sestdiena, 2014. gada 29. marts

Sporta vimpeļi #




«ĀDAŽU» KOLHOZA VASARAS SPARTAKIĀDĒ
Sacenšas Centra un Mangaļu iecirkņu futbolkomandas


Cik tālu lidos "Ādažu" sporta kompleksa vadītāja Jāņa Brēmera "Piespēle"?


Mārtiņa Antipova «dialogs» ar latiņu.


«ĀDAŽU» KOLHOZA VASARAS SPARTAKIĀDĒ
1986.08.09 Padomju Jaunatne


* * *




















ceturtdiena, 2014. gada 27. marts

Latvijas karoga atgriešanās #

Latvijas karoga atgriešanās Ādažos 1989.gada 20.augustā
















1989.g. 20. augusts




Imants Magone un TDA "Sprigulītis" #

TDA  "Sprigulītis"  pie kultūras nama - 1987/1988.gads

TDA "Sprigulītis" dejotāji sagaidot ārzemju viesus.
Esmu dzimis 1936.gada 18.aprīlī Balvu rajona Taureskalnā daudzbērnu ģimenē. Ģimenē mēs bijām deviņi bērni. Balvos beidzu 1.vidusskolā 8 klases. Kad māte ar bērniem 1953.gadā pārcēlās dzīvot uz Cēsu rajonu, turpināju mācības Cēsu 1.vidusskolā, ko beidzu 1955.gadā.
1955.gada septembrī iestājos Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, pabeidzu pilnus četrus kursus, taču trūcīgo ģimenes apstākļu dēļ biju spiests strādāt, lai palīdzētu uzturēt mazākos brāļus un māsas, tādēļ studijas pārtraucu. Zināju, ka savu dzīvi veltīšu kultūrai un mākslai
Imants Magone ( 18.04.1936.-21.08.2008.) - ilggadīgs TDA "Sprigulītis" mākslinieciskais vadītājs
 



Imants Magone starp 1998.gada Republikas Dziesmu un deju svētku dalībniekiem Mežaparkā.

Dejas mākslu apguvu Balvos pie skolotājas A.Pušpures un Cēsīs pie M.Letiņas. Studiju laikā dejoju tautas deju ansamblī Dancis pie Harija Sūnas (1955.-1958.), Latvijas Nacionālās operas baleta trupā (1958.-1959.), vadīju Rīgas Pionieru pils deju kolektīvu (1958. -1961.). Kad bērni pārauga pionieru vecumu, ar visu bijušo pionieru kolektīvu pārgāju strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kas uzskatāms par tautas deju ansambļa Liesma sākumu 1961.gadā, un to vadu vēl šodien. Poligrāfiķos izveidoju bērnu tautas deju ansambli Dzirkstelīte, ko vadīju līdz 1993.gadam. Rīgas rajona kolhozā Ādaži 1973.gadā izveidoju tautas deju ansambli Sprigulītis, kuru vadīju 17 gadus.

1996.gada aprīlī 60 gadu jubilejas koncertā Imantu Magoni Ltvijas Nacionālajā operā sveic Latvijas Republikas prezidents Guntis Ulmanis un komponists Raimnds Pauls
Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, 1992.gadā, izjūkot Poligrafiķu kultūras namam, nodibināju savu privāto Tautas deju un mūzikas klubu Liesma, kurā pašlaik dzied, dejo un spēlē 9 amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk kā 600 dalībnieku. Šajā laikā esam kapitāli izremontējuši izpostītās bērnu dārza telpas Rīgā, Brīvības ielā 70, jo no telpām Poligrāfiķos bija jāaiziet mūsdienās tik prozaiskā iemesla dēļ - māja tika pārdota (tajā pašlaik ierīkots tirdzniecības centrs).

Aleksandrs Bleikšs sveic Imantu Magoni


Mani kā cilvēku uztrauc nihilistiskā attieksme pret tautas mākslas amatieru kolektīviem, kas sevišķi izteikta pēdējos gados. Rodas iespaids, ka Latvijas republikai nav liela vajadzība, lai bērni, jaunieši un vecākā paaudze lietderīgi pavadītu savu brīvo laiku.
Ar savu darbu, uzturot klubu Liesma, gribu pierādīt, ka tās ir labākās Latvijas ģimenes, kuras rūpējas par savu bērnu izglītošanu, maksājot arī par dejošanu, dziedāšanu un spēlēšanu.
Dzīves laikā esmu bijis četru Deju svētku virsvadītājs (1980., 1990., 1993., 1998.). Visa mana dzīve ir veltīta latviešu kultūras un mākslas apguvei un tālākai nodošanai visām paaudzēm. Esmu juties mazliet neērti un tomēr patiesi gandarīts, lasot par sevi Dziesmu un deju svētku katalogā (1998.) sekojošus vārdus: Imanta Magones dejiskā fantāzija allaž atnākusi kā devītais vilnis, aptverot visu aktuālo dejas dzīvē un nereti paredzot to, ko deju grīda, skatuve, estrāde prasīs rīt.
Par nopelniem Latvijas labā 1998.gadā man tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera nosaukums.
* izmantots I.Magones raksts par sevi / 2002.gads



TDA "Sprigulītis" ASV


«Liesma» veda «Sprigulīti»

Ar plašu un daudzpusīgu programmu vecā gada nogalē 21. decembrī Saldus rajona kultūras namā viesosies Latvijas PSR Nopelniem bagātais kolektīvs Tautas deju ansamblis «Liesma» un tā jaunākais brālis, Tautas deju ansamblis «Sprigulītis». Abus kolektīvus vada Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone. «Liesmu» saldenieki pazīst jau 12 gadus. Visu šo laiku tā regulāri dejojusi Saldū gan solo koncertos, gan kopā ar vecāko māsu, Tautas deju ansambli «Kursa». Pēdējos trīs gados Saldus skatītāji «Liesmu» nav redzējuši. Pa šo laiku tā izaugusi vēl spēcīgāka, par ko liecina 1973. gadā iegūtā zelta medaja un laureāta nosaukums X Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Berlīnē, I vieta republikas Tautas deju ansambļu skatē 1975. gada pavasarī. «Liesmas» vokālajam ansamblim pieder II vieta republikas vokālo ansambļu skatē, bet instrumentālais ansamblis ir Vissavienības Centrālās televīzijas tautas mākslas skates uzvarētājs. Pirms dažiem mēnešiem «Liesma» atgriezusies no kārtējā koncertbrauciena pa Vācijas Demokrātisko Republiku. «Liesmas» jaunākais brālis, Tautas deju ansamblis «Sprigulītis» darbojas Rīgas rajona kolhozā «Ādaži». Kopš 1973. gada, kad to sāka vadīt Imants Magone, kolektīvs strauji audzis, ieguvis pirmās vietas ne tikai Rīgas rajonā, bet 1975. gada vasarā arī Valmieras zonā, sacenšoties ar četru republikas rajonu spēcīgākajiem deju kolektīviem. Par šī kolektīva izaugsmi liecina augustā piešķirtais Tautas deju ansambļa goda nosaukums. Koncertā Saldū abi ansambli skatītāju vērtējumam nodos plašu un daudzpusīgu programmu ar 24 dejām. Muzikālo pavadījumu sniegs vokālais ansamblis D.Kaktiņa vadībā un instrumentālais ansamblis N. Stengrēvica vadībā. 


«Liesma» veda «Sprigulīti»
1975.12.20 Padomju Zeme (Saldus)
Strazdiņa, I.

🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹

Nest dejas skaistumu pasaulē 

Gaišajā skatuves salā ienāk balti tērptie Jāņa Grigaļa vadītās kolhoza «Ķekava» lauku kapellas mūziķi. Vienīgi vijolniece Silvija Laukmane uzvilkusi tautas tērpu. Kolhoza Ādaži tautas ansambļa «Sprigulītis» dejotāju tumšzilās sagšas ar spožajiem metāla piekariņiem šķiet kā zvaigznēm piesēts debesu jums skaidrā vēsā rudens naktī. Ieskanas tautas dziesmas «Ar dancīti piecēlos» melodija un dejotāji iesāk atveidot pazīstamo Imanta Magones horeogrāfiju. Tālajam koncertceļojumam uz PSRS Kultūras dienām Etiopijā sagatavoto programmu Tautas ansambļa "Sprigulītis" dejotāji kā pirmajiem parāda sava kolhoza ļaudīm; mehanizatoru vakara dalībniekiem. Saimniecības valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls stāsta par maizes audzētāju čaklo darbu pirmajā vienpadsmitās piecgades vasarā. Jā, mehanizatori zina, cik lauku viņiem jāapar un jāapsēj, cik graudu jāizkuļ, lai godam izpildītu un pārsniegtu plānu
Bet vai kāds var izskaitīt un aprēķināt, cik kilometru nācies nodejot "Sprigulīša" jauniešiem šajā pirmajā piecgades darba cēlienā?
Pēc skaistā dejojuma pērnās vasaras Dziesmu un deju svētkos uz lauriem nedusēja un jaunā programma bija rādāma skatītājiem jau decembra sākumā. Jauno gadu ievadīja PSKP XXVI kongresam veltītajos koncertos Operas un baleta taētrī - kopā ar republikas Nopelniem bagāto ansambli "Liesma" un citiem Dziesmu un deju skates laureātiem. Dejoja kongresa atklāšanas dienā. Katrā koncertā ievijās "Sprigulīša" jauno dejotāju izteiksmīgie soļi. Tad nāca satraukuma un prieka pilnā vēsts "Sprigulītim" uzticēts pārstāvēt mūsu Padomju zemes deju Āfrikā. - Tas ir pirmais latviešu mākslinieku brauciens uz šo kontinentu. Arī pats vēl nekad neesmu bijis Āfrikā, - sarunā vēstīja republikas Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone. Šādu gandarījumu "Sprigulītim"sagādājis kolektīva mākslinieciskā vadītāja augsti profesionālais, atdevīgais darbs. - Ja tā strādā kā Imants Magone, visu var sasniegt, - mēģinājuma vakarus novērtē kultūras nama direktore Biruta Zande. Imants Magone savukārt uzteica jauniešus: - Saprata lielo atbildību. Ļoti nopietni strādājām visu augustu un septembri. 18.oktobrī sprigulēni kopā ar "Liesmu" iedejoja sezonas atklāšanu koncertā Operas un baleta teātrī. Septembrī "Sprigulīša" soļus filmēja Rīgas televīzija un mūsu republikas skatītāji tos varēja iepazīt koncertā "Padomju tautu melodijas" PSRS konstitūcijas dienā. Pavisam sezonas ieskaņas mēnešos nodejoti seši koncerti. Jau saņemts Centrālās televīzijas ielūgums jaunās programmas ierakstīšanai. Iesākta gatavošanās Imanta Magones autorkoncertam.
Tagad "Sprigulīša" seši dejotāju pāri Āfrikā pārstāv ne tikai mūsu Padomju Latvijas, bet visas daudznāciju Padomju zemes tautu mākslu. Tāpēc kopā ar skaistajām mūsu tautas dejām "Viksim košu zelta jostu", "Rucavietis", Klipu klapu, kaimiņ Janka", iemācījušies "Sibīrijas krievu deju" Anatolija Ivanova horeogrāfijā, kurā meitas un puiši lidot lido. Vēl repertuārā ir "Ukraiņu polka"un baltkrievu "Mogiļevas kadriļa".
Programmu Imants Magone veidojis kā vienotu, uzvedumu. Starp dejām kapellas izpildījumā skan mūzika: gan _latviešu tautas liriskā melodija "Aiz ezera augsti kalni" R.Paula apdarē gan Paula Dambja "Danču dziesmas" gan paša Jāņa Grigaļa apdares "Dundurjānis" un "Rikšiem bērīti es palaidu, gan J.Ķepīša "Gruzīnu skerco", gan A.Hačaturjana "Zobenu deja" un vēl citas. Vakar, Oktobra revolūcijas svētku ieskaņā, nodejots pirmais — PSRS Kultūras dienu atklāšanas koncerts Adisabebas drāmas teātrī. Jau 2500 metru augstumā virs jūras līmeņa biezajos tautas apģērbos pārdzīvota dienvidu saules svelme. Jau iepriecinājusi afrikāņu sirsnība. Vēl priekšā brauciens pa Etiopijas lauku ciemiem un pieci koncerti. Jo dalīties kultūras sasniegumu bagātībā ar pasaules tautām, nest prieku vistālāko kontinentu iedzīvotājiem ir Oktobra zemes bērnu svēts, pienākums. 

Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Imants Magone

"Sprigulīša" dejotāji koncerta ieskaņā

Nest dejas skaistumu pasaulē
1981.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Neiburga, A.
👣 👣 👣


Tautas dejas, sadejošanās un atšķirības  

(9.latviešu dziesmu svētkos Kanādā 1991.g.3.jūlijā)

