Alderi Vallijas Gumbeles atmiņās *

Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi

Pa lētāko ceļu  

Mūsu rajonā ir visā Latvijā pazīstamie ezeri — Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezeri. Ir skaisti to dzidrie ūdens plašumi, smilšainie krasti, kas pāriet varenu priežu audzēs. Darbaļaudis iemīļojuši te atpūsties. Taču vēl nozīmīgāki šie ezeri kopā ar straujo Gauju un tos savienojošiem kanāliem. Tas ir ūdensceļš, pa kuru piegādā koksni Rīgas uzņēmumiem. Septiņgadē, kad arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta taupībai katrā jomā, tas iegūst sevišķu nozīmi, jo ūdensceļš ir lētākais transporta veids. Ieradāmies pie Mazā Baltezera, lai iepazītos ar pludinātāju pašreizējām darba sekmēm. Aprīlī, maijā un jūnijā līdz mēneša vidum pludinātāju brigādes, ko vada A. Emsiņš, A. Vītols, J. Kaņeps un citi, strādāja visā pāri par 300 killometru garajā Gaujas trasē. Tagad apmēram 50 tūkstoši 

kubikmetru koksnes koncentrēti Mazajā Baltezerā. Pirms desmit gadiem pludinātāji M. Egle un J. Krēmanis ierosināja arī šeit koku šķirošanai iekārtot speciālu 

šķirošanas dārzu. Mūsu zemes upēs, pa kurām pludina kokus, šādi dārzi sastopami visur. Tur straume virza stumbrus, bet pludinātājiem atliek tikai tos ievirzīt vajadzīgos nodalījumos. Bet šeit, ezerā, kur straumes nav? M. Egle un J. Krēmanis atcerējās vēja spēku. Lūk, tas tagad dzen kokus pa šķirošanas dārza koridoriem. Pašlaik te strādā E. Osīša vadītā kompleksā brigāde. Vairums tās locekļu ir pieredzējuši ļaudis, kas pludināšanā strādā ne pirmo gadu. Vairāki no viņiem strādājuši pat uz Volgas un Kamas, pie straujajām Karēlijas upēm. Katru dienu brigāde izpilda uzdevumus par 180— 200 procentiem. Protams, darbu ļoti sekmē pēdējā laikā valdošie labvēlīgie vēji, bet vēl lielāks nopelns šo panākumu kaldināšanā ir šķirotāja V. Zariņa, enkurnieka T. Konrāda, motorista un pluldināšanas iecirkņa komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra E. Gumbeļa un citu pašaizliedzīgajam darbam. Gaujas pludināšanas iecirkņa kolektīvs rūpējas, lai Rīgas kokapstrādāšanas uzņēmumi paredzētajā laikā saņemtu izejmateriālu.  

J._Ozoļa teksts

* Darba Balss / 12.07.1959

   

01.05.1926-31.05.1926
Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta skolēnu kora dalībnieki pie Baltezera. Fonā Evaņģēliski luteriskā Baltezera baznīca (celta 1772. gadā, arhitekts Bernhards Joahims).

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi

No Vallijas Gumbeles atmiņām:

„Rau, tepat rindā kaimiņos visas mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti – ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis no Dumpjiem, tur ir tāda maza  upīte, un tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs, bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.

Alderu  muižas - Hollershof 
 kalpu māja

  

Alderu muiža - Hollershof.

Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim piederējis arī pieminētais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca jau padomju laikos,  ģimeni izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt, no zemes tikai ļāvis lasīt, bet kokos kāpt uz to stingrāko aizliedzis. Visa Dauguļu dzimta atdusas Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu godības šodien vairs pāri nav palicis.

sēru ziņa 17.09.1888.gadā  Baltijas Vēstnesī

 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš pats sev padarīja galu to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani seņči, arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana mamma tur strādāja. 

 ============================ 

Brīvības karš. Hollershofi (Alderi)  parks Gaujas (Koiva) upes krastā pēc Kuperjanova Partisanide Pataljona  (2.Suurtükiväepolgu 7.patarei) bombardēšanas.

Brīvības karš. I Pasaules kara ierakumi Hollershofi (Alderi) pie Rīgas. 

========================

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

  

Alderos pie veco plostnieku un enkurnieku mājām

Alderos pie veco plostnieku un enkurnieku mājām

 

  

  

Viena no Dauguļa alus brūža ēkām

Alderi Alus darītava "John. Daugull "

 

Alus darītava. Alderos ražotais alus bija augstas kvalitātes,
Rīgā tas spēja konkurēt pat ar vienu otru lielo vācu alus darītavu produkciju. 

2020.g.

 

Aldermuižas krogus ēka

  

2020.g.

Alderu bijušais traktieris

  

Piestātne pie Aldera kroga

 

 

Zīmogi no Alderu muižas laikiem

Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas varēja  būt ap 1936.gadu, muižu aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5 lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak,

neuztraucieties, uz jums neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha, mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka spējām vairs nešaubījās, vēlāk viņa pie gaišreģa bija vēlreiz. „Jūs ievērojāt to jauno cilvēku?” viņš teicis. „Tas ir mūsu jaunais valstsvīrs.” Vēlāk izrādījās – jā, Vilis Lācis! „Divi vien sēdējām,” mamma stāstīja, „kā es varēju neievērot?” 

Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas nav mūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta  zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene. 

Mans tēvs manu māti satika šeit, Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu! 

  

  

-