svētdiena, 2020. gada 13. decembris

Gaujas pilsēta jeb Pilsēta pie upes <>

Būvējam, apzaļumojam... 

Kolhoza «Ādaži» ciemats aptver ap 140 hektāru, no kuriem 50 izmantoti sabiedrisko un daudzstāvu dzīvojamo ēku apbūvei un parkam. Ciemata teritorija līdzena. Ir koki ap skolu, slimnīcu un ciema padomes izpildkomiteju. Klajā, līdzenā teritorijā ir ierobežotas ainavas veidošanas iespējas. Kā sākotnēji noteicošo izvirza zālāju un puķu stādījumus. Vertikālajā plāknē izmantojam vīteņaugus pie dzīvojamo ēku lodžijām un mūra sienām. Teritorijā ar koku audzēm brīvajos laukumos ir izveidoti zālāji, ietves iesedzot ar saliekamām betona plāksnēm. Tuvākajos gados turpināsim teritorijas apzaļumošanu un labiekārtošanu pie jaunceļamām dzīvojamām un sabiedriskām ēkām. Pretī jaunceļamai poliklīnikai taps terasveidīga atpūtas zona ar strūklaku un ūdensbaseinu, tiek izstrādāts dendroloģiskais projekts ciemata parkam, kas ietvers teritoriju starp jaunceļamo bērnu dārzu, skolu un Gaujas veco gultni. Tālākajā perspektīvā paredzēta Gaujas vecās gultnes padziļināšana un ciemata otrās kārtas daudzstāvu apbūves apzaļumošana. 

Būvējam, apzaļumojam...
1979.12.20 Dzimtenes Balss
A. Melngalvis, Ādažu kolhoza arhitekts

🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀 🎀

==========

fragments no
VĀCU ZINĀTNIEKA DARBS LATVIEŠU VĒSTURĒ
1956.09.01 Ceļa Zīmes
E. Blese
=========





Gaujas pilsēta jeb Pilsēta pie upes

Pilsēta pie upes –  tā Ādažus septembra vidū nodēvēja vieni no talantīgākajiem Latvijas studentiem, kuri apgūst arhitektūras jomu un pulcējās savā gadskārtējā arhitektūras plenērā Ādažu Kultūras centra telpās.  Plenērus organizē Latvijas Arhitektu savienība, šogad - jubilejas gads — desmitā reize, tāpēc īpašs prieks, ka par mācību vietu nedēļas garumā tika izvēlēti Ādaži. Saka jau, ka nekas šajā dzīvē nenotiek nejauši, laikam arī mums beidzot pienācis laiks ar kritisku aci pavērties apkārt  un padomāt ne tikai par iedzīvotāju ērtībām, bet arī  par viņu estētiskajām jūtām novada centrā.
Šī gada studentu darbu tēma bija – ’’Gaujas ielas telpiskā attīstība Ādažos’’. Uz jautājumu ’’Kāpēc Ādažos un kāpēc Gaujas iela?’’ pasākuma organizatori sniedz atbildi: ‘’ Ādažos dzīvo turpat vai tikpat ļaužu cik Cēsīs. Jau pavasarī te tika organizēts profesionālo arhitektu plenērs, lai izprastu centra problemātiku.  Pavasara plenērs norādīja uz GAUJAS ielu posmā no Tallinas šosejas līdz Kultūras centram - kā atbilstošu šāda centra pazīmēm. Ar Ādažu domi vienojāmies par turpinājumu/nākamo soli – Studentu plenēra formātā’’.
Vairāk kā trīsdesmit studentu pirmajā dienā noklausījās nozares zinātāju un ekspertu ievadvārdus par un ap Ādažu attīstības plānošanu, ievērtēja kultūrvēsturisko mantojumu, vides ainaviskās kvalitātes un transporta attīstības jautājumus. Tad četrās jauktās grupās, nedēļas garumā rūpīgi izpētot situāciju, meklēja savu atbilžu versijas par Gaujas ielas telpisko attīstību. Rezultāts tika prezentēts ekspertu komisijai pēdējā plenēra dienā. Katrs darbs bija interesants ar savu „atslēgas” meklējumu, bet kopumā uzteicama visu grupu  prasme  pasniegt savas  idejas gan  grafiski, gan verbāli. Jauniešu   noslēguma prezentācijas bija ļoti spilgtas un pārliecinošas. Daži spriedumi par Ādažu centrā esošās apdzīvotās vides identitāti un funkcionalitāti bija nesaudzīgi un pat mulsinoši. Atzīšos, ka ne man vienai no klātesošajiem  "svila" ausis un/vai vaigi. Absolūti trāpīgs ‘’skats no malas’’. Ikdienā savās gaitās skrienot, diemžēl esam  apraduši un pat samierinājušies ar nesakopto ainavu centrā, dīvainajām pamestajām būvēm un krūmos ieaugušajiem Gaujas krastiem. Lai ieraudzītu savas upes krāšņumu sakoptā vidē, mēs nereti izvēlamies braukt uz Valmieru vai Siguldu, taču Gauja Ādažu novadam cauri plūst turpat 9 km garumā, kaut arī caur krūmiem to grūti pamanīt.
Un ir vēl kāds fakts, kas liek mums būt īpaši lepniem par Gauju. Latvijas garākā upe, kura savus līkumus met cauri daudzām slavenu teiku apvītām pilsētām un apdzīvotām vietām, savu vārdu ir devusi tieši mums – Ādažiem. Mēs esam Gaujas pilsēta.  Jautāsiet - kā tas iespējams? Atbilde rodama senajos dokumentos.
Kā Gauja  saukta senajos dokumentos?
13.gadsimtā - Goiw (igauniski – Koiv, līvu - Kow , kas līvu valodā nozīmē ‘’bērzs’’), bet 17.gadsimtā – Ada, 18.gadsimtā – Aa.

