ceturtdiena, 2020. gada 10. decembris

Palīgnozares Ādažos <>

ĀDAŽNIEKU BLAKUS NOZARES 

Trīsarpus hektāri zem sintētiskajām plēvēm un 0,16 zem stikla! Lūk, Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» siltumnīcu saimniecība — viena no lielākajām republikā. Tā ir arī īsta paraugsaimniecība, kur audzē agros dārzeņus un zaļumus zem plēvēm. Uz šejieni brauc mācīties iesācēji. 
Vecā gada pēdējās dienās pēc ādažnieku
 izaudzētajiem ziediem bija sevišķi 
liels pieprasījums. Siltumnīcā redzam 
kolhoza dārznieku Viktoru Kivrānu 
un strādnieci Rasmu Bērziņu.

Ādažnieki ik gadu piegādā valstij ap 800 tonnu dažādu dārzeņu, tai skaitā 150 tonnu no siltumnīcām. Aizvadītajā gadā par tiem kolhozs ieņēma 200 tūkstošus rubļu. Tīrā peļņa būšot ap 80 tūkstošu. Līdzās tradicionālajām kultūrām šeit ievieš arī jaunas: melones, piparus, baklažānus. Pagaidām gan tās te kultivē tikai izmēģinājumu stadijā. Dārznieks Viktors Kivrāns pastāstīja, ka par jauno kultūru audzēšanu saimniecības galvenais agronoms Valdis Kokorevičs gatavojot zinātņu kandidāta disertāciju. 
 Ziemas mēnešos prāvās zemstikla platībās audzē puķes, kas dod sevišķi labus  ienākumus. 

Zvērsaimniecības daži dēvē par zelta bedrēm. Ja raugāmies tikai no ienākuma viedokļa, tad tā tiešām ir. 

Lūk, te  «Ādažos», vēl gan pēc aptuvena  vērtējuma, par pērn izaudzētajām ūdelēm, zilajām polārlapsām un sudrablapsām ieņemšot vairāk nekā 800 tūkstošus kas sastādīs apmēram pusi no saimniecības kopējā naudas ieņēmuma, bet, ja ņemam vērā arī rūpes, ko prasa zvērsaimniecība, tad gan nav ko  skaust. Kaut vai tāpēc vien, ka šīs nozares rentabilitāte nepavisam nav  tik pasakaina — tikai ap 40 procentu.
Polārlapsa sagurusi. 
Veterinārārstei Ārijai Šmitei jāatrod vaina. 

 «Ādažu» zvēru pilsētiņa aizņem 20 hektārus. Maksimālais iemītnieku skaits tajā pērnvasar bija 22 tūkstoši. Sagādāt katras sugas un vecuma grupas gaumei atbilstošu azaidu nav joka lieta, jo 60 līdz 80 procentu tajā jābūt gaļai un zivīm. 

Uztura sagādnieku un virēju darba apjomu labi raksturo šāds skaitlis: dienā zvēriņi apēd 8 tonnas dažādas barības. Saimniecībā daudz labu vārdu dzirdējām par veterinārārsti Āriju Šmiti. Neļaut iezagties fermā epidēmijām — lūk, par ko diendienā viņai jābūt nomodā. Modernas un augsti ienesīgas zvērsaimniecības izveidošanā sevišķi lieli nopelni ir arī tās vadītājam Alfrēdam Kaņepam un kolhoza priekšsēdētājam Josifam Kukielim. 

ĀDAŽNIEKU BLAKUS NOZARES
1968.01.12 Cīņa
J. Teicāna teksts

✨✨✨
Klusās sezonas nav 
Gadiem ilgi veidojušies priekšstati parasti vēl paliek domāšanā arī tad, kad dzīve jau aizgājusi tālāk. Garie ziemas vakari un pavisam, pavisam sarukušās dienas. 
Ādažu kopsaimniecības suvenīru ceha audēja
 Ināra Gugāne darina dažādas
interesantas piemiņas lietiņas.
 


Bezgala ilgi bijis pierasts, ka šis ziemas vidus lauku ļaudīm ir kluss un tukšs laiks. Rudens darbi apdarīti, bet par pavasara sēju vēl domāt pāragri. Ko šādās dienās dara lauku ļaudis tagad? Redakcijas līdzstrādnieks un fotogrāfs iegriezās vienā no kopsaimniecībām — Rīgas rajona Ādažu kolhozā. — Tukšā sezona? — pārjautā kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis, kas šo saimniecību vada jau piecpadsmito gadu. — Nekādas tukšās sezonas mums nav. Lauku darbi gan pabeigti un visi tīrumi nokopti, bet ādažniekiem netrūkst darba arī ziemā. Ko viņi dara? Lūdzu, tūdaļ sarēķināsim. Kopumā mūsu saimniecībā ir 1400 darbinieku. Patlaban 250 cilvēku strādā celtniecībā, 300 nodarbināti lopkopībā, kur darbam nav sezonas rakstura. 300 cilvēku strādā mūsu augļu un konservu cehā, 200 — zvēru audzētavā. Audzējam ūdeles, polārlapsas, sudrablapsas, kopumā 28 tūkstošus zvēriņu. Mums ir viena no lielākajām kolhozos iekārtotajām kažokzvēru audzētavām Padomju Savienībā.Bet turpināšu stāstīt, ko mūsu darbinieki dara ziemā. Kopsaimniecībai ir ap 150 mehanizatoru. 
No ķīmisko fabriku ražošanas atlikumiem
kolhozā izgatavo polietilēna plēvi.


Arī viņiem darbs nodrošināts augu gadu. Daļa ādažnieku strādā arī meža darbos, ēdnīcā, tāpat mums ir arī savs administratīvais personāls, un tā kopumā nodarbināti visi. Vēl jāpiemin mūsu dārzniecība. Kolhozam ir pieci hektāri siltumnīcu. Mēs bijām pirmie Latvijā, kas uzcēlām siltumnīcu viena hektāra kopplatībā. Šādas lielas celtnes ir ļoti ērtas. Ja zem jumta tāda platība, tad tur var strādāt ar traktoru, pielietot visu mūsdienu moderno mehanizāciju. — Varbūt jūs varētu raksturot, kā pēdējos gados auguši kolhoza ienākumi? Kas devis galveno šo ienākumu daļu? — Ādažu kopsaimniecības ienākumi pērn bija 3 miljoni 800 tūkstošu rubļu. Šogad plānojam iegūt ap 5 miljoni rubļu. Mūsu kopsaimniecībai gan ir tikai 1500 ha aramzemes, bet ienākumu skaitļi liecina: kolhoznieku turība strauji aug. Apmēram 60 procentu no visiem ienākumiem dod laukkopība un lopkopība, pārējos — palīgnozares. — Kā rāda jūsu teiktais, tad aptuveni sestā daļa visu kopsaimniecības strādnieku nodarbināti celtniecībā. 
Vīna meistara palīgs Edmunds Markainis
gatavo vīna raugu

Ko jūs patlaban ceļat un ko paredzēts celt tuvākajā laikā? 

Klusas sezonas nav — šopavasar pabeidzām kultūras nama būvi, ceļam vairākas dzīvojamās ēkas, lai beidzot atrisinātu mūsu galveno problēmu — apgādātu dabiniekus ar labi iekārtotiem dzīvokļiem. Lielākais jaunums ir kartupeļu pārstrāde? Fabrika, kurai jāstājas ierindā vēl šajā gadā. Ādažu kopsaimniecība ražos grauzdētus kartupeļus, tā sauktos kartupeļu salmiņus, dažādas citas garšīgas mantas. Jaunās fabrikas jauda būs 4 tūkstoši tonnu pārstrādātu kartupeļu gadā. Šai sakarā tuvākajā nākotnē mums jāpalielina kartupeļu ražošana 5,4 reizes, tajā pašā laikā palielinot arī  citu laukkopības un lopkopības nozaru intensitāti. Salīdzinājuma labad var minēt, ka pirms gadiem trīsdesmit Ādažos no viena hektāra ievāca 1,6 tonnas graudu, bet patlaban kopsaimniecībā vidējā raža ir vairāk nekā 2,7 tonnas no hektāra. Krietni pieaugusi arī piena ražošana. Tagad no vienas govs mūsu kopsaimniecībā caurmērā izslauc 4 150 litru piena. 
Ādažu jaunā kultūras nama pagrabstāvā
 iekārtots bārs, ko mājīguma dēļ
 iecienījuši arī rīdzinieki. 


