Delegācijas un sadarbība Ādažu saimniecībā ^

Pie vecā kultūras nama - viesu sagaidīšana ar tautu meitām un pūtējiem.

***

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 

 
Laikā no 12.-14. jūlijam Latvijā viesojās ievērojamais čechu kooperācijas darbinieks un daudzu starptautisko lauksaimnieciska rakstura organizāciju loceklis inž. Ferdinands Klindera ar meitu sekretāra Č. Grudzinska pavadībā. Inž. F. Klindera, braucot uz Starptautiskās lauksaimniecības ģenerālsapulci Oslo, nodomājis apmeklēt visas trīs Baltijas valstis un Somiju. Savus novērojumus un iespaidus viņš vēlāk publicēs speciālā grāmatā, kurā apskatīs augšminēto valstu lauksaimniecību un tās sabiedriskos un saimnieciskos pasākumus un uzņēmumus. Tūlīt pēc ierašanās Rīgā, svētdien, 12. jūlijā, inž. F. Klindera kungs devās ekskursijā pa Vidzemi. Viņu pavadīja Latvijas lauksaimniecības kameras ek. nod. vad. doc. P. Starcs un Latvijas piensaimniecības centrālās savienības sekretārs J. Lezdiņš, kuri arī sniedza sīkākus paskaidrojumus un ziņas par mūsu valsti, tās lauksaimniecību un saimniecisko dzīvi vispār.

Vispirms viesi apmeklēja E.Grantskalna priekšzīmīgi iekārtoto saimniecību Carnikavas "Sautiņos". Viesis aptaujājās un sīki pierakstīja visus datus par saimniecības lielumu, graudkopību, lopkopību, piena izslaukumu un sviesta ražu, u.t.t, laukstrādnieku jautājumu un pat saimnieka ģimenes lielumu, un vai ģimenes locekļi visi strādā turpat lauku saimniecībā. Tā kā viesis arī pats ilgāku laiku nodevies lauksaimniecības darbam un vadījis pats savu saimniecību, tad arī viņš labi izprot visus lauku dzīves apstākļus. Viesis vēl iepazinās ar Carnikavas zvejnieku kooperātīva darbību un nēģu un citu zivju tačiem Gaujā. Paskaidrojumus sniedza E. Grantskalns. Tālākais ceļš veda uz J. Lapiņa saimniecību Ādažu pag. "Jaunkūlās". Te viesis iepazinās ar labi iekārtoto govju kūti un dārzsaimniecību. Braucot lālāk apmeklēja vēl K. Zeltiņa saimniecību Krimuldas "Pupās" un H. Liepiņa saimniecību Krimuldas "Sunīšos"........

Čechoslavākijas kooperātora Fr. Klindera atvadīšanās vakara dalībnieki. Sēd no kreisās: J. Blumbergs, Dr. Līppa, inž. F. Klindera, St. Klindera jkdze, J. Ērglis, J. Rubenis; stāv: P. Geidans, Reinhards, P. Lapiņš, A. Siecenieks, P. Ķeviets, J. Druva, K. Saliņš, J. Lezdiņš, J. Steps, Grudsinskis, A. Kānbergs un doc. P. Starcs. 

 

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 1936.07.28 Kopdarbība J. Lezdiņš

***

KOLHOZĀ "ĀDAŽI" 

 

Iepazinušies ar "Ādažu" kolhoznieku darbu,
tālie ciemiņi nogaršoja arī tā augļus. 

Laikam gan ne par ko citu nav lasītas tik pretrunīgas ziņas latviešu emigrantu laikrakstos, kā par kolhoziem un kolhoznieku dzīvi Latvijā. Tieši tādēļ sevišķu interesi tautiešos izraisīja ekskursija uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Jau ar pirmajiem soļiem uz kolhoza zemes ekskursantus sagaidīja pārsteigums pēc pārsteiguma. Vispirms lauksaimniecības arteļa priekšsēdētāja Kukeļa vadībā viņi noskatījās kolhoza motobolistu treniņa spēli. Jāpiezīmē, ka Ādažu motobolisti ir vieni no spēcīgākajiem Padomju Savienībā. Šis sporta veids daudziem tautiešiem bija svešs, jo, kā izteicās kāda tautiete no ASV, tādu «futbolu uz motocikliem» viņa nekur nav vēl redzējusi. 

Tālāk iepazīšanās ar kolhoza sudrablapsu un ūdeļu fermu, mehāniskajām darbnīcām, plašajām siltumnīcām, kurās aug ne tikai gurķi, tomāti, puķes, bet arī siltzemju melones, arbūzi, pipari, baklažāni un citas agrāk Latvijā neaudzētas kultūras; pilnīgi mehanizētas liellopu fermas apskate — tas viss liecināja par saimniecības ekonomisko vērienīgumu. «Ceļojums» pa kolhozu noslēdzās saimniecības klubā pie klātiem galdiem.
Svešatnes latviešiem kolhoza «Ādaži» estrādes orķestris, veco ļaužu deju kolektīvs, jauniešu deju kolektīvs, Latvijas operas un baleta teātra solists Arturs Lēpe un komponists Jānis Ķepītis (viņi vasaras atvaļinājumu pavada kolhoza teritorijā) sniedza plašu koncertu. Tika paceltas glāzes par latviešu tautas nākotni un kolhoza ekonomikas jaunu uzplaukumu. 

Kolhoza vadošie darbinieki savās runās vēlēja svešumā mītošajiem tautiešiem saglabāt latviešu valodu un tautas tradīcijas, būt lepniem uz savu tautu un vienmēr palikt īstiem latviešiem. Atbildes runās ASV mītošie tautieši izteica prieku par Latvijas lauku dzīves lielisko uzplaukumu, par ādažnieku čaklumu, viņu labi nostādīto saimniecību, vēlēja bagātas ražas un skaistu dzīvi. Kopējās pārrunās, dziesmās un dejās ātri steidzas stundas, bet vēl un vēl radās jautājumi, ko gribējās noskaidrot, jo daudziem, kā paši atzina, tikai šajā ekskursijā ir radies pirmais iespaids, kāda ir lauku ļaužu dzīve šodien Latvijā. Protams, atrodas ar viens otrs skeptiķis, kas interesējās, vai tikai «Ādaži» nav labākā saimniecība Latvijā, vai tik lielas kolhoznieku algas nav izņēmums? Uzzinājuši, ka tādu saimniecību kā «Ādaži» šodien Latvijā ir daudz un ka lopkopju, mehanizatoru, dārzkopju un kažokādu zvēru fermu strādnieku algas arī citās saimniecībās ir tādas pašas, viņi atzina, ka Latvijas laukos izveidojusies dzīve, kam nav piemērojamas vecās, no pirmskara gadiem atmiņā saglabājušās mērauklas, kad lauksaimniecība balstījās uz atsevišķu saimnieku saimniekošanas veiksmes un laukstrādnieku vāji apmaksātā darba. Aizvadot viesus, kolhoza priekšsēdētājs Kukelis sacīja: — Jūs tagad iepazināt mūsu dzīvi un darbu. Jūs gan spējāt apstaigāt tikai nelielu daļu no mūsu kolhoza — tā teritorija sniedzas turpat 50 kilometru garumā, taču arī šai mazajā daļā jūs varējāt redzēt gan labo, ko esam sasnieguši, gan arī trūkumus, kurus vēl neesam novērsuši. Kad atgriezīsities savās svešuma mājās. — stāstiet par visu redzēto un dzirdēto. Stāstiet par labo un stāstiet par slikto — tikai viens lūgums — esiet patiesi. 

KOLHOZĀ "ĀDAŽI"

1967.08.01 Dzimtenes Balss J. ANERAUDS

***

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
Rīga 29. maijā (LTA korespondents). 

Šodien Rīgas darbaļaudis sirsnīgi un draudzīgi pavadīja poļu robežapsardzības kara kuģu jūrniekus, kas trīs dienas uzturējās Padomju Latvijas galvaspilsētā draudzības vizītē. Vakar PTR robežsargi viesojās pie Ādažu lauksaimniecības arteļa kolhozniekiem. Poļu jūrnieki apskatīja arteļa siltumnīcu saimniecību un zvēru fermu. Kolhoza klubā notika padomju un poļu tautu draudzības vakars. Dārgos viesus apsveica kolhoza priekšsēdētājs, bijušais T. Kostjuško divīzijas karavīrs, sešu Polijas ordeņu un medaļu kavalieris J. Kukelis. Šodien priekšpusdienā PTR matroži, staršinas un virsnieki apmeklēja Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Pēc pusdienas jūras pasažieru stacijas piestātnēs pulcējās Rīgas darbaļaužu pārstāvji un padomju robežsargi. Pavadīt viesus bija ieradušies PTR vēstniecības Maskavā pirmais sekretārs Juzefs Jakubčaks, PTR vēstniecības tirdzniecības atašejs Henriks Mištels. Sarkankarogotā ziemeļrietumu robežapsardzības apgabala karaspēka priekšnieka vietnieks ģenerālmajors I.Borecs, Rīgas vecākais Jūras priekšnieks kontradmirālis A. Aistovs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības priekšsēdētājs L. Rimjans. Piestātnēs goda sardzē stāvēja jūrnieki un robežsargi. Ģenerālmajors Borecs 40 labākajiem poļu kara kuģu matrožiem, staršinām un virsniekiem pasniedza krūšu nozīmes «Teicams robežsargs». Maršam skanot, poļu kara kuģi atstāja krastmalu un devās uz Daugavas grīvu. Tos pavadīja padomju robežapsardzības kuģis.

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
1968.05.30 Cīņa

***

Viesus sveic ar rozēm 

Kolhozā «Ādaži» pēc Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības ielūguma viesojās poļu delegācija. Viesus sevišķi interesēja ekonomikas jautājumi un kultūras dzīve. Ar interesi viņi apskatīja saimniecības mehanizēto liellopu novietni 1. brigādes centrā, siltumnīcas, priecājās par ūdelēm zvēru fermā. Sirsnīgi noritēja pusdienas dārzniecības strādnieces Genovevas Sviklānes dzīvoklī. Viesmīlīgajai mājasmātei viesi pasniedza jauku dāvanu skaņu plati ar Šopēna mūzikas ierakstu, bet viņas vīram Vladislavam uzdāvināja savā zemē ražotu pildspalvu. Velti - albumu «Poļu kultūras dzīve» saņēma arī kolhoza priekšsēdētājs J. Kukielis. Protams, ādažnieki nepalika parādā. Viesiem pasniedza albumu par kolhoza dzīvi, pašu audzētās rozes un kallas.

A. Ansone
* Darba Balss / 05.03.1967

***

Delegāciju sagaidīšana

Ščecinieši dejo un dzied Ādažos

Poļu meiteņu draiskajam solim ādažnieki
dedzīgi aplaudēja

1. jūnijā kolhozā «Ādaži», viesojās poļu delegācija, jau divdesmit septītā, ko uzņem jaunajā klubā. Šoreiz tas bija Ščecinas metalurģiskā kombināta tautas dziesmu un deju ansamblis. Dziesmas un dejas «izveda» skatītājus cauri visai Polijai ceļojumā — kā viesi paši teica. 

Bijām Poznaņā, bijām Krakovā, to parādija krakovjaks. Varšavā — humoristiska aina «Varšaviešu atpūta 1900. gadā». Un visbeidzot Ščecina! Meitenes un zēni jūrnieku tērpos dejoja polonēzi. Skatītājus sajūsmināja temperamentīgās dejas, nereti ar īpatnēju humora pieskaņu. Koncerta noslēgumā kolhoza pašdarbnieki kā pateicību poļu viesiem pasniedza ziedus, bet priekšsēdētājs J. Kukielis intarsijas ar Latvijas un Rīgas ainavām. Ščecinieši savukārt izteicās ļoti atzinīgi par klubu. 

  * Darba Balss / 04.06.1970  

***

PASP darbinieki Latvijā 10. septembra vakarā Rīgā ieradās Polijas  Apvienotās strādnieku partijas darbinieku grupa ar PASP CK lauksaimniecības nodaļas vadītāja pirmo vietnieku S.Sobčiku priekšgalā. Grupā ir atbildīgi PASP Centrālās Komitejas un vojevodistu komiteju darbinieki, partijas rajonu komiteju pirmie sekretāri un sekretāri. Vakar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā notika saruna ar PASP darbiniekiem. Tajā piedalījās Latvijas KP CK sekretārs R.Verro, republikas lauksaimniecības ministrs V. Stroganovs, meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrs V. Samoļevskis, sagādes ministrs Z.Girgensons, Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspaks, republikas Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs un «Latvijas lauksaimniecības tehnikas» republikāniskās apvienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks S.Gržibovskis. Sarunas gaitā draugiem no Polijas tika pastāstīts, kā republikas partijas organizācija īsteno PSKP XXIV kongresa lēmumus par lauksaimniecības tālāku attīstīšanu. Priekšpusdienā PASP darbinieki apmeklēja republikas Tautas saimniecības sasniegumu izstādi un Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Pēc tam viņi izbrauca uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži».  PASP darbinieki Rīgas rajona Ādažu kolhozā. Plašajā sarunā, kas notika saimniecības valdes telpās, partijas Rīgas rajona komitejas otrais sekretārs J.Koreckis pastāstīja viesiem par rajona nozīmi republikas ekonomikā un par partijas rajona organizācijas struktūru, bet kolhoza priekšsēdētājs J.Kukelis un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale viņus iepazīstināja ar saimniecības vēsturi, attīstības perspektīvām un sabiedrisko dzīvi. «Ādaži» ir augstu attīstīta saimniecība. To apliecina pagājušā gada rezultāti, kopējie ieņēmumi sasniedza 7 miljonus rubļu, tīrā peļņa - 1,6 miljonus rubļu. Mobilizējot darba darītājus piecgades uzdevumu izpildei kolhoza partijas organizācija un valde daudz dara, lai radītu visus apstākļus augstražīgam darbam un kulturālai atpūtai. Saimniecībā plaši izvērsta ražošanas objektu un dzīvojamo māju celtniecība. Daudzi kolhoznieki ar bezmaksas ceļazīmēm dodas uz sanatorijām un atpūtas namiem. «Ādažu» sportisti veiksmīgi startē Vissavienības un republikas sacensībās. Saimniecībā darbojas vairāki vokālie un deju ansambli, izveidots estrādes ansamblis, atvērta baleta skola. Daudzi jaunie kolhoznieki mācās augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs. Polijas partijas darbinieki uzdeva kolhoza vadītājiem daudz jautājumu. Viņi interesējās par atsevišķu nozaru rentabilitātl. par kolhoza kopsapulču rīkošanas biežumu. par propagandas darba organizāciju. Pēc tam šī saruna, kurā aplūkoja visus kolhoza dzīves aspektus, risinājās tieši ražošanas iecirkņos: viesi apskatīja konservu cehu, dārzniecību, zemplēves ierīkoto kartupeļu glabātavu, viņi apmeklēja fermas. Vakarā PASP darbinieki bija klāt mākslinieciskās pašdarbības koncertā kolhoza kultūras namā. Poļu draugus pavadīja Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspoks un Latvijas PSR Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs.

PASP darbinieki Latvijā

1973.09.12 Rīgas Balss

========

Pie mums - poļu draugi

Nesen kolhozā «Ādaži» pieredzes apmaiņas vizītē viesojās Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Stargardes rajona Vitkova I Hankas Savickas kooperatīva pārstāvji.

 

Viesi no Ščecinas kolhozā "Ādaži"

Delegāciju vadīja kooperatīva priekšsēdētājs Marjans Iļņickis un Stargardes rajona komitejas sekretārs Staņislavs Mroziks. Biedrs Mroziks jau otrreiz bija mūsu kolhozā.  Vitkova I Hankas Savickas kooperatīvs dibināts 1952. gadā, ir viens no pirmajiem lauksaimniecības kooperatīviem Polijas Tautas Republikā. Saimniecības dibinātāji bija jaunieši 16—21 gadu vecumā. Tā priekšsēdētājs b. Iļņickis arī ir viens no šiem jauniešiem, kas no vienkārša strādnieka izaudzis par enerģisku vadītāju. Kooperatīva kopējā zemes platība ir ap 2100 ha, bet ik gadus tā palielinās. jo daudzi individuālie saimniecību īpašnieki pievienojas kooperatīvam. Viesi iepazinās ar visām mūsu kolhoza ražošanas nozarēm, interesējās par partijas un ideoloģiskā darba formām un metodēm, par kultūru un sporta sasniegumiem. Sociālistisko sacensību viesi atzina par ļoti efektīvu lauksaimnieciskās ražošanas un kolhoznieku aktivitātes palielināšanas līdzekli. 

D. Dzirkale, partijas kolhoza «Ādaži» komitejas sekretāre 
* Darba Balss / 20.12.1973 

* * *

Draudzības svētki Padomju Latvijā

Republikā turpinās padomju un poļu tautu draudzības un brālības svētki - Ščecinas dienas Rīgā. Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļi ar PASP vojevodistes partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju Juljanu Lenartu priekšgalā, PTR ģenerālkonsulāta konsuls Ļeņingradā Henriks Sventickis, poļu kameransambļa un estrādes ansambļu mākslinieki iepazīstas ar Rīgu un tiekas ar Padomju Latvijas galvaspilsētas darbaļaudīm. Visur, kur ierodas poļu draugi, viņus uzņem sirsnīgi, skan apsveikuma vārdi, viņiem ar lepnumu rāda visu, ko radījuši padomju cilvēki. Ikvienā uzņēmumā redzami brālīgās sadarbības rezultāti, kas palīdz straujāk augt ikvienai sociālistisko valstu sadraudzības loceklei.
Ādažu kolhozs, kas atrodas Rīgas apkaimē, pazīstams ne tikai kā miljonārs, kurā ir augsti produktīvi tīrumi un fermas, bet arī kā viens no Padomju Savienības un Polijas draudzības biedrības Latvijas nodaļas aktīvākajiem biedriem. Saimniecības priekšsēdētājs Alberts Kauls parādīja viesiem tīrumus un fermas, siltumnīcas un pārstrādes cehus, jaunā centrālā ciemata dzīvojamās mājas un nākamās agropilsētiņas panorāmu. Kolhoza partijas organizācijas sekretāre Daina Dzirkale pastāstīja par kolhoza un Ščecinas vojevodistes valsts saiminiecības «Witkowo» kolektīvu draudzīgajiem sakariem. . ,
Jau vairākus gadus turpinās šī draudzība, tā dod jūtamus rezultātus. Saimniecības apmainās ar speciālistu, laukkopju un lopkopju delegācijām, iepazīstina viena otru ar visu jauno, progresīvo, ko ievieš tīrumos un fermās. Šī Padomju Latvijas un Tautas Polijas darbaļaužu draudzība, teica Ščecinas vojevodistes delegācijas vadītājs Juljans Lenarts, nostiprinās ar katru gadu, pārvarot attālumu, tā ir mūsu tautu uzplaukuma un spēka nesatricināms pamats.
Uzrunādams kolhozniekus, Juljans Lenarts atzīmēja, ka delegācijas locekļiem ir prieks sagaidīt patiesu draugu pulkā lielos poļu tautas svētkus 30. gadadienu, kopš Polija atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem. Mēs nekad neaizmirstam, uzsvēra delegācijas vadītājs, ka poļu tautas panākumus 30 gados padarīja iespējamus vienīgi draudzība un sadarbība ar lielo Padomju Savienību, ar visām sociālistiskās nometnes valstīm.
LATINFORMA korespondents I. Plotke lūdza vairākus Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļus, kas pirmo reizi viesojas Rīgā, pastāstīt par saviem iespaidiem.

Ščecinas pilsētas prezidents JANS STOPIRA: Rīga man liekas ļoti līdzīga Ščecinai. Šeit ir daudz skaistu māju un jaunceltņu, kas labi iederas vecpilsētas savdabīgajā arhitektūrā. Man kā pilsētas saimniecības darbiniekam duras acīs tīrība un spodrība ielās, cilvēku kārtība, viņu sirsnība un viesmīlība. Vārdu sakot - šeit tūlīt jūties kā mājās.

PASP rajona komitejas sekretārs Goļeņovā BOGDANS ŅESTERUKS: Rīga atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Kā lai neiemīl tās skaistos skvērus un parkus! Ādažu kolhozu mēs uzskatām par priekšzīmīgu saimniecību. Viss rāda, ka saimniecības kolektīva lielie plāni tiks sekmīgi izpildīti.

Polijas un Padomju Savienības draudzības biedrības Novogardas rajona nodaļas priekšsēdētājs STAŅISLAVS VIŠŅEVSKIS: Es pirmo reizi esmu ne tikai Latvijā, bet vispār Padomju Savienībā. Uz mani visdziļākos iespaidus atstāj padomju cilvēki - viņu sirsnība, viesmīlība, draudzīgie centieni visu parādīt, par visu pastāstīt. To nekad nevarēs aizmirst. Mūsu apmeklējuma programma dod mums iespēju īsā laikā labi iepazīties ar Latvijas darbaļaužu dzīvi. Visur mēs jūtam draudzību, patiesu brālību. Atgriezies dzimtenē, es ar divkāršu spēku stiprināšu mūsu draudzību.

Ādažu kolhoza klubā notika plašs draudzības koncerts, kurā piedalījās Ščecinas un Ādažu kolhoza estrādes ansambļi .

V. Vasiļjeva foto (LATINFORM) 

 * Rīgas Balss / 29.07.1974 

***

POĻU VIESI «ĀDAŽOS»

Kolhoza «Ādaži» biedri uzņēma dārgus viesus - Polijas delegāciju, ko vadīja Polijas Apvienotās strādnieku partijas Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juljans Lenarts. Viesus ar saimniecību iepazīstināja priekšsēdētājs A. Kauls un kolhoza partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Vakarā kolhoza klubā notika draudzības koncerts, kurā piedalījās gan poļu pašdarbības estrādes mākslinieki gan kolhoza ansamblis «Suvenīrs». 

 

 V. Vecvagare

* Darba Balss / 01.08.1974

***

Ščecinas dienas Rīgā. Poļu delegācija apmeklēja Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Delegācijas vadītājs PASP Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juliāns Lenarts (vidū). 

 

ŠODIEN DRAUDZĪBAI ĪPAŠA JĒGA

1975.05.20 Zvaigzne ŽANIS ZAKENFELDS, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētājs

===============

Tuvie tālumi 

Viss vērtīgais, kas pārņemts no daudzajiem sociālistiskās sacensības partneriem, devis kolhoza «Ādaži» kolektīvam prasmi republikas laukus godam pārstāvēt arī aiz mūsu zemes robežām. Sakarā ar SEPP pastāvēšanas 30. gadadienu pagājušā septembra sākumā Čehoslovakijas Sociālistiskajā Republikā notika lauksaimniecības izstāde ar devīzi «Zeme barotāja». Padomju valsts delegāciju uz turieni vadīja mūsu republikas lauksaimniecības ministrs Kazimirs Anspoks. Latvijas laukus izstādē pārstāvēja kolhozs «Ādaži», bet delegācijā — valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls. Kolhozā svētki. Skan pūtēju orķestra mūzika. Tautas tērpos ģērbtiem jauniešiem rokās ziedi. Svinīgi rotāta kultūras nama zāle. Vairākās vietās vairāku republiku karodziņi. Kādam notikumam posušies Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» ļaudis? — Saņemam dārgus viesus, sacensību partnerus. — Tik daudz delegāciju! — Tās vēl nav visas. No Baltkrievijas daži nav atbraukuši, no Ukrainas. — Vai tad ar visiem arī sacenšaties? — Ne jau tā kā sportā: kurš pirmais. Sacenšamies kopējas lietas labad, lai pirmrindnieku pieredze, zinātnes ieteikumi ātrāk ieviestos dzīvē, sacenšamies, lai palīdzētu citiem un paši mācītos. No Igaunijas PSR Kirova kolhoza, no Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks», no Baltkrievijas PSR Sluckas rajona, no Saldus rajona kolhoza «Jaunais komunārs», no Ogres «Lāčplēša», Madonas «Dzelzavas», no zinātniskās pētniecības saimniecības «Sigulda», no Lopkopības un veterinārijas, no Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas institūtiem, no pašu rajona kolhoziem «Padomju Latvija» un «Boļševiks». 

Sacensības partneri un viesi «Ādažos» pēc modernā slaucamo

 govju kompleksa «Briljanti» apskates.

Tik dažādi ir sacensības partneri. «Mūsu valsts ģerbonī atainotās kviešu vārpas tur nav gadījuma pēc. Mūsu maize ir strādnieku, zemnieku un tautas inteliģences kopēja darba rezultāts. Arī turpmāk, sacenšoties par augstām labības ražām, būsim stipri draudzībā.» Tādi vārdi ir ierakstīti līgumā, ko paraksta šīs delegācijas, ik gadus iekļaujoties sacensībā, lai ražotu un pārdotu valstij vairāk lauksaimniecības produkcijas, lai iepazītos ar citurienes kolektīviem, viņu dzīvi un darbu. Lai tālumi kļūtu tuvi. Šajā reizē ādažnieki grib partneriem pierādīt, kāda bijusi sacensības loma saimniecības augsmē, desmitās piecgades uzdevumu īstenošanā. Par gidu apņemas būt pats kolhoza priekšsēdētājs A. Kauls. Ar Igaunijas PSR Kirova kolhoza ļaudīm ādažnieki ir tikušies izsenis, jo Harju rajons, kurā atrodas šī saimniecība, ir Rīgas rajona ilggadējs sacensības partneris. Taču, kad A. Kauls viesiem rāda saimniecības ciematu, centra labiekārtojumu, neviļus atmiņā ataust sākums. Toreiz, pirms gadiem pieciem, kolhoza «Ādaži» vadītāji apciemoja Kirova zvejnieku kolhozu. Šī saimniecība bija izraisījusi interesi ar sava ciemata izaugsmi augsto ražošanas kultūru, izvērsto sabiedrisko dzīvi, lieliem panākumiem, gan jūras vagojot, gan zemi izmantojot. Atgriezies mājās, A. Kauls izteica priekšlikumu: — Brauksim turp pamācīties: visi speciālisti, saimniecības labiekārtošanas dienesta darbinieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Toreiz tā bija vēlēšanās uzzināt, kas un kā Kirova kolhozā domā un ko dara apkārtnes skaistuma izkopšanai, cilvēku estētiskajai audzināšanai. Pāris gadu vēlāk abi kaimiņi jau noslēdza sociālistiskās sacensības līgumu, kā paaugstināt saimniecību ekonomisko līmeni, kā vairāk produkcijas piegādāt valstij, kā veicināt savu kolektīvu sociālo izaugsmi. Desmitajā piecgadē kolhozs «Ādaži» nostājās uz krietni augstāka ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpiena nekā iepriekš. 

Kazimirs Anspoks (no kreisās) padomju paviljonā 

pasniedz piemiņas suvenīru 

izstādes «Zeme barotāja» organizētājiem. 

Te daudz palīdzēja arī sacensība šī vārda visiedarbīgākajā nozīmē. Devītās piecgades uzdevumus ādažnieki veica ar uzviju. Vai nu tas, vai sava spēka apziņa lika kolektīvam izvirzīt jaunā posma sākumā lozungu: izpildīt desmitās piecgades valsts sagādes uzdevumu četros gados. Tas bija pacēlums, kad, piemēram, centra iecirkņa lopkopības brigadierei L. Stepei likās: viņas vadītais kolektīvs var daudz ko paveikt, un tas arī bija sacensības iniciators, kuram brīdi vēlāk pievienojās abi pārējo iecirkņu kolektīvi. Taču solīt ir viens, bet izdarīt — pavisam kas cits. Atrast rezerves jau tā tik intensīvā augkopībā un lopkopībā, kad, piecgadi sākot, ik uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes saražots 1000 centneru piena un 150 centneru gaļas, kad graudaugu vidējās ražas sasniedza 40 centneru, kartupeļu — ap 170 centneru, daudzgadīgo zālāju siena — 40 centneru no hektāra, nav nemaz tik vienkārši. Jo vairāk tāpēc, ka Ādažu zeme «sver» tikai 32 balles. — Jāmācās, biedri, jāmācās! — tā neatlaidīgi atkārtoja A. Kauls un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Kad notika speciālistu atestācija, viņiem bija it kā jāaizstāv diplomdarbs par saimniecības nākotnes perspektīvām ikvienā nozarē. Saimniecība atvēlēja līdzekļus ekskursijām uz labākajām saimniecībām republikā un ārpus tās. Kolhoznieki iepazinās, kā audzē kartupeļus kolhozā «Lāčplēsis», kur gadu no gada, neraugoties uz «apstākļiem», šīs kultūras ražas pārsniedza 300 centneru no hektāra. Tapa vēl viens sociālistiskās sacensības līgums, kas uzlika par pienākumu abām pusēm likt lietā labāko pieredzi zemkopībā. Lāčplēsieši apmācīja kaimiņus, kā lietot tehniku kartupeļu audzēšanā un izlīdzēja arī ar labu sēklu. Ādažnieki savukārt neliedza savu māku, kā saglabāt bumbuļus atvieglota tipa glabātavās zem plēvju seguma. Jau 1977. gadā «Ādažos» izdevās vidējo ražu paaugstināt līdz 212 centneriem. Tas pāri par 250 hektāru platībā jau bija liels ieguvums. Kolhoza «Lāčplēsis» bijušais priekšsēdētājs E. Kauliņš (ar lielu cieņu joprojām viņu piemin ādažnieki) bija vienmēr gatavs palīdzēt gan ar dzīves pieredzē gūtu padomu, gan sniedza atbalstu grūtībās. Kad kolhoza ekonomiskais dienests aprēķināja, kādi pasākumi jāveic saistību izpildē, izrādījās, ka vajadzēja celt jaunas fermas, paplašināt ganāmpulku, apmācīt cilvēkus. Lielferma «Briljanti» ir desmitās piecgades lolojums. Skaista celtne 1000 dzīvniekiem, kur viena liellopa stāvvieta izmaksājusi nedaudz vairāk par 2000 rubļiem. Daudz te savu radošo meklējumu un atklājumu ieguldījuši lopkopības zinātnieki. Ar gandarījumu A. Kauls var ziņot saviem sacensības partneriem, ka jau pirmajā apgūšanas gadā te izslaukums no govs sasniedza 4000 kilogramus, bet šajā fermā tur tikai pirmpienes. «Ādažos» bijušas daudzas delegācijas no dažādām mūsu Dzimtenes malām. Te viņi interesējušies, kā palīgnozares palīdz attīstīt galvenās — lopkopību un laukkopību; kā tiek nodarbināti cilvēki, kāda ir mākslinieciskā pašdarbība un kultūras dzīve, kadru apmācība. Par visu interesējušies un stāstījuši arī par sevi. Vienā tādā tikšanās reizē ādažnieki uzzināja par Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks» panākumiem. Kolhozā «Ādaži» tad bija iecerēta kompleksa būve putniem — «Pērles». Vajadzēja visu noskaidrot par putnkopību. Kādā sarunā atklājās, ka «Boļševikā» ir tāda šķirne, kuras putni dienā pieņemas svarā par gramu vairāk nekā citi. Viens grams! Bet_ja ir simtiem tūkstošu putnu? «Ādažos» savukārt bija zinātnieku izstrādāta putnu barošanas un kopšanas sistēma. Tā abas puses viena par otru ieinteresējās, tapa sacensības līgums, kurā bija paredzēts sniegt arī tīri praktisku savstarpēju palīdzību. 

Preses konferencē - izstādē Alberts Kauls 

iepazīstina žurnālistus ar sava kolektīva panākumiem.

Kad 1978. gadā rezumēja sacensībā gūto, «Boļševika» direktors B. Smirnovs par ādažnieku sasniegumiem runāja ar lielu gandarījumu. Tajā gadā saimniecībā saražoja 230 tonnas putnu gaļas, bet nākamajā — jau 600. Abpusējs prieks bija arī citiem sacensības partneriem. Tāda sacensība ir jaunrade. Tu esi atbildīgs ne tikai sava kolektīva priekšā, bet arī tiem, ar ko sacenties. Kolektīvos zina, kādi ir labākie cilvēki, kādi viņu sasniegumi, ar kādām metodēm strādā, zina arī grūtības, palīdz atklāt rezerves. Ceturto desmitās piecgades Vissavienības lauksaimniecības darbinieku dienu «Ādažu» kolhoznieki atzīmēja ar gaļas, graudu, kartupeļu un dārzeņu valsts sagādes piecgades plāna izpildi. Bet, lūk, ar pienu neveicas . . . Varētu jau rast vieglu attaisnojumu — viens pēc otra divi nelabvēlīgi gadi. Bet saistības, bet dotais vārds? Parādu samazināt palīdzēja sacensības partneri — pat ar lopbarību, ar melnraibās šķirnes lopiem. Uz to atbildot, lopkopji «Ādažos» sāka jo spraigi cīnīties par labākiem rezultātiem — apņēmās kopt lielākas govju grupas, paši piedalīties lopbarības sagādē. Pērn par 371 pieauga govju ganāmpulks. Tagad to jau ir pāri par 1600. Aprēķini rāda, ka piena pārdošanas piecgades plāns tiks izpildīts šajā mēnesī. Par godu V. I. Ļeņina 110. dzimšanas dienai kolhoza kolektīvs apņēmies šogad virs piecgades uzdevuma valstij pārdot 6000 tonnu piena. Nelielā aizķeršanās ar pienu saimniecībā radīja lielu satraukumu. Kolhoza administrācija un sabiedriskās organizācijas ne tikai stimulēja tos, kuri pirms termiņa izpildīja piecgades saistības, bet centās noskaidrot, kuri atpaliek vai nestrādā pietiekami apzinīgi. Rezultātus paziņoja visam kolektīvam. Pēc kiroviešu parauga kolhozā izdod ikmēneša informatīvu biļetenu 500 eksemplāros, lai visi ļaudis pārzinātu savu saimniecību, tās vajadzības, cilvēkus un viņu darbu. Un «Ādažu» ļaužu darbs nepaliek apslēpts arī sacensības partneriem. 

ČSR biedri «Ādažu» priekšsēdētājam tūlīt pasniegs 

izstādes zelta medaļu un Goda diplomu.

Izslaukt 6000 kilogramu piena no govs, kā to panāk Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece E. Mitriķe, ir ne tikai apbrīnas, bet arī pieredzes apguves vērts sasniegums. L. Romanovska, V. Riķe, A. Koka un vairākas citas no lielās 50 slaucēju saimes daudzkārt dalījušās amata prasmē. Sacensībās kļūst zināma cilvēku darba varonība, sacensībās labākā pieredze kļūst par daudzu citu ikdienas darbu normu. Sacensības gaitā kolhozā «Ādaži» izdevās likt lietā rezervju rezerves, lai uz katru zemes vienību strauji augtu produkcija. Aizvadītajā gadā uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau saražots ap 1400 centneru piena un 290 centneru gaļas. Tas jau ir rādītājs, ko godam var ierindot mūsu zemes labāko saimniecību sniegumā. Šī lielā interese par visu jauno jau vairākus gadus draudzībā vieno «Ādažu» kolektīvu ar Polijas TR Sčecinas apgabala lauksaimniecības kooperatīva «Vienība» ļaudīm. Tie vairākkārt ir apmainījušies ar delegācijām, stāstījuši un rādījuši, kas ir labākais vienam un otram. No poļu draugiem ādažnieki mācījušies daudzgadīgo zālāju izmantošanas tehniku. Jau pērn to lika lietā — no zālājiem iegūstot trīs pļāvumus. Bet vēl vairāk šī pieredze noderēs jaunmeliorētajā Eimuru objektā, kas pēc lieluma atgādina «Vienībā» redzēto. Tikai tajā bija ierīkotas asfaltētas ceļu sliedes, lai mašīnas ar zāli varētu izbraukt jebkura laikā. Ja ir labs zāļu sastāvs, tādus masīvus var izmantot ilgi un iegūt pat četrus pļāvumus. — Vienmēr turēt acis vaļā, vērīgi sekot jaunajam. Ja to atzīsti, tad nešaubīdamies liec lietā, — tā speciālistiem allaž atgādina A. Kauls. 

Tuvie tālumi

1980.01.01 Zvaigzne ANNA MAČĀNE

------------------ 

Beļģu TV Ādažos

Beļģijas televīzija gatavo stundu ilgu dokumentālo pārraidi par PSRS daudznacionālo mākslu, Tajā skaitā arī par tautas mākslu un dažādu kolektīvu māksliniecisko pašdarbību. Šajā nolūkā režisors un operators vairākas dienas strādāja kolhozā «Ādaži». Viņi filmēia Tautas deiu ansambli «Sprigulītis» un sieviešu vokālo ansambli. Pavisam Beļģijas TV filmē 34 zemju dažādus tautas mākslas kolektīvus. 

R. Līdums
* Darba Balss / 13.08.1981

***

DRAUDZĪBU STIPRINOT

Gadu no gada kļūst bagātāki kolhoza «Ādaži» draudzības sakari. No daudzām mūsu valsts republikām uz šejieni brauc lauksaimniecības speciālisti, ekonomisti, lai mācītos latviešu kolēģu pieredzi. Arī ādažnieki labprāt uzzina dažādus tehnoloģiskos un organizatoriskos jaunumus no draudzīgās sadarbības partneriem. Nesen «Ādažos» atjaunoja līgumu par sociālistisku sadarbību ar Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Poļu - Padomju draudzības vārdā nosaukto Vitkova kombinātu no 1986. līdz 1990. gadam. Abi kolektīvi šajā laikā turpinās speciālistu un ražošanas pirmrindnieku pieredzes apmaiņu, pastāvīgi mudinot vienam otru ieviest lauksaimniecībā progresīvo tehnoloģiju, sistemātiski apmainoties ar materiāliem, kas atspoguļo zinātniski tehnisko progresu. Šai sakarībā lielu uzmanību veltīs augkopības un lopkopības perspektīvo virzienu attīstībai, lauksaimniecības ražošanas vadīšanai un organizācijai.
Sava kolektīva uzdevumā viesi pasniedza piemiņas medaļas un suvenīrus Padomju - Poļu draudzības biedrības Latvijas nodaļas pirmorganizācijas aktīvistiem. Grūti novērtēt abu kolektīvu draudzības nozīmīgumu, teica kombināta direktors Marijans lļņickis. Tā iesākusies 1968. gadā, un kopš tā laika mēs vienmēr esam zinājuši, ka draugi «Ādažos» priecājas par mūsu sasniegumiem un pārdzīvo neveiksmes. Ir zināms, kādu dramatisku periodu vēl nesen pārdzīvoja poļu zeme. Mūsu kombināta biedri neatbalstīja «Solidaritātes» provokācijas, ne soli neatkāpās no komunisma ideāliem. Ne maza loma šajā pastāvībā pieder «Ādažiem» — mūsu draugiem Padomju Latvijā. Viņu morālo atbalstu mēs izjutām vienmēr un visur, kopīgi stiprinājām atbildību par uz mūžiem vienojošas poļu un padomju tautas draudzības saglabāšanu.

J. Šabads
* Darba Balss / 23.11.1985

no labās: Geize Cauners, Mirdza Birze, Agris Everss, Ints Vēveris, ___, Atis Breide, Daina Dzirkale, Ariels Vecmanis, Ivars Muzikants, _____, Teodors Rubenis, Alberts Kauls, Zigurds Štālbergs, ____, Osvalds Krūze, Valentīna Sloceniece, Jānis Leicis, Jānis Jansons, _____, Vulfs Leviuss, Baiba Zirne, ___.

Kārtējā līguma nostiprināšana

Vilnis Straume palīdz orientēties degustācijas gardumos.

Jaunieši sarunā ar saimniecības vadību ( no labās: Alberts Kauls, Aleksandrs Bleikšs )

Apmeklējot Ādažu bērnudārzu.

***

Turpat mēnesi Latvijā uzturējās dzejnieks Roberts Dambītis ar kundzi Irēnu. Mūsu žurnāla sens autors 30. jūnijā ciemojās redakcijā. Atcerējāmies daudzus sastapšanās brīžus Rīgā un Adelaidē, pie tējas tases pārrunājām nākotnes nodomus. Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē. Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži» atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē.

 Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži»

 atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, 

ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem 

apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

1988.09.01 Karogs * * * Delegācija no Baltkrievijas

 

-

Carnikava / Vēsture ^

Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās Latvijas upes – Gaujas ietekas jūrā. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211.gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par „Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par „Sarnikau" (ošleju).

Carnikavas novada teritorijā esošā zvejnieku ciema sabiedriskais centrs savulaik atradies Siguļos, kur tagad meklējams vienīgais Vidzemes piekrastes koka dievnams un pirmā Carnikavas skola.

Carnikavas  ( Zarnikau ) kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17.gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta, un tā arī netika atjaunota.

Carnikava (lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Koivemund — ‘Gaujas mute’, latviešu: Sānkaule) 18. un 19. gadsimtos saukta arī Meņģeļu muiža pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta, daļa no Kubezeles novada. Latviešu avīzes 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule.

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16.decembrī Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).

1626.g. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodod pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpērk Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķir to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķirt tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem iegūst landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķir tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām.

Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Meins. 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca ir vecākā koka baznīca Latvijā, kura ir celta Vidzemē. Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsmita otrajā pusē bija Sv.Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens, pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda būvēta greznākā pils Vidzemē —Carnikavas pils.

Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726.-1798.) savai bagātībai 1774.gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka – lepnākā pils Vidzemē.

Ernests Reinholds bija vienpadsmitais bērns ģimenē un cieši pietuvināts Krievijas galmam, jo uzdienēja līdz ķeizarienes Elizabetes Petrovnas virskambarkunga amatam. 

Carnikavas muižas pils celta pirms 1786. gada, kad Berlīnē mira muižas īpašnieka grāfa Ernesta Reinholda fon Mengdena (1726-1798) vienīgais dēls un mantinieks Gothards Johans fon Mengdens. 1802. gadā Ernsta Reinholda fon Mengdena brāļa bērni Carnikavas pili ieķīlāja un pārdeva. 19. gadsimtā pils piederēja biologam Kristianam Panderam un viņa pēcnācējiem. No 1827. līdz 1842.gadam Carnikavas muižā K. Panders veica ievērojamus pētījumus paleontoloģijā, piemēram, viņš aprakstīja Gaujas grīvā un citur atrastos Devona perioda zivju pārakmeņojumus.

Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.

Carnikavas kapi izveidoti 
Piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā. 1782. gadā muiža ar tās kapellu pieder pie Daugavgrīvas draudzes, 1826. gadā — pie Ādažu. 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlā muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.

Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam bijušas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhitekts M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Carnikavā. To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākļi liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lauvas, otrā pusē no kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, arī ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav.

Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir padomju karavīru brāļu kapi? Pēc 2. pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri, salikti krievu karaspēkam 1917. gadā atkāpjoties "tālredzīgi" nodedzinātās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansamblis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būvmateriāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies).

Lai redzētu kaut ko no pašas pils, nemaz nav jābrauc uz Carnikavu. Divi kolonnu dolomīta kapiteļi uzstādīti Rīgā pie Universitātes Merķeļa ielas puses ieejas, viens - pie Mazās ģildes ēkas (agrāk pie Doma baznīcas). Carnikavā viens kapitelis atrodas turpat skvērā pie Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kur atrodas puķu veikals. Četri bijuši bija iebūvēti Ādažu pamatskolas fasādē. Metāla lasis, kas kādreiz atradās uz pils jumta, tagad redzams uz nēģu fabrikas jumta.

Carnikavas īpašnieks no 1833. gada ir dabaszinātnieks aka­dēmiķis Kristiāns Panders (1794, Rīgā - 1865, Рēterburgā), kas šeit pirmais iesāka рētījumus Krievijas paleontoloģijas zinātnē. No Latvijas viņš aizbrauca. 

  

1842. gadā.

Par muižas pili rakstīts vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka stāstā "Кāzas Carnikavā"2 . Tur atzīmēts, ka lieveņu un terases būvei mar­mors vests no Itālijas un par­kā bijis obelisks, kurā iegravēti visu Mengdenam piederošо muižu nosaukumi,  "viņš varējis izbraukāt visu Vidze­mi, palikdams pats uz savas zemes". Vai tam visam ticēt, domājiet paši, jo grāmatā pils nodedzināšana kļūdaini saistī­ta ar 1905. gadu.

 Muižas parks 2005.gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18.gs. 80.g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli), Parkā ir arī piemiņas vieta 1919.gadā baltgvardu nošautajiem 12 revolucionāriem un 1944.gada kaujās Rīgas pievārtē kritušo padomju karavīru brāļu kapi.

 Muižas parks ir attīstīts par lielisku pastaigu vietu un piepildīts ar atpūtas laukumiem ģimenēm ar bērniem, jauniešiem un dabas mīļotājiem

Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu.  Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru atšķirībām abos stāvos.

Pie Jūras ielas atradusies bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpašnieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks Heinrihs Goegingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta tā saucamajā vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30-os gados, taču bija saglabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem bija redzamas monogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emīlija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Ādažos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem. Šobrīd arī šīs ēkas vairs nav.

Carnikavas Novadpētniecības centrs ir ticis pie pārsteidzošas un interesantas dāvanas – Carnikavas muižas pils maketa.

Savulaik tieši Carnikavā pirms vairāk kā 200 gadiem tika uzcelta pils, kura ar savu reprezentatīvo fasādi, plānojumu un apdari atbilda visiem tā laika ievērojamāko piļu celtniecības principiem. Varam nebaidīties teikt, ka mūsu pili varēja uzskatīt par vienu no labākajiem šāda veida ēku celtniecības paraugiem Baltijā. Kaut arī pati pils pētniekiem ir slēpusi savu patieso dzimšanas gadu, izskatās, ka staltais nams Carnikavā var lepoties ar vairāk kā 120 gadu ilgu savu pastāvēšanas vēsturi (1790 (?) – 1917).

Carnikavas muižas pils makets tapis, par pamatu ņemot senās fotogrāfijas, kuras laimīgā kārtā bija saglabājušās Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas arhīvā. Diemžēl Latvijas arhīvos nebija atrodami ne muižas pils plāni, ne rasējumi, kas palīdzētu izprast tās mērogus. Konsultējoties ar arhitektiem, maketa autori pieļāvuši domu, ka pils ēkas ārējie izmēri varētu būt bijuši aptuveni 80 x 21 metrs.

Lai uzsāktu darbu, maketa veidotāji iepazinās ne tikai ar Carnikavas pils arhitekta, klasicisma celmlauža Kristofa Hāberlanda (1750 –1803) rokrakstu, bet arī ar citu tā laika arhitektu veikumu. Pēc K.Hāberlanda projektiem savulaik celtas vēl divas muižas pilis Rīgas apkārtnē, viena no tām – Ikšķilē. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā skaistā Ikšķiles pils atradusies frontes zonā un tāpēc tikusi pilnībā nopostīta.

Arhīvā atrastās Carnikavas pils fotogrāfijas, protams, ir melnbaltas, un lai mēģinātu noskaidrot, kāds savulaik bijis ēkas krāsojums, būtu jāuzsāk nopietns pētniecības darbs. Tomēr attēlos redzamais dakstiņu jumts iedrošinājis maketa autorus izvēlēties sarkano – kā simbolu tradicionālajam dakstiņu tonim. Un, lai to lieki nesaraibinātu – sarkanā krāsa vien papildināta ar balto.

Pils apraksts

Pils lodžijas veida portikam bija 14 joniešu ordera kolonnas. Carnikavas pils pagalma fasādes rizalītu logu kompozīcija raksturīga Hāberlandam, smilšakmenī kaltie joniskie kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām atrodami citos Hāberlanda darbos, te redzams viņa iemīļotais mansarda jumts, parka pusē no kupola zāles lejup veda monumentālas kāpnes, Itālijā iemīļota, bet Livonijā gandrīz nepazīstama lieta. Apmēram 160 kvadrātmetru lielās zāles sienas klāja mākslīgais marmors, sienu plaknes bija dalītas panno laukumos, ko vidū pārtrauca aplis, bet panno augšdaļa bija rotāta ar stukā darinātu ziedu vītni. Kupola zāles sienu apdare ar korintiskiem pāra pilastriem un nišām, Latvijai neparastas bija trīs krāsnis zāles nišās - klasiskas skulptūras uz grezniem klasicisma postamentiem, kas krāsni, šo sadzīviski lietišķo telpas sastāvdaļu, pārvērta skaistā antīkā veidolā. Pilij bija izšķērdīga un grezna manēža, zirgu stallis ar parketu - plašs salons, pretī durvīm varena sofa, grīdu sedza parkets, pie sienām svečturi un skaists kroņlukturis, sienas rotā iestikloti un ierāmēti vara grebumi, galvenokārt labu meistaru darbi, it īpaši minamas [gravīru sērijas] Ridingers Manege, Pferde Raren, draiski jātnieku attēli, medību skati.

Emma Lāma - rakstnieka māte ar muižas dārznieci Carnikavas muižas dārzā 1930. g. pavasarī

Carnikavas pils bija Carnikavas muižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Zarnikau), celta 18. gadsimta beigās pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta. Carnikavas pils sagrauta Pirmā pasaules kara laikā un līdz mūsdienām nav saglabājušās pat ēkas drupas.

Carnikavas muiža (Zarnikau)

Carnikavas muižas īpašnieki laika gaitā bijuši Minsteri, Mengdeni, Panderi. Bet pēdējais īpašnieks bija Heinrihs Gēgingers. Muižas pils celta Mengdenu laikā. Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam bijušas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhit. M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Carnikavā. To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākļi liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lauvas, otrā pusē no kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, arī ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav.  Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir padomju karavīru brāļu kapi? Pēc 2. pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri, salikti krievu karaspēkam 1917. gadā atkāpjoties "tālredzīgi" nodedzinātās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansamblis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būvmateriāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies). Lai redzētu kaut ko no pašas pils, nemaz nav jābrauc uz Carnikavu. Divi kolonnu dolomīta kapiteļi uzstādīti Rīgā pie Universitātes Merķeļa ielas puses ieejas, viens - pie Mazās ģildes ēkas (agrāk pie Doma baznīcas). Carnikavā viens kapitelis atrodas turpat skvērā pie Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kur atrodas puķu veikals. Četri bijuši iebūvēti Ādažu pamatskolas fasādē. Metāla lasis, kas kādreiz atradās uz pils jumta, tagad redzams uz nēģu fabrikas jumta. Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu.  Arhitekts A. Klinklāvs izstrādāja tās pārbūves projektu 59.000 latu vērtībā. Tajā ietilpa sarīkojumu zāle ar 300 sēdvietām, bufete, telefona centrāle, ekonoma dzīvoklis, bibliotēka un frizētava. Īpašumu nosauca par Ozolaini. (no Mārtiņa Siliņa atmiņām "Austrālijas latvietī") Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru atšķirībām abos stāvos.  Pie Jūras ielas atradusies bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpašnieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks Heinrihs Goegingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta tā saucamajā vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30-os gados, taču bija saglabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem bija redzamas monogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emīlija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Ādažos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem. Šobrīd arī šīs ēkas vairs nav.

Adrese: Carnikava, rajons ap Jūras ielu

Autors: Līga Landsberga 

Galīgi piešķirtās zemes.

1926.04.30 Zemes Ierīcības Vēstnesis

 Carnikavas muiža ar tai pieguļošo parku / 1910.g.

Lielākā un greznākā muiža Ādažu pagasta teritorijā
 Carnikavas muiža jeb pils / foto ap 1910.g.

Carnikavas muižas lielā deju zāle ar balkonu orķestrim / foto ap 1912.g.

Carnikavas muižas Apaļā zāle  ar  skulptūrām / ap 1912. gadu

Pašas Carnikavas pils vietā tagad paceļas zaļš uzkalniņš. Celtni paņēmis nebūtībā pirmais pasaules karš. Carnikavas muižas pēdējais īpašnieks rūpnieks Heinrihs Gēgingers vēl bija paspējis paglābt grezno parketu un daļu no pils iekārtas. Heincs Pīrangs savā lieliskajā grāmatā "Das baltische Herrenhaus" gan publicējis Carnikavas pils attēlu un veltījis tai īpaši cildinošus vārdus, toties ar ēkas datējumu nav veicies ne viņam, ne citiem, kas par to rakstījuši. H. Pīrangs atzīmē celšanas laiku - "ap gadsimtu miju", tātad ap 1800.gadu, bet O. Gērihs savā doktora disertācijā par K. Hāberlandu (publicēta 1928. gadā) nosaucis 1802. gadu. P. Kampe celšanas datējumu paplašina - no 1801. līdz 1802.gadam, viņš atsaucas uz Pīrangu, kas savukārt neko tādu nav rakstījis. Neviens nemin kādu noteiktu ziņu avotu." I. Lancmanis, Māksla +, 1997.,Nr.3

 

Ozolu aleja Carnikavas muižas parkā.

UN PILSĒTĀS. 

1927.06.17 Jaunā Nedēļa

Carnikavas Labdarības biedrības aktīvākie biedri ar jauniesvētīto biedrības karogu.

DIENAS SKATI 

1925.11.06 Nedēļa 

 ===============

Reiz bija grezna pils ko vāciski sauca Herrenhaus Zarnikau jeb Carnikavas kungu nams. No tā tagad saglabājies tik viens kolonnas kapitelis. Bet ir stāsti par šī nama saimniekiem, par tiem laikiem, kad Carnikavu gribēja padarīt par tikpat populāru kūrortpilsētu kā Jūrmala. Un daudz ir stāstu un arī aplūkojams par Carnikavas zvejniekiem. Par to visu raidījumā Latvijas pērles stāsta Carnikavas Novadpētniecības centra speciāliste Maija Sarkane.

„Kad 19. gadsimta beigās te ieradās ceļotāji, viņi savās atmiņas rakstījuši, ka tā bija viena no skaistākajām muižām Vidzemē,” stāsta Maija Sarkane.

Maija Sarkane Latvijas Radio sagaida dzelzceļa stacijā un stāstu par Carnikavas vēsturi sāk ar faktu, ka pirmais vilciens te ir pienācis 1933. gadā, jo 1929. gadā te sāka plānot dzelzceļa maršrutu Rīga – Rūjiena.

Stacijas ēka ar dekoratīviem kokgriezumiem stāv vēl no tiem laikiem. Pa ceļam uz novadpētniecības centru, piestājam Carnikavas centrā, kur aplūkojams vien neliels gabaliņš no reiz te celtās greznās pils. No muižas, kuru nodedzināja 1917. gada 30. augustā, saglabājies pils kolonnas kapitelis. Vēl viens ir redzams Rīgas centrā pie Latvijas Universitātes aizmugurējās fasādes, kur kāpnes uz Merķeļa ielu. Vēl vairāki kapiteļi tika iemūrēti kādreizējās Ādažu skolas ēkā.

Pili 18. gadsimta beigās projektēja tā pirmā īpašnieka vācbaltu muižnieka grāfa Ernsta Reinholda fon Mengdena dēla paziņa - kāds itālis. Viņš uzzīmēja pils plānu - celtni ar vairākiem tornīšiem, taču divdesmit gadus vēlāk to pārbūvēja pēc Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta.

Skaistākais, bagātākais, interesantākais periods bija 18. gadsimta beigas un saistās ar Mengdenu dzimtu.

 Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18.gs. 80.g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli)

Aristokratu dzīve.

Laulības militārās aprindās. Sestd., plkst. 6 vakarā Carnikavas baznīcā notika bij kara ministra Vācieša meitas, Ženijas Vācietis laulības ar korpor. "Fralerniras Latviensis" krāsnesi Egonu Brūveli. Baznīca skaisti pušķota ziediem. Svinīga ceremonija. Kāzas nebija sevišķi grandiozas, toties ļoti omulīgas. Viesi jutās Carnikavas muižā kā mājās. Jauno pāri baznīcā pavadīja 12 maršali frakās ar krāsām, līgavaiņa komiltoni. Aicināts ap 100 viesu. Lielais vairums ieradās no Rīgas automobiļos. Mašīnu rinda bija ļoti impozanta. Elegantā līgava, kurai jauka figūriņa, baltā pana tualetē ar garu slēpi izskaties kā princese. Baltu rožu liela buķete. Starp viesiem galvenā kārtā tuvinieki, svešu personu ļoti maz. Pārsvarā stiprais dzimums, sevišķi virsnieki, kuri kaislīgi nodevās dejām. Spēlēja dzesbends no Rīgas, starp dāmu tualetēm var atzīmēt: ģen. Vāciet k. — zilā panā, oriģinēls griezums, otra Vācieša k. — gaiši dzeltenā, Svinnēs k. — dzeltenā krepmaro ken, skaists fasons, Būman k. — gaiši rozā Briseles mežģīnes, skaists modelis, Albertin k. — gaiši zaļš marokens, Londonas konsula Sējas k. — ārzemes roza modelis no šifona, inž. Ķēze k. — melnā ar mežģīnēm, dep. Grantskalna k. — melnas mežģīnes, Grantskaln jk. — rozā satios, Eichvald k. — gaišzils šifons ar pērļu izšuvumu, sieviešu korpusa sekretāre Lazdin jk. — melns krepsatins, Brūvel k. melnā, divas Brūvel jk., līgavaina māsas, abas baltās tualetēs no žoržeta un smaga zīda.  Kāzu dienā viesi ieradās Carnikavas muižā jau plkst 4. Vispirms bij aicināti pie kafijas galda ar tortēm un cepumiem. Pēc laulības ceremonijas jaunam pārim ierodoties Carnikavā, līgavu apmētāja ar rozēm, tā kā tikai galviņa palika atklāta. Viesiem pasniegts vispirms franču šampanietis un ārzemju vīni. Kāzu mielasta galdi klāti 90 personām, dekorēti ziediem. Jaunie kungi vairums frakās, pats, laimīgais tēvs ģenerāļa tērpā. Kāzu viesiem tika pasniegts sekošais menu : Buljons ar pīrādziņiem, lasis ar Holandes mērci Tītari un pīles ar piederumiem Cūku un teļu cepeši ar salātiem, Pudiņi no ahrokosiem Saldējums un putu krējums Kafeja ar liķieriem Pie dinejas servēti ārzemju un vietējie vīni. Visu nakti bij bagāti klāts auksto uzkožamo galds. Dzērienu un ēdienu pārpilnībā, kā jau tas pieņemts Vācieša kundzes mājās. Vāciešu muižiņa skaisti ierīkota, sevišķi impozants ir dārzs, kur iestādīti 400 rožu krūmi. Kāzu svētkiem tikai mazliet maisīja lietus, kas lija bez apstājas. Viesiem bija jādzīvo pa istabām. Jaunais pāris saņēma daudz dāvanu: sudraba un kristāla lietas, dučiem karotes un nažus. Vecāki uzdāvināja jauniem 4 istabu iekārtu. No Rīgas atvests daudz ziedu un tortu. Jaunais pāris pēc kāzām aizbrauca uz Jūrmalu. Medus mēnesi pavadīs nevis ārzemēs, bet pašā Latvijā. Uz rīta pusi arī daiļās līgavas vecāki, ģen Vācietis ar savu kundzi pie vienas reizes nosvinēja savu 12 gadu jubileju. Kaut jel jaunais pāris sadzīvotu tikpat laimīgi kā vecais pāris.

Aristokratu dzīve.

1931.08.28 Aizkulises

Carnikawas labdaribas b-ba schodeen

Jaunākās Ziņas, Nr.240 (24.10.1925)

====================

Carnikawas labdaribas beedribas Ed. Grantskalnu

Carnikawas labdaribas beedribas W. Gulbis, Ed. Grantskalns

Brīvā Zeme, Nr.245 (30.10.1933)

===========

Carnikawas labdaribas beedribas 60 gadu swehlki

 Brīvā Zeme, Nr.246 (28.10.1935)

--------------

Latvijas brīvvalsts laikā 1935.gadā Carnikavā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga – Saulkrasti un uzcelta dzelzceļa stacija, kā arī nodibināts nēģu apstrādes cehs, kas pēc kara pārgāja kolhoza īpašumā.

Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bi­jušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēšаnu", raibumraibos veidojumus ap ārsienāм, тādu тā torti, кā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, pu­tekļainos grantētos celiņus un rožи dobes.

Brauca viesi limu­zīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kun­dzi Minnu. Кā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, mi­nistra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Тā laipni no­rājusi: - Nu кāрēс tik ārišķīgi!". 

Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Рārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas lai­kos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.

 




20. gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagasts izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu.

 

Blusu krogs

===========================

20.gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu ciema centrs, bet 1992.gadā, no Ādažiem atdalot zvejnieku kolhoza zemes un vairākus vasarnīcu ciemus, Carnikava kļuva par patstāvīgu pagastu ar 11 ciemiem: Kalngali, Garciemu, Garupi, Gauju, Lilasti, Siguļiem, Laveriem, Eimuriem, Mežgarciemu, Mežciemu un Carnikavu.

📷 📷 📷 📷 📷 📷

FOTOSTĀSTS: 

Pastaiga pa Carnikavu ar tās pēdējo mohikāni

Einārs Binders

Novadnieki carnikavieti Jāni Tomsonu sauc par staigājošo enciklopēdiju. Pats viņš smaidot sevi dēvē par pēdējo mohikāni, jo aprīlī nosvinēja 90. gadu jubileju. Kopā ar pieredzē bagāto vīru dodamies pastaigā pa leģendārām vietām, kas viņam saistās gan ar bērnības atmiņām, gan vēlākiem laikiem.

"Gauja ir Latvijas garākā upe, kas pie mums Carnikavā satiekas ar jūru. Tā met līkumus un grauž ārā krastus. Pateicoties dambim, šajā vietā tā vairs nepārplūst. Tagad tā graužas tā sauktajā Kaķu krastā," stāsta Jānis Tomsons.

"Šī ir Nagaiņu māja, kurā dzīvoja zvejnieki. Plūdu laikā tai aizskaloja prom dzīvokli, kas bija Gaujas krasta pusē. Patlaban māja atrodas pašā upes krastā, bet kādreiz tās priekšā bija tīrums, kur auga kartupeļi. Toreiz sauszeme te stiepās gandrīz līdz upes otram krastam. Gaujai ir ļoti spēcīgs un mainīgs raksturs," atzīst pieredzējušais carnikavietis. 

"Veco zivju fabriku Ulmaņlaikā uzcēla Carnikavas zvejas sabiedrība, kam bija vairāk līdzekļu. Padomju laikā tai piebūvēja klāt jauno fabriku. Noķertās zivis vedām uz turieni un nodevām pārstrādei," stāsta zvejnieka dēls.

"Esmu zvejnieka dēls. Mans tēvs tāpat kā citi zvejnieki pats uzbūvēja zvejas laivu ar airiem. Motorizētas laivas parādījās tikai Ulmaņlaikos," atceras Jānis Tomsons. "Kopš bērnības arī es zvejoju. Grunts zvejā ar rokas bogaru ķērām butes un lucīšus. Jūras dibenā šīs zivis aizņēma katra savu zonu. Butes bija tuvāk krastam, kur ir seklāks, bet lucīši – tālāk. Mājās pārvestos lucīšus notīrījām, pēc tam tie bija pamatīgi jāmazgā speciālā toverī. Karsti kūpināti, tie bija ļoti gardi. Tos vedām uz Rīgas tirgu, lai piepelnītos. Kādreiz Gaujā bija nēģu zveja. Rudeņos, kad bija atļauts, varēja mest tīklus. Paši ķērām, paši cepām, likām koka kubliņos un vedām uz tirgu." 

"Šī ir manas senču mājas kopija. Tajā ir ierīkots Carnikavas novadpētniecības muzejs," stāsta Jānis Tomsons. "Senču mājas "Cēlāji", kas būvētas 1851. gadā, ir pārvestas uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Koka guļbūvē ar niedru jumtu ir lielā istaba un mazā istaba jeb saimnieku gals un pieliekamais."

"Tautas namu uzcēla Carnikavas latviešu biedrība. Es redzēju, kā šim namam lika pamatakmeni, jo kopā ar vecotēvu stāvēju parkā, kur tagad saauguši lieli koki," atceras Jānis Tomsons. "Tautas namā viss bija apsveicami – zāle, teātra skatuve, vienīgi kreņķus sagādāja krogs jeb traktieris, kas bija apakšā. Mana vecmāte vectēvam arī vienu otru reizi pārmeta, ka viņš tur bijis iekšā. Tautas nams ir labi saglabājies. Pēc renovēšanas tam vienīgi jumts ir pacelts augšā."

"Carnikavas novada teritorijā joprojām atrodas padomju valsts izbūvētie bunkuri civilajai aizsardzībai. Viens no tiem ir šis," rāda Jānis Tomsons. "Pirms tam te bija kartupeļu pagrabiņi."

dzoti pie jūras kāpās

 

"Dzelzceļa tiltu pāri Gaujai uzcēla padomju laikā. Zem tā joprojām redzami vecā tilta balsti, ko cēla zviedri. Pa veco tiltu zirgu pajūgi un mašīnas varēja braukt divās rindās. Tiltam bija sargs, un par tilta šķērsošanu bija jāmaksā. Vācieši šo tiltu uzspridzināja," paskaidro carnikavietis.

"Par to, ka esam piejūras zvejnieku ciemats, katram Carnikavas viesim liecina arī mūsu ielu nosaukumi un dekoratīvie apstādījumi Carnikavas centrā," ekskursiju pa leģendārām Carnikavas vietām, kuru zīmes joprojām redzamas, beidzot, saka Jānis Tomsons un aicina ciemos. 

11.06.2015

Rasma Rudzāte

NO VĒLĒŠANĀM LĪDZ VĒLĒŠANĀM
PA SOLIM VIEN UZ PRIEKŠU

Pēc enciklopēdisko izziņu datiem Carnikava ir apdzīvota vieta, zvejnieku kolhoza "Carnikava" centrs gar Gaujas labo un kreiso krastu netālu no ietekas jūrā. Kādrei te bijusi muiža. Vēl dzīvi cilvēki, kas var pastāstīt arī par tiem laikiem, kur tolaik atradusies muižas ēka un kā dzīvojuši cilvēki. Muižkunga mājai apkārt parks un alejas, kalpi un strādnieki — aiz šī skaistuma. Bet viss celts un stādīts ne jau kungu, bet darba cilvēku rokām. Oktobra revolūcijas laikā arī carnikavieši atbalstīja padomju varas nodibināšanos. Tāpēc 1919. gada maijā kungu atvestie baltgvardi sarīkoja izrēķināšanos. 

Uzbūvējām sakaru nodaļu un telefona centrāli

Piemineklis parkā vēstī, ka te nošauti 12 pirmie komunāri. Mazliet tālāk dzīvžoga ieskauts uzkalninš - brāļu kapi. Te atdusas divi simti drosmīgu Padomju zemes dažādu tautību dēli, kas krituši par mūsu rajona atbrīvošanu Lielā Tēvijas kara laikā. Elektrovilcienam traucoties pāri Gaujas tiltam paveras ainava uz jauno Carnikavu ar vairākstāvu dzīvojamām ēkām, pašu zvejnieku būvētajām ģimenes mājām, ar darbnīcām un cehiem, siltumnīcu blokiem. Kā Carnikava augusi pēdējos četros, piecos gados— tādu jautājumu uzdevām J. Kazakam, jo viņš saimniecībā pārzina būvniecību. - Skatot Carnikavu katru dienu, liekas nekādus kalnus apgāzuši neesam, bet, sasummējot kopā pēdējo gadu veikumu, redzam - padarīts daudz. Vairākstāvu dzīvojamās mājas vien uzbūvētas septiņas. Tajās dzīvo 120 ģimenes. Protams, mājokļus nebūvējam tikai mēs vien. Carnikavā to dara dzelzceļnieki un arī melioratori. Daudz padarīts arī ražošanas un sadzīves ēku celtniecībā un rekonstrukcijā. Uzbūvējām sakaru nodaļu un telefona centrāli. Tā izprojektēta ar aprēķinu, lai varētu apkalpot 2000 telefona abonentu. Jo centrs augs un paplašināsies. Rekonstruējam zivju apstrādes cehu, kokapstrādes cehu. Foreļu audzētavas Līgatnē un Dzirnezerā arī pēdējo gadu darbs. Varu piebilst, ka ik gadu: kapitālaļjai celtniecībai un rekonstrukcijai kolhozs izlieto apmēram miljonu rubļu. Pašreiz top bērnudārzs, paplašinam un modernizējam centrālo katlu māju. Lai uzzinātu, kā sekmējusies zivju nozveja, apstrāde, dažādu konservu ražošana sarunājamies ar šīs nozares plānotāju V. Gimbuti. 

strādnieces B. Liepiņa un E. Ozola  šķiro ciklamenas

Viņš pastāstīja: Zvejniecība ir mūsu galvenais darbs. Lai nebūtu jānosauc daudz skaitļu, minēšu ka, piemēram, 10. piecgades četru gadu uzdevumu vietājā zvejā izpildījām par 103.9 procentiem. Pirmrindniekos ir trīs zvejas vienības - kapteiņa J. Lodziņa vadītais kolektīvs, kā arī  Lūkina un Priedes brigādes. Foreles mēs jau audzējam, bet sāksim paši audzēt arī lašus. Laikā kopš iepriekšējām vēlēšanām mūsu produkcijas sortimentā nākuši klāt jauni zivju konservi — silkes speciālā sālījumā, reņģes garšvielu sālījumā, karsti kūpinātas vimbas un molvas. Šie konservi ir dažāda tilpuma kārbās. Lieli darbi notika un arī vēl turpinās dārzniecībā, ko sauc par lauksaimniecības palīgnozari. Sīkākai informācijai mums ieteica doties uz siltumnīcām un sameklēt kādu no Jākobsoniem, Vai nu ilggadējo šīs nozares vadītāju, tagad jau pensionāru K. Jākobsonu vai viņa dēlu Ivaru - siltumnīcu kombināta tagadējo saimnieku. Satikām vecāko. Pēdējos gados zemstikla platības esam palielinājuši par 750 kvadrātmetriem. Tagad slēgtās platības jau ir 4 hektāri. Puķes un dārzeņus audzējam tikai hidroponikā — akmens šķembās. Mums uzdevums ir tāds, lai katrs apkurināmo siltumnīcu kvadrātmetrs dotu ne mazāk kā 60 rubļu ienākamu. Kultūras izvēlamies paši. Pērn, piemēram, no dārzniecības guvām 860 tūkstoš rubļu ienākuma jeb vidēji viens strādnieks deva 11460 rubļu. Uzskatām, ka tas nav slikts sasniegums. Ziedus veikaliem sūtām katru dienu. Arī tagad, redziet, strādnieces B. Liepiņa un E. Ozola  šķiro ciklamenas pārdošanai. Esam sākuši audzēt ļoti skaistu, dekoratīvu un Latvijā vēl maz pazīstamu podu puķi - puansetiju. 

Vairākstāvu dzīvojamās mājas vien uzbūvētas septiņas

Pērn pārdevām 5000, šogad domājam izaudzēt divtik. Sķembās kultivēt ļoti izdevīgi, vajag mazāk darba spēka, lētāk, nav jāraizējas par kaitēkļu un slimību apkarošanu. Jā, Carnikava pa solim vien ir gājusi uz priekšu. Un tas, protams, pateicoties cilvēkiem. krietniem darba darītājiem. Bet tādu nav mazums. Pat veselas zvejnieku dinastijas, kā, piemēram, M. Rikarda ģimene. Pats divdesmit piecus gadus kolhozā nozvejojis, tagad to dara abi dēli - Jautris un Laimdots.

Pavisam Carnikavā strādā seši šīs ģimenes locekļi - divi dēli un četras meitas. Zvejnieku kolhozā kuplojas arī sava inteliģence. Augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs neklātienē mācās 33 kolhoza jaunieši, bet 8 ar saimniecības stipendijām. Vēlēšanu dienā. 24. februārī, šīs saimniecības ļaudis balsos par to, lai turpmāk būtu vēl labāk.

PA SOLIM VIEN UZ PRIEKŠU
1980.02.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
Pujāts, P.

Carnikavieši uzdāvina Kara muzejam 

104 gadus vecu marmora plāksni

29. aprīlī Carnikavas Novadpētniecības centrā viesojās

Kara muzeja pārstāvji no Rīgas, lai svinīgi saņemtu unikālu Carnikavas novada dāvinājumu Latvijas iedzīvotājiem.

Dāvinājums ir 104 gadus veca marmora piemiņas plāksne, kas savulaik atradusies Vecmīlgrāvī Krievijas impērijas armijas karspēka daļas kazarmās. Plāksni Novadpētniecības centram pirms mēneša uzdāvināja Kalngales iedzīvotājs Andris Švarcbahs, kuram tā savulaik pavisam nejauši nonākusi īpašumā.

Marmora piemiņas zīme tapusi 1910. gadā, kad Krievijas cars Nikolajs apmeklēja Rīgu un viesojās arī impērijas karaspēka daļā Vecmīlgrāvī. Katram armijas kājnieku pulkam bijis tā saucamais Virsnieku klubs, pie kura šī plāksne par godu nozīmīgajam apmeklējumam savulaik tikusi novietota. Svinīgi pacilājošais teksts uz plāksnes rakstīts tās abās pusēs.

Kā norādīja Kara muzeja speciālists vēsturnieks Dainis Podziņš, diemžēl muzeja rīcībā nav daudz lietu, kuras ir saistītas ar cara armijas laiku Latvijā un saglabājušās līdz mūsdienām. Tāpēc šī plāksne ir unikāla liecība, kas jau vistuvākajā laikā radīs vietu muzeja telpās Pulvertornī, lai visi Latvijas vēstures interesenti to varētu aplūkot.

29.04.2014
autors: www.CARNIKAVA.lv

Izstādē "Vēstures gars" atklās laivas nozīmi Carnikavas novada vēsturē un attīstībā

Carnikavas novada pašvaldība

4. augustā plkst. 18.00 Carnikavas tautas namā "Ozolaine" atklās izstādi "Vēstures gars", kuras galvenais fokuss ir laiva. Būs izstādīti ar laivām Carnikavas novadā saistītas vēstures liecības, bet īpaša ekspozīcija būs veltīta leģendārajam katamarānam "Kaupo". 

Atmiņās par zvejnieku dzīvi Carnikavā dalīsies zvejnieks Arvīds Ozoliņš. Izstādes atklāšanā piedalīsies "Kaupo" pirmā pasaules apceļojuma dalībnieks Igors Pimenovs. Izstādē viņš piedāvā ieskatu paša veidotajā kolekcijā par katamarānu "Kaupo". Būs apskatāms katamarāna makets, gleznas, kas atvestas no zīmīgām ekspedīcijas vietām, vēstules un citi materiāli.

Biedrība "Rīgas kuģis", kuras mērķis ir saglabāt vēsturiskās amatniecības zināšanas un prasmes koka kuģu būvniecībā Latvijā, izstādes laikā piedāvās apskatīt 12. gadsimta Rīgas akvatorijā atrastā kuģa maketu, bet 26. augustā, Nēģu svētku laikā, no plkst. 10.00 līdz 18.00 Pilsētas jahtkluba bērnu burāšanas skola būs uz Carnikavas tautas namu atvedusi īstu jahtu un dalīsies informācijā par iespējām bērniem apgūt burāšanas prasmes 

Izstāde "Vēstures gars" Carnikavas tautas namā "Ozolaine" būs apskatāma darba dienās līdz 2. septembrim (tālrunis saziņai: 29541105). Izstāde apskatei būs atvērta arī Nēģu svētku laikā 26. augustā no plkst. 10.00 līdz 18.00 

Carnikavas tautas nama "Ozolaine" vadītājas vietniece Agnija Saprovska atgādina, ka Carnikavas novads atrodas pie Gaujas ietekas jūrā, kas vēsturiski ir bijis nozīmīgs upju kuģniecības ceļš un zvejas vieta. Gaujas upes vārds sastopams jau 13. gadsimta dokumentos. Pa Gauju kuģoja gan tirgotāji, gan sirotāji, vēlāk tā kļuva slavena kā lašu un nēģu zvejas vieta, un upi izmantoja arī koku pludināšanai. Tā kā piejūras zeme bija smilšaina, galvenais ienākumu avots iedzīvotājiem bija nozvejoto zivju tirgošana.

Lai tiktu pie zivīm, bija nepieciešamas laivas, un tās būvēja galvenokārt vietējie laivu meistari. Nav zināmu vēstures liecību, ka Carnikavā būtu būvēti buru kuģi, taču pagājušā gadsimta 70. un 80. gados šeit būvēja ļoti interesantas daudzkorpusu jahtas, to skaitā katamarānus, un viens no slavenākajiem XX gs. katamarāniem ir "Kaupo".

atamarānu "Kaupo" būvēja Valdis Grenenbergs-Grīnbergs pēc konstruktora Alda Eglāja projekta, kurš savu pirmo katamarānu bija uzbūvējis jau 1959. gadā un ar to ieguvis 2. vietu Vissavienības burāšanas meistarsacīkstēs. Katamarānu būve tika aizsākta Carnikavā un Garupē.

Kapteiņa V. Grenenberga-Grīnberga vadībā pirmo reizi Latvijas burāšanas vēsturē ar "Kaupo" tika veikts ceļojums apkārt pasaulei, kurš ilga trīs gadus četrus mēnešus un divdesmit vienu dienu. Leģendāro ceļojumu uzsāka 1999. gada 31. oktobrī. Komanda pirmajam pasaules apceļojumam bija izvēlējusies virzienu no austrumiem uz rietumiem. Šis maršruts pasaules apceļotāju vidū tiek uzskatīts par ļoti grūtu, jo Horna raga (Dienvidamerikas galējo dienvidu punkts) apņemšana, kas jau tā ir burātājiem sarežģīts uzdevums, ir jāveic pret valdošo vēja virzienu. Komanda ceļā sastapās ar neskaitāmām grūtībām un sarežģījumiem, tomēr tai izdevās sasniegt plānoto mērķi, un 2003. gadā katamarāns "Kaupo" atgriezās mājās.

2008. gadā katamarāns "Kaupo" kapteiņa Aleksandra Popova vadībā devās otrajā ceļojumā apkārt pasaulei, izvēloties pretējo virzienu – no rietumiem uz austrumiem. Diemžēl 2009. gada nogalē pilnībā pārtrūka sakari ar "Kaupo" un tā komandu, un vēl līdz šai dienai nav skaidru ziņu par tā likteni.

Jau vēstīts, ka kopš 2016. gada janvāra Carnikavā, gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Carnikavas tautas namā "Ozolaine" tiek īstenots trīs gadu izstāžu cikls: Latvijas matērija (2016), Latvijas gars (2017) un Latvijas sapņi (2018). Triju gadu laikā novadniekiem un mūsu viesiem bijusi un vēl būs iespēja iepazīt un pieskarties Latvijā radītām materiālām un nemateriālām vērtībām, kā arī kopīgi iezīmēt nākotnes vīzijas un sapņus. Izstāde "Vēstures gars" jau ceturtais ir cikla "Latvijas gars" izceltais tēmu loks. 

Vairāk informācijas: www.kultura.carnikava.lv

31.07.2017

autors: Apriņķis.lv

Sigulda un Carnikava piedalās projektu atlasē par kultūras un dabas mantojuma objektu saglabāšanu

arhīvs

Kultūras ministrijas projektu atlasē par nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma objektu saglabāšanu un aizsardzību ir saņemti pieteikumi, kuru kopējais prasītais finansējums ir 43,8 miljoni eiro. Projektu ideju priekšatlases vērtēšanas komisija ir izveidojusi projektu iesniedzēju sarakstu. Projektu iesniedzēju sarakstā pirmajā atlases kārtā ir iekļautas sešas projektu idejas, kuru kopējais prasītais finansējums ir 28,9 miljoni eiro, bet pieejamais finansējums projektu īstenošanai ir 20,15 miljoni eiro, liecina Kultūras ministrijas informācija. Siguldas novada dome sadarbībā ar Valmieras, Cēsu, Amatas, Pārgaujas un Valkas pašvaldībām un vairākām Vidzemes evaņģēliski luteriskajām draudzēm iesniegusi projektu ar vēlmi saglabāt un attīstīt vairākus kultūrvēsturiskus objektus (Siguldas Jaunā pils, Cēsu viduslaiku pils, Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca, Āraišu ezerpils u.c.). Kopējais prasītais finansējums ir 8,4 miljonu eiro apmērā.

Pirmajā kārtā projektu iesniegusi arī Kuldīgas novada dome sadarbībā ar Talsu un Alsungas novada domi (4,14 miljonu eiro apmērā), Daugavpils dome ar sadarbības partneriem (6,16 miljoni), Jelgavas pilsētas dome un tās sadarbības partneri (4,05), Alūksnes novada dome ar sadarbības partneriem (3,45) un Jēkabpils pilsētas dome kopā ar partneriem (2,66 miljoni eiro).

Vēl četras pašvaldības iesniegušas pieprasījumus atlases otrajai kārtai par 14,9 miljoniem eiro, bet pieejamais finansējums ir 14,06 miljoni eiro. Projektu iesniegusi Carnikavas novada dome kopā ar saviem sadarbības partneriem – Saulkrastu, Limbažu un Salacgrīvas pašvaldībām. Prasītais finansējums ir 2,5 miljonu eiro apmērā.

Projekts cita starpā paredz ekspozīcijas paplašināšanu un gida pakalpojumus Carnikavas novadpētniecības centrā, tematisku koncertu un pasākumu rīkošanu Carnikavas estrādē, novada kultūrvēsturiskos objektus saistoša vienota maršruta izveidi, līvu kultūrai veltītu sarīkojumu organizēšana Saulkrastu estrādē, festivāla "Jaunie kamermūziķi" rīkošanu Saulkrastos u.c.

Projektus otrajai kārtai iesniegusi arī Liepājas pilsētas dome, Jūrmalas pilsētas dome un Ventspils muzejs.

Idejas, kas iekļautas projektu iesniedzēju sarakstā, varēs pretendēt uz Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu nozīmīga kultūras un dabas mantojuma saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai, attīstot esošās funkcijas un piedāvājot jaunradītus pakalpojumus kultūras un dabas mantojuma objektos, nodrošinot investīciju ilgtspēju un ietekmi uz nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma objektu sociālekonomiskā potenciāla attīstību un integrāciju vietējās ekonomikas struktūrā.

Pēc projektu iesniedzēju saraksta apstiprināšanas Ministru kabinetā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra sāks specifiskā atbalsta ierobežotu projektu iesniegumu atlasi, aicinot projektu iesniedzēju sarakstā iekļautās pašvaldības vai pašvaldību iestādes iesniegt projektu iesniegumus.

30.11.2016 autors: Apriņķis.lv / BNS

Koka kopņu tilts pār Gauju (vietā, kur tagad atrodas autoceļa Rīga-Tallina A1 tilts pār Gauju). 1926. gads

Tilts pār Gauju ( Rīga - Saulkrasti )

Tērauda-dzelzsbetona konstrukcijas nepārtrauktas sistēmas siju tilts pār Gauju pie Carnikavas autoceļa Rīga-Ainaži 12.6 km.Tilta garums 213.4 metri. Uzbūvēts 1953.gadā. Rekonstruēts 2000.gadā. Darbus veica a/s Latvijas tilti būvnieki 

2006. gadā pagastu reorganizējot, tas kļuva par Carnikavas novadu, kas Vidzemes piekrastes tuvumā stiepjas no Kalngales līdz Lilastei. Carnikavieši ir lepni, ka dzīvo vienīgajā vietā Latvijā, kur Gauja ietek jūrā.

Tā kā Carnikavas novads no galvaspilsētas atrodas vien 25 kilometru attālumā, daudzi šajā Rīgas pievārtē brauc baudīt dabas skaistumu un īpašo jūras tuvumu. Savukārt pašvaldība kopā ar iedzīvotājiem rūpējas, lai tas būtu zaļš, aktīvs un dabai draudzīgs novads, kas ikvienam piedāvā veselīgas atpūtas iespējas.

-