Raksti par dzīvi Ādažu kolhozā ^

Viena kolhoza komunisti 

Vera Volāne panākusi savas ieceres piepildījumu —
viņa kļuvusi par traktoristi

Partijas sapulces dienas kartības pirmais punkts bija jaunu biedru uzņemšana. Pieceļas neliela meitene, vēja un skopās rudens saules iebrūninātu seju, un sāka stāstīt biogrāfiju. Daudz jau tur nekā nebija. Skola, darbs, komjaunatne ... Mūžs vēl īss un tas pats noritējis kolhoznieku acu priekšā. Daudz atzinīgu vārdu sapulcē runāja par Veru, par pirmo sievieti traktoristi šai kolhozā. Viņas mazais riteņnieks augu vasaru tekalēja pa tīrumiem. Agronome un briqadiere zināja: tur, kur strādājusi Vera, nav ko pārbaudīt — darbs būs padarīts teicami. — Kas par to, lai Veru Volāni uzņemtu partijas biedru kandidātos, lūdzu pacelt roku. — ierosināja sapulces vadītājs. Balsoja visi. Rīgas rajona kolhoza "Ādaži" komunistu saime atkal bija kļuvusi bagātāka par vienu jaunu biedru Vera šogad ir trešā, kas stājusies partijas rindās. 

Partijas pirmorganizācijas sekretārs Arnolds Turins sarunā ar
dārza strādnieci komjaunieti Leontīni Babuli. 

Justīnes Daģes saime ir liela. Viņa apkopj 38OO vistas. 

Partijas pirmorganizācija augusi gadu no gada, un tagad tā savās rindās apvieno 21 kolhoznieku. Arteļa biedri turpat uz vietas diendienā redz komunistos tos paraugus, kuru darbs un dzīve ir atdarināšanas cienīga. Ziemeļrietumu zonas lauksaimniecības mašīnu konstruktoru birojs kolhoza «Ādaži» centra fermā ierīkojis jauna veida slaukšanas agregātu. Pienu tieši no slaucenēm pa stikla caurulēm sūknē uz pieņemšanas telpu. Izplūdis cauri dzesētājam un filtriem, tas satek cisternās. Visā pagarajā ceļā tas nekur nesaskaras ar ārējo vidi, iegūst pilnīgi tīru pienu un atkrīt slauceņu nēsāšana, piena laistīšana, kannu cilāšana. Darbs kļuvis vieglāks un ražīgāks. Uzstādīta virkne sarežģītu ierīču un mehānismu. Ir vajadzīga prasme, lai ar tiem tiktu galā. Valde gudroja, vai nevajadzētu pieņemt kādu speciālistu. Tad ierunājās agrākā slaucēja tagadējā kūts brigadiere komuniste Zinaīda Beitere. Mums lieka cilvēka nevajag. Iztiksim pašas. Zinaida bija uzmanīgi vērojusi konstruktoru darbu, ko pati nebija izpratusi, un tadā veidā pamazām vien iemācījusies apieties ar šīm ierīcēm Korektori vēl arī pēc tam bieži ieradās fermā, izdarīja jaunus uzlabojumus un papildinājumus. Taču tagad viņi jau apspriedās ar Zinaidu kā ar sev līdzīgu jaunrades cilvēku. Pārējās slaucējas šodien ne bez lepnuma saka: — Mūsu inženiere! Zinaida ar padomju cilvēkam raksturīgo izziņas kāri uztver jauno un pakļauj to savai gribai. Vispār kolhozā tas jau kļuvis par paradumu: tur, kur smagāk, kur vajadzīga jaunrades uguns, iet komunisti. "Katlāpās" ierīkoja kombinētu jaunlopu uzbarošanas punktu. No turienes uz sagādes organizācijām ceļo bekoni un labi baroti bullēni. Kolhozā šāda apvienota uzbarotava ierīkota ar gudru ziņu: spēkbarību, vājpienu, dažādu sulīgo barību patērē kā vieni, tā otri, tāpēc iznāk lētāks transports un barība vieglāk saglabājama. 

Pirmās kompleksās brigādes brigadieris Heinrihs Ūdris (no kreisās)
 ar traktoristu Staņislavu Litiņu un traktoristu brigādes brigadieri
Valdi Libertu.  Viņiem ir par ko pārrunāt.
Līdz Oktobra revolūcijas svētkiem rugainēm jābūt apartām.

Darbs tur vēl pagaidām smags. Barības sagatavošanas ierīces gan sagādātas, bet transformators atrodas tālu, vadi tievi — elektrībai trūkst sprieguma, lai darbinātu mehānismus. Uzbarotavā vajadzēja enerģisku cilvēku, kas nebaidās grūtību. 

Un tāds atradās. Tas bija komunists Vitālijs Kolodinskis. Pašlaik «Katlapās» barojas 255 bekoni un 150 teļu. Tas nav pārāk daudz. Bet, kad darbosies mehānismi, uzbarošanas punkts iegūs pavisam citu vērienu. 

Vai tikai citas slaucējas neaizsteigsies priekšā ?
— to pie sacensības norises rādītāja noskaidro
Centra kūts labākā slaucēja Genoveva Pigožne. 

 Mūsu inženiere — tā slaucējas iesaukušas kūts brigadieri Zinaīdu Beiteri.

Par to domā arī Vitālijs: — Ja visi agregāti strādās, es varētu nobarot arī 5000 bekonu. Pašu Bārtuli izsaukšu uz sacensību. Tagad mašīnas stāv un rūsē. Taisni sirds sāp uz tām skatoties. Sekretārs A. Turins mierinādams ierunājas, ka nupat priekšsēdētājs bijis Rīgā un viņam apsolīti resnāki vadi. Lai tik tā arī būtu. Padarīt visu ar rokām ir grūti, un mūsu laikā tā iznāk tikai tāda ķēpāšanās. Lopkopība kolhozā «Ādaži» ir galvenā saimniecības nozare, tāpēc arī partijas organizācija tai velta vislielāko uzmanību, sūta tur strādāt savus labākos cilvēkus. Daudz laba kolhoznieki stāsta par slaucēju komunisti Genovevu Pīgožni, vistu kopēju komunisti Justīni Daģi un citiem. Komunisti pašaizliedzīgi strādā ne tikai lopkopībā, bet arī citās saimniecības nozarēs. No agra rīta līdz vēlam vakaram kolhoza tīrumos rūc komunistu Volānes un Pīgožna traktori, skraida šofera Fjodorova vadītā automašīna. Lielu cieņu ar savu taisnīgumu iemantojusi grāmatvede komuniste Anna Kokareviča. Cilvēku izaugsmi rosina pati mūsu dzīve. Tā veidojas un aug augumā acīm redzami. Ādažniekiem piemēri tālu nav jāmeklē. Kolhozs ar katru gadu top spēcīgāks, kolhoznieku dzīve pilnskanīgāka un turīgāka. 

Vitālijs Kolodinskis pats piegādā barību bekoniem un telēm.
 Šoreiz viņi atbraucis uz dzirnavām,
lai pārvestu mājās pašu tīrumos audzēto spēkbarību.

Rīgas un Carnikavas šosejas malā izaudzis prāvs ciemats ar labiekārtotām mājām. Turpat trīsdesmit kolhoznieku ģimeņu uzcēlušas sev glītas pilsētas tipa savrupmājas ar vairākām istabām, vannu, gaumīgu iekšējo apdari. Modernas mēbeles, radio, televizors, motociklets pat vieglās automašīnas — tās jau kļuvušas par ikdienišķu parādību. Drīz ādažnieces arī veļu vairs nemazgās pašas, viņas to aiznesīs uz veļas mazgātavu, kas top reizē ar pirti. Vēl šogad būs gatava moderna veikala ēka. Nākamajā gadā uzcels ēdnīcu un iekārtos bērnudārzu. Pilsētā vēl tikai gudro par kooperatīvo māju celšanu, bet Ādažos kooperatīvās celtniecības iedīgļi skatāmi jau tagad. Pagaidām gan vēl tādas kopējas mājas būvē uz radniecības pamatiem. Divstāvu ēku ceļ brāļi Iesalnieki un Daģu ģimene. Bet partijas pirmorganizācija jau ir padomājusi, lai šo pasākumu veidotu uz plašākiem pamatiem, ar vairāku ģimeņu piedalīšanos. Arī kolhozs jau nākamgad centrā cels vairāku dzīvokļu mājas. Pret trīs un četrstāvu ēkām vēl diezgan bieži dzird kolhoznieku iebildumus: — Kā varēs izstaigāt ar visiem cūkēdieniem un govju dzirām pa trepēm augšā un lejā, arī pienu ja zeme nebūs pie pašam durvīm. Ādažniekus šāda problēma nebaida. Jau tagad 35 ģimenes ir atteikušās no piemājas zemēm, nākamgad vēl pārdesmit ģimenes gatavojas to darīt. Tas viss notiek bez kādas speciālas aģitācijas. Cilvēki paši grib dzīvot brīvāk, vairāk laika veltīt interesantākām nodarbībām. Izpeļņa kolhozā pietiekami laba, lai varētu dzīvot bez liekajām rūpēm par piemājas zemi un paša lopiem. To vislabāk pateikusi «Eimuru» novietnes slaucēja  — Dzīve mūsu kolhozā pēdējos gados strauji virzījusies uz priekšu. Pirms četriem pieciem gadiem darbs bija smags un darba diena gara. 

Kas saskaitīs tos kilometru tūkstošus,
ko nobraucis šoferis Nikolajs Fjodorovs

Tagad mēs strādājam tikai septiņas stundas dienā un saņemam divas līdz trīs reizes vairāk. Mūsu izpeļņa pilnīgi nodrošina vajadzību apmierināšanu un nav nepieciešams vēl uzņemties klapatas ar piemājas zemi un lopiem. Kolhoznieks "Ādažos" nopelna ne mazāk kā 50 rubļu mēnesī. Ja ģimenei ir vairāk cilvēku, kas iziet kolhoza darbā, tad arī ģimenes budžets iznāk tīri paprāvs. Lai cilvēki dzīvotu arvien labāk, lai viņiem katrs gads būtu jauns pakāpiens uz augšu, par to cīnās mūsu partija, tas ir zelta burtiem ierakstīts Komunistiskās partijas programmā. Visas mūsu lielās valsts mērogā to panāks jo drīzāk, ja ikviena pirmorganizācija savā darba vietā rūpēsies par cilvēkiem, par viņu labklājību. To allaž patur prātā kolhoza «Ādaži» partijas pirmorganizācija. Daudzos kolhozos vēl ir tā, ka vadošie darbinieki, mehanizatori, lopkopēji saņem samērā labu un garantētu apmaksu, bet laukkopēji atstāti pabērnu lomā. Tā tas bija arī «Ādažos». Pavasarī kolhozā sasauca atklātu partijas sapulci. Izvēlēja komisiju, kas sīki izpētīja līdzšinējo apmaksas kārtību un izstrādāja ieteikumus kolhoza valdei. Apmaksu laukkopējiem par normas izpildi palielināja. Partijas organizācija te nopietni rūpējas par cilvēku materiālo ieinteresētību, un tas ir liels spēks kolhoza ražošanas līmeņa celšanā. Ādažos ir dzīves augšupeju apliecinoši fakti, daudz lielisku cilvēku. Tas viss nav radies pats no sevis. To veidojusi partijas pirmorganizācija rūpīgā un neatlaidīgā darbā. Kolhozā ir pašdarbība, lekcijas, politpulciņi, kino - visi tie cilvēku audzināšanas līdzekļi, kas ir daudzos kolhozos.

 Taču Ādažu komunistus tas vien neapmierina. Par iedarbīgu audzināšanas līdzekli izvērtušās Partijas atklātās sapulces. Tanīs komunisti runā par trūkumiem gan saimniecībā, gan atsevišķu cilvēku darbībā, pirmorganizācija domā un rīkojas tā, lai kolhozniekiem būtu labāk. Komunisti stingri vēršas pret tiem saviem biedriem, kas pārkāpuši morāles principus -  šad tad atļāvies darbā ielūkoties pudelē.  Mēs nekad nepalaižam garām nevienu pārkāpumu, to nepārrunājuši atklātā partijas sapulcē, audzina ne tikai vainīgo, bet ar pārējos, kas sapulcē piedalās. Un visbiežāk pietiek ar to vien. Sodi tas ir pēdējais - tā partijas pirmorganizācijas sekretārs A. Turins. 

Brigādēs, mehāniskajās darbnīcās, fermās, dārzniecībās notiek tā sauktās ražošanas apspriedes, kurās vienmēr iztirzā panākumus vai kļūdas darbā, vēršas pret nedisciplinētiem un  nosprauž konkrētus uzdevumus ko darīt turpmāk. 

Bērzu pavadīta, tālumā aiziet jaunā ciemata iela

Viena Kolhoza Komunisti

1962.11.05 Zvaigzne P. SŪNA

🍀 🍀 🍀 Lai slavai nebūtu ēnas pušu Ādažu kolhoza darba slava aizskanējusi pa visu mūsu lielo Dzimteni. Pie mums brauc ekskursanti no tuvām un tālām republikām, brauc viesi no ārzemēm. Mūsu saimniecībā viņiem ir ko redzēt, daudziem arī ko pamācīties. Ādažu kolhoza darbarūķi, saimniecības speciālisti un vadītāji ar savu ierosmi un iniciatīvu ne viena vien pasākumā ir pionieri. Mūsu polietilēna plēvju siltumnīcas tagad izraisījušas īpašu interesi, un to būvē mums ir daudz sekotāju. Saimniecības panākumu kaldināšanā diendienā savu ieguldījumu dod arī jaunieši. Jaunieši ir labi mehanizatori, čakli strādnieki laukkopībā, lopkopībā, dārzniecībā. Labākie jaunie darba darītāji ne reizi vien saņēmuši prēmijas, balvas un goda rakstus. Tas ir labi un pareizi, jo tas cilvēku stimulē darbā. Taču Ādažu jauniešiem liekas, ka mūsu saimniecības slavai ir arī ēnas puses. Un šī ēnas puse ir jaunatnes audzināšanā. Šim jautājumam kolhoza vadība un sabiedriskās organizācijas neveltī pienācīgu uzmanību. Gandrīz visos mūsu pārvaldes kolhozos ir savi rosīgi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, savi kori, savi fiziskās kultūras kolektīvi, DOSAAF pirmorganizācija. Bet Ādažos to nav. Mums ir gan klubs, bet tam nav īsta saimnieka. Par to, lai saimniecības jaunieši varētu patīkami un lietderīgi vadīt savas atpūtas stundas un brīvos brīžus, maz domā un rūpējas mūsu komjaunatnes organizācijas sekretāre b. Balule. Pašdarbība un sports viņai gaužām maz rup. Kad saimniecības jaunieši b. Baluli izvirzīja par delegāti sporta biedrības «Vārpa» konferencei, viņa pat tajā neieradās. Ādažos ir daudz jauniešu, kuriem nākamajā gadā jādodas obligātajā karadienestā. Taču par šo jauniešu fizisko sagatavotību  neviens nedomā. Un tā var iznākt, ka dažam labam puisim armijā pārējo biedru priekšā nāksies sarkt. Bet tas varētu būt citādi, ja mūsu saimniecības un sabiedrisko organizāciju vadītāji kaut nedaudz uzmanības veltītu fiziskās kultūras un mākslinieciskās pašdarbības jautājumiem. Tagad svētdienās un vakaros pēc darba daudzi kolhoza jaunieši snaikstās gar veikalu ar alus pudeli rokā. Nereti šāda iedzeršana beidzas ar īstu piedzeršanos un huligāniskiem izlēcieniem. Ja jauniešiem būtu kur patīkami un lietderīgi aizvadīt savu brīvo laiku, par Ādažu jauniešiem neteiktu, ka tie prot dziedāt vienīgi ar pudeli rokā pie ciema veikala. Mūsu kolektīvā strādā daudzi prasmīgi organizatori un spējīgi ļaudis, kas labi varētu organizēt dažādus pašdarbības pasākumus. Saprotams, ka ne katrs no viņiem pats ies un piedāvāsies, lai izmanto viņa pakalpojumus. Bet, ja kolhoza valdes priekšsēdētājs, partijas organizācijas sekretāre vai komjaunatnes organizācijas sekretāre ar viņiem parunātu, palūgtu viņus palīdzēt, cilvēki noteikti neatteiktu. Mēs, jaunie kolhoznieki ļoti gribam, lai mūsu saimniecība varētu lepoties ar lieliskiem darba sasniegumiem un lai mēs nepaliktu kaunā arī sporta sacensībās, pašdarbības skatēs un dziesmu svētkos. J. Barkāns, mehanizators  Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.45 (12.04.1964) NO SABIEDRISKO KONTROLIERU DARBA PIEREDZES  A. Turins kolhoza «Ādaži» partijas un valsts kontroles veicināšanas grupas priekšsēdētājs Partijas un valsts kontroles veicināšanas grupas locekļi (no kreisās) Maiga Trēde, traktoriste Vera Volāne, mehanizators Pēteris Liberts un kalējs metinātājs Alberts Krauja seko, lai tehnika pavasara lauku darbos strādātu bez kļūmēm  Visur vērīgas acis 1964.05.08 Cīņa A. Turins kolhoza «Ādaži» partijas  un valsts kontroles veicināšanas grupas priekšsēdētājs   Ne nu gluži kā Ķemeros... 