Tā kā deju kolektīvs "Liesma" no Rīgas nevarēja ierasties dziesmu svētkos, to atvietoja Imanta Magones vadītais Ādažu "Sprigulītis". Priekšnesums bija nosaukts par "Sadraudzības koncertu", pieteicēja bija "Daugaviņas" dejotāja Anda Bulmane. Sarīkojums bija sasteigti sagatavots un skatītājam grūti izsekojams savirknējums, kur etnogrāfiskas dejas mijās ar choreografētām un rakstura dejām. Še arī ļoti krasi sadūrās lielā atšķirība starp trimdā choreografētajām tautas dejām (etnogrāfiski tradicionālas) un tām, kas radušās okupētajā Latvijā (akrobātiski baletiskas). Trimdā mēs esam centušies godāt un sataupīt etnogrāfiski pareizo gan tautas tērpos, gan tautas dejās, nepienest neko svešu un nelatvisku. Mēs esam kļuvuši pedanti, izravējot katru svešo nezāli, katru nelatvisko elementu. Mūsu tautas dejas ir rāmas, vienmērīgas un rotaļīgas — kādreiz pat garlaicīgas. Turpretī Latvijā kā tautas tērpi (stilizēti "Sprigulītim"), tā arī tautas dejas ir kļuvušas skatuviskas, uzlabojamas un pārstrādājamas ("Rucavietī" lēciens), lai uzvedums būtu krāšņāks un pievilcīgāks. Arī kustības dejās ("Vilksim košu zelta jostu" — meitenes nokrīt uz ceļa) un formācijas ("Ekusēze") ir pārstrādātas, lai skatuviski labāk izskatītos. Bet vai tā vairs ir latviešu tautas deja? Rāmais un smagais latviešu zemnieka solis ir kļuvis krievisks lēciens ("Latgales polka'") visādos virzienos ("Man sabrauca precinieki"), un straujas kustības un roku vēzieni ("Ļaudonietis") atgādina pātagu vicināšanu. Un kur nu vēl visas baleta kustības! Arī mūzikā ("Latviešu deja") ir sveši elementi, kas liek vaicāt, vai tie patiešām ir latviski. Toronto "Daugaviņa" pārstāvēja tradicionālo jaundeju pūru ar vienīgi Edvīna Kalviņa choreografijām. Būtu ieteicams dejot arī citu choreografu darbus, jo Kalviņa dejas ("Rietumu deja", "Staru deja", "Rota-Auseklītis", "Žandarmiņš") ir vienmuļas, atkārtojas tie paši gājieni, tās pašas formācijas. Vienīgais izņēmums bija "Dejotprieks" - tā kustībās un temperamentā līdzinās Zigurda Miezīša dejām. Divas nodejotās F. Aigara dejas nevar vairs par tādām saukt, jo Kalviņš tās galīgi pārmainījis. Ir izzudušas Aigaram raksturīgās smalkjūtīgās puišu un meitu attiecības, trūkst kautrības. Kalviņa izpildījumā puiši piesper kāju, kad lūdz meitu ("Māsiņas lepnais dancis"). Aigara vecmeita nekad nebija tik uzbāzīga un neķītra. Kur paliek skaistā jostas mešana ap puisi, to ķerot un velkot? No "Sprigulīša" dejām vislabāk patika I. Magones "Ģērbies saule sudrabota" un "Pagasta ziņnesis". Tāpat "Alsungas polka", kaut straujāka nekā mēs to dejojam, bija pievilcīga. "Sprigulīša" izpildījums dejās bija profesionālā līmenī. Patika abu ansambļu kopīgi dejotās dejas: I. Magones "Svētku solis" un E. Kalviņa "Sveiciens". Šeit pierādījās, ka labi pierakstītas dejas var iemācīties atsevišķi un bez grūtībām sadejot kopā. "Daugaviņas" un "Sprigulīša" dejotāji veica savu uzdevumu teicami, bez lielām kļūmēm, viņu prieks un iejūtība dejās aizrāva skatītājus, kuri arī neskopojās aplausiem. 

* Laiks / 28.09.1991


Gatavojoties Dziesmu svētkiem Toronto 

Uz dziesmu svētkiem Toronto vīru koris "Viesturs" (Toronto) ir aicinājis Latvijas mežu darbinieku vīru kori "Silvicola" 80 dziedātāju sastāvā ar diriģentu P. Kveldi, Toronto DV tautas deju kopa "Daugaviņa" aicinājusi Poligrafiķu kultūras nama tautas deju ansambli "Liesma" ar 43 dalībniekiem I.Magones vadībā, Hamiltonas tautas deju kopa "Vainadziņš" aicinājusi agrofirmas "Ādaži" tautas deju ansambli "Sprigulītis" ar 36 dejotājiem, arī I.Magones vadībā. Latvijas viesu koriem un ansambļiem paredzēts piedalīties kopkorī vai tautas deju lieluzvedumā, kā arī uzstāties atsevišķos sarīkojumos. Gadu gaitā dziesmu svētku programmā izveidojušās zināmas tradīcijas, bet līdztekus tradicionālajiem sarīkojumiem rīcības komiteja allaž centusies dot arī kādu jauninājumu. 

A. LIBERE
Dziesmu svētku informācijas daļas vadītāja 
* Laiks / 06.02.1991
👣👣👣

Brālītis un māsiņa — tēva sētā

9. Latviešu dziesmu svētku Kanādā tautas deju lieluzveduma tēma "Brālītis un māsiņa — tēva sētā" izpauž tautas deju komitejas ieceri šajos svētkos izveidot tuvākas draudzības saites starp dejotājiem, deju kopām un arī mūsu brāļu tautām. Lieluzveduma tēmu veidos ne tikai atsevišķās dejās, bet arī sadejošanos starp kopām, ieskaitot dalībniekus no Latvijas. Sarīkojumu kuplinās vietējo igauņu un lietuviešu deju kopu piedalīšanās ar savu viesu deju un ar kopēju baltiešu deju. Tas deju Lieluzvedumam, kas notiks svētdien, 7. jūlijā, plkst. 15 "Maple Leaf Gardens" arēnā, pieteikušās 43 vienības ar 850 dejotājiem, no kuriem 200 ir jaunāki par 14 gadiem, bet 140 pārsniedz 30 gadu vecumu. Dalībnieku skaitā ieskaitītas ne tikai Ziemeļamerikas vienības, bet arī trīs ansambļi no Latvijas — Daugavpils "Laima", Rīgas "Liesma" un Ādažu "Sprigulītis".  Svētku laikā mēģinājumi atsevišķām lieluzveduma daļām paredzēti ceturtdien, 4. jūlijā, piektdien, 5. jūlijā, sestdien 6. jūlijā, plkst. 8 no rīta, un kopmēģinājums svētdien, 7. jūlija no plkst. 8 līdz 14. Tautas deju rosmes šajos dziesmu svētkos ievadīja divarpus dienu gari tautas deju kursi Sidrabenē, tos sākot pirmdien, 1. jūlijā, pēc folkloras dienas Sidrabenē. Uz intensīvajām nodarbībām kursos aicināti pieteikties deju kopu vadītāji un dejotāji, kā arī individuāli dejotāji, kam nav iespējas dejot kādā tautas deju kopā, bet tomēr vēlētos piedalīties dziesmu svētku lieluzvedumā. Kursos apmācīs un sagatavos lieluzvedumā paredzētās dejas, iestudēs jaundejas choreografu vai kopu vadītāju vadībā un  sniegs praktiskas zināšanas par deju elementiem, tautas tērpiem un to  valkāšanu, rotām, kopu vadīšanu,  uzvedumu organizēšanu, līdzekļu vākšanu, choreografēšanu, jaundeju  vērtēšanu un techniskiem jautājumiem par apgaismošanu un skaņu  sistēmu. Visi temati tiks piemēroti  dalībnieku vajadzībām un interesēm.  
Cerams, ka kursu laikā attīstīsies interesanta informācijas un ieskatu izmaiņa tautas deju jautājumos starp Ziemeļamerikas un Latvijas dalībniekiem. Visu kursu laiku no 1. jūlija līdz 3. jūlija pēcpusdienai dalībnieku uzturēšanās paredzēta Sidrabenē. Lai paplašinātu interesi par tautas dejām un lai veicinātu jaunu deju rašanos, dziesmu svētkos izveidojusies tradīcija sarīkot jaundeju skati, kur notiek arī jauno deju izvērtēšana un godalgošana, pēc vērtētāju kolēģijas lēmuma. Šajos svētkos pirmoreiz paredzēta arī skatītāju balva, dodot iespēju skatītājiem balsot par viņuprāt labāko deju, savu izvēli atzīmējot uz biļetes un nododot pēc uzveduma. Jaundejas vērtē četrās kategorijās — etnogrāfiskas dejas ar astoņiem vai vairāk pāriem, etnogrāfiskas dejas ar mazāk nekā astoņiem pāriem, rakstura dejas, kas izsaka stāstu vai darbību un bērnu dejas. Jaundeju skatei, kas notiks ceturtdien, 4. jūlijā, plkst. 17 "Convention Centre" zālē, līdz šim pieteikušās 18 kopas. Interesants papildinājums šiem tradicionālajiem sarīkojumiem būs divi atsevišķi atšķirīga rakstura tautas deju uzvedumi. Otrdien, 2. jūlijā, paredzēts Daugavpils Pedagoģiskā institūta tautas deju ansambļa "Laima" Latgales etnogrāfisks uzvedums, 42 dalībnieku izpildījumā ar vadītāju E. Belinski un māksliniecisko vadītāju A. Spuri. Trešdien, 3. jūlijā, paredzēts Toronto DV tautas deju kopas "Daugaviņa" un Rīgas Poligrafiķu kultūras nama tautas deju ansambļa "Liesmas" kopējs viņu vadītāju I. Magones (Rīga) un E. Kalviņa (Toronto) choreografēts deju uzvedums. Abi šie uzvedumi arī notiks "Convention Centre" zālē, plkst. 17. Tautas deju komitejā darbojas Namejs Batraks, Baiba Bredovska, Raimonds Brencis, Ruta Fogele, Roberts Freimuts, Sarma Maliņa, Arnis Markitants, Zigurds Miezītis, Māra Simsone, Maija Sukse, Dace Vītuma un Ilze Viljamsone (Williamson), Edvīna Kalviņa vadībā. Tautas deju kursu rīkošanā komitejai nāk palīgā Detroitas "Auseklīša" vadītāja Lidija Zariņa. Pieteikšanās kārtojama un informācija par kursiem vai sarīkojumiem saņemama pie E. Kalviņa, 23 Averdon Cres., Don Mills, Ontario, Canada, M3A IP4; tel.: (416)444

Dziesmu svētku tautas deju nozares vadītājs
EDVĪNS KALVIŅŠ
* Laiks / 02.03.1991
👣 👣 👣

Pietrūka karogu
Toronto Dziesmu svētku iespaidi

Astoņi Ādažu " Sprigulīša" dejotāju  pāri izcēlās gan ar savu tautas deju māku, gan ar vienveidīgiem tautas tērpiem, kurus viņi kā vienīgie pa brīžam apmainīja uz cita novada rakstiem  rotātiem. Dzimtenes dejotāji dejoja  gan atsevišķi, gan arī kopā ar šejieniešiem, tāpat kā igauņu un lietuviešu  ansambļi, kuri sniedza savus tautiskos  priekšnesumus, pēc tam kopīgi ar pārējiem dejojot "Baltiešu draudzības deju". Turpat 400 dalībnieku vidū bija arī kāds simts jaunākās un pašas  jaunākās paaudzes dejotāju. Aizkustinošs bija ievadījums, kurā, pēc deju  kopu iepazīstināšanas, mazs, varbūt  sešgadīgs, tautu dēls lielās arēnas centrā dancināja tikpat mazu un  skaisti tērptu tautu meitu. Žēl, ka tie  neparādījās programmā kā pirmais numurs. Bagātīgais un krāšņais tautas  deju uzvedums noslēdzās ar "Sudmaliņām" un kopīgi dziedātu "Daugav's  abas malas". Skaists noslēgums skaistiem svētkiem!

DIMITRIJS RUBENIS
* Laiks / 27.07.1991
* * *

ŠIS UN TAS PAR NOTIKUŠO 9.DZIESMUSVĒTKOS.

 2. v. Imanta Magones choreografetā Ģērbies, saule, sudrabota! To dejoja Ādažu Sprigulītis.  

Sarīkojuma skatītāju balvu izpelnījās Ādažu Sprigulītis par D.Donika  choreografēto deju Ļaudavietis. 
 
* Latvju Mūzika / 01.01.1993 

======== 

Kas raksturoja un atšķīra šos Kanādas latviešu 9. dziesmusvētkus no agrāk aizvadītajiem? Vai vilšanās sajūta, ka neieradās daudzi paredzētie programmu dalībnieki no Latvijas? Tā nebija viņu vaina, to saprata visi. Tie, kas ieradās, pašos svētkos tomēr tā kā pazuda, nejutām to, ka esam no abām pusēm kopā. Nebija iespēju satikties. Dalībnieki no Latvijas, sevišķi Radio un televīzijas Teodora Kalniņa koris, kā arī Ādažu tautas deju kopa Sprigulītis rādīja izcilus, prasmīgus priekšnesumus. Dalībnieku skaitam kopā ar Latvijas atbraucējiem vajadzēja būt lielākam, nekā iepriekšējos dziesmusvētkos. Kopkoris bija apmēram uz pusi mazāks! Arī apmeklētāju bija daudz mazāk, nekā citās reizēs šādos svētkos Torontā. Jā, varētu teikt, šie svētki atšķīrās tieši ar šo: p a r daudz! Par daudz izstiepti arī bija šie svētki. D c v i ņ a s dienas ir par garu! Par daudz vēlu laikrakstos parādījās informācija par paredzamajiem sarīkojumiem. Eiropas latviešu avīzē Brīvajā Latvijā nebija nekā! Par rakstnieku cēlieniem Amerikas latviešu laikrakstā Laikā ziņas parādījās tikai nedēļu pirms svētkiem,  pašu laikrakstu Torontā, Kanādā, saņemam pēc dziesmusvētkiem. Par daudz sarežģīta iznāca biļešu iegāde. Cilvēki grib redzēt, ko pērk. No citām vietām piezvana paziņām uz Torontu: Lūdzu nopērc man, bet tas izrādās pavisam sarežģīti! Aizbrauc uz Latviešu centru, uz Latviešu namu — vienreiz, otrreiz — bet biļešu nedabū. Nav, izbrauc uz Royal York viesnīcu, jo tur 11 būšot, bet tur neviens nekā nezina... Tad atmet ar roku! Diemžēl visi pa pastu biļetes negribēja pasūtināt! Par daudz dārgas bija sarīkojumu biļetes, arī Royal York viesnīca, kurā jābūt svētku centram. Teorētiski jau tas tā bija, bet īstenībā iebraucēji sameklēja lētākas viesnīcas un Royal York likās latviešu pamesta, salīdzinot ar citiem agrākajiem dziesmusvētkiem. Balle, kas parasti bijusi satikšanās vieta, ar četrdesmit dolāru ieeju bez vakariņām, atturēja daudzus, jo daudzus, un cilvēki nesatikās! Tā kā bija jārūpējas arī par Latvijas ciemiņiem, šejienieši saprata, kāpēc cenas augstas, bet tas tomēr daudziem neļāva ilgāk svētkos piedalīties, kā pāris dienas vai tikai dažos sarīkojumos. Par daudz sarīkojumu! Bija 10 teātra izrādes, 7 balles, 11 koncerti! Tad vēl vairāki tautasdeju sarīkojumi, rakstnieku cēlieni, referāti, izstādes, dievkalpojumi, sporta spēles un vēl dažādi blakus sarīkojumi! Vai nederētu vairāk padomāt, kāpēc mēs šādus svētkus rīkojam? Vai nebūtu tomēr vairāk jāpaliek pie vārda: dziesmusvētki? Protams, mums sen tie nav tikai dziesmu svētki, bet mūsu kultūras daudzinājums. Viss būtu jādod ar zināmu mēru. Tieši mēra sajūta ir tā, kas, liekas, rīkotājiem vai atsevišķā sarīkojuma vadītājiem pietrūka. Kaut vai, lai pieminam Tautasdeju lieluzvedumu. Kāpēc vajadzēja 30 dejas? Tas ir par daudz! Dzīvē taču vienmēr ir tā: kas par daudz, tas par daudz — tas nekā laba nedod! Un tādēļ, ka sarīkojumu bija par daudz, zāles nepiepildījās, cilvēki sadalījās un nebija iespējams arī citam citu satikt. Satikšanās mūsu apstākļos ir visai svarīga. Bet — nebija jau ne — kad, ne arī īsti kur? Viesnīcas atmosfaira neradīja ne siltuma, nedz mājīguma sajūtas, un uz Latviešu centru vai Latviešu namu nokļūt nezinātājiem attālumu dēļ nemaz nebija vienkārši. Autobuss gāja tikai pēdējā sestdienā un svētdienā vienreiz dienā, un tieši tajās dienās vismazāk bija laika šīs vietas apmeklēt. Par daudz bieži informācijas darbiniekiem vajadzēja teikt: mēs nezinām, jo pašas informācijas viņiem trūka. Koncerti un citi sarīkojumi bija vērtīgi labi sagatavoti, varēja priecāties par tiem, bet, likās, ka ir tikai sarīkojumu virkne, nav dziesmusvētku sajūsmas, nav kopības sajūtas, nav pacilājuma! Kur palika dziesmusvētku plakāti? Tiem taču vajadzēja būt pie visu sarīkojumu telpu ieejām, tad tās vieglāk atrastu un būtu tomēr bijis arī ārēji kaut kas latviskāks. Par Latvijas nacionālajiem karogiem, kā tas vairākos trimdas dziesmu svētkos tik iespaidīgi parādīts, maz ko teikt. Tie, kas pie Maple Leaf arēnas gaidīja svētku gājienu, pievīlās, jo tā tuvumā gājiens pajuka. Daļēji latvisks pacēlums radās kopkora koncertā kamēr patukšā hokeja arēna un karstumi darīja savu. Tīkams un izdevies jauninājums, kas labi iederējās dziesmusvētku ietvaros, bija netālajā Sidrabenē brīvā dabā sarīkotā folkloras un draudzības diena. Gandrīz bez pārtraukuma skanēja dziesmas, kokle, flauta, ģitāras, stabules, stāstījumi, ņirbēja tautasdejas un sakārtojumi, kuros iesaistīti arī bērni. Darbojās podnieki, rotkaļi, audēji, dziju krāsotāji, salmu pinēji un vainagu vijēji. Bija nopietni, jautri, priecīgi un latviski! Visai skaista un gaumīga bija tautiskās mākslas izstāde, tikai atkal žēļ - tajā bija jāmaksā par ieeju. Tas atturēja daudzus jaunos un bērnus! Un kam  visvairāk būtu jāredz šis īpatnējais latviskais, kas tik daiļi parādās tieši šādās izstādēs? Jaunajiem! Bet īstenība ir tā - esam pret tām nevērīgi, bērnam naudu nedodam un viņiem nav ko maksāt. Kaut arī rīkotājiem būtu jāpicmaksā - šīm izstādēm vajadzētu būt bez maksas, lai var bieži tajās iegriezties, lai tām ietu cauri katru dienu! Bija arī citas izstādes: tēlotājas, filatēlijas plakātu. Bija daudz laba un skaista, bet dziesmusvētku pacēluma trūka, šādu svētku mums par biežu?  Es nezinu... Mums jādzied un jāgavilē netikai, lai dzird tēvuzeme, bet arī lai šeit svešumā izkaisītie latvieši, dziesmā atkal sakustu kopībā, un šajās dažās diena justos kā tautas daļa. Ar labiem sarīkojumiem vien to nevar panākt, vēl klāt jābūt gaišajai, baltajai dziesmusvētku dvēselei! 

* Latvju Mūzika / 01.01.1933

👣 👣 👣

Svētku gājiens / Rīga


ceturtdiena, 2014. gada 6. marts

Ādažnieki pasaulē #

Ādažnieki Kijevā


Maskavā pie viesnīcas / 20.gs. 80-to gadu beigas

Maskava /  Krievija

Dušanbe / Tadžikija / 20.gs. 80-to gadu beigas

Dušanbe Tadžikijā

Dušanbe / Tadžikija

* Darba Balss / 18.09.1979

Jauna tikšanās un draudzība 

Kad kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs Alberts Kauls apmeklēja Ungārijas Tautas Republiku, viņš centās uzzināt visu labāko, kas ir turienes lauksaimniecībā. Šīs izziņas ceļi viņu tad arī saveda kopā ar Rabas ciema kooperatīva „«Sarkanā zvaigzne» priekšsēdētāju Ištvanu Biro. Saimniecība, kura aizņem gandrīz tādu pašu platību kā «Ādaži», izceļas ar savu ražošanas vērienu, vispusīgi attīstītām dažādām lauksaimniecības nozarēm, palīgražošanu. Augstā zemkopības kultūra, lūk, kas galvenokārt ieinteresēja ādažniekus. Te lielās platībās iegūst vidēji 65 centnerus kviešu no hektāra, 280 centnerus kartupeļu, 500 centnerus cukurbiešu, nobaro 22 tūkstošus cūku, simtiem tūkstošu putnu, vidējie izslaukumi pārsniedz 4000 kilogramus. Kolhozā bija ieradusies «Sarkanās zvaigznes» un ciema biedru grupa ar priekšsēdētāju Ištvanu Biro priekšgalā, kas iepazinās ar ādažnieku panākumiem  desmitajā piecgadē un turpmākajām iecerēm, sagaidot PSKP XXVI kongresu. Tapa abpusējs līgums, ko parakstot abu saimniecību pārstāvji apliecināja vienus centienus — dot savas zemes iedzīvotājiem aizvien vairāk lauksaimniecības produktu, būt labiem un savstarpēji izpalīdzīgiem draugiem.

A. Sūna
 * Darba Balss / 11.10.1980




Ādažnieki gādā par savējiem
TIKŠANĀS AR ĀDAŽU AGROFIRMAS VADĪBU LSC KALAMAZŪ


"Nopietna cīņa mums ir priekšā," teica Ādažu agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls, un pēc visa dzirdēta un redzēta vakara dalībnieki (ap 35) saprata, ka šo vārdu paudējs un citi viņam līdzīgi ir ne tikai cīņai gatavi, bet jau lielu uzvaru ieguvēji. Ādažniekiem dzīvokļi ir, par precēm un saimniecībā nepieciešamām vajadzībām gādā, bet pensijas ir divas - viena no valsts, otra no agrofirmas. Vēl labāk, pensinonāriem dod iespēju turpināt strādāt un piepelnīties. Darba spēka maiņa notiek no iekšas — gādājot par savējiem. Šajos laikos Amerikas latvietis, dzirdot vārdu "Ādaži", tūlīt iedomāsies vārdu "tanki". Uz jautājumu par šiem slavenajiem tankiem A. Kauls atbildēja: "... kaimiņos turpat jau tie ir, bet klausītāji atkal manīja, ka šim darba cilvēkam pirmām kārtām rūp sava agrofirma, tās darbība un darba veicēji. Darbinieku ir daudz, ap 5300 (kopā ar visiem bērniņiem pie 7500). No šīs grupas ap 24% esot cittautiešu. Tūlīt radās jautājums par valodu, un ādažniekiem bija gatava atbilde: "Cittautiešiem mēs maksājam pa virsu par divu valodu prasmi. Jau pirms desmit gadiem mēs sākām latviešu valodas kursus." Šai ciemā strādā arī divi angļu valodas skolotāji. Cik no ādažniekiem iestājušies Latvijas Tautas frontē? "100%! Arī visi cittautieši. Mēs rūpīgi izskaidrojam visiem LTF programmu un mērķus. To darot arī citos mazākos ciemos, iegūsim vēl lielāku atbalstu LTF." Par LTF Alberts Kauls ir zinīgs, būdams pats LTF domē. Tomēr lauksaimniecība un Latvijas zemnieku spēks liekas A. Kaula sirds lieta. Tikšanās dalībnieki noskatījās skatlenti par Ādažu agrofirmu, angļu valodā, jo tā bija gatavota Amerikas "brokastu" Kelloga (Kellogg) firmai, kas Kalamazū kaimiņos — Battle Creek pilsētiņā. Tur ādažnieki mācījušies un pārrunājuši "sauso brokastu" produkciju. Ceļu uz Kelloga firmu ādažnieki atraduši paši; tāpat viņi sadarbojas ar Somiju, Holandi un Itāliju. Ādažnieki var brīvi tirgoties ar ārzemēm", teica A. Kauls, vēl pieminot, ka viņi ļoti vēlas satikties ar latviešiem šais zemēs. Ievēlēts par Latvijas lauksaimniecības savienības priekšsēdētaju, A. Kauls saredz savienības lielo ekonomisko spēku. Ar bagāto pieredzi, vadot Ādažus, A. Kauls un citi mēģina palīdzēt arī citiem Latvijas kolchoziem. Tādu Latvijā esot ap 322, no kuriem 90 ir bankrota priekšā un pastāv tikai ar valsts piemaksām; piemērota darba spēka trūkums esot liels. "Ļoti atbalstu Gorbačova reformas. Šai brīdī mēs varam daudz ko, un, vēl vairāk, varam arī drosmīgi kalt nākotnes plānus," sacīja A. Kauls "Jo tomēr Latvijā ir krīzes stāvoklis, un mums ir jāizmanto šis brīdis." Vakara dalībnieki iepazinās arī ar A. Kaula kollēgām, prasot daudz un dažādus jautājumus. Viens no viesiem ieminējās, ka viņam esot divi bērni. Atskanēja tūlīt: "Kāpēc tikai divi?". "Latvietis laikam tomēr vienmēr domās par to, kā bērnu izaudzināt, ne tikai par bērnu daudzumu." Bet Ādažos caurmērs jau esot 3 bērni. Visdīvaināk klausītājiem bija dzirdēt, ka , viņus uzrunājot izsprūk vārds biedri. Te varētu pieminēt latviešu saticības un sadzīves tikumu. Proti, ādažniekiem dzīves ikdienā biedrs tomēr ir pierasts vārds, mums ne. Bet, dzirdot, kā šie latvieši cīnās un strādā par to, lai Latvijai un latviešiem palīdzētu izdzīvot, izturēt, varētu atzīt, ka pie "vārdiņiem" nav ko ķerties. Labāk ķerties pie kopējas cīņas!

 PŪTEĻU SARMA 
* Laiks / 25.02.1989
 
Ādažu jaunieši Polijā / Varšava 1985.gada rudens

Polijā / 1985.gads

Polija / 1985.g.

Polija / 1985.g.

Polija / 1985.g.


