Grupa ,, Proventus " ( A.Kukuvass, A.Ozola, A.Poiša /Pūcīte/, J.Leimanis) <>

 

 "Atgriežoties" 
 grupa "Proventus" (A.Kukuvass) / 1984.g. 
 III vieta Mikrofona aptaujā

 

Adrians Kukuvass

🎼🎼🎼

Tev - un jebkuram

Šī gada estrādes orķestru un vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas skate daudziem republikas kolektīviem bija liktenīga. No turpat vai četrdesmit tiesības koncertēt ieguva tikai četrpadsmit. To skaitā trīs mūsu rajona pašdarbības kolektīvi: Carnikavas «Sono», Mārupes «Sīpoli» un Ādažu «Proventus».  Ādažu vokāli instrumentālais ansamblis piedzīvojis manāmu reorganizāciju un sācis savu koncertdarbību Adriana Kukuvasa vadībā. Arī nosaukums jauns, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē raža. Kāda tā būs, vēl grūti spriest, bet pirmie koncerti rāda, ka ādažnieku «Proventus» ar muzikālo programmu «Tev» izraisījis lielu interesi. Svētdien ansamblis koncertēja Rīgā, kultūras namā «Rītausma».

Koncerta pirmajā daļā līdzās mūsu republikas un Igaunijas komponistu dziesmām skan pašu ansambļa dalībnieku sacerētās. Edija Gņedovska "Tev Jāatnāk", Valda Koroševska "Kā svece deg". Otrajā — Adriana Kukuvasa dziesmas un poēmas ar Aleksandra Čaka vārdiem. Interesanti, ka pretēji tautā dziedātajām šoreiz dziesmas ar savdabīgā dzejnieka vārdiem skan mazliet nepierastāk un ekspresīvāk. Tās patīkamā manierē izpilda Aina Pūcīte, Antra Ozola, Juris Leimanis un pats autors Adrians Kukuvass. Par atbilstošu skatuves noformējumu parūpējies gaismas režisors Andris Bušs, par mūzikas labskaņu - Aigars Semēvics.

S. Veckalne

* Darba Balss / 03.05.1983

🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵

MŪSU VIESI 

«PROVENTUS» UN ALEKSANDRS ČAKS 

Latīņu leksikas vārda «proventus» burtiskā nozīme raža. Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» vokāli instrumentālais ansamblis «Proventus» (mākslinieciskais vadītājs un galvenais solists Adrians Kukuvass) pārstāv lauksaimniecības uzņēmumu, tādēļ tādā nosaukumā nekā dīvaina nav. Lai gan ir darbdienas vakars, un saulīte ārā sildīt silda, tomēr kultūras nama «Jūras vārti» zālē tukšu vietu tikpat kā neatrast. Kā viena no pirmajām skan Adriana Kukuvasa dziesma ar Ojāra Vācieša vārdiem «Māsiņ, dzidrām acīm paskaties, kas stāv brālim celiņā...» Šķiet, ka tieši ar šo dziesmu sāk rasties savstarpējās sapratnes kontakts starp izpildītājiem un klausītājiem. Iejūtīgi skan četru solistu (Aina Pūcīte, Juris Leimanis, Antra Ozola un Adrians Kukuvass) dziedājums. Ventspilnieki neskopojas ar ziediem un aplausiem, sevišķu atsaucību iegūst Valda Janševska un Imanta Ziedoņa dziesma «Kā svece deg» A. Kukuvasa izpildījumā. Tiesa, šos I. Ziedoņa vārdus mūzikā jau izteikuši daudzi, pie tam pazīstami komponisti. Tā kā V. Janševskim vajadzēja zināmu drosmi, liekot uzklausīt savu variantu. Tas izrādījās veiksmīgs. Otrās daļas sākumā zālē iestājas tumsa un klusums, uz aizkara krīt spilgts staru kūlis. Skan solistes Ainas Pūcītes teiktie vārdi:, Mūsu laikmetā, kad tik daudz tiek runāts par jūtu trūkumu, vienaldzību, par ikdienu, kur virsroku ņem sauss racionālisms un egoisms, mēs ar Adriana Kukuvasa 10 dziesmu izrādi, ko palīdzēja veidot mākslinieki Beatrise Dunska un Jānis Kaijaks, gribam jūs aizvest Aleksandra Čaka pasaulē, kur vienīgi paradīze ir cilvēka sirds. Sākas izrāde, iztēles, ieklausīšanās mirkļi. Tā ir liela uzdrīkstēšanās un drosme mēģināt klausītāju vairāk nekā pusstundu noturēt zināmā domu un jūtu spriegumā. Čaka pasaule par sevi jau nav vienkārši atklājama, kur nu vēl kopā ar muziku. Sākumā dziesmu cikls bija paredzēts Drāmas teātrim literāri muzikālai kompozīcijai. Taču tas neizdevās uņ tad šo Čaka dzejoļu sakopojumu  atnesa man. Izlasīju un domāju, kas gan te var sanākt? Labi, ja daži dzejoļi izmantojami. Bet vēlāk tā aizrāvos, ka nespēju par to nedomāt. Rakstīju visur gan  tramvajā, gan vilcienā. Mēs Čaku pazīstam pārsvarā kā Rīgas ielu pašpuiku. Bet mūsu uzvedumā tieši Čaks ir galvenais varonis savas mīlestības un fantāzijas pasaulē. Traģisks un spēcīgs. Jānis Kaijaks pie mums režisēja, tērpi tapa kopā ar mākslinieci Beatrisi Dunsku. Tā bija viņas doma nosegt instrumentālistus ar caurspīdīgu tillu, jo klausītajiem nav jāredz, kā teiksim, ģitārists ritmā sit kāju līdzi. Uzmanībai jābūt vērstai tikai uz mūziku un izpildījumu. Bija jau tā jocīgi pirms uzstāšanās reizēm. Domājām, kā mūs uzņems, vai sapratīs? Pirmajās reizēs uz mūsu koncertiem Kuldīgā bija tikai pāris desmiti cilvēku. Prieks,  kad tie koncerta beigās cēlās augšā, aplaudēja un izsauca mūs vēl, bijām priecīgi un nospriedām: vienalga, lai zālē ir kaut daži cilvēki, bet ja tie paši ir apmierināti, tad viss ir labi. Tik lielai auditorijai, kāda Ventspilī, mēs pirmo reizi spēlējam. Tāpēc sākumā bija zināms satraukums. Taču klausītāji mūs saprata. Par šo ciklu mums ir teikuši ka tā esot klausītāju un skatītāju estētiskās audzināšanas programma. Strādājām pamatigi. Dažreiz dienā pat 12 stundu. Beigusies melodiju un dziesmu virkne. Soliste, simbolizēdama sievietes un mīlestības neierobežoto jūtu spēku, stāv paceltām rokām ceriņkrāsas debess fonā un gan pār viņu, gan zālē ieplūst gaisma... Uz brīdi klusums. Tad aplausi sajūsmas un sapratnes pilni. 

Koncertu klausījās un ar ADRIANU KUKUVASU 

sarunājās Sandra Mīļā 

«PROVENTUS» UN ALEKSANDRS ČAKS 1983.08.02 Padomju Venta (Ventspils) 🎧 🎧 🎧 🎧 🎧 🎧 🎧 🎧 🎧

ADRIANS KUKUVASS 

Dzimis 1951. gada 25. septembrī Rīgā. Bērnībā mācās Dārziņskolas kora klasē, vēlāk pūš trompeti bērnu mūzikas skolā un J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Sešdesmito gadu otrajā pusē dzied skolasbiedru ansamblī, kas izvēršas par vēlāk nopelniem tik bagātā «Menueta» pirmsākumu. «Menuetā» Adrians ir vadošais solists veselus desmit tā slavenākos gadus (pa vidam divi gadi aizvadīti SA grupā «Zvaigznīte») un, nenoliedzami būdams starp dažiem vislabākajiem latviešu dziedātājiem, ir viens no grupas galvenajiem balstiem un meiteņu simpātiju objektiem. Te arī sacer savas izteikti romantiskās dziesmas —«Krīt sniegi» un «Jūlija nakts», kas izpelnās skaļas ovācijas. Taču 1978. gadā Kukuvass pamet «Menuetu» ar tā uzsvērti pašdarbniecisko statusu, lai kļūtu par profesionālu dziedātāju — dramatisks, daudzu jaunavu apraudāts solis, pēc kura Adriana pozīcijas gan viņu sirdīs, gan latviešu mūzikas kopainā kļūst arvien vājākas. īsu brīdi mēģinājis laimi grupā «Ādaži», 1979. gadā kļūst par Filharmonijas grupas «Tip Top» vokālistu — te dzied arī viņa nākamā sieva un ilgstošā skatuves partnere Antra Ozola. Šā laika romantiskais atraidītā mīlētāja tēls, tāpat kā lielākais hits — Imanta Pauras (sk. «Tip Top») raudulīgā balāde «Piezvani man» — vēl par sevi atgādina it bieži, taču «Menueta» perioda vispārējā jūsma ir zudusi. 1982. gadā Adrians atgriežas kolhozā «Ādaži» un izveido grupu «Proventus». Tā spēlē gandrīz tikai viņa mūziku, arī vairākus plašus dziesmu ciklus, tomēr šodien vienīgais pieminēšanas vērtais mirklis «Proventus» mūžā šķiet 1983. gada lielais hits «Atgriežoties». Turpmāk tā eksistē bez īpašas ievērības un sasniegumiem, līdz 1986. gadā klusi un nemanāmi kļūst par Valsts Operetes teātra grupu «Rekvizīts», kas tāpat vada savas dienas, nevienu īpaši netraucējot. Pēdējo gadu nozīmīgākais darbs ir rokbalets-opera «Nāriņa» pēc H. K. Andersena darbu motīviem. Agrāk sevi apliecinājis kā dažu itin interesantu dziesmu autors, pēdējos gados Kukuvass nemitīgi ļaujas grūti izprotamām ambīcijām un raksta tikai lielas formas darbus — dziesmu ciklus, roka pasakas u. tml.

1989.12.01 Liesma

🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺

Saulgriežu dziesmiņa 
 Antra Ozola & "Proventus" ( vārdi - J.Rainis, mūzika - A.Ozola )


Antra Ozola

Ansambļa "Tip Top" laiks

=================================================
…  daudzus gadus vēlāk

 

Krīt visbaltākie sniegi / Antra Ozola / 2020.g.

======================

 Rudens 

 Antra Ozola & Proventus / 1985.g.

Starp algu un avansu 

Viņus zinājām krietni sen. Adrians jau sešdesmito gadu beigās sāka darboties skolas puiku ansamblī «Menuets». Tajā pašā «Menuetā», kuram, no vidusskolēnu vecuma izaugot, veltīts tik daudz sajūsmas un pielūgsmes pilnu vārdu kā nevienam citam un kuru vēl šodien pieminot, dažs labs sērīgi nopūšas, sak, tie tik bija laiki. Tātad «tajos» laikos «Menuetā» bija arī Adrians Kukuvass — jūs jau atceraties —, dziedāja un spēlēja trompeti. Pēc tam nāca karavīru ansamblis «Zvaigznīte», tad atkal «Menuets», līdz pirms vairākiem gadiem Adrians parādījās Filharmonijas ansamblī «Tip Top». Dažus gadus pēc «Menueta» debijas soļiem — 1971. gadā — Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» radās ansamblis «Suvenīrs». 

Pa šo laiku tam ne reizi vien mainījies nosaukums, vadītāji un muzikanti, bet pats ansamblis palicis. Kādreiz tajā darbojušies Mirdza Zīvere, Aivars Hermanis un arī citi šodien republikā labi pazīstami mūziķi, bet, ja tagad piemin ansambli «Proventus», parasti pirmā atbilde: tas ir tas Kukuvasa ansamblis. Jā, nu jau nedaudz ilgāk par pusotru gadu viņi ir kopā: pašās 1982. gada beigās Ādažu ansamblis tika pie jauna vadītāja un nosaukuma, bet Adrians — pie savas grupas. 

No vecā sastāva tajā bija aranžētājs un basģitārists Vitālijs Terentjevs, soloģitārists Edijs Gņedovskis, bundzinieks Jānis Rullis, saksofonists Valdis Zirnis, kas te spēlējis jau kopš ansambļa dibināšanas, ka arī vokālists Juris Leimanis un ansambļa skaņu režisors Aigars Semēvics. Šis kodols tika papildināts ar ritma ģitāristu Valdi Koroševski, kas iepriekš bija vadījis kolhoza «Lāčplēsis» ansambli, taustiņinstrumentālistu Juri Larku un solisti Antru Ozolu — Adriana partneri jau kopš «Tip-Top» laikiem. Adrians: «Toreiz patiešām strādājām maksimāli radoši: Vitālijs ar instrumentālistiem, es — ar vokālistiem, bet pēc tam — visi kopā. Bijām jauni cits citam, tomēr sapratāmies labi, acīmredzot tāpēc, ka neesam vairs iesācēji un apzināmies, ko katrs spējam un ko ne. Tagad šis radošais moments mazinājies. Jau sāka iezīmēties jaunas koncertprogrammas apveidi, kad radās ideja par Čaka ciklu. Tas bija Drāmas teātra aktieris Jānis Kaijaks, kas toreiz atnesa Čaka krājumu «Debesu dāvana» un teica: «To vajadzētu pamēģināt uztaisīt, kaut kas varētu sanākt . . .» Un pats pieteicās palīdzēt ar skatuves režiju. Adrians: «Sākumā īpašā sajūsmā par ideju nebiju. Izlasīju krājumu un nospriedu — pāris dzejoļu tiešam varētu komponēt, bet tas arī viss. Nav vērts ķerties klāt dzejai, turklāt labai dzejai, ja nejūti, ka varēsi ar savu mūziku atklāt tajā kādu jaunu niansi un akcentēt domu. Tomēr sāku rakstīt mūziku vispirms dažiem dzejoļiem, līdz it kā pats no sevis radās šis cikls, kas aizpildīja mūsu koncerta otro daļu. Taču tāds tas nekad nebūtu tapis bez Beatrises Dunskas veidotajiem tērpiem (apskatiet žurnāla ceturto vāku — skaisti, vai ne?) un Andra Buža gaismām. 

Tāpat kā mūsu ansamblis nevarētu pastāvēt, ja to tik ļoti neatbalstītu kolhoza vadība un priekšsēdētājs Kauls. Tiklīdz programma bija gatava un pērnajā pašdarbības estrādes kolektīvu atestācijas un tarifikācijas skatē par to saņemts visai atzinīgs vērtējums, ansamblis sāka intensīvu koncertdarbību pa republiku. Adrians: «Paši bijām pārsteigti, ka viss nāca tik ātri un veiksmīgi. Esam koncertējuši nedaudz vairāk par gadu. Sākām tikai iepazīt cits citu un skatītājus, bet viņi — mūs. Visu līdz šim gūto atzinību uztveram tikai kā sava veida avansu, jo neko īpašu neesam paveikuši. Kautrība, protams, ir laba lieta. Un tomēr vesela koncertprogramma — tas jebkura ansambļa biogrāfija ir visai būtisks posms, kas noteikti šo to (pat visai daudz) liecina par kolektīva spējām un iespējām un ir sava veida atbalsta punkts tālākajam darbam. Tātad: kādas atziņas sniedza «Proventus» pirmā koncertprogramma? 

Aina Poiša

Vispirms jāatzīst, ka ansamblim (cerams, pagaidām) pietrūkst sava stila un, kā šķiet, tas vēl meklē savu ceļu un vietu mūsdienu popmūzikas visai plašajā plūsmā. Koncertos skan no visa kā pa druskai un tieši tāpēc nekas nepārliecina pa īstam. Tiesa, tikpat labi to var teikt arī par dažu labu citu mūsu ansambli. Adrians: «Gribētos vairāk strādāt ar rokmūziku, taču pagaidām no tā esam visai tālu. Turklāt mūziku ansamblī raksta četri cilvēki, un katram, protams, tuvāks ir savs stils. Kopsaucēju vēl meklējam. Arī pašam reizēm gribas uzrakstīt ko smeldzīgāku, jūtu, ka to no manis gaida visvairāk un ka tas man arī vislabāk padodas.» Jā, «Proventus» pašreizējā «vizītkarte» — Adriana Kukuvasa dziesma «Atgriežoties» ar Māras Zālītes vārdiem — it kā apliecina teikto. Tomēr apsveicama ir vēlēšanās atkāpties no latviešu estrādei tik raksturīgās šlageriskās formas un runāt ar klausītājiem nopietnāku valodu, kā tas mēģināts Čaka ciklā. Varam, protams, spriest un strīdēties, vai tas ir vai nav Čaks. Tomēr jāatzīst — dzeju un mākslu vispār mēs saprotam pēc sava dzīves skatījuma, katrs pēc savas garīgās un jūtu pasaules. Savukārt šī ir «Proventus» interpretācija, atbilstoši savai izpratnei un spējam. Kā tādu to arī varam pieņemt vai nepieņemt un konfrontēt ar savējo. Un galu galā, jūs jau paši zināt: vienam patīk māte, otram — meita, bet vēl kādam — kleita, tāpat arī ansambļiem allaž atrodas savi cienītāji un noliedzēji. Un rezumējums — ir sasniegts zināms līmenis, protams, ne jau tāds, kura dēļ varētu atļauties ar galvu stumdīt mākoņus, bet, kā izrādās, pietiekams, lai nodrošinātu visai plašu popularitāti republikā. Līmenis, no kura droši vien iespējams, un noteikti vajag, augt uz augšu. Ja tas izdosies, tad pēc kāda laika ansamblim vairs nevajadzēs sev veltīto atzinību vērtēt kā avansā gūtu. Jo tad jau kaut kas būs paveikts. Varbūt mums nemaz nebūs ilgi jāgaida? Pašlaik «Proventus» gatavo savu otro koncertprogrammu .. 

Starp algu un avansu

1984.07.01 Liesma KLĀSS VĀVERE

 

Adrians Kukuvass - Mīļotā

"Tu esi" 
  grupa "Proventus" ( A.Kukuvass & A.Ozola )

"Variācija" (Viens Tev ir acis aizslēdzis ...) 

 A.Ozola

Jaunu "krāsu" meklēkot

* Darba Balss / 29.01.1985

dzied «Proventus» solisti Juris Leimanis, Antra Ozola un Adriāns Kukuvass. 

JAUNU „KRĀSU" MEKLĒJOT

1985.01.29 Darba Balss (Rīgas rajons) Juhta, H.

🎶 🎶 🎶

Tepat saulītē - grupa "Proventus" / 1987

Antra Ozola - "Paradīze"

=====================================================================

no kreisās: Juris Leimanis, Aina Pūcīte, Adrians Kukuvass, Antra Ozola 

Melodija 
 Grupa "Proventus"

SIRDSAPZIŅA 

Uzņemdamās rakstīt par A. Popova Rīgas radiorūpnīcas vokāli instrumentālo ansambli «Menuets», nekad nedomāju, ka tas būs tik grūti. Ansamblis neapšaubāmi labs. Un viegli būtu rakstīt, ja pašas pārdomās un arī visdažādākajās sarunās ar mūziķiem un nemūziķiem arvien biežāk neieskanētos runas par mūsu ansambļu kvalitātēm vispār. Un tā es, rakstot par «Menuetu», nevaru nerakstīt arī par citiem mūsu republikas ansambļiem. To, ka es pateikšu — ansambļu pašreiz ir daudz, neviens neuzskatīs par jaunumu. Tā tas ir. Kur vien skaties, — ansamblis. Vai tas ir kolhozs vai ciema klubs, vai skola, vienalga, kur, — priekšā sastapsit ansambli. Jautājums ir būtiskāks — cik no viņiem iespējams ilgāk par pusstundu klausīties? Un te nu summa nebūt nav apskaužama. Nenosaukšu ne labos, ne sliktos. Tos jūs paši zināt. Es tikai uzdošu vienu jautājumu. 

