Darba Balss (Rīgas rajons) V. Grieze

♠♠♠

Cīņa pie viesu vārtiem.

BRONZA IR! SUDRABS...?
1978.09.05 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Roms, K.

♢♢♢

Bronza — labi vai slikti?  

1978.10.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
V, Grieze

♣♣♣

BIJA JĀIZTUR

Sestdien, caur Biķernieku mežu soļojot uz kārtējo PSRS meistarsacīkšu spēli. mums līdzās nobremzēja autobuss, kura sānus rotāja košs uzraksts "Motobols". — Vai neparādīsit ceļu uz Biķernieku stadionu? — Protams, mēs taču tieši uz turieni arī ejam! Pirmajā brīdī likās, ir nu gan jocīgi tie kovrovieši! Vēl vakar trenējās mūsu bāzē, bet šodien no uztraukuma jau ceļu aizmirsuši . .. Tikai ciešāk ieskatoties, sapratu ka kļūdos es, nevis viņi. — Braucam savējos atbalstīt. Pavasarī Kovrovā ar ādažniekiem gāja, ai, cik grūti! Zināt taču — 1:1. Bet mums pašiem spēle svētdien Bauskā ar "Uzvaras" puišiem. Nu protams, tie taču Kovrovas otrās meistarvienības — "Voshod" motobolisti, kuri savukārt piedalās B klases turnīrā.  ... Jānis Zāle atbrauc uz stadionu tā kā nekad — tieši ar spēlei gatavotu motociklu. Esot abi ar mehāniķi Aldi Golmeisteru visu iepriekšējo vakaru "ķīlējuši". Ies? Lai tikai pamēģina neiet! Vārtsargi šņorē bumbas un klusē — pirms spēles nav ko pļāpāt. Daiņa Zirņa dēlēns Mārtiņš atnāk ar ziņu: Agra onkulis esot teicis, lai ejot uz komandas sapulci. Te nu visi sēž, un Agra onkulis, kuru motobolisti godā par vecāko treneri Agri Zirni, jau sāk runāt par cīņas plānu. Nevarēs spēlēt Pēteris Pelleris — tā. Pārkārtojamies. Vārtos — Domračovs. Dainis darbosies aizsardzībā, bet Vladimirs Seikmans spēlēs par «brīvo». Uzbrukuma parastais pāris — Zāle un Lubņevskis. Pagaidām uz maiņas vietu jādodas Mediņam un Podziņam. Bet spēlēsim tā . .. Skaidrs? Jau ar pirmajiem mača mirkļiem iniciatīva pieder ādažniekiem. Viss izdodas gluži pieņemami, tikai precīza raidījuma uz vārtiem nav. Beidzot ir labs moments — Seikmans iziet viens pret vārtsargu, sitiens.. . Agris Zirnis (klusībā): "Redzi nu, uz mata tāda pati izdevība ka mačā ar "Metalurgu", atkal virsū vārtsargam ... treniņā vajadzēs piestrādāt. Izdevības jāizmanto, tik bieži jau tās nerodas!» Tuvojas otrā perioda beigas, mūsu spēlētāji pie kovroviešu vārtiem sagriež īstu virpuli, bet tālāk  netiek. Viesi dodas vienā no retajiem pretuzbrukumiem, ādažnieki nez kāpēc sabraukuši motokaudzē, un valsts izlases dalībnieks Carjovs kā brauc, tā maļ — 0:1. Beidzot ir arī mums kaut kāds prieciņš — tiesnesis rāda uz 11 m atzīmi. Protams, kāpt uz kājām, turklāt vēl ar visu motociklu, nav pieklājīgi! D. Zirnis ieskrienas ... Ka tikai nu Jakuņins neuzminētu, kur Dainis sitīs! Viņš taču, pie mums trenējoties, to ielāgojis tīri labi...» — tā savas bažas pauž vecākais treneris. Uzminēt jau uzminēja (pareizāk sakot — zināja) gan, taču D. Zirņa sitiens šoreiz bija tik spēcīgs un precīzs, ka gar pašu vārtu stabu traucošo bumbu Jakuņins aizsniegt nepaguva. Tīkls nodrebēja - 1:1. Pārtraukumā aktieris Jānis Paukštello. kas par labu motobolam uz brīdi aizmucis no filmēšanās, smaidīja: — Paklau, bet puiši taču spēlēja lieliski! Un tas vārtu zaudējums tāda nejaušība vien bija. Spēlējam vien tālāk, būs labi! — Tiesa, Agris Zirnis gluži tik apmierināts vis nebija. Centrs jāpāriet precīzāk, nevajag skriet ar bumbu burzmā, 16 m soda sitieni jāizpilda viltīgāk — nu, var būt, ka tad būs puslīdz normāli. Dažs skatītājs vēl nav atgriezies no smalkmaizīšu pirkšanas, kad Zāle, tikmēr it kā garlaikodamies izvizinājis bumbu pa visvisādiem līkločiem, atrod  spraugu kovroviešu aizsardzībā un pabaro visus līdzjutējus uzreiz — 2:1. — Tas nu gan ir par traku. Atkal rupja kļūda aizsardzibā! — bilst Agris Zirnis un ieraksta savā pie 

zīmju grāmatiņā — 2:2. Bet cīņa sit augstu vilni; ik pa mirklim darbs ir arī mehāniķiem, Zāle ar māņu kustību liek Jakuņinam palēkties un zem viņa kājām ieripina bumbu tīklā — 3:2. Televīzijas sporta komentētājs Edvīns Davidsons, kas ziedojis atvaļinājuma dienu, lai šoreiz pavērotu spēli bez mikrofona rokās, nekavējoties izmanto tās, lai saberzētu, un arī sakāmais viņam ir: — Nu jau tikpat kā ... Jāiztur! No jaunajiem spēlētājiem, kuru šobrīd komandā ir tik daudz, gaida uzvaru. To saprot visi. Vārtsargam Valerijam Domračovam neviens neko nepārmet, bet viņš pats nespēj rimties: — Pēdējo sitienu taču gandrīz notvēru, to golu es sev nevaru piedot... Pēdējais periods rit, kā vajag, visi cīnās, un nevar spriest, ka gaidītu beigu signālu. Jānospēlē prātīgi, neaizraujoties ar uzbrukumiem. Eh, kļūda — praktiski vienīgā visā spēles beigu daļā — uzdzen stadiona kalpotāju pa kāpnītēm pie rezultātu dēļa, lai kovroviešu pusē "2" apmainītu pret "3". Viesu soda laukumā pa gaisu aizkūleņo Zāle, tiesnesis rāda, ka nekas nav noticis, — viņš taču bija tuvāk. Un tad rokas uzšaujas gaisā. Diemžēl ne jau ādažnieku līdzjutējiem. Tiesnesis tās pacēlis, lai pavēstītu, ka mača laiks ir beidzies, sāncenšiem brālīgi dalot punktus — 3:3. Agris Zirnis, pieceļoties no sava galdiņa laukuma malā, izslēdz hronometru: — Atdevām uzvarētu spēli.. . — Bet ģērbtuvē valdīja klusums. Nākamsestdien. 25. augustā, plkst. 17 cīņa ar valsts čempionvienību Elistes *Automobilistu». 

Uzbrūk Ādažu trio

BIJA JĀIZTUR

1979.08.21 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS 🚥🚥🚥

MĀKOŅI NOKAVĒJĀS

Sešās aizvadītajās PSRS motobola čempionāta sacensībās, kas šogad notika Biķernieku kompleksajā sporta bāzē, pastāvīgs «apmeklētājs» bija lietus. Dažreiz lija tieši spēļu laikā, dažreiz laukums bija samērcēts īsi pirms cīņas sākuma, taču kā vienā, tā otrā gadījumā motocikli slīdēja un bumba drīz vien kļuva smaga un grūti vadāma. Dažs labs motobola cienītājs minētos apstākļus uzskatīja par ādažnieku niecīgās rezultativitātes cēloni. Jo līdz šim pretinieku vārtsargi Rīgā bija kapitulējuši tikai vienpadsmit reižu, turpretī pērn bija gūti 25 vārti. Arī aizvadītās sestdienas pēcpusdienā, kad «Ādažu» pretinieks bija Zeļenokamskas «Molņija», pie apvāršņa biezēja tumši padebeši, taču šoreiz «mākoņu kancelejā» acīm redzot sajuka maršruti un laiki. Pirmo reizi motociklu riepas nevis šķieda ūdens šaltis, bet gan pacēla putekļu vērpetes. Tas viesa cerības, ka nu ādažnieki beidzot varēs īsti parādīt savu meistarību, ne reizi vien pārspēt pretinieku vārtsargu un tādējādi apmainīt bronzas medaļas pret sudraba balvām. Diemžēl notika pretējais. Ideālajos apstākļos daudz labāk darbojās viesi, tie uzvarēja ar 3:1 un tā nevien nodrošināja sev palikšanu A klasē, bet pat aizbēga no priekšpēdējās vietas uz sesto. Viņi bija tie, kas parādīja, kā jāgūst vārti. Jau 9. minūtē zeļenokamskiešu spēlējošais treneris Saula guva pirmo panākumu, bet 28. minūtē Kudinovs ar filigrānu precizitāti izmantoja Domračova kļūdu un pārcēla bumbu pāri nedaudz uz priekšu iznākušajam vārtsargam. Būtu nepareizi apgalvot, ka ādažnieki necentās rezultātu mainīt savā labā. Komandas kapteinis Zāle pats mēģināja iedabūt bumbu pretinieka vārtos. Vairākkārt precīzi piespēlēja, taču līdz pat ceturtā perioda sākumam nevienam neizdevās pārspēt lieliski spēlējošo Suslovu. Tikai pēc tam, kad par Zāles apstādināšanu ar neatļautu paņēmienu viesus sodīja ar sitienu no 11 metru atzīmes, pats cietušais ieraidīja bumbu vienības «Molņija» vārtos. Šis panākums ļāva uzplaiksnīties -cerību liesmiņai, ka nu izdosies radīt lūzumu sacensības norisē, taču tūliņ sekoja «Molņijas» pretuzbrukums, un Kudinova «šāviens» vārtu augšējā stūrī atkal atjaunoja divu vārtu starpību. Arī šoreiz Domračovs bija mazliet iznācis uz priekšu, taču sitiens bija tik spēcīgs un precīzs, ka pat uz vārtu līnijas stāvēdams, Valerijs diezin vai būtu spējis to atvairīt. Atlikušajā laikā ādažnieki joprojām uzbruka, taču sportiskā veiksme šoreiz tiešām «sēdēja» uz viesu motocikliem. Pat tādā brīdī, kad bumba, atsitusies pret Saulas braucamo, asi mainīja lidojuma virzienu un traucās uz vārtu stūri, Domračova kolēģis brīnumainā kārtā prata to atvairīt. Tādējādi pēdējā sacensībā ādažnieki cieta pirmo zaudējumu savā laukumā. Sudraba medaļas bija pavisam tuvu, jo mūsu motobolistu sāncenši — Vozņesenskas «Voshod» spēlētāji, cīnoties Kovrovā ar vietējo «Kovrovec» arī zaudēja punktu — 2:2. Diemžēl mākoņi, kas ļoti iespējams, būtu nodrošinājuši ādažniekiem piekto uzvaru pēc kārtas, šoreiz lietu atnesa par vēlu. Šajā jokā ir daudz patiesības, jo zeļenokamskietis Kudinovs, apsveicot ādažniekus par bronzas medaļu izcīnīšanu, atzinās, ka slidenā laukumā nebūtu varējis izdarīt tik precīzus sitienus, bet Suslovs piebilda, ka piemirkusi tātad krietni smagāka bumba no vārtu šķērskoka nebūtu atlēkusi laukumā, bet, lidojot mazliet zemāk. ievirzījusies tīklā. 1978. gada motobola čempionātā komandas ieņēma šādas vietas. Automobilists,  Voshod, Ādaži, Kovrovec,  Metalurgs, Molniļa,  Niva, Vimpelis.

"Ādažu" meistarvienība (no kreisās): Alģimants Auksakis, Valerijs Mardarenko, Dainis Zirnis, Juris Virza, Guntis Balodis, Pēteris Pelcers, Valerijs Domračovs un Jānis Zāle. 

MĀKOŅI NOKAVĒJĀS

1978.09.12 Padomju Jaunatne V GRIEZE

💢💢💢

PSRS meistarsacīkstes
Veiksmīgā pēdējā minūte

«ĀDAŽI» VISŅAKU «ŅIVA» 1:1 

PSRS motobola meistarsacīkšu kārtējā spēlē starp «Ādažiem» un Višņaku (Poltavas apg.) «Ņivu» dramatisku momentu bija pārpārēm. Trīs vienpadsmit metru soda sitienus izpildīja ādažnieki, vienu viesi. Trīs reizes tiesnesis novietoja bumbu uz sešpadsmit metru atzīmes pret mūsu vārtiem un divas reizes pret «Ņivu». Un galu galā no visām šīm reālajām iespējām realizēta tikai viena. Mača pēdējā minūtē, kad sasprindzinājums sasniedza augstāko pakāpi, atbildību uzņēmās D. Zirnis un apņēmīgi devās izpildīt 11 m soda sitienu. Tā bija pēdējā iespēja izglābt komandai vienu punktu un pašam reabilitēties par neveiksmīgo raidījumu līdzīgā situācijā pirmajā periodā. Šoreiz «Ņivas» vārtsargs neuzminēja bumbas lidojuma virzienu, un skatītāji varēja atviegloti uzelpot. .. Visumā mačs izvērtās par meistarībā līdzīgu pretinieku spēkošanos. Viesu vienībā uzmanību uzreiz piesaistīja kapteinis A. Kirijačenko un spēlējošais treneris N. Bučiks. Šie abi motobolisti arī sagādāja visvairāk rūpju mūsu komandas aizsardzībai. Šoreiz pieejas ādažnieku vārtiem tika rūpīgāk noslēgtas nekā iepriekšējā mačā ar «Voshod». Trīs periodus mūsējie sekmīgi atvairīja pretinieku dueta spiedienu. Tomēr ceturtajā periodā atlika paviršāk uzmanīt pretinieku spēlētājus, un kombinācija Kirijačenko Bučiks tika nekļūdīgi realizēta. Mūsējie savukārt centās izvirzīt izdevīgās pozīcijās J. Zāli un D. Zirni. Ar ātriem manevriem sāncenšu aizsardzība tika «uzirdināta», radās lieliskas iespējas gūt vārtus, taču šoreiz veiksme nebija mūsu sabiedrotā. Daudziem lieliskajiem momentiem klāt jāpieskaita arī četri nerealizētie soda sitieni (divi 11 un divi 16 m). Šķiet, ādažnieki par maz mēģināja gūt panākumus no tālākas distances. Un tā tomēr laimīgs neizšķirts. Nākamajā spēlē 5. maijā «Ādaži» savā laukumā tiksies ar Kretingas «Svituri». 

Bumba nāk kā no dižgabala. Kurš kuru?

Veiksmīgā pēdējā minūte
1979.05.01 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Karlsons, P.

Vīrs pret vīru, ritenis pret riteni un bumba vidū.

Par piekto vietu
1979.09.04 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Ābols, P.

💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢

SPORTS
1979.09.25 Darba Balss (Rīgas rajons)

🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰

Izskaņa optimistiska, taču...  

1979.10.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze

☀☀☀☀☀☀☀

PSRS meistarsacīkstes

Pamats turpmākajam

«ĀDAŽI» - POLTAVAS «VIMPELIS» 4:2

PSRS motobola meistarsacīkstes «Ādažu» komanda beidza ar maču pret Poltavas «Vimpeli». Sacensībai bija liela nozīme vietu sadalē starp tabulas vidusdaļas komandām. Zaudējums mūsējos atvirzītu uz septīto vietu, uzvaras gadījumā varētu pacelties par pāris vietām augstāk. Kā nu tas būs, varēs pateikt tikai tad, kad arī pārējās komandas būs izspēlējušas visus mačus. Pagaidām ir gan divi punkti kabatā, bet jānogaida, ko spēs konkurenti. Iepriekšējos gados jau vairākas kārtas pirms nobeiguma bija skaidrs, ka par čempionu atkal kļūs Elistes «Automobilists». Šogad reāli uz pirmo vietu pretendē arī Vidnojes «Metalurgs». Vidnojiešiem ir divi punkti vairāk nekā konkurentiem un vēl jāspēlē ar «Vimpeli» un «Ņivu». Elistes motobolistiem arī jātiekas ar «Ņivu» un «Vimpeli». «Ādaži» cīņā pret «Vimpeli» bija maksimāli mobilizējušies, apņēmušies sekmīgi beigt meistarsacīkstes. Bet arī poltavieši nevēlējās dāvināt punktus. Gluži otrādi. Uzvarot ādažniekus, viņi varētu pat pretendēt uz bronzas medaļām. Tādā sakarsētā atmosfērā pirmie trīs periodi aizritēja līdzīgā cīņā. Katra vienība guva pa diviem vārtiem, īpaši efektīgi «šāva» D. Zirnis no 16 m atzīmes pa spraugu «sienā» un viesu vienības spēlētājs Aļeksenskis, trāpot vārtu augšējā stūrī. Viss izšķīrās pēdējā periodā. Ādažnieki sekmīgi nosedza «Vimpeļa» bīstamāko uzbrucēju Aļeksenski un paši izmantoja katru izdevību uzbrukuma ievadīšanai. Labu aktivitāti parādīja ādažnieku jaunais spēlētājs V. Lubņevskis. Spraigā momentā viņš izcīnīja bumbu pie saviem vārtiem un vēlāk izvirzīja sitiena pozīcijā Zāli 3:2. Cenzdamies par katru cenu rezultātu izlīdzināt, viesi kļuva pavirši, un Lubņevskim radās vēl divas labas izdevības rezultātu paaugstināt. Tad neatļauti kavēja Aļeksenski, un poltavieši ieguva tiesības uz 11 m soda sitienu. Zaharovs, rūpīgi nesagatavojies, steidzās un raidīja vārtiem garām. Mača pēdējās sekundēs Zāle no Lubņevska piespēles vēlreiz pārspēja «Vimpeļa» vārtsargu. Un tā 4:2 «Ādažu» labā. 

Tabulā pašlaik ir šāds stāvoklis. 