Polija / Gdaņska 1985.gadā
IZZIŅAS CEĻI 

Kolhoza «Ādaži» darbarūķu slava aizskanējusi tālu. Gan par teicamiem sasniegumiem dažādās saimniekošanas jomās, gan par lieliskiem panākumiem kolhoznieku materiālās un kulturālās dzīves attīstīšanā. Daudzi zina par ādažnieku viesmīlību saimniecībā gandrīz ik dienas viesojas tuvi un tāli ciemiņi. Iepazīšanās ar draugu pieredzi vēl vairāk stimulē un paātrina tos pozitīvos procesus, kas tagad norit mūsu laukos. Protams, arī «vienkārša redzēšana» dod gan sirdij, gan prātam. PSRS nodibināšanas 60. gadadienā sevišķi spilgti izakcentējas tie siltie draudzības pavedieni, kas saista un vieno ādažnieku kuplo saimi, no vienas puses, daudzos institūtus un saimniecības Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs, no otras. Padomju dzīvesveidu, sociālistisko lauksaimniecību «Ādaži» rādījuši arī kapitālistisko valstu speciālistiem, proti, tūristiem, to skaitā ārzemju latviešiem. Kad  kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētājs A. Kauls 1980. gadā apmeklēja Ungārijas Tautas Republiku, viņš centās uzzināt visu labāko, kas ir turienes lauksaimniecībā. Šīs izziņas ceļi viņu saveda kopā ar Kabas ciema kooperatīva «Sarkanā zvaigzne» priekšsēdētāju Ištvanu Biro. Saimniecība, kas aizņem gandrīz tādu pašu platību kā mūsu «Ādaži», izceļas ar savu ražošanas vērienu, vispusīgi attīstītām dažādām lauksaimniecības nozarēm, palīgražošanu. Augstā zemkopības kultūra, lūk, kas galvenokārt ieinteresēja ādažniekus. Kolhozā «Ādaži» tanī pašā gadā ieradās «Sarkanās zvaigznes» un Kabas ciema biedru grupa ar priekšsēdētāju Ištvanu Biro priekšgalā, kas iepazinās ar ādažnieku panākumiem desmitajā piecgadē un turpmākajām iecerēm, sagaidot PSKP XXVI kongresu. Tapa abpusēja vienošanās, ko parakstot, abu saimniecību pārstāvji apliecināja vienus centienus dot savas zemes iedzīvotājiem aizvien vairāk lauksaimniecības produktu, būt labiem un savstarpēji izpalīdzīgiem draugiem. Lai apkopotu un analizētu PSRS un Ungārijas 1980. gada sadarbības rezultātus lauksaimniecības zinātniski tehniskajā attīstībā, uz Ungāriju 1981. gada janvārī izbrauca delegācija septiņu cilvēku sastāvā PSRS lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka V. Borodina vadībā. Delegācijā bija arī kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs A. Kauls. Kopīgi ar ungāru speciālistiem izskatīja sadarbības rezultātus, panākumus un trūkumus. Šajā laikā iepazinās ar Ungārijas labākajām saimniecībām, Lauksaimniecības universitātes darbu un zinātniskās pētniecības institūtu sasniegumiem un turpmākajiem plāniem. Darbs beidzās ar protokola parakstīšanu, kurā paredzēti konkrēti pasākumi lauksaimniecības zinātniskās un tehniskās sadarbības tālākai attīstībai. 1981. gadā Ādažu viesi bija Ungārijas TR kolhoza «Sarkanā zvaigzne» speciālisti. Apgūstot savu draugu pieredzi, lietderīgāk izmantojot brīvo laiku, līdzekļus un iespējas, ādažnieki vēl vairāk palielināja lauksaimniecības produktu ražošanu un iedzīvotāju apgādi. Delegāciju vadīja «Sarkanās zvaigznes» priekšsēdētāja vietnieks E. Pavlovičs. Delegācijā ietilpa kooperatīva galvenais speciālists lopkopībā L. Bubenko, Kabas transporta uzņēmuma galvenais grāmatvedis. L.Tanka un jauniešu dzīves vadītājs A. Palotašs. 1981. gadā Ungārijas TR «Sarkano zvaigzni» apmeklēja kārtējā delegācija: ādažnieki A. Kurzemnieks, A. Ābols, O. Krūze, J. Mergins. Pēc tam uz Ungārijas Tautas Republiku aizbrauca ādažnieki A. Everss, V. Leviuss, G. Cavners un E. Zvirbulis. «Ādažu» kolektīva pārstāvji iepazinās ar ungāru biedru lauksaimniecības darba organizācijas formām. Drīz vien sekoja atbildes vizīte. «Ādažos» ieradās «Sarkanās zvaigznes" speciālistu grupa četru cilvēku sastāvā. Pie mums ungāru biedri savukārt iepazinās ar darba pieredzi augkopībā, lopkopībā, celtniecībā, palīgražošanā, kā arī ar augu aizsardzības speciālistu darbu. Šīs sadarbības rezultātā izkristalizējās dažas atziņas, kas prasa būtisku risinājumu. Tā turpmāk vajadzētu vēl tālāk konkretizēt šo auglīgo sadarbību, panākot zināmos darbu periodos speciālistu apmaiņu. Pēdējo reizi šķiroties, abas puses secināja, ka guvums abpusējs. Un citādi arī nevarēja būt, jo draugu ceļi nekrustojas. Arī atzinība ir draudzības izpausme. Tāpēc atcerēsimies: i979. gadā «Ādažiem» zelta medaļa Česke-Budejovices pilsētā, izstādē  "Zeme barotāja "(ČSSR), 1980. gadā Goda diploms Budapeštā, izstādē «Omek 69», bet 1981. gadā — Goda raksts un diploms Leipcigā, izstādē «Agra 81 ». Ādažnieku pēdējais panākums— Zelta medaļa "Zelta sirpis", Nitrā, izstādē «Agrokomplekss 82» (ČSSR).

J. Čapiņš
* Darba Balss / 18.11.1982

***

Viss sākās ar... brošūru 

Mūsu saimniecības un Ukrainas PSR Rovnas apgabala Červonaarmeiskas rajona kolhoza «8. marts» sadarbība sākās jau 1970. gadā. Šīs saimniecības priekšsēdētājs, ekonomisko zinātņu kandidāts Nikolajs Paršins bija izlasījis izdevniecības «Kolos» izdoto kolhoza «Ādaži» pieredzes brošūru par dārzeņu audzēšanu plēvju siltumnīcās. Tās saturs viņu ļoti ieinteresēja. Tā kādā 1970. gada pavasara dienā sagaidījām tālu ciemiņu. Nikolajs Paršins nodzīvoja pie mums vairākas dienas. Izpētīja, kā audzējam dārzeņus gan segtā, gan arī atklātā laukā, iepazinās ar mūsu palīgražošanas cehiem un zvērkopju darbu. Patika šī vadītāja neatlaidība un interese par mūsu saimniekošanas metodēm. Šajā laikā biedrs Paršins paspēja pabūt arī kolhozā «Ķekava», Ogres rajona - «Lāčplēsis» un Dobeles rajona - «Nākotne». Iepazināmies un sākām sadarboties. Palīdzējām viņiem organizēt siltumnīcu celtniecību, neliedzām savu pieredzi arī citās nozarēs, kas interesēja ukraiņu draugus. Pēdējos divos gados kolhoza «8. marts» speciālisti braukuši pie mums mācīties. Savukārt mūsu bijušais dārznieks A. Kivrāns, kā arī saimniecības pārstāvis komunists V.Urbanovičs un citi palīdzēja ukraiņu draugiem, kas iegādājās no mums krizantēmu stādus, tomātus, kā arī zvērus un dažas palīgražošanas iekārtas. Pēc mūsu saimniecības parauga «8. martā» uzcēla plēvju mājas 2 hektāru platībā un 4 ziemas siltumnīcas. Veidojot savu zvēru fermu, viņi ievēroja mūsu trūkumus objektu izvietojuma perspektīvajā plānošanā un izdarīja to vērienīgāk. Šogad mūsu sadarbība aizgājusi vēl tālāk - noslēdzām savstarpējās sociālistiskās sacensības līgumus. Tā kā mūsu saimniecības ir stipri atšķirīgas  nolēmām darbu vērtēt pēc abu kolhozu ražošanas plānu izpildes un pārsniegšanas procentiem. Sacensību līgumos paredzēti ne tikai ražošanas jautājumi, bet arī kultūras un sadzīves pasākumi, jāpiebilst, ka par savu individuālo saistību izpildi sacenšas arī atsevišķi darba darītāji. Tā kā līdz šim bija tikušies tikai atsevišķi abu kolektīvu pārstāvji, ukraiņu draugi uzaicināja mūsu delegāciju uz Starptautiskās sieviešu dienas svinībām. Kolektīvam, kam ir 8. marta vārds, tie esot lieli svētki. Un tā mēs, 23 saimniecības pārstāvji, estrādes orķestra «Suvenīrs» dalībniekus ieskaitot, devāmies ceļā. Neaizmirstamus iespaidus atstāja viņu svinīgā sapulce, kas sākās ar mītiņu un karoga uzvilkšanu un turpinājās plašā kluba zālē. Svinībās bija ieradušies viesi - partijas rajona komitejas un rajona izpildu komitejas vadoši darbinieki, kaimiņu saimniecību pārstāvji. Mītiņā pie karoga runāja kolhoza partijas organizācijas sekretārs S. Savčuks. Tālākā sapulces gaitā godināja sievietes. Divas kolhoza «8. marts» slaucējas, kas pērn no govs ieguvušas vairāk par 4000 kilogramiem piena, ir rajona labāko skaitā. Īpatnēja, bet katrā ziņā jauka tradīcija ir to jauniešu uzņemšana kolhoznieku kolektīvā, kas sasnieguši un pārsnieguši 18 gadu vecumu. Tas notiek svinīgi. Jaunos nosēdina goda krēslos, nolasa katra iesniegumu un noklausās raksturojumu. Tā par katru no 42 jauniešiem. Pēc tam jaunuzņemtie kolhoza biedri dod uzticības zvērestu zemkopja darbam. Viņus sveic saimniecības vadītājs, rajona pārstāvji. Bet jaunieši par visu to pateicas. Svinīgajai daļai seko apsveikumi, katram uzsien lentu, pasniedz sālsmaizi, dāvanas, ziedus. Man šķiet, ka šāda kolektīva locekļu uzmanība pret jaunieti liek viņam nopietnāk padomāt par savām attiecībām ar to, uzliek lielāku atbildību. Mājinieki un viņu rajona vadītāji cildināja divu padomju republiku - Latvijas un Ukrainas zemkopju sadarbību, abu saimniecību kolektīvu sacensību, deva vārdu mūsu pārstāvim. Svinīgajai daļai sekoja mūsu «Suvenīra» koncerts. Mūs visus pārsteidza turienes rajona vadītāju operativitāte. Tikai svinīgajā sanāksmē uzzinājuši, ka pie viņiem ieradušies Padomju Latvijas kolhoznieki, partijas rajona komitejas darbinieki tūliņ uzaicināja mūs otrās dienas vakarā ierasties uz tikšanos Červonaarmeiskā. Pārliecināti par pasākuma izdošanos, viņi mums to pateica vēl koncerta laikā. Mītiņš bija veltīts PSRS nodibināšanas 50. gadadienai, padomju tautu draudzībai. Baudījām ne tikai rūpību un viesmīlību, bet arī mājnieku atklātību. Nekā neslēpjot, viņi pamatīgi izrādīja savu saimniecību. Jāatzīst, ka ukraiņi īpalnēji, bet ļoti operatīvi atspoguļo lopkopju sociālistisko sacensību. Ik dekādi labākā slaucēja un ferma saņem ceļojošo sarkano karodziņu, bet tā, kura neizpilda uzdevumu - citu suvenīru. Mums gadījās pabūt šādā atpalikušā fermā. Sākumā neizpratām, kālab brigadiere un kūts strādnieces ir tik satrauktas. Iemeslu uzzinājām, kad mūsu pavadoņi parādīja pelēko ezi uz zilā fona. Tādu saņem tie, kas neizpilda uzdevumu. Uzturēšanās Červonaarmeiskas rajonā mums sagādāja daudz patīkamu un interesantu brīžu.

 J. Leicis, kolhoza Ādaži priekšsēdētāja vietnieks
* Darba Balss / 05.08.1972

***

«Ādažu» starptautiskais panākums 

Starptautiskajā lauksaimniecības izstādē «Agra-81», kas notika VDR, padomju ekspozīcija izraisīja lielu interesi, to apmeklēja apmēram 300 tūkstoši cilvēku. Mūsu valsti pārstāvēja trīs saimniecības, viena no tām kolhozs «Ādaži». Izstādē plaši tika eksponēti ādažnieku sasniegumi dažādās saimniekošanas jomās. Krāsainas reklāmu lapas 10 tūkstoš eksemplāros vācu valodā sīki iepazīstināja ar saimniecību, tika demonstrēta speciāla filma, izstādīti kolhozā ražotās produkcijas paraugi, kā arī dažādi mākslas izstrādājumi. Daudzo apmeklētāju ievērību izpelnījās piena ražošanas kompleksa «Briljanti» makets. Par piena ieguves, tehnoloģijas izstrādāšanu un ieviešanu lielfermā «Briljanti» un par palīguzņēmumā radītajiem mākslas izstrādājumu paraugiem speciāla žūrija apbalvoja kolhozu «Ādaži» ar Goda diplomiem, bet par augsto lauksaimniecības produkcijas kvalitāti ar Goda rakstu. PSRS Lauksaimniecības ministrija izteikusi kolhozam «Ādaži» pateicību. Savā nesen atsūtītajā vēstulē tā cer, ka arī turpmāk ādažniekl sniegs savu dalību līdzīga veida pasākumos aiz mūsu Dzimtenes robežām. Šis starptautiskais panākums kļūst jau par kārtējo ādažnieku labo veikumu pūrā. 1979. gadā saimniecība zelta medaļu ieguva ČeskeBudejovices pilsētā, izstādē "Zeme-barotāja" (ČSSR), bet 1080. gadā, diplomu Budapeštā, izstādē «Omek-69» (UTR). 

J. Caņiņš
* Darba Balss / 12.12.1981