sestdiena, 2014. gada 8. februāris

Briljanti - 3 <>


 

«Kas mēs par kovbojiem! Ne mums zirga, ne laso,» — Gunārs Ziemelis, kompleksa vadītāja vietnieks. «Kovbojs? Tas nav tikai govju zēns. Tautā to lieto kā vārdu «džigits». «īsts vīrietis»,» — Jānis Liberts, maiņas vadītājs, operators. Kas tad nu — pat tik «intīmi» sievietīgā pasaulē kā govju kūts mūs izstumj vīrieši? Bet mieru, sievietes! Es jums atklāšu: ja suns esot cilvēka labākais draugs, tad kāpēc mums šoreiz nenoticēt, ka vīrietis var būt sievietes lielākais palīgs? 
Gunārs Ziemelis -  vadītāja vietnieks, zootehniķis 
— pie centrālās operatoru pults zālē, 
no kuras pa televīzijas aparatūru var redzēt un 
vadīt darbu visā kompleksā. 
Nu, paskatieties attēlos — Visi taču jauni un tepat netālu no Rīgas — «Ādažos», jaunajā kompleksā. Es jau gan jums kādreiz to «pareģoju». Toreiz kopā ar fotokorespondentu Žani Legzdiņu stāstījām un rādījām daudz: gotiņu ērto dzīvošanu, darbinieku atpūtas telpas, lielo lopbarības sagatavošanas cehu... un pie visa solījām: «Par slaucējiem (tagad gan saka — operatori) strādās jauni, džinsa uzvalkos tērpti puiši.» Toreiz, atceros, kāda sieviete nopūtās: ak, kaut es būtu govs! Bet domāju — kura gan no mums tādos apstākļos nespētu samulst. . . Kopš kompleksa nodošanas pagājuši vairāk nekā divi gadi. (Vēl ir gandrīz gads, lai to pilnīgi apgūtu.) Apes skolā izmācītos puišus var skatīt vaīgu vaigā: Pāvels Lopatenko, abi Jāņi — Liberts un Taube — un citi. Toreiz teica: te strādās ne vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Bija grūti noticēt. Bet strādā — divdesmit seši. 
Zigmunds Štālbergs -
ražošanas kopleksa "Briljanti" vadītājs

Kompleksā jau ir deviņsimt govju. Tās apkopj, kā bija solīts, galvenokārt vīri, sievietes — tikai viena trešā daļa. «Viņas mums smaržai,» saka kompleksa vadītājs Zigmunds Štālbergs, «pie teliņiem, dzemdību nodaļā — tur, kur vajadzīgs sievietes mīļums.» Vai esam greizsirdīgas uz vīriem, kas atņēmuši mūsu senseno darbu? Vai viņi prot, vai var izdarīt to tikpat labi kā mēs? Bet, mīļās . . . «Te nav vecmāmiņas kūts,» atgādināja viens no labākajiem operatoriem — Harijs Dakša. 
Jānis Liberts — maiņas vadītājs, operators 
— savā darba vietā pie pults seko, kā noris lopu 
ēdināšanaslaukšana un 
visas pārējās tehnoloģiskās operācijas. 
Un nav arī ferma, kur vienam jāizslauc 30 govis. Te rūc un dūc kā fabrikā. Un tikai aiz tāltālām durvīm reizumis dzirdams māviens — liekas, tāda dīvaina, nepiemērota skaņa. Protams, tas starpslaukšanas reizēs. Kad skujiņā, barvedei pa priekšu ejot, viņas divas, augstražīgās, trīs reizes dienā steidzas uz satikšanos slaukšanas zālē, tad gan saproti, kam pieder visi šie «labirinti». Un tu, novērotāj, uz «komandtiltiņa» stāvot (slaukšanas aparatūra izvietota skujiņā, bet slaucēji — pusstāvu zemāk), četras stundas un ilgāk vēro, kā slaucējs, piedodiet — operators, katrai mazgā, pamasē tesmeni, piekārto aparatūru, mazgā, pamasē, piekārto, kad kāda brūnaļa niķojas — nomierina to; un, kā dziesmiņā, sākas viss no gala. 
Pat tehnika, visdažādākā aparatūra, ne vienmēr iet kā pulkstenis. Salabot, steidzami atrast labāko izeju (cietīs taču vairs ne desmiti, bet simtiem lopiņu) — vai to mēs varētu? Ne minūte brīva — tīrīt, skalot, mazgāt, slaukt, katru dienu viss ritmiski — augstākais ar  minūšu starpību. Tas, ko redz «ekskursants», sajūsminoties par interjeru, stipri atšķiras no tā, kas valda tur — aiz durvīm, kur svešajam «ieeja aizliegta». Nē, es neteikšu, ka ādažnieki, rādot «fasādi», mūs būtu maldinājuši. Vai mēs paši vispirms neuztveram to neparastāko, acīs krītošāko? Un iestāstām sev — ja jau ir parkets un palmas, tad arī darbs te ir svētdienīgs. Bet, ak vai, nebūt ne! Ja jums izdotos iekļūt aiz «lieguma joslas», jūs redzētu, cik drudžains darbs te valda. Diez vai izdotos parunāt ar kādu, kā tas, slaucot vai kopjoties, allaž notiek parastajās fermās. 
Lielražošanā, kas republikas piensaimniecībā ienāk, pagaidām televizors, modernas mašīnas var piepalīdzēt, bet gan ne novelt darba smagumu no slaucēja pleciem. ... No kompleksa mājās braukt nejauši iznāca kādā ministrijas mašīnā. 
Pāvels Lopatenko - slaucējs operators

Ļoti solīds cilvēks man pajautāja, vai es «Briljantos» strādājot par kopēju — te jau neko nevarot zināt. Un arī viņam taisnība — vai es drīkstu uzmest lūpu? Kāds no «Briljantu» zēniem, «melnām acīm, gaišzilā šlipsītē», nāk uz jaunatnes avīzi un trenē roku rakstīšanā, trīs vīri — Harijs Dakšā, Juris un Jānis Taubes (ilgus gadus, kamēr veselība atļāva, arī Jānis Liberts) — Vagonu rūpnīcas komandā spēlē regbiju (bet «gadā te atnāk 50, paliek tikai 2—3»), citiem varbūt ir vēl interesantāki vaļasprieki, dzīvotmāksla... Un neviens no viņiem gan nekautrējās par savu profesiju, vismaz tā viņi paši, cits par citu ciešāk acīs skatīdamies, apgalvo. Arī meitenes vairs nesmīkņājot. Harijs Dakša, kurš nākamajā dienā pēc mūsu sarunas kā regbija komandas pārstāvis tika komandēts uz VDR, gan atzīstas, ka ar vecāko dēlu (mazais Arturs — 2 gadi — reizēm ceļoties ar tēvu pat trijos naktī ūn gribot braukt līdzi) iznācis tāds kuriozs gadījums: kad skolā jautāts, par ko strādā vecāki, viņš nevarējis izdomāt, kā to pateikt, jo vīriešu dzimtē slaucēja profesijas nav. (Māris mācās krievu skolā.) 
Jānis Taube - slaucējs operators
Tādēļ, drošs paliek drošs, nosaucis tēva bijušo darbavietu. Harijs Dakša strādājis Vagonu rūpnīcas lietuves cehā, JānisLiberts — profesionāls celtnieks. Pāvels Lopatenko — ne sevišķi uzticas svešiniekiem, tādēļ: «Daudz ko esmu darījis. Kāda tam nozīme? Tagad uz visiem laikiem esmu saistījies ar lopkopību!» (Pāvels, kuram bija jau vidējā un Apes profesionāli tehniskā izglītība, pašlaik mācās lauksaimniecības neklātienes tehnikuma zootehnikas nodaļā, 4. kursā.) Ja tā apjautātu visus fermas puišus, izrādītos, ka viņiem bijušas ļoti dažādas nodarbošanās. Vēl vairāk — ir tādi, kuri kolhozā atnākuši tikai pirms pāris gadiem. Un neseciniet priekšlaikus! Izrādās — ja nu šo_ darbu pie mums tikai sāk apgūt vīrieši-, tad galvenais ir ne iemaņās profesijā (to jau sākumā nemaz nevarēja būt!), bet attieksme pret darbu. 
Ivars Riķis - barotājs, lopkopējs
Tā kā kolektīvs te ir neliels un, tāpat kā visi, nav pasargāts no dažādām cilvēciskām likstām, tad šeit šo attieksmi var sevišķi ātri pamanīt. Ja esi tāds, kurš negrib jebkurā mirklī aizstāt biedru, tev vieta te neatradīsies. Garāka saruna iznāca ar maiņas vadītāju, operatoru (tāds kā meistara postenis) Jāni Libertu. Kopīgi arī mēģinājām uzzīmēt mūsu pašu «kovboja» modeli. Jānis bijis 5. kategorijas mūrnieks (profesiju mainījis veselības dēļ), vēl tagad mazliet skumst pēc darba, kurā nostrādājis vienpadsmit gadus, un varbūt tādēļ visas domas un salīdzinājumi saistās ar to laiku. «Redziet,» viņš tā lēni (kā to labāk iestāstīt svešiniecei?) saka, «cilvēks celtniecībā var nostrādāt visu mūžu, bet mājas stūri mūrēt viņam neuzticēs. 
Te, ferma, patiesībā mums visiem jābūt «stūra mūrētājiem», jo šai kompleksā lopkopja darbs ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kā to esam redzējuši un sapratuši gadu gadiem ilgi. Mēs_ sakām — tas ir nostādīts uz rūpnieciskiem pamatiem. Un pareizi, tik daudz mašīnu, tehnikas! Bet vēl grūtāk gotiņu, dzīvu radību, pieradināt pie šis tehnikas. Tādēļ pašiem, tā sakot — mūsu «kovbojiem», pirmkārt jābūt nosvērtiem cilvēkiem, kas strādā ritmiski un tikai ar vislielāko atdevi. Tā, lai katra diena ir atskaite ne citiem, bet sev pašam.» 

Kovboji
1980.06.15 Zvaigzne
V. ERNŠTREITE



Levius, Holcmane, Sproģe

pie vadības pults

Dežūrējošais operators savā darba vietā


Šai kinožurnālā fragments par Briljantu fermu  ( sižets krievu valodā )

Briljantu komplekss-pilnīgi mehanizēts uzņēmums

Z.Štālbergs  ( 13.10.1939.- 05.10.1999.) -  Briljantu kompleksa vadītājs







Kompleksa "Briljanti" centrālā vadības pults




 


Govju slaukšanu nodrošina mehanizētās slaukšanas meistari



Zāle, kur govis uzturas pirms slaukšanas

Teļu nodaļā

Piena uzkrāšana un dzesēšana


* Avangards ( Daugavpils ) / 24.10.1985




 


===

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru