ceturtdiena, 2015. gada 26. februāris

Ciemata ielas jeb neiespējamā misija #

Ķiršu iela pie krustojuma ar Pirmo ielu



Komunikāciju izveide Ķiršu ielā / skats uz Apelsīnu



Ķiršu iela pie Attekas ielas



Dārza iela pie Attekas ielas



Saules iela pie Dārza ielas



Skolas iela pie Ziedu ielas



Skolas iela pie Ziedu ielas



Ziedu ielas un Skolas ielas krustojums



Ziedu un Pļavu ielu krustojums



Ziedu ielas un Pļavu ielas krustojums
 


otrdiena, 2015. gada 24. februāris

piektdiena, 2015. gada 20. februāris

Ārijs Ūdris un Heinrihs Ūdris #

Ārijs Ūdris
Agronoms un ekonomists, valsts un politisks darbinieks.  
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) 
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.  

Dzimis 1956. g. 21. janvāri Ādažos. Mācījies Ādažu pamatskolā (1961-1969), tad Saulaines tehnikumā(1970-1974), iegūstot agronoma kvalifikāciju. Neklātienē mācījies LLA lauksaimniecības ekonomikas un organizācijas specialitātē, pabeidzis to 1986. gadā, iegūstot ekonomista kvalifikāciju. Beidzis kursu lauksaimniecības vadīšanā Mičiganas štata universitātē ASV.
ES BIJU, ES ESMU, ES BŪŠU. 
A/S ĀDAŽI MĀCIETIES NO CITU KĻŪDĀM! 
 
Mana saruna ar a/s Ādaži valdes priekšsēdētāju un Ministru prezidenta padomnieku Āriju Ūdri, iespējams, daudzos lasītājos izsauks tikai sašutumu.
 DAINIS LEMEŠONOKS  

Bagātie un uzņēmīgie Ādaži ir apskausti, aprunāti un nīsti daudzus gadus. Ar visstiprāko niknumu, kāds vien var sakrāties nabagos un neveiksminiekos. Iegrimšana saldtīksmā savas šķietamās bezcerības izgaršošanā un sēdēšana klēpī saliktām rokām joprojām ir visbīstamākā slimība, kas pārņēmusi lielu daļu Latvijas sabiedrības. Varbūt šī intervija tai vismaz atgādinās, ka vēl ir citi cilvēki un viņu uzņēmīgā darbā sasniegti panākumi. 
- Ādaži Latvijas sabiedrībai vienmēr ir bijis kaut kas unikāls. Vai šeit gūtā pieredze vispār ir izmantojama citur? - Pilnīgi piemērojama nav - mēs esam savrupa ceļa gājēji, skolojušies pie vairākām valdībām, pārņēmuši labāko un mācījušies no citu kļūdām. Mēs, atšķirībā no citiem, savu gribu nekad nevienam neuzspiežam. Kāpēc iet pret likumu, ja var to piemērot vietējiem apstākļiem, kā to dara visā pasaulē. Savā privatizācijas koncepcijā mēs centāmies pēc iespējas vairāk saglabāt iepriekšējos gados sakrāto īpašumu. Bija grūti pārvarēt saimniecisko krīzi, bet esam tai daļēji pāri - Ādažiem jau redzama gaisma tuneļā galā. Kaut gan tāpat kā visi mokāmies ar energoresursu augstajām cenām un joprojām maksājam parādus par gāzi. Plānojot savu attīstību jau pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit, mēs zinājām -jāražo tikai tas, ko var pārdot. Ādažos ir pieci konkurētspējīgi uzņēmumi - pamats mūsu turpmākam uzplaukumam. Meža dzīvnieku gaļas pārstrādes uzņēmums, izveidots kopā ar vācu partneriem, strādā jau otro gadu. Cenšamies pabeigt gaļas kombināta celtniecību, izveidojot jaunu akciju sabiedrību, kas spētu ražot Eiropas kvalitātes standartiem atbilstošu produkciju - ar visām Briseles, Eiropas ekonomiskās galvaspilsētas, attiecīgo iestāžu atļaujām. Meža dzīvnieku gaļas produkcijai mēs jau tādas dabūjām. Nodibinājām polietilēna ražotni kopā ar angļu firmu, eksportējām tās produkciju uz sešām Eiropas valstīm. Sadarbojamies ar ārzemniekiem arī citos pārtikas rūpniecības projektos. Jo šajos šķietamās pārprodukcijas laikos bez pārstrādes nekas nav izdarāms. Galvenais ir galaprodukts. Ilgus gadus mēs pārliecinājām Latvijas lauksaimniekus un ieguvām zināmu atsaucību, lai izveidotu vienotu kartupeļu ražošanas sistēmu - sākot ar sēklas audzēšanu, beidzot ar celofānā iesaiņotu viegli pagatavojamu ēdiena pusfabrikātu. Ir izveidots kopuzņēmums un radīta konkurētspējīga produkcija, kas, izmantojot labu iepakojumu un spēcīgu reklāmu, ļaus taisīt labu biznesu ar kartupeļiem. Mēs uzpērkam arī tos nolādētos cūku kompleksus, jo tiem daudz zemes nevajag un graudi Latvijā šodien lēti, toties gaļa šai pārejas laikā jau sāk trūkt. Valstī to ieved pat no Ungārijas! A/s Ādaži rīcībā ir palikuši apmēram 70 procenti no agrākajiem kapitālieguldījumiem, vēl daudz kas pielikts klāt. Saglabāta visa agroservisa bāze, ko varēs izmantot pagasta zemnieki un Ādažu zemes īpašnieki. Tāpat viņi var izmantot mūsu pārstrādes uzņēmumus, sēklu fondu. Citur šādu iespēju nav, jo ne vietējais pagasts, ne kas cits neveicināja kopsaimniecību mantas saglabāšanu. Ļaudis izlaupīja un sagrāva fermas un kaltis, lai pēc tam paši atjēgtos pie sasistas siles. Zemnieki, kas ir atdalījušies no mūsu kopējā katla, būs dzīvotāji. Man žēl, ka ir šodien cilvēki, kuri, tikuši amatos, pat aģitē, ka zemniekiem jāsāk saimniekot no nulles - it kā nekas pirms tam nav bijis un nav no kā mācīties. Mēs rīkojam Ādažos seminārus, apmācības - tie, kas ir vēlējušies mūsu pieredzi izmantot, ir tikai ieguvuši, izvairīdamies no pašu kļūdām. Izmantojot esošo likumdošanu, mēs veidojam Ādažos holdingkompāniju (tā ir patstāvīgu saimniecisko uzņēmumu apvienība, tie nodod daļu savu pilnvaru un ienākumu kopējai vadībai). Rodoties jaunajiem uzņēmumiem, visi, kas vēlējās savas akcijas paturēt, nevis privatizēt ar tām kādu no ražotnēm, drīz varēs saņemt dividendes. Iespējams, ka nākotnē a/s Ādaži iekļausies lielākā ekonomiskā apvienībā. Tas ir laika jautājums - meklējam piemērotus, stiprus partnerus. Bija cilvēki, kuri, neticot a/s un visas lauksaimniecības nākotnei, pārdeva savas akcijas pat zem to reālās vērtības. Tie, kas nav bēguši prom, var būt droši par savu nākotni un Ādažu uzplaukumu. Pirms trim gadiem bija apmēram 5000 akcionāru, tagad - mazāk par pusi. Nav nekāds noslēpums, ka 20 akcionāru rokās ir 69 procenti akciju. Man pašam nav daudz - pieci procenti. Beidzot reformu, a/s Ādaži ziņā paliks tīrs menedžmenta Holdings - dosim stratēģiskus padomus mūsu jaunajiem patstāvīgajiem. Dibināšanas līgumā bija skaidri pateikts, cik tiem no savas peļņas jāatskaita Ādažu kasē. Neviens netiek ar varu turēts -ja ir vēlēšanās strādāt patstāvīgi, bez Ādažu atbalsta, ja pašam gaiša galva_ - lūdzu! Daudzas firmas tā Ādažos darījušas. Mēs neskaužam un cita makā naudu neskaitām. Tāda ir mūsu privatizācijas koncepcija - uzpērkot akcijas, ar tām norēķinās par izpērkamajām pamatkapitāla daļām. - Mūsu lauksaimniecības pamatā ir likta latviskā viensēta. Ādaži tās fonā izskatās pārdabiski - kā tāds citplanētiešu lidaparāts. - Visur dzirdam un lasām - lauksaimniecība ir tautas izdzīvošanas pamats. Bet kāda lauksaimniecība? Labi, ka cilvēki saņem atpakaļ savu senču zemi, atlīdzinās pārestība. Bet vai kāds šiem cilvēkiem ir teicis, ko šodien nozīmē saimniekot piecos vai desmit hektāros? Paskaidrojis, kas jādara, lai saimniekošanai būtu perspektīva? Ir populārais viedoklis - par to tautas pamatu. Un ir ekonomiskais. Pasaules prakse mums saka - tādā veidā, kādā šobrīd Latvijā attīstās lauksaimniecība, tā nevarēs pastāvēt. Jo valstij nav naudas, lai uzturētu šādu lauksaimniecību. 
No vairāk nekā 70 tūkstošiem zemnieku saimniecību izdzīvos un nākotnē attīstīsies labi ja 20 - 25 tūkstoši (zemkopības ministrs to jau atklāti ir paziņojis) - ar vidējo platību no 30 līdz 100 ha. Protams, prasmīgs dārznieks tuvu pie lielpilsētas pratīs pelnīt arī piecos hektāros, bet ne katrs jaunsaimnieks! Kaut arī jaunajiem zemniekiem to nav patīkami dzirdēt, ir jārunā atklāti. Jau gadiem tiek sludinātā teorija par kooperāciju. Bet katrs joprojām raujas savā kaktā. Nākotne pierādīs, kam ir perspektīva - vienpatnim, kooperatīvai zemnieku apvienībai, varbūt saglabātai paju biedrībai. To nepierādīs politiskos strīdos, bet gan darbā - ko tu esi spējīgs izaudzēt, ko pārdot. Daļai jaunsaimnieku viņu zemes darbs var kļūt tikai par hobiju darbaprieka apmierināšanai, ģimenes pašapgādei. Otrai daļai tas būs īsts bizness ražojot, pārstrādājot un realizējot. Ja kooperatīvās sabiedrības attīstīsies uz pārstrādes uzņēmumu bāzes, piesaistot klāt tiem izejvielu - piena, gaļas, kartupeļu u.c. - ražotājus, būs ievērojami vieglāk realizēt zemnieku saražoto. Jo nepārstrādātais nevienam nav vajadzīgs, tā pārpalikumi ir visās valstīs. - Bet Kinna dabūja smagi trūkties par savu atklātību. 
Zemniecības nākotne no ekonomiskā jautājuma jau pārvērsta par politisku un novesta pat līdz galējai prasībai - katrs zemnieks kā liela nacionālā vērtība jāņem pilnīgā valsts apgādībā! - Pašos zemes reformas sākumos mums bija tā ekonomiski jāpamato - jau pagasta līmenī. Pagasti nebija spējīgi izplānot savu attīstību. Ar to viss sākās. 
Nezinām, cik un ko mums vajaga, tāpēc mētājamies. Varbūt uztaišīm 200 000 viensētu kā pirms kara? Joprojām neņemsim vērā pēdējos gadu desmitos radīto un slaucīsim to no zemes virsas - neesam tik bagāti. Holandē ar visu tās augsto lauksaimniecības tehnoloģijas līmeni fermeru ģimene nespēj izdzīvot 24 ha. Vācijā 100 ha jāapstrādā tikai diviem cilvēkiem, lai saimniecība būtu rentabla. 


Uz ko mēs ceram un plānojām? Jābūt plānotai reģionālai un novadu attīstībai. Neaudzēsim taču linus Zemgalē! Uz to jāvirza kredītu politika, pašu  ražotāju pašpārvalde. Negribam to saprast - dzīve mūs piespiedīs! Nebūs jēgas vietējo pašvaldību pārvēlēšanai, ja cilvēki uz tām ies tikai atriebties iepriekšējiem priekšniekiem par salšanu neapkurinātajos dzīvokļos. Inteliģencei, uzņēmējiem, speciālistiem ir jānāk kopā un jāprāto, kā attīstīt savu pagastu, savu pilsētu! Tā, kā to dara ventspilnieki. Un tikai no šiem pašvaldību plāniem un aprēķiniem var rasties visas valsts attīstības plāns. Vēl sāpīgs jautājums - vai dosim no aizdevumiem katram zemniekam pa dolāram? Jeb miljonu vienam, no kura aizdevums nāks ar garantiju atpakaļ? Jo neviens nedos naudu daiļi latvisko, bet nerentablo sētu stutēšanai. Valstij tās nav, un neviens Pasaules Bankas kredīts te nepalīdzēs. Lauksaimniekiem pašiem par to jādomā ar skaidru galvu, pirms tie sāk no nulles. Vajag mācīties no citu kļūdām - kāpēc tās izciest pašam un atjēgties bezdibeņa malā? - Tu nebaidies no pārmetumiem - kādus labus padomus gan sarkanais barons var dot Ministru prezidentam viensētu lauksaimniecībā? - Kopā ar Mārtiņu Arnīti (abi esam Birkava kunga bezalgas padomnieki lauksaimnieku lietās) un citiem kolēģiem esam nostrādājuši lauksaimniecībā gandrīz divus gadu desmitus, šāda tāda pieredze iekrājusies. Tāpat sava stingra izpratne par to, kā vajag virzīties uz priekšu. Un prasme skatīt mūsu laukus gan no populārā politiskā, gan no nepopulārā ekonomiskā viedokļa. Ir jāsaka nepopulāras lietas. Tas, piemēram, ka mazajām saimniecībām atlikuši gadi, pat mēneši, ko dzīvot, un lauksaimniecības attīstībai tās neko nedos, tikai velti prasīs līdzekļus, kuru valstij nav. Jādoma par labojumiem likumos, saīsinot termiņus pieteikumiem uz zemi. Jo lauksaimniecībā nav kā rūpnīca - aiztaisi ciet, attaisi vaļā un turpini darbu. Nodokļu iekasēšana, ceru, izdosies valdību pārliecināt, ka tā ir jāsāk no mazākiem reģioniem, pagastiem, kur viss ir pārredzams. Un tur arī lielai daļai līdzekļu jāpaliek pašvaldību rīcībā. Tā jau arī nav, ka nevar ar kompjūteru palīdzību ieviest kartību bankās un firmu nodokļu maksājumos. Turklāt nodokļi ir japazemina. (Tas, kas notiek šobrīd, ir izejas meklēšana galīgā bezizejā. Jo valstij ir jāatrod nauda pensijām.) . To mēs arī skaidrojam Ministru prezidentam. Mēs jau neko pārcilvēcisku un jaunu neizdomāsim - lauksaimniecībā tas ir sevišķi grūti izdarāms. Mūsu padomi praktiski īstenosies, jo mēs taču nevēlamies apkaunot savu vārdu. Tāpat kā neviens ministrs negrib strādāt tā, lai vēlāk bez miesassargiem nevarētu godīgos ļaudīs rādīties. Mums abiem pat piedāvāja ieņemt vadošus lauksaimniecības amatus. Taču mani nevilina politiska karjera. Kādi ir padomnieka pienākumi? Iesakām vai neiesakām izmaiņas likumos, veicam praktiskus aprēķinus dažādiem pasākumiem, arī tai pašā 100 dienu programmā. Vienkārši tā arī dodam padomus. - Kā tu vērtē Valdi Birkavu? - Viņš uzmanīgi uzklausa to, ko viņam saka. Neiedomājas, ka zina visu labāk par citiem. Tāpēc viņš spējīgs pieņemt visatbilstošāko lēmumu. Sabiedrībai vajadzētu gan saprast, ka tūlīt visu pārveidot nav iespējams. Tas prasa laiku, daudz laika. Bet valdība iet uz priekšu. - Kā tu vērtē Jāni Kinnu? - Es negribu viņu vērtēt. Valdība ir komanda - viens par visiem, visi par vienu. Ķezās un panākumos. Es zinu, jo biju klāt pie tās tapšanas. Kas ir pie varas, tas bez naudas nekā nevar izdarīt, vienalga, no kāda politiskā grupējuma nāk. Ne jau viens cilvēks to izšķir. Neticu tiem opozīcijas runasvīriem, kas sakās tik gaidām, kad viņi tiks pie varas, jo tiem esot labāks plāns. Lai tad atklāj to laikus, nevis aizbildinās, ka LC to nošpikos un noturēsies ilgāk pie varas. Vai tiešām, kad beigsies šīs valdības pilnvaras, nākošā taisās visu sākt no nulles? - Kā tu jūties kā Alberta Kaula mantinieks? - Man un kolēģiem viņš daudz ko iemācīja -kopā nostrādājām 16 gadus. Šodien mums ir normālas biznesa attiecības. To, kas izdarīts, noliegt nevar, un skola nekad naudā nav novērtējama. 
 
NRA / 11.11.1993   
* * *
Par lauksaimniecības augšupeju   

Zemkopības ministrs Ārijs Ūdris dzimis 1956. gadā Ādažos. Mācījies Saulaines sovhoztehnikumā, to beidzis 1974. gadā. Atgriezies Ādažos un šajā saimniecībā nostrādājis 20 gadus. Neklātienē beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti. Sākumā saimniecībā Ādaži pildījis iecirkņa priekšnieka pienākumus, kļuvis valdes priekšsēdētāja vietnieks. Pēdējos divus gadus - akciju sabiedrības Ādaži valdes priekšsēdētājs. Tagad - zemkopības ministrs. Dzīvesbiedre Irēna strādā par grāmatvedi. Ģimenē aug divas meitas. Iveta mācās Ādažu vidusskolā, Ineta - Valdorfa skolā. Velkot kalnā ar problēmām pārpilno lauksaimniecības vezumu, ministram ir arī savi prieki: meita Iveta gūst panākumus modernajās dejās, medībās gadās arī ļoti veiksmīgi šāvieni...
Ziedēt un zelt Latvijas zemei. To vēlamies visi. It īpaši tad, ja redzam atmatā palikušu tīrumu vai likteņa ziņā pamestu bijušo fermu. Jāatzīst, ka lauki atdzimst smagi. Zemi atguvušie lielākoties ar grūtībām iekļaujas jaunajos saimniekošanas apstākļos, bet veiksminieku diemžēl aizvien vēl ir maz. Un tā nu ir iznācis, ka lauksaimniecība kļuvusi par īstu rūpju bērnu. Kur jau strādā saimnieks, tur jābūt labai un lētai produkcijai. Kur vēl atmata, tur jānāk īpašniekam. Tie būtu divi galvenie uzdevumi, kas jāpaveic pēc iespējas ātrāk. Lai Latvija atkal ieņemtu to vietu Eiropā, kura tai jau ir piederējusi. Augstu tēmēts? Ja bija, kāpēc lai nebūtu atkal? Gadumijā var arī pasapņot... Bet, kā atdzims lauki, to daudzējādā ziņā noteiks Zemkopības ministrijas darbība. To tagad vada Ārijs Ūdris. Šodien pielikums Likumi un Lēmumi iepazīstina ar viņu un uzdod gan jaunajiem ministriem tradicionālos, gan arī dažus citus jautājumus. - Kas tiek saglabāts no ministrijas līdzšinējās darbības satura, stila un metodēm un kas tiek mainīts? - Vairākkārt esmu teicis: es nekad nemeklēšu kļūdas priekšgājēju darbībā. Raugos uz priekšu, nevis atpakaļ. Gan strādājot saimniecībā, gan arī ministrijā, jau ir izveidojies savs darba stils. Ja kādu mērķi gribu sasniegt, izvēlos arī līdzekļus un iespējas, kas jāņem vērā. Arī - darbojoties Ministru kabinetā. Mēdz sacīt, ka mums nav komandas. Es apgalvoju, - ir. Mēs varbūt darbību vēl neesam sabalansējuši ar ierēdņu aparātu. Vēl ne vienmēr varam paļauties uz viņiem. Daža jautājuma risināšanā viņi patērē vairāk laika, nekā mēs vēlētos. To es negribu attiecināt uz Zemkopības ministriju. Uzskatu, ka pie mums ir laba attieksme pret pienākumiem, neviens nežēlo darba stundas, lai laikā nokārtotu visus jautājumus. Cienu profesionāļus. Patīk, ja jau pēc viena teikuma rodas izpratne, sākas virzība problēmas risināšanā. Diemžēl ne vienmēr ir tā, jo sevišķi - lielās sanāksmēs. Dažs kautrības vai goda dēļ neuzskata par vajadzīgu pajautāt, ko nav īsti sapratis. Un neiznāk ne šis, ne tas konkrēta jautājuma risināšanā. Vārdu sakot, priekšroku dodu profesionāļiem, bet nekad nenoraidu cilvēku, kas grib kaut ko labu izdarīt. Ja diena ieplānota noteiktu jautājumu iztirzāšanai, tas jāizdara laikā. Arī atbildei jābūt termiņā. Redzu, ka nepieciešams stingrs prasīgums. Tā varbūt ir arī administrēšana, taču citādi rīkoties nevar. - Ko jaunu jau esat ieviesis, kas iecerēts nākotnē? - Pārāk mazs ir bijis laiks, lai runātu par būtiskiem rezultātiem. Kādi tie ir lauksaimniecībā, to jau redz ne agrāk kā pēc gada... Iepriecina tas, ka mūsu tirgū ir parādījušās arī konkurētspējīgas preces. Pēc privatizācijas piena  un gaļas pārstrādātāji, sadarbojoties ar zemkopjiem, sāk gūt panākumus. 
Tas sakāms arī par kartupeļu pārstrādi. Diemžēl esam kļūdījušies aprēķinos par cukurbiešu ražu. Nav iegūts no paredzētā vairāk nekā 80 tūkstoši tonnu. Taču ir ticība, ka šogad paveiksies arī šajā nozarē. Turklāt līgumos jau paredzēts, ka mūsu cukurfabrikas pieņems jebkuru daudzumu biešu, to garantē arī firma. Jābūt gataviem apmierināt pieprasījumu pēc alus miežiem. Muitas tarifu likumā izdarīti grozījumi, kas nāk par labu mūsu zemkopjiem. Tātad tikai jāstrādā, jādod produkcija. Patiesībā neierobežots ir pieprasījums pēc sausā vājpiena pulvera un kazeīna. Ražošanu izvērsīsim Krāslavā.  Lielas ieceres ir linkopības attīstīšanā. Tikai vēlētos, lai cilvēki, kas ar to saistīti, dotu konkrētus risinājumus. Vajadzīgi biznesa plāni, lai kaut ar to palīdzību iekustinātu domāšanu, lai sāktos praktiska rosība.  - Pašlaik lielu daļu zemniecības spēcīgi balsta mežizstrāde. Nākamā varētu būt tieši linkopība. Kādi ir jūsu ieskati? - Piekrītu. Gaidām atbalstu tieši no Latgales. Plānus un programmas. Un nav svarīgi, no kurienes no Ludzas vai Rēzeknes. Kas nāks, tas saņems mērķa kredītus. Diemžēl pagaidām vēl nekādu konkrētu priekšlikumu nav. Ir tikai idejas, kas vēl pamatīgi jāizsijā. Produkcijai nepieciešams arī noiets. Bijušas sarunas ar frančiem, ar Francijas vēstniecības starpniecību. Mēs saskatām šādu risinājumu: jūs nākat kā kompanjoni. Kopīgi izlemjam, ko dodat jūs, ko darām mēs. Sēklkopībā, linšķiedras apstrādē, produkcijas realizācijā. Diemžēl šādu konkrētu piedāvājumu nav bijis. Ar Novakšānova kunga starpniecību interesi izteikuši arī brazīlieši. Diemžēl arī tikai vispārējā veidā. Bet mums vajadzīgi konkrēti, praktiski priekšlikumi. Lai varam plānot gan savus ieguldījumus, gan saņemt arī investīcijas. Mēs te sūdzamies par bezdarbu. Bet neierobežots ir zemeņu tirgus! Notikušas sarunas ar Vācijas lielākajiem jogurta ražotājiem. Jācer, ka būs pozitīvi rezultāti. Taču jādomā par produkcijas attiecīgu sagatavošanu, vispirms - par zemeņu saldēšanu, marmelādi. Tāpat vajadzētu vērst plašumā ideju par dzērveņu audzēšanu, kas sākta kopā ar amerikāņiem. Netrūkst iespēju, kas var balstīt zemniecību. Vajag tikai uzņēmību, organizāciju, kompleksu pieeju. - Kādi likumi un lēmumi visvairāk ir nepieciešami? - Lauksaimniecībā jau četrus gadus esam strādājuši bez konkrētiem mērķiem, bez attīstības programmas. Nupat ir pabeigta likumu pakete, kas iezīmē lauksaimniecības turpmāko stratēģiju. Tajā jau iekļauts 21 likums. Minēšu galvenos: likums par lauk
saimniecību, lauksaimniecības gada likums, par zemes tirgu, par iekšējo tirgu un tā aizsardzību, kā arī daudzi citi. Šai paketē vēl nav likuma par zemes kadastru, par zemnieka saimniecības statusu. Tie nāks vēlāk, loģiskā secībā. Taču jau izstrādātie norāda lauku attīstības turpmāko ceļu. Esam iecerējuši, ka šī koncepcija apspriežama līdz 15. janvārim. - Vai laiks nav par mazu tik svarīgam uzdevumam? - Kāpēc? Kā jau teicu, aizritējuši veseli četri gadi, kad varēja meklēt labākos risinājumus. Nu pienākusi stunda, kad tie jāliek galdā. Zinātnieki un praktiķi, lūdzu, kritizējiet, dodiet savus alternatīvos priekšlikumus! Bet tikai reālus risinājumus, bez populisma mērces! Visvairāk es negribētu, ka kāds apgalvotu: man ir gan padomā, taču neteikšu. Tikai tad, kad būšu pie varas. Tad gan jūs redzēsit... Tā mēs redzam jau četrus gadus. Vienreiz pietiek - jāpieliek punkts. Bet ļoti vēlos, lai tas būtu labi izsvērts un patiešām vietā. - Laucinieki ir neapmierināti, ka pastāv gan nelegālā, gan arī legālā kontrabanda. 
Jūsu padomnieks ir Geidāna kungs, kam zināmas visas norises muitā. Kā tas tiek izmantots laucinieku interesēs? - Nenokārtotie jautājumi muitā jauc mūsu iekšējo tirgu. Esam izstrādājuši priekšlikumus par izmaiņām muitas tarifu likumā. Iestājamies par vienkāršo jautājumu sakārtošanu. Mums stāsta: tas prasot lielus līdzekļus. Mūsu uzskats: vispirms vajadzīga noteikta sistēma. Ceram uz lauciniekiem labvēlīgu risinājumu. - Ir bijuši ministri, kas strauji cēluši lepnas mājas. Jūs arī būvējaties. Kā sekmējas? - Teikšu, kā ir, - smagi iet. Jau pirms sešiem vai septiņiem gadiem sāku gādāt materiālus. Tagad palikusi iekšējā apdare. Ceru, ka celtniecību izdosies pabeigt pēc pāris gadiem. 
Dos ienākumu arī iestrādes, kas ieliktas biznesā iepriekšējā darbībā. Esmu par to, lai valdībā būtu cilvēki, kam nevajag domāt, kā paņemt to kukuli, ko dažs piedāvā. Tāpēc arī ministram nepieciešams savs materiālais nodrošinājums. - Ko jūs kā zemkopības ministrs gadumijā gribētu pateikt Latvijas tautai? - Es domāju, ka kopējiem spēkiem izdarīsim visu, lai atjaunotu ticību zemnieka darba vajadzībai, tā augļu izmantošanai visas tautas labklājības labā. Jau minētie, mūsu ministrijā izstrādātie, dokumenti šādu cerību dos. Lauku problēmas ir visas tautas problēmas. Nācijas saknes ir laukos. Jārūpējas, lai tur būtu māja, saimniecība, darbošanās visiem. Es šķiroju - Rīga un lauki. Bet arī novēlu: lai tiem, kuri dzīvo Rīgā, būtu atbalsts no laukiem. Strādāsim šo mērķu īstenošanai!
 
GUNĀRS TARVĀNS 
NRA / 04.01.1995
* * *

Strādājis agrofirmā "Ādaži" (1974-1994), bijis iecirkņa priekšnieks, valdes priekšsēdētāja vietnieks augkopības un lauksaimniecības produktu pārstrādes nozarēs. Bijis PSKP biedrs līdz 1990. gadam.  
Iesaistījies Atmodas procesos, ievēlēts un darbojies LR AP (1990-1993), bijis Ārlietu komisijas loceklis, LTF frakcijas biedrs. Viens no "Kluba-21" dibinātājiem (1993. g.). Bijis LR zemkopības ministrs (1994-1995). No 1992. gada - akciju sabiedrības "Ādaži" valdes priekšsēdētājs, kopš 1997. gada ir šīs akciju sabiedrības padomes priekšsēdētājs. SIA "Berlat" ģenerāldirektors no 1996. gada. 
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 
Precējies. Sieva Irēna, meitas Ineta un Iveta - skolnieces. Vaļasprieks - medības un makšķerēšana.

Avots: "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju". Dr.habil.Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000.
2000.gada augusts
***
Ā. Ūdris, Mangaļu iecirkņa priekšnieks kolhozā «Ādaži»  
* Darba Balss / Paņemt no zemes vairāk / 08.10.1983
* * *

D. Čirkste  
* Darba Balss / 08.02.1990
* * *


=================== 
Ā. Ūdris: 
«Ko man liek, es vienmēr izdaru līdz galam!»   

Premjers V. Birkavs savam padomniekam lauksaimniecības jautājumos Ārijam Ūdrim 6. jūlijā uzticēja veidot Ministru prezidenta lauksaimniecības konsultatīvo padomi. Ā. Udris līdz šim plašāku ievērību ir guvis ar to, ka "mantojis" joprojām slaveno "Ādažu" vadīšanu — viņš ir akciju sabiedrības "Ādaži" valdes priekšsēdētājs. Bezpartejisks, taču kopā ar otru V. Birkava lauksaimniecības padomnieku — agrofirmas "Staļģene" īpašnieku Mārtiņu Ārnīti — aktīvi piedalās ''Kluba 21" darbībā. Ūdra kungs pats sevi raksturo tā: "Ko man liek, to es vienmēr izdaru līdz galam!" Tādēļ viņš sabiedriskā kārtā joprojām nodarbojoties ar premjera konsultatīvās padomes veidošanu, kaut gan pats premjers ar visiem ministriem paziņojis par demisiju. — Vai Ūdris strādā ar pārliecību, ka Birkavam domātā konsultatīvā padome būs vajadzīga arī jaunajai valdībai? — Ja mūsu padomes cilvēku domas un priekšlikumi nebūs vajadzīgi jaunajam premjeram, tad šis konsultatīvais orgāns pārtaps par daļu no ražotāju pašpārvaldes. Uz Ādažiem bija uzaicināti cilvēki, kas veiksmīgi saglabājuši un arī spējuši attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, neko neprasot no valsts, bet izmantojot visas iespējas, ko neaizliedz likums. Mums ir savas domas un konkrēti priekšlikumi — "plinti mest krūmos" netaisāmies. — Kas tad īsti uz Ādažiem tika uzaicināti? — Mārtiņš Arnītis no "Staļģenes", Aivars Tiesnesis no "Bauskas piena", Andrejs Puzis no Liepājas gaļas kombināta, Gunārs Kleinbergs no "Turības", Vilnis Baltais un Aigars Taukulis no Ogres rajona. Tā kā zemkopības ministra tobrīd nebija uz vietas, no Zemkopības ministrijas tika pieaicināts valsts sekretārs Jānis Lapše un ZM un Pasaules bankas projektu vadības vienības vadītājs Inesis Feiferis. Lai mūsu padomi un sniegtā informācija būtu objektīva visā valstī, katrā reģionā veidojam savu atbalsta struktūru. Shēma ir vienkārša — premjera izraudzītie cilvēki savu darbību balsta uz informāciju un operatīvu darbību reģionos. — Starp nosauktajiem neredz nevienu Latgales pārstāvi. — Latgales lauksaimniekus par šīs padomes darbību apsolījās informēt Jānis Gavars, jo princips ir tāds — katrs reģions savus pārstāvjus padomē izvēlēsies pats. — Vai tad bijušais televīzijas politiskais komentētājs Gavars sācis nodarboties ar lauksaimniecības politikas taisīšanu? — Ar to viņam gan nav ne kāda sakara. Tāpat kā "Kluba 21" prezidentam Jānim Krūmiņam, kurš Ādažos bija tikai tādēļ, ka pēc B. Klintona vizītes Rīgā kopā ar Birķavu visi uzreiz atbrauca uz Ādažiem. Gavars pats ir no Latgales, tādēļ viņš to apņēmās darīt. — Kādēļ Birkavam tāda padome bija vajadzīga tieši tagad, bet ne pirms pāris mēnešiem vai tūlīt pēc stāšanās amatā? — Kad tika nolemts padomi dibināt, spriedām arī par to — vai nebūs par vēlu. Personīgi es uzskatu, ka mūsu Latvija nav tik liela, lai šeit samilzušās lauksaimniecības problēmas tagad būtu par vēlu risināt civilizētā veidā. Taču būtībā šīs padomes dibināšana netika saistīta ar pretrunām valdības koalīcijā. Kā saka, šī lieta bija "nobriedusi". Būdams premjera padomnieks, es ar Birkavu tikos vairākkārt. Daudzi ierosinātie jautājumi, piemēram, spirta un tabakas monopola problēmas, veiksmīgi tika atrisināti, taču daudzi jautājumi "buksēja" un "aizķērās" Zemkopības ministrijā. Tā, piemēram, vissvarīgākais ieteikums — paātrināt un vienkāršot zemes reformu, lai varētu uzsākt zemes pilnvērtīgu izmantošanu ražošanai, — palika bez ievērības. Tādēļ arī radās doma par šīs padomes izveidošanu, kas nevis dublētu Zemkopības ministrijas funkcijas, bet tai, kā arī visām pārējām ministrijām un, galvenais, Ministru prezidentam palīdzētu operatīvi izšķirt lauksaimniecībai svarīgus jautājumus. Tādēļ mūsu galvenais uzdevums izveidot tādu kā ražotāju pašpārvaldi, kas teorētiski ideālajā valsts ekonomikas attīstības modelī — valdība — ražotājs — patērētājs — operatīvi aizstāvētu lauksaimniekus. — Jā, par to jau Kauls runāja, būdams LLS priekšēdētājs. Izpētot Ādažos pieaicināto personu sarakstu, zemnieki, kuri jau apvienojušies, piemēram, LZF, tagad teiks — redz, kur "Latvijas ceļa" un "Kluba 21" tā saucamie masoni veido struktūru, kas pilnīgi iznīcinās latviešu zemniecību! Nekas cits neatliek — jārīko tikai protesta akcijas — Nu tur neko nevar darīt — padomē mēs esam cilvēki, kas lauksaimniecības lietas redz citādā gaismā. Runas, kas ir ekonomiski pamatotākas, nekad nav tik populāras, lai vinnētu kādu kampaņu, — to esmu jau teicis iepriekš un atkārtoju arī tagad. Zemnieku paredzētā akcija uz ceļiem? Nu tas viss ir stihiski, tādā veidā nekas netiks panākts. Dalībniekiem iesaku labāk pietaupīt to degvielu, ko viņi par velti grasās izkūpināt. Es akcijas organizētāju Grīgu pazīstu jau sen — viņš arī ir viens no tiem, kas Tukuma pusē savu saimniecību ir "izvilcis" un grūtos laikus pārdzīvojis. Lai viņš nāk pie mums, lai sadarbojas. Grīgs kā Saeimas Aizsardzības komisijas loceklis, teiksim, varētu izmantot savu amatu, lai, sadarbojoties ar zemessardzi, izveidotu dubulto kontroli, nevis tikai rīkotu vienreizēju akciju. Jā, mums ir konkrēts priekšlikums, kā iekšējā tirgus aizsardzības problēmu atrisināt civilizētā veidā. Lūdzu, ideja apspriešanai — pirmā lielākā investīcija, kas paredzēta lauksaimniecībai,  jānovirza vienota kompjuteru tīkla izveidošanai uz robežas un Rīgā. Tad katra pārtikas krava uz robežas tiktu reģistrēta un par visām būtu zināms ari centrā. Ja krava Rīgā pēc tam nav atzimēta un kaut kur pazūd — tāpēc taču ir attiecīgie dienesti — lai meklē. Lūk, ar salīdzinoši mazām investīcijām šī lieta kļūtu pilnībā kontrolējama un regulējama. Līdzīgi ir atrisināmas visas lauksaimniecības problēmas, bet te es gribētu uzdot vienu jautājumu mūsu zinātniekiem un institūtu līdzstrādniekiem — kur ir jūsu ieguldījums konkurētspējīgas lauksaimniecības izveidošanā Latvijā? Lauksaimniecības produkcijas izvešanas un ievešanas jautājumu kārtošanas sakarā es tomēr gribētu uzsvērt, ka tieši Zemkopības ministrijas rokās ir bijušas tās regulēšanas sviras, kas līdz šim nemaz nav izmantotas. Ievešanas un izvešanas licences firmām izsniedz ZM Veterinārais departaments. 
Cik zinu, pilnīgi visas firmas, kas pēc licencēm gājušas, tās ir saņēmušas. Kādā veidā, lai paliek uz šā departamenta darbinieku sirdsapziņas... Tīri "tehniskie" paņēmieni — latviskas etiķetes, uzraksti, svītru kods, par kvalitāti nemaz nerunājot — tā vien šķiet, ka nekas netiek prasīts. '— Kādus priekšlikumus padome gatavo vēl? — Ko mēs vispār gribam? Panākt tādu lauksaimniecības attīstību, lai ar pārtiku vispirms varētu apgādāt sevi un perspektīvā arī to eksportēt. Paradoksāli, bet nekur es šo vienu teikumu neesmu dzirdējis — vienmēr klāt piepītas kaut kādas piebildes, parādās kaut kādi politiski aprēķini. Kā to panākt? Ražotājiem jārada darbības izvēles iespējas, nevis jāuzspiež kā agrāk. Skaidrī
ba par iespējām sākas ar nacionālo programmu. Tiesa, visādas programmas jau taisa nozaru asociācijas, kooperatīvās savienības utt. Taču ierindas zemnieks nevar uztaisīt nacionālo programmu, jo viņš vienkārši nezina stāvokli un cenu līmeņus pasaulē — vajag daudz statistiskā materiāla. Izvēles iespējas rada arī likumdošana, tādēļ ražotājiem tās veidošanā aktīvi jāpiedalās. Mums ir vairāki priekšlikumi, ko prasām nekavējoties iestrādāt labojumu veidā. Piemēram, 18% apgrozījuma nodokļa atmaksa, eksportējot lauksaimniecības produkciju; speciāli iezīmētas degvielas atvieglota tirgošana tikai lauksaimniecības mašīnām (slēptā subsidēšana, ko piekopj rietumvalstīs), nodokļu atvieglojumi bankām, firmām un uzņēmumiem, kas iegulda līdzekļus lauksaimnieciskajā ražošanā; lai mazinātos valsts struktūru līdzdalība lielu investīciju tiešā apgūšanā, jāorganizē biznesa projektu konkursi un izsoles utt. — Kāds ir padomes viedoklis par muitas tarifiem? — Viennozīmīgs — tarifi absolūtos skaitļos nemaz nav nosakāmi. Pirmkārt, jādarbojas antidempinga un pārtikas likumiem (tie ir sagatavoti, bet vēl nav pieņemti), otrkārt, nemitīgi jāanalizē vietējā pašizmaksa. Nevis jānosauc kaut kādi skaitļi, ko likumprojekta apspriešanas laikā nevarēja pamatot ne LZS, ne arī "LC", bet jārada mehānisms, kas atbilstoši sezonas vajadzībām pats šos procentus nosaka. — Ko ieteiksit darīt mazo zemnieku saimniecību īpašniekiem? — Cilvēkiem jau tagad jāsaprot, ka ar minimālajām saimniecībām viņiem būs jāiekļaujas tās ražošanas sistēmas apritē, kas laukos veidojas uz jau esošās izejvielu ražotāju, pārstrādes un lauku servisa uzņēmumu bāzes. Es gribētu uzsvērt, ka turpmāk laukiem paredzētās investicijas būtu jānovirza tieši uz šiem objektiem, kas dos papildu darbavietas. Lauku cilvēki taču nebrauks strādāt uz Rīgu. Mēs drīz vien piedzīvosim tādus laikus, kādi tagad, piemēram, ir Holandē — 24 ha saimniecībā zemnieks pavada tikai vienu trešdaļu no sava darbalaika — pārējo strādā citur. — Kad par savu demisiju paziņoja zemkopības ministrs Jānis Kinna, kuluāros kā viens no šā amata kandidātiem tika minēts Ūdris. — Patlaban par to ir pāragri runāt, jo vēl nav skaidri zināma prezidenta izvēle. Līdz šim nekādas oficiālas pārrunas man nav bijušas — viss atkarīgs no tā, kam prezidents valdības komandu liks veidot. Atklāti sakot, mani varbūt pat apmierinātu, ja viss paliktu pa vecam — lai tikai būtu iespējas lauksaimniecības problēmas konstruktīvāk un operatīvāk risināt. Vajadzīgo impulsu jau var dot arī caur šo padomi. — Bijušais "Ādažu" priekšsēdētājs A. Kauls pēdējā laikā sācis runāt par atgriešanos politikā. Vai uzturat ar viņu kontaktus? — Kaulu neesmu saticis vismaz pusgadu. Kā viņam klājas, zinu tikai no preses. Albertu pazīstu jau 16 gadus. Pēc viņa runāšanas un izteikumiem varu spriest tikai to, ka Kauls arī pēdējā laikā politiski nav mainījies ne par mata tiesu.

Ā.Ūdris: "Ko man liek, es vienmēr izdaru līdz galam"
1994.07.23 / Lauku Avīze
I.Randers

D. Zīle  
* Darba Balss / 12.09.1985  

Konkursa Sējējs galvenās prēmijas ieguvējs Jānis Brokāns ar dzīvesbiedri
saņem apbalvojumu no zemkopības ministra Ārija Ūdra.
Foto - Raitis Puriņš, Diena 

💢 💢 💢
=====  HEINRIHS  ŪDRIS =====
Visu progresīvo lauksaimnieciskajā ražošanā 

Rīgas ražošanas pārvaldes Ādažu lauksaimniecības arteļa agronomu Heinrihu Ūdri mēs sastapām aizņemtu atbildīgā darbā — viņš pārbaudīja, kā augsnē iestrādātas cukurbiešu sēklas. Traktorists Staņislavs Dzelbs apstādināja agregātu, lai uzzinātu, kā novērtēts viņa darbs. Viss kārtībā! Un pēc brīža traktors jau devās tālāk. Sēja veicas labi. Tuvākajās dienās visas cukurbietes jau būs iesētas. Heinrihs Ūdris pastāstīja, ka kolhozs beidz stādīt agrīnos kartupeļus. Tie aizņems 15 hektāru platību. Jau apsēts vīķauzu mistrs un lupīna. Pilnā sparā rit vasaras kviešu, miežu un citu kultūru sēja. Tiklab saimniecības vadītāji, kā arī kolhoznieki ar lielu dedzību ievieš ražošanā zinātnes sasniegumus. Kolhoza valdes priekšsēdētājs Josifs Kukelis mums parādīja rūpīgi apstrādātu tīrumu. Tur, 2,5 hektāru platībā iestādīts lopbarības kāpostu un kāļu hibrīds, ko izaudzējuši igauņu selekcionāri. Pāri par 20 hibrīda saknēm iestādītas sakņu dārzā sēklu iegūšanai. Ādažu kolhozā pēc ļeņingradiešu metodes apstrādātas miežu sēklas un ar tām apsēti pieci hektāri.

Heinrihs Ūdris pārbauda 
kā augsnē iestrādātas cukurbiešu sēklas

Visu progresīvolauksaimnieciskajā ražošanā
1963.05.10 Padomju Jaunatne
R. Jansona teksts, J. Fadejeva foto (LTA)
1.brigādes brigadieris H.Ūdris
Heinrihs Ūdris


Vienmēr avangarda
1972.10.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Brunis, A.
* * *
sacensības uzvarētāji Heinrihs Ūdris un Arnis Ābols



Labākie kolektīvi
1977.04.12 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zīle, D.