Šajā fotoattēlā daļa no «Menueta»: 

Baiba Jagere un Alberts Bartaševics, 

Adrians Kukuvass, Leonards Sējāns un Inese Pabērza.

Kāpēc tas tā? Kā jūs atbildētu? Slikta materiālā bāze? Ļoti būtiska atbilde, bet ne tik būtiska salīdzinājumā ar nākamo. Trūkst kvalificētu mūziķu izpildītāju. Nav īsta vadītāja. Mūziķus var iemācīt, bet ar vadītāju, protams, ir grūtāk. Ne visi tie, kam ir speciālā muzikālā izglītība, spēj izbraukāt visu Latviju, lai vai katrā nostūrī iemācītu un nostabilizētu katru tikko uzplaukušu ansambli. Nevar un arī nevajag. Un tomēr runa ir par kvalitāti, un šīs kvalitātes labad rodas arī otrs jautājums: vai tiešām absolūti visur vajadzīgs savs estrādes ansamblis? Jā, jā, es jau dzirdu neskaitāmās oponentu balsis — vajadzīgs, vajadzīgs gan. Jūs sakāt — vajadzīgs? Bet kāpēc tajā paša laikā notiek šī mistiskā mūziķu migrācija? Nē, es principā neesmu pret labāko vokālistu un mūziķu pāriešanu uz profesionāliem kolektīviem, ja ir tāda iespēja un paša mūziķa sagatavotība. Nenoliedzami, ir taču prieks par katru jaunu labu muziķi, vai tas būtu Raimonda Paula vai Ulda Stabulnieka, vai Jāņa Sildega, vai kāda cita komponista vadītajos ansambļos. Runa ir par ko citu. Runa ir par viduvējībām. Par viņu staigāšanu. Skaties, pirms gada viens no viņiem muzicēja Liepājā, bet nu jau Rīgā vai arī kadā citādā kombinācijā. Ak jūs sakāt, cilvēks meklē, kur labāk! Varbūt arī pie viena papildiniet — kur labāk maksā. Es šauju pāri strīpai? Un tomēr daudz nekļūdos. To jūs paši zināt. Protams, viņi aiziet uz spēcīgāku kolektīvu. Bet šim, spēcīgākajam, taču ir arī spēcīgāka materiālā bāze, labāki instrumenti, labāka iekārta, kvalificēts skaņu režisors. Un sanāk tas pats. Cik garš, tik plats. Kur te vēl runāt par tā saukto ansambļa seju? Palūkojieties kaut vai uz Ādažu «Suvenīru»! Kāda ir šī ansambļa seja? Jūs raustāt plecus? Es arī, jo, daudzo panākumu ieaijāts, ansamblis tagad turpat gadu mierīgi klāj klausītājiem priekšā jau sen nospēlētu, neinteresantu programmu, kas savu kvalitāti jau zaudējusi. Varbūt to varētu veidot Ēriks Ceļdoms, bet viņš jau lāgā pie vārda netiek. Bet darītpotences viņam ir pamatīgas. Arī par solistiem. Ir taču tā, ka tas, kam tikai nav slinkums, cenšas tikt pie mikrofona. Pati par sevi šī cenšanās jau slikta nav, — bet vai tas tūdaļ jārāda uz skatuves, koncertā? Ārkārtīgi pārliecinoši tās nevajadzību pavasarī notikušajā zvejnieku estrādes ansambļu un orķestru festivālā «Jūras pērle-76» parādīja abi zvejnieku kolhoza «Banga» solisti. Un tā dara daudzi, lai gan ar savām balsīm varētu radīt spēcīgu vokālo ansambli. Laikam taču te vainīga arī godkāre, jo solists taču skan jaukāk. Arī visiem tik tīkamais «Menuets» nav izticis bez dalībnieku maiņas. Taču šī maiņa nav krasa un fundamentāla kā citos kolektīvos.Kādreiz aizgāja vokālā ansambļa meitenes, jo galvā bija «sakāpusi slava». (Būsim taisnīgi un neizdomāsim neko, jo šo faktu taču visi zina.) Aizgāja Ilona Bāliņa, kura strādājot varēja kļūt par ļoti interesantu solisti. Man, atklāti sakot, žēl «Menueta» vadītajā Jāņa Blūma tolaik tik daudz pielikto pūļu, lai Ilonu mācītu, mācītu un vēlreiz mācītu. Labs jau gan, kas bija kādreiz, tikai žēl, ka šodien Ilonai kā solistei ir gaužām maz ko teikt. Tāpat maz ko teikt ir arī Andrim Kronbergam, kas pašreiz vada zvejnieku kolhoza «Selga» vokāli instrumentālo ansambli. (Lai nesajauktu ar otru «Selgu», ko vada Aldis Ermanbriks, tautā to sauc par mazo «Selgu»). Andris ar savu mazo «Selgu» nav neko tālu ticis par to gadu «Menueta» līmeni, kad pats tur darbojās. Varbūt sološo Māra Podnieka, Aivara Aruma un Andra Kronberga sadarbība tomēr kaut ko labu radīs? Varbūt... Tā, nomīnusojot «Menueta» sastāvu un pieplusojot Jura Sējāna jaunāko brāli, mēs šodien skatām «Menuetu». Pārējie ir savās vietās. Pie instrumentiem un mikrofoniem. Par tiem, kas pie mikrofona. Pavasarī Sporta pilī notikušajos estrādes mūzikas svētkos dzirdēju pat runas, ka Inese Pabērza un Adrians Kukuvass drīz vien «pārsitīšot» Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. Lai nu paliek šīs runas un šī «pārsišana». «Menuetam» nekad nav bijusi raksturīga tāda īpašība. Arī to, ko izdarījuši un vēl izdarīs Nora ar Viktoru, nav vajadzīgs ne pārspēt, ne «pārsist». Viņiem ir sava un ļoti svarīga vieta latviešu pa-domju estrādē, un to viņiem neviens nekad arī neatņems. Tāpat kā sava vieta, ļoti stabila un profesionāli kvalitatīva (es nebaidos no ša vārda) «Menuetā» ir Inesei un Adrianam. Imanta Kalniņa mūzika, īpaši «Balāde par Matisonu», Jāņa Blūma latviešu tautas dziesmu apdares nav ne viegli izdziedamas, ne viegli nospēlējamas. Ne velti Ojārs Vācietis pēc savas «Balādes» noklausīšanas sacīja, ka «Menuetā» ir velna pulveri. Un, nepiedēvējot ansambļa dalībnieku panākumus nekādiem pārdabiskiem spēkiem, var teikt, ka pamatu pamatos, kā dziesmā ar Raiņa vārdiem dzied Adrians, ir tikai «darbs, darbs, darbs». 

Tomēr tā klaji pateikt — darbs — tas ir par maz. Šodien tas skanētu pat samērā trafareti. Ar darbu vien vairs lielu nepaveikt. Šeit ir darbs citā nozīmē. Arī apsēstības nozīmē. Un arī mīlestības nozīmē. Ja es jums pastāstīšu, ka kādā koncertā Raimonds Bartaševics bungas spēlēja ar lauztu kāju ... Vai jūs to izdarītu? Vai jums būtu tik liela pienākuma apziņa? Nu jā, jūs teiksiet, koncertu taču varēja atcelt. Varēja. Bet sirdsapziņa neļāva. Un vai tikai nav tā, ka šī sirdsapziņa ir tā, kas neļauj arī bieži koncertēt? Labāk retāk, tomēr labāk. Un vai tā nav viņa, kas liek dziedāt un spēlēt ar pilnu atdevi, lai neiegāztu ne koncertu, ne biedrus? Un vai arī pats Jānis Blūms nav tā lielā sirdsapziņa, kas viņus visus tur šos daudzos gadus kopā? Es gribētu teikt — jā un vēl daudz, daudz papildināt, tad vēl runāt par Jāni Blūmu gan kā par vadītāju, gan kā par audzinātāju, par šo jauneklīgo vīru jauniešu vidū. Bet man ir jāliek punkts, jo žurnāls jau nav grāmata. Taču tomēr es ceru, ka mēs pie visiem šajā lappusē izteiktajiem jautājumiem atgriezīsimies kādā citā žurnāla numurā. Ar jūsu palīdzību. Vai sarunāts? 

SIRDSAPZIŅA

1976.06.01 Liesma RUTA DARBIŅA

Dažas no "Proventus" repertuāra dziesmām:

"Pusnaktī"  "Proventus" (A.Kukuvass) / 1985 

"Ūdensroze" (Man apnicis tā mūžam skriet)  Grupa "Proventus" /1984

"Neskūpsti mani caurvējā"  Antra Ozola & "Proventus"

"Uz kurieni"  Grupa "Proventus" (A.Ozola & A.Kukuvass ) / 1985

"Kā logā"  Grupa "Proventus" (A.Kukuvass & A.Ozola) / 1985

 "Atgriežoties"  grupa "Proventus" (A.Kukuvass) / 1984.g. 