1964.11.01 Darba Balss (Rīgas rajons) BARKĀNS, J. ============================================ CIK ILGI VĒL? Labas ir rīta stundas. Tās atnāk ar jaunu steigu, rūpēm. Tad Mildai Vagālei nav laika domāt par vakaru. Pavisam agri vēl pirms sešiem viņa modina Nadeždu: «Pasteidzies, meitiņ, ka nenokavē! Brokastis uz plīts. Neaizmirsti pusdienām maizīti paņemt. Šovakar jau atkal vēlu būsi mājās»... Nadja sāk posties uz Rīgu. Viņa ir vecākā meita ģimenē un mācās profesionāli tehniskajā skolā par audēju. Nāks vasara, meitene pabeigs skolu, kļūs patstāvīgāka. Bet šodien mātes sirds par viņu sāp ne mazāk kā par jaunākajām. Nadja pašlaik praktizējas fabrikā. Nereti gadās vakara maiņa, un tad viņa no skolas pārrodas ap divpadsmitiem naktī, bet nākamajā rītā jāmodina tāpat sešos. Ādažu ciems gan skaitās Rīgas pievārtē, taču laiks aizbraukšanai tāpat' vajadzīgs. Meitene kļuvusi nervoza, sūdzas par galvas sāpēm. Tad laiks celties arī mazākajām. Ingrīda jau nomodā. Viņa vēl arvien tāpat kā pērn, kad tikko sāka skolas gaitas, satraukti un ātri kārtojas uz skolu. Ļuda arī nemīl nīkt viens divi, un soma rokā. Anita šogad tāda miegaināka. Ne vien no rītiem, bet arī stundās. Mācīties jau mācās, vakaros cenšas nolīst maliņā un vēlreiz pacīnīties ar aritmētiku, taču skolotāja stāsta, ka stundā neko neatceroties. Nu jau otro ceturksni liecībā divnieks. Mazās visas trīs drīzi vien nozūd aiz «Līdumnieku» ceļmalas lazdām. Māte, uz kūti iedama, noskatās, kā viņas aizlaipo pa atšķīdušo dubļaino ceļu. Un tad Milda Vagāle vairs nespēj atvairīt domas. Diendienā tās mācas virsū. Dubļainais ceļš... Dubļi pagalmā, kūtspriekšā,,, Tos tur ārā saule izžāvēs, bet ko lai dara ar dzīvi ar savu un to četru meiteņu dzīvi? Kāpēc viņām jābrien šis dūksnājs? Desmit gadus no mūža Mildai Vagālei izsvītroja kopdzīve ar pirmo vīru dzērāju, dauzoņu un huligānu. So cilvēku notiesāja. Milda palika viena ar divām meitām Anitu un Ingrīdu. Nebija jau viegli, bet vai nu viņa pie viegluma radusi. Taču briesmīgāk par visu biedēja brīdis, kad, izcietis sodu, pārradīsies vīrs. Nekādas cerības, nekādas jūtas vairs nesaistīja pie šī cilvēka. Vēlreiz sākt kopīgu dzīvi ar viņu nebija Mildas Vagāles spēkos. Arī to sieviete zināja viņš nāks un centīsies pierādīt savas tiesības uz ģimeni, uz bērniem. Kas atbalstīs Mildu šajā grūtajā brīdī, kas palīdzēs? Tajā laikā samezglojās vēl kifta cilvēka dzīve. Viņas darba biedram nomira sieva. Divas mazas meitenes Ļuda un Nadežda kļuva bārenes. Pietrūka ģimenei mātes un sievas gādības. Tēvs, citādi strādīgs un krietns cilvēks, bija pasācis dzert. Kopā strādājot, Milda Vagāle aizvien centās atturēt Stepanu Bičoku no šī netikuma. - Par bērniem tev jādomā, attopies! Un nu jau divus gadus Milda Vagāle par savām meitām sauc arī Nadju un Ļusju. Meitenes iemīlēja Mildu, sadraudzējās ar Anitu un Ingrīdu. Sākumā viņai pašai šķita dzīve ieguvusi jaunu saturu. Stepanā viņa saskatīja draugu, cilvēku, uz kura pleca varēs atspiesties grūtā brīdī. Taču viņam drīz vien aizmirsās apņemšanās turēties tālāk no degvīna pudeles. Milda kļuva par četru bērnu vienīgo aizgādni. Vēl gan visas cerības nav atmestas viņa joprojām izmisīgi cīnās par cilvēku, ko