Metalurgs             14 12 0  2   58:23  24 

Automobilists     14  9  3  2   62:26  21 

Kovrovec               16 6  5   5   38:37  17 

Molnija                  16  7  1   8   37:36  15 

Vimpelis                14  6 3   5   22:27  15 

ADAŽI                    16  5  5   6   38:47 15 

Niva                         13  3  7  3   23:24  13 

Voshod                   15  5  3  7    54:50 13 

Svituris                  16  0  1 15  19:81    1 

Tātad daži «ja»... Ja atlikušajās trīs spēlēs «Ņiva» iegūs divus punktus un «Voshod» vienā divus, tad «Ādaži» noslīd uz priekšpēdējo vietu. Lai nu kādā vietā ādažnieki arī paliktu sestajā, septītajā vai astotajā, šobrīd svarīgāks ir kaut kas cits. Atstājot meistarkomandas snieguma detalizētu analīzi uz vēlāku laiku, varam teikt, ka vienības vadībai (komandas priekšnieks E. Čakars, vecākais treneris A. Zirnis, treneris J. Vahers, mehāniķis A. Golmeisters) sezonas laikā izdevās radīt cīņas spējīgu kolektīvu, kas var konkurēt ar valsts labākajām komandām (neizšķirts 3:3 pret «Automobilistu»!). Bet pavasarī, kad sākās čempionāts, komandai bija grūtas dienas. Vienību atstāja vairāki pieredzējuši pamatsastāva spēlētāji. Viņu vietā nācās iesaistīt jaunos motobolistus. Jaunie godam izturēja augstākās līgas ugunskristības. Bet par medaļām domāsim turpmākajās sezonās. Pamats optimismam ir radīts. Citi rezultāti. «Voshod» «Automobilists» 0:0, «Metalurgs» «Ņiva» 4:1. 

PIEZĪME. «Ādažu» un «Vimpeļa» spēle sākās stundu agrāk nekā parasti. Sacensību organizatori diemžēl neuzskatīja par vajadzīgu informēt redakciju par mača laika mainīšanu. Tāpēc atvainojamies tiem motobola līdzjutējiem, kas nokavēja sākumu.

Dainis Zirnis trāpīgi tēmē «sienas» spraugā.

Pamats turpmākajam
1979.10.09 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Karlsons, P.

Motobolisti sāk 4. maijā
1980.04.30 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Vahers, J.

⏳⏳⏳

"Uzvara" pret "Tauriju"

Motobols
1980.05.06 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Vislabāk aizsargāties – uzbrūkot

1980.05.20 Padomju Jaunatne
Jānis Vahers

Ādažnieki D. Zirnis (Nr. 6) un J. Virza (4.) pret A. Rezņikovu (5.) un N. Aņiščenko.

Pietrūka vēsas galvas
1980.08.12 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Karlsons, P.

🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥

CERĪBAS PALIEK
1980.08.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
J. VAHERS

Viesu vārtsargu uzdevums šoreiz nav nekāds vieglais.
Lai atvairītu bumbu, kas lido «devītniekā», ne tikai jāmācās lidot, bet tas arī jāprot.

Nē, vienības «Voshod» motobolists negatavojas staigāt uz rokam,

un arī kūlenis šoreiz nebūs no tiem, par kuriem vingrotājiem dod

9,9 punktus. Motobolā gadās visādi.

1980.08.19 Padomju Jaunatne
J. VAHERS

Jura Virzas motocikls ir ar riteņiem uz augšu,
bet labi ātri jātiek «seglos», jo cīņa turpinās.

Jānis Zāle (Nr. 5) gan ticis garām viesu aizsargiem,
bet vārtsargs šoreiz izrādījies acīgāks pozīcijas izvēlē

Revanšs nepārliecināja
1980.08.19 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Grieze, V.

***

UZVARA PĀRDOMAS NETRAUCĒ

«Ādažu» kolhoza motobolistu mačā ar Vozņesenskas «Voshodu» — mūsējo raidījumi uz sāncenšu vārtiem bieži atdūrās labi organizētajā aizsardzībā. Ādažnieku teritoriālais pārsvars jau pašā sākumā bija neapšaubāms. Pretinieku ātrie pretuzbrukumi lielākoties radīja paaugstinātu bīstamību pie «Ādažu» vārtiem tajos brīžos, kad bumba nonāca pie Vozņesenskas komandas spēlējošā trenera un PSRS izlases dalībnieka A. Belousova. «Ādažu» vienības pārsvars materializējās vārtu guvumos pirmajā spēles pusē trīs reizes (divkārt J. Zāle un vienu reizi J. Virza), savukārt sāncenšiem atbildot ar vienu rezultatīvu  prettriecienu (A. Belousovs). 3:1. protams, vēl nebija uzvara, taču pilnīgi pietiekama atstarpe. Vienīgais moments trešajā periodā, kad Vozņesenskas motobolisti ar tā paša Belousova raidījumu panāca 3:2, un, panākuma spārnoti metās uz priekšu. Viņu uzbrukumu, tagad jau pa vējam apturēja signāls uz pēdējo pārtraukumu. Tajā bija ko padomāt abu komandu vadītājiem. A. Zirnis savējiem ieteica vairāk pieturēt bumbu pretinieku laukuma pusē, līdz ar to izvilinot viņus no savu vārtu tieša tuvuma un pēc tam, izmantojot aizsardzībā radušās spraugas. mēģināt izvirzīt kādu no ādažnieku uzbrucējiem drošā sitiena pozīcijā. Ādažniekiem izdevās uzspiest pretiniekiem savu spēles plānu. Vārtus guva J.Zāle, bet brīdi vēlāk J.Virza. Turklāt J.Zālem padevās arī sen neredzētas precizitātes raidījums no 16 m atzīmes, kad bumba ietriecās vārtu augšējā stūrī 6:3. 

Cīņas beigas diemžēl vēlreiz pierādīja mūsējo jau agrāk redzēto neprasmi nospēlēt mača galotni. Šajā laikā tika zaudēti divi vārti un, kad bumba atkal bija nostādīta 16 m soda sitienam pie ādažnieku vārtiem, viss iekrātais handikaps draudēja pārvērsties zudumos. Par laimi tā nenotika, un mūsu republikas vienība svinēja uzvaru ar 6:4. 

ādažnieki un Vozņesenskas spēlētāji cīņā sabraukuši kopā.

UZVARA PĀRDOMAS NETRAUCĒ
1980.08.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
VAIDAVIETIS, J.

 *****

Ar bumbu D.Zirnis.

Motobols  1981.04.07 Rīgas Balss

 Motobols 

Vakar un aizvakar Biķernieku sporta bāzes stadionā «Ādažu» motobolisti aizvadīja divas starptautiskas draudzības spēles ar Drēzdenes vienību «Beton-Werke». Abos mačos Rīgas rajona vienība bija pārāka. Sestdien mūsējie uzvarēja ar 11:2, bet vakar ar 9:2. Iepriecina «Ādažu» spēles rokraksts. Salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, vairāk ir kombināciju, piespēļu vārtu tuvumā, abās spēlēs no vislabākās puses sevi apliecināja rezerves vārtsargs Ivars Liepiņš. Teicami spēlēja Vladimirs Lubņevskis, Dainis Zirnis un kā parasti Jānis Zāle. 

Motobols

1981.04.13 Rīgas Balss

Divās starptautiskās spēlēs piedalījās kolhoza «Ādaži, meistarkomandas motobolisti,
kuru pretinieki bija vienības «Betonwerke» sportisti no VDR pilsētas Drēzdenes.

Nedēļas fotokaleidoskops
1981.04.14 Padomju Jaunatne

Atkalredzēšanās un mācīšanās
«ĀDAŽI» DREZDENES «BETONWERKE» (VDR) 11:2 un 9:2. 

Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» motobolisti Biķernieku stadionā starptautiskās draudzības spēlēs sacentās ar Vācijas Demokrātiskās Republikas Drēzdenes pilsētas motosporta kluba «Betonwērke» komandu. Kaut gan no iepriekšējās vācu motobolistu vizītes pagājuši vairāk nekā desmit gadi un komandu sastāvos notikušas izmaiņas, vairākiem sportistiem tā bija atkalredzēšanās Rīgā. J. Zāle, D. Zirnis un V. Mardarenko kā labus paziņas uzņēma H. Grospīču, B. Hillingeru, U. Miksu un kopā ar abu komandu treneriem A. Zirni un P. Šmitu atcerējās spraigākos mirkļus no agrākajām sacensībām VEF stadionā. J. Hofers, M. Reihs, T. Rašs, P. Linne un M. Pauls ar Rīgas skatītājiem tikās pirmo reizi. Viesu motobolistiem vēl ne reizi nebija nācies darboties laukumā ar bitumena segumu. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ daudzas veiksmīgi ievadītas kombinācijas pajuka brīžos, kad pretinieku soda laukumā vajadzēja ar manevru palīdzību tikt garām ādažnieku aizsardzībai. Abas sacensības beidzās ar ādažnieku uzvaru. Sestdien — 11:2 un svētdien 9:2. Taču tas nenozīmē, ka spēle ritēja uz vieniem vārtiem. Cīņas sparā un neatlaidībā Drēzdenes motobolisti neatpalika no ādažniekiem, tādēļ pirmajās 40 minūtēs laukuma saimnieku pārsvars (sestdien 4:1 un svētdien pat tikai 3:2) nebija liels. Diemžēl viesu fiziskā sagatavotība nebija pietiekama, lai arī atlikušajā periodā izsekotu ādažnieku manevriem, un tādēļ abās dienās tieši šajā laikā vārtu starpība pieauga daudz straujāk (7:l un 6:0). Daudzos gadījumos precīzajiem drēzdeniešu sitieniem pietrūka spēka, tādēļ tikai komandas kapteinim H. Grospīčam un P. Linnem katrā sacensībā pa reizei izdevās ieraidīt bumbu V. Suhonosova un I. Liepiņa sargātajos vārtos. J. Hoferam un M. Paulam, kuri reizēm darbojās nedroši, nepatikšanu bija daudz vairāk. Sestdienas spēlē pa trim precīziem sitieniem padevās Lubņevskim, Virzam un D. Zirnim, pa vienam Mardarenko un Zālem. Svētdienas cīņā pa divām reizēm bumbu viesu vārtos ieraidīja Virza, Zāle un Lubāns, pa reizei Mardarenko, D. Zirnis un Podziņš. J. Podziņam un I. Lubānam tie bija pirmie panākumi motobolistu gaitās. Jāatzīmē, ka daudzi vārti gan šajās sacensībās, gan Baltijas kausa izcīņā tika gūti pēc precīzām piespēlēm, kuras dāsni dalīja J. Zāle. Sacensības notika draudzīgā garā. Skatītāji, kas svētdien agrāk ieņēma vietas tribīnēs, redzēja, kā J. Zāle laukumā demonstrēja viesiem aso manevru noslēpumus (arī viesu spēlētāji izmēģināja viņa motociklu), un Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris A. Zirnis dalījās taktiskās un tehniskās gudrībās. Savukārt ādažniekiem turpmākajās sacensībās lieti var noderēt viesu prasme cīņā par laukuma viduslīniju. Vairākkārt ādažnieki pat divas trīs minūtēs nespēja tikt tai pāri. Šis manevrs ne vienmēr ir pa spēkam pat mūsu valsts vadošajām vienībām. Brīvajā laikā drēzdenieši iepazinās ar «Ādažu» kolhozu, apmeklēja Rīgas un rajona ievērojamākās vietas.

Ar bumbu viesu komandas spēlētājs H. Grospīčs (Nr. 4).

Atkalredzēšanās un mācīšanās
1981.04.14 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Grieze, V.

Motobola spēles līmenis aug
1981.04.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
A. Cers 

«Ādažu» motobolisti savās mājās ar 4:0 uzvarēja Vozņesenskas «Voshod» vienību

Nedēļas fotokaleidoskops
1981.06.23 Padomju Jaunatne

Motobols
1981.07.06 Rīgas Balss

Sestdien – atkal «Automobilists»  

1981.08.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
G. PIRKSTS

Kārtējo uzbrukumu noslēdz J. Podziņš Ādažnieki sāk ar uzvaru 1982.04.24 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Grieze, V.

Vīru valodai gatavojoties  Pa ilgo ziemu motobols tā kā mazliet aizmirsies. Varbūt pat ne tādēļ, ka gaidītās medaļas arī aizvadītajā sezonā palika neizcīnītas ... Toties — tiklīdz nokusis sniegs, nāk atkal atmiņas kopā ar nākotnes cerībām. Nu jau vairāk jādomā par rītdienu, jo PSRS augstākās līgas meistarsacīkstes sākās 22. aprīlī Biķernieku kompleksajā sporta bāzē Rīgā, kad cīņā devās mūsu motobola meistarvienība «Ādaži». Tiesa, pašiem motobolistiem sezona sākusies jau krietni agrāk par tās oficiālo sākumu. Vēl jau, protams, grūti un, liekas, būtu arī pārsteidzīgi runāt par kolektīva iespējām šogad, taču par daudz ko iespējams spriest pēc sagatavošanās posma rezultātiem. Kaut vai salīdzinot plānoto ar to, kas iespēts īstenībā. Nupat laikam gluži kā no Gaiziņa lejup slīd agrāk tik ierastā un produktīvā motobolistu gatavošanās elementa — skijoringa nozīme. Protams, arī šobrīd nevar noliegt šā ziemas sporta veida atbilstību motobolistu motocikla pārvaldīšanas tehnikas izkopšanai, taču — tikai saprātīgās devās. Šogad, dzenoties pēc pieprasītajiem ieskaites punktiem, ādažnieki ieguvuši bezmaz visus iespējamos kausus un balvas ziemas sezonā. Taču skijoringa sacensības sāka traucēt gatavošanos pamatuzdevumam — motobola sezonai. Ādažnieki patlaban ir labi apgādāti ar tehniku. Gaidāmajai sezonai katra spēlētāja rīcībā ir nodoti divi pilnīgi jauni motocikli. Un nav noliedzams, ka tie  tādi, kā nākuši no rūpnīcas, diemžēl nav pat īsti iedarbināmi, par motobola specifiskajām prasībām nemaz nerunājot. Tehnikas gatavošanai vajadzīgs daudz laika, bet ziemas sezonā ādažniekiem jau minētā iemesla dēļ tā nebija tik daudz, cik vajadzētu. Nu ir pavasaris, nu ir steiga. Turklāt ar šo sezonu noteikts «trokšņa standarts» — 90 decibeli. No rūpnīcas nāk motocikli, kas ir aptuveni par 20 decibeliem skaļāki. Tātad papildu rūpes, pašiem izgatavojot un piemērojot motociklu izpūtējus. Būtībā nekādu sūrošanos jau no motobolistiem nedzird, tomēr vēl viena būtiska detaļa šajā neveiksmju ķēdē jāpiemin — komandas autobuss, kas pazīstams vairākām motobolistu paaudzēm, jau sen pelnījis pensiju. Jaunu vai vismaz jaunāku neviens nedod, tāpēc «vectētiņš» atkal pošas tāliem ceļiem. Tiem, kas daudzmaz pazīstami ar tehniku un metāliem, protams, ir skaidrs, ka rūsu sametināt nevar. Nu ir jāķeras pie līmes .. Tā teikt, dievs dod, ka «pensionārs» kaut pa ceļam uz maču no trakā tūkstošu skrējiena nedabū «infarktu». Tomēr galvenais jau, protams, ir paši puiši un viņu sagatavotība jauniem pārbaudījumiem. Februāra pēdējās dienās un marta sākumā motobolisti piedalījās vienā fiziskās sagatavošanas treniņnometnē Gulbenē, kur viņus ar lielu atsaucību un izpratni uzņēma un atbalstīja komjaunatnes komitejas un rajona FKSK darbinieki, tika paveikts liela apjoma darbs. Bija slēpošana, «pašdarbības» biatlons, hokejs, bet sporta zalē — tradicionālais basketbols, volejbols un speciālie vingrojumi. Netika aizmirsts par motobolistu senseno «izgudrojumu» — nodarbībām cīņas zālē, kur tiek likti lietā arī regbija elementi. Piedalījās 18 spēlētāji; arī seši pretendenti no meistarvienības jaunatnes komandas. Tomēr vecākais treneris Agris Zirnis uzskata, ka šo nodarbību ir bijis par maz un fiziskā sagatavotība, kuru vairākkārt kavējuši nepaveiktie tehnikas remonta darbi, pagaidām vēl ne tuvu nav pietiekama. Un it kā kavēšanās ķēdes nākamais posms seko pašu motobolistu tehniskā sagatavotība un taktiskais treniņš, kuru visu minēto apstākļu dēļ arī nav izdevies sākt laikā un pilnvērtīgi. Manā rīcībā ir ziņas, ka ādažnieku nākamie pretinieki augstākās līgas meistarsacīkstēs šo laiku izmantojuši labāk. Tā, piemēram. Ukrainas komandas jau krietni ilgi gatavojas sezonai Simferopolē — uz brīvdabas laukumiem. Mūsējie pirmoreiz Biķernieku motostadionā uz motocikliem sēdās 29. martā. Un tas notika pēc pamatīgiem darbiem sniega un ledus blāķu novākšanā. Turklāt pirmais treniņš vairāk gan bija tāda mērena vizināšanās, mēģinot aprast un atrast kopīgu valodu ar jaunajiem motocikliem. Jaunajā sezonā «Ādažu» meistarvienība ieiet bez zaudējumiem, taču arī bez ieguvumiem sastāva komplektēšanas ziņā. Joprojām ierindā ir vārtsargi — Vladimirs Suhonosovs (spēlētāja numurs—l., dzimis 1951. gadā) un Ivars Liepiņš (10., 1957). laukuma spēlētāji — Vladimirs Lubņevskis (2.. 1959). Valerijs Mardarenko (3., 1942). Juris Virza (4., 1955). Jānis Zāle (5.. 1952), Dainis Zirnis (6. 1946). Jānis Podziņš (7., 1959), Ints Lubāns (8. 1960) un Ojārs Veigulis (9 , 1960). Jāpiebilst, ka J Virza ģimenes apstākļu dēļ spēlēs tikai Rīgā. Kā redzams, visas pieteikuma tiesības PSRS meistarsacīkstēm nav izmantotas: atļauto 12 motobolistu vietā pagaidām esam varējuši pieteikt tikai 10 spēlētājus. Jaunie, lai arī darbs ar viņiem pēdējā laikā krietni pavirzījies uz priekšu (jaunatnes komandā trenējas 18 topošie motobolisti), vēl šādu godu nav izpelnījušies. Kaut gan drīz vien atkāpšanās ceļa vairs nebūs. 1983. gada — Vissavienības tautu spartakiādes sezonas nolikuma projekts paredz, ka spartakiādē varēs piedalīties tikai motobolisti, kas dzimuši 1953 gadā un vēlāk. Vai tas paliks spēkā, vēl grūti spriest, taču uz to jābūt gataviem. Tāpat jābūt skaidrībā arī par šīssezonas jauninājumiem motobola noteikumos. Spēles laiks kļuvis īsāks — tas ir pats būtiskākais grozījums. Turpmāk komandas spēlēs gluži kā hokejā — trīs reizes pa 20 minūtēm (agrāk 4x20). Pēdējā perioda vidū nekāda vārtu maiņa nav paredzēta. Katrā mačā laukumā būs trīs tiesneši. Obligāts noteikums ir arī tas, ka ar šo gadu laukuma segumam jābūt cietam (izdedži, bitumens, asfalts). Spēle uz zālāja un smilšu laukumiem vairs netiks pieļautas, šis nolikuma paragrāfs krietni sarežģījis situāciju vairākiem mūsu pretiniekiem. Tā, piemēram, vairākas Ukrainas komandas acīmredzot daļu savu spēļu būs spiestas aizvadīt Kijevā, kur šādi iekārtots stadions ir. Starp citu, tieši tur notiks arī Eiropas meistarsacīkstes. Tātad — tuvāko PSRS augstākās līgas meistarsacīkšu spēļu kalendārs «Ādažu» vienībai: 25. aprīlī — Rīgā ar Tihoreckas «Lokomotīvi», 2. maijā — Kamenecpodoļskā ar «Podoļje», 6. maijā - Poltavā ar «Vimpeli», 9. maijā — Visnakos ar «Ņivu», 14. maijā — Rīgā ar Poltavas «Vimpeli» un 21. maijā — Rīgā ar Elistes «Automobilistu». Kopumā spēļu kalendārs šosezon rīdziniekiem ir visai izdevīgs. Kaut nu mūsējie to prastu izmantot. Kā būs turpmāk, grūti prognozēt. Arī tāpēc, ka «Ādažu» kolhozā izstrādātais pašmāju motobola stadiona projekts nu jau ieņēmis vietu arhīvā ... Arī tāpēc, ka meistarkomandas dalībniekiem un jaunatnes komandas puišiem kopā Biķerniekos ir kļuvis par šauru. No visa šeit uzrakstītā varētu likties, ka ādažnieku sezonas ievadraksts līdzinās gandrīz vai sēru maršam. Tik pesimistiski jaunu gadu neviens nesāk! Taču par to jau nav runa. Nākamo — veiksmju posmu var veidot motobolisti paši, pierādot, ka viņiem ir pa spēkam tikt ar šīm grūtībām galā un startēt ar pilnu sparu, tad varēsim droši teikt, ka tā jau ir īstu vīru valoda.  Ādaži - 82 Vīru valodai gatavojoties 1982.04.25 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS IESĀKTS LABI 1982.04.27 Padomju Jaunatne V. Lubņevskis ir viens no rezultatīvākajiem «Ādažu» motobolistiem. Motobols 1982.05.16 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

Ar mēli velti akmeņi...

Tikai divas meistarkomandas pirms PSRS augstākās līgas motobola čempionāta aizvadītās — septītās kārtas vēl bija spējušas izbēgt no zaudējumiem: Elistes «Automobilists» un «Ādaži». Kā jau tādās reizēs parasts, līdzjutēji, dodoties uz Biķernieku motostadionu ar mēli vēla varen iespaidīgus cerību akmeņus, ar kuriem gaisa pili būvēt. Tā paklausoties, likās — elistieši, lai nu arī daudzkārtēji valsts čempioni un medaļu ieguvēji, ādažnieku šās sezonas veiksmīgajai spēlei tāds nieks vien ir... Lai arī - viens bija gandrīz skaidrs: šādos līderu bezkompromisa mačos neizšķirts rezultāts gadās reti. Tātad — pēc šīs spēles būs vairs tikai viens kolektīvs, kas varēs dižoties ar neuzvaramību ādažnieku līdzšinējās cīņas patiešām lika domāt par kolhoza motobolistu spēku un meistarību. Tiesa, kādreiz jau ir bijuši laiki, kad Rīgas rajona komandai sākumā izdodas labs starta izrāviens, bet tāda izdošanās, kā tagadējais aizvadītais izbraukums, gan ir pēdējo reizi manīta pirms septiņiem gadiem... No spēlēm Kameņecpodoļskā, Poltavā un Višņakos mūsējie atgriezās ar divām uzvarām (3:0 un 1:0) un vienu neizšķirtu rezultātu (0:0) Vērīgāks lasītājs, protams, ir pamanījis, ka šajā sacensību turnejā bumba pat ne reizi nav pabijusi ādažnieku vārtos. Tas ir neapšaubāms panākums, kas lika domāt, ka mūsu komandas aizsardzība, kas mūžam bijusi vājāka nekā uzbrukuma prasme, beidzot sasniegusi vajadzīgo līmeni. Un pirmajos mačos tā arī bija, kaut gan dažubrīd šķita, ka toties sliktāka un mazāk efektīva ir kļuvusi darbība uzbrukumā. Vai būtu mainījušies uzsvari un ādažnieku tradicionāli akcentētais uzbrukuma spēks apzināti pārvietots (vai varbūt — stihiski pārvietojies) uz aizsardzību? Jau šobrīd un arī iepriekšējos mačos ar Višņaku «Ņivu» un Poltavas «Vimpeli» aizsākas nepatīkama tendence. Gatavošanas posmā tehnikā un taktikā objektīvu iemeslu dēļ neiespēto pirmajos mačos izdevās kompensēt ar pilnīgu fizisko pašatdevi, kolektīvismu un sportisko niknumu, bet par maz iekrātā fiziskā kondīcija nostādīja komandu grūtu problēmu priekšā. Jo nav tā īsti ko likt zaudētā vietā. Turklāt līdz pat aizvadītajai spēlei ar «Automobilistu» jau būtībā nevarēja tā droši vērtēt un secināt — pirmie sāncenši nepiederēja pie līdergrupas. Par kolektīva pašreizējo spēju katalizatoru kļuva mačs ar elistiešiem un vēl kļūs nākamās spēles — 29 maijā Vidnojē ar «Metalurgu» un 5. jūnijā Kovrovā ar «Kovrovec». Jācer, ka līdz nākamajām divcīņām ādažnieki paspēs atpūsties, taču elistieši Rīgā skaidri pierādīja, ka meistarības katalizators jau nav tikai sviedros vien pārbaudāms. Mūsējie spēlēja smagi, gandrīz ar laušanos lauzdamies uz sāncenšu laukuma pusi, bet viesi gandrīz vai ar labpatiku, izmantodami savu acīm redzamo pārākumu individuālajā tehnikā un situāciju pareizā, zibenīgā taktiskajā izpratnē. Arī visi trīs vārti tika gūti ar acij tīkamu vieglumu. Turklāt pēdējie divi guvumi bija pilnīgi vienādi: elistieši ar viltus manevriem ievilināja ādažniekus vienā laukuma stūrī, tad sekoja «gara» piespēle gar vārtiem un «Automobilista» brīvais vīrs bez pūlēm ietrieca bumbu vārtu stūrī gandrīz kā hokejā, «lieko» realizējot. Savukārt «Ādažu» puišiem, nemaz īpaši nepakavējoties pie rupjām kļūdām aizsardzībā, ciešas segšanas apstākļos nepietika prasmes pat laukuma centra pareizai pāriešanai. Turklāt darbība uzbrukumā bija pārlieku gausa. Elistieši uz standarta gājieniem, kas izpildīti lēnā tempā, bez šaubām, neiekrita. 0:3 (0:1. 0:2, 0:0) šādā spēlē vēl nebūt nebija tas sliktākais iznākums. Liels zaudējums «Ādažu» vienībai ir tas, ka spēlē ar «Ņivu» savainots vairāk pieredzējušais spēlētājs Dainis Zirnis. Bez viņa vajadzēs iztikt arī turpmākajos mačos. Diemžēl Daiņa trūkums sadarbības organizēšanā ir pamatīgi jūtams. Jau dažbrīd jādomā arī par gatavošanos nākamās vasaras PSRS tautu spartakiādei Kā zināms, tur varēs piedalīties sporta meistari, kas dzimuši 1953. gadā, kā arī meistarkandidāti, kas dzimuši 1955. gadā un vēlāk. Arī šis apstāklis saasina situāciju, jo tas nozīmē, ka vairāki pieredzes bagātākie «Ādažu» vīri spartakiādes turnīrā spēlēt nevarēs. Taču ar aizstājēju sagatavošanu nav tik spoži. Vairāki puiši no meistarvienības sagatavošanas grupas patlaban ir iesaukti armijā, un, kamēr republikas DOSAAF komiteja neatradīs kopīgu valodu ar Bruņoto Spēku pārstāvjiem, šie jaunie motobolisti pie trenēšanās netiek. Ļoti grūta problēma ir vārtsarga atrašana spartakiādei. Suhonosovs, kas valsts šā gada čempionāta vienīgais no ādažniekiem rāda stabilu sniegumu (to redzējām arī mačā ar «Automobilistu»), spartakiādē vecuma cenza dēļ spēlēt nevarēs. «Ādažu» otrais vārtsargs Liepiņš ir iesaukts karadienestā. Tā nu iznāk, ka mūsējie pēc vairāku gadu pārtraukuma šajā ziņā atgriezušies «nullpunktā». Stāvokli vēl vairāk saasina tas, ka diemžēl jauna motobola vārtsarga sagatavošana ir visai ilgs un darbietilpīgs process. Katrs, kas prot un var ķert futbola bumbu, nav uzreiz liekams motobola vārtos, neriskējot ar viņa veselību. Vēl viens apstrīdams aspekts — motobolistu apgādātība ar individuālo aizsarginventāru. Republikas tehnisko sporta veidu kluba vadība atsakās izsniegt noliktavā esošās «bruņas», motivējot atteikumu ar to, ka tās jāglabā spartakiādei. Ja nu vienīgi kādam ienāktu prātā, ka ar pašreizējo nolietoto aizsarginventāru vēl dažs spēlētājs var līdz spartakiādei arī «neaizbraukt»... Pie mūsu izvēles trūkuma šimbrīžam tas jau būs par traku! Ādažnieki šosezon PSRS meistarsacīkstēs guvuši 14 vārtus (Zāle - 5, Lubņevskis — 4. Podziņš — 3, D. Zirnis un Mardarenko — pa vieniem). Kas gūs nākamos? Ko te vēl piebilst — kas pratīs braukt, tas pratīs malt, pārvarot savu nevarēšanu un atbildīgo darbinieku organizatorisko negribēšanu. 

Ar mēli velti akmeņi...

1982.05.29 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS Sporta draugiem labi zināma vienkārša aplēse, ka komandai, kas iecerējusi turnīrā gūt augstu vietu, nepieciešams no izbraukuma atvest vismaz pusi punktu un savās mājās ievākt maksimālo «ražu». PSRS meistarsacīkstēs «Ādažu» motobolisti uzdevuma pirmo daļu izpildījuši: viesos aizvadītajās piecās sacensībās viņi ieguvuši sešus punktus. Diemžēl rezultāti Biķernieku stadionā krietni atpaliek no vēlamajiem rādītājiem savā laukumā gūtas tikai divas uzvaras, divas cīņas beigušās neizšķirti un vienu reizi zaudēts. No desmit iespējamajiem punktiem iegūti tikai seši. Līdzīgs arī zaudēto vārtu skaits kā izbraukumā, tā savā laukumā bumba ādažnieku vārtos pabijusi septiņas reizes. Atšķiras vienīgi iegūto vārtu skaits: Biķernieku stadionā sāncenšu vārtsargi pārspēti 12 reizes, kamēr izbraukumā ādažnieki laukuma saimniekus sarūgtinājuši tikai astoņas reizes. Te gan jāatzīmē, ka šis pārsvars nodrošināts jau pirmajā sacensību kārtā cīņā ar čempionāta pastarīti Novopavlovskas «Automobilistu». Teicamajam startam (pagaidām iespaidīgākā uzvara 9:2 visā čempionātā) turpinājuma nebija. Trīs sacensībās ādažnieki ne reizi nespēja sabojāt garastāvokli pretinieka vārtsargiem un divās guva tikai pa vieniem vārtiem. No pārējām komandām tikpat nevarīgi bijuši vienīgi Poltavas «Vimpeļa» uzbrucēji. Novopavlovskieši tikai reizi palikuši tukšā. Turnīra tabula liecina, ka čempionāta vidusdaļā izveidojies līderu trio. kas kandidē uz medaļām, un ādažnieki atkal kļuvuši par «lieko» komandu. Patiesībā tik slikti nav. Kā kovroviešiem, tā vidnojiešiem čempionāta otrajā daļā sešās spēlēs būs jācīnās izbraukumā. Līdz šim laukuma saimnieki bijuši daudz veiksmīgāki. Viņi uzvarējuši 23 sacensībās un viesi tikai 12 (13 spēles beigušās neizšķirti).  Automobilists (E) 10 7 3 0 22:8 17 Kovrovec 9 7 1 1 29:12 15 Metalurgs 9 7 1 1 34:19 15 ĀDAŽI 10 4 4 2 20:14 12 Niva 10 2 5 3 18:22 9 Podoļje 10 3 2 5 21:23 8 Žemūktehnika 10 2 3 5 19:24 7 Vimpelis 9 135 11:19 5 Lokomotīve 9 1 3 5 11:20 5 Automobilists (N) 10 1 1 8 19:43 3  Mūsu republikas sporta dzīvē ir daudz labu paraugu (VEF basketbolisti, «Celtnieka» rokasbumbas spēlētāji u.c.), kas liecina, ka šķietami bezcerīgās situācijas neatlaidība un cīņas spars devis vēlamos rezultātus. Aprēķini rāda, ka, izbraukumos darbojoties ar līdzšinējo veiksmi, bet savā laukumā uzvarot sāncenšus, ādažnieki var savākt respektējamu punktu skaitu. Tātad jācīnās. Vēl jāpiebilst, ka, pateicoties ārstu prasmīgai rīcībai, sacensībā ar «Ņivu» gūto savainojumu sadziedējis D. Zirnis. Ādažnieku veterāns jau atsācis treniņus, un sagaidāms, ka pēc pārtraukuma Dainis izies laukumā. Uzbrūk J. Zāle. Vai atkal bez medaļām? 1982.06.29 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Grieze, V. Motobols 1982.08.10 Rīgas Balss Bez panākumiem turpina cīnas «Ādažu» motobolisti Nedējas fotokaleidoskops 1982.08.10 Padomju Jaunatne Dāvanas, kuru žēl Šāda situācija ir pilnīgi netipiska: dāvinātājs tūliņ pēc dāvanas pasniegšanas izskatās pagalam nelaimīgs un pat nemēģina slēpt to, ka viņam davinājuma žēl. Vēl vairāk, ka ļoti labprāt to gribētu saņemt atpakaļ ... Un nelaimīgais dāvinātājs nesaņems nopēlumu ne par nenovīdību, ne arī par skopumu. Par daudz ko citu gan. Jo dāvanas pasniedzējs nu jau kārtējo reizi ir «Ādažu» motobola meistarkomanda: arī dāvinājums ir ierasts — punkti sāncenšiem PSRS meistarsacīkstēs. Šis pašu negribētais dāsnums, kā jūlija pirmajās dienās sācies, tā nevar vien beigties līdz pat šim brīdim. No sešām pēdējām spēlēm, lai arī kur tās notiktu, saņemti gandrīz vieni vienīgi bēdu ziņojumi. Pieci zaudējumi un viena samocīta uzvara. Atlikušas vairs tikai divas spēles, kaut arī tepat Rīgā, toties ar abām līderkomandām — Vidnojes «Metalurgu» un Kovrovas Kovrovec (21. un 28. augustā). Jau sezonas ievadrakstā bija minēti daudzi būtiski aspekti, kuru dēļ pat toreiz bija visnotaļ skaidrs, ka medaļu laureātu godu ādažniekiem neredzēt kā savas ausis bez spoguļa palīdzības. Šoreiz lietderīgi ir vienīgi piebilst ka komandas vadība šad un tad tomēr atrada iespēju paskatīties uz tām pašām «ausīm» kaut vai ar paškritikas spoguļa palīdzību, bet vairums motobolistu nu gan, šķiet, līdz tādai «pārmērībai» nenonāca. Bet ar to vajadzēja sākt. Citādi jau pēc pirmajiem puslīdz veiksmīgi nospēlētiem mačiem dažs spēlētājs bija tik pašapmierināts, ka pār galvu itin veiksmīgi tika laisti vecākā trenera Agra Zirņa kritiskie vārdi un atgādinājumi par to, ka jāstrādā treniņos, ka komandai daudzējādā ziņā sezonas sākumā smaidījusi sportiskā laime, ka ar to turpmāk varēs draudzēties tikai tad, ja katrs komandas spēlētājs atdos visus spēkus . . . «Liec aiz auss», — tas ir parastais A. Zirņa teiciens. Nelika, jo krietna daļa spēlētāju, tā vien šķiet, nemaz negribēja zināt, kur viņiem tās «ausis» ir. Jau agrāk tika pieminēts, ka ādažniekiem sagatavošanās posmā objektīvu iemeslu dēļ neizdevās veikt visu paredzēto treniņdarba apjomu. Ilgi un pamatīgi tika skaidrots, ka nepadarīto vajadzēs atgūt sezonas laikā. Un toreiz vēl patiešām nelikās, ka, vecākā trenara A. Zirņa vārdos klausīdamies, motobolisti domātu: «Runā, runā, tu mūs nebūt netraucē ...» Toties tagad izrādās, ka uz to pusi jau būs bijis. Laikam taču, balstoties uz objektīva attaisnojuma garantiju, jau dažu galvā sāka izstrādāties savi rezerves — subjektīvie iemesli. Nesen Rīgā notikušais mačs ar Kameņecas Podoļskas vienību «Podoļje» vēlreiz lika pārdzīvot visu to, kādēļ «Ādažu» motobolisti šogad sagādā vairāk rūgtuma nekā apmierinājuma. Jo tur bija redzams praktiski viss negatīvais: bija bumbas pārvaldīšanas tehnika, rupjas taktiskas kļūdas saspēlē un sadarbību veidošana, psiholoģiska nevarība pārvarēt kaut vai pašiem savu «nevaru» utt. Un spēle iznāca tikpat viļņaina, cik visa līdz šim nospēlētā sezona. Dažubrīd šķita, ka nupat, nupat kaut kas būs (piemēram, otrajā periodā), bet jau mirkli vēlāk kļuva skaidrs, ka uz inertuma bāzes tas «kaut kas» ir pārvērties par «galīgi nekas». Ādažnieki trīs reizes no sliktāka stāvokļa panāca izlīdzinājumu, taču ne vairāk. Tālāk sevi piespiest viņi negribēja vai nevarēja. Nav nozīmes vicināt biļeti, ja vilciens jau ir aizgājis, taču viens ir skaidrs: īsti cīņas spējīga kolektīva ādažniekiem šobrīd nav. Ir atsevišķi spēlētāji, kuri uz savu roku mēģina rādīt, ko nu katrs individuāli vēl spēj. Kombinācijas ir retas, bet vēl retāka ir savstarpējā sapratne to laikā. Komandas kapteinis J. Zāle, kuram vienības uzbrukumu darbībā neapšaubāmi atvēlēta galvenā loma, šogad nerāda ne pusi no tā, ko pērn, arī nebūt ne veiksmīgākajā sezonā. Dažreiz, nesagaidījis komandas biedru atbalstu, viņš laužas uz vārtiem, kā pašam izdodas, citreiz, vairs neievērodams, ka partneri izveidojuši viņam uzbrukuma koridoru, griež uz riņķi, vai — kas vēl sliktāk — pretēji visiem loģikas likumiem, mēģina tikt līdz vārtiem tieši tur, kur pat gaismu cauri neredz. Par atsevišķu spēlētāju tehnisko meistarību šobrīd varētu teikt, ka tā zudusi pat dažiem pieredzējušiem vīriem. Nemaz jau nerunājot par puišiem, kuri pat pēc trim vai četriem meistarkomandā pavadītiem gadiem vēl joprojām uzskatāmi par jaunajiem. Jo skatītājam gluži vienkārši nāk smiekli, vērojot, ka meistars ved bumbu uz pretinieka vārtu pusi gandrīz vai kā nemīlamu līgavu pie altāra — pa ceļam vairākas reizes pazaudējot ceļmalā. Un tur, ceru, ka man piekritīs daudzi, jau manāma nevēlēšanās pēc treniņa kādu brīdi pastrādāt individuāli. «Ādažu» komanda nav izņēmums citu meistarvienību vidū — arī tai pašā treniņu laikā nav tik daudz vaļas katra individuālās tehniskās sagatavošanas slīpēšanai, cik vajadzētu. Jo vēl taču ir darbs pie kombinācijām un tehnikas. Bez individuālās meistarības kombinācijas diemžēl iznāk «caurspīdīgas». Katram jau iepriekš skaidrs, ko spēlētāji grasās darīt. Un arsenālu nemaz paplašināt nevar, jo sarežģītākiem gājieniem tehniskā sagatavotība ir krietni par vāju. Tā nu jāapmierinās ar vienveidīgām piespēlēm, kas visu darbību vērš pelēcīgu. Un arī vieta, kuru ādažnieki vēl var iegūt, ir visai viduvēja — no 5. līdz 8. Lai arī izkrišana no augstākās līgas nedraud, bet. .. Protams, nevar noliegt, ka kolektīvam daudz pāri nodarījuši savainojumi, kuru dēļ vajadzēja veikt piespiedu pārkārtojumus. Šeit pieminēto maču skatoties, vairākkārt pieķēru sevi pie domām: kā te vispār izskatītos, ja ierindā nebūtu atgriezies Dainis Zirnis. Bet Dainis pēc savainojuma ārstēšanas uzreiz sēdās uz motocikla, un jāteic, manuprāt, tajā spēlē viņš bija ādažnieku vienīgais vīrs ar vēsu prātu un sakarīgu darbību. Faktiski tā jau ir «Adažu» komandas galvenā nelaime: labākie spēlētāji sporta izteiksmē ir jau gluži solīdos gados, bet jaunie, kas varētu kaut vai mēģināt ar viņiem konkurēt, nav saskatāmi. Jaunatnes komandā, ko pēc ilgiem pūliņiem tagad ir izdevies izveidot, tiem puišiem arī daži gadi ceļā uz meistarību vēl būs par maz. Neviļus, bet gluži pamatoti izvirzās kardināls jautājums: ko tad tagad darīsim? Viens otrs jau uz ātru roku ir gatavs likvidēt to motobolu pavisam. .. . Fakts kā tāds ir fiksēts pareizi: «Ādaži» jau sen vairs nav tas kolhozs, kam vajadzētu īpašu reklāmu. Sevišķi, ja runa ir par tādu reklāmu. Un, ja «Ādaži» atteiksies, kurš tad ņems to lietu savās rokās? Parastā loģika: ja nu būtu medaļas, tad kāds varbūt arī padomātu, bet tagad ... Es tīši saasinu jautājuma nostādni, bet pret patiesību grēkojis neesmu. Lai mūsu motobola meistarkomanda varētu sekmīgi cīnīties PSRS meistarsacīkstēs, šobrīd — vairāk nekā jebkad agrāk — ir nepieciešama īsta iekšējā konkurence uz vietām pamatsastāvā. Laikam gan pirmsākums būtu jāmeklē disciplīnas nostiprināšanā. Kā to labāk izdarīt — tā jau ir komandas vadības kompetence. Bet tomēr komandā ir postenis, uz kuru nav vispār nekādas konkurences. Un par to arī iespējams, varētu neielaisties nekādās runās, ja vien situācija nebūtu tik draudīga. Draudi izriet no vienkāršā. Kolektīvā ir vārtsargs, kurš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir neaizstājams. Vladimirs Suhonosovs godīgi dara savu darbu gan spēlēs, gan treniņos. Viņam pieder un arī pienākas tērps ar pirmo numuru. Sezonas sākumā Vladimirs ne reizi vien bija komandas glābējs spēles kritiskajās situācijās. Taču ikviens, kam kādreiz nācies valkāt vārtsarga formas tērpu, jums varētu pateikt, ka vārtuvīra slodze jebkurā sporta veidā, kur vien ir ko sargāt, ir vislielākā. Pirmām kārtām — psiholoģiskā ziņā. Būt kā uzvilktai stīgai visu sezonu bez atelpas nav iespējams. Un ja šobrīd «Ādažos» otra vārtsarga vispār nav, tad ...  psiholoģiska «nolietošanās» ir pilnīgi loģisks iznākums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Suhonosovam ir «aizliegts» gūt savainojumus: jo kas tad notiktu? Viņa spēlē ir pienācis krituma brīdis, kas nes sev līdzi nedrošību. Jo pats vārtsargs jūt, ka reakcijas asums mazinās. To jau redzēja arī līdzjutēji nesen notikušajā un zaudētajā (3:4) mačā, kad vārtsargs divkārt pats nolika bumbu pa sitienam pretiniekiem. Šādā brīdī diezin vai bija lietderīgi mainīt viņa bumbas padošanas veidu partneriem. Lai arī pieredzējušiem spēlētājiem it kā vajadzētu vieglāk uztvert un realizēt jauninājumu, tomēr patiesībā — tas ir vēl grūtāk, jo gadu gaitā iesīkstējušus vecos stereotipus tik viegli lauzt nevar. Droši vien par vārtsarga problēmu tik daudz nebūtu rakstījis, ja vien no turienes visvairāk nebūtu pārskatāma komandas kopīgā bēda. Suhonosovs nākamās vasaras PSRS Tautu spartakiādes cīņās piedalīties nevarēs vecuma cenza dēļ. Šis pats iemesls tad liegs doties laukumā arī D.Zirnim, J.Zālem un V.Mardarenko. Kas tad paliek? Vai tiesām nākamgad Tautu spartakiādes fināls motobolā, kas paredzēts Rīgā, notiks bez mūsu republikas komandas līdzdalības? Tas ir galvenais jautājums, kuru vēlos izvirzīt šajā rakstā, bez kavēšanās un neko nenoklusēdams. Citādi var būt par vēlu. Neviens tacu negribēs, lai divas šāssezonas pēdējās spēles Rīgā kļūtu par pēdējām arī mūsu republikas motobola vēsturē vispār. Kaut gan mūsu republikas atbildīgajām organizācijām, pēc vinu rīcības spriežot, tā būtu ērtāk .. . Respektīvi, ādažnieki tad būtu pasniegusi strādāt negribētājiem vēl vienu dāvanu. Šoreiz — pēdējo. Dāvanas, kuru žēl 1982.08.11 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS ============ Zīmīgi, ka "Ādažu" motobolistiem braucamie zemē - atkal zaudējums, šoreiz cīņā ar Kovrovas «Kovrovec» — 1:3. Nedēļas fotokaleidoskops 1982.08.24 Padomju Jaunatne Līderi "parmacīt" neizdevās Sezonas noslēgumā Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» motobolisti sagādājuši gaužām maz prieka saviem līdzjutējiem. Čempionāta pirmajā daļā izcīnītajiem 12 punktiem klāt nākusi tikai viena uzvara. Šī iemesla dēļ komanda, kas pretendēja uz medaļām, noslīdējusi līdz sestajai vietai. Diemžēl arī šo pakāpienu, kas dod tiesības piedalīties PSRS kausa izcīņā, ādažniekiem grib atņemt Kretingas «Zemūktehnika», kurai pagaidām ir tikai viens punkts mazāk. Papildināt savu punktu krājumu un reabilitēties par neveiksmju sēriju ādažnieki varēja spēlē ar Kovrovas «Kovrovec». Tas nekas, ka viesi bija čempionāta līderi un tik tuvu zelta medaļām kā vēl nekad. Ādažnieki ne reizi vien sagādājuši favorītiem lielas nepatikšanas. 1969.gadā komandas jaunākais spēlētājs D. Zirnis izgaisināja Elistas «Komētas» cerības uz pirmo vietu. Gadu vēlāk VEF stadionā punktu atstāja Čerkeskas «Dombajs». Ar līdzīgiem panākumiem var lepoties arī pašreizējais ādažnieku sastāvs: 1980. gada čempions Vidnojes «Metalurgs» vienīgo zaudējumu tajā sezonā piedzīvoja Biķernieku stadionā ar ļoti iespaidīgu rezultātu 1:5. Slikti klājās arī kovroviešiem pēc četrām uzvarām viņi Rīgā zaudēja ne vien sacensību 3:5, bet arī līdera godu. Arī pērn V.Mardarenko piespieda motociklu ražotājus atstāt Rīgā abus punktus. Diemžēl šogad viesi bija pārāki un uzvarēja ar 3:1. Sacensības iznākums izšķīrās jau pirmajās desmit minūtēs, kad ādažnieki savā soda laukumā ļāva saimniekot pretinieku uzbrucējiem. Astotajā minūtē neviena neuzmanītais N. Pogodins ieraidīja tīklā V.Suhonosova atvairīto bumbu, nedaudz vēlāk to pašu izdarīja T. Čudikovs. Ieguvuši šādu handikapu, viesi varēja justies daudz drošāk. Tiesa, J.Zāles panākums 33. minūtē situāciju gan saasināja, taču drīz vien A. Carevs, izmantojot ādažnieku inertumu aizsardzībā, vārtu starpību atjaunoja. Trešajā periodā komandas kapteinis gan mēģināja glābt vismaz punktu, taču pretinieki viņu rūpīgi uzmanīja. Kovroviešiem tas nesagādāja lielas pūles, jo savu iespēju robežās ādažnieku līderi atbalstīja vienīgi V.Mardarenko un I.Lubāns, kas nomainīja mazkustīgo D.Zirni. J.Podziņam, kurš Kovrovā divas reizes ieraidīja bumbu savos vārtos, šoreiz bija iespējas reabilitēties, taču no izdevīgām pozīcijām izdarītie sitieni viesu vārtsargam lielas raizes nesagādāja. Pēdējā čempionāta spēle ar Vidnojes «Metalurgu», kas bija paredzēta 28. augustā, pārcelta uz 8. septembri. Ritenis pret riteni! Līderi "pārmācīt" neizdevās 1982.08.25 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Roms, K.