====================

"Radīt nav neiespējami, bet brīnišķīgi"

Katra paaudze izaug ar savām dziesmām un saviem dziesminiekiem. Adrians Kukuvass visvairāk piederīgs tiem, kuriem šobrīd ir ap trīsdesmit, kuru zaļā jaunība sakrita ar "Menueta" triumfa laikiem. Toties tagad, materiālā triumfa laikā, Adrians saka: — Lai kā arī mākslinieki "nelēktos", bez laukiem viņi nezin vai izdzīvotu, jo pilsētās kultūras pasākumi ir pirmais, no kā cilvēki atsakās, nonākuši materiālās grūtībās. — Bet tu jau arf iepriekšējos gados laukos neesi bijis nekāds "svešķermenis". — Mana laucinieciskā''biogrāfija aizsākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad es aizgāju no filharmonijas un sāku sadarboties ar Ādažu ansambli. Radās grupa "Proventus", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Raža", šo nosaukumu izdomāja Alberta Kaula sieva, un viņa kļuva par mūsu grupas "krustmāti" — Kāda tad bija jūsu raža? Tie tomēr bija laiki, kad muziķi, atrazdamies bagātu aizbildņu paspārnē, varēja justies droši — Pirmajā programmā mēs sagatavojām dziesmu ciklu ar Aleksandra Čaka vārdiem. Tas bija kā izaicinājums. Un, tikai pateicoties Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītājai Endziņas kundzei, mēs "dabūjām cauri" Čaku. Kauls jau sākumā noteica — maizi mēs jums dosim, sviests jānopelna pašiem. Sākotnēji viņš gan gribēja pamācīt, kā jāraksta dziesmas, bet drīz vien atmeta ar roku šai nodarbei un deva mums brīvu vaļu. Otro koncertprogrammu sagatavojām, izmantojot Māras Zālītes dzejoļus. Vispopulārākā kļuva dziesma "Atgriežoties", "Mikrofona" aptaujā iegūstot trešo vietu. Daudzi man teica — trakais, kas to programmu klausīsies! Bet klausījās, mēs sniedzām 140 koncertus. Tas tikai pierādīja, ka klausītājiem jāuzticas, nedrīkst pie viņiem iet ar pussagremotām lietām, sak', citādi jau nesapratīs. Esmu pateicīgs lauku cilvēkiem, ka viņi mani ir sapratuši. Ir mūzika, kas vajadzīga atpūtai, un ir mūzika, kas vajadzīga dvēselei. 

— Kādu laiku tavs vārds bija saistīts ar operetes, tagad pārdēvēto Muzikālo teātri. — Operetes teātrī ienācu ar mūziklu "Nāriņa", ko uzrakstīju pēc Leona Brieža libreta. Vēlāk radās arī pēc J. Ziemeļnieka un A. Skujiņas dzejas motīviem veidotā izrāde "Caur mākoņu vārtiem", kura izpelnījās godalgu konkursā, kas domāts tautiešiem ārzemēs. Taču man laikam tāds liktenis, ka jālauž sienas. Kad par teātra galveno režisoru kļuva Oļģerts Dunkers, sākās cīņa starp veco un jauno. Viņš uzskatīja, ka cilvēki, kas nāk uz opereti, grib dzirdēt Kalmanu, Štrausu, taču, manuprāt, auditorija varēja vērsties plašumā, sava publika būtu klasikai, sava — modernajiem uzvedumiem. Bet, kad administrācija uzlika finansiālos žņaugus, nekas cits man neatlika kā aiziet. Drīz pēc tam mājās atradu libreta tekstu un smagajā barikāžu laikā pēc Gētes "Prometeja" dramatiskā fragmenta tapa izrāde, kuru spēlējām "Ave sol" koncertzālē. Tad sākās juku laiki, kad daudzi mākslinieki palika bez maizes. Man liktenis pavērsās tā, ka es varēju mācīt jauniešiem visu to, ko pats biju iemācījies. Kļuvu par Latgales priekšpilsētas skolēnu jaunrades nama rokmūzikas sekcijas vadītāju. Arī Ādažos konsultēju grupu "Melnā roze", kur muzicēt gribošiem jauniešiem palīdzu ar savu padomu. Vispār darbojos kā dārznieks, vēroju, kas dīgst, ja redzu, ka cerīgs, tad palīdzu, šad tad aplaistot. Galvenais, es cenšos iestāstīt, ka radīt — tas ir brīnišķīgi, nevis neiespējami. Aizgājis no Operetes, es paņēmu rokās ģitāru un gada laikā to apguvu, ko patiesībā jau vajadzēja izdarīt 18 gados, kad spēlēju "Menuetā". Tāpat nonācu līdz tam, ka dziesma viengabalaina iznāk tad, ja pats raksta gan mūziku, gan vārdus. Vēl es darbojos grupā "Untums", un mēs kopā ar Māri Ivanovu un Vilni Lāci spēlējam deju vakaros. Kā saku, tas vajadzīgs tāpēc, lai savam bērnam varētu atļauties nopirkt jogurtu. Jutos bezgala patīkami, ka pēc ilgāka pārtraukuma, paņēmis rokās ģitāru, atkal spēlēju lauku kultūras namos un tieku silti uzņemts. 

— Kad gribēju tevi satikt īsi pirms Jaungada, man teica — tu esot aizbraucis koncertēt. Kurp tad veda tavs ceļš? — Uz Vāni. Tas bija koncerts, kurā piedalījās vairāki dziedātāji — Siksna, Daniļenko Muktupavels. Šādi personību koncerti ekonomiski - katrs brauc ar savu mūzikas instrumentu un savu programmu Bet tā gan ir taisnība, jo vairāk attālinies no centra, jo atsaucīgāka publika.  Pašlaik gan visas vērtības apgrieztas kājām gaisā. Esam nonākuši liela pārbaudījuma — naudas — priekšā. Un tomēr. lai kādi laiki, jāmēģina dzīvot pēc pozitīvās programmas. Jāapsver, kas tad grauj manu dzīvi, un vai tikai pats neesmu pie tā vainīgs Sākt izzināt sevi un pasauli kopsakarībās, saprast, ka dzīvi jācenšas padarīt vieglāku, nevis smagāku, lūk, pie kā mums būtu jāķeras. Mūsu senču rituāli, dievbijība, tas viss, kas cilvēku noturēja harmonijā, nu ir zudis. Mums nemaz nav jālasa svētie raksti, tas pats jau pateikts dainās: "Dod Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt". Tā nav nejaušība, ka piedzima tāds Krišjānis Valdemārs ar savu ideju, kuru īstenoja Krišjāns Barons, savākdams visas šīs pērles kopā. — Tu teici, ka jādzīvo pēc pozitīvās programmas. Daudzi jau arī tā cenšas dzīvot, tomēr šķiet, ka ar ļaunumu cīnīties bezspēcīgi. — Piemēram, braucot šurp uz Preses namu, trolejbusu pusceļā apstādināja kontrolieri. Un notika gluži kā Kaupēna laikos. Viņi naida pārņemtām sejām vērsās pie katra pasažiera, katru uzlūkodami kā lielāko ienaidnieku, kurš tūdaļ būtu tverams ciet. Ko tu šādā gadījumā vari darīt? Vienkārši — uzsmaidīt. Lai nerastos viens milzīgs negatīvās enerģijas lauks. Un tomēr mums ir optimistiskā nots, uz kuras varam spēlēt. Mums ir dota gara brīvība. Tad kāpēc gan mums dzīvot tā, it kā mēs būtu garīgi apspiesti? 

— Es vienmēr esmu domājusi, no kurienes tev tāds uz vārds — Kukuvass? — Mans vectēvs bija grieķis bērnībā viņam nomira vecāki, un viņš atbrauca pie radiem uz Krieviju. Vēlāk nokļuva Latvijā. Te apprecējās ar manu vecomāti, kura nākusi no Krāslavas. Tāds asiņu putrojums nu man sanācis.

"Radīt nav neiespējami, bet brīnišķīgi" 1994.01.28 Lauku Avīze D. Čirkste

=

Delegācijas un sadarbība Ādažu saimniecībā <>

Pie vecā kultūras nama - viesu sagaidīšana ar tautu meitām un pūtējiem.

***

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 

 
Laikā no 12.-14. jūlijam Latvijā viesojās ievērojamais čechu kooperācijas darbinieks un daudzu starptautisko lauksaimnieciska rakstura organizāciju loceklis inž. Ferdinands Klindera ar meitu sekretāra Č. Grudzinska pavadībā. Inž. F. Klindera, braucot uz Starptautiskās lauksaimniecības ģenerālsapulci Oslo, nodomājis apmeklēt visas trīs Baltijas valstis un Somiju. Savus novērojumus un iespaidus viņš vēlāk publicēs speciālā grāmatā, kurā apskatīs augšminēto valstu lauksaimniecību un tās sabiedriskos un saimnieciskos pasākumus un uzņēmumus. Tūlīt pēc ierašanās Rīgā, svētdien, 12. jūlijā, inž. F. Klindera kungs devās ekskursijā pa Vidzemi. Viņu pavadīja Latvijas lauksaimniecības kameras ek. nod. vad. doc. P. Starcs un Latvijas piensaimniecības centrālās savienības sekretārs J. Lezdiņš, kuri arī sniedza sīkākus paskaidrojumus un ziņas par mūsu valsti, tās lauksaimniecību un saimniecisko dzīvi vispār.

Vispirms viesi apmeklēja E. Grantskalna priekšzīmīgi iekārtoto saimniecību Carnikavas "Sautiņos". Viesis aptaujājās un sīki pierakstīja visus datus par saimniecības lielumu, graudkopību, lopkopību, piena izslaukumu un sviesta ražu, u.t.t, laukstrādnieku jautājumu un pat saimnieka ģimenes lielumu, un vai ģimenes locekļi visi strādā turpat lauku saimniecībā. Tā kā viesis arī pats ilgāku laiku nodevies lauksaimniecības darbam un vadījis pats savu saimniecību, tad arī viņš labi izprot visus lauku dzīves apstākļus. Viesis vēl iepazinās ar Carnikavas zvejnieku kooperātīva darbību un nēģu un citu zivju tačiem Gaujā. Paskaidrojumus sniedza E. Grantskalns. Tālākais ceļš veda uz J. Lapiņa saimniecību Ādažu pag. "Jaunkūlās". Te viesis iepazinās ar labi iekārtoto govju kūti un dārzsaimniecību. Braucot lālāk apmeklēja vēl K. Zeltiņa saimniecību Krimuldas "Pupās" un H. Liepiņa saimniecību Krimuldas "Sunīšos"........

Čechoslavākijas kooperātora Fr. Klindera atvadīšanās vakara dalībnieki. Sēd no kreisās: J. Blumbergs, Dr. Līppa, inž. F. Klindera, St. Klindera jkdze, J. Ērglis, J. Rubenis; stāv: P. Geidans, Reinhards, P. Lapiņš, A. Siecenieks, P. Ķeviets, J. Druva, K. Saliņš, J. Lezdiņš, J. Steps, Grudsinskis, A. Kānbergs un doc. P. Starcs. 

 

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 1936.07.28 Kopdarbība J. Lezdiņš

***

KOLHOZĀ "ĀDAŽI" 

 

Iepazinušies ar "Ādažu" kolhoznieku darbu,
tālie ciemiņi nogaršoja arī tā augļus. 

Laikam gan ne par ko citu nav lasītas tik pretrunīgas ziņas latviešu emigrantu laikrakstos, kā par kolhoziem un kolhoznieku dzīvi Latvijā. Tieši tādēļ sevišķu interesi tautiešos izraisīja ekskursija uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Jau ar pirmajiem soļiem uz kolhoza zemes ekskursantus sagaidīja pārsteigums pēc pārsteiguma. Vispirms lauksaimniecības arteļa priekšsēdētāja Kukeļa vadībā viņi noskatījās kolhoza motobolistu treniņa spēli. Jāpiezīmē, ka Ādažu motobolisti ir vieni no spēcīgākajiem Padomju Savienībā. Šis sporta veids daudziem tautiešiem bija svešs, jo, kā izteicās kāda tautiete no ASV, tādu «futbolu uz motocikliem» viņa nekur nav vēl redzējusi. 

Tālāk iepazīšanās ar kolhoza sudrablapsu un ūdeļu fermu, mehāniskajām darbnīcām, plašajām siltumnīcām, kurās aug ne tikai gurķi, tomāti, puķes, bet arī siltzemju melones, arbūzi, pipari, baklažāni un citas agrāk Latvijā neaudzētas kultūras; pilnīgi mehanizētas liellopu fermas apskate — tas viss liecināja par saimniecības ekonomisko vērienīgumu. «Ceļojums» pa kolhozu noslēdzās saimniecības klubā pie klātiem galdiem.
Svešatnes latviešiem kolhoza «Ādaži» estrādes orķestris, veco ļaužu deju kolektīvs, jauniešu deju kolektīvs, Latvijas operas un baleta teātra solists Arturs Lēpe un komponists Jānis Ķepītis (viņi vasaras atvaļinājumu pavada kolhoza teritorijā) sniedza plašu koncertu. Tika paceltas glāzes par latviešu tautas nākotni un kolhoza ekonomikas jaunu uzplaukumu. 

Kolhoza vadošie darbinieki savās runās vēlēja svešumā mītošajiem tautiešiem saglabāt latviešu valodu un tautas tradīcijas, būt lepniem uz savu tautu un vienmēr palikt īstiem latviešiem. Atbildes runās ASV mītošie tautieši izteica prieku par Latvijas lauku dzīves lielisko uzplaukumu, par ādažnieku čaklumu, viņu labi nostādīto saimniecību, vēlēja bagātas ražas un skaistu dzīvi. Kopējās pārrunās, dziesmās un dejās ātri steidzas stundas, bet vēl un vēl radās jautājumi, ko gribējās noskaidrot, jo daudziem, kā paši atzina, tikai šajā ekskursijā ir radies pirmais iespaids, kāda ir lauku ļaužu dzīve šodien Latvijā. Protams, atrodas ar viens otrs skeptiķis, kas interesējās, vai tikai «Ādaži» nav labākā saimniecība Latvijā, vai tik lielas kolhoznieku algas nav izņēmums? Uzzinājuši, ka tādu saimniecību kā «Ādaži» šodien Latvijā ir daudz un ka lopkopju, mehanizatoru, dārzkopju un kažokādu zvēru fermu strādnieku algas arī citās saimniecībās ir tādas pašas, viņi atzina, ka Latvijas laukos izveidojusies dzīve, kam nav piemērojamas vecās, no pirmskara gadiem atmiņā saglabājušās mērauklas, kad lauksaimniecība balstījās uz atsevišķu saimnieku saimniekošanas veiksmes un laukstrādnieku vāji apmaksātā darba. Aizvadot viesus, kolhoza priekšsēdētājs Kukelis sacīja: — Jūs tagad iepazināt mūsu dzīvi un darbu. Jūs gan spējāt apstaigāt tikai nelielu daļu no mūsu kolhoza — tā teritorija sniedzas turpat 50 kilometru garumā, taču arī šai mazajā daļā jūs varējāt redzēt gan labo, ko esam sasnieguši, gan arī trūkumus, kurus vēl neesam novērsuši. Kad atgriezīsities savās svešuma mājās. — stāstiet par visu redzēto un dzirdēto. Stāstiet par labo un stāstiet par slikto — tikai viens lūgums — esiet patiesi. 

KOLHOZĀ "ĀDAŽI"

1967.08.01 Dzimtenes Balss J. ANERAUDS

***

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
Rīga 29. maijā (LTA korespondents). 

Šodien Rīgas darbaļaudis sirsnīgi un draudzīgi pavadīja poļu robežapsardzības kara kuģu jūrniekus, kas trīs dienas uzturējās Padomju Latvijas galvaspilsētā draudzības vizītē. Vakar PTR robežsargi viesojās pie Ādažu lauksaimniecības arteļa kolhozniekiem. Poļu jūrnieki apskatīja arteļa siltumnīcu saimniecību un zvēru fermu. Kolhoza klubā notika padomju un poļu tautu draudzības vakars. Dārgos viesus apsveica kolhoza priekšsēdētājs, bijušais T. Kostjuško divīzijas karavīrs, sešu Polijas ordeņu un medaļu kavalieris J. Kukelis. Šodien priekšpusdienā PTR matroži, staršinas un virsnieki apmeklēja Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Pēc pusdienas jūras pasažieru stacijas piestātnēs pulcējās Rīgas darbaļaužu pārstāvji un padomju robežsargi. Pavadīt viesus bija ieradušies PTR vēstniecības Maskavā pirmais sekretārs Juzefs Jakubčaks, PTR vēstniecības tirdzniecības atašejs Henriks Mištels. Sarkankarogotā ziemeļrietumu robežapsardzības apgabala karaspēka priekšnieka vietnieks ģenerālmajors I.Borecs, Rīgas vecākais Jūras priekšnieks kontradmirālis A. Aistovs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības priekšsēdētājs L. Rimjans. Piestātnēs goda sardzē stāvēja jūrnieki un robežsargi. Ģenerālmajors Borecs 40 labākajiem poļu kara kuģu matrožiem, staršinām un virsniekiem pasniedza krūšu nozīmes «Teicams robežsargs». Maršam skanot, poļu kara kuģi atstāja krastmalu un devās uz Daugavas grīvu. Tos pavadīja padomju robežapsardzības kuģis.

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
1968.05.30 Cīņa

***

Viesus sveic ar rozēm 

Kolhozā «Ādaži» pēc Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības ielūguma viesojās poļu delegācija. Viesus sevišķi interesēja ekonomikas jautājumi un kultūras dzīve. Ar interesi viņi apskatīja saimniecības mehanizēto liellopu novietni 1. brigādes centrā, siltumnīcas, priecājās par ūdelēm zvēru fermā. Sirsnīgi noritēja pusdienas dārzniecības strādnieces Genovevas Sviklānes dzīvoklī. Viesmīlīgajai mājasmātei viesi pasniedza jauku dāvanu skaņu plati ar Šopēna mūzikas ierakstu, bet viņas vīram Vladislavam uzdāvināja savā zemē ražotu pildspalvu. Velti - albumu «Poļu kultūras dzīve» saņēma arī kolhoza priekšsēdētājs J. Kukielis. Protams, ādažnieki nepalika parādā. Viesiem pasniedza albumu par kolhoza dzīvi, pašu audzētās rozes un kallas.

A. Ansone
* Darba Balss / 05.03.1967

***

Delegāciju sagaidīšana

Ščecinieši dejo un dzied Ādažos

Poļu meiteņu draiskajam solim ādažnieki
dedzīgi aplaudēja

1. jūnijā kolhozā «Ādaži», viesojās poļu delegācija, jau divdesmit septītā, ko uzņem jaunajā klubā. Šoreiz tas bija Ščecinas metalurģiskā kombināta tautas dziesmu un deju ansamblis. Dziesmas un dejas «izveda» skatītājus cauri visai Polijai ceļojumā — kā viesi paši teica. 

Bijām Poznaņā, bijām Krakovā, to parādija krakovjaks. Varšavā — humoristiska aina «Varšaviešu atpūta 1900. gadā». Un visbeidzot Ščecina! Meitenes un zēni jūrnieku tērpos dejoja polonēzi. Skatītājus sajūsmināja temperamentīgās dejas, nereti ar īpatnēju humora pieskaņu. Koncerta noslēgumā kolhoza pašdarbnieki kā pateicību poļu viesiem pasniedza ziedus, bet priekšsēdētājs J. Kukielis intarsijas ar Latvijas un Rīgas ainavām. Ščecinieši savukārt izteicās ļoti atzinīgi par klubu. 

  

* Darba Balss / 04.06.1970  

***

PASP darbinieki Latvijā 10. septembra vakarā Rīgā ieradās Polijas  Apvienotās strādnieku partijas darbinieku grupa ar PASP CK lauksaimniecības nodaļas vadītāja pirmo vietnieku S.Sobčiku priekšgalā. Grupā ir atbildīgi PASP Centrālās Komitejas un vojevodistu komiteju darbinieki, partijas rajonu komiteju pirmie sekretāri un sekretāri. Vakar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā notika saruna ar PASP darbiniekiem. Tajā piedalījās Latvijas KP CK sekretārs R.Verro, republikas lauksaimniecības ministrs V. Stroganovs, meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrs V. Samoļevskis, sagādes ministrs Z.Girgensons, Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspaks, republikas Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs un «Latvijas lauksaimniecības tehnikas» republikāniskās apvienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks S.Gržibovskis. Sarunas gaitā draugiem no Polijas tika pastāstīts, kā republikas partijas organizācija īsteno PSKP XXIV kongresa lēmumus par lauksaimniecības tālāku attīstīšanu. Priekšpusdienā PASP darbinieki apmeklēja republikas Tautas saimniecības sasniegumu izstādi un Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Pēc tam viņi izbrauca uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži».  PASP darbinieki Rīgas rajona Ādažu kolhozā. Plašajā sarunā, kas notika saimniecības valdes telpās, partijas Rīgas rajona komitejas otrais sekretārs J.Koreckis pastāstīja viesiem par rajona nozīmi republikas ekonomikā un par partijas rajona organizācijas struktūru, bet kolhoza priekšsēdētājs J.Kukelis un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale viņus iepazīstināja ar saimniecības vēsturi, attīstības perspektīvām un sabiedrisko dzīvi. «Ādaži» ir augstu attīstīta saimniecība. To apliecina pagājušā gada rezultāti, kopējie ieņēmumi sasniedza 7 miljonus rubļu, tīrā peļņa - 1,6 miljonus rubļu. Mobilizējot darba darītājus piecgades uzdevumu izpildei kolhoza partijas organizācija un valde daudz dara, lai radītu visus apstākļus augstražīgam darbam un kulturālai atpūtai. Saimniecībā plaši izvērsta ražošanas objektu un dzīvojamo māju celtniecība. Daudzi kolhoznieki ar bezmaksas ceļazīmēm dodas uz sanatorijām un atpūtas namiem. «Ādažu» sportisti veiksmīgi startē Vissavienības un republikas sacensībās. Saimniecībā darbojas vairāki vokālie un deju ansambli, izveidots estrādes ansamblis, atvērta baleta skola. Daudzi jaunie kolhoznieki mācās augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs. Polijas partijas darbinieki uzdeva kolhoza vadītājiem daudz jautājumu. Viņi interesējās par atsevišķu nozaru rentabilitātl. par kolhoza kopsapulču rīkošanas biežumu. par propagandas darba organizāciju. Pēc tam šī saruna, kurā aplūkoja visus kolhoza dzīves aspektus, risinājās tieši ražošanas iecirkņos: viesi apskatīja konservu cehu, dārzniecību, zemplēves ierīkoto kartupeļu glabātavu, viņi apmeklēja fermas. Vakarā PASP darbinieki bija klāt mākslinieciskās pašdarbības koncertā kolhoza kultūras namā. Poļu draugus pavadīja Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspoks un Latvijas PSR Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs.

PASP darbinieki Latvijā

1973.09.12 Rīgas Balss

========

Pie mums - poļu draugi

Nesen kolhozā «Ādaži» pieredzes apmaiņas vizītē viesojās Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Stargardes rajona Vitkova I Hankas Savickas kooperatīva pārstāvji.

 

Viesi no Ščecinas kolhozā "Ādaži"

Delegāciju vadīja kooperatīva priekšsēdētājs Marjans Iļņickis un Stargardes rajona komitejas sekretārs Staņislavs Mroziks. Biedrs Mroziks jau otrreiz bija mūsu kolhozā.  Vitkova I Hankas Savickas kooperatīvs dibināts 1952. gadā, ir viens no pirmajiem lauksaimniecības kooperatīviem Polijas Tautas Republikā. Saimniecības dibinātāji bija jaunieši 16—21 gadu vecumā. Tā priekšsēdētājs b. Iļņickis arī ir viens no šiem jauniešiem, kas no vienkārša strādnieka izaudzis par enerģisku vadītāju. Kooperatīva kopējā zemes platība ir ap 2100 ha, bet ik gadus tā palielinās. jo daudzi individuālie saimniecību īpašnieki pievienojas kooperatīvam. Viesi iepazinās ar visām mūsu kolhoza ražošanas nozarēm, interesējās par partijas un ideoloģiskā darba formām un metodēm, par kultūru un sporta sasniegumiem. Sociālistisko sacensību viesi atzina par ļoti efektīvu lauksaimnieciskās ražošanas un kolhoznieku aktivitātes palielināšanas līdzekli. 

D. Dzirkale, partijas kolhoza «Ādaži» komitejas sekretāre 
* Darba Balss / 20.12.1973 

* * *

Draudzības svētki Padomju Latvijā

Republikā turpinās padomju un poļu tautu draudzības un brālības svētki - Ščecinas dienas Rīgā. Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļi ar PASP vojevodistes partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju Juljanu Lenartu priekšgalā, PTR ģenerālkonsulāta konsuls Ļeņingradā Henriks Sventickis, poļu kameransambļa un estrādes ansambļu mākslinieki iepazīstas ar Rīgu un tiekas ar Padomju Latvijas galvaspilsētas darbaļaudīm. Visur, kur ierodas poļu draugi, viņus uzņem sirsnīgi, skan apsveikuma vārdi, viņiem ar lepnumu rāda visu, ko radījuši padomju cilvēki. Ikvienā uzņēmumā redzami brālīgās sadarbības rezultāti, kas palīdz straujāk augt ikvienai sociālistisko valstu sadraudzības loceklei.
Ādažu kolhozs, kas atrodas Rīgas apkaimē, pazīstams ne tikai kā miljonārs, kurā ir augsti produktīvi tīrumi un fermas, bet arī kā viens no Padomju Savienības un Polijas draudzības biedrības Latvijas nodaļas aktīvākajiem biedriem. Saimniecības priekšsēdētājs Alberts Kauls parādīja viesiem tīrumus un fermas, siltumnīcas un pārstrādes cehus, jaunā centrālā ciemata dzīvojamās mājas un nākamās agropilsētiņas panorāmu. Kolhoza partijas organizācijas sekretāre Daina Dzirkale pastāstīja par kolhoza un Ščecinas vojevodistes valsts saiminiecības «Witkowo» kolektīvu draudzīgajiem sakariem. . ,
Jau vairākus gadus turpinās šī draudzība, tā dod jūtamus rezultātus. Saimniecības apmainās ar speciālistu, laukkopju un lopkopju delegācijām, iepazīstina viena otru ar visu jauno, progresīvo, ko ievieš tīrumos un fermās. Šī Padomju Latvijas un Tautas Polijas darbaļaužu draudzība, teica Ščecinas vojevodistes delegācijas vadītājs Juljans Lenarts, nostiprinās ar katru gadu, pārvarot attālumu, tā ir mūsu tautu uzplaukuma un spēka nesatricināms pamats.
Uzrunādams kolhozniekus, Juljans Lenarts atzīmēja, ka delegācijas locekļiem ir prieks sagaidīt patiesu draugu pulkā lielos poļu tautas svētkus 30. gadadienu, kopš Polija atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem. Mēs nekad neaizmirstam, uzsvēra delegācijas vadītājs, ka poļu tautas panākumus 30 gados padarīja iespējamus vienīgi draudzība un sadarbība ar lielo Padomju Savienību, ar visām sociālistiskās nometnes valstīm.
LATINFORMA korespondents I. Plotke lūdza vairākus Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļus, kas pirmo reizi viesojas Rīgā, pastāstīt par saviem iespaidiem.

Ščecinas pilsētas prezidents JANS STOPIRA: Rīga man liekas ļoti līdzīga Ščecinai. Šeit ir daudz skaistu māju un jaunceltņu, kas labi iederas vecpilsētas savdabīgajā arhitektūrā. Man kā pilsētas saimniecības darbiniekam duras acīs tīrība un spodrība ielās, cilvēku kārtība, viņu sirsnība un viesmīlība. Vārdu sakot - šeit tūlīt jūties kā mājās.

PASP rajona komitejas sekretārs Goļeņovā BOGDANS ŅESTERUKS: Rīga atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Kā lai neiemīl tās skaistos skvērus un parkus! Ādažu kolhozu mēs uzskatām par priekšzīmīgu saimniecību. Viss rāda, ka saimniecības kolektīva lielie plāni tiks sekmīgi izpildīti.

Polijas un Padomju Savienības draudzības biedrības Novogardas rajona nodaļas priekšsēdētājs STAŅISLAVS VIŠŅEVSKIS: Es pirmo reizi esmu ne tikai Latvijā, bet vispār Padomju Savienībā. Uz mani visdziļākos iespaidus atstāj padomju cilvēki - viņu sirsnība, viesmīlība, draudzīgie centieni visu parādīt, par visu pastāstīt. To nekad nevarēs aizmirst. Mūsu apmeklējuma programma dod mums iespēju īsā laikā labi iepazīties ar Latvijas darbaļaužu dzīvi. Visur mēs jūtam draudzību, patiesu brālību. Atgriezies dzimtenē, es ar divkāršu spēku stiprināšu mūsu draudzību.

Ādažu kolhoza klubā notika plašs draudzības koncerts, kurā piedalījās Ščecinas un Ādažu kolhoza estrādes ansambļi .

V. Vasiļjeva foto (LATINFORM) 

 * Rīgas Balss / 29.07.1974 

***

POĻU VIESI «ĀDAŽOS»

Kolhoza «Ādaži» biedri uzņēma dārgus viesus - Polijas delegāciju, ko vadīja Polijas Apvienotās strādnieku partijas Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juljans Lenarts. Viesus ar saimniecību iepazīstināja priekšsēdētājs A. Kauls un kolhoza partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Vakarā kolhoza klubā notika draudzības koncerts, kurā piedalījās gan poļu pašdarbības estrādes mākslinieki gan kolhoza ansamblis «Suvenīrs». 

 

 V. Vecvagare

* Darba Balss / 01.08.1974

***

Ščecinas dienas Rīgā. Poļu delegācija apmeklēja Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Delegācijas vadītājs PASP Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juliāns Lenarts (vidū). 

 

ŠODIEN DRAUDZĪBAI ĪPAŠA JĒGA

1975.05.20 Zvaigzne ŽANIS ZAKENFELDS, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētājs

===============

Tuvie tālumi 

Viss vērtīgais, kas pārņemts no daudzajiem sociālistiskās sacensības partneriem, devis kolhoza «Ādaži» kolektīvam prasmi republikas laukus godam pārstāvēt arī aiz mūsu zemes robežām. Sakarā ar SEPP pastāvēšanas 30. gadadienu pagājušā septembra sākumā Čehoslovakijas Sociālistiskajā Republikā notika lauksaimniecības izstāde ar devīzi «Zeme barotāja». Padomju valsts delegāciju uz turieni vadīja mūsu republikas lauksaimniecības ministrs Kazimirs Anspoks. Latvijas laukus izstādē pārstāvēja kolhozs «Ādaži», bet delegācijā — valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls. Kolhozā svētki. Skan pūtēju orķestra mūzika. Tautas tērpos ģērbtiem jauniešiem rokās ziedi. Svinīgi rotāta kultūras nama zāle. Vairākās vietās vairāku republiku karodziņi. Kādam notikumam posušies Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» ļaudis? — Saņemam dārgus viesus, sacensību partnerus. — Tik daudz delegāciju! — Tās vēl nav visas. No Baltkrievijas daži nav atbraukuši, no Ukrainas. — Vai tad ar visiem arī sacenšaties? — Ne jau tā kā sportā: kurš pirmais. Sacenšamies kopējas lietas labad, lai pirmrindnieku pieredze, zinātnes ieteikumi ātrāk ieviestos dzīvē, sacenšamies, lai palīdzētu citiem un paši mācītos. No Igaunijas PSR Kirova kolhoza, no Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks», no Baltkrievijas PSR Sluckas rajona, no Saldus rajona kolhoza «Jaunais komunārs», no Ogres «Lāčplēša», Madonas «Dzelzavas», no zinātniskās pētniecības saimniecības «Sigulda», no Lopkopības un veterinārijas, no Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas institūtiem, no pašu rajona kolhoziem «Padomju Latvija» un «Boļševiks». 

Sacensības partneri un viesi «Ādažos» pēc modernā slaucamo

 govju kompleksa «Briljanti» apskates.

Tik dažādi ir sacensības partneri. «Mūsu valsts ģerbonī atainotās kviešu vārpas tur nav gadījuma pēc. Mūsu maize ir strādnieku, zemnieku un tautas inteliģences kopēja darba rezultāts. Arī turpmāk, sacenšoties par augstām labības ražām, būsim stipri draudzībā.» Tādi vārdi ir ierakstīti līgumā, ko paraksta šīs delegācijas, ik gadus iekļaujoties sacensībā, lai ražotu un pārdotu valstij vairāk lauksaimniecības produkcijas, lai iepazītos ar citurienes kolektīviem, viņu dzīvi un darbu. Lai tālumi kļūtu tuvi. Šajā reizē ādažnieki grib partneriem pierādīt, kāda bijusi sacensības loma saimniecības augsmē, desmitās piecgades uzdevumu īstenošanā. Par gidu apņemas būt pats kolhoza priekšsēdētājs A. Kauls. Ar Igaunijas PSR Kirova kolhoza ļaudīm ādažnieki ir tikušies izsenis, jo Harju rajons, kurā atrodas šī saimniecība, ir Rīgas rajona ilggadējs sacensības partneris. Taču, kad A. Kauls viesiem rāda saimniecības ciematu, centra labiekārtojumu, neviļus atmiņā ataust sākums. Toreiz, pirms gadiem pieciem, kolhoza «Ādaži» vadītāji apciemoja Kirova zvejnieku kolhozu. Šī saimniecība bija izraisījusi interesi ar sava ciemata izaugsmi augsto ražošanas kultūru, izvērsto sabiedrisko dzīvi, lieliem panākumiem, gan jūras vagojot, gan zemi izmantojot. Atgriezies mājās, A. Kauls izteica priekšlikumu: — Brauksim turp pamācīties: visi speciālisti, saimniecības labiekārtošanas dienesta darbinieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Toreiz tā bija vēlēšanās uzzināt, kas un kā Kirova kolhozā domā un ko dara apkārtnes skaistuma izkopšanai, cilvēku estētiskajai audzināšanai. Pāris gadu vēlāk abi kaimiņi jau noslēdza sociālistiskās sacensības līgumu, kā paaugstināt saimniecību ekonomisko līmeni, kā vairāk produkcijas piegādāt valstij, kā veicināt savu kolektīvu sociālo izaugsmi. Desmitajā piecgadē kolhozs «Ādaži» nostājās uz krietni augstāka ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpiena nekā iepriekš. 

Kazimirs Anspoks (no kreisās) padomju paviljonā 

pasniedz piemiņas suvenīru 

izstādes «Zeme barotāja» organizētājiem. 

Te daudz palīdzēja arī sacensība šī vārda visiedarbīgākajā nozīmē. Devītās piecgades uzdevumus ādažnieki veica ar uzviju. Vai nu tas, vai sava spēka apziņa lika kolektīvam izvirzīt jaunā posma sākumā lozungu: izpildīt desmitās piecgades valsts sagādes uzdevumu četros gados. Tas bija pacēlums, kad, piemēram, centra iecirkņa lopkopības brigadierei L. Stepei likās: viņas vadītais kolektīvs var daudz ko paveikt, un tas arī bija sacensības iniciators, kuram brīdi vēlāk pievienojās abi pārējo iecirkņu kolektīvi. Taču solīt ir viens, bet izdarīt — pavisam kas cits. Atrast rezerves jau tā tik intensīvā augkopībā un lopkopībā, kad, piecgadi sākot, ik uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes saražots 1000 centneru piena un 150 centneru gaļas, kad graudaugu vidējās ražas sasniedza 40 centneru, kartupeļu — ap 170 centneru, daudzgadīgo zālāju siena — 40 centneru no hektāra, nav nemaz tik vienkārši. Jo vairāk tāpēc, ka Ādažu zeme «sver» tikai 32 balles. — Jāmācās, biedri, jāmācās! — tā neatlaidīgi atkārtoja A. Kauls un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Kad notika speciālistu atestācija, viņiem bija it kā jāaizstāv diplomdarbs par saimniecības nākotnes perspektīvām ikvienā nozarē. Saimniecība atvēlēja līdzekļus ekskursijām uz labākajām saimniecībām republikā un ārpus tās. Kolhoznieki iepazinās, kā audzē kartupeļus kolhozā «Lāčplēsis», kur gadu no gada, neraugoties uz «apstākļiem», šīs kultūras ražas pārsniedza 300 centneru no hektāra. Tapa vēl viens sociālistiskās sacensības līgums, kas uzlika par pienākumu abām pusēm likt lietā labāko pieredzi zemkopībā. Lāčplēsieši apmācīja kaimiņus, kā lietot tehniku kartupeļu audzēšanā un izlīdzēja arī ar labu sēklu. Ādažnieki savukārt neliedza savu māku, kā saglabāt bumbuļus atvieglota tipa glabātavās zem plēvju seguma. Jau 1977. gadā «Ādažos» izdevās vidējo ražu paaugstināt līdz 212 centneriem. Tas pāri par 250 hektāru platībā jau bija liels ieguvums. Kolhoza «Lāčplēsis» bijušais priekšsēdētājs E. Kauliņš (ar lielu cieņu joprojām viņu piemin ādažnieki) bija vienmēr gatavs palīdzēt gan ar dzīves pieredzē gūtu padomu, gan sniedza atbalstu grūtībās. Kad kolhoza ekonomiskais dienests aprēķināja, kādi pasākumi jāveic saistību izpildē, izrādījās, ka vajadzēja celt jaunas fermas, paplašināt ganāmpulku, apmācīt cilvēkus. Lielferma «Briljanti» ir desmitās piecgades lolojums. Skaista celtne 1000 dzīvniekiem, kur viena liellopa stāvvieta izmaksājusi nedaudz vairāk par 2000 rubļiem. Daudz te savu radošo meklējumu un atklājumu ieguldījuši lopkopības zinātnieki. Ar gandarījumu A. Kauls var ziņot saviem sacensības partneriem, ka jau pirmajā apgūšanas gadā te izslaukums no govs sasniedza 4000 kilogramus, bet šajā fermā tur tikai pirmpienes. «Ādažos» bijušas daudzas delegācijas no dažādām mūsu Dzimtenes malām. Te viņi interesējušies, kā palīgnozares palīdz attīstīt galvenās — lopkopību un laukkopību; kā tiek nodarbināti cilvēki, kāda ir mākslinieciskā pašdarbība un kultūras dzīve, kadru apmācība. Par visu interesējušies un stāstījuši arī par sevi. Vienā tādā tikšanās reizē ādažnieki uzzināja par Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks» panākumiem. Kolhozā «Ādaži» tad bija iecerēta kompleksa būve putniem — «Pērles». Vajadzēja visu noskaidrot par putnkopību. Kādā sarunā atklājās, ka «Boļševikā» ir tāda šķirne, kuras putni dienā pieņemas svarā par gramu vairāk nekā citi. Viens grams! Bet_ja ir simtiem tūkstošu putnu? «Ādažos» savukārt bija zinātnieku izstrādāta putnu barošanas un kopšanas sistēma. Tā abas puses viena par otru ieinteresējās, tapa sacensības līgums, kurā bija paredzēts sniegt arī tīri praktisku savstarpēju palīdzību. 

Preses konferencē - izstādē Alberts Kauls 

iepazīstina žurnālistus ar sava kolektīva panākumiem.

Kad 1978. gadā rezumēja sacensībā gūto, «Boļševika» direktors B. Smirnovs par ādažnieku sasniegumiem runāja ar lielu gandarījumu. Tajā gadā saimniecībā saražoja 230 tonnas putnu gaļas, bet nākamajā — jau 600. Abpusējs prieks bija arī citiem sacensības partneriem. Tāda sacensība ir jaunrade. Tu esi atbildīgs ne tikai sava kolektīva priekšā, bet arī tiem, ar ko sacenties. Kolektīvos zina, kādi ir labākie cilvēki, kādi viņu sasniegumi, ar kādām metodēm strādā, zina arī grūtības, palīdz atklāt rezerves. Ceturto desmitās piecgades Vissavienības lauksaimniecības darbinieku dienu «Ādažu» kolhoznieki atzīmēja ar gaļas, graudu, kartupeļu un dārzeņu valsts sagādes piecgades plāna izpildi. Bet, lūk, ar pienu neveicas . . . Varētu jau rast vieglu attaisnojumu — viens pēc otra divi nelabvēlīgi gadi. Bet saistības, bet dotais vārds? Parādu samazināt palīdzēja sacensības partneri — pat ar lopbarību, ar melnraibās šķirnes lopiem. Uz to atbildot, lopkopji «Ādažos» sāka jo spraigi cīnīties par labākiem rezultātiem — apņēmās kopt lielākas govju grupas, paši piedalīties lopbarības sagādē. Pērn par 371 pieauga govju ganāmpulks. Tagad to jau ir pāri par 1600. Aprēķini rāda, ka piena pārdošanas piecgades plāns tiks izpildīts šajā mēnesī. Par godu V. I. Ļeņina 110. dzimšanas dienai kolhoza kolektīvs apņēmies šogad virs piecgades uzdevuma valstij pārdot 6000 tonnu piena. Nelielā aizķeršanās ar pienu saimniecībā radīja lielu satraukumu. Kolhoza administrācija un sabiedriskās organizācijas ne tikai stimulēja tos, kuri pirms termiņa izpildīja piecgades saistības, bet centās noskaidrot, kuri atpaliek vai nestrādā pietiekami apzinīgi. Rezultātus paziņoja visam kolektīvam. Pēc kiroviešu parauga kolhozā izdod ikmēneša informatīvu biļetenu 500 eksemplāros, lai visi ļaudis pārzinātu savu saimniecību, tās vajadzības, cilvēkus un viņu darbu. Un «Ādažu» ļaužu darbs nepaliek apslēpts arī sacensības partneriem. 

ČSR biedri «Ādažu» priekšsēdētājam tūlīt pasniegs 

izstādes zelta medaļu un Goda diplomu.

Izslaukt 6000 kilogramu piena no govs, kā to panāk Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece E. Mitriķe, ir ne tikai apbrīnas, bet arī pieredzes apguves vērts sasniegums. L. Romanovska, V. Riķe, A. Koka un vairākas citas no lielās 50 slaucēju saimes daudzkārt dalījušās amata prasmē. Sacensībās kļūst zināma cilvēku darba varonība, sacensībās labākā pieredze kļūst par daudzu citu ikdienas darbu normu. Sacensības gaitā kolhozā «Ādaži» izdevās likt lietā rezervju rezerves, lai uz katru zemes vienību strauji augtu produkcija. Aizvadītajā gadā uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau saražots ap 1400 centneru piena un 290 centneru gaļas. Tas jau ir rādītājs, ko godam var ierindot mūsu zemes labāko saimniecību sniegumā. Šī lielā interese par visu jauno jau vairākus gadus draudzībā vieno «Ādažu» kolektīvu ar Polijas TR Sčecinas apgabala lauksaimniecības kooperatīva «Vienība» ļaudīm. Tie vairākkārt ir apmainījušies ar delegācijām, stāstījuši un rādījuši, kas ir labākais vienam un otram. No poļu draugiem ādažnieki mācījušies daudzgadīgo zālāju izmantošanas tehniku. Jau pērn to lika lietā — no zālājiem iegūstot trīs pļāvumus. Bet vēl vairāk šī pieredze noderēs jaunmeliorētajā Eimuru objektā, kas pēc lieluma atgādina «Vienībā» redzēto. Tikai tajā bija ierīkotas asfaltētas ceļu sliedes, lai mašīnas ar zāli varētu izbraukt jebkura laikā. Ja ir labs zāļu sastāvs, tādus masīvus var izmantot ilgi un iegūt pat četrus pļāvumus. — Vienmēr turēt acis vaļā, vērīgi sekot jaunajam. Ja to atzīsti, tad nešaubīdamies liec lietā, — tā speciālistiem allaž atgādina A. Kauls. 

Tuvie tālumi

1980.01.01 Zvaigzne ANNA MAČĀNE

------------------ 

Beļģu TV Ādažos

Beļģijas televīzija gatavo stundu ilgu dokumentālo pārraidi par PSRS daudznacionālo mākslu, Tajā skaitā arī par tautas mākslu un dažādu kolektīvu māksliniecisko pašdarbību. Šajā nolūkā režisors un operators vairākas dienas strādāja kolhozā «Ādaži». Viņi filmēia Tautas deiu ansambli «Sprigulītis» un sieviešu vokālo ansambli. Pavisam Beļģijas TV filmē 34 zemju dažādus tautas mākslas kolektīvus. 

R. Līdums
* Darba Balss / 13.08.1981

***

DRAUDZĪBU STIPRINOT

Gadu no gada kļūst bagātāki kolhoza «Ādaži» draudzības sakari. No daudzām mūsu valsts republikām uz šejieni brauc lauksaimniecības speciālisti, ekonomisti, lai mācītos latviešu kolēģu pieredzi. Arī ādažnieki labprāt uzzina dažādus tehnoloģiskos un organizatoriskos jaunumus no draudzīgās sadarbības partneriem. Nesen «Ādažos» atjaunoja līgumu par sociālistisku sadarbību ar Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Poļu - Padomju draudzības vārdā nosaukto Vitkova kombinātu no 1986. līdz 1990. gadam. Abi kolektīvi šajā laikā turpinās speciālistu un ražošanas pirmrindnieku pieredzes apmaiņu, pastāvīgi mudinot vienam otru ieviest lauksaimniecībā progresīvo tehnoloģiju, sistemātiski apmainoties ar materiāliem, kas atspoguļo zinātniski tehnisko progresu. Šai sakarībā lielu uzmanību veltīs augkopības un lopkopības perspektīvo virzienu attīstībai, lauksaimniecības ražošanas vadīšanai un organizācijai.
Sava kolektīva uzdevumā viesi pasniedza piemiņas medaļas un suvenīrus Padomju - Poļu draudzības biedrības Latvijas nodaļas pirmorganizācijas aktīvistiem. Grūti novērtēt abu kolektīvu draudzības nozīmīgumu, teica kombināta direktors Marijans lļņickis. Tā iesākusies 1968. gadā, un kopš tā laika mēs vienmēr esam zinājuši, ka draugi «Ādažos» priecājas par mūsu sasniegumiem un pārdzīvo neveiksmes. Ir zināms, kādu dramatisku periodu vēl nesen pārdzīvoja poļu zeme. Mūsu kombināta biedri neatbalstīja «Solidaritātes» provokācijas, ne soli neatkāpās no komunisma ideāliem. Ne maza loma šajā pastāvībā pieder «Ādažiem» — mūsu draugiem Padomju Latvijā. Viņu morālo atbalstu mēs izjutām vienmēr un visur, kopīgi stiprinājām atbildību par uz mūžiem vienojošas poļu un padomju tautas draudzības saglabāšanu.

J. Šabads
* Darba Balss / 23.11.1985

no labās: Geize Cauners, Mirdza Birze, Agris Everss, Ints Vēveris, ___, Atis Breide, Daina Dzirkale, Ariels Vecmanis, Ivars Muzikants, _____, Teodors Rubenis, Alberts Kauls, Zigurds Štālbergs, ____, Osvalds Krūze, Valentīna Sloceniece, Jānis Leicis, Jānis Jansons, _____, Vulfs Leviuss, Baiba Zirne, ___.

Kārtējā līguma nostiprināšana

Vilnis Straume palīdz orientēties degustācijas gardumos.

Jaunieši sarunā ar saimniecības vadību ( no labās: Alberts Kauls, Aleksandrs Bleikšs )

Apmeklējot Ādažu bērnudārzu.

***

Turpat mēnesi Latvijā uzturējās dzejnieks Roberts Dambītis ar kundzi Irēnu. Mūsu žurnāla sens autors 30. jūnijā ciemojās redakcijā. Atcerējāmies daudzus sastapšanās brīžus Rīgā un Adelaidē, pie tējas tases pārrunājām nākotnes nodomus. Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē. Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži» atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē.

 Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži»

 atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, 

ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem 

apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

1988.09.01 Karogs * * * Delegācija no Baltkrievijas

 

===