ceturtdiena, 2014. gada 27. februāris

Ciešanu vārti - Aiz manis zeme, pilna sāpju <>


 Pirms pusgadsimta 1941. gada 14.jūnijā staļinieši veica pirmo Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportāciju, kaut gan genocīds pret mūsu tautu sākās jau gadu iepriekš. Cilvēki tika apcietināti, iznīcināti, pazuda bez vēsts pat pirms "demokrātiskajām vēlēšanām" un brīvprātīgās iekļaušanās" lielajā tautu saimē. Par patieso šī genocīda gaitu ziņas iegūstam tikai tagad no tiem cilvēkiem, kas paši izgājuši cauri šai ellei, kuru normāla cilvēka prāts nav spējīgs ne aptvert, ne saprast. Pat ar visbagātāko fantāziju apveltīts rakstnieks nav spējīgs izdomāt tādas velnišķīgas mocības un nežēlību, kāda tā bija īstenībā un kuru realizēja īpaši izveidotā sistēma. Tagad, kad mūsu rīcībā ir nonākušas grāmatas - atmiņu krājums "Via dolorosa" un Melānijas Vanagas "Veļupes krastos", tagad ir iespēja kaut vai iztēlē apjēgt šīs šausmas, kam cauri gāja visi - gan sirmgalvji, gan zīdaiņi un bērni ar savām mātēm, atšķirtām no vīriem. Ne velti šo grūto ceļu izgājušie negrib atcerēties pārdzīvotās šausmas: pārāk smagi viss tas ir bijis. 

* Ādažu ritmi / 07.06.1991 / Baigā gada atcerei / D.Pakalns




Sakārtota piemiņas vieta Baltezera šausmu stāstam
* Raivis Bahšteins. Rīgas apriņķa avīze. 2009. gada 15. jūnijs

Baltezera kapos, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atklāja pieminekli “Ciešanu vārti”. Zem sanākušo krāsainajiem lietussargiem lielākoties slēpās sirmas galvas. Skanot valsts himnai, dažiem noritēja pa asarai. Piemineklis bija ilgi gaidīts un kalpos par kapakmeni ne vien tiem vairāk nekā simt Baigajā gadā Baltezerā nonāvētajiem, bet arī kā atgādinājums visiem latviešiem par nemaz ne tik sen piedzīvoto milzu traģēdiju. Baltezerā atklātais piemineklis ir viena no skaistākajiem šāda veida piemiņas vietām Pierīgā.
Kas senatni pēta, tas nākotni svēta
Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis “Ciešanu vārti” simbolizē ģimeni – sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku.
Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi – “Aiz manis zeme, pilna sāpju”. Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simt Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.

Pieminekli iesvētīja vairākās luteriskajās Pierīgas draudzēs pazīstamais mācītājs Gundars Bērziņš. “Notikušajai traģēdijai nav nekāda izskaidrojuma, un nav atbildes, kāds ir bijis Dieva prāts tai brīdī. Padomju režīms, kurš sevi sauca par bezdievīgu, patiesībā bija dziļi reliģisks, jo vērsās pret ticīgajiem un veselām tautām. Pārvarot naida piepildītu pāri nodarījuma izjūtu, mēs atzīstam, ka neviena vara, neviens monstrs nevar pārspēt Dieva mīlestību,” norādīja G. Bērziņš.
“Šodien ir līdz asarām aizkustinošs brīdis. Visvairāk jaunatnei ir vajadzīgs šis brīnišķīgais piemineklis, jo – kas senatni pēta, tas nākotni svēta,” RAA pieminekļa atklāšanas pasākuma laikā sacīja rīdziniece Biruta Balande un Brigita Bērziņa no Jaunzēlandes, kuras tēvs tika nežēlīgi nogalināts padomju represiju dēļ.
Daudzi vēlas pārrakstīt vēsturi
Tēlniece V. Dzintare uzsvēra, ka viņai kā vecāka gadagājuma cilvēkam bijis vieglāk izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem, jo “izjūtas pret šiem notikumiem ir gluži personiskas un līdzi izdzīvotas”.
“Pieminekļi ir jāveido, jo šodienas politiskajā situācijā arvien vairāk cilvēku un politisko spēku vēlas pārrakstīt vēsturi. Bet, kamēr ir dzīvi tie, kas atceras, kāds bija 1941. gads, represijas un deportācijas, šie vēstures fakti ir jāceļ gaismā un par tiem jāstāsta mūsu bērniem, lai nekad mūžā nevienam neienāktu prātā kaut ko tamlīdzīgu atkārtot pret latviešu tautu,” sacīja N. Breidaks. Ādažu mērs pateicās tēlniecei un viņas komandai. Atklājot pieminekli, N. Breidaks vēlēja visiem Latvijas jauniešiem mūžīgi sargāt Latviju un latviešu tautu.
“Ik gadu 14. jūnijā ierodamies Baltezera kapsētā, lai pieminētu un atcerētos komunistiskā terora upurus un pagājušās represijas, bet šogad šī diena ir īpaša. Daudzus iepriekšējos gadus solīju, ka šeit būs skaists piemineklis bojāgājušajiem un atgādinājums dzīvajiem par to, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi,” pieminekļa atklāšanas laikā bija aizkustināts Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, kurš pieminekļa idejai stāvējis klāt kopš tās rašanās brīža.

Kā pastāstīja P. Balzāns, 2006. gadā nākusi iniciatīva no Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa par to, ka jāveido piemiņas vieta Baltezerā – skaists piemineklis cietušo mūžīgai piemiņai. No Valsts budžeta tika iedalīta pirmā nauda, atsaucās arī vairāki Saeimas deputāti, daļu finansēja Ādažu dome, vēlāk arī Kanādas latvieši. Ādažu dome izsludināja konkursu, kurā par labāko atzina tēlnieces Vijas Dzintares projektu. Tā kā līdzekļu arvien bija par maz, radās ideja startēt programmā “Eiropa pilsoņiem” ar projektu “Ciešanu vārti”. Panākumi tajā deva nepieciešamo finansējumu pieminekļa izveidei.
Baltezera šausmu stāsts
Ādažos savāktajās vēstures liecībās lasāms, ka pēc dažādas informācijas Baltezera kapsētā apglabāti 113–130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941. gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. RAA jau ir rakstījusi, ka 1941. gada vasarā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nežēlīgi nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji pārapbedījuši Baltezera kapos. Domājams, upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11–13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies gandrīz neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.

Baltezera kapos pie pieminekļa "Ciešanu vārti" 2009.g. 26.maijā īsi pirms tā atklāšanas. Kopā sanākuši tie, kas palīdzēja pieminekļa tapšanā ( centrā - pieminekļa autore un tēlniece Vija Ilze Dzintare ) No kreisās Pēteris Balzāns, , Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, Inga Pērkone, Ādažu novada domes projektu vadītāja. No labās Gunta un Andris Neimaņi, kapu uzraugi, starp viņiem Leopolds Ozoliņš







 





 



 

=

Ciešanu vārti <>


2006. gadā Ādažu novada dome izsludināja konkursu par pieminekļa izveidi Baltezera kapos, komunistiskā terora upuru piemiņas vietā. Konkursā uzvarēja tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas projekts „Vārti". Lai pabeigtu pieminekļa celtniecību un piemiņas vietas labiekārtošanu, programmas „Eiropa pilsoņiem" ietvaros tika īstenots projekts „Ciešanu vārti" / „The Gate of Sorrow".

=====================================
Baltezera piemineklim pietrūkst naudas

Pieminekļa “Vārti” izgatavošana un novietošana Baltezerā nogalinātajiem komunistiskā terora upuriem apstājusies, kamēr Ādažu novada dome sameklēs 15 tūkstošus latu projekta pabeigšanai.

Domu Baltezera kapos uzcelt pieminekli komunistiskā terora upuru piemiņai pirms diviem gadiem izteica Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš (ZZS), kā arī solīja pieminekļa izveidi atbalstīt finansiāli, līdz tas tiks uzstādīts. Izsludinātajā pieminekļa konkursā pirmo vietu ieguva Vijas Dzintares skulptūras ideja “Vārti”.

“Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti loka formā. Loka priekšpusi veido trīs sērojoši tēli, kas simbolizē ģimeni – tēvs, māte un bērns. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Izejot cauri vārtiem – skulptūras aizmugures daļā attēlota varavīksne. Tā simbolizē cilvēka dvēseles ieiešanu citā valstībā, kur tā kļūst atbrīvota un mūžībai apskaidrota. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam, un katrs tajā var saskatīt savu skaidrojumu,” tēlu simboliku atklāja tēlniece V. Dzintare.

“Vārti” ir Somijas pelēkajā granītā kaltā skulptūra, kas ir divus metrus plata un trīs metrus augsta un būs novietota uz granīta postamenta. Tās priekšā būs melnas granīta plāksnes ar izkaltiem upuru uzvārdiem. Pieminekļa uzstādīšana bija paredzēta šā gada jūlijā. Pēc tam noritēs teritorijas labiekārtošanas darbi, kas Ādažu novada domei izmaksās 28 tūkstošus latu.
Pieminekļa izveidei sākotnēji tika piešķirti 28,8 tūkstoši latu. Pieminekļa izveidei 5 tūkstošus piešķīra ZZS, no valsts budžeta tika atvēlēti15 tūkstoši un 8,8 tūkstošus deva Ādažu novada dome. Taču pieminekļa pabeigšanai un uzstādīšanai vēl pietrūkst 15 tūkstošu latu. Kā paskaidroja deputāta L. Ozoliņa palīgs Jānis Iesalnieks, kopš 2006. gada, kad tika sastādīta projekta tāme, straujās inflācijas dēļ projekta izmaksas ir krietni pieaugušas un ar šādu situāciju projekta virzītāji nebija rēķinājušies.

Kā pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, šobrīd pieminekļa pabeigšanai un uzstādīšanai trūkstošo naudu novada dome cer saņemt no Eiropas Savienības līdzekļiem komunistiskā terora upuru piemiņas vietu iekārtošanai. Pirms meklēt finansējumu ārpus Latvijas, P. Balzāns vērsās pie ZZS frakcijas priekšsēdētāja Augusta Brigmaņa ar rakstisku lūgumu piešķirt naudu pieminekļa pabeigšanai, bet nesaņēma nedz līdzekļus, nedz atbildi.

“Ja ZZS nebūtu ierosinājuši ideju par pieminekļa uzstādīšanu un solījušies to finansēt, Ādažu novada dome izlemtu, kā piemiņas vietu Baltezera kapos labiekārtot. Inflācijas iespaidā izmaksas ar katru dienu aug. Jo ilgāk piemineklis nav pabeigts, jo dārgāk tas izmaksās nākotnē,” skaidroja priekšsēdētāja vietnieks.

Baltezera krastā 1941. gadā tika nošauti 113 “stūra mājas” pagrabos mocītie cilvēki. Turpat ezera krastā bedrēs tie tika aprakti. Pēc iedzīvotāju iniciatīvas, komunistiskā terora upuri bija pārapbedīti Baltezera kapos.

* Latvija Amerikā / 28.06.2008


Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis "Ciešanu vārti"  simbolizē  ģimeni - sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku. / Piemineklis atklāts 2009.gada 14.jūnijā
Piemiņas brīdis 14.06.2011.gadā

Piemiņas brīdis 2012.gadā
 
2012.gads


Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve.Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi-"Aiz manis zeme, pilna sāpju". Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simts Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.
no kreisās: Normunds Breidaks, Ieva Roze, Pēteris Balzāns














Komunistiskā terora upuru memoriāla skulptūra ir vārtu un varavīksnes loka tēls vienlaicīgi. Kā vārti skulptūra ir ciešanu un traģisku pārdzīvojumu simbols. Nomocīto cilvēku dvēseles, kas caur vārtiem pa varavīksnes loku aiziet mūžības ceļā, pavada sērojošas cilvēku figūras-ģimene, kā simbols tam, ka vardarbības sekas skar arī nākotnes paaudzes. Kā varavīksnes loks skulptūra ir gaišs apliecinājums dvēseles mūžībai un tās nezūdošajai vietai cilvēku atmiņā. / Vija Dzintare /




Varavīksne, jeb pusloks ir apļa turpinājums, otra, neredzamā apļa puse liec loku viņsaulē jeb pagātnē. Šajā saulē mestais loks sniedz apskaidrību par tagadnes un  pagātnes savstarpējo saikni. Skulptūras līnijas un formas vērstas uz zemi un savukārt nāk no zemes, no viņsaules, līniju ritmam savstarpēji iedarbojoties, rodas enerģētisks strāvojums, kas ar savu vēstījumu tiecas nākotnē.
/ pieminekļa autore Vija Dzintare / 

=

trešdiena, 2014. gada 26. februāris

Gaujas krastos ^

Ar plostiem pa Sikšņu krācēm
Gauja tek samērā īsu gabalu pa Alūksnes rajona rietumu malu, bet šis gabals ir viens no visskaistākajiem, jo upe te graužas caur vidusdevona dolomītiem. Sākot no Sikšņiem, līdz Gaujienai krastos parādās augstas dolomīta klintis, upes tecējums straujš. No Sikšņiem līdz šosejas tiltam ir izveidojušās krāces, kas pazīstamas no seniem laikiem kā Sikšņu krāces. Plostu laišana pa Gauju notikusi sen. Tos pludināja pat no Jaunpiebalgas. Bet viss iesākās tā. 
Daudzās vietās Gaujas malā ziemā bija savesti un satāfelēti grēdās baļķi. Koku tirgotāji izdeva mazāksolīšanā uzņēmējiem nolaist plostus lejā līdz Carnikavai, bet, kad izraka Gaujas kanālu, tad līdz Baltezeram. Plostus laida arī līdz Cēsīm. Uzņēmējs, kas bija nosolījis partiju plostu, koku tirgotājam deva galvojumu, kas pa lielākai daļai bija lauku mājas, retāk naudas veidā. Katra uzņēmēja plostniekiem bija pašiem jāsapin plosti. Tad plosta saimnieks jeb korņiks pieņēma palīgu, ko sauca par malaci un vienojās par maksu, ko pats maksāja no savas naudas. Sākās sagatavošanās plostu laišanai. Visus viena uzņēmēja plostus sauca par partiju. Partijā bija no 10 līdz 15 plostu. Ja kādam bija notikusi kļūme, plosts bija «uzsēdies» vai kas cits noticis, tūdaļ gar Gaujas malu atskanēja sauciens «privaļai, privaļivai» Tas kā signāls atskanēja no plosta uz plostu. Visi sāka sieties malā un gāja skatīties, kas noticis. Pēc ūdenspolicijas noteikumiem uz katra plosta vajadzēja būt salmu vai lubu būdai, kur patverties no lietus vai pārnakšņot. Tāpat vajadzēja būt ugunskura vietai. 
Šim nolūkam uz baļķiem salika velēnas, uz kurām kurināja uguni. Plosta priekšgalā pie aira stāvēja malacis, bet pakaļgalā, kur mazāk iznāca darba, uz baļķa sēdēja korņiks un pīpēja. Korņiks pa lielākai daļai nosēja plostu. Kur nāca bīstamas vietas, tur korņiks gāja uz priekšgalu un abi ar malaci «lauza» plosta priekšu no krasta nost. Kad sākās braukšana pa Sikšņu krācēm, plostu sadalīja divās daļās. Uz tā uzkāpa 3-4 spēcīgi vīri. Kā vecie plostnieki atmin, tad, kad vēl krāces nav bijušas patīrītas no akmeņiem un siekstām, plosti saplēsti un cilvēki nokļuvuši nāves briesmās. Bet pēdējos gados caur tām jau brauca ar nedalītu plostu. Nobraukuši pa krācēm līdz Palsas upītes ietekai Gaujā, plostu piesēja malā. Pie tā par sargu palika pavadonis, bet paši plostnieki nāca kājām caur Virešiem uz Garo Gaujmali. Atkal sākās tā pati braukšana caur krācēm. Plostnieki divas reizes dienā nostaigāja no Palsas līdz Garajam Gaujmalim 12 kilometru. Ja parunā ar vecajiem plostniekiem, kuru palicis visai maz, viņi visi labprāt ar nopietnību, cieņu un brīžiem ar nopūtu piemin Krūts kalnu, Garo Gaujmali, Sikšņu krāces, Bindu žviru, Palsu, Pekuļu akmeņus. Stāsta, kā saluši aukstos pavasaros, kā līdz jostas vietai briduši aukstajā ūdenī un dzinuši plostus nost no viltīgajām sērēm. Pēkšņi sēre izbeigusies, plosts aiziet. bet cilvēks iekrīt dziļumā un viņu nespēj no plosta glābt. Daudz reizes sacēlies pretvējš, kas ūdeni dzinis atpakaļ, un plosts stāvējis uz vietas. 
Tā dažreiz gulējuši nedēļu, kamēr grozījies vējš. Un tomēr visi vienā balsī sauca: ja būtu jaunība, spēks kaulos, vēl ietu plosti, atkal būtu gatavi braukt. Notikuši arī komiski gadījumi. Augšpus Līvēm pie Pušdzuļa Gaujas malā bijis liels vītola stembis. Uz tā vienā pavasarī «uzsēdies» lejasciemietis Bička. Plostu nost dzenot, nezin kā Bička palicis uz stembja, bet plosts aizgājis. Palicis sēžot un gaidot, kad nāks kāds plosts no augšas un tiks nost. Tā vītola stembis dabūjis Bičkas krēsla nosaukumu, kuru zināja visi plostnieki. Pie Vidagas agrāk pār Gauju bija prāmis un pāri pārstiepta tērauda trose. Braucis cauri plosts. Uz tā bijis viens mutains vīrs, kas teicis: «Skat, ka pārmetīšu kūleni pār trosi» Bet nepaguvis, plosts aizgājis, un vīrs karājies rokās virs ūdens. Nācis kāds plosts, tad ticis nost. 

J. KUČERS
* Oktobra Karogs / 11.04.1981

🌿 🌿 🌿
 Ādažos aizvien biežāk iebrūk Gaujas krasti
29. septembris, 2020

Pēdējo gadu laikā strauji progresējusi Gaujas krastu erozija Ādažos. Vietumis Gaujas krasts sarucis pat par astoņiem metriem, tādējādi apdraudot gan aizsargdambi, gan attīrīto notekūdeņu izlaides vietu. Lai krastu nostiprinātu, tajā nepieciešams ievietot rievsienu, bet pagaidām tas neesot iespējams, tāpēc uzsākta krastu stiprināšana ar celmiem.

Pie sūkņu stacijas Ādažos jau pagājušajā gadā makšķernieku iebraukta ceļa vietā pie Gaujas bija tikai nobrucis krasts. Gada laikā krasta zona atkāpusies vēl par pāris metriem, un tagad Gauju no aizsargdambja šķir vien apmēram divi metri.

Vēl kritiskākā stāvoklī Gaujas krasts ir pie attīrīšanas iekārtām. "No 2018. gada ir astoņi metri aizgājuši kopš pārmērīšanas. Pa šo gadu ir tā, ka mērnieki uzmērīja, un mēs ejam prom un dzirdam, ka atkal aptuveni metrs iekrīt. Šeit ļoti strauji tas ir pēdējos divus, trīs gadus. Šajā pusē mēs tieši pie attīrīto notekūdeņu izlaides mēģināsim [krastu] noturēt ar celmiem. Skatīsimies, kādi vēl ir materiāli pēc iespējas dabīgāki, lai mēs varam pārziemot, un tad skatīsimies, kas pavasarī notiks," sacīja hidromeliorācijas inženiere Mārīte Groza.

Civilās aizsardzības komisija izsludināja ārkārtas stāvokli Gaujas aizsargdambja stiprināšanai, un nu sākta koku sakņu un celmu likšana. Šādu risinājumu ieteikuši ''Meliorprojekta'' speciālisti. Tiesa gan, tikai kā pagaidu risinājumu.

"Tas, ko mēs cenšamies šobrīd, ir savākt lielu apjomu celmu, lai piespiestu krastu, un tas nenobruktu. Lai mums nākamgad vēl ir iespēja to nostiprināt pēc projekta," skaidroja Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks (Latvijas Reģionu apvienība).

Lai Gaujas krastus nostiprinātu kārtīgi, nepieciešams ievietot rievsienas. Šāds Eiropas Savienības finansēts projekts jau ir atbalstīts, tikai pašreiz to īstenot neesot iespējams.

"Mums faktiski šis finansējums ir piešķirts. Bet, kamēr notiek izmeklēšanas darbi attiecībā uz konkurences nosacījumiem meliorācijas sektorā, jo, iespējams, ka tur ir kāds kartelis starp būvniekiem, kamēr tas tiek pētīts, mums šie līdzekļi ir iesaldēti. Bet daba negaida," sacīja Sprindžuks.

Rievsienu iedzīšanai 1,5 kilometru garumā paredzēts pusotrs miljons eiro. Ādažnieki cer, ka līdz pavasarim šis jautājums tiks atrisināts vai arī Ministru kabinets piešķirs pirms vairāk nekā diviem mēnešiem prasītos līdzekļus neparedzētiem gadījumiem.

Pagaidām dome lūgusi ''Rīgas mežus'' un'' Latvijas Valsts mežus'', kā arī Nacionālos bruņotos spēkus padalīties ar celmiem no mežu izstrādes vietām. Savukārt iedzīvotāji tiek aicināti ievērot piesardzību un netuvoties Gaujas krastam.

===== Gaujas krasta erozija 2021.g. =====





================================

 








GAUJA - ne tikai romantikai
Gauja — romantiķu upe. Daudz skaistu vārsmu tai veltījuši dzejnieki. Turpretī Daugavas vārds vienmēr mūsu apziņā saistās ar spēka un varenības jēdzienu. Ķeguma, Pļaviņu un topošā Rīgas spēkstacija liecina par šī apslēptā milzu spēka savaldīšanu un pakļaušanu cilvēka gribai. Bet ne jau varenās gaismas pilis vien raksturīgas Daugavai. Gadu desmitiem tās plašā gultne ir apgādājusi Rīgas celtniekus ar tik necilu, bet neaizstājamu materiālu kā būvsmilts, bez kuras nebūtu ne jauno dzīvojamo masīvu Juglā un Ķengaragā, ne tik nepieciešamā betona un dzelzsbetona. Un tomēr, cik tas arī būtu nepatīkami, sirmās Daugaviņas resursi Rīgas tuvumā ir izsmelti. Vairāk nekā septiņi miljoni kubikmetru grants pēckara laikā vien izcelti no upes gultnes. Bagāts ir bijis Daugavas devums. 
Bet celtniekiem radās problēma: kur rast būvsmilti turpmāk? Skatieni pievērsās Gaujai. Ģeologi posmā no Carnikavas līdz Ādažiem vien atrada vairāk ne kā pieci miljoni kubikmetru smilts, kas atbilst celtnieku prasībām, ir ideāli tīra un neprasa nekādu bagātināšanu. Bet kā ar smilts transportu? Visvienkāršāk jau būtu ar upju liellaivām, kā to dara Daugavā. Tikai . . . upju flote nevar iebraukt Gaujā. Kanāls starp Gauju un Mazo Baltezeru noderīgs tikai koku pludināšanai. Kanāla apgūšanu kuģošanai ekonomisti atzinuši par saimnieciski neizdevīgu pasākumu. Bija jāmeklē cits būvsmilts pārvietošanas veids. Izvēlējās cauruļvada transportu kā ekonomiski visizdevīgāko. Pa caurulēm mūsdienās pārvada lielos attālumos naftu, gāzes. Kāpēc gan līdzīgā veidā nevarētu transportēt arī smilti? 
Protams, sausā veidā minēto materiālu pa caurulēm pārsūknēt nevar. Bet, ja smilti sajauc ar ūdeni, tad jautājums principiāli ir jau atrisināts. Vajadzīgi tikai spēcīgi sūkņi, kas jaudā dot ūdens un smilts maisījumam nepieciešamo kustību. Viss pārējais vairs sevišķas grūtības nesagādā. Kā būs izvietotas smilts ieguves un pārvietošanas letaises Gaujā? Upes gultnē pie Ādažiem atsies peldošu zemessmēlēju. Netālu no upes uzcels pārsūknēšanas staciju, kas dos nepieciešamo spiedienu ūdens un smilts maisījuma aizvadīšanai pa cauruļvadu līdz Mazajam Baltezeram. Pie ezera izbūvēs ietaisi ūdens atdalīšanai, pēc tam smilti ar transportiera lentu ievadīs liellaivās. Interesanta ir šī jautājuma ekonomika. Cik tad smilts pa cauruļvadiem var pārsūknēt? Kāds ir darba ražīgums? Prakse rāda, ka ūdens un smilts maisījumā, ko transportē pa cauruļvadu, ir tikai desmit procentu smilts. 
Pieņemot, ka sūknis pārsūknē pusotra tūkstoša kubikmetru maisījuma, derīgā produkcija būs 150 kubikmetru stundā. Viegli aprēķināt, ka diennaktī var dot pāri par divi tūkstoši, bet gadā pusmiljona kubikmetra būvsmilts. Materiāla ieguve, transportēšana pa vadiem un iekraušana liellaivās būs pilnīgi elektrificēta. Pat zemessmēlējs Gaujā enerģiju saņems pa kabeli no krasta elektriskā tīkla, nerunājot nemaz par pārsūknēšanas staciju un iekraušanas punktu pie Mazā Baltezera. Nebūs darīšana ar naftu, mazutu un tamlīdzīgiem materiāliem, kas kaut kādā veidā varētu piesārņot upi un apkārtni. Arī Gaujas skaistums necietīs. Smilti iegūs tikai tādās vietās, kur nedraudēs krasta iegruvumi. Upe paliks dziļāka, rāmāka. Tai nebūs pamata mainīt savu ierasto režīmu ne plūdu, ne ledus iešanas laikā. Būvsmilts transportēšana ar ūdens palīdzību pa cauruļvadiem Latvijā tiks realizēta pirmo reizi. Mūsu apstākļos tas savā ziņā ir tehniski drosmīgs risinājums: pie tam ļoti nepieciešams pasākums, jo Rīgas celtnieki un betona rūpnīcas jau šogad cer saņemt nemazumu tīra, pārskalota materiāla.

GAUJA – ne tikai romantikai
1968.07.20 Zvaigzne
E. Bisenieks, būvinženieris 
🌿 🌿 🌿
































































Ādaži. Jauniešu grupa pie Gaujas / 1936.g.
priekšplānā: Iza Plāts

-