Bet turpināsim par celtniecību. Būvējam jaunu virtuvi zvēraudzētavas vajadzībām, beidzam augļu pārstrādāšanas fabrikas pārkārtošanu, celsim kokapstrādāšanas cehu, graudu kalti 2000 tonnām labības, kūti 400 govīm un vēl daudz ko citu. Kopumā celtniecībā ieguldām pusotra miljona rubļu. 
Mazliet tālākā nākotnē esam paredzējuši iekārtot savu sanatoriju kopsaimniecības ļaudīm, kur viņiem būtu iespējas izmantot dūņu vannas, gan citus ārstniecības labumus. Gribam uzcelt stadionu ar izdedžu celiņu un vietām 5000 skatītājiem.
Nākamā gada sākumā esam paradzējuši izsludināt konkursu par labāko projektu mūsu saimniecības administratīvās ēkas un teātra ar grozāmo skatuvi celtniecībai. Jā — kolhozam ir vajadzīgs savs teātris. Rīga gan ir tuvu, taču tur diezgan grūti dabūt biļetes uz teātra izrādēm. Veidosim savu teātri, lai rīdzinieki brauc pie mums. Starp citu, tagad tā notiek ar mūsu bāru, kas iekārtots kluba pagrabstāvā. Ļoti bieži to vēlas izmantot dažādu Rīgas organizāciju un iestāžu ļaudis.  Klusās sezonas nav. Par to vislabāk var pārliecināties, iepazīstoties ar kopsaimniecības darba ritmu. Suvenīru cehā darbinieces darināja piemiņas lietiņas, turpat netālu citā ēkā grupa kopsaimniecības ļaužu rosījās ap mašīnu, kas izgatavo polietilēna plēvi. 
Visi augļu pārstrādāšanas fabrikas ražojumi
 vispirms tiek pārbaudīti kolhoza laboratorijā.
Laborante Anna Liepiņa nakamgad gatavojas
beigt LVU Bioloģijas fakultāti.


Kur kolhozā ņem izejvielu šī materiāla ražošanai. To piegādā vairākas ķīmiskās rūpniecības fabrikas kam  nav  izdevīgi uz vietas izmantot dažādus ražošanas atlikumus, bet Ādažu kopsaimniecībā no tiem tiek darināts izstrādājums, ko pieprasa ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Savienības pilsētās. 
Vīna meistars Igors Dzakovs pēc kara nokļuva Latvijā. Abhāziešu puisim te iepatikās, un viņš palika uz pastāvīgu dzīvi. Lai gan «Ādažu dabiskais rudens vīns» brūvēts no Latvijas āboliem, tam tomēr jūtama dienvidu piegarša. Vīna meistars acīmredzot Ādažu vīnā ielicis daļu no savas dzimtenes saules. Kopsaimniecības klubā pie kādas zāles sienas kokā iegriezti vārdi:
 
Šīs stiprās sienas, ko cēlām mēs. 
Tās dēlu acīs gaiši atmirdzēs. 
Un mazdēli, kad dēliem blakus ies. 
Tie mūsu celto namu augstāk slies.
 

Tas ir dzejnieka Jāzepa Osmaņa veltījums ādažniekiem. 
Tiekoties ar kopsaimniecības valdes priekšsēdētāju Josifu Kukeli, ar dažādu nozaru darbiniekiem — Ināru Gugāni, Edmundu Markaini, Valentīnu Potapovsku, Annu Liepiņu, Voldemāru Čipu, Imantu Helvigu un daudziem citiem, radās pārliecība, ka viņi saimniecī bas nākotnei liek aizvien stiprākus pamatus. Lai dēli un mazdēii viņu namu celtu augstāk. 
Klusās sezonas nav
1970.12.18 Dzimtenes Balss
A. Avots

✨✨✨
* Brīvība / 01.01.1972
✨✨✨


KĀ STRĀDĀ KAIMIŅI?
1974.04.04 Padomju Ceļš (Ogre)
Jansons, J.
✨✨✨
Siltumnīcas ar atjaunotām plēvēm 

Šāda ceha pagaidām nav nevienā citā saimniecībā nevien mūsu republikā, bet arī visā mūsu zemē. Tāpēc te bieži iegriežas kaimiņi un arī tālāki viesi. Ādažu kolhoza meistari iemanījušies vecas, saplīsušas, savu laiku nokalpojušas sintētiskās plēves pārvērst jaunā plēvē, ko atkal var izmantot siltumnīcu un skābsiena glabātavu segšanai un citām vajadzībām. Ādažu dārzeņu audzētāji ar polietilēna plēvi sargā no aukstuma dārzeņu plantācijas septiņu hektāru kopplatībā. Tuvākajos gados pavasara siltumnīcas paplašinās vēl vairāk. Šādu iespēju nodrošina kolhoza jaunais cehs, kurā no vecajām sintētiskajām plēvēm izgatavo jaunu plēvi. Kā rāda statistika, pēdējos 10 līdz 15 gados mūsu zemē krasi palielinājusies lecekšu un siltumnīcu kopplatība: zemstikla platības palielinātas par vienu trešdaļu un ar plēvi segtās platības desmit reizes. Taču plēve kalpo ne ilgāk par gadu, un rūpniecība pagaidām nespēj apmierināt saimniecību vajadzības. Kolhozā sāka domāt par ķīmisko rūpnīcu iespējām pārvērst ražošanas atkritumus atkal granulās, no kurām var ražot jaunu produkciju. Varbūt saimniecībā varētu pārstrādāt vecās plēves? Šo ideju atbalstīja daudzi. Sākumā Latvijas ķīmisko tautas saimniecības patēriņa preču ražošanas firmā iegādājās norakstītu mašīnu polietilēna izgatavošanai no granulām. To salaboja, saveda kārtībā. Bet vēl bija vajadzīgs granulators. Kolhoza racionalizatori to izgatavoja saviem spēkiem. Radās vēl viena problēma. Vecās plēves bija netīras, tādā veidā tās nevarēja laist iekšā granulatorā. Ko darīt? Sākumā izlīdzējās ar parasto veļas mazgājamo mašīnu. Plēve kļuva tīra, taču darbs veicās gausi. Drīz vien atrada citu izeju. Talkā nāca sadzīves pakalpojumu dienests, kolhozam nodeva norakstītās veļas mazgātavu mašīnas. Sekmīgi atrisināja arī plēvju žāvēšanas jautājumu: izgatavoja plēvju nospiešanas veltņus un iekārtoja speciālu žāvētavu. ... Ceha noliktavā ruļļos satīta stāv polietilēna plēve. Gluži kā jauna. Un tikai ceha priekšnieks Igors Dzahovs, bijušais Olaines plastmasu rūpnīcas darbinieks, kas tagad ir pensionārs, un viņa palīgi aparātu uzraugi Ādolfs Graudiņš un Aleksandrs Daģis zina, cik daudz pūļu prasījusi plēves masveida ražošanas noorganizēšana. Patlaban veco plēvju pārstrādes cehā strādā 30 cilvēku. Viņi visi ir kolhoznieki un karstākajos darba cēlienos piedalās ražas audzēšanā un novākšanā. Kad rudens darbi apdarīti, viņi ieņem savas vietas pie granulatoriem un citām mašīnām, dara kolhozam ļoti vajadzīgu darbu. Daži no viņiem mācījušies ķīmiskajās rūpnīcās un pēc tam apmācījuši savus biedrus. Pagājušajā gadā kolhoza cehs izgatavoja 300 tonnu sintētiskās plēves. Tas ne tikai apmierināja pašu saimniecības vajadzības, bet arī piegādāja šo deficīta materiālu citiem Rīgas rajona kolhoziem. Nelielā palīguzņēmuma kolektīvs devis kolhozam ceturtdaļmiljona rubļu tīras peļņas. Patlaban kolhoza meistari cenšas visas operācijas apvienot tehnoloģiskā līnijā, lai vēl vairāk samazinātu darba izlietojumu un pazeminātu jauniegūtās plēves pašizmaksu. 

G. Belova, LATINFORMA korespondente
Siltumnīcas ar atjaunotām plēvēm
1975.01.16 Padomju Zeme (Saldus)
✨✨✨
VIDE 
Nelikumīgi ievesti Rietumu plastmasas atkritumi

37 tonnas lietota polietilēna, nesaskaņojot kravu ar vides inspekciju, Latvijā ievedusi a/s Ādaži polietilēna industrija, 29. novembrī konstatēja Rīgas reģionālā vides inspekcija. Ģenerāldirektors Juris Staņēvičs taisnojās, ka uzskatījis Vides aizsardzības komitejas principiālo atļauju ievest un pārstrādāt polietilēnu Latvijā par pietiekamu. Reģionālās vides komitejas priekšsēdētājs Andrejs Laškovs atzīmēja, ka atkritumu plūsmai no Rietumiem, pagaidām vēl otrreizējo izejvielu veidā, ir tendence pieaugt, tāpēc šādu izejvielu ievešanai nepieciešama licence un ikvienas kravas kontrole, «citādi Latvijā ievedīs visu ko». No ievestā lietotā polietilēna Ādažos taisa atkritumu maisus Anglijai. Tā kā otrreizējo izejvielu, arī polietilēna savākšana Latvijā faktiski nenotiek, Vācijas atkritumi ir vienīgā iespēja turpināt ražošanu un izķepuroties, jo strādniekiem alga nav maksāta kopš augusta, viņi ēd tikai mani un plastmasas atkritumus, sacīja Staņēviča kungs. Saskaņā ar likumu cehs ar ievesto polietilēnu būtu jāplombē ciet, taču, ņemot vērā strādnieku grūto stāvokli un otrreizējās izejvielas atbilstību savam nosaukumam, akciju sabiedrība tika cauri ar naudas sodu. «Ja jūs cehu slēdzat ciet, es laužu līgumu ar angļiem, šaujos nost un naktīs jums spokošos,» ģenerāldirektors informēja Laškova kungu. Savukārt Laškova kungs uzsvēra: «Uzņēmējiem jārēķinās ar to, ka Latvija ir pievienojusies Bāzeles konvencijai, kas atkritumu transportu reglamentē ļoti stingri.»
No Vācijā lietota polietilēna Ādažos taps maisiņi Anglijai

VIDE Nelikumīgi ievesti Rietumu plastmasas atkritumi
1993.12.03 Diena
Egīls Zirnis
✨✨✨
KOMERCIĀLĀ NIEZE
SAKARĀ AR IZKROPĻOJUMIEM PALĪGNOZARU UN UZŅĒMUMU ATTISTIBĀ 
KOLHOZOS UN PADOMJU SAIMNIECĪBĀS
Pēdējos gados kolhozu un sovhozu ekonomika krietni pavirzījusies uz priekšu.
 Tas tāpēc, ka pariiia un valdība lielu vērību veltī lauksaimniecības 
palīgnozaru attīstībai, sniedz lauku ļaudīm vispusīgu materiālo, zinātnisko, 
tehnisko palīdzību, un tas dod lieliskus rezultāius. Stipri palielinājusies 
zemkopības kultūra, kļuvušas augstākas graudaugu un citu kultūru ražas, gūti 
panākumi lopkopībā, putnkopībā, citās nozarēs. Bet, kā zināms, 
lauksaimnieciskajai ražošanai ir sezonas raksturs. Vasarā lauku ļaudis 
nodarbināti pilnīgi, bet ziemā darba mazāk. Tāpēc pati dzīve izvirzīja 
nepieciešamību laukos attīstīt palīgnozares un palīguzņēmumus. 
To uzdevums ir pilnīgāk izmantot sezonas darba spēka pārpalikumu, 
materiālos un izejvielu resursus, kas ir pašās saimniecībās. Padomju valdība 
speciālā lēmumā, par šo iautājumu pasvītroja, ka attīstīt palīguzņēmumus
 un palīgnozares vajag tā, lai neciestu lauksaimnieciskā ražošana, Piemēram 
īpaša vērība jāveltī produktu, savvaļas augļu un_ogu, sēņu pārstrādāšanai,
 vietējo būvmateriālu ražošanai, ražošanas sakaru attīstībai ar 
rūpniecības uzņēmumiem. Jāsaka, ka paiīguzņēmumi un palīgnozares 
ir daudzos kolhozos un padomju saimniecībās. Prakse rāda, ka tur, kur 
tie attīstīti saprātīgī, saskan ar direktīvu orgānu norādījumiem, tur 
kolhoznieki un sovhozu strādnīeki visu gadu ir nodarbināti vienmērīgi un arī 
izpeļņa ir stabila. Papildienākumi, ko saņem no palīguzņēmumiem, ļauj 
saimniecībām paplašināt pamatražošanu, nostiprināt ekonomiku, 
paaugstināt lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti. Tas viss ir ļoti labi. Bet 
slikti tas, ka palīguzņēmumu un palīgnozaru attīstībā ir nopietni 
trūkumi un rupji izkropļojumi. Daudzos gadījumos kolhozi dibina tādus 
uzņēmumus, kas pēc sava rakstura nemaz nav palīguzņēmumi. To darbam 
nav nekā kopēja ar lauksaimniecības produktu un vietējo izejvielu pārstrādāšanu. 
Šajos uzņēmumos un cehos strādā ne kolhoznieki, bet personas, kurām nav 
nekāda sakara ar lauksaimniecību, galvenokārt pilsētnieki. Sevišķi daudz 
izkropļojumu palīgnozaru attīstībā ir Rīgas rajona kolhozos. Piemēram, kolhozā 
«Ādaži» lielāku vērību pievērš dažādu cehu un uzņēmumu organizēšanai 
nekā lauksaimniecības galveno nozaru attīstībai. Ko tikai te neražo! Gan 
suvenīrus, gan polietilēna plēvi, gan izstrādājumus no metāla, gan kaprona 
siksniņas pulksteņiem, gan gumijas veltnīšus sienu krāsošanai, gan 
pārtikas hidrolizatoru. Te organizēja personīgo automašīnu krāsošanu, 
celtnieku brigādi, kas izpildīja remonta darbus Rīgas uzņēmumos. No 298 celtniekiem
 lielākā daļa nevis kolhoznieki, bet Rīgas un citu pilsētu iedzīvotāji.
Kolhozs «Pionieris» ražo lodīšu pildspalvas un plastmasas rotaslietas, kolhozs «Mārupe» - 
dažādas nozīmītes, suvenīrus un daudzus citus izstrādājumus. 
Bieži vien tiek rupji pārkāpts darba samaksas sociālistiskais princips. 
Palīguzņēmumos darba alga nepamatoti augstāka par galvenajās lauksaimniecības nozarēs strādājošo algām. 
Tā kolhozā «Ādaži» pērn palīguzņēmumu strādnieku vidējā mēnešalga bija 
152 rubļi, bet traktoristu - 128, lopkopju - 125, cūkkopju - 134 rubli. Dobeles 
rajona kolhozā «Nākotne» pensionāra Pūces, kas vadīja kažokādu apstrādes cehu, 
vidējā mēneša izpeļna 1971. gada pirmajā pusgadā sastādīja 300 rubļus. Līdzīgu 
piemēru ir daudz. Šī prakse, kas vērojama palīguzņēmumos, noveda pie tā, ka te 
iekļuva negodīgi cilvēki, kombinatori un dažādi spekulanti, kuri 
palīguzņēmumus izmanto iedzīvošanās nolūkos. Stiprā mērā plaukst deficītu 
materiālu iegāde, tiek paaugstinātas izstrādājumu cenas, kas noved pie valsts 
disciplīnas pārkāpumiem, bet nereti arī pie materiālu un naudas līdzekļu 
zādzībām. 1970. gadā un šā gada pirmajā pusgadā kolhozs «Ādaži» 
iegādājās 150 kilogramus kaprona, Bauskas rajona kolhozs 
«Padomju jaunatne» - 1080 kilogramu vilnas, kokvilnas un linu diedziņu. 
Vairākos kolhozos vīna un karameles «Gailītis» ražošanai izlieto veikalā pirkto 
cukuru, kas domāts pārdošanai iedzīvotājiem. Katram ir skaidrs, ka kolhozu un 
sovhozu vadītāju pienākums ir nopietni nodarboties ar saimniecību ekonomiku, 
prast skaitīt kapeiku, izvērst lietišķu aktivitāti. Bet mēs nedrīkstam būt 
vienaldzīgi pret to, ka daži vadītāji, saslimuši ar komerciālo niezi, zaudē mēra 
sajūtu un aizmirst, ka kolhozi un padomju saimniecības ir sociālistiski 
uzņēmumi, bet ne privātbodītes. Nedrīkst samierināties ar to, ka daži 
saimniecību vadītāji lielāko daļu laika ziedo ne laukkopībai un lopkopībai, bet 
tam, kādu rūpniecisku produkciju izlaist, kur «izspiest» fondētās izejvielas 
un kur iztirgot gatavo produkciju - Urālos, Sibīrijā, ziemeļos vai denvidos. Šajā 
ziņā īpaši izceļas kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs Josifs Kukelis. Savā laikā viņš 
jau tika brīdināts un pat sodīts. Bet nekas nelīdzēja. Pietiek teikt, 
ka 35% no saimniecības kopienākumiem sastāda ienākumi no 
palīguzņēmumiem. «Ādaži» ir piepilsētas zonas saimniecība un tai Rīgai 
jādod agrie kartupeļi un dārzeņi. Bet šo uzdevumu kolhozs laikus nepilda, 
un tā jau ir valsts disciplīanas pārkāpšana. Arī saimniecības sasniegumi 
laukkopībā un lopkopībā varētu būt labāki, jo kolhozs ekonomiski spēcīgs, 
ir lielas iespējas, bet tās netiek izmantotas. To traucē, škiet, vadītāju 
pārlieku lielā tieksme palielināt kolhoza ienākumus ne no pamatražošanas, 
bet pa aplinkus ceļiem. . . Par nožēlošanu, izkropļojumi palīgnozaru un 
palīguzņēmumu attīstībā ir ne tikai Rīgas rajona kolhozos vien, bet 
arī Bauskas, Jelgavas, Dobeles un citu rajonu saimniecībās. 
Palīguzņēmumi un palīgnozares ir vajadzīga lieta. Tās mēs arī turpmāk 
attīstīsim. Bet šajā lietā nepieciešama stingra kārtība. Jāizskauž jebkādi 
izkropļojumi un pārmērības.

KOMERCIĀLĀ NIEZE
1971.09.02 Darba Balss (Rīgas rajons)


=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru