trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Iļķene / Ernests Štālbergs #

Bez aktīva pedagoģiskā darba LU Arhitektūras fakultātē Štālbergs radījis Latvijas arhitektūras vēsturē hrestomātiskus objektus, piemēram, LU Lielo aulu un Brīvības pieminekli. Tomēr ne mazāk svarīga bijusi viņa darbība veselības aprūpes arhitektūras jomā. Sanatorija “Talija” (1924–1927) un sanatorija “Gaujaslīči” (1936–1939) iezīmē krasi atšķirīgus arhitekta profesionālās darbības posmus. Turklāt iespaidi no viņa projektētās sanatorijas “Talija” jūtami arī vairāku LU Arhitektūras fakultātes absolventu darbos. 
 
Iļķenes muiža / 1927.g. / žurnāls "Atpūta"

Ernests Štālbergs piedzima 1883. gadā Liepājā. Pēc Liepājas pilsētas reālskolas absolvēšanas (1895–1902) viņš mācījās Kazaņas mākslas skolas Arhitektūras nodaļā (1902–1904) un 1904. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijas (turpmāk PMA) Arhitektūras nodaļā. 1911. gadā viņš nokļuva profesora Leontija Benuā (Леонтий Бенуа, 1856–1928) darbnīcā, kurā padziļināti apguva klasiskās arhitektūras tradīcijas, lielu uzmanību pievēršot tektonikai un klasiskajām proporcijām. Jau studiju periodā Štālbergs neatzina Pēterburgas arhitektūras skolā tolaik valdošo eklektismu un savos ēku projektos radīja savdabīgu klasiskās un modernās arhitektūras sintēzi. Šī pieeja viņa daiļradē saglabājās arī vēlāk – tā bija viņa radošam rokrakstam raksturīga pazīme. Jau studiju laikā 1911. gadā arhitekta, vēlākā utopiskās Padomju pils līdzautora Vladimira Ščuko (Владимир Щуко, 1878–1939) vadībā Štālbergs strādāja pie Krievijas Impērijas paviljona projekta un būvniecības starptautiskajā mākslas izstādē Romā. Par šo darbu viņš saņēma Itālijas kroņa ordeni un finansējumu, kas vienu gadu sedza uzturēšanos šajā valstī, lai pētītu antīko arhitektūru un arheoloģiskos izrakumus, kā arī apceļotu Ziemeļitālijas pilsētas. Šie iespaidi Štālbergu pavadīja visu mūžu. 1914. gadā uzreiz pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas absolvēšanas Ščuko jauno arhitektu uzaicināja kļūt par pedagogu viņa vadītajos Jeļenas Bagajevas (Елена Багаева) Augstākajos sieviešu arhitektūras zinātņu kursos.

Štālbergs aktīvi darbojās Pēterburgā, 1919. gadā pat īslaicīgi kļūstot par PMA rektoru un vēlāk arī par Arhitektūras fakultātes dekānu. 1921. gada septembrī Latvijas Republikas Izglītības ministrija aicināja Ernestu Štālbergu atgriezties Latvijā un apstiprināja viņu par Latvijas Universitātes (turpmāk LU) Arhitektūras fakultātes docentu. Pēc gada arhitekts pārcēlās uz Rīgu un sāka vadīt vienu no trim arhitektūras darbnīcām – C darbnīcā studenti apguva modernās arhitektūras formas. Štālberga ierašanās Latvijā bija liels pienesums lokālajai arhitektūras videi, jo viņš pārstāvēja stingras akadēmiskas tradīcijas un iekoptu un pārbaudītu pedagoģisko sistēmu, ko papildināja moderna pieeja arhitektūras problēmām. Štālbergam piedēvē izcilu pedagoga talantu. Gan brīvvalsts laikā, gan padomju periodā viņš izaudzināja vairākas spilgtas modernistu paaudzes, tostarp arhitektus Aleksandru Klinklāvu (1899–1982), Nikolaju Voitu (1904–1989), Alfrēdu Laukirbi (1901–1993), Staņislavu Aloizu Borbalu (1907– 2000), Arturu Reinfeldu (1911–2003), Martu Staņu (1913–1972) un citus. Latvijas arhitektūras vēsturē Štālbergs nozīmīgs ar hrestomātiskajiem darbiem pieminekļu jomā. Sadarbojoties ar tēlnieku Kārli Zāli (1888–1942), pēc viņa projekta celts Brīvības piemineklis (1930–1935) un t. s. Sudrabkalniņš jeb piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem (1934–1937). Tāpat iezīmīga ir viņa projektētā LU Lielā aula (1929–1936), kurā saskatāmi Zviedrijas neoklasicisma iespaidi, un pilsētas blokmāja Lomonosova ielā (1929–1930), kas apliecina arhitekta interesi par dzīvokļu krīzes risināšanu Rīgā un atspoguļo 20. gs. pirmās puses modernisma arhitektiem raksturīgo vēlmi ar arhitektūras palīdzību risināt sociālas problēmas.

Mazāk zināma, taču svarīga ir Štālberga darbība veselības aprūpes arhitektūras jomā – pēc arhitekta projekta brīvvalsts laikā uzbūvētas divas savstarpēji ļoti atšķirīgas sanatoriju ēkas. Latvijas aktieru arodbiedrības atpūtas sanatorija “Talija” Par pirmo sanatorijas jaunceltni Latvijas Republikā kļuva 1920. gadā dibinātajai Latvijas aktieru arodbiedrībai projektētā vasaras atpūtas sanatorija “Talija”, kas tika nosaukta par godu komēdijas mūzai. Tā tapa, pilnībā pārbūvējot bijušās Iļķenes muižas kungu namu. Aktieru arodbiedrība Iļķenes muižas centru agrārreformas rezultātā visdrīzāk ieguva ap 1923. gadu, kad tika sadalīts muižas zemes īpašums. 1924. gadā Ernests Štālbergs sāka darbu pie sanatorijas būvprojekta, no sākotnējās 20. gs. sākumā celtās mūra ēkas saglabājot tikai pamatus. Bija divas projekta versijas: 1924. gada aprīlī arhitekts radīja variantu, kurā sanatorija bija ieturēta franču baroka arhitektūras formās, bet otrā un realizētā projekta versija tapa tā paša gada jūlijā. Šis projekts Iekšlietu ministrijas būvvaldē tika apstiprināts 1925. gada 28. februārī. Ēku uzcēla par aktieru arodbiedrības līdzekļiem un nodeva lietošanā 1927. gada sākumā. Tā bija paredzēta kā vasaras atpūtas vieta, taču pēc nama atklāšanas aktieri neizrādīja vēlmi tur pavadīt savas brīvdienas. 1927. gada februārī presē izvērtās skandāls par apjomīgiem finanšu līdzekļiem, kas iztērēti galu galā aktieriem nevajadzīgas ēkas celtniecībā. Lai izvairītos no tālākiem zaudējumiem, arodbiedrība jau tā paša gada maijā namu kopā ar zemi pārdeva Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrībai (turpmāk LTAB). Pārdošanas brīdī komplekss un pati celtne, visticamāk, vēl nebija līdz galam iekārtota, jo sanatorijas vadītāja ārste Marija Siliņa atcerējās, ka “tikko nopirktā ēka bija neremontēta, dārzs nolaists, neizkopts”. Tāpat sanatorijai tika konstatēti atsevišķi būvniecības defekti, kas gan pēckara gados bija pašsaprotami, jo nemitīgi trūka būvmateriālu un līdzekļu. LTAB plānoja tur ierīkot pirmo tuberkulozes slimnieku darba sanatoriju valstī – tajā veselību un darbspējas daļēji atguvušie pacienti varētu turpināt ārstniecību un, veicot vienkāršus darbus, nopelnīt sev iztiku, tādējādi pēc rehabilitācijas posma beigām sagatavojoties atgriezties profesionālajā vidē. 

Tomēr nelabvēlīgo finansiālo apstākļu dēļ tika nolemts ēkā vispirms ierīkot bērnu vasaras koloniju, tāpēc kopš sanatorijas atklāšanas 1927. gada 16. jūlijā tā visu starpkaru periodu palika bērnu sanatorija “Gauja”. Sanatorija darbojās gan ziemas, gan vasaras sezonā, un kopš 1930. gada tajā ārstējās tikai meitenes, bet otrā LTAB sanatorijā Ogresgrīvas pusmuižā – tikai zēni. Pēc LTAB apvienošanas ar citām biedrībām, kas bija saistītas ar veselības aprūpi, 1937. gadā sanatorija “Gauja” nonāca Veselības veicināšanas biedrības (turpmāk VVB) īpašumā. Arhitekts Ernests Štālbergs 20. gs. 20. gados radījis vairākus ar teātra nozari saistītus projektus. 1924. gadā viņš projektējis aktiera un režisora Eduarda Smiļģa (1886–1966) savrupmāju Pārdaugavā, bet 1925. gadā pēc Smiļģa 
1. attēls. Ernests Štālbergs.
 Sanatorijas “Talija” būvprojekts. Novietnes plāns. 1925 
uzaicinājuma – Dailes teātra ēkas un skatuves pārbūvi. Personiska pazīšanās un draudzība ar režisoru, iespējams, palīdzēja iegūt aktieru arodbiedrības sanatorijas pasūtījumu. Arhitekts sanatorijas kompleksu (1. att.) projektējis kā vienotu ansambli ar simetrisku centrālo daļu – ap sanatorijas ēku uz vienas simetrijas ass novietoti regulāri, ģeometrizēti apstādījumi ar strūklaku. Dienvidrietumu pusē ierīkots dārzs, kuru no trim pusēm ieskauj koki, tā atpūtniekiem nodrošinot aizvēju. Aiz tiem brīvi izvietotas saimniecības ēkas, kas saglabātas no sākotnējā muižas kompleksa. Pati sanatorija novietota starp piebraucamo ceļu, Gauju un ceļu uz pārceltuvi pāri upei. Sanatorijas celtne bija orientēta ar garenfasādēm ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā tā, lai pret ziemeļiem būtu pavērsts tikai viens ēkas stūris, nevis vesela fasāde (sanatorijas novietojumā visticamāk tika saglabāta Iļķenes muižas nama debespušu orientācija). Šajā stūrī izvietoja galvenokārt saimniecības telpas. Celtnes plānojumu pielāgojot debespusēm, arhitekts nodrošināja labi izsauļotas un patīkami siltas iekštelpas, kas, garantējot pacientu komfortu, bija būtiski, jo taupības apsvērumi lika ēkā radīt samērā šauras logailas (pretēji vēlākās funkcionālisma arhitektūras plašajiem iestiklojumiem). Šāda orientācija pret debespusēm, t. i., būvapjoma novietojums diagonāli pret ziemeļu–dienvidu virzienu, bija pārņemta no Šveices kalnu apbūves un sanatorijām un garantēja mazāk apēnojuma celtnes tuvumā, kā arī pašas ēkas un tās apkārtnes sausumu un tīrību. Tas bija raksturīgs gandrīz visām tālaika sanatoriju būvēm Eiropā.
 Arhitekts, visticamāk, bija labi informēts par sanatorijas novietojuma un plānojuma terapeitisko nozīmi, jo viņa sieva Henriete Štālberga (1883–1950) bija ārste – pediatre. Sanatorijas ēkai bija simetrisks, tradicionālās formās risināts divstāvu taisnstūrveida būvapjoms ar masīvu cilindrisku uz abām pusēm vērstu izvirzījumu centrā. Pusaploces vai cilindrisks apjoms kā celtnes galvenais kompozicionālais akcents raksturīgs vairākiem Štālberga projektiem jau kopš viņa radošās darbības sākumposma. Šis motīvs eksterjerā apliecina iespaidus no antīkās Romas arhitektūras, bet telpās rada svinīgu efektu. Tas izmantots jau minētajā Krievijas Impērijas paviljonā Pasaules mākslas izstādē Romā, Ķemeru dūņu vannu ēkā un Eduarda Smiļģa savrupmājā (abas 1924), kā arī Tautas nama projektā Rīgā (1928–1929), LU Lielās aulas interjerā un citos projektos. Pret upes pusi, no kuras ar pārceltuvi ieradās vairums apmeklētāju, bija pavērsta sanatorijas fasādē iedziļinātā cilindra daļa ar plašām kāpnēm, kas iezīmēja reprezentablās kāpņutelpas atrašanās vietu un apmeklētāju uzveda uzreiz pusstāvā starp pirmo un otro stāvu (2. att.), no kura centrālais kāpņu laidiens veda uz leju, bet sānu laidieni – uz augšu. Pagalma fasādē atradās lielāks izvirzījums, kurā bija izvietotas sanatorijas kopējās telpas abos stāvos. To kompozicionāli līdzsvaroja celtnes sānu galu rizalīti (3. att.). 
Iedziļinājumu starp rizalītiem un centrālo apjomu savienoja Štālberga daiļradei 20. gs. 20. gados raksturīgās pusloka arkādes, kas izmantotas arī Smiļģa savrupmājā un Ķemeru dūņu vannu ēkā un savukārt norāda uz Itālijas renesanses arhitektūras ietekmi. Celtnes masīvajā cilindriskajā apjomā un uzsvērti vienkāršajās, tektoniskajās formās jūtami iespaidi no Senās Romas arhitektūras, ar kuru Štālbergs bija aizrāvies jau studiju gados, taču būvmasu ģeometriskums un dekora trūkums liecina par modernās arhitektūras ietekmēm. Sanatorijas plānojums bija racionāls, skaidrs, kā arī gandrīz simetrisks (4. att.). Visas telpas bija organizētas tālaika veselības aprūpes arhitektūrā izplatītajā un par higiēnisku atzītajā koridora sistēmā – būvķermeņi simetriski pa vidu šķērsoja taisns gaitenis, kam abās pusēs pieslēdzās apmēram vienādas platības atpūtnieku istabas ar vienu logu katrā no tām, kā arī pārējās telpas. Sanatorijas interjerā plānojuma iespējas ievērojami paplašināja pusaploces motīvs – dzīvojamo telpu virkni pirmajā stāvā pārtrauca pusloka formas ēdamtelpa, bet otrajā stāvā – atpūtas zāle. Oriģināls bija arī otrā stāva vestibila atvērums uz zāli, organizējot to kā miniatūru skatuvi ar skatītāju vietām, bet svinīgo telpisko efektu pastiprināja vestibila konusveida pārsegums klasiskas rotondas formā. Šie klasiskie motīvi iekštelpās veidoja tiešu atsauci uz antīko arhitektūru, tā radot asociācijas ar amfiteātri un teātra mākslas pirmsākumiem. 

Pēc sanatorijas “Gauja” ierīkošanas presē tika ziņots, ka telpas “glīti remontētas, piemēroti ierīkotas, atbilstošas visām higiēnas prasībām”. Sanatorijas ēdamzālē atradušās latviešu mākslinieku gleznas, bet “glīti iekārtota” bijusi arī atpūtas zāle, ārstes un audzinātāju istabas. Šeit jāpiemin LTAB un vēlākās VVB ilggadējās vadītājas, sabiedriskās darbinieces un filantropes Elzas Klaustiņas (1885–1971) aktīvā darbība. Par spīti taupībai un pieticībai, viņa ar pašas darinājumiem un dažādu labdarības akciju palīdzību iespēju robežās spēja papildināt un padarīt mājīgākus bērnu sanatoriju interjerus, taču šāda pašdarbība iekštelpu kopējo izteiksmi vairāk tuvināja estētikai, kas raksturīga pilsoniskajai videi un, visticamāk, neatbilda arhitekta iecerēm.
 Jau 1930. gadā sanatorijas vadībai radās plāni ēku un tās kompleksu paplašināt. Visdrīzāk laikā ap 1938. gadu nama dienvidrietumu pusē tika uzcelta piebūve funkcionālisma stilā ar izteiksmīgām logu rindām un uz stabiem balstītu balkonu. Kā liecina arhīva materiāli, pats Štālbergs šo sanatorijas daļu bija plānojis paplašināt ar vasaras ēdamzāles telpu, taču projekta lapu nav datējis. Realizētās piebūves pagrieziens leņķī no sanatorijas pamatapjoma, samērā masīvās proporcijas un papildinājums ar balkonu neatbilda Štālberga idejai un bija kompozicionāli neiederīgs sākotnējā būvapjomā. Tas liecina, ka darbus veicis cits, iespējams, mazāk kvalificēts autors. LVVA atrodamas ziņas, ka 1938. gadā sanatorijas kompleksā būvinženieris Jānis Jagars (1894–1970) izstrādājis projektu ārsta dzīvojamai mājai. Tā kā būvinženieri savā daiļradē īpaši aktīvi un reizēm arī pašmērķīgi aizguva funkcionālisma formas, visticamāk, ka viņš projektējis arī ap šo pašu laiku tapušo piebūvi. To apstiprina Elzas Klaustiņas atmiņas 1952. gada trimdas izdevumā “Latvju Sieviete”, kurā viņa skaidro, ka sanatorija 30. gados paplašināta, uzceļot piebūvi un ārsta māju. Padomju periodā sanatorijas zemesgabals iekļauts Ādažu kolhoza teritorijā un ēka pilnībā nopostīta.

Gaujas sanatorija Latvijas laikā atradās Iļķenē

 
sanatorija Gauja/ Iļķenmuiža / arh.Shtalbergs 1928

***
Arhitekts, Latvijas Universitātes mācībspēks, Ernests Štālbergs dzimis 1883.gada 3.septembrī Liepājā. No 1895. līdz 1902.gadam mācījies Liepājas reālskolā, 1902./1904.g. Kazaņas mākslas skolas Arhitektūras nodaļā.
Ernests Štālbergs
 No 1904. līdz 1914.gadam studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātē, iegūts mākslinieka arhitekta grāds. No 1915. līdz 1918.gadam arhitekts Zemkopības ministrijā. No 1917.gada Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesors, vadījis arhitektūras darbnīcu. 1919.gadā ievēlēts par Pēterburgas Mākslas akadēmijas rektoru. 1922.gadā atgriezās Latvijā, Latvijas Universitātes docents, vadījis vienu no trijām Latvijas Universitātes arhitektūras darbnīcām (darbnīcu “C"), 1926./1928.g. Arhitektūras fakultātes dekāns. No 1924. līdz 1939.gadam vairākkārt bijis zinātniskajos ārzemju komandējumos. Specializējās Senās Romas arhitektūrā. Ievērojamākie Štālberga audzēkņi arhitekti: Aleksandrs Klinklāvs, Alfrēds Laukirbe, Artūrs Reinfelds, Marta Staņa.
1945.gadā profesors, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks. 1946.gadā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. 1946. – 1951.g. Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūta direktors. 1950.gadā veselības pasliktināšanās dēļ darbu Latvijas Valsts universitātē pārtrauca.
Ievērojamākie veikumi: Brīvības pieminekļa arhitektoniski telpiskā kompozīcija un būvnieciskais veidojums Rīgā (1931–1935) un Latvijas Universitātes Lielā aula, kas pieder pie ievērojamākajiem sasniegumiem Latvijas 30. gadu būvmākslā. Apbalvojumi: Itālijas Kroņa ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis (1936). 1950.gadā devis arhitektonisko risinājumu Vladimira Ļeņina piemineklim Rīgā. Bez dzimtās valodas pārvaldīja franču, itāļu, krievu, vācu valodu. 1945.gadā Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks.
Miris 1958.gada 12.jūnijā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos, kur viņam veltīts tēlnieka Kārļa Baumaņa un arhitektes Martas Staņas 1961.gadā veidots kapa piemineklis.
* Laiks, 16.07.1958
  = = = = = = = = = = =

Skats uz Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības 1927.gadā Iļķenes muižā atklātās bērnu sanatorijas "Gauja" parādes ieeju un sauļošanās terasi, virs terases plīvo Latvijas Valsts karogs / 1928.g.

 
Skats uz Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības 1927.gadā Iļķenes muižā atklātās bērnu sanatorijas "Gauja" ziemeļrietumu fasādi. Sanatorija atradās no Latvju aktieru arodbiedrības nopirktajā ēkā, kas pēc arhitekta Ernesta Štālberga 1924.gada projekta bija celta uz Iļķenes muižas kungu nama pamatiem. / 1927.g.

 

  
Sanatorijas "Gauja" jauniekārtotais sakņu dārzs / 1927.g.

  
Viesu grupa apskata pirmo siltumnīcu Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības bērnu sanatorijā "Gauja", bijušajā Iļķenes muižā / 1928.g.

  
Viesi pie bērnu sanatorijas "Gauja" ēkas / 1928.g.
ceturtā no kreisās - Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa ( 1885-1971 )
  
Bērnu sanatorijas "Gauja" bērni ar viesiem pie sanatorijas / 1928.g.

  
Grupas foto pie sanatorijas "Gauja" - no labās 5.rindā 4: Latbijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa / 1928.g.

 * * *
Muižas teritorijā bijusi arī zirgu pasta stacija un pasta ceļa pārceltuve pāri Gaujai bijusi pie “Āņu” mājām. 1927.gadā uz muižas zemes uzcēla lielu atpūtas pili “Talija” aktieriem. Aktieru atpūtas nams bija būvēts pēc arhitekta Štālberga projekta. Bet  pēc 1928.g. tajā tika iekārtota sanatorija "Gauja" plaušu veselības uzlabošanai.
1927.gadā laikraksts “Pirmdiena” raksta, ka “aktieru atpūtas namu “Tālija” pārdos. Latvju aktieru arodbiedrība tikko pabeigusi uz Iļķēnu muižiņas zemes celt plašu atpūtas pili, kura nosaukta skatuves mākslas mūzas vārdā. Nama izbūvē ieguldīti apmēram 7 miljonu rubļu. Ēka atrodas skaistā vietā, pie Gaujas. Telpas ērtas, gaišas, jo „Talijas" pils  moderni izbūvēta. Tomēr savienības biedri, skatuves mākslinieki, kuriem šī pils domāta, nevēlas pilī vasaru pavadīt. Arī tie ne, kuri sākumā par “Talijas” celtni bija jūsmojuši. Un tāpēc savienības sapulcē nolēma “Taliju” pārdot.”
1927.gada “Tautas veselība” raksta: “Latv. tub. apk. b-bas š. g. martā biedru sapulcē nolēma pirkt Latvijas aktieru b-bas jauncelto atpūtas namu Taliju (bij. Ilķenes muižu), 3 klm. attālumā no Ropažu stacijas. Tur nodomāts sākot ar š. g. rudeni ierīkot darba sanatoriju tuberkulozes slimiem, kuri jau pārcietuši ļauno slimību, bet nav galīgi izārstēti, šajā iestādē viņi vēl turpinātu atveseļošanos. Šī iestāde būtu arī kā pārejas stādija, kura dotu iespēju atkal atgriesties parastā darbā.

Plāšāk šīs ēkas tapšanu un vēsturi aprakstījusi Karīna Horsta no Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta: "Par pirmo sanatorijas jaunceltni Latvijas Republikā kļuva 1920. gadā dibinātajai Latvijas aktieru arodbiedrībai projektētā vasaras atpūtas sanatorija “Talija”, kas tika nosaukta par godu komēdijas mūzai. Tā tapa, pilnībā pārbūvējot bijušās Iļķenes muižas kungu namu. Aktieru arodbiedrība Iļķenes muižas centru agrārreformas rezultātā visdrīzāk ieguva ap 1923. gadu, kad tika sadalīts muižas zemes īpašums. 1924. gadā Ernests Štālbergs sāka darbu pie sanatorijas būvprojekta, no sākotnējās 20. gs. sākumā celtās mūra ēkas saglabājot tikai pamatus. Bija divas projekta versijas: 1924. gada aprīlī arhitekts radīja variantu, kurā sanatorija bija ieturēta franču baroka arhitektūras formās, bet otrā un realizētā projekta versija tapa tā paša gada jūlijā. Šis projekts Iekšlietu ministrijas būvvaldē tika apstiprināts 1925. gada 28. februārī.Ēku uzcēla par aktieru arodbiedrības līdzekļiem un nodeva lietošanā 1927. gada sākumā. Tā bija paredzēta kā vasaras atpūtas vieta, taču pēc nama atklāšanas aktieri neizrādīja vēlmi tur pavadīt savas brīvdienas. 1927. gada februārī presē izvērtās skandāls par apjomīgiem finanšu līdzekļiem, kas iztērēti galu galā aktieriem nevajadzīgas ēkas celtniecībā. Lai izvairītos no tālākiem zaudējumiem, arodbiedrība jau tā paša gada maijā namu kopā ar zemi pārdeva Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrībai (turpmāk LTAB). Pārdošanas brīdī komplekss un pati celtne, visticamāk, vēl nebija līdz galam iekārtota, jo sanatorijas vadītāja ārste Marija Siliņa atcerējās, ka “tikko nopirktā ēka bija neremontēta, dārzs nolaists, neizkopts” . Tāpat sanatorijai tika konstatēti atsevišķi būvniecības defekti , kas gan pēckara gados bija pašsaprotami, jo nemitīgi trūka būvmateriālu un līdzekļu.LTAB plānoja tur ierīkot pirmo tuberkulozes slimnieku darba sanatoriju valstī – tajā veselību un darbspējas daļēji atguvušie pacienti varētu turpināt ārstniecību un, veicot vienkāršus darbus, nopelnīt sev iztiku, tādējādi pēc rehabilitācijas posma beigām sagatavojoties atgriezties profesionālajā vidē . Tomēr nelabvēlīgo finansiālo apstākļu dēļ tika nolemts ēkā vispirms ierīkot bērnu vasaras koloniju, tāpēc kopš sanatorijas atklāšanas 1927. gada 16. jūlijā tā visu starpkaru periodu palika bērnu sanatorija “Gauja” . 

Grupas foto bērnu sanatorijas "Gauja" dārzā / 1928.g.

Sanatorija darbojās gan ziemas, gan vasaras sezonā, un kopš 1930. gada tajā ārstējās tikai meitenes, bet otrā LTAB sanatorijā Ogresgrīvas pusmuižā – tikai zēni. Pēc LTAB apvienošanas ar citām biedrībām, kas bija saistītas ar veselības aprūpi, 1937. gadā sanatorija “Gauja” nonāca Veselības veicināšanas biedrības (turpmāk VVB) īpašumā. Arhitekts Ernests Štālbergs 20. gs. 20. gados radījis vairākus ar teātra nozari saistītus projektus. 1924. gadā viņš projektējis aktiera un režisora Eduarda Smiļģa (1886–1966) savrupmāju Pārdaugavā, bet 1925. gadā pēc Smiļģa uzaicinājuma – Dailes teātra ēkas un skatuves pārbūvi. Personiska pazīšanās un draudzība ar režisoru, iespējams, palīdzēja iegūt aktieru arodbiedrības sanatorijas pasūtījumu. Arhitekts sanatorijas kompleksu  projektējis kā vienotu ansambli ar simetrisku centrālo daļu – ap sanatorijas ēku uz vienas simetrijas ass novietoti regulāri, ģeometrizēti apstādījumi ar strūklaku. Dienvidrietumu pusē ierīkots dārzs, kuru no trim pusēm ieskauj koki, tā atpūtniekiem nodrošinot aizvēju. Aiz tiem brīvi izvietotas saimniecības ēkas, kas saglabātas no sākotnējā muižas kompleksa. Pati sanatorija novietota starp piebraucamo ceļu, Gauju un ceļu uz pārceltuvi pāri upei.Sanatorijas celtne bija orientēta ar garenfasādēm ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā tā, lai pret ziemeļiem būtu pavērsts tikai viens ēkas stūris, nevis vesela fasāde (sanatorijas novietojumā visticamāk tika saglabāta Iļķenes muižas nama debespušu orientācija). Šajā stūrī izvietoja galvenokārt saimniecības telpas. Celtnes plānojumu pielāgojot debespusēm, arhitekts nodrošināja labi izsauļotas un patīkami siltas iekštelpas, kas, garantējot pacientu komfortu, bija būtiski, jo taupības apsvērumi lika ēkā radīt samērā šauras logailas (pretēji vēlākās funkcionālisma arhitektūras plašajiem iestiklojumiem). Šāda orientācija pret debespusēm, t. i., būvapjoma novietojums diagonāli pret ziemeļu–dienvidu virzienu, bija pārņemta no Šveices kalnu apbūves un sanatorijām un garantēja mazāk apēnojuma celtnes tuvumā, kā arī pašas ēkas un tās apkārtnes sausumu un tīrību . Tas bija raksturīgs gandrīz visām tālaika sanatoriju būvēm Eiropā. Arhitekts, visticamāk, bija labi informēts par sanatorijas novietojuma un plānojuma terapeitisko nozīmi, jo viņa sieva Henriete Štālberga (1883–1950) bija ārste – pediatre. Sanatorijas ēkai bija simetrisks, tradicionālās formās risināts divstāvu taisnstūrveida būvapjoms ar masīvu cilindrisku uz abām pusēm vērstu izvirzījumu centrā. 

Bērnu sanatorijas "Gauja" slimnieku istaba / 1928.g.

Pusaploces vai cilindrisks apjoms kā celtnes galvenais kompozicionālais akcents raksturīgs vairākiem Štālberga projektiem jau kopš viņa radošās darbības  sākumposma. Šis motīvs eksterjerā apliecina iespaidus no antīkās Romas arhitektūras, bet telpās rada svinīgu efektu. Tas izmantots jau minētajā Krievijas Impērijas paviljonā Pasaules mākslas izstādē Romā, Ķemeru dūņu vannu ēkā un Eduarda Smiļģa savrupmājā (abas 1924), kā arī Tautas nama projektā Rīgā (1928–1929), LU Lielās aulas interjerā un citos projektos. Pret upes pusi, no kuras ar pārceltuvi ieradās vairums apmeklētāju, bija pavērsta sanatorijas fasādē iedziļinātā cilindra daļa ar plašām kāpnēm, kas iezīmēja reprezentablās kāpņutelpas atrašanās vietu un apmeklētāju uzveda uzreiz pusstāvā starp pirmo un otro stāvu , no kura centrālais kāpņu laidiens veda uz leju, bet sānu laidieni – uz augšu. Pagalma fasādē atradās lielāks izvirzījums, kurā bija izvietotas sanatorijas kopējās telpas abos stāvos. To kompozicionāli līdzsvaroja celtnes sānu galu rizalīti. Iedziļinājumu starp rizalītiem un centrālo apjomu savienoja Štālberga daiļradei 20. gs. 20. gados raksturīgās pusloka arkādes, kas izmantotas arī Smiļģa savrupmājā un Ķemeru dūņu vannu ēkā un savukārt norāda uz Itālijas renesanses arhitektūras ietekmi. Celtnes masīvajā cilindriskajā apjomā un uzsvērti vienkāršajās, tektoniskajās formās jūtami iespaidi no Senās Romas arhitektūras, ar kuru Štālbergs bija aizrāvies jau studiju gados, taču būvmasu ģeometriskums un dekora trūkums liecina par modernās arhitektūras ietekmēm.Sanatorijas plānojums bija racionāls, skaidrs, kā arī gandrīz simetrisks . Visas telpas bija organizētas tā laika veselības aprūpes arhitektūrā izplatītajā un par higiēnisku atzītajā koridora sistēmā – būvķermeni simetriski pa vidu šķērsoja taisns gaitenis, kam abās pusēs pieslēdzās apmēram vienādas platības atpūtnieku istabas ar vienu logu katrā no tām, kā arī pārējās telpas. Sanatorijas interjerā plānojuma iespējas ievērojami paplašināja pusaploces motīvs – dzīvojamo telpu virkni pirmajā stāvā pārtrauca pusloka formas ēdamtelpa, bet otrajā stāvā – atpūtas zāle. Oriģināls bija arī otrā stāva vestibila atvērums uz zāli, organizējot to kā miniatūru skatuvi  ar skatītāju  vietām, bet svinīgo telpisko efektu pastiprināja vestibila konusveida pārsegums klasiskas rotondas formā . Šie klasiskie motīvi iekštelpās veidoja tiešu atsauci uz antīko arhitektūru, tā radot asociācijas ar amfiteātri un teātra mākslas pirmsākumiem.

Pēc sanatorijas “Gauja” ierīkošanas presē tika ziņots, ka telpas “glīti remontētas, piemēroti ierīkotas, atbilstošas visām higiēnas prasībām” . Sanatorijas ēdamzālē atradušās latviešu  mākslinieku gleznas, bet “glīti iekārtota” bijusi  arī atpūtas zāle, ārstes un audzinātāju istabas. Šeit jāpiemin LTAB un vēlākās VVB ilggadējās vadītājas, sabiedriskās darbinieces un filantropes Elzas Klaustiņas (1885–1971) aktīvā darbība. Par spīti taupībai un pieticībai, viņa ar pašas darinājumiem un dažādu labdarības akciju palīdzību iespēju robežās spēja papildināt un padarīt mājīgākus bērnu sanatoriju interjerus, taču šāda pašdarbība iekštelpu kopējo izteiksmi vairāk tuvināja estētikai, kas raksturīga pilsoniskajai videi un, visticamāk, neatbilda arhitekta iecerēm. Jau 1930. gadā sanatorijas vadībai radās plāni ēku un tās kompleksu paplašināt. Visdrīzāk laikā ap 1938. gadu nama dienvidrietumu pusē tika uzcelta piebūve funkcionālisma stilā ar izteiksmīgām logu rindām un uz stabiem balstītu balkonu . Kā liecina arhīva materiāli, pats Štālbergs šo sanatorijas daļu bija plānojis paplašināt ar vasaras ēdamzāles telpu, taču projekta lapu nav datējis. Realizētās piebūves pagrieziens leņķī no sanatorijas pamatapjoma, samērā masīvās proporcijas un papildinājums ar balkonu neatbilda Štālberga idejai un bija kompozicionāli neiederīgs sākotnējā būvapjomā. Tas liecina, ka darbus veicis cits, iespējams, mazāk kvalificēts autors. LVVA atrodamas ziņas, ka 1938. gadā sanatorijas kompleksā būvinženieris Jānis Jagars (1894–1970) izstrādājis projektu ārsta dzīvojamai mājai. Tā kā būvinženieri savā daiļradē īpaši aktīvi un reizēm arī pašmērķīgi aizguva funkcionālisma formas, visticamāk, ka viņš projektējis arī ap šo pašu laiku tapušo piebūvi. To apstiprina Elzas Klaustiņas atmiņas 1952. gada trimdas izdevumā “Latvju Sieviete”,  kurā viņa skaidro, ka sanatorija 30. gados paplašināta, uzceļot piebūvi un ārsta māju. Padomju periodā sanatorijas zemesgabals iekļauts Ādažu kolhoza teritorijā un ēka pilnībā nopostīta.”

Līgas Landsbergas apraksts no    manasvietas.blogspot.com
* * *
Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa stāda ozolu sanatorijas apkārtnē. / 1928.g.

 

 


Bērnu sanatorijas "Gauja" bērni pavada viesus, kas atrodas uz plosta Gaujā
 1928.g.





  

Bērnu sanatorijas "Gauja" bērni peldas Gaujā / 1927.g.


4 komentāri:

  1. Ja reiz pārpublicējat cita cilvēka zinātnisko darbu, tad vismaz norādiet avotu!

    AtbildētDzēst
  2. Good evening!
    In your introduction (which I could only read with Google Translate, unfortunately) i saw the year of the death of Nikolajs Voits, 1989. In fact your site is, apart from a Facebook site, the only source I could find about this year. The Latvian Wikipedia is not aware of it. Could you tell me where you found this information? Thank you!

    AtbildētDzēst