ģimenei pamazām vien atņem alkohols. Katru vakaru Stepans Bičoks pārnāk no darba vai nu piedzēries, vai ar degvīna pudeli kabatā. Katru vakaru mājas mieru iztraucē piedzēruša cilvēka bļaustīšanās. Meitenes, it sevišķi vecākā Nadja, cen šas aizstāvēt māti. Mazās raud. Nadja tagad par visu ātri uz traucas, Anitas nesekmība kļu va jūtamāka pēc tā rudens vaka ra, kad Stepans Bičoks līdz ne maņai sasita māti un viņām va jadzēja ilgāku laiku dzīvot kai miņu paspārnē. Aiziet? Mātes sirds neļauj pamest Nadju un mazo Ļudu dzērājam. Paņemt pie sevis visas četras? Bet saimniecība tagad kļuvusi par vienu, otra govs pārdota, nekādus eksistences līdzekļus pat iesākumam vīrs nedos. Jau tagad viņš nodzer visu, ko vien nopelna. Ģimene pārtiek no tā, ko Milda sagādā mazajā saim niecībā. «Līdumniekos» dzīvo vairā kas ģimenes. Ne tikai tuvākie kaimiņi, arī darba biedri, kolho za «Ādaži» priekšsēdētājs b. Kukelis, ciema padomes depu tāti un skolotāji zina, kādos ap- stākļos jādzīvo meitenēm, kā diem pazemojumiem pakļauta viņu māte. Taču ciema sabiedrī ba neliekas par visu to ne zi nis. Bičoks labs šoferis, un ar to pietiek. Toreiz, kad Bičoks sasita sie vu, viņai aizstāvji neradās. Pa tiesībā ar savu noklusēšanu kol hoza priekšsēdētājs un ciema sabiedrība aizstāvēja Bičoku. Vēstuli redakcijai atrakstīja kolhoza komjaunatnes pirmorga nizācijas sekretārs J. Barkāns. «Savaldiet taču huligānu, kas kropļo četru bērnu un sievas dzīvi.» Ciemā nevienu neuz trauc šādi gadījumi. Cik ilgi tas turpināsies? Vai ilgi vēl vienal dzīgi uz to skatīsies kolhoza «Ādaži» partijas organizācija? Jau sen pagājis laiks, kad varēja rīkoties pēc vecās morā les «mana paša daļa daru, kā gribu». Mūsu tikumiskie prin cipi prasa neiecietību pret sa biedrības interešu pārkāpējiem, pret cilvēkiem, kas kājām mīda savstarpēju cieņu ģimenē un gādību par bērnu audzināšanu.  CIK ILGI VĒL? 1965.04.14 Skolotāju Avīze Vīlupe, R. 1969.09.19 Darba Balss (Rīgas rajons)  Martinsons, M.  IMITĒTAIS UZBRUKUMS IMITĒTAIS UZBRUKUMS 1974.11.20 Cīņa 🍀 🍀 🍀 Ar kolhoza komandējumu  Vangažu vidusskolai izveidojusies laba sadarbība darbaudzināšanā un profesionālajā orientācijā ar kolhozu «Ādaži» un Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu. Tāpēc nebija nejaušība, ka izlaidumā 56 vienpadsmito klašu abiturientus silti sveica gan kolhoza «Ādaži» partijas komitejas sekretāre Daina Dzirkale, gan Vangažu rūpnīcas direktors Aleksandrs Parigins, galvenais inženieris Nikita Kozlovs, gan partijas komitejas sekretārs Aleksandrs Beļaks. Rūpējoties par nākamo speciālistu sagatavošanu, kolhoza «Ādaži» valde nolēmusi nosūtīt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju divus šī pavasara izlaiduma dalībniekus Intu Solovjovu uz Ekonomikas fakultāti un Dzintaru Romančuku uz Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. Studiju laikā saimniecība viņiem maksās stipendiju, pēc tam jaunie speciālisti atgriezīsies darbā kolhozā. D. Dzirkale abiem jauniešiem pasniedza valdes norīkojumu. Ar Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas administrācijas komandējumiem uz Rīgas Politehnisko institūtu dosies Andrejs Krastiņš un Oļegs Gurkins. Jauniešiem tos pasniedza A. Parigins. Edvīns Kamoliņš saņēma mūsu laikraksta redakcijas ieteikumu iestājai P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. A. Neiburga * Darba Balss / 28.06.1979 🍀 🍀 🍀 Kolhozs "Ādaži" / 1980.gads 🍀 🍀 🍀 * Komunārs ( Dobele ) / 16.06.1981 🍀 🍀 🍀

Valdes priekšsēdētājs lauksaimniecības zinātņu kandidēts Alberts Kauls.

PILNĀKAM GALDAM

1983.10.01 Zvaigzne ILGONIS BITE

🍀 🍀 🍀

Juris un Tamāra Cintiņi jaunajā namā Garkalnē. Šī gada Salatēva dāvana Cintiņu ģimenei ilgi paliks atmiņā: Jurim kolhoza «Ādaži» Garkalnes iecirkņa šoferim, viņa dzīvesbiedrei Tamārai — palīgražošanas uzņēmuma «Podnieki» strādniecei un abu divus gadus vecajai meitiņai Lienītei. Jaunā gada priekšvakarā ģimene saņēma trīsistabu dzīvokļa atslēgas jaunajā namā. Līdz šim dzīvojām nelielā istabā bez ērtībām, - stāsta Juris. - Taču skaidri zinājām: ja labi strādā, darbu novērtēs pēc nopelniem. Kolhozā strādāju astoņus gadus, sieva piecus. Esam ielāgojuši patiesību kāda būs katra atdeve saimniecībai tā attieksies pret tevi. Var rasties jautājums: kāpēc Cintiņu ģimene, kurā ir 3 cilvēki, saņēma trīsistabu dzīvokli. Izskaidrojums ļoti vienkāršs — gaidāms ģimenes pieaugums. Cintiņu ģimene — viena no 36 laimīgajām, kas nosvinēja līksmos jurģus Garkalnē.  TRĪSDESMIT SEŠI PRIEKI 1985.02.07 Darba Balss (Rīgas rajons) Tuļins, J.

🍀🍀🍀

Kopsaimniecības «Ādaži» skaitļošanas centrā.

Briljantu fermas ziemas dārzā šoziem jumtu pacēla četrus metrus augstāk,

 augiem bija kļuvis par šauru.

«Ādažu» govju piens tiek sadalīts Rīgas bērnudārziem.

 

Jaunie ādažnieki.

Palīgnozare. Polietilēna ražošanas iecirknis Podniekos.

«Ādažu» intensitātes lauks 1986.02.06 Dzimtenes Balss V. Šķēle

🍀 🍀 🍀

PSKP 27. kongress: darba un dzīves virzieni

«ĀDAŽU» neparastie ritmi 

Atbraucējiem katrs šīs Rīgas rajona agrofirmas apmeklējums atklāj vienmēr ko jaunu, neparastu. Dzīve te nav "iestāvējusies". Veco drosmīgi nomaina dažādi nestandarta risinājumi, kas balstīti uz zinātnes jaunākajām atziņām, uz kolhoza ļaužu ierosmēm un iniciatīvu. Ir darbs, ļoti nopietns, apzinīgs, atbildīgs. Par to visu varēja pārliecināties astoņu rajona redakciju darbinieki. Rīgas radošās apvienības kārtējās sanāksmes dienu pavadot kopā ar agrofirmas ģenerāldirektoru Sociālistiskā Darba Varoni A. Kaulu, speciālistiem, tiekoties ar agrofirmas ļaudīm dažādās ražotnēs, atpūtas un sporta kompleksos. 

UZ MĒRĶI - BEZ NOLAIDĒM 

Agrofirmas "Ādaži" īpatnība ir tā, ka ne tikai jāpaplašina lauksaimniecības produkcijas ražošana un pārstrāde pašiem, bet arī ar pie sevis aprobētām tehnoloģijām jāsekmē zinātniski tehniskais progress citās saimniecībās. Nākamgad sāksim, bet 1989. gadā masveidā slēgsim līgumus ar kolhoziem un sovhoziem par tādu strādāšanas sistēmu ieviešanu, lai ražas varētu programmēt un garantēti tās iegūt - par šī uzdevuma risināšanas ceļiem stāstīja A. Kauls. Līdz šim zinātniskās iestādes aprobežojās galvenokārt ar ieteikumiem. Mūsu variants citāds - agrofirmas darbinieku brigādes izbrauks uz līgumsaimniecībām un tur praksē īstenos augstu ražu tehnoloģijas. Var apskaust to mērķtiecību un neatlaidību ar kādu tiek iets uz šo mērķi! Progresīvi aizsākumi bijuši arī mūsu rajonā, tomēr vairākumā tie dziļāk par pelēcīgo ikdienu neiesniedzās. «Ādažos» pavisam cita pieeja. Lai tehnoloģiju izstrādnēm būtu līmenis. A. Kauls ieceru īstenošanai sev palīgos darbā pieņēmis piecus zinātņu kandidātus. Izveidots zinatniskais centrs, agrokīmiskā laboratorija, eksperimentālais cehs tehnikas pilnveidošanai un jaunu mašīnu radīšanai, kādas vajadzīgas, lai lauksaimniecībā vārda vistiešākajā nozīmē nodrošinātu komplekso mehanizāciju. Visās apakšvienībās uzstādīta skaitļošanas tehnika; ar kuru ātri un precīzi no daudziem variantiem izskaitļo racionālāko. Protams, lai mācītu citus, jābūt galvas tiesu «augstākiem» par šiem citiem. Jāteic, ka arī šis nosacījums pildīts godam. Uz zemes, kuras dabiskā auglība 38 balles, graudu raža ir 50 c no ha, divtūkstoš divsimt govju ganāmpulkā vidējais izslaukums no katras - gandrīz 5100 kg piena. Arī pērngadējais 45 miljoni rubļu realizācijas ieņēmums (ieskaitot palīgražošanu) uz šīs zemes. Lai pašu saimniecībā, kā arī citās, ar kurām nolemts sadarboties uz kooperācijas pamatiem, sekmes kartupeļu audzēšanā būtu vēl labākas kopā ar igauņu zinātniekiem ierīkota meristēmu laboratorija, kurā izaudzē no slimībām atveseļotu sēklu. Līdz 2000. gadam izslaukumu paredzēts palielināt līdz 8 tūkstoši kg piena no govs. Straujai ražīgāko govju pavairošanai sākta embriju transplantācija. Šo progresīvo metodi ādažniekiem palīdzēja ieviest Čehoslovākijas kolēģis.

CELTNIEKS - NĀKOŠAIS ĪRNIEKS

Ceļ "Ādažos" ātri un kvalitatīvi. Ilustrācijai, piemēram, minēja tādu faktu. Janvārī valde pieņēma lēmumu par savas ceptuves un maizes veikala "Kukulītis" celtniecību, 9. maijā ādažnieki varēja jau pirkt savas firmas pirmā cepuma baltmaizi. Gada laikā uzcelts sporta nams. Praktiski astoņos mēnešos vidusskolas pirmā kārta 900 skolēniem. Par skolas celtniecību gribas stāstīt īpaši, jo te aizsākās ierosme, kas tagad iemantojusi neparastu turpinājumu. Vidusskola paredzēta 1300  skolēniem. Tāmes kopvērtība - 4.5 miljoni rubļu; Būve sadalīta trijās kārtās. Pirmajā bija divi mācību un savienojošais korpuss, otrajā - trešais mācību korpuss, sporta un aktu zāles, kurās, sapludinot kopā, vietas būs divi tūkstoši skatītājiem (nodos ekspluatācijā līdz šī mācību gada sākumam). Trešajā kārtā, ko turpinās celt nākamgad, ir peldbaseins un korpuss darbmācības kabinetiem. Kad bijām skolā, gide - viena no pedagoģēm, pastāstīja: - Pērn pavasarī te bija pamati un visur neizbrienami dubļi. Darba apjoms milzīgs, ja tā godīgi teikt, ticības nebija, ka l. septembrī skola varētu būt gatava. Tad valde pieņēma lēmumu - katram ādažniekam no darba brīvajā laikā skolas celtniecībā jānostrādā trīs dienas. Strādāja visi, arī mēs - skolotāji. Tas bija liels atspaids un palīdzība būvniekam. Tā, kopīgiem spēkiem, tapa šī celtne, un 29. augustā notika skolas svinīga atklāšana. Ādažniekiem iepatikās šāda strādāšana. Pie vidusskolas aizsāktais tagad turpinās 80 dzīvokļu dzīvojamās mājas būvē. Nauda un materiāli - saimniecības, celtnieki - paši nākamie īrnieki. Strādā brīvajā laikā - pēc darba, sestdienās un svētdienās, arī tad, kad maiņa aizvadīta kolhoza darbā. Lai izpildītu programmu «Dzīvoklis - 2000», saimniecībā izmanto visas pieejamās formas. Tāpēc ik gadu jurģus svin 50-60 ģimenes. 

NAUDAS MAKA BIEZUMS UN ATBILDĪBA 

Šie jēdzieni «Ādažos» savstarpēji saistīti cieši jo cieši. Strādnieks saņem par sava darba galarezultātu. Bet kā ar dažāda ranga vadītājiem, kuru atalgojums nestimulē censties, lai uzticētajā iecirknī ražošanai būtu augšupejoša līkne? Patiesi, cik arī pie mums nav dzirdēts, ka vidējais posms "nevelk", kas tomēr ir viens no galvenajiem visā pārvaldes ķēdē, jo ir vistuvāks ražotājam. "Ādažos" rasts risinājums. Alga viņiem tagad ir tik liela, kāda iznāk vidēji uz vienu strādājošo vienībā, kuru konkrētais vadītājs vada. Pilnā apjomā, ja viss izkārtots kā nākas, darbi sokas un plāni pildās, ja ne - jāver vaļā maks. Kāds procents par neizdarību atrēķināms, to nosaka pastāvīgi darbojošās atestācijas komisija. Vienkārši, bet efektīvi.

«ĀDAŽU» neparastie ritmi

1987.07.04 Komunisma Ceļš (Bauska)

BULLE, V.

-