Godmanis atceras motobolu...

Jānis Vahers 

Bet jūs? Vai atceraties, kā viss sākās 1965. gadā, kad uzņēmīgi ļaudis kolhozā Ādaži nodibināja Latvijā pirmo motobola meistarkomandu? Acīmredzot pat zvērinātāko sporta līdzjutēju aprindās tādu būs visai nedaudz, jo pagājuši taču 37 gadi un izaugušas vairākas paaudzes, kas par to varbūt zina tikai no vecāko paaudžu nostāstiem. Vēl mazāk būs to motosporta draugu, kuri zina, kā notika kolhoza Ādaži toreizējā priekšsēdētāja J.Kukeļa «apstrāde», jo visiem taču skaidrs, ka motobols allaž bijis dārgs sporta veids. J.Kukelis, vīrs, kam jaunumi allaž patikuši, ļāvās pierunāties. Vēl tagad klīst leģendas, ka viņš, noskatījies demonstrējuma spēli, kurā dalībnieki izbrauca ar krosa un pat parastiem ielas motocikliem, esot ilgi kasījis pakausi. Beidzot norūcis: «Nu labi, labi nauda jums būs. Vienīgi, ko lai tagad dara ar to Ādažu slimnīcu?... Ja jau jūs šito spēlīti sāksiet, tad vajadzēs būvēt tai mājai otro stāvu...» 

Un tad brāļi Zirņi un viņu domubiedri sāka. Vēl tagad atmiņā VEF stadiona smilšainais motobola «tīrums», kas pēc katra mača bija tā izarts, ka varēja kaut vai tūliņ sēt. Tā lieta gāja no rokas visādā ziņā, komanda auga meistarībā un droši virzījās uz PSRS augstāko līgu, bet skatītāju skaits motorizētajam futbolam auga tieši proporcionāli panākumiem. Spēļu dienās pie VEF stadiona tramvajs slīka publikas jūrā motobols bija izcīnījis savu stabilu vietu Latvijas sportā. 1972. gadā PSRS tautu spartakiādē sudrabs, 1973. gadā PSRS čempionāta bronzas medaļas, bet 1977. un 1978. gadā attiecīgi sudraba un bronzas medaļas. Vienīgi čempiona titulu tajos veiksmju gados tā arī neizdevās iegūt. Mierināja doma, ka čempioni nāca, paspīdēja un gāja (pēcāk pat atvadoties no augstākās līgas), bet Ādažu vieta un autoritāte palika stabila. No 1969. gada līdz 1982. gadam Latvijas izlase (tie paši Ādaži) kļuva par Baltijas čempioniem motobolā. Kur nu vēl daudzie Latvijas meistaru tituli, jo bija izdevies iekustināt arī citus entuziastus republikā un jau varēja notikt Latvijas čempionāti. Diemžēl 1982. gadā kolhoza Ādaži priekšsēdētājs A.Kauls izlēma, ka viņa saimniecība tīri labi var iztikt bez šīs dārgās reklāmas visās pasaules malās, jo gandrīz to pašu efektu taču var panākt, piemēram, ar tolaik uzsākto populāro kartupeļu salmiņu ražošanu. Tas bija beigu sākums, meistarkomandu līdzekļu trūkums elementāri izklīdināja. Un sporta meistari, kādi bija visi komandas dalībnieki, sāka braukt ar traktoriem, automašīnām, kopt cūkas utt., lai gan būtu varējuši priecēt motobola publiku vēl ilgi. Kāpēc to visu stāstu? Puiši palika atkal tādi nemierīgi, kad 1991. gada 21. oktobrī Jaunzēlandē FIM kongresā Latvijas moto sporta federācija kā pilntiesīgs biedrs tika atjaunota starptautiskajā motosporta federācijā. Līdz ar to pavērušās iespējas zem sarkanbaltsarkanā karoga beidzot piedalīties Eiropas motobola čempionātā 1993. gadā. Un tas «bijušajiem» lika sapulcēties un apspriest, vai nav kāda iespēja atjaunot mūsu «boliņu» nu jau Latvijas Republikā. Tiesa, jaunāki neesam kļuvuši, taču iesākumā ar pieredzi un nezudušo meistarību pietiktu. Ja būs ielikts pamats, tad, protams, varēs domāt par jaunu spēku iesaistīšanu un pieredzes nodošanu. Pašlaik trenēties atsākuši tādi pazīstami lielās bumbas meistari kā Jānis Zāle, Andris Bārbalis, Dainis Zirnis, Vilnis Zirnis, Valerijs Mardarenko, Vladimirs Lubņevskis, Vladimirs Suhonosovs un Marians Rapcevičs. Ar personiskajiem naudas līdzekļiem gan nepietiks, tāpēc komanda lūdz atsaukties iespējamos sponsorus, kas varētu palīdzēt gan ar rubļiem, gan valūtu motociklu un autobusa iegādei, pretī saņemot iespēju reklamēt savu firmu. Pa tālruni 997634 (Rīga) tiks gaidīti piedāvājumi tiklab no Latvijas jaunbagātniekiem, kā arī no ārzemju tautiešiem vai citiem palīdzēt gribētājiem. Nenokavējiet, varbūt tā kļūs par lielisku iespēju, lai nodibinātu sakarus ar citvalstu biznesa partneriem caur motobolu! Bet virsrakstā minētais nav preses pīle. Kādā no uzstāšanās reizēm Latvijas TV premjerministrs Ivars Godmanis teica: «Vēl gluži nesen mūsu kolhozi bija tik bagāti, ka bez pūlēm spēja uzturēt pat motobola komandas...» Varbūt galīgi nabagi neesam arī patlaban. Katrā ziņā ir daudz firmu, kas nezina, kur naudu likt. Kaut vai, piemēram, tā, kuras ģenerāldirektoram ir 64 tūkstošu rubļu mēnešalga. Domāsim un darīsim kopā, varbūt tas izrādīsies abpusēji izdevīgi! 

Godmanis atceras motobolu...

1992.07.09 Diena Jānis Vahers

==