trešdiena, 2020. gada 9. decembris

Motobols preses slejās ( 1975 - ) #

Sestdien Biķerniekos – motobols  
1976.04.22 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze


🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰
 

TĀ IET MOTOBOLĀ
1976.06.24 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze

🏆 🏆 🏆

Vēlreiz neizšķirts  
1976.08.10 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze
🎌 🎌 🎌
«ĀDAŽI» PUSFINĀLĀ 

Sestdien «Ādažu» motobolisti PSRS kausa izcīņas ceturtdaļfināla sacensībā tikās ar Vozņesenskas «Voshod» komandu un uzvarēja ar 1:0. Pirms spēles ādažniekam P. Pelčeram pasniedza PSRS sporta meistara nozīmi. Sacensība sākās ar mūsu komandas uzbrukumiem. Vairākas reizes Zālem izdevās apspēlēt pretinieku aizsardzību, taču no izdevīgām pozīcijām sistā bumba vārtos negāja. Arī Virzam. D. Zirnim un Mardarenko bija iespējas gūt panākumus, taču arī tās izmantot neizdevās. Īsi pirms perioda beigām viens pret viesu vārtsargu nokļuva Balodis, bet aizsita bumbu cieši gar vārtu stabu. Līdzīgas situācijas atkārtojās arī nākamajās divdesmit minūtēs. Izpildot 16 m soda sitienu, Zāle atrada spraugu viesu veidotajā «mūri», bet vārtsargs tomēr paspēja bumbu atvairīt. Tā nonāca pie Virzas, kas nekavējoties sita, taču Peruns arī šoreiz glāba savu komandu. Trešo periodu uzsākot, ar bumbu bija ādažnieki. Zāle nokļuva viesu soda laukumā un no visai neizdevīgas pozīcijas izdarīja sitienu. Bumba pārlidoja vairākiem spēlētājiem, skāra vārtu stabu un atradās tīklā. Vārtu zaudējums mobilizēja viesus, un komanda it kā pārvērtās. Ja pirmajās 40 minūtēs iniciatīva piederēja ādažniekiem un vārtsargam Domračovam visai reti nācās iejaukties spēlē, tad sacensības otrā daļa aizritēja ar jūtamu viesu pārsvaru. Vozņesenskiešiem bija lieliskas izdevības, vairākas reizes likās, ka viņi gūs panākumu, taču «Ādažu» vārtsargs Domračovs spēlēja teicami. Sevišķi daudz darba viņam bija laikā, kad ādažnlekl cīnījās četratā (uz piecām minūtēm noraidīja Virzu). Tiesa, arī laukuma saimniekiem bija iespējas palielināt vārtu starpību. D. Zirnis acīgi pamanīja brīvo Pelčeru un izdarīja precīzu piespēli, bet ļoti spēcīgajam sitienam pietrūka precizitātes. Arī pusfināla spēle ar Kovrovas «Kovrovec» notiks Rīgā. Tā sāksies 2. oktobrī pulksten 16. 

«ĀDAŽI» – PUSFINĀLĀ
1976.09.28 Padomju Jaunatne
V. GRIEZE

 

«Ādažiem» ir valsts meistarsacīkšu augstākās līgas motobola komanda.

Kopsolī ar laiku
1977.02.15 Zvaigzne
***
PIRMS SOLĪŠANAS PĀRBAUDĪT! 

Kas iznāk, ja kāju veiklību apvieno ar motobraucēja iemaņām? Kāds gudrinieks man reiz atbildēja, ka tai gan vajagot būt jautrai ģimenītei, kurā sieva kaut kādā neizprotamā veidā tikusi pie vadītāja tiesībām un blakusvāģī bez grīdas iesēdinājusi vīru — futbolistu. Un vēl, ka šo matriarhāta atrakciju neviens daudzmaz normāls vīrietis gan ilgi ieturēt vis nevarēšot .. Joki paliek joki, šoreiz — runāšana par daudz nopietnākām lietām «Motobols — nākotnes futbols» — tā kādreiz vēstīja VEF laukuma apmale. Skatītāji tad vēl atbildēja ar «ha-ha!», bet šurp nāca aizvien biežāk. Var jau būt, ka toreiz tas viss daudzu izpratnē bija tikai tāda neredzēta izprieca un kādam  vienkārši modes pēdējais kliedziens. Taču sestdienas vai svētdienas novakares pie VEF Kultūras pils Rīgā ļaužu jūrā tramvajs virzījās uz priekšu tik lēni un prātīgi kā daždien kuģis, kuram dzenskrūvē iepinusies trose. «Lieta» bija sākusies! «Ādaži» — B klasē. «Ādaži» - PSRS labāko motobola vienību vidū. Un tad — «urā!» mums ir medaļas! tieši mums, jo lielas bumbas savaldītāji ir mūsu puiši, un katrs rīdzinieks jūtas gandrīz tā it kā medaļa būtu pašam kakla uzkārta. Tas nekas, ka pagaidām tikai bronza, gan būs arī augstāka kaluma medaļas. Un bija arī! Šogad, sezonu beidzot, «Ādaži» PSRS vicečempioni. Ej nu vairs tiec gudrs, vai agrākos gados par motobolu rakstītais sauklis tagad neprasās pēc korekcijas. 
Komandas sastāvs, gadiem skrejot, izmainījies gandrīz simtprocentīgi, taču motobols tādēļ nav cietis. Tagad jau vairākus gadus laukumā neredzam Agri Zirni, bet vai tādēļ viņš mazāk noderīgs komandai un republikas motobolam. Tikai Agrim pašam kļuvis nesalīdzināmi grūtāk. Gāja uz «plača», cīnījās kā spēlējošais treneris. Dažureiz vajadzības gadījumā varēja vienkārši piebraukt partneriem, pateikt, kā būtu jārīkojas, ja vajadzēja, pats bija iniciators. Pašam iesist bumbu vārtos ir daudz vienkāršāk nekā to iemācīt citiem. Tiesa, viena iespēja viņam bija liegta. Redzēt, kā tas viss izskatās no malas, padomdevējam ir krietni svarīgāk. Tomēr arī šobrīd Latvijā PSR Nopelniem bagātais, treneris Agris Zirnis saviem puišiem palicis vecākais biedrs, kuram var kādreiz iebilst, izteikt savas domas par kāda elementa lietderību. Tikai vienu gan Agris neatļauj: pārprasta «vienlīdzība» spēles laikā var nākt komandai vienīgi par ļaunu, tādēļ maču laikā - izpildi trenera norādījumus! Draudzēšanās un kopīga spriešana lai paliek atpūtas stundām, brīžiem. Sezonas laikā nāca prātā šim nav nekāda saldā dzīve, ja jau vienu otru reizi nākas pat paša brāli ņemt priekšā un kritizēt par pieļautajām kļūdām. Taču tā tam jābut, jo radu būšana sporta spēlēs itin drīz var «atkosties». Komanda izaugusi acīm redzami. Un šī pārvērtība nebūt nav vienas sezonas darbs. Lai līdz tai nokļūtu, bija jāstrādā ar pilnu sparu arī neveiksmīgajos gados, tad viss, likās, krīt no rokām ārā. Spēlētājs, lai arī cik perspektīvs viņš  būtu, bez gala daudz jāpamāca un jālabo. Un ko tu padarīsi, ka jaunatnācējs sākumā turas pie motocikla stūres, gluži kā niknam bullim ragos ieķēries, un tik vien tās domas, lai kaut bez bumbas spētu visvienkāršākos spēles elementus izpildīt. Kustību koordinācija svarīga ikvienam, bet motobolistam — jo sevišķi. Sagatavošanās periods — komanda trenējas gan sporta zālē, gan baseinā. Peldēt kopā ar motociklu protams, neviens neliek. Jāpeld tāpat, vienkārši - tikai noteikti trenera nodomu pildot. Daudzi sporta veidu pārstāvji saka: «Ja jau sāksi «peldēt» sacensību laikā tad ir cauri. Nekas prātīgs neiznāks!» Tādēļ labāk peldēt sviedros treniņā, bet atbildīgos mačos būt «uz strīpas». Motobolisti ar savām kājām neskrien, tikai  spēļu laikā. Treniņos to ne tikai drīkst, bet pat vajag darīt. Kāds motobolam sakars teiksim ar brīvās cīņas treniņiem? Izrādās, ka ir gan, turklāt vistiešākais. Arī šo treniņnodarbību nepieciešamība ir nepārprotama gūt fizisko rūdījumu. 
 Gadījies visādi. Motobolists paņem lelli, kuras svars atbilst dūšīga vīra svaram, un tad nu «spēlējas», mēģinot to pēc visiem cīņas noteikumiem nomest uz paklāja. Pēc brītiņa raugi: guļ vīrs kā ozols zemē, rotaļlieta — virsū, un sauc: «Aizvāciet taču to biedēkli, citādi tas briesmonis mani nospiedīs .. .» Nenospieda vis. Tikai pēc tādas pamatīgas «spēlēšanās» kāds mazāk rūdīts puisis baksta ar pirkstu: vai! man sāp te, šite un vēl tur. Nākošreiz jau mazāka kaulu sāpe, bet, kad pienāk sezona, — vairs ne par ko nav jāžēlojas. Spēlēšanas vaina! Te nu bija «sēdošais» sporta veids! Trenerim nav jāskaidro, ka spēlētājiem pašiem laukumā jadoma ar galvu, nevis ar ķiveri. Ātrs motors domāšanas lēnumu nekompensē. Kombināciju spēles veids, kādu atzīst Ādažos, prasa katra motobolista augstu tehnisku sagatavotību un labu taktikas izpratni. Uzreiz tas viss neatnāk, un, ja vien nepratīsi iegūt un noturēt — izplēnēs līdz ar punktiem turnīra tabulā Agrāk gāja grūtāk, jo komandā bija ļoti daudz jaunu karstgalvju un maz pieredzes. Toreiz, pret ādažniekiem spēlējot, valsts spēcīgākā komanda - Elistes «Automobilists» — vēl varēja atļauties, Agra Zirņa vārdiem runājot, nospēlēt futbolā ierastu trijstūri: ar vienkāršu manevru sadzīt visus mūsējos kā aitiņas aplokā un izbrīvēt kādu spēlētāju netraucētam raidījumam uz vārtiem. Tagad vairs tāds numurs neiet cauri! Pretiniekiem nākas meklēt ko jaunu. Gadījies, ka kāds sāncenšu labākais snaiperis pat mūsējo treneri uz labu brīdi atstājis neziņā.
Kā smejies, arī teātri spēlēt savā ziņā jāprot. Ja pretinieks noticēs, par lielu aktieri vari sevi arī neuzskatīt, bet par meistaru gan. 
Vienpadsmitmetrinieks. Izrādās, ka galvassāpes spēj sagādāt ne tikai uz pašu vārtiem piespriestais sitiens vien. Ādažniekiem gandrīz visu sezonu neveicās ar šā «pilnīgi drošā» vārtu gūšanas līdzekļa pielietojumu. Tiesneši neskopojās, spēlētāji — izmēģinājās visi pēc kārtas, taču bumba vārtos negāja. Par stabu rībināšanu punktus nedod, par neprecīzu sitienu pašam spēlētājam kauns. Galu galā «brīvprātīgo» vairs nebija, un uz 11 m atzīmes noliktā bumba atgādināja par dzimtbūšanas laiku klaušām. Taktikas gudrībām motobolā ir liela un nepārvērtējama nozīme. Svarīgi tikai, lai ar viltīgajiem domu kruzuļiem galu galā neapmuļķotu pats sevi. «Ādažu» jaunajiem vienu otru reizi gadās pārcensties. Agris Zirnis saka: — Kādreiz skaties un nevari saprast, ko tas puisis sadomājis. Apved vienu pretinieku, apspēlē otru un trešo un tad sāk atkal tādā pašā kārtībā no sākuma. Gluži kā šahā izdomājis piecus gājienus uz priekšu un, lūst vai plīst, grib savu kombināciju nospēlēt līdz galam, kaut ceļš uz panākumu ir krietni īsāks. 
Aizvadītajā sezonā Ādaži pretinieku vārtsargus skumdinājuši 43 reizes. Gandrīz pusi no komandas gūtajiem vārtiem iesitis Jānis Zāle. Tad arī vairs nav brīnums, ka PSRS meistarsacīkšu visrezultatīvāko vīru ievērojuši valsts izlases treneri. Šogad gan vēl neizdevās iekļūt PSRS komandas sastāvā braucienam uz Eiropas čempionātu, bet, zinot Jāņa darba spējas un centību, varam droši cerēt, ka tas viss viņam vēl priekšā. Kā ikvienam sporta spēļu kolektīvam, arī ādažniekiem vēl daudz neatrisinātu problēmu. Viena no galvenajām — vārtsargu trūkums. Nu jau gandrīz kļuvis par ieradumu, ka motobolistu rindas papildina bijušie futbola vārtu vīri. Nav ko slēpt: futbola federācija ir galīgi neapmierināta: «Vai, vai, ko jūs darāt!?», taču būtībā galvenā problēma sākas ar pašu vārtsargu pielāgošanos lielās bumbas tveršanai. Izmēģinājušies daudzi, taču rezultātu pagaidām nav, un šo "sudraba sezonu" vienība aizvadīja tikai ar vienu vārtu vīru — Valeriju Domračovu. Kas notiktu, ja kādā spēlē viņš tiktu savainots, pat iedomāties bail. Protams, var saprast ari tos vārtsargus, kuri pamēģinājuši un diemžēl atteikušies no motobola karjeras — daudz kas jāmācās no jauna, no daudziem ierastiem paņēmieniem jāatradinās. Ko jūs teiktu, ja jums liktu labajā vārtu stūrī lidojošu bumbu atvairīt ar kreiso roku? Nav ērti? Tomēr tas nepieciešams paša vārtsarga interesēs, lai izvairītos no smagās bumbas lidojuma spēka radītajiem savainojumiem. Tātad atkal jāmeklē puiši, kas spētu un, galvenais, gribētu visu apgūt par jaunu, nekurnot par grūtībām un neveiksmēm. Vēl daudz arī neatrisinātu organizatorisko grūtību. Motobolam ir viena ļoti būtiska īpatnība: jārūpējas ne vien par savu tehnisko sagatavotību, bet arī par motocikla spēju rūkt un vilkt. Aizvadītajā gadā ādažnieki, liekas, beidzot atraduši īsto vīru mehāniķa amatam. 
Aldis Golmeistars strādā ar lielu entuziasmu, vēlēšanos palīdzēt, un kolektīvam tas nav mazsvarīgi. Un, ja komanda otrā riņķa spēlēs ne reizes nepalika zaudētājos, tur nopelns un ieguldījums arī tehnikas aprūpētājam. Vienības interesēs būtu biežāk tikties mačos ar nākamajiem pretiniekiem, kad gatavošanās sezonai sasniegusi vislielāko intensitāti. Diemžēl tas bieži vien neizdodas to pašu organizatorisko trūkumu dēļ. Nākamgad Rīgā iespējama Beļģijas motobolistu ierašanās. Kustību koordinācijas trenētībai vajadzīgs batuts. Bet kurš var pateikt, vai to izdosies dabūt? Tādu un līdzīgu sīkumu ir vairāk, nekā tam vajadzētu būt. Motobola meistarkomandai daudz vajadzību, bet tā var un prot arī daudz dot pretī. Un ne jau medaļu spīdums ir noteicošais. Svarīgi, lai attieksme vienmēr un visur būtu pareiza. Kā atzina Agris Zirnis, ikviens no «Ādažu» puišiem spēj parādīt vēl daudz vairāk. Sezona ir galā. Grūta, bet skaista. Rudeni «Ādažu» motobola meistarvienības puiši «cīkstējās» sava kolhoza lauku darbos. Taču jaunā gadā atkal atsāksies treniņi. Motobola Jaungads pienāk pavasarī. Līdz tam vēl jāstrādā, jātrenējas, jo, ejot uz Biķernieku sporta bāzi, mēs gaidīsim tikai labu spēli. Un uzvaras! Kad būs zelts? Agris Zirnis teica: — Dzīvosim, redzēsim! Labāk mazāk solīt, bet vairāk darīt. Taisnība vien ir! Pat uz zāļu pudelītēm taču bieži vien raksta: pirms lietošanas - saskalot. Arī motobolistiem princips gandrīz tas nats. Pirms solīšanas — pārbaudīt!

1977.11.01 Liesma
JĀNIS VAHERS


"Ādaži"motobola meistarkomanda / 1978.g. 


 
Pienācis laiks revanšēties 
1978.08.12 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze




Bronza — labi vai slikti?  
1978.10.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
V, Grieze


BIJA JĀIZTUR
 Sestdien, caur Biķernieku mežu soļojot uz kārtējo PSRS meistarsacīkšu spēli. mums līdzās nobremzēja autobuss, kura sānus rotāja košs uzraksts "Motobols". — Vai neparādīsit ceļu uz Biķernieku stadionu? — Protams, mēs taču tieši uz turieni arī ejam! Pirmajā brīdī likās, ir nu gan jocīgi tie kovrovieši! Vēl vakar trenējās mūsu bāzē, bet šodien no uztraukuma jau ceļu aizmirsuši . .. Tikai ciešāk ieskatoties, sapratu ka kļūdos es, nevis viņi. — Braucam savējos atbalstīt. Pavasarī Kovrovā ar ādažniekiem gāja, ai, cik grūti! Zināt taču — 1:1. Bet mums pašiem spēle svētdien Bauskā ar "Uzvaras" puišiem. Nu protams, tie taču Kovrovas otrās meistarvienības — "Voshod" motobolisti, kuri savukārt piedalās B klases turnīrā.  ... Jānis Zāle atbrauc uz stadionu tā kā nekad — tieši ar spēlei gatavotu motociklu. Esot abi ar mehāniķi Aldi Golmeisteru visu iepriekšējo vakaru "ķīlējuši". Ies? Lai tikai pamēģina neiet! Vārtsargi šņorē bumbas un klusē — pirms spēles nav ko pļāpāt. Daiņa Zirņa dēlēns Mārtiņš atnāk ar ziņu: Agra onkulis esot teicis, lai ejot uz komandas sapulci. Te nu visi sēž, un Agra onkulis, kuru motobolisti godā par vecāko treneri Agri Zirni, jau sāk runāt par cīņas plānu. Nevarēs spēlēt Pēteris Pelleris — tā. Pārkārtojamies. Vārtos — Domračovs. Dainis darbosies aizsardzībā, bet Vladimirs Seikmans spēlēs par «brīvo». Uzbrukuma parastais pāris — Zāle un Lubņevskis. Pagaidām uz maiņas vietu jādodas Mediņam un Podziņam. Bet spēlēsim tā . .. Skaidrs? Jau ar pirmajiem mača mirkļiem iniciatīva pieder ādažniekiem. Viss izdodas gluži pieņemami, tikai precīza raidījuma uz vārtiem nav. Beidzot ir labs moments — Seikmans iziet viens pret vārtsargu, sitiens.. . Agris Zirnis (klusībā): "Redzi nu, uz mata tāda pati izdevība ka mačā ar "Metalurgu", atkal virsū vārtsargam ... treniņā vajadzēs piestrādāt. Izdevības jāizmanto, tik bieži jau tās nerodas!» Tuvojas otrā perioda beigas, mūsu spēlētāji pie kovroviešu vārtiem sagriež īstu virpuli, bet tālāk  netiek. Viesi dodas vienā no retajiem pretuzbrukumiem, ādažnieki nez kāpēc sabraukuši motokaudzē, un valsts izlases dalībnieks Carjovs kā brauc, tā maļ — 0:1. Beidzot ir arī mums kaut kāds prieciņš — tiesnesis rāda uz 11 m atzīmi. Protams, kāpt uz kājām, turklāt vēl ar visu motociklu, nav pieklājīgi! D. Zirnis ieskrienas ... Ka tikai nu Jakuņins neuzminētu, kur Dainis sitīs! Viņš taču, pie mums trenējoties, to ielāgojis tīri labi...» — tā savas bažas pauž vecākais treneris. Uzminēt jau uzminēja (pareizāk sakot — zināja) gan, taču D. Zirņa sitiens šoreiz bija tik spēcīgs un precīzs, ka gar pašu vārtu stabu traucošo bumbu Jakuņins aizsniegt nepaguva. Tīkls nodrebēja - 1:1. Pārtraukumā aktieris Jānis Paukštello. kas par labu motobolam uz brīdi aizmucis no filmēšanās, smaidīja: — Paklau, bet puiši taču spēlēja lieliski! Un tas vārtu zaudējums tāda nejaušība vien bija. Spēlējam vien tālāk, būs labi! — Tiesa, Agris Zirnis gluži tik apmierināts vis nebija. Centrs jāpāriet precīzāk, nevajag skriet ar bumbu burzmā, 16 m soda sitieni jāizpilda viltīgāk — nu, var būt, ka tad būs puslīdz normāli. Dažs skatītājs vēl nav atgriezies no smalkmaizīšu pirkšanas, kad Zāle, tikmēr it kā garlaikodamies izvizinājis bumbu pa visvisādiem līkločiem, atrod  spraugu kovroviešu aizsardzībā un pabaro visus līdzjutējus uzreiz — 2:1. — Tas nu gan ir par traku. Atkal rupja kļūda aizsardzibā! — bilst Agris Zirnis un ieraksta savā pie 
zīmju grāmatiņā — 2:2. Bet cīņa sit augstu vilni; ik pa mirklim darbs ir arī mehāniķiem, Zāle ar māņu kustību liek Jakuņinam palēkties un zem viņa kājām ieripina bumbu tīklā — 3:2. Televīzijas sporta komentētājs Edvīns Davidsons, kas ziedojis atvaļinājuma dienu, lai šoreiz pavērotu spēli bez mikrofona rokās, nekavējoties izmanto tās, lai saberzētu, un arī sakāmais viņam ir: — Nu jau tikpat kā ... Jāiztur! No jaunajiem spēlētājiem, kuru šobrīd komandā ir tik daudz, gaida uzvaru. To saprot visi. Vārtsargam Valerijam Domračovam neviens neko nepārmet, bet viņš pats nespēj rimties: — Pēdējo sitienu taču gandrīz notvēru, to golu es sev nevaru piedot... Pēdējais periods rit, kā vajag, visi cīnās, un nevar spriest, ka gaidītu beigu signālu. Jānospēlē prātīgi, neaizraujoties ar uzbrukumiem. Eh, kļūda — praktiski vienīgā visā spēles beigu daļā — uzdzen stadiona kalpotāju pa kāpnītēm pie rezultātu dēļa, lai kovroviešu pusē "2" apmainītu pret "3". Viesu soda laukumā pa gaisu aizkūleņo Zāle, tiesnesis rāda, ka nekas nav noticis, — viņš taču bija tuvāk. Un tad rokas uzšaujas gaisā. Diemžēl ne jau ādažnieku līdzjutējiem. Tiesnesis tās pacēlis, lai pavēstītu, ka mača laiks ir beidzies, sāncenšiem brālīgi dalot punktus — 3:3. Agris Zirnis, pieceļoties no sava galdiņa laukuma malā, izslēdz hronometru: — Atdevām uzvarētu spēli.. . — Bet ģērbtuvē valdīja klusums. Nākamsestdien. 25. augustā, plkst. 17 cīņa ar valsts čempionvienību Elistes *Automobilistu». 

Uzbrūk Ādažu trio

BIJA JĀIZTUR
1979.08.21 Padomju Jaunatne
JĀNIS VAHERS

MĀKOŅI NOKAVĒJĀS 

Sešās aizvadītajās PSRS motobola čempionāta sacensībās, kas šogad notika Biķernieku kompleksajā sporta bāzē, pastāvīgs «apmeklētājs» bija lietus. Dažreiz lija tieši spēļu laikā, dažreiz laukums bija samērcēts īsi pirms cīņas sākuma, taču kā vienā, tā otrā gadījumā motocikli slīdēja un bumba drīz vien kļuva smaga un grūti vadāma. Dažs labs motobola cienītājs minētos apstākļus uzskatīja par ādažnieku niecīgās rezultativitātes cēloni. Jo līdz šim pretinieku vārtsargi Rīgā bija kapitulējuši tikai vienpadsmit reižu, turpretī pērn bija gūti 25 vārti. Arī aizvadītās sestdienas pēcpusdienā, kad «Ādažu» pretinieks bija Zeļenokamskas «Molņija», pie apvāršņa biezēja tumši padebeši, taču šoreiz «mākoņu kancelejā» acīm redzot sajuka maršruti un laiki. Pirmo reizi motociklu riepas nevis šķieda ūdens šaltis, bet gan pacēla putekļu vērpetes. Tas viesa cerības, ka nu ādažnieki beidzot varēs īsti parādīt savu meistarību, ne reizi vien pārspēt pretinieku vārtsargu un tādējādi apmainīt bronzas medaļas pret sudraba balvām. Diemžēl notika pretējais. Ideālajos apstākļos daudz labāk darbojās viesi, tie uzvarēja ar 3:1 un tā nevien nodrošināja sev palikšanu A klasē, bet pat aizbēga no priekšpēdējās vietas uz sesto. Viņi bija tie, kas parādīja, kā jāgūst vārti. Jau 9. minūtē zeļenokamskiešu spēlējošais treneris Saula guva pirmo panākumu, bet 28. minūtē Kudinovs ar filigrānu precizitāti izmantoja Domračova kļūdu un pārcēla bumbu pāri nedaudz uz priekšu iznākušajam vārtsargam. Būtu nepareizi apgalvot, ka ādažnieki necentās rezultātu mainīt savā labā. Komandas kapteinis Zāle pats mēģināja iedabūt bumbu pretinieka vārtos. Vairākkārt precīzi piespēlēja, taču līdz pat ceturtā perioda sākumam nevienam neizdevās pārspēt lieliski spēlējošo Suslovu. Tikai pēc tam, kad par Zāles apstādināšanu ar neatļautu paņēmienu viesus sodīja ar sitienu no 11 metru atzīmes, pats cietušais ieraidīja bumbu vienības «Molņija» vārtos. Šis panākums ļāva uzplaiksnīties -cerību liesmiņai, ka nu izdosies radīt lūzumu sacensības norisē, taču tūliņ sekoja «Molņijas» pretuzbrukums, un Kudinova «šāviens» vārtu augšējā stūrī atkal atjaunoja divu vārtu starpību. Arī šoreiz Domračovs bija mazliet iznācis uz priekšu, taču sitiens bija tik spēcīgs un precīzs, ka pat uz vārtu līnijas stāvēdams, Valerijs diezin vai būtu spējis to atvairīt. Atlikušajā laikā ādažnieki joprojām uzbruka, taču sportiskā veiksme šoreiz tiešām «sēdēja» uz viesu motocikliem. Pat tādā brīdī, kad bumba, atsitusies pret Saulas braucamo, asi mainīja lidojuma virzienu un traucās uz vārtu stūri, Domračova kolēģis brīnumainā kārtā prata to atvairīt. Tādējādi pēdējā sacensībā ādažnieki cieta pirmo zaudējumu savā laukumā. Sudraba medaļas bija pavisam tuvu, jo mūsu motobolistu sāncenši — Vozņesenskas «Voshod» spēlētāji, cīnoties Kovrovā ar vietējo «Kovrovec» arī zaudēja punktu — 2:2. Diemžēl mākoņi, kas ļoti iespējams, būtu nodrošinājuši ādažniekiem piekto uzvaru pēc kārtas, šoreiz lietu atnesa par vēlu. Šajā jokā ir daudz patiesības, jo zeļenokamskietis Kudinovs, apsveicot ādažniekus par bronzas medaļu izcīnīšanu, atzinās, ka slidenā laukumā nebūtu varējis izdarīt tik precīzus sitienus, bet Suslovs piebilda, ka piemirkusi tātad krietni smagāka bumba no vārtu šķērskoka nebūtu atlēkusi laukumā, bet, lidojot mazliet zemāk. ievirzījusies tīklā. 1978. gada motobola čempionātā komandas ieņēma šādas vietas. Automobilists,  Voshod, Ādaži, Kovrovec,  Metalurgs, Molniļa,  Niva, Vimpelis.

"Ādažu" meistarvienība (no kreisās): Alģimants Auksakis, Valerijs Mardarenko, Dainis Zirnis, Juris Virza, Guntis Balodis, Pēteris Pelcers, Valerijs Domračovs un Jānis Zāle. 

MĀKOŅI NOKAVĒJĀS
1978.09.12 Padomju Jaunatne
V GRIEZE

💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢
 

SPORTS
1979.09.25 Darba Balss (Rīgas rajons)




🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰🔰


Izskaņa optimistiska, taču...  
1979.10.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
V. Grieze



🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥🔥


CERĪBAS PALIEK
1980.08.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
J. VAHERS

 *****

 Motobols 

Vakar un aizvakar Biķernieku sporta bāzes stadionā «Ādažu» motobolisti aizvadīja divas starptautiskas draudzības spēles ar Drēzdenes vienību «Beton-Werke». Abos mačos Rīgas rajona vienība bija pārāka. Sestdien mūsējie uzvarēja ar 11:2, bet vakar ar 9:2. Iepriecina «Ādažu» spēles rokraksts. Salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, vairāk ir kombināciju, piespēļu vārtu tuvumā, abās spēlēs no vislabākās puses sevi apliecināja rezerves vārtsargs Ivars Liepiņš. Teicami spēlēja Vladimirs Lubņevskis, Dainis Zirnis un kā parasti Jānis Zāle. 

Motobols
1981.04.13 Rīgas Balss

Motobola spēles līmenis aug
1981.04.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
A. Cers 



Sestdien – atkal «Automobilists»  
1981.08.13 Darba Balss (Rīgas rajons)
G. PIRKSTS


Vīru valodai gatavojoties 

Pa ilgo ziemu motobols tā kā mazliet aizmirsies. Varbūt pat ne tādēļ, ka gaidītās medaļas arī aizvadītajā sezonā palika neizcīnītas ... Toties — tiklīdz nokusis sniegs, nāk atkal atmiņas kopā ar nākotnes cerībām. Nu jau vairāk jādomā par rītdienu, jo PSRS augstākās līgas meistarsacīkstes sākās 22. aprīlī Biķernieku kompleksajā sporta bāzē Rīgā, kad cīņā devās mūsu motobola meistarvienība «Ādaži». Tiesa, pašiem motobolistiem sezona sākusies jau krietni agrāk par tās oficiālo sākumu. Vēl jau, protams, grūti un, liekas, būtu arī pārsteidzīgi runāt par kolektīva iespējām šogad, taču par daudz ko iespējams spriest pēc sagatavošanās posma rezultātiem. Kaut vai salīdzinot plānoto ar to, kas iespēts īstenībā. Nupat laikam gluži kā no Gaiziņa lejup slīd agrāk tik ierastā un produktīvā motobolistu gatavošanās elementa — skijoringa nozīme. Protams, arī šobrīd nevar noliegt šā ziemas sporta veida atbilstību motobolistu motocikla pārvaldīšanas tehnikas izkopšanai, taču — tikai saprātīgās devās. Šogad, dzenoties pēc pieprasītajiem ieskaites punktiem, ādažnieki ieguvuši bezmaz visus iespējamos kausus un balvas ziemas sezonā. Taču skijoringa sacensības sāka traucēt gatavošanos pamatuzdevumam — motobola sezonai. Ādažnieki patlaban ir labi apgādāti ar tehniku. Gaidāmajai sezonai katra spēlētāja rīcībā ir nodoti divi pilnīgi jauni motocikli. Un nav noliedzams, ka tie  tādi, kā nākuši no rūpnīcas, diemžēl nav pat īsti iedarbināmi, par motobola specifiskajām prasībām nemaz nerunājot. Tehnikas gatavošanai vajadzīgs daudz laika, bet ziemas sezonā ādažniekiem jau minētā iemesla dēļ tā nebija tik daudz, cik vajadzētu. Nu ir pavasaris, nu ir steiga. Turklāt ar šo sezonu noteikts «trokšņa standarts» — 90 decibeli. No rūpnīcas nāk motocikli, kas ir aptuveni par 20 decibeliem skaļāki. Tātad papildu rūpes, pašiem izgatavojot un piemērojot motociklu izpūtējus. Būtībā nekādu sūrošanos jau no motobolistiem nedzird, tomēr vēl viena būtiska detaļa šajā neveiksmju ķēdē jāpiemin — komandas autobuss, kas pazīstams vairākām motobolistu paaudzēm, jau sen pelnījis pensiju. Jaunu vai vismaz jaunāku neviens nedod, tāpēc «vectētiņš» atkal pošas tāliem ceļiem. Tiem, kas daudzmaz pazīstami ar tehniku un metāliem, protams, ir skaidrs, ka rūsu sametināt nevar. Nu ir jāķeras pie līmes .. Tā teikt, dievs dod, ka «pensionārs» kaut pa ceļam uz maču no trakā tūkstošu skrējiena nedabū «infarktu». Tomēr galvenais jau, protams, ir paši puiši un viņu sagatavotība jauniem pārbaudījumiem. Februāra pēdējās dienās un marta sākumā motobolisti piedalījās vienā fiziskās sagatavošanas treniņnometnē Gulbenē, kur viņus ar lielu atsaucību un izpratni uzņēma un atbalstīja komjaunatnes komitejas un rajona FKSK darbinieki, tika paveikts liela apjoma darbs. Bija slēpošana, «pašdarbības» biatlons, hokejs, bet sporta zalē — tradicionālais basketbols, volejbols un speciālie vingrojumi. Netika aizmirsts par motobolistu senseno «izgudrojumu» — nodarbībām cīņas zālē, kur tiek likti lietā arī regbija elementi. Piedalījās 18 spēlētāji; arī seši pretendenti no meistarvienības jaunatnes komandas. Tomēr vecākais treneris Agris Zirnis uzskata, ka šo nodarbību ir bijis par maz un fiziskā sagatavotība, kuru vairākkārt kavējuši nepaveiktie tehnikas remonta darbi, pagaidām vēl ne tuvu nav pietiekama. Un it kā kavēšanās ķēdes nākamais posms seko pašu motobolistu tehniskā sagatavotība un taktiskais treniņš, kuru visu minēto apstākļu dēļ arī nav izdevies sākt laikā un pilnvērtīgi. Manā rīcībā ir ziņas, ka ādažnieku nākamie pretinieki augstākās līgas meistarsacīkstēs šo laiku izmantojuši labāk. Tā, piemēram. Ukrainas komandas jau krietni ilgi gatavojas sezonai Simferopolē — uz brīvdabas laukumiem. Mūsējie pirmoreiz Biķernieku motostadionā uz motocikliem sēdās 29. martā. Un tas notika pēc pamatīgiem darbiem sniega un ledus blāķu novākšanā. Turklāt pirmais treniņš vairāk gan bija tāda mērena vizināšanās, mēģinot aprast un atrast kopīgu valodu ar jaunajiem motocikliem. Jaunajā sezonā «Ādažu» meistarvienība ieiet bez zaudējumiem, taču arī bez ieguvumiem sastāva komplektēšanas ziņā. Joprojām ierindā ir vārtsargi — Vladimirs Suhonosovs (spēlētāja numurs—l., dzimis 1951. gadā) un Ivars Liepiņš (10., 1957). laukuma spēlētāji — Vladimirs Lubņevskis (2.. 1959). Valerijs Mardarenko (3., 1942). Juris Virza (4., 1955). Jānis Zāle (5.. 1952), Dainis Zirnis (6. 1946). Jānis Podziņš (7., 1959), Ints Lubāns (8. 1960) un Ojārs Veigulis (9 , 1960). Jāpiebilst, ka J Virza ģimenes apstākļu dēļ spēlēs tikai Rīgā. Kā redzams, visas pieteikuma tiesības PSRS meistarsacīkstēm nav izmantotas: atļauto 12 motobolistu vietā pagaidām esam varējuši pieteikt tikai 10 spēlētājus. Jaunie, lai arī darbs ar viņiem pēdējā laikā krietni pavirzījies uz priekšu (jaunatnes komandā trenējas 18 topošie motobolisti), vēl šādu godu nav izpelnījušies. Kaut gan drīz vien atkāpšanās ceļa vairs nebūs. 1983. gada — Vissavienības tautu spartakiādes sezonas nolikuma projekts paredz, ka spartakiādē varēs piedalīties tikai motobolisti, kas dzimuši 1953 gadā un vēlāk. Vai tas paliks spēkā, vēl grūti spriest, taču uz to jābūt gataviem. Tāpat jābūt skaidrībā arī par šīssezonas jauninājumiem motobola noteikumos. Spēles laiks kļuvis īsāks — tas ir pats būtiskākais grozījums. Turpmāk komandas spēlēs gluži kā hokejā — trīs reizes pa 20 minūtēm (agrāk 4x20). Pēdējā perioda vidū nekāda vārtu maiņa nav paredzēta. Katrā mačā laukumā būs trīs tiesneši. Obligāts noteikums ir arī tas, ka ar šo gadu laukuma segumam jābūt cietam (izdedži, bitumens, asfalts). Spēle uz zālāja un smilšu laukumiem vairs netiks pieļautas, šis nolikuma paragrāfs krietni sarežģījis situāciju vairākiem mūsu pretiniekiem. Tā, piemēram, vairākas Ukrainas komandas acīmredzot daļu savu spēļu būs spiestas aizvadīt Kijevā, kur šādi iekārtots stadions ir. Starp citu, tieši tur notiks arī Eiropas meistarsacīkstes. Tātad — tuvāko PSRS augstākās līgas meistarsacīkšu spēļu kalendārs «Ādažu» vienībai: 25. aprīlī — Rīgā ar Tihoreckas «Lokomotīvi», 2. maijā — Kamenecpodoļskā ar «Podoļje», 6. maijā - Poltavā ar «Vimpeli», 9. maijā — Visnakos ar «Ņivu», 14. maijā — Rīgā ar Poltavas «Vimpeli» un 21. maijā — Rīgā ar Elistes «Automobilistu». Kopumā spēļu kalendārs šosezon rīdziniekiem ir visai izdevīgs. Kaut nu mūsējie to prastu izmantot. Kā būs turpmāk, grūti prognozēt. Arī tāpēc, ka «Ādažu» kolhozā izstrādātais pašmāju motobola stadiona projekts nu jau ieņēmis vietu arhīvā ... Arī tāpēc, ka meistarkomandas dalībniekiem un jaunatnes komandas puišiem kopā Biķerniekos ir kļuvis par šauru. No visa šeit uzrakstītā varētu likties, ka ādažnieku sezonas ievadraksts līdzinās gandrīz vai sēru maršam. Tik pesimistiski jaunu gadu neviens nesāk! Taču par to jau nav runa. Nākamo — veiksmju posmu var veidot motobolisti paši, pierādot, ka viņiem ir pa spēkam tikt ar šīm grūtībām galā un startēt ar pilnu sparu, tad varēsim droši teikt, ka tā jau ir īstu vīru valoda. 

Ādaži - 82

Vīru valodai gatavojoties
1982.04.25 Padomju Jaunatne
JĀNIS VAHERS
=====================

Ar mēli velti akmeņi...

Tikai divas meistarkomandas pirms PSRS augstākās līgas motobola čempionāta aizvadītās — septītās kārtas vēl bija spējušas izbēgt no zaudējumiem: Elistes «Automobilists» un «Ādaži». Kā jau tādās reizēs parasts, līdzjutēji, dodoties uz Biķernieku motostadionu ar mēli vēla varen iespaidīgus cerību akmeņus, ar kuriem gaisa pili būvēt. Tā paklausoties, likās — elistieši, lai nu arī daudzkārtēji valsts čempioni un medaļu ieguvēji, ādažnieku šās sezonas veiksmīgajai spēlei tāds nieks vien ir... Lai arī - viens bija gandrīz skaidrs: šādos līderu bezkompromisa mačos neizšķirts rezultāts gadās reti. Tātad — pēc šīs spēles būs vairs tikai viens kolektīvs, kas varēs dižoties ar neuzvaramību ādažnieku līdzšinējās cīņas patiešām lika domāt par kolhoza motobolistu spēku un meistarību. Tiesa, kādreiz jau ir bijuši laiki, kad Rīgas rajona komandai sākumā izdodas labs starta izrāviens, bet tāda izdošanās, kā tagadējais aizvadītais izbraukums, gan ir pēdējo reizi manīta pirms septiņiem gadiem... No spēlēm Kameņecpodoļskā, Poltavā un Višņakos mūsējie atgriezās ar divām uzvarām (3:0 un 1:0) un vienu neizšķirtu rezultātu (0:0) Vērīgāks lasītājs, protams, ir pamanījis, ka šajā sacensību turnejā bumba pat ne reizi nav pabijusi ādažnieku vārtos. Tas ir neapšaubāms panākums, kas lika domāt, ka mūsu komandas aizsardzība, kas mūžam bijusi vājāka nekā uzbrukuma prasme, beidzot sasniegusi vajadzīgo līmeni. Un pirmajos mačos tā arī bija, kaut gan dažubrīd šķita, ka toties sliktāka un mazāk efektīva ir kļuvusi darbība uzbrukumā. Vai būtu mainījušies uzsvari un ādažnieku tradicionāli akcentētais uzbrukuma spēks apzināti pārvietots (vai varbūt — stihiski pārvietojies) uz aizsardzību? Jau šobrīd un arī iepriekšējos mačos ar Višņaku «Ņivu» un Poltavas «Vimpeli» aizsākas nepatīkama tendence. Gatavošanas posmā tehnikā un taktikā objektīvu iemeslu dēļ neiespēto pirmajos mačos izdevās kompensēt ar pilnīgu fizisko pašatdevi, kolektīvismu un sportisko niknumu, bet par maz iekrātā fiziskā kondīcija nostādīja komandu grūtu problēmu priekšā. Jo nav tā īsti ko likt zaudētā vietā. Turklāt līdz pat aizvadītajai spēlei ar «Automobilistu» jau būtībā nevarēja tā droši vērtēt un secināt — pirmie sāncenši nepiederēja pie līdergrupas. Par kolektīva pašreizējo spēju katalizatoru kļuva mačs ar elistiešiem un vēl kļūs nākamās spēles — 29 maijā Vidnojē ar «Metalurgu» un 5. jūnijā Kovrovā ar «Kovrovec». Jācer, ka līdz nākamajām divcīņām ādažnieki paspēs atpūsties, taču elistieši Rīgā skaidri pierādīja, ka meistarības katalizators jau nav tikai sviedros vien pārbaudāms. Mūsējie spēlēja smagi, gandrīz ar laušanos lauzdamies uz sāncenšu laukuma pusi, bet viesi gandrīz vai ar labpatiku, izmantodami savu acīm redzamo pārākumu individuālajā tehnikā un situāciju pareizā, zibenīgā taktiskajā izpratnē. Arī visi trīs vārti tika gūti ar acij tīkamu vieglumu. Turklāt pēdējie divi guvumi bija pilnīgi vienādi: elistieši ar viltus manevriem ievilināja ādažniekus vienā laukuma stūrī, tad sekoja «gara» piespēle gar vārtiem un «Automobilista» brīvais vīrs bez pūlēm ietrieca bumbu vārtu stūrī gandrīz kā hokejā, «lieko» realizējot. Savukārt «Ādažu» puišiem, nemaz īpaši nepakavējoties pie rupjām kļūdām aizsardzībā, ciešas segšanas apstākļos nepietika prasmes pat laukuma centra pareizai pāriešanai. Turklāt darbība uzbrukumā bija pārlieku gausa. Elistieši uz standarta gājieniem, kas izpildīti lēnā tempā, bez šaubām, neiekrita. 0:3 (0:1. 0:2, 0:0) šādā spēlē vēl nebūt nebija tas sliktākais iznākums. Liels zaudējums «Ādažu» vienībai ir tas, ka spēlē ar «Ņivu» savainots vairāk pieredzējušais spēlētājs Dainis Zirnis. Bez viņa vajadzēs iztikt arī turpmākajos mačos. Diemžēl Daiņa trūkums sadarbības organizēšanā ir pamatīgi jūtams. Jau dažbrīd jādomā arī par gatavošanos nākamās vasaras PSRS tautu spartakiādei Kā zināms, tur varēs piedalīties sporta meistari, kas dzimuši 1953. gadā, kā arī meistarkandidāti, kas dzimuši 1955. gadā un vēlāk. Arī šis apstāklis saasina situāciju, jo tas nozīmē, ka vairāki pieredzes bagātākie «Ādažu» vīri spartakiādes turnīrā spēlēt nevarēs. Taču ar aizstājēju sagatavošanu nav tik spoži. Vairāki puiši no meistarvienības sagatavošanas grupas patlaban ir iesaukti armijā, un, kamēr republikas DOSAAF komiteja neatradīs kopīgu valodu ar Bruņoto Spēku pārstāvjiem, šie jaunie motobolisti pie trenēšanās netiek. Ļoti grūta problēma ir vārtsarga atrašana spartakiādei. Suhonosovs, kas valsts šā gada čempionāta vienīgais no ādažniekiem rāda stabilu sniegumu (to redzējām arī mačā ar «Automobilistu»), spartakiādē vecuma cenza dēļ spēlēt nevarēs. «Ādažu» otrais vārtsargs Liepiņš ir iesaukts karadienestā. Tā nu iznāk, ka mūsējie pēc vairāku gadu pārtraukuma šajā ziņā atgriezušies «nullpunktā». Stāvokli vēl vairāk saasina tas, ka diemžēl jauna motobola vārtsarga sagatavošana ir visai ilgs un darbietilpīgs process. Katrs, kas prot un var ķert futbola bumbu, nav uzreiz liekams motobola vārtos, neriskējot ar viņa veselību. Vēl viens apstrīdams aspekts — motobolistu apgādātība ar individuālo aizsarginventāru. Republikas tehnisko sporta veidu kluba vadība atsakās izsniegt noliktavā esošās «bruņas», motivējot atteikumu ar to, ka tās jāglabā spartakiādei. Ja nu vienīgi kādam ienāktu prātā, ka ar pašreizējo nolietoto aizsarginventāru vēl dažs spēlētājs var līdz spartakiādei arī «neaizbraukt»... Pie mūsu izvēles trūkuma šimbrīžam tas jau būs par traku! Ādažnieki šosezon PSRS meistarsacīkstēs guvuši 14 vārtus (Zāle - 5, Lubņevskis — 4. Podziņš — 3, D. Zirnis un Mardarenko — pa vieniem). Kas gūs nākamos? Ko te vēl piebilst — kas pratīs braukt, tas pratīs malt, pārvarot savu nevarēšanu un atbildīgo darbinieku organizatorisko negribēšanu. 


Ar mēli velti akmeņi...
1982.05.29 Padomju Jaunatne
JĀNIS VAHERS
=====================
Godmanis atceras motobolu...
Jānis Vahers 

Bet jūs? Vai atceraties, kā viss sākās 1965. gadā, kad uzņēmīgi ļaudis kolhozā Ādaži nodibināja Latvijā pirmo motobola meistarkomandu? Acīmredzot pat zvērinātāko sporta līdzjutēju aprindās tādu būs visai nedaudz, jo pagājuši taču 37 gadi un izaugušas vairākas paaudzes, kas par to varbūt zina tikai no vecāko paaudžu nostāstiem. Vēl mazāk būs to motosporta draugu, kuri zina, kā notika kolhoza Ādaži toreizējā priekšsēdētāja J.Kukeļa «apstrāde», jo visiem taču skaidrs, ka motobols allaž bijis dārgs sporta veids. J.Kukelis, vīrs, kam jaunumi allaž patikuši, ļāvās pierunāties. Vēl tagad klīst leģendas, ka viņš, noskatījies demonstrējuma spēli, kurā dalībnieki izbrauca ar krosa un pat parastiem ielas motocikliem, esot ilgi kasījis pakausi. Beidzot norūcis: «Nu labi, labi nauda jums būs. Vienīgi, ko lai tagad dara ar to Ādažu slimnīcu?... Ja jau jūs šito spēlīti sāksiet, tad vajadzēs būvēt tai mājai otro stāvu...» 
Un tad brāļi Zirņi un viņu domubiedri sāka. Vēl tagad atmiņā VEF stadiona smilšainais motobola «tīrums», kas pēc katra mača bija tā izarts, ka varēja kaut vai tūliņ sēt. Tā lieta gāja no rokas visādā ziņā, komanda auga meistarībā un droši virzījās uz PSRS augstāko līgu, bet skatītāju skaits motorizētajam futbolam auga tieši proporcionāli panākumiem. Spēļu dienās pie VEF stadiona tramvajs slīka publikas jūrā motobols bija izcīnījis savu stabilu vietu Latvijas sportā. 1972. gadā PSRS tautu spartakiādē sudrabs, 1973. gadā PSRS čempionāta bronzas medaļas, bet 1977. un 1978. gadā attiecīgi sudraba un bronzas medaļas. Vienīgi čempiona titulu tajos veiksmju gados tā arī neizdevās iegūt. Mierināja doma, ka čempioni nāca, paspīdēja un gāja (pēcāk pat atvadoties no augstākās līgas), bet Ādažu vieta un autoritāte palika stabila. No 1969. gada līdz 1982. gadam Latvijas izlase (tie paši Ādaži) kļuva par Baltijas čempioniem motobolā. Kur nu vēl daudzie Latvijas meistaru tituli, jo bija izdevies iekustināt arī citus entuziastus republikā un jau varēja notikt Latvijas čempionāti. Diemžēl 1982. gadā kolhoza Ādaži priekšsēdētājs A.Kauls izlēma, ka viņa saimniecība tīri labi var iztikt bez šīs dārgās reklāmas visās pasaules malās, jo gandrīz to pašu efektu taču var panākt, piemēram, ar tolaik uzsākto populāro kartupeļu salmiņu ražošanu. Tas bija beigu sākums, meistarkomandu līdzekļu trūkums elementāri izklīdināja. Un sporta meistari, kādi bija visi komandas dalībnieki, sāka braukt ar traktoriem, automašīnām, kopt cūkas utt., lai gan būtu varējuši priecēt motobola publiku vēl ilgi. Kāpēc to visu stāstu? Puiši palika atkal tādi nemierīgi, kad 1991. gada 21. oktobrī Jaunzēlandē FIM kongresā Latvijas moto sporta federācija kā pilntiesīgs biedrs tika atjaunota starptautiskajā motosporta federācijā. Līdz ar to pavērušās iespējas zem sarkanbaltsarkanā karoga beidzot piedalīties Eiropas motobola čempionātā 1993. gadā. Un tas «bijušajiem» lika sapulcēties un apspriest, vai nav kāda iespēja atjaunot mūsu «boliņu» nu jau Latvijas Republikā. Tiesa, jaunāki neesam kļuvuši, taču iesākumā ar pieredzi un nezudušo meistarību pietiktu. Ja būs ielikts pamats, tad, protams, varēs domāt par jaunu spēku iesaistīšanu un pieredzes nodošanu. Pašlaik trenēties atsākuši tādi pazīstami lielās bumbas meistari kā Jānis Zāle, Andris Bārbalis, Dainis Zirnis, Vilnis Zirnis, Valerijs Mardarenko, Vladimirs Lubņevskis, Vladimirs Suhonosovs un Marians Rapcevičs. Ar personiskajiem naudas līdzekļiem gan nepietiks, tāpēc komanda lūdz atsaukties iespējamos sponsorus, kas varētu palīdzēt gan ar rubļiem, gan valūtu motociklu un autobusa iegādei, pretī saņemot iespēju reklamēt savu firmu. Pa tālruni 997634 (Rīga) tiks gaidīti piedāvājumi tiklab no Latvijas jaunbagātniekiem, kā arī no ārzemju tautiešiem vai citiem palīdzēt gribētājiem. Nenokavējiet, varbūt tā kļūs par lielisku iespēju, lai nodibinātu sakarus ar citvalstu biznesa partneriem caur motobolu! Bet virsrakstā minētais nav preses pīle. Kādā no uzstāšanās reizēm Latvijas TV premjerministrs Ivars Godmanis teica: «Vēl gluži nesen mūsu kolhozi bija tik bagāti, ka bez pūlēm spēja uzturēt pat motobola komandas...» Varbūt galīgi nabagi neesam arī patlaban. Katrā ziņā ir daudz firmu, kas nezina, kur naudu likt. Kaut vai, piemēram, tā, kuras ģenerāldirektoram ir 64 tūkstošu rubļu mēnešalga. Domāsim un darīsim kopā, varbūt tas izrādīsies abpusēji izdevīgi! 

Godmanis atceras motobolu...
1992.07.09 Diena
Jānis Vahers

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru