sestdiena, 2014. gada 29. marts

Sporta vimpeļi #




«ĀDAŽU» KOLHOZA VASARAS SPARTAKIĀDĒ
Sacenšas Centra un Mangaļu iecirkņu futbolkomandas


Cik tālu lidos "Ādažu" sporta kompleksa vadītāja Jāņa Brēmera "Piespēle"?


Mārtiņa Antipova «dialogs» ar latiņu.


«ĀDAŽU» KOLHOZA VASARAS SPARTAKIĀDĒ
1986.08.09 Padomju Jaunatne


* * *




















ceturtdiena, 2014. gada 27. marts

Latvijas karoga atgriešanās #

Latvijas karoga atgriešanās Ādažos 1989.gada 20.augustā
















1989.g. 20. augusts




ceturtdiena, 2014. gada 6. marts

Ādažnieki pasaulē #

Ādažnieki Kijevā


Maskavā pie viesnīcas / 20.gs. 80-to gadu beigas

Maskava /  Krievija

Dušanbe / Tadžikija / 20.gs. 80-to gadu beigas

Dušanbe Tadžikijā

Dušanbe / Tadžikija

* Darba Balss / 18.09.1979

Jauna tikšanās un draudzība 

Kad kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs Alberts Kauls apmeklēja Ungārijas Tautas Republiku, viņš centās uzzināt visu labāko, kas ir turienes lauksaimniecībā. Šīs izziņas ceļi viņu tad arī saveda kopā ar Rabas ciema kooperatīva „«Sarkanā zvaigzne» priekšsēdētāju Ištvanu Biro. Saimniecība, kura aizņem gandrīz tādu pašu platību kā «Ādaži», izceļas ar savu ražošanas vērienu, vispusīgi attīstītām dažādām lauksaimniecības nozarēm, palīgražošanu. Augstā zemkopības kultūra, lūk, kas galvenokārt ieinteresēja ādažniekus. Te lielās platībās iegūst vidēji 65 centnerus kviešu no hektāra, 280 centnerus kartupeļu, 500 centnerus cukurbiešu, nobaro 22 tūkstošus cūku, simtiem tūkstošu putnu, vidējie izslaukumi pārsniedz 4000 kilogramus. Kolhozā bija ieradusies «Sarkanās zvaigznes» un ciema biedru grupa ar priekšsēdētāju Ištvanu Biro priekšgalā, kas iepazinās ar ādažnieku panākumiem  desmitajā piecgadē un turpmākajām iecerēm, sagaidot PSKP XXVI kongresu. Tapa abpusējs līgums, ko parakstot abu saimniecību pārstāvji apliecināja vienus centienus — dot savas zemes iedzīvotājiem aizvien vairāk lauksaimniecības produktu, būt labiem un savstarpēji izpalīdzīgiem draugiem.

A. Sūna
 * Darba Balss / 11.10.1980




Ādažnieki gādā par savējiem
TIKŠANĀS AR ĀDAŽU AGROFIRMAS VADĪBU LSC KALAMAZŪ


"Nopietna cīņa mums ir priekšā," teica Ādažu agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls, un pēc visa dzirdēta un redzēta vakara dalībnieki (ap 35) saprata, ka šo vārdu paudējs un citi viņam līdzīgi ir ne tikai cīņai gatavi, bet jau lielu uzvaru ieguvēji. Ādažniekiem dzīvokļi ir, par precēm un saimniecībā nepieciešamām vajadzībām gādā, bet pensijas ir divas - viena no valsts, otra no agrofirmas. Vēl labāk, pensinonāriem dod iespēju turpināt strādāt un piepelnīties. Darba spēka maiņa notiek no iekšas — gādājot par savējiem. Šajos laikos Amerikas latvietis, dzirdot vārdu "Ādaži", tūlīt iedomāsies vārdu "tanki". Uz jautājumu par šiem slavenajiem tankiem A. Kauls atbildēja: "... kaimiņos turpat jau tie ir, bet klausītāji atkal manīja, ka šim darba cilvēkam pirmām kārtām rūp sava agrofirma, tās darbība un darba veicēji. Darbinieku ir daudz, ap 5300 (kopā ar visiem bērniņiem pie 7500). No šīs grupas ap 24% esot cittautiešu. Tūlīt radās jautājums par valodu, un ādažniekiem bija gatava atbilde: "Cittautiešiem mēs maksājam pa virsu par divu valodu prasmi. Jau pirms desmit gadiem mēs sākām latviešu valodas kursus." Šai ciemā strādā arī divi angļu valodas skolotāji. Cik no ādažniekiem iestājušies Latvijas Tautas frontē? "100%! Arī visi cittautieši. Mēs rūpīgi izskaidrojam visiem LTF programmu un mērķus. To darot arī citos mazākos ciemos, iegūsim vēl lielāku atbalstu LTF." Par LTF Alberts Kauls ir zinīgs, būdams pats LTF domē. Tomēr lauksaimniecība un Latvijas zemnieku spēks liekas A. Kaula sirds lieta. Tikšanās dalībnieki noskatījās skatlenti par Ādažu agrofirmu, angļu valodā, jo tā bija gatavota Amerikas "brokastu" Kelloga (Kellogg) firmai, kas Kalamazū kaimiņos — Battle Creek pilsētiņā. Tur ādažnieki mācījušies un pārrunājuši "sauso brokastu" produkciju. Ceļu uz Kelloga firmu ādažnieki atraduši paši; tāpat viņi sadarbojas ar Somiju, Holandi un Itāliju. Ādažnieki var brīvi tirgoties ar ārzemēm", teica A. Kauls, vēl pieminot, ka viņi ļoti vēlas satikties ar latviešiem šais zemēs. Ievēlēts par Latvijas lauksaimniecības savienības priekšsēdētaju, A. Kauls saredz savienības lielo ekonomisko spēku. Ar bagāto pieredzi, vadot Ādažus, A. Kauls un citi mēģina palīdzēt arī citiem Latvijas kolchoziem. Tādu Latvijā esot ap 322, no kuriem 90 ir bankrota priekšā un pastāv tikai ar valsts piemaksām; piemērota darba spēka trūkums esot liels. "Ļoti atbalstu Gorbačova reformas. Šai brīdī mēs varam daudz ko, un, vēl vairāk, varam arī drosmīgi kalt nākotnes plānus," sacīja A. Kauls "Jo tomēr Latvijā ir krīzes stāvoklis, un mums ir jāizmanto šis brīdis." Vakara dalībnieki iepazinās arī ar A. Kaula kollēgām, prasot daudz un dažādus jautājumus. Viens no viesiem ieminējās, ka viņam esot divi bērni. Atskanēja tūlīt: "Kāpēc tikai divi?". "Latvietis laikam tomēr vienmēr domās par to, kā bērnu izaudzināt, ne tikai par bērnu daudzumu." Bet Ādažos caurmērs jau esot 3 bērni. Visdīvaināk klausītājiem bija dzirdēt, ka , viņus uzrunājot izsprūk vārds biedri. Te varētu pieminēt latviešu saticības un sadzīves tikumu. Proti, ādažniekiem dzīves ikdienā biedrs tomēr ir pierasts vārds, mums ne. Bet, dzirdot, kā šie latvieši cīnās un strādā par to, lai Latvijai un latviešiem palīdzētu izdzīvot, izturēt, varētu atzīt, ka pie "vārdiņiem" nav ko ķerties. Labāk ķerties pie kopējas cīņas!

 PŪTEĻU SARMA 
* Laiks / 25.02.1989
 
Ādažu jaunieši Polijā / Varšava 1985.gada rudens

Polijā / 1985.gads

Polija / 1985.g.

Polija / 1985.g.

Polija / 1985.g.


Polija / Gdaņska 1985.gadā
IZZIŅAS CEĻI 

Kolhoza «Ādaži» darbarūķu slava aizskanējusi tālu. Gan par teicamiem sasniegumiem dažādās saimniekošanas jomās, gan par lieliskiem panākumiem kolhoznieku materiālās un kulturālās dzīves attīstīšanā. Daudzi zina par ādažnieku viesmīlību saimniecībā gandrīz ik dienas viesojas tuvi un tāli ciemiņi. Iepazīšanās ar draugu pieredzi vēl vairāk stimulē un paātrina tos pozitīvos procesus, kas tagad norit mūsu laukos. Protams, arī «vienkārša redzēšana» dod gan sirdij, gan prātam. PSRS nodibināšanas 60. gadadienā sevišķi spilgti izakcentējas tie siltie draudzības pavedieni, kas saista un vieno ādažnieku kuplo saimi, no vienas puses, daudzos institūtus un saimniecības Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs, no otras. Padomju dzīvesveidu, sociālistisko lauksaimniecību «Ādaži» rādījuši arī kapitālistisko valstu speciālistiem, proti, tūristiem, to skaitā ārzemju latviešiem. Kad  kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētājs A. Kauls 1980. gadā apmeklēja Ungārijas Tautas Republiku, viņš centās uzzināt visu labāko, kas ir turienes lauksaimniecībā. Šīs izziņas ceļi viņu saveda kopā ar Kabas ciema kooperatīva «Sarkanā zvaigzne» priekšsēdētāju Ištvanu Biro. Saimniecība, kas aizņem gandrīz tādu pašu platību kā mūsu «Ādaži», izceļas ar savu ražošanas vērienu, vispusīgi attīstītām dažādām lauksaimniecības nozarēm, palīgražošanu. Augstā zemkopības kultūra, lūk, kas galvenokārt ieinteresēja ādažniekus. Kolhozā «Ādaži» tanī pašā gadā ieradās «Sarkanās zvaigznes» un Kabas ciema biedru grupa ar priekšsēdētāju Ištvanu Biro priekšgalā, kas iepazinās ar ādažnieku panākumiem desmitajā piecgadē un turpmākajām iecerēm, sagaidot PSKP XXVI kongresu. Tapa abpusēja vienošanās, ko parakstot, abu saimniecību pārstāvji apliecināja vienus centienus dot savas zemes iedzīvotājiem aizvien vairāk lauksaimniecības produktu, būt labiem un savstarpēji izpalīdzīgiem draugiem. Lai apkopotu un analizētu PSRS un Ungārijas 1980. gada sadarbības rezultātus lauksaimniecības zinātniski tehniskajā attīstībā, uz Ungāriju 1981. gada janvārī izbrauca delegācija septiņu cilvēku sastāvā PSRS lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka V. Borodina vadībā. Delegācijā bija arī kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs A. Kauls. Kopīgi ar ungāru speciālistiem izskatīja sadarbības rezultātus, panākumus un trūkumus. Šajā laikā iepazinās ar Ungārijas labākajām saimniecībām, Lauksaimniecības universitātes darbu un zinātniskās pētniecības institūtu sasniegumiem un turpmākajiem plāniem. Darbs beidzās ar protokola parakstīšanu, kurā paredzēti konkrēti pasākumi lauksaimniecības zinātniskās un tehniskās sadarbības tālākai attīstībai. 1981. gadā Ādažu viesi bija Ungārijas TR kolhoza «Sarkanā zvaigzne» speciālisti. Apgūstot savu draugu pieredzi, lietderīgāk izmantojot brīvo laiku, līdzekļus un iespējas, ādažnieki vēl vairāk palielināja lauksaimniecības produktu ražošanu un iedzīvotāju apgādi. Delegāciju vadīja «Sarkanās zvaigznes» priekšsēdētāja vietnieks E. Pavlovičs. Delegācijā ietilpa kooperatīva galvenais speciālists lopkopībā L. Bubenko, Kabas transporta uzņēmuma galvenais grāmatvedis. L.Tanka un jauniešu dzīves vadītājs A. Palotašs. 1981. gadā Ungārijas TR «Sarkano zvaigzni» apmeklēja kārtējā delegācija: ādažnieki A. Kurzemnieks, A. Ābols, O. Krūze, J. Mergins. Pēc tam uz Ungārijas Tautas Republiku aizbrauca ādažnieki A. Everss, V. Leviuss, G. Cavners un E. Zvirbulis. «Ādažu» kolektīva pārstāvji iepazinās ar ungāru biedru lauksaimniecības darba organizācijas formām. Drīz vien sekoja atbildes vizīte. «Ādažos» ieradās «Sarkanās zvaigznes" speciālistu grupa četru cilvēku sastāvā. Pie mums ungāru biedri savukārt iepazinās ar darba pieredzi augkopībā, lopkopībā, celtniecībā, palīgražošanā, kā arī ar augu aizsardzības speciālistu darbu. Šīs sadarbības rezultātā izkristalizējās dažas atziņas, kas prasa būtisku risinājumu. Tā turpmāk vajadzētu vēl tālāk konkretizēt šo auglīgo sadarbību, panākot zināmos darbu periodos speciālistu apmaiņu. Pēdējo reizi šķiroties, abas puses secināja, ka guvums abpusējs. Un citādi arī nevarēja būt, jo draugu ceļi nekrustojas. Arī atzinība ir draudzības izpausme. Tāpēc atcerēsimies: i979. gadā «Ādažiem» zelta medaļa Česke-Budejovices pilsētā, izstādē  "Zeme barotāja "(ČSSR), 1980. gadā Goda diploms Budapeštā, izstādē «Omek 69», bet 1981. gadā — Goda raksts un diploms Leipcigā, izstādē «Agra 81 ». Ādažnieku pēdējais panākums— Zelta medaļa "Zelta sirpis", Nitrā, izstādē «Agrokomplekss 82» (ČSSR).

J. Čapiņš
* Darba Balss / 18.11.1982

***

Viss sākās ar... brošūru 

Mūsu saimniecības un Ukrainas PSR Rovnas apgabala Červonaarmeiskas rajona kolhoza «8. marts» sadarbība sākās jau 1970. gadā. Šīs saimniecības priekšsēdētājs, ekonomisko zinātņu kandidāts Nikolajs Paršins bija izlasījis izdevniecības «Kolos» izdoto kolhoza «Ādaži» pieredzes brošūru par dārzeņu audzēšanu plēvju siltumnīcās. Tās saturs viņu ļoti ieinteresēja. Tā kādā 1970. gada pavasara dienā sagaidījām tālu ciemiņu. Nikolajs Paršins nodzīvoja pie mums vairākas dienas. Izpētīja, kā audzējam dārzeņus gan segtā, gan arī atklātā laukā, iepazinās ar mūsu palīgražošanas cehiem un zvērkopju darbu. Patika šī vadītāja neatlaidība un interese par mūsu saimniekošanas metodēm. Šajā laikā biedrs Paršins paspēja pabūt arī kolhozā «Ķekava», Ogres rajona - «Lāčplēsis» un Dobeles rajona - «Nākotne». Iepazināmies un sākām sadarboties. Palīdzējām viņiem organizēt siltumnīcu celtniecību, neliedzām savu pieredzi arī citās nozarēs, kas interesēja ukraiņu draugus. Pēdējos divos gados kolhoza «8. marts» speciālisti braukuši pie mums mācīties. Savukārt mūsu bijušais dārznieks A. Kivrāns, kā arī saimniecības pārstāvis komunists V.Urbanovičs un citi palīdzēja ukraiņu draugiem, kas iegādājās no mums krizantēmu stādus, tomātus, kā arī zvērus un dažas palīgražošanas iekārtas. Pēc mūsu saimniecības parauga «8. martā» uzcēla plēvju mājas 2 hektāru platībā un 4 ziemas siltumnīcas. Veidojot savu zvēru fermu, viņi ievēroja mūsu trūkumus objektu izvietojuma perspektīvajā plānošanā un izdarīja to vērienīgāk. Šogad mūsu sadarbība aizgājusi vēl tālāk - noslēdzām savstarpējās sociālistiskās sacensības līgumus. Tā kā mūsu saimniecības ir stipri atšķirīgas  nolēmām darbu vērtēt pēc abu kolhozu ražošanas plānu izpildes un pārsniegšanas procentiem. Sacensību līgumos paredzēti ne tikai ražošanas jautājumi, bet arī kultūras un sadzīves pasākumi, jāpiebilst, ka par savu individuālo saistību izpildi sacenšas arī atsevišķi darba darītāji. Tā kā līdz šim bija tikušies tikai atsevišķi abu kolektīvu pārstāvji, ukraiņu draugi uzaicināja mūsu delegāciju uz Starptautiskās sieviešu dienas svinībām. Kolektīvam, kam ir 8. marta vārds, tie esot lieli svētki. Un tā mēs, 23 saimniecības pārstāvji, estrādes orķestra «Suvenīrs» dalībniekus ieskaitot, devāmies ceļā. Neaizmirstamus iespaidus atstāja viņu svinīgā sapulce, kas sākās ar mītiņu un karoga uzvilkšanu un turpinājās plašā kluba zālē. Svinībās bija ieradušies viesi - partijas rajona komitejas un rajona izpildu komitejas vadoši darbinieki, kaimiņu saimniecību pārstāvji. Mītiņā pie karoga runāja kolhoza partijas organizācijas sekretārs S. Savčuks. Tālākā sapulces gaitā godināja sievietes. Divas kolhoza «8. marts» slaucējas, kas pērn no govs ieguvušas vairāk par 4000 kilogramiem piena, ir rajona labāko skaitā. Īpatnēja, bet katrā ziņā jauka tradīcija ir to jauniešu uzņemšana kolhoznieku kolektīvā, kas sasnieguši un pārsnieguši 18 gadu vecumu. Tas notiek svinīgi. Jaunos nosēdina goda krēslos, nolasa katra iesniegumu un noklausās raksturojumu. Tā par katru no 42 jauniešiem. Pēc tam jaunuzņemtie kolhoza biedri dod uzticības zvērestu zemkopja darbam. Viņus sveic saimniecības vadītājs, rajona pārstāvji. Bet jaunieši par visu to pateicas. Svinīgajai daļai seko apsveikumi, katram uzsien lentu, pasniedz sālsmaizi, dāvanas, ziedus. Man šķiet, ka šāda kolektīva locekļu uzmanība pret jaunieti liek viņam nopietnāk padomāt par savām attiecībām ar to, uzliek lielāku atbildību. Mājinieki un viņu rajona vadītāji cildināja divu padomju republiku - Latvijas un Ukrainas zemkopju sadarbību, abu saimniecību kolektīvu sacensību, deva vārdu mūsu pārstāvim. Svinīgajai daļai sekoja mūsu «Suvenīra» koncerts. Mūs visus pārsteidza turienes rajona vadītāju operativitāte. Tikai svinīgajā sanāksmē uzzinājuši, ka pie viņiem ieradušies Padomju Latvijas kolhoznieki, partijas rajona komitejas darbinieki tūliņ uzaicināja mūs otrās dienas vakarā ierasties uz tikšanos Červonaarmeiskā. Pārliecināti par pasākuma izdošanos, viņi mums to pateica vēl koncerta laikā. Mītiņš bija veltīts PSRS nodibināšanas 50. gadadienai, padomju tautu draudzībai. Baudījām ne tikai rūpību un viesmīlību, bet arī mājnieku atklātību. Nekā neslēpjot, viņi pamatīgi izrādīja savu saimniecību. Jāatzīst, ka ukraiņi īpalnēji, bet ļoti operatīvi atspoguļo lopkopju sociālistisko sacensību. Ik dekādi labākā slaucēja un ferma saņem ceļojošo sarkano karodziņu, bet tā, kura neizpilda uzdevumu - citu suvenīru. Mums gadījās pabūt šādā atpalikušā fermā. Sākumā neizpratām, kālab brigadiere un kūts strādnieces ir tik satrauktas. Iemeslu uzzinājām, kad mūsu pavadoņi parādīja pelēko ezi uz zilā fona. Tādu saņem tie, kas neizpilda uzdevumu. Uzturēšanās Červonaarmeiskas rajonā mums sagādāja daudz patīkamu un interesantu brīžu.

 J. Leicis, kolhoza Ādaži priekšsēdētāja vietnieks
* Darba Balss / 05.08.1972

***

«Ādažu» starptautiskais panākums 

Starptautiskajā lauksaimniecības izstādē «Agra-81», kas notika VDR, padomju ekspozīcija izraisīja lielu interesi, to apmeklēja apmēram 300 tūkstoši cilvēku. Mūsu valsti pārstāvēja trīs saimniecības, viena no tām kolhozs «Ādaži». Izstādē plaši tika eksponēti ādažnieku sasniegumi dažādās saimniekošanas jomās. Krāsainas reklāmu lapas 10 tūkstoš eksemplāros vācu valodā sīki iepazīstināja ar saimniecību, tika demonstrēta speciāla filma, izstādīti kolhozā ražotās produkcijas paraugi, kā arī dažādi mākslas izstrādājumi. Daudzo apmeklētāju ievērību izpelnījās piena ražošanas kompleksa «Briljanti» makets. Par piena ieguves, tehnoloģijas izstrādāšanu un ieviešanu lielfermā «Briljanti» un par palīguzņēmumā radītajiem mākslas izstrādājumu paraugiem speciāla žūrija apbalvoja kolhozu «Ādaži» ar Goda diplomiem, bet par augsto lauksaimniecības produkcijas kvalitāti ar Goda rakstu. PSRS Lauksaimniecības ministrija izteikusi kolhozam «Ādaži» pateicību. Savā nesen atsūtītajā vēstulē tā cer, ka arī turpmāk ādažniekl sniegs savu dalību līdzīga veida pasākumos aiz mūsu Dzimtenes robežām. Šis starptautiskais panākums kļūst jau par kārtējo ādažnieku labo veikumu pūrā. 1979. gadā saimniecība zelta medaļu ieguva ČeskeBudejovices pilsētā, izstādē "Zeme-barotāja" (ČSSR), bet 1080. gadā, diplomu Budapeštā, izstādē «Omek-69» (UTR). 

J. Caņiņš
* Darba Balss / 12.12.1981


trešdiena, 2014. gada 5. marts

Saulesķirši - stādu audzētava #






 

























Ciemos: Brīnumskaists dārzs Ādažos, kur prasmīgi uzburta tālu zemju sajūta
Māja un dārzs 14. augusts 2014
Vita Arve 

Tasi tējas angļu stila dārzā? Tēju gan vajadzēs piedomāt klāt vai paņemt termosā no mājām, bet latviešu dārza stūrīti angļu stilā varēsiet fotografēt un ar acīm baudīt uz nebēdu. Un ne tikai angļu dārzu! Stādaudzētavas Saulesķirši īpašniece Velta Breidaka dārza apmeklētājiem dos ieskatu arī par japāņu dārzu, par Luāras ieleju Francijā, par Bavārijas Alpiem Vācijā, pat par Āfriku!
Zaptes vietā – puķes
"Apmeklētāji bieži vaicā, kāda man ir izglītība. Tiklīdz pieminu Bulduru sovhoztehnikumu, kas tagad pārdēvēts par Bulduru dārzkopības vidusskolu, visi saprotoši māj ar galvu – tātad mācīta daiļdārzniece... Patiesībā es Bulduros apguvu konservēšanas tehnoloģiju, nevis dārza mākslu. Bija laiks, kad tiešām čakli konservēju. Man ir trīs bērni un astoņi mazbērni – pagrabs bija stāvgrūdām piepildīts ar augļu un dārzeņu konservu burkām, zaptēm. Tagad bērni jau lieli, mācās un strādā Anglijā, bet pagrabu es ziemā līdz pat augšai piepildu ar puķu podiem," atzīstas skaistā dārza saimniece Velta.
Pirms 25 gadiem bagātais Ādažu kolhozs saviem darbiniekiem Veltai un Jānim Breidakiem piešķīra apmēram 1300 kvadrātmetrus zemes. Te bija pļava ar leknu zāli – ne māju, ne ielu, ne dārzu. Sākuši no nulles un visu izdarījuši paši saviem spēkiem. Kopš bērni lieli, Velta pievērsusies puķēm. 
"Pamats manam dārzam ir ziemcietes. Veidoju tādu dārzu, kāds man pašai patīk vislabāk – galvenokārt kombinēju ziemcietes ar dekoratīvajiem krūmiem, graudzālēm, lapu krūmiņiem," stāsta Velta.
Hortenziju bums
Pirmo hortenziju viņa iestādījusi pirms 20 gadiem, un ar to pašu viss sācies. "Hortenzijas paņēma manu sirdi. Neesmu pat skaitījusi, cik man to ir. Daudz! Kādu reizi Jānis, mans vīrs, apjautājās, vai nebūs jau par daudz, neesot vairs kur apgriezties. Tad arī izlēmu daļu stādu audzēt pārdošanai, lai arī citiem tiek tas skaistums, kas dara laimīgu mani," atceras Saulesķiršu saimniece.
Katru gadu nākot klāt kādi jaunumi. Griboties iestādīt, lai redzētu, kā tie aug un zied. Taču pēc kā tas izskatīsies, ja stādīs, piemēram, garu rindu ar hostām? Tātad vecās jārok ārā un vietā jāstāda citas, jo dārzs ir tik liels, cik tas ir, un arī spēka ir tik, cik ir. "Dārzs man aug labi, kaitēkļu dēļ nemokāmies. Pašai gan vienu brīdi veselība sagāja dēlī, un tad tieši dārzs bija tas, kas man palīdzēja atgriezties ierindā," atzīstas Velta. 
Krāsu prieks
Protams, Velta daudz lasot un pētot katalogus. Tomēr krāsu un toņu izjūtai jābūt asinīs. Jau pirms stādīšanas gara acīm jāredz, kāds būs rezultāts. Citādi vai nu tā būs garlaicīga citu dārznieku stila atražošana, vai bezjēdzīgs haoss, ko grūti saukt par skaistu dārzu. Ja Velta aizbraucot kādā ceļojumā, tad atgriezusies gribot uzburt to tālo zemju sajūtu arī savā dārzā. Tā tapis, piemēram, Bavārijas Alpu stūrītis vai angļu tējas dārzs. 
"Katram dārzam ir savas krāsas. Japāņu dārzā kombinēju galvenokārt zaļo un sarkanos toņu gammu – pavasarī sarkans rododendrs, rudenī – Japānas kļava. Un tas viss salikumā ar zaļo toni, ar nelielu ūdensrožu dīķīti un koši sarkanu tiltiņu tam pa vidu. Visi dabas toņi ir skaisti, bet īpaši man patīk lillā un rozā krāsas. Taču japāņu dārzā tādas neiederētos. Tās es atstāju Anglijas stūrītim. Ja man būtu lauku guļbūve, tai, manuprāt, piestāvētu oranžie un dzeltenie toņi," savā krāsu priekā dalās dārzniece.
Piemēram, rozes Veltai nepatīk. Nē, pret grieztiem ziediem, kas skaisti izkārtoti skaistā vāzē, viņai nav iebildumu, bet atsevišķas rožu dobes savā dārzā Velta nestāda. Rozes esot kaprīzas, katru ziemu kāda izsalstot, un tad jāsākot viss no jauna. "Man patīk atsevišķas rozes kombinēt ar citiem augiem. Manuprāt, rozei klāt jāstāda vēl kādas trīs vienības – krūmiņus, kociņus, citas puķes. Apakšā varētu būt pelēkais tonis, tad vēl divi citi, un pašā augšā akcentam, kā jau karaliene, – roze..." Velta mazliet pasapņo. 
Savu stilu meklējot
Ja jums vēl nav skaidrs, kādā stilā gribat iekārtot savu dārzu, brauciet uz Ādažiem pie Veltas pēc padoma. Pēc iepriekšēja pieteikuma viņa pieņem ekskursantus no visas Latvijas. Breidaka kundze jums neliegs ne konsultāciju, ne daudzgadīgo puķu stādus. Velta pēc jūsu vēlēšanās var pat izveidot augu kompozīcijas puķu traukos. 
Bet varbūt jums iepatiksies tikpat daudzveidīgs un aizraujošs daudzu stilu dārzs kā Veltai – aiz katra taciņas līkuma atkal kaut kas jauns un pārsteidzošs! Jūs būtu sevišķi mīļš viesis, ja kā ciemkukuli saimniecei atvestu kādu lejkanniņu. Saulesķiršu dārza saimniece šādus suvenīrus kolekcionē jau gandrīz 20 gadus. Daži eksemplāri viņai ir pat no Ēģiptes, Itālijas, Spānijas.