svētdiena, 2021. gada 21. februāris

Kauls - raksti presē 90-tie #

Jautājumu rīts pie Alberta Kaula
1991. gada 4. februārī
GINTS JANSONS 

Vat patiesi sakāt ardievas politiskai darbībai? 

Jā. Šis laiks ir kļuvis pārāk nežēlīgs, un nevēlos sabiedrībā iemest atkal kādu dzirksti, nezinādams, vai tikšu pareizi saprasts. Savstarpējā satiksmē mēs vēl aizvien līdzināmies maziem gailēniem. Maziem un skaļiem. Bet, ja kāds nudien ir tik neredzīgs, ka nespēj saskatīt manu attieksmi pret Latviju un latviešiem kaut vai septiņpadsmit «Ādažos» nostrādātajos gados, tad viņam varu to parādīt ar darbu zemnieksaimniecībā. 


Jūs esat noskaities uz tiem, kas Kaulu dēvē par nodevēju? 

Nē. Tikai laiks būs vienīgais noteicējs un šķirotājs, kas mēs katrs esam. Protams, kā saka, ņēmu pie sirds, ka arī «Ādažos» bija pulciņš cilvēku, kuri pat necentās saprast manas rīcības iemeslus un lūkoja vākt parakstus pret mani, nepatīkami, ka tika draudēts dzīvesbiedrei, sekretārei un šoferītim, taču ko citu šobrīd bija gaidīt? Esmu centies arī šajos atmodas gados palikt neatkarīgs, un kas tagad paliek pa vidu, itin bieži cieš vairāk. Tāpēc liels paldies visiem, kuri Kaulam ticēja pirms mēneša un diviem, un paldies tiem, kuru vēstules ar laba vēlējumiem saņemu vēl tagad. 

Daudz? 

Astoņas, desmit dienā. 

Un tomēr, vai jums nešķiet, ka pats iekūlāties ziepēs? Še domāju jūsu darbību Latvijas sabiedrības glābšanas komitejā. 

Komitejas darbības sakarā tika piesaukts mans vārds. Tas tiesa, bet bez manas piekrišanas, jo šai laikā atrados Austrijā. Es būtu ar mieru strādāt kādā veidojumā, kas meklē kompromisus, vidusceļu, sauciet to samierināšanās vai izlīgšanas vārdā, taču šī glābšanas komiteja, kas Latviju cenšas šķelt divās nesamierināmās grupās, man ir netīkama. Alberta Kaula vārds bija izdevīgs šī iestādījuma līderiem, un nojaušu arī kāpēc. Tikai patlaban nevēlos nekā stāstīt. Cilvēki jau gana tracināti. 

Tad varbūt kā bijušais prezidenta padomnieks varat izklāstīt savu viedokli par janvāra norisēm Baltijā. Arī par Gorbačova spēku vai nespēku ietekmēt politisko ritumu valstī. 

Padomnieks lauksaimniecības jautājumos esmu vēl aizvien, kaut arī izdots rīkojums par padomnieku institūta pārveidi, bet dekrēta par tā likvidāciju nav. Gorbačovs? Patlaban vara vēl ir viņa rokās. Vismaz man tā šķiet, bet esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka armijas un citu militāro vienību izrīcībai Lietuvā un Latvijā prezidents svētību nav devis. Tas gan nenozīmē, ka viņš būtu ļoti apmierināts ar Baltijas valstu valdību politiku, bet gods kam gods allaž iebildis pret vardarbību. Taču Maskavā arī bez Gorbačova ir pietiekami ietekmīgi vīri, kuri labprāt ļauj sev iestāstīt, ka Latvijā modusies strādniecība un revolucionārās masas gaidīt gaida mirkli, kad skanēs pavēle doties triecienā uz valdības un Augstākās Padomes namu. 

Vai varat pēdējo teikumu arī sīkāk pavētīt? 

Nē. Šajās aizkulisēs neesmu bijis, un klāstīt citu pārstāstīto tā nav goda lieta. Tagad domāju: paldies Dievam, ka mūsu strādnieki vēl parāvušies maliņā un ka aizvien lietišķāk un labvēlīgāk Latvijas valdība sākusi skatīt sveštautiešu likstas. 

Ko prezidents sacīja pēc tam, kad viņa padomnieks izstājās no komunistiskās partijas? 


Neesam vēl tikušies. Kolēģi teic: «Tam vajadzēja notikt.» Šai partijai būs grūti pacelties, šķiet, pat neiespējami. Tai daudz kā vairs nav, bet galvenais trūkst entuziasma. Entuziasma un spara, kas pārpārēm jaušams Tautas frontes līderos, un šīs divas īpašības palaikam pat kompensē karstgalvības un apdoma trūkumu. 

Klāt pārskata sapulču laiks kopsaimniecībās, un baumo, ka Alberts Kauls tomēr palikšot «Ādažu» priekšsēdētājs. 

Aplamības! Esam izraudzījuši jaunu, tas varētu būt mans vietnieks Latvijas AP deputāts Ārijs Ūdris. Pats vēlēšanās noteikti nebalotēšos, un «Ādažiem» turpmāk mēģināšu palīdzēt gan kā konsultants, gan arī kā PSRS Augstākās Padomes deputāts. 

Ka savienības AP deputāts, turklāt vēl prezidenta padomnieks, spēj līdzēt savai saimniecībai, nešaubās neviens. Bet vai Latvijas parlamentārieši savienībā ko derīgu var dot arī visai Latvijai?

Protams, un ne vien kā patiesas informācijas sniedzēji. Daudziem mums taču klāt nākuši jauni paziņas, un grēks būtu šo pazīšanos neizmantot. Nedomāju, ka man būtu pārlieku grūti pacīnīties par papildu spēkbarības piegādi Latvijai, un varētu no Savienības dabūt arī naudu budžetcaurumu aizlāpīšanai, tikai, kad runāju par to ar kolēģiem, viņi rausta plecus. Izrādās, ka Latvijai nekā nevajag! Pat to ne, kas iegūstams diezgan viegli un nekaitējot 4. maija Deklarācijā paustajam mērķim! 

Arī Latvijas valdība nav lūgusi talkā? 

Nav. Taču lūdzu neuzskatīt to par Ivara Godmaņa kritiku un jo mazāk par Alberta Kaula cenšanos aizstāt ministru kabinetu. 

Vai tad Godmaņa kabinets būtu viena balto tētiņu kompānija, kas labu un pareizu vien dara? 

Nē, bet es Ministru Padomes priekšsēdētāju cienu un viņa politikai uzticos. Uzticētos vēl vairāk, ja valdība ražošanu veicinātu īpaši laukos. Nodoklis galu galā var būt ne vien valsts kases pildītājs, bet arī saimniecības un saimniekošanas sekmētājs, šobrīd kā lielas, tā mazas saimniecības izputinās drīzāk valsts finansu politika, nevis totālā nabadzība. 

Palaikam braucat arī uz savu zemnieksētu. Vai šai laikā zemniecībā kas mainījies? 

Jā. Nesen lasīju sludinājumu: «Vēl neizveidotu saimniecību mainu pret žiguli», un kļuva smaga sirds. Tas, pirmkārt. Otrkārt, zemniekiem jau tagad vajadzētu veidot pašaizsardzības vienības. Rekets ieceļojis arī laukos. 

Cilvēki, kam dzīves gājums rada jūsējam, dažkārt raksta memuārus. Alberts Kauls arīdzan rakstot. Vai tiesa? 

Vēl ne. Baumo jau sazin ko. Arī to, ka mans dēls, kaunoties tēva, mainījis uzvārdu, bet uzvārds ir un būs vecais: Kauls. 

NRA / 16.02.1991


=================================


LIKTEŅA ZIGZAGS 

Avīzē «Ļiteraturnaja gazeta» ar šādu virsrakstu publicēts plašs žurnālista Igora Gamajunova raksts par bijušo agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāju, tagad fermeri Albertu Kaulu. Publicējam to ievērojami saīsinātu. Tajās janvāra dienās Alberts Kauls sajuta tuvojas nelaime. Taču līdz notikumiem Viļņā viņš vēl loloja cerību: var būt aizies neatnākusi? Tagad apjēdz, cik bijis naivs. Likās boļševisms pārmainījies, 56. un 68. gads vairs atkārtoties nevar. Un tad asinis Viļņā. Nē, varmācība tomēr ir un paliek boļševisma būtība. Alu cilvēka naids pret citādu domu. Murgaini uzmācīgā kaislība samīt oponentu. Un arī viņu - Kaulu, kāds iekļāvis mīdītāju skaitā. Kas ir šis «kāds», viņš, starp citu, varēja uzminēt. Liktenis ilgi viņus paralēli veda pa nomenklatūras kāpņu pakāpieniem. Viņi bija vienaudži, sešdesmitajos gados abi sāka par komjaunatnes sekretāriem. Kauls lauku rajonā, Rubiks Rīgas pilsētas komitejā. Pērn abi izrādījās uz citiem pakāpieniem: Kauls Gorbačova padomnieks, Rubiks Latvijas kompartijas CK pirmais sekretārs un PSKP CK Politbiroja loceklis. Nu viņu ceļi krustojas biežāk, un Kaulu ikreiz izbrīnīja Rubika nebeidzamais kategoriskums. Viņa augstā balss nekad nepieklusa, skanēja it kā ierakstīta magnetofona lentē.
Frāzes bija noapaļotas, monolītsmagas, mērķī raidītām lielgabala lodēm līdzīgas. Tomēr kaut kas viņa hipnotiskajā pievilcībā Kaulu baidīja. Patiesi, vai gan varēja būt tik ļoti neelastīgs tagadējā situācijā? Vai neviena neievēlētās Sabiedrības glābšanas komitejas pretenzijas uz varu republikā nebija mēģinājums izraisīt pilsoņu karu? Kā vārdā? Savas nepiepildītās varaskāres dēļ? Mēģināja ar Rubiku izrunāties, taču jutās kā svešā valodā runājošs pravietis. Kad Viļņas ielās parādījās tanki, Kauls saprata nākamā būs Rīga. Un vēl saprata, ka boļševisms tas ir strupceļš. Cilvēki, kas auguši ar «Partijas vēstures īso kursu», nespēj ieskatīties dzīvē. Viņu redzes
leņķi ierobežo tanka skatlūka. Palikt tādu vidū nozīmētu pārkāpt pāri sev pašam. Un viņš devās uzstāties televīzijā, kaut arī saprata izstāšanās no PSKP un muguras pagriešana glābējkomitejniekiem neapturēs Latvijas komunistu līderi, nepadarīs prātīgākus tā līdzgājējus. Neizbēgamā nojauta smacēja, un tie, kas redzēja Kaulu TV ekrānā, ievēroja, ka runāt viņam nenākas viegli. Dienu vēlāk, Ādažos ieslēdzis televizoru, izdzirda šāvienu troksni, redzēja trasējošo ložu spīdumu. OMON šturmēja Iekšlietu ministriju, apšaudīja tai blakus esošo parku. Krita cilvēki. Lija asinis. No A. Rubika preses konferences 1991. gada 21. janvārī. «Ļiteraturnaja gazeta»:

 Ko šonakt no pulksten 2 līdz 4 pie CK durvīm darīja OMON vienība? 

A. Rubiks: Man tas nav zināms. Es atrados savā kabinetā. Darīju savu darbu. Ar ēkas apsardzi nodarbojas citi. 

Laikraksts «Diena»: Vai Sabiedrības glābšanas komiteja kaut kad gatavojas pārņemt valdības tiesības? 

A. Rubiks: Lai tās pārņemtu ir nepieciešamas vēlēšanas. Bet, lūk, līdz vēlēšanu sarīkošanai, stāvokļa stabilizēšanas laikā, komiteja ir ar mieru uzņemties šo jautājumu risināšanu.

Pīppauze nevar būt ilga iedomājās Alberts Kauls. Kā viņi atkal sāks nav svarīgi. Skaidrs tikai viens ar iemeslu atjaunot likumību sāksies jaunas nelikumības. Un pēc trīsarpus mēnešiem sāka liesmot muitas punkti. Pēc sarunas ar Kaulu, — tālāk raksta I. Gamajunovs, no Ādažiem atgriezos Rīgā un piezvanīju uz LKP CK. Sievietes balss paskaidroja: Alfrēds Petrovičs aizņemts. Viena pieņemšana beidzas, tūlīt sākas cita. Vai varu pierakstīties uz pieņemšanu? Sekoja pauze. Pēc tam bažīgs jautājums: «Bet vai viņš jūs pazīst?...» Mani ar viņu pat nesolīja savienot pa telefonu. Tādēļ pirms pulksten 18:00 braucu uz vienu no viņa tikša
nās reizēm, šobrīd ar frakcijas «Līdztiesība» deputātiem. Alfrēds Petrovičs patiešām bija aizņemts LKP CK sarkanajā zālē frakcija viņu gaidīja jau minūtes desmit. Man pavaicāja, kas es, no kurienes. Paskaidroja: šeit būs frakcijas jautājumi, taču ja nu Alfrēds Petrovičs atļaus... Viņš ieradās tieši 18:11. Viņam iedeva manu vizītkarti. 
«Kas gan šeit meklējams avīzei «Ļiteraturnaja gazeta»?» skaļi, lai dzirdētu visi, teica A. Rubiks. 
«Sarunāt interviju.»
«Nekādas intervijas «Ļiteraturnaja gazetai»!»
«Kāpēc?» 
«Jūsu lappusēs viens autors.» viņš ieturēja pauzi, tad, pārlaidis deputātiem izteiksmīgu skatienu, it kā pasvārstījies, izlēma: «Nu. šajā auditorijā jau var teikt... Jūsu autors mani apdi...»
Sekoja vārds, ko parasti nedrukā no klozeta leksikas, un kāpēc to vajadzēja lietot šajā auditorijā, es nesapratu. Vai tiešām, man ienāca prātā, viņu frakcijas sarunas notiek šādā valodā? ... Pūlējos paskaidrot, ka ar viņu saniknojošo rakstu man nav nekā kopēja, ka tieši intervijā tad arī vārētu atbildēt tā autoram. Nesekmīgi. Alfrēds Petrovičs nevēlējās «atteikties no principiem», kuri viņa darbībā acīmredzot neatzīst neviena cita, izņemot paša domas. 

* NRA / 24.07.1991


Dabas ainavas / Bildēts Ādažos #

Dažādas, tīmekļa dzīlēs salasītas, bet smukas bildes, kas tapušas mūsu novadā






























































































 







Anita Treiguta #

 




Anitai Treigutai - 60

* * *
* Darba Balss / 21.04.1981