Savukārt, izskaņa ''-aži'' (kā Ādaži, Kuiviži, Pabaži, Allaži, Ropaži) ir raksturīga pārlatviskoto līvu apvidiem Vidzemē. Kā uzskatīja valodnieks A.Bīlenšteins, izskaņa «aži» līvu valodā nozīmē apdzīvotu vietu. 

16./17.gadsimtu mijā līvu skaits Vidzemē būtiski samazinājās, tie kopā ar baltu tautām – kuršiem, sēļiem, latgaļiem un zemgaļiem – iekļāvās latviešu tautas sastāvā. Taču iespējams, tieši šajā laika periodā, saplūstot senajam Gaujas nosaukumam ‘’Ada’’ un Gaujas līvu atstātajam ‘’Aži’’radies Ādažu vārds.
Formula vienkārša:
ADA + AŽI = ĀDAŽI


 


Turpinot arhitektūras plenērā izskanējušās idejas, ar prieku jāatzīst, ka dažādas būves kā laikmeta liecinieces Ādažu vārdu ir  ierakstījušas arī  vēsturē.
Pirmā - bija iespaidīgā Ādažu pils Rīgas pievārtē (13.gs), kas vairāk kā 400 gadu garumā atradās uz nozīmīgākā Vidzemes satiksmes ceļa un kalpoja kā ieejas vārti Rīgā. Vēl viena būve radās ekonomiskā uzplaukuma gados 19./20.gs mijā, kad pretēji cara ierēdņu aizliegumiem, pēc slavenā arhitekta K.Pēkšēna projekta, ādažnieki sev uzcēla visā Vidzemē plašāko  pagasta namu (1890.g.). Bet gadus desmit vēlāk – piedalījās Baltijā izcilākā tā laika hidrotehnikas sasnieguma būvē – Gaujas-Daugavas kanāla izveidē. 


Kolhozu laikos Ādažos viena pēc otras pacēlās vairākas ievērojamas celtnes, kuras kontrastēja ar apkārt valdošo padomju laikam raksturīgo arhitektoniski pelēko pelēcību. Uz represētā ādažnieka K.Drunkas zemes, piesavinoties bijušā Brīvības cīņu dalībnieka izdomāto mājas vārdu ‘’Briljanti’’, tika uzcelta modernākā govju ferma LPSR (1977.g.).  Pateicoties kolhoza vadītāja Alberta Kaula ambiciozajiem plāniem, 1986.gadā tapa vidusskolas ēka 1000 bērniem, kas bija bija iecerēta kā lielākā skola Padomju Savienībā. Un ne jau šāda tāda skola, bet ar savu observatoriju. Kad pēc gada ciemos atbrauca Maskavas vēstnesis M.Gorbačovs, slavinot Ādažus visā plašajā PSRS, A.Kaulam radās jauna ideja.   Visi 300 kolhoza celtnieki no skolas būvniecības (tika pabeigtas tikai 2 kārtas) tika  ‘’pārsviesti’’ uz citu objektu – tirgus ēkas būvi (1988.g.). Tai pat gadā  sadarbībā ar Dienvidslāvijas partneriem Ādažos uzcēla slaveno Picēriju. Vēl slavenākais ‘’Kukulītis’’, kas tapa vienā gadā ar vidusskolas ēku, jau pulcēja sajūsminātus ļaudis no tuvas un tālas apkārtnes. Uz Ādažiem cilvēki devās kā svētceļojumā. Lai arī no rindām izvairīties nebija iespējams, ļaudis bija pacietīgi – jo nogaršot siltu ‘’franču baltmaizi’’ vai īstu picu ceptu īstā picērijā, tas padomju cilvēkam bija kultūršoks. Iespējams, ka šeit minētās kolhoza laika būves  noteikti nevarēja nosaukt par izcilu arhitektūru, taču tās bija sava laikmeta nozīmīgas liecinieces, atšķīra mūs  no citiem reģioniem un nesa Ādažu vārdu pasaulē.

mākonī atrasts video


Katrs gadsimts Ādažu vaibstos ienesis ko jaunu. Kaut arī divdesmit četru gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas (1991.g.), tapuši vien trīs brīnišķīgi rhitektoniski objekti, kuri rotā Ādažu centru vislabākajā tā izpildījumā - Valdorfa skolas ēka, Kultūras centrs, skaistais tilts pār Gauju,   mums ir visas iespējas attīstīties tālāk. Lai acis un dvēsele priecātos! Cerēsim un ticēsim, ka idejas  šogad notikušajos divos arhitektūras ideju plenēros, radīs atbalsi un palīdzēs kopējā vizuālā tēla uzlabošanai Ādažos visdrīzākajā nākotnē.

E.Pētersone
Ādažu muzeja vadītāja 



* * *
28.12.2014 
2014. gads Pierīgā: 
Ādažos savs autobusu maršruts, mākslas galerija un dambis 
Autors Apriņķis.lv 

Aizvadītais gads Ādažu novadā bijis tik ražīgs kā reti kurš cits – daudz kas 2014. gadā Ādažos noticis pirmo reizi. 

Sācis kursēt iekšējais autobusu maršruts, kas daudziem skolēniem no attālākajiem ciemiem tagad ļauj ērti nokļūt skolā agrajās rīta stundās.

"Tika atvērts Klientu apkalpošanas centrs, lai atvieglotu iedzīvotāju saziņu ar atsevišķu jomu speciālistiem. Bērniem ar īpašām vajadzībām dome piešķīrusi 50% atlaidi smilšu terapijai, Montesori pedagoga, logopēda un reitterpijas nodarbībām. Sākti un turpinās dambja gar Gauju būvniecības darbi, kas pasargās iedzīvotājus no plūdiem," stāsta pašvaldības sabiedrisko attiecību vadītāja Monika Griezne.

Šogad Ādažos izveidota arī viena no lielākajām slidotavām Latvijā. Ieviestas jaunas tradīcijas sporta dzīvē – 1. maija krosa stafešu skrējiens, Rudens kross, Ādažu novada sportistu apbalvošanas ceremonija "Ādažu sporta laureāts".

Lai vairotu drošību novadā, Ādažu centrā uzstādītas vairākas videonovērošanas kameras, labiekārtota Vējupes pludmale, Baltezera kapos izveidotas jaunas ūdens ņemšanas vietas. Iztīrīti arī aizaugušie grāvji novada ciemos.

Ādažu centrā atvērts plašs, ērts, drošs un atraktīvs bērnu rotaļu laukums, kā arī atklāta Vēstures un mākslas galerija.

"Iedzīvotāju vislielāko atzinību un novērtējumu guvuši novada jeb Gaujas svētki, kas 2014. gadā izskanēja ar līdz šim nepieredzētu vērienu," atzīmē M. Griezne un uzsver, ka 2014. gadā Ādažu Kultūras centram bija tas gods izstādīt arī leģendārā mākslinieka Leo Kokles gleznas no mākslinieka dzīvesbiedres Terēzes Kokles kolekcijas.

 
========
Nav kur žagaru nolauzt

Dārza margrietu un kliņģerīšu viļņi. Prātā palikuši Edgara Kauliņa vārdi: — Kūtij tomēr jāož pēc kūts. Tas bija toreiz, kad estētikas vārdā sāka gudrot, cik tālu puķi varētu iedabūt kūtī. Lai tā būtu govij gandrīz vai pie astes. Bet ar tādu aprēķinu, ka, mušas gaiņājot, aste nenotrauc ziedlapiņas. Joprojām strīdi jādzird par kolhoza «Ādaži» lielfermu Briljanti. Ziemas dārzs vienus sajūsmina, citus mulsina, bet dažus arī kaitina. Bet kāpēc «Ādažu» meklējumu neuztvert kā vienu no variantiem lielfermu ērā? Ja puķe pie kūts iederas, lai aug un priecē stādītājus. Bet vai nav dīvaini, ka ap kūtīm nav koku? Pilni lauki ar kailfermām. Ir kūtis, kuras nemaz vairs neož pēc kūtīm. Pakaišu struktūra, mēslu izvākšana, ventilēšana — tie ir priekšnoteikumi, kas noņem smaku. Bet ne jau par smaku cilvēks tik daudz uztraucas. Amonjaks koncentrētā veidā ir inde un arī pašam lopam par labu nenāk. Tāpēc lopkopības pārpalikumi jāuztver un jāabsorbē. Koki var ne tikai estētiski papildināt arhitektūru, bet kļūt par kūts līdzstrādniekiem. Rīgas rajona kolhozā «Padomju Latvija» Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniskās pētniecības institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Rūdolfs Stalbovs vienojies ar saimniecības vadību un izstrādājis tehniskās apzaļumošanas shēmu. Uz kūti un lopiņiem pieņemts raudzīties zinātniski. Bet koks atrauts no zinātnes. Un cilvēks atrauts no koka. Rūdolfs Stalbovs: — Koku stādīšana nav meža, bet audzināšanas jautājums. Zinātnieks runā un domā par ekoloģiskām kopsakarībām. Bet ar ko jāsāk? Ar tās lopkopes izbāršanu, kura nav iestādījusi koku? Brukt virsū projekta autoriem? Celtniekiem? Saimniecību vadītājiem? Visi kopā un katrs atsevišķi  ir pazaudējuši koku. Stādīšanas, prieku. Katru gadu kilometru kilometriem veido jaunus ceļus. Bet koku rindu gar ceļa malām nav. Kāpēc? Inde, kas  aizķertos apstādījumos.  Kā var nodot un pieņemt kūti? Ja nav stādījumu. Kā var ielikt atzīmes «labi» un «teicami», ja trase vai ēka izrauta no ekoloģiskās ķēdes? Dažkārt esam līdz stingri. Madonas rajona padomju saimniecībā «Prauliena» atjaunoja vecsētu. Kūti lopiņiem, dzīvojamo ēku lopkopjiem. Sanitāri epidemioloģiskā dienesta pārstāvji dokumentus. Pēc normām kūtst bija par tuvu dzīvojamai ēkai. Saimniecības direktors Aleksandrs Udots skaidroja: — Toreiz, kad senči būvēja, viņi nevarēja iedomāties, ka būs  tādas normas.
Nekā nezinām. Ja gribat, lai parakstām, pārceliet kūti tālāk. Bet ceļu pieņem bez kokiem.
Un fermu pieņem bez kokiem. Tie, kas Praulienā būvēja māju, gadsimtu uz priekšu nevarēja paredzēt, kādas būs normas attālumam no kūtssmakas. Toties viņi uzreiz iestādīja kokus. Lai būtu blīvžogs.  
Dzirdēts: — Ko dos skrāja bērzu rinda ceļa malā? Tad jau vajag zaļu sienu. Vēji aizķeras, kūleņus met. Koki ieelpo un izelpo. No paaudzes paaudzē pārmantotas gudrības. Par vienas sētas krūmiem un kokiem. Par šaurā līčloču ceļa alejām. Bet vajadzīgas šodienas gudrības. Tām lielajām fermām. Un tiem taisnajiem un platajiem ceļiem. Vai par to jādomā tikai Bulduru dārzniekiem? Cilvēks brīžiem domā ārkārtīgi lēni. Bet koks aug vēl lēnāk. Un tomēr ar mūsu lēno domāšanu jāaizdomā kokam pa priekšu. Lopkopei sarunā izspruka trāpīgums: — Gribēju puišeli nopērt, bet nav kur žagaru nolauzt. Te jau viss klajš. Pie kūts tīkams akmensdārzs. Bet nav kur žagaru nolauzt.

Nav kur žagaru nolauzt
1982.11.28 Cīņa
Ē. Hānbergs
